22. februāra sēde

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Sēdes vadītāja. Labrīt, godātie deputāti! Sākam Latvijas Republikas Saeimas 1996.gada 22.februāra sēdi. Pirms sākam izskatīt darba kārtību, mums jāizskata tie dokumenti, kas ir ienākuši sakarā ar izmaiņām darba kārtībā. Prezidijs ir saņēmis dokumentu nr.390a. Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija iesniegusi Saeimas lēmuma projektu par balsošanas kārtību Nacionālās radio un televīzijas padomes locekļa vēlēšanās. Priekšlikums iekļaut to darba kārtībā kā 13.punktu, tas ir, pirms mēs sākam vēlēšanas, izskatīt ievēlēšanas mehānisma kārtību, ko ir ierosinājusi Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija. Juris Kaksītis, — Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāts!

 

J.Kaksītis (DPS). Labrīt, augsti godātais Prezidij! Kolēģi! Es zinu, ka Prezidija rīcībā ir deputātu parakstīts iesniegums par šī jautājuma neizskatīšanu šodien vispār, tas ir...

Sēdes vadītāja. Jā, paldies, Kaksīša kungs, es atvainojos! Tad, kad es jūs pieteicu tribīnē, tanī brīdī man pasniedz šo dokumentu. Tātad deputātiem jāskata dokuments... Tam pagaidām nav numura tādā veidā, kā dokumenti iet parasti cauri, tātad... “Saeimas Prezidijam. Mēs, apakšā parakstījušies Saeimas deputāti, pamatojoties uz Saeimas Kārtības ruļļa 51.panta pirmo daļu, ierosinām izslēgt no Saeimas 22.februāra sēdes lēmuma projektu par Nacionālās radio un televīzijas padomes locekļa ievēlēšanu. “Piecu deputātu paraksts. “Par”? “Pret”? Neviens runāt nevēlas. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu, lai balsotu par priekšlikumu izslēgt šodien no darba kārtības jautājumu par Nacionālās radio un televīzijas padomes locekļa ievēlēšanu. Lūdzu rezultātu! Par — 63, pret — 11, atturas — 3. Lēmums pieņemts. Tātad svītrojam no darba kārtības tās 13.punktu.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis desmit deputātu iesniegtu lēmuma projektu: “Latvijas Republikas Saeima nolemj ievēlēt deputātu Antonu Seikstu Pilsonības likuma izpildes komisijā.” Mēs to varam iekļaut kā... ir priekšlikums iekļaut kā darba kārtības 16.jautājumu — pie amatpersonām, pēc lēmuma projekta par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesneses ievēlēšanu. Iebildumu nav.

Latvijas Republikas 6.Saeimas Prezidijam. Saeimas deputāti lūdz Saeimu 22.februāra sēdes darba kārtības otrajā sadaļā pēc 15.punkta, nu, tagad būtu pēc 16.punkta, iekļaut sekojošus lēmumu projektus, kuri pašlaik tiek kopēti un tiks deputātiem izdalīti. Tā kā jums uz rokas vēl nav, es jums nolasīšu, par cik tās ir izmaiņas darba kārtībā. Par deputāta Ernesta Jurkāna atsaukšanu no Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas, par deputāta Ērika Kažas atsaukšanu no Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas, par deputāta Alfreda Čepāņa atsaukšanu no Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas, par deputāta Valda Nagobada atsaukšanu no Sociālo un darba lietu komisijas, par deputāta Ernesta Jurkāna ievēlēšanu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, par deputāta Ērika Kažas ievēlēšanu Sociālo un darba lietu komisijā, par deputāta Alfreda Čepāņa ievēlēšanu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā un par deputāta Valda Nagobada ievēlēšanu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā. Kopā tie ir astoņi dokumenti. Atsaukšana, kā jūs zināt, ir aizklāta un ievēlēšana — atklāta. Ja deputātiem nav iebildumu, tad šos astoņus lēmumu projektus par deputātu atsaukšanu no komisijām un ievēlēšanu komisijās mēs varam iekļaut pēc darba kārtības 16.jautājuma, kad tiks izskatīta Antona Seiksta ievēlēšana Pilsonības likuma izpildes komisijā, ja līdz tam laikam visiem deputātiem tiks izdalīti šie dokumenti uz rokas.

 

Prezidijs vairāk dokumentu par izmaiņām darba kārtībā nav saņēmis. Sākam izskatīt šodienas sēdes darba kārtību. Prezidija ziņojumi par saņemtajiem likumprojektiem.

Saeimas Prezidija atzinums par likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas likumā “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem””. Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Dobeļa, Kalviņa, Lamberga. Seiles un Tabūna iesniegto likumprojektu nodot Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komsija. Iebildumu nav? Pieņemts.

Saeimas Prezidija atzinums par likumprojektu “Grozījumi likumā “Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu””. Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Kostandas, Saulīša, Grīnberga, Stroda, Rubina un citu deputātu iesniegto likumprojektu nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komsija ir atbildīgā komisija. Odisejs Kostanda, frakcijas “Latvijai” deputāts!

 

O.Kostanda (TKL). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Gribu aicināt atbalstīt šos mūsu likuma grozījumus un pateikšu arī motivāciju. Pirms dažām dienām atnācu kājām speciāli ceļa posmu no Prezidenta pils galvenajiem vārtiem līdz Saeimas ēkas ieejai. Pastaiga ilga nepilnas piecas minūtes, kopā tas bija 400 soļu. 400 parasti soļi? Nē, patiesībā ne. Katrā ziņā vismaz ne kuram katram cilvēkam un katrā ziņā ne politiķim, jo politiķim tas var nozīmēt arī to, ka tevi pa ceļam aptur un uzrunā cilvēki — pensionāri, invalīdi, daudzbērnu mātes, bezdarbnieki, slimnieki un arī tādi cilvēki, kas pat nezina, ar kādiem līdzekļiem, lai samaksā par savu mirušo tuvinieku bērēm. Tie parasti ir 400 soļi kopā ar tautu. 400 soļi politiķiem, kuriem mums Latvijā faktiski ir tikai viens pienākums — palīdzēt cilvēkiem. Un nesen redzēju arī, kā pirms iepriekšējās sēdes atvērās Prezidenta pils vārti un brauca šurp mūsu Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Viņš ne jau kājām mēro šo ceļu. Parasti arī citos gadījumos, kad dodas šurp uz Saeimu, šos 400 soļus viņš brauc savā automobilī, savā “mersedesā” miesassargu ielenkumā. Un tā viņš pabrauc garām, novērsis acis no cilvēkiem, kas stāv uz ielas, stāv šeit pat pie Saeimas, kas prasa atdot zārka naudu, kā mēs redzam arī šeit šorīt, ar šiem plakātiem, kas prasa efektīvi valstī rīkoties, lai atgūtu zaudētos noguldījumus bankā “Baltija” un tā tālāk. To viņš neredz, jo šo 400 soļu vietā, kurus varētu iet kopā ar tautu, Guntis Ulmanis ir labāk iemīļojis nepilnas minūtes braucienu savā Prezidenta 69 728 latus vērtajā pelēkajā “mersedesā”, kura iegādi, kas varbūt dažam labam no mums šeit, zālē, ir piemirsies, un es to atgādināšu, 1993.gadā diezgan mistiski, diezgan kosmētiski pieskaitīja Saeimas budžeta grozījumiem. Tātad nevis Prezidenta izdevumiem, bet Saeimas izdevumiem. Nu, tas tā. 1993.gada 13.novembrī Ulmanis par to izteicās: “Pensijas, apkure — nē, tur nav skaistu variantu! Tie ir smagi jautājumi, un vispār gribas tikt no tā visa vaļā. Viens pasaka ko labu, otrs, trešais. Ja pieņem labo vien, sāk likties, ka tavā mazajā pasaulītē viss ir kārtībā, vairs neredzi pensionārus, nu, cik nu vienīgi no mašīnas loga. Taču var jau braukt garām. Jā, var jau braukt garām, un tā arī brauc garām un brauks garām”. Tas ir Gunta Ulmaņa teiktā oriģinālcitāts, ko es šeit citēju. Čstenībā šie vārdi būtu jāatkārto vairākkārt, lai vispār varētu aptvert viņa grūti pārspējamo iedomību, ejot pretim trūkumam un nabadzībai. Vairāk nekā vienreiz šos vārdus vajadzētu dzirdēt arī tāpēc, lai spētu novērtēt viņa politiskās izpratnes trūkumu. 400 soļi šķir Prezidenta pili no Saeimas ēkas jeb nepilnas minūtes brauciens “mersedesā” ar tumšiem logiem. Gribētos salīdzināt. Jā, laikam trūkst tikai aizkariņu kā vecajos labajos Brežņeva laikos — logi ciet, acis ciet, mutes ciet, sirdis aizvērtas. Nu kāda mums tur daļa gar tautu, mans vārds ir Ulmanis! Jā, viņa vārds ir Ulmanis, taču diemžēl tikai Guntis Ulmanis, nevis Kārlis Ulmanis. Kārlim Ulmanim pastaigāšanās pa Rīgas ielām vai braucieni pa lauku sētām un draudzīga aprunāšanās ar cilvēkiem bija dabiska un parasta lieta, tā bija gandrīz vai ikdienas parādība. Tas bija cits prezidents, tas tiešām bija tautas prezidents. Bet Guntim Ulmanim acīmredzot tikai viena lieta šķiet dabiska un parasta — viņa ikdiena. Un tā ir naudas tērēšana no valsts nodokļu maksātāju maka. Un mēs nedomājam, ka arī pēc tam, kad viņam nāksies šo amatu tagad atstāt, būtu jāturpina tērēt šī tautas, nodokļu maksātāju nauda, lai viņam līdz mūža beigām, līdz viņa pēdējām dienām, uzturētu viņa augsto, iecerēto, iemīļoto dzīves līmeni. Tātad tas ir faktiski prezidents, kurš uz cilvēku rēķina dzīvo apmēram tikpat vērienīgi kā savā laikā daudzi vareni karaļi. Nu, ne velti viņam tagad ir sava pils, kurā viņš atrodas. Mēs uzskatām, ka tas nav pieļaujams, un tāpēc kustības “Latvijai” deputāti ierosina prezidenta finansiālo privilēģiju svītrošanu, lai pēc tam lemtu, kā šīs summas sadalīt. Varbūt visracionālāk tās būtu sadalīt veco ļaužu pansionātiem, bāreņu namiem, invalīdu biedrībām. Tāpēc mēs ierosinām vairākas lietas.

Pirmkārt, svītrot šo apbrīnojami īpatnējā veidā noteikto Valsts prezidenta pensiju. Kāds kritērijs, kāds pamatojums ir ņemt, piemēram, šo desmitkārtīgo apmēru, kāpēc ne 15, kāpēc ne 25, 18 vai 35 reižu apmērā? Kas tas par atskaites punktu? Tāpēc mēs piedāvājam vismaz skaidri un noteikti šo pirmās kategorijas ierēdņa algu. Ja varbūt grib strīdēties par to, ka tas ir par augstu vai vēl citādi, teiksim, tad par to var lemt. Bet katrā ziņā tas ir skaidrs, noteikts kritērijs, kas pieņemts, kas ir spēkā Latvijas valstī, kas attiecināms uz cilvēkiem.

Otrkārt, mēs piedāvājam svītrot valsts apmaksātas automašīnas piešķiršanu prezidentam pēc tam, kad viņš ir atstājis savu posteni, pēc viņa neievēlēšanas atkārtoti.

Treškārt — svītrot valsts apmaksāta sekretāra piešķiršanu prezidentam.

Ceturtkārt — svītrot valsts apmaksāta dzīvokļa piešķiršanu prezidentam pēc viņa neievēlēšanas vairs, pēc amata atstāšanas. Tāpat vajadzētu arī jau tuvākajā laikā sagatavot atsevišķus likumprojektus par grozījumiem apstiprinātajā budžetā, un to mēs arī darīsim visā drīzumā, lai samazinātu šobrīd amatā esošā Valsts prezidenta kopējos izdevumus vismaz uz pusi. Tas attiecas, šie izdevumi attiecas uz viņa bezjēdzīgajiem un dārgajiem ārzemju ceļojumiem. Kad, piemēram, mūsu kaimiņvalsts Igaunijas, tādas pašas nelielas valsts, prezidents dodas ārzemju vizītēs, visa pasaule ar cieņu un apbrīnu ieklausās šīs nelielās valsts lielā valstsvīra vārdos. Bet mūsu prezidenta Gunta Ulmaņa ārzemju braucienu sakarībā. Viņš faktiski, atcerēsimies kaut vai dažus piemērus, pārvērš darba braucienus, kuros vajadzētu strādāt latviešu tautas, visu šeit dzīvojošo cilvēku labā, par tādu zināmu paceļošanu bez kādiem konkrētiem rezultātiem pēc tam. Atcerēsimies kaut vai ceļojumu uz Ķīnu ar 100 cilvēku svītu. Protams, tas bija grandiozi, es domāju, ka pat pašā Ķīnā ļoti daudziem šīs lielās valsts iedzīvotājiem radās priekšstats, ka Ķīnā ir ieradies kādas citas valsts prezidents, kuras teritorija ir vēl lielāka nekā pati Ķīna, ja, un to apliecināja šī milzīgā delegācija. Tātad tas liecina, ka šeit ir atbraucies tiešām lielas lielas zemes valstsvīrs. Rezultātu maz. Bet vēl drūmāks šo ārzemju braucienu sakarībā ir sekojošais. Būdams ārzemēs, Guntis Ulmanis faktiski ir arī izturējies nevis kā Latvijas prezidents, bet vajadzētu teikt, kā svešu varu prezidents ar rezidenci Rīgā. Jā, varbūt kāds ir sašutis, bet es paskaidrošu, kāpēc es esmu pārliecināts par šiem vārdiem. Es grasos to pamatot un saku to diezgan kategoriski. Pagājušā gada 18.decembrī Guntis Ulmanis pienāca klāt kādam no kustības “Latvijai” frakcijas deputātiem un teica: “Es Vācijā runāju ar kancleru Kolu, un Kols izteicās, ka Zīgerists nedrīkstot būt valdībā. Ja mums izdotos to panākt, tad no Vācijas mēs saņemsim investīcijas”.

Apmēram tāda bija prezidenta izteiktā doma pēc būtības un satura. Un rezultāti? Protams, tos valdības sastādīšanas laikā mēs zinām, bet šeit tomēr jāpaskatās, vai šāda rīcība, kādu pagājušajā gadā valdības veidošanas periodā atļāvās Guntis Ulmanis, ir Valsts prezidenta cienīga rīcība. Bezmaz te būtu jāiztēlojas, ka pēc sarunas ar Kolu Ulmanis gandrīz vai paklausīgi sasit papēžus un saka: “Protams, bundeskanclera kungs, tiks izpildīts!” Jautājums jau šeit nav par to, vai Zīgerists bija vai nebija valdībā, būs vai nebūs, tāpat arī viņa persona šeit nav svarīga. Taču ir svarīgs tas, kādā veidā emocionāli Guntis Ulmanis uztver šādus padomus no ārvalstīm un kā cenšas tos realizēt. Atkal jāsaka, ka šeit Valsts prezidents vienkārši ignorē tautas demokrātiski pausto gribu, tātad pilda svešus norādījumus. Nezinu, vai pēc nacionālsociālisma sabrukuma Latvijā un padomju impērijas sagruvuma pasaules vēsturē vispār var atrast kaut kur šādu līdzīgu gadījumu. Iznāk, ka mūsu valsti Latviju kāda lielvalsts var sākt dancināt pēc sava prāta. Vai vēl vairāk — tāda lielvalsts, kas mums ar Molotova—Ribentropa paktu jau sagādāja pirms pusgadsimta tik daudz nelaimju.

Vēl. Domāju, ka mums jāpārskata šis likums par Prezidenta nodrošināšanu pēc amata atstāšanas arī tāpēc, ka šobrīd mēs esam ieguvuši valstī prezidentu, kurš pēc dažiem mēnešiem, protams, tāds vairs nebūs, bet kurš ir tikai dāļājis dažnedažādus solījumus un nevienu no tiem nav pildījis. Piemēram, 1993.gada septembrī, kā informēja laikraksts “Diena” 14.septembrī, Ulmanis pēc sarunas ar Aleksandru Raņņihu — Krievijas vēstnieku Latvijā — paziņoja, ka 1993. gada rudenī apmeklēšot lielākās latviešu nometinājuma vietas Krievijā. Lieli vārdi, ļoti skaisti un vajadzīgi, bet tie izrādījās ziepju burbuļi. Līdz šai dienai prezidents Guntis Ulmanis savu solījumu nav pildījis.

Klausoties vai lasot Ulmaņa runas un intervijas, neviļus brīžiem pārņem kauns. Tā viņš, piemēram, ir centies notēlot interesi par to, ka grib pārvest mūsu Latvijas lielā Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa mirstīgās atliekas uz Latviju. Pēc tam, kad viņam konkrēti pēc šīs Saeimas vēlēšanām piedāvājām plānu, ka mēs esam lokalizējuši, kur šī vieta ir, piedāvājām kopīgi turpināt meklējumus, atbilde līdz šim brīdim ir klusēšana. Tas liecina, ka nekādas intereses par Kārļa Ulmaņa mirstīgo atlieku atrašanu Turkmenbašī pilsētā Turkmēnijā un pārvešanu uz Latviju Guntim Ulmanim nav.

Tad vēl. Par pārvaldes aparātu. Ja jau šobrīd viņš tik daudz tērē šos līdzekļus, kāpēc mēs gribam arī vēl pēc tam, līdz mūža galam piešķirt šim prezidentam dažnedažādas ērtības? Kā gan citādi — kārtējo reizi uz tautas rēķina. Taču atcerēsimies un paskatīsimies kaut vai tagad, ka viens no neefektīvākajiem pārvaldes aparātiem ir bezjēdzīgi uzpūstā Prezidenta kanceleja ar vairāk nekā 50 darbiniekiem. 1994.gada pirmajā pusgadā darba algās vien tika izmaksāti 35 tūkstoši latu. Pārrēķinot šī summa atbilst 1000 pensionāru mēneša pensijām. Tūkstoši pensionāru tātad atsver vēl amatā esošā Prezidenta svītas — viņa galma — uzturēšanu.

Otrs piemērs — Jūrmalas rezidence, kas laikam tagad mums būs jāsaglabā kā tāds pieticīgs mājoklītis prezidentam arī pēc viņa pilnvaru izbeigšanās. Protams, villa, kas tika būvēta Kosiginam, padomju lielvalsts dižvīram, gana laba šķiet arī tagad Latvijas prezidentam. Nezinu, kā viņš vispār šobrīd tur var uzturēties. Laikam jau viņam vienalga — ka tikai pils, ka tikai grezni apartamenti, vienalga, kas tur būtu dzīvojis, pat ja tur būtu dzīvojis nez kāds pasaules tirāns, kaut vai Etiopijas masu slepkava Megizs Tuhaili Marjams vai kāds cits diktators. Ja tikai Ulmanis varētu šādā pilī tikt iekšā un dzīvot, tā būtu gana laba.

Ja kāds uzdod jautājumu par prezidenta precīzajiem izdevumiem, saņemtās atbildes ir ļoti izvairīgas. Kaut vai tā pati maksa par prezidenta grezno “mersedesu”. Atcerēsimies, kā jau teicu sākumā, tā tika attiecināta uz Saeimas budžeta grozījumiem, nevis uz prezidenta izdevumiem. Oficiāli prezidentam par 1994.gadu, piemēram, pienācās 321 tūkstotis latu. Oficiāli... Bet arī tomēr, cik var redzēt, šī summa nebija pietiekami apmierinoša. Atkārtoti un atkārtoti nāca runas, ka Valsts prezidenta kanceleja ar šiem rēķiniem piedevām vēl bombardē izpildvaru.

Tad vēl daži vārdi par tā saucamo Maikapara namu, Laventa kungam piederošo Ulmaņa rezidenci, kurā kādu laiku ar lielu prieku dzīvoja Guntis Ulmanis. Par šīs greznās ēkas īri valsts maksāja USD 5010 mēnesī. Mūsu iedzīvotājs pensionārs nespēj samaksāt mēnesī par savu dzīvokli kaut vai tos pašus 25 vai 30, vai 35 latus. Mierīgi mēs varam maksāt par viena cilvēka uzturēšanu 5010 USD mēnesī. Šodien, protams, daži cilvēki — valstsvīri ir priecīgi, ka Lavents sēž cietumā un nevar atklāti neko pateikt par to laiku. Vēl pavisam nesenā pagātnē Ulmani ar Laventu saistīja diezgan sirsnīga draudzība. Tik sirsnīga, ka Ulmanis Laventu nepamatotu uzbrukumu dēļ ņēma savā paspārnē un uz Laventa māju pat aizkomandēja prezidenta apsardzi. Šodien mūsu prezidents izliekas, it kā viņš Laventu nekad nebūtu saticis. Jā, varbūt, ja es būtu Gunta Ulmaņa vietā, man arī no tikšanās ar Laventa kungu tagad būtu bailes pēc visa tā, kas viņu starpā ir bijis.

Visbeidzot nobeigumā. Es domāju, ka Guntis Ulmanis ir izrādījis arī lielu necieņu pret Saeimas deputātiem. Paskatīsimies kaut vai dažus citātus! Par tautas vēlēto Saeimu Guntis Ulmanis kādā sakarībā reiz izteica šādu vērtējumu: “Viņi nav nedz tiesīgi, nedz spējīgi. Bez aktīvas rīcības es nepalikšu!” Tikšanās reizē ar Latvijas pašvaldību vadītājiem prezidents publiski izteica neizpratni par Saeimas darbu. Un tā tālāk. Bet atcerēsimies, ka Ulmanis ir cilvēks, kuru ievēlēja tieši nespējīgā, kā viņš saka, un netiesiskā Saeima. Un arī nākamo prezidentu ievēlēs tieši šī, kā viņš saka, netiesīgā un nespējīgā Saeima. Bet tauta mūs ir atzinusi gan par tiesīgiem, gan par spējīgiem rīkoties. Es aicinu un gribu izteikt vēlēšanos, ka būtu svētīgi, ja šī Saeimas sasaukuma lielākās partijas vistuvākajā laikā varētu vienoties par jaunu un piemērotu Valsts prezidentu.Nav šaubu, ka šajā procesā nāksies pārvarēt zināmas pretišķības, bet vismaz spersim šodien kopīgi pirmo soli. Pievienojieties mūsu balsojumam pret nodokļu līdzekļu izšķiešanu Valsts prezidenta ērtību uzturēšanai, par mūsu piedāvātajiem likuma grozījumiem!

Sēdes vadītāja. Aleksandrs Kiršteins, LNNK un LZP frakcijas deputāts! Kiršteina kungs, jūs pats pasakiet — vai runāsit kā deputāts vai kā ministrs. Man jums jājautā. Jūs frakciju neesat pilnā nosaukumā uzrakstījis, tāpēc es jautāju.

 

A.Kiršteins (LNNK,LZP). Godājamie deputāti! Godājamais Prezidij! Es ar lielu uzmanību noklausījos izcilā bankas “Baltija” reanimatora Kostandas kunga spīdošo runu, es pat nedaudz pārdomāju. Man īsti nav skaidrs, kāpēc Zīgerista — šī kārklu vācieša — partijas deputāti pārsvarā cenšas uzbrukt neatkarīgajai valstij un tās institūcijām. Vai tā ir kaut kāda sīku blēžu vēlēšanās ieriebt, vai tā ir neizglītotu cilvēku neizpratne par to, kas ir Latvijas valsts un kas ir šīs valsts institūcijas? No kā es dzirdu to? (No zāles deputāts O.Kostanda: “Tu esi idiots, Kirštein!”)

Sēdes vadītāja. Es atvainojos, deputāti, sasaukšanās sēžu zālē nav atļauta!

 

A.Kiršteins. Es atkārtoju: kāds ir Zīgerista — šī kārkluvācieša — partijas mērķis, iesniedzot šos priekšlikumus? Es gribu atgādināt šeit visiem deputātiem, ka Valsts prezidents pārstāv valsti starptautiski. Prezidenti nāk un aiziet, bet šis amats paliek, tāpat kā katrai valstij ir sava pārstāvniecība. Un uzbrukums prezidenta institūcijai ir vispirms uzbrukums neatkarīgas valsts institūcijām. To labi zina šeit daži cilvēki. Daži to neizprot.

Vai daudz var ietaupīt uz valsts prestiža rēķina, uz valsts institūtiem, uz valsts svētkiem, uz dažādu valsts simbolu rēķina? Es gribu atgādināt šeit, ka Kostandas kungs savā laikā, pirms 5.Saeimas vēlēšanām, LNNK valdes sēdē nāca ar oriģinālu priekšlikumu ietaupīt tautas naudu un likvidēt Zemessardzi. Bija tā, Kostandas kungs, ja? Un aizvietot to ar aizsargiem. Tas bija ļoti pārdomāts priekšlikums. Varētu jau papildināt, kā es teicu, — likvidēsim arī bruņotos spēkus, jo bruņotie spēki taču vieni paši nevar aizstāvēt Latvijas neatkarību. Bet kur ir problēma, Mauliņa kungs, ar Zemessardzi un bruņotajiem spēkiem? Zemessardze traucē, Mauliņa kungs, jums īstenot jūsu mērķu sasniegšanu.

Sēdes vadītāja. Frakcijas “Latvijai” deputāti! Es zinu, ka Kārtības rullī ir atļauti izsaucieni no zāles, bet jūs nevarat uz katru teikumu tādā gadījumā, tas ir...

 

A.Kiršteins. Tā ir atbilde. Es vienkārši pieminēju.

Sēdes vadītāja. Es izslēgšu mikrofonu. Es brīdinu abas puses.

 

A.Kiršteins. Vai Valsts prezidenta institūcijas reducēšana kaut kādā mērā sekmēs ārzemju ieguldījumus Latvijā? Kā jau es teicu, mēs, protams, varam atcelt visu šeit. Atcelsim valsts svētkus, atcelsim karogus, bet tad ieviesīsim kritēriju! Man ir tāds priekšlikums, godājamie deputāti, — noņemam likumu! Kamēr visiem Latvijas iedzīvotājiem nav tik sārti un apaļi vaidziņi kā Saulīša kungam un Kostandas kungam (Smiekli zālē), tikmēr nekādus valsts svētkus nesvinēsim turpmāk.

Es varētu vēl atgādināt dažus šīs kārkluvācieša partijas priekšlikumus, teiksim, jeb apmelojumus. Prezidenta pilī ir zelta krāni, apzeltītas lustras no Austrumiem, “mersedess”, kas maksā pusmiljonu USD un tā tālāk. Tātad visi šie paziņojumi no pirmā līdz pēdējam ir meli. Tur nav ne zelta krānu, ne “mersedesa”, kas maksā pusmiljonu. Es domāju, ka šo priekšlikumu iesniedzēji to ļoti labi zina. Es vispār ierosinu šo iesniegumu, protams, noraidīt, lai tas paliek uz šo Latvijas ienaidnieku un ārzemju aģentu sirdsapziņas.

Beigās es gribu tikai piebilst tiem, kas to galīgi nav izpratuši, ka valsts sekretārs, tas ir, prezidenta sekretārs, kas ir paredzēts pašreiz, nav domāts tikai, lai būtu šajā darba laukā pašreizējo pienākumu pildīšanas laikā, bet Valsts prezidentam šis saraksts tupinās daudzus gadus pēc viņa prezidenta funkciju darbības izbeigšanās. Valsts prezidenti visās valstīs tiek iesaistīti starptautisko uzdevumu veikšanai arī vairākus gadus pēc viņu darbības beigām, un tāpēc šis sekretārs ir pilnīgi nepieciešams. Šim sekretāram ir jākārto gan viņa arhīvi, gan dokumenti, un šī darbība var iet gadu desmitiem, kā mēs redzam citās valstīs. Tāpēc es vēlreiz atgādinu deputātiem, ka šādu priekšlikumu iesniegšana ir zemiska. Tā ir vērsta pret Latvijas valsts neatkarību, un es gribu, lai tā paliek uz šo iesniedzēju sirdsapziņas. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Kiršteina kungs, es jums atļaušos izteikt piezīmi par to, ka jūs deputātus nosaucāt par ārzemju aģentiem un bez tiesas lēmuma secinājāt, ka viņi tādi ir. (Zālē aplausi.) Andris Saulītis, frakcijas “Latvijai” deputāts!

 

A.Saulītis (TKL). Godājamie kolēģi! Šī tēma ir ļoti aktuāla, un viedokļi dalās. Bet es gribu turpināt Kostandas kunga viedokli — mūsu frakcijas viedokli. Tik tiešām mēģināt vēl un vēlreiz pamatot, ka šo privilēģiju, kādas tiek izvirzītas prezidentam, tādos apstākļos, kādos dzīvo mūsu tauta, tiešām ir par daudz. Un tas neveicina mūsu valsts reprezentāciju, bet drīzāk mēs reprezentējam valsti tā, kā jau minēja ar saviem ļoti spilgtajiem un trāpīgajiem piemēriem Kostandas kungs.

Es tikai gribu atgādināt, ka neviens nespiež prezidentu kļūt par prezidentu un uzņemties tādas mokas, ja viņš uzskata, ka būt par Valsts prezidentu ir tādas milzīgas ciešanas, ka viņam vēlāk ir jāsaņem tādi atvieglojumi un kompensācijas. Es tam galīgi nevaru pievienoties. Prezidenti pilnīgi brīvprātīgi izvirza savas kandidatūras, un es vēl neesmu redzējis tādu cilvēku, kas atteiktos par to būt. Visi vēlas būt un to dara, un tas ir apsveicams process, un tās nav nekādas ciešanas vai kaut kāds klaušu darbs, par kuru visu dzīvi vēlāk ir jāsaņem nesamērīgi liels atalgojums. Un tad mēs runājam par kaut kādu godu un par goda izpratni materiālajās vērtībās. Es jau sen esmu ievērojis, ka Kiršteinam viss labais ir saistīts tikai ar naudu un vienīgi ar naudu. Es varu teikt, drusciņ jāpasaka, ka gods ir arī morāles kategorija, ko ne vienmēr var nopirkt par naudu, Kiršteina kungs! Es ceru un cīnīšos par tādu Latviju, kur būs arī vērtības, kas nav pakļautas pirkšanai un pārdošanai.

Es gribu vēl atgādināt, ka ar to godu un sirdsapziņu ir ļoti jāsargājas, jomēs zinām, kā komunistu laikos iznāca ar to godu. Un sirdsapziņu un vēl jo vairāk es varu paredzēt, kā mums iznāks ar tādu — caur privilēģijām pirktu godu un sirdsapziņu.

Valsts prezidents nav tikai persona un nav tikai privilēģija. Valsts prezidents ir morāla kategorija, kas reprezentē nāciju. Viņam ir jābūt kopā ar tiem, kurus viņš reprezentē, nevis kā trāpīgi Kostandas kungs analizēja un stāstīja, ka prezidents ir attālinājies no tautas. Šajā gadījumā es gribu atgādināt viena klasiķa darbu. Tas ir Vilis Plūdonis, un viņam ir ļoti spilgts darbs “Divi pasaules”. Šajā darbā viņš arī trāpīgi pasaka to situāciju, kāda bija izveidojusies 19.gadsimta beigās. Man liekas, ka tieši tāda situācija šodien izveidojas Latvijā. Mēs Latvijā redzam, kā veidojas šīs “divi pasaules”, “divi Latvijas”. Viena ir Latvija, kuru augsti politiķi sauc par reņģu ēdāju, lumpeļu, maznodrošināto un dažādu citādu latviešu pasauli, bet otru pasauli mēs redzam to, kuru reprezentē ar pilīm, spožiem limuzīniem, reprezentācijām, šampaniešiem un visu pārējo. Es arī šeit gribu pievienoties Kostandas kungam un pateikt, ka mēs redzam prezidentā tikai vienas pasaules pārstāvi — šīs dārgās reprezentācijas, bagāto cilvēku pārstāvi. Bet mēs neredzam to, kas pārstāvētu otru pasauli, tos reņģu ēdājus, tos lumpeļus, tos pensionārus, tos noplukušos cilvēkus. Varbūt arī to tūkstoti, kas varbūt bada nāvē šogad nomira aiz nepietiekama uztura. Kas viņus pārstāvēs? Mīļie kolēģi, jūs šeit esat ievēlēti no tiem reņģu ēdājiem, no tiem lumpeļiem! Arī jūs, Kiršteina kungs, par jums arī balsoja šie cilvēki, kurus jūs tā nīstat tikai tāpēc, ka viņi ir nabadzīgi un viņiem trūkst līdzekļu. Tas ir pārāk ciniski, lai uz to neatbildētu. Mēs jau neprasām daudz. Mēs tikai sakām, ka prezidentam nevajag piešķirt mūža pensiju par to, ka viņš trīs gadus ir pildījis amatu. Kur tad paliek medmāsas, ātrās palīdzības šoferi, pastnieki? To varētu turpināt vēl un vēl, un vēl. Šie cilvēki visu dzīvi ir kalpojuši Latvijai, strādājuši, ieguldījuši savu veselību, dzīvi. Viņi nemaz neprasa īpašu atalgojumu. Viņi ir lepni par to, ka ir dzīvojuši Latvijā un spējuši strādāt šai skaistajai zemei, ko mēs visi saucam par Latviju. Mēs esam par to, lai anulētu dienesta automašīnu privilēģijas. Nu, vai jūs ar to gribat ņirgāties par tautu, ka prezidents aiziet no savu pilnvaru laika un turpina pa Rīgu braukāt ar ģerboni rotātā sešsimtajā “mersedesā”? Jūs to gribat panākt? Atcelt sekretāra piešķiršanu pēc aiziešanas no amata — tas arī neprasa nekādas privilēģijas. Ja vēl ņemam vērā, ka sekretāra alga ir 150 latu. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Tas ir pilnīgi nepamatoti. Prezidentam, kuru mīl tauta, nav vajadzīga kaut kāda sekretāre vai starpnieki, viņš var tieši griezties pie tautas, uzrunāt to. Un, kā mēs redzam, kaut vai pēc Gorbačova piemēra, ja viņu mīl un viņam ir sekotāji, viņš var nodibināt fondu. Cilvēks, kas ir darījis tautai labu, nekad mūžā neies bada nāvē, viņu tauta pēc pirmā lūguma apbērs ar līdzekļiem. Kā spilgtāko piemēru varētu minēt Raimondu Paulu. Vai viņam ir vajadzīga automašīna, sekretāre, vai apmaksāts dzīvoklis? Nē. Un kāpēc? Tāpēc, ka viņa koncertos laukos zāles ir pārpildītas un viņam nav vajadzīgas šīs privilēģijas, viņu patiesi mīl tauta par to, ka viņš tautai māk sacerēt tādas dziesmas, kādas tauta vēlas dzirdēt.

Apmaksāta dzīvokļa privilēģijas... Nu, ja mēs apmaksāsim saviem ierēdņiem privilēģijas, tad viņi dzīvos pilīs un šīs pilis mums jāapmaksā tādā situācijā, kad divas trešdaļas cilvēku knapi, knapi spēj savilkt galus ar galiem kopā. Es domāju, ka tas viss ir pilnīgi nepieņemami un tā ir ņirgāšanās, ņirgāšanās par deputātiem. Un man ir kauns, ka 5. Saeima pieņēma šādu lēmumu. Es arī toreiz balsoju “pret”. Es gribu atgādināt, ka arī Demokrātiskās partijas pārstāvji stingri iestājās pret to. Es to uzskatu par 5. Saeimas deputātu kauna traipu. Un vēl es gribu teikt, ka arī man ir kauns par prezidentu, kurš parakstīja šo likumu un līdz ar to arī pieņēma šīs privilēģijas. Es vismaz savā sirdī klusībā cerēju, ka viņš šīs privilēģijas nepieņems un, kā pieklājas vienas valsts prezidentam, vismaz pēdējā brīdī noraidīs šīs privilēģijas.

Es tikai gribu atgādināt divus piemērus no pasaules prakses, no mūsu tuvākajiem kaimiņiem, tā varētu teikt. Viens no viņiem, ko visi ļoti labi pazīst, ir Lehs Valensa — Dancigas kuģubūvētavas elektriķis. Ko viņš paziņoja tautai, kad zaudēja vēlēšanās? Viņš paziņoja, ka viņš atgriezīsies savā dzimtajā kuģu būvētavā un strādās par elektriķi. Lūk, kāds skaists, cildens piemērs! Palūkosimies tālāk! Ir viens politiķis, prezidents, ko ir atzinusi visa Eiropa, un šo politiķi sauc Vāclavs Hāvels. Hāvelam arī tika piedāvāts dzīvoklis, viņam arī tika teikti šie argumenti — jūs esat bijis politiķis disidents, jums ir daudz ienaidnieku, vai jūs negribat pārvākties apsargātā greznā pilī? Hāvels pārdomāja un teica: vai jūs patiešām domājat, ka es būtu ar mieru dzīvot labāk par savu tautu, kurai iet grūti? Šis cilvēks nemaz neiedomājās, ka viņš varētu būt kaut kā nošķirts no tautas, jo katram godīgam cilvēkam nav lielāka soda kā būt nošķirtam no savas tautas. Un to jūs varat uzprasīt jebkuram patriotam, kas dzīvo trimdā. Šie cilvēki pēc 50 gadu prombūtnes pieliek visas pūles, atdod savus īpašumus, lai atgrieztos Latvijā, lai būtu kopā ar savu tautu. Un tad daudzi politiķi vēl nekaunīgi saka: bet tas taču nemaz nav tik daudz! Ir daudz. Ir daudz šajā situācijā, kad cilvēkiem minimālā iztika ir 30 latu pensija, kad cilvēkam pēc visa samaksāšanas dienā paliek 15—20 santīmi, lai atrisinātu visas savas problēmas, kad cilvēki iet uz Centrāltirgu, lai tikai paskatītos uz produktiem, jo viņiem nav līdzekļu, par ko tos iegādāties. Un jūs te visi nekaunīgi sēžat un sakāt, ka tā tas nav. Es domāju, ka šeit nu ir galējā robeža, kur tālāk nevar iet. Cilvēki pēc manas uzstāšanās “Panorāmā” zvana, saka un lūdz, un es ceru, ka 6. Saeima ir daudz kvalitatīvāka un šeit ir ievēlēti, kā Krisberga kungs teica, tik tiešām simt labākie, es ceru, arī godīgākie cilvēki.

Un vēl. Protams, šajā situācijā varētu minēt daudzas lietas, bet, manuprāt, nav pieņemama tā doma, ka viss, ko saka opozīcija, ir slikti. Es domāju, ka tas nav pilnīgi pieņemams demokrātiskajam procesam, un es arī gribētu citēt, ka Ulmaņa kungs ir vērsies pret opozīciju kā filozofiski politisku jēdzienu. Un 1994. gada 3. janvārī viņš pilnīgā nopietnībā teica: ja partija pret partiju meklē opozīciju, tad prezidentam ir jāieņem tāda vieta, kas opozīciju izslēdz. Ko nozīmē — izslēdz opozīciju? Mēs 50 gadus visi cīnījāmies, mēs gājām barikādēs, mēs apliecinājām savu gribu. Par ko mēs cīnījāmies? Par komunistiskās partijas monopoldarbību ? Nē! Mēs cīnījāmies par to, lai valstī būtu opozīcija, lai viņa strādātu, lai viņas balss būtu skaidra un lai visi varētu sadzirdēt viņas balsi. Lūk, tā ir opozīcija! Tad kāpēc visi negrib viņā ieklausīties? Novēršas no viņas? Mīļie draugi, novēršanās no opozīcijas un necieņas izrādīšana pret opozīciju ir pļauka demokrātijai. Visi diktatori, visi tirāni, kā Kostandas kungs te minēja, sāk ar vieglu pļauku un demokrātijas, opozīcijas aprāšanu, sāk ar mutes aizbāšanu opozīcijai. Un ar ko tas beidzas? Tas beidzas ar to, ar ko tas beidzās Vācijā 1933.—1934. gadā, un tas beidzas ar to, ar ko tas beidzās Krievijā 1917. gadā.

Un tāpēc es domāju, ka prezidentam vajadzētu saprast, kā cilvēki dzīvo un vai tieši šīs privilēģijas viņu tuvinātu ar tautu. Un tad viņam nebūtu tādu izteicienu, gatavojoties nākamajai prezidenta vēlēšanu kampaņai, kā “es nemīlu zaudēt”. Ko nozīmē “es nemīlu zaudēt”? Mums ir jāsaka kaut kas cits, mums ir jāsaka nevis “es nemīlu zaudēt”, bet “ko es varu izdarīt šai Latvijai”, neprasot par to nekādas īpašas privilēģijas. Ir tikai viena privilēģija — agrāk par visiem celties un sākt darbu. Un otra privilēģija — beigt par visiem vēlāk darbu un tā parādīt sevi savai tautai, savai valstij. Tas ir morāls gandarījums — būt kopā ar tautu. Un tāpēc es domāju, ka nemaz nav nosodāms, ka mēs tik asi iestājamies par šo privilēģiju anulēšanu, jo visa tauta šodien dzīvo grūtos laikos. Tos mēs apzīmējam par pārejas laikiem, tādējādi pasludinot, ka tie nebūs mūžīgi laiki. Bet, lai tas tā būtu, lai cilvēki varētu izturēt šos pārejas laikus, mums jābūt kopā ar cilvēkiem, mums jābūt visiem kopā vienotiem vienā Latvijā, nevis divi Latvijās, kur vieni svin šampanieša svētkus, bet otriem jāiet jūrā bojā, cīnoties par tām pašām reņģēm, kuras tad varētu lietot trūcīgie cilvēki. Es domāju, ka arī šī Saeima iestājas par vienotu Latviju, kur tauta un valdība ir vienota. Tāpēc arī valdībai, politiķiem un prezidentam ir jāsadala arī praktiskās grūtības, jānes visas tās grūtības un ciešanas, ko nes šī tauta. Šos divus piemērus par Vāclavu Hāvelu un Lehu Valensu es minēju, un es domāju, ka Latvijas prestižs sākas šeit, Latvijā, Latvijas prestižs sākas ar to, kā mēs dzīvojam, kā mūsu valstsvīri dzīvo, nevis ar Potjomkina sādžas reprezentācijām. Rietumos neviens nekad nav spējis aizmālēt patiesību, bet tikai izsaucis vienīgi ironisku smīnu. Paldies!

Godājamie deputāti, es jūs lūdzu noraidīt šīs privilēģijas un parādīsim, ka Saeima ir Saeima un tā ir savas tautas izvēles cienīga. Paldies!

Sēdes vadītaja. Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts!

 

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Protams, mēs atkal risinām 5. Saeimas problēmas, bet man kā, teiksim, pēdējās rindās sēdošam daļēji nav patīkami klausīties, kā pastalās tērptie tautieši tagad lamājas savā starpā un dala prezidenta nabaga grašus, jo es, protams, atkal sēdēju un domāju — kas notiks? Tagad beigsies, iespējams, ka vasarā viņu nepārvēlēs, un tagad mēs viņam visu noņemsim. Un tagad, teiksim, Ulmaņa kungs, iespējams, vai nu cits kāds prezidents, jo mēs vispār izskatām jautājumu par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu, stāvēs Centrāltirgū un piedāvās tautai “spirtiku”, kā parasti mēdz teikt LNNK, vodku un ko tur vēl... cigaretes. Un Dobeļa kungs, noķēris vienu kārtējo iepriekšējo prezidentu, stieps viņu projām uz Municipālo policiju. Protams, tas varbūt izskatās nedaudz specifiski, tāda doma, bet tomēr laikam būtu jāskatās, kā es vēlreiz saku, par Valsts prezidenta darbības nodrošinājumu. Tad jau tomēr vajadzēja kustībai “Latvijai” uzrakstīt, teiksim, par Gunta Ulmaņa darbības nodrošināšanu. Šo jautājumu mēs izskatām, jo citādāk, es domāju, kas notiks, ja, teiksim, rīt opozīcija nāks pie varas vai arī, teiksim, kustība “Latvijai” izvirzīs savu prezidenta kandidatūru un viņš kļūs par prezidentu... Un kas tad būs jādara tanī gadījumā? Un tādēļ uzreiz... Nu, protams, var piedāvāt tā, kā jau piedāvāja, ka ievēlēsim Raimondu Paulu. Viņam varēs nedot ne algu, ne mašīnu, ne apsardzi, bet viņš pats, teiksim, pelnīs savu atalgojumu un pie reizes varbūt vēl maksās Saeimai par to, ka viņam tur ir tiesības pastrādāt.... Tīri tāda normāla pašfinansēšanās.

Un tādēļ es tomēr piedāvāju padomāt nopietnāk. Protams, es pat varētu teikt, ka varbūt šis jautājums ir jānovirza uz komisiju, jo šinī gadījumā es varētu nepiekrist Saulīša kungam. Mēs pagaidām nepieņemam jautājumu par prezidenta, Valsts prezidenta atalgojuma sistēmu, mēs to novirzām uz komisiju, kurā tiks apspriests šis jautājums.

Tāpat, iespējams būtu vienreiz jābeidz glorificēt, kā arī Tautas kustība “Latvijai” to cenšas darīt, Ulmaņa to dzimtu, jo rīt, iespējams, būs Zemgaļu dzimta, vēl kāda dzimta, kas atkal tur būs, un atkal mēs diskutēsim par dzimtām un nevis par Valsts prezidentiem. Jo arī iepriekšējais Ulmanis ar lielu kautrību diemžēl nekad nav izcēlies. Protams, to mēs cenšamies aizmirst. Bet tad, kad viņš braukāja pa Latviju, viņš brauca ar četrām mašīnām arī tanī laikā. Tā ka šī principa pāreja uz viņa brāļa dēlu ir pavisam normāla.

Un tādēļ mums ir iespējams.... tā ir vēsturiskā realitāte, ka mums jāspriež vienkārši par to, cik mašīnu ir prezidentam vai bijušajiem prezidentiem... Tāpat visi labi atceras, kā viens... nu ko, arī žurnālos var palasīt... kā iepriekšējais prezidenta kungs, kaut jau arī tas vēl ir jautājums, viņa statuss, jo viņš pēc būtības atlaida 4. Saeimu un netika ievēlēts par prezidentu, viņš to paņēma tīri tādā dvēseliskā kārtā. Tā ka šeit arī vēl ir nākošā nianse, lai Ulmani Pirmo varētu saukt par prezidentu legālā situācijā. Tā atkal ir diskusija, un varbūt patiešām šinī gadījumā būtu pat jānosūta šis “Latvijai” piedāvājums uz kādu no Saeimas komisijām, lai beidzot reāli izspriestu šo situāciju. Un, protams, man būtu vienīgais lūgums... Tā kā ceru, ka tomēr budžetu mēs esam apstiprinājuši, tad paaugstināt jau Ulmaņa kungam pensiju nevarēs, jo citādi Šķēles kungs aizies prom no amata.

Tad vismaz šinī gadījumā saglabājas tas, ka būs normāla diskusija komisijā, un varbūt patiešām, ja nu tur atradīsies tādi lieki līdzekļi, ko varētu ieekonomēt, bet, protams, tādā cerībā, ka pēc tam prezidents nestāvēs uz ielas ar cepuri rokās, jo citādāk es nevaru iedomāties, kas pēc tam gribēs kļūt par prezidentu. Un dikusija būtu vajadzīga un, iespējams, šis jautājums būtu jānosūta, un tad attiecīgi kāda no komisijām to izanalizētu un dotu varbūt arī vēsturisko aspektu. Un tad mēs varētu labāk saprast, vai ir vajadzīgs paaugstinājums, vajadzīgas četras mašīnas vai pieci apsargi, vai arī tas nav vajadzīgs. Un varbūt patiešām jāievieš valstī būs pašfinansēšanās, varbūt uz prezidenta amatu mēs organizēsim konkursu — kas, teiksim, vairāksolīšanā vai mazāksolīšanā ieņems šo amatu...

Sēdes vadītāja. Jānis Mauliņš, frakcijas “Latvijai” deputāts!

 

J.Mauliņš (TKL). Godātā Saeima! Par mūsu prezidentu Gunti Ulmani man sākotnēji bija ļoti labas domas. Apmēram divus vai divarpus mēnešus pēc viņa ievēlēšanas bija tikšanās Rakstnieku savienībā, un jāsaka, ka tur viņš parādīja sevi no labās puses tik ļoti, ka mums nebija neviens liela mēroga darbinieks bijis Rakstnieku savienībā un atstājis tik labu iespaidu. Es runāju tur gan ar bijušajiem interfrontistiem, kas tur arī bija klāt, gan ar maniem domubiedriem, un visi atzina, ka Ulmanim var dot piecinieku par viņa uzstāšanos. Es uzsveru — tas bija dažus mēnešus pēc viņa ievēlēšanas. Es viņam šo faktu darīju zināmu un reizē tā uzmanīgi brīdināju, ka amats ir ļoti augsts, bīstams un gudrs no psiholoģiskā viedokļa, proti, tajā ātri var zaudēt galvu. Kā teikt, var sākt čivināt putniņi bēniņos... Diemžēl šajā brīdinājumā Guntis Ulmanis acīmredzot nopietni neieklausījās vai arī viņam ir attiecīga psihe vai varbūt bērnībā bijuši smagi pārdzīvojumi, vai kas. Viņš, var teikt tā, gada laikā principā garīgi salūza, pat balss skaņa izmainījās un no normāla cilvēka runas pārvērtās par teātrālu izteiksmi. Jūs, es domāju, visi, kas esat sekojuši un kas neesat pieraduši pie viņa balss maiņas un uzvedības maiņas, varat apliecināt un saprast, ka tiešām tā tas bija.

Pēc tam sekoja, kā zinām, gadījums ar Ādolfa Šildes grāmatu, kuru pašu par sevi varētu uzskatīt par kļūdu, būtībā viņa palīgu kļūdu, jo ne jau prezidentam jāizlemj un jāiesaka kāda grāmata. Bet viņa neapšaubāma kļūda bija tā, ka viņš, kad pacēlās jautājums starptautiskā mērogā, meloja. Teica, ka vainīgo — preses sekretāri Antu Bušu — atlaidīs no darba. Faktiski viņa turpināja pildīt šos pienākumus. Ja Valsts prezidents vienreiz melo, tas jau ir ļoti simptomātiski. Tas vairs nav Valsts prezidents un tautas uzticības cienīgs. Bet, diemžēl ar šo pārkāpumu nebeidzās Gunta Ulmaņa noslīdēšana līdz (No zāles deputāts A.Kiršteins: “Mauliņam...”) līdz kam, par to es neizteikšos.

Varu pieminēt vēl to, ko jūs visi labi zināt. Šajā zālē varbūt tika diskutēts par to, ka Valsts prezidents nosauca vairākumu, tātad savu tautu, savas tautas lielāko daļu par negodīgo vairākumu. Tas notika, sarunājoties ar žurnālistu. Un šo publicējumu viņš neatsauca, neuzskatīdams, ka būtu žurnālists kļūdījies. Tātad tā ir viņa pārliecība, ka latviešu tautas lielākā daļa ir negodīga. Es tam, protams, nepiekrītu, bet galvenais, es vēršu uzmanību uz to, ka tas ir mūsu prezidenta izteiciens.

Pēc tam sekoja tāds izteiciens, ka Tautas kustības “Latvijas” vadība tika pielīdzināta gandrīz vai Izraēlas prezidenta slepkavām. Šī nenosvērtība, es negribu apvainot citādi, bet šī nenosvērtība izteicienos absolūti nav saderīga ar Valsts prezidenta statusu. Un lai kā te dažs saukā prezidentu par institūciju, viņš tomēr ir cilvēks. Un kā cilvēkam viņam jāatbild.

Pēc tam sekoja Satversmes gara pārkāpums. Satversme saka: “Visa vara Latvijā pieder Latvijas tautai”. Tas ir svarīgākais, viens no svarīgākajiem Satversmes pantiem. Šis pants tika pārkāpts, liekot sastādīt valdību mazākumam. Šī panta gars tika pārkāpts. Nebija ilgi jāgaida, kad tika arī pārkāpts Satversmes tiešais burts, nominējot par valdības sastādītāju Andri Šķēli brīdī, kad prezidents neatradās Latvijā, tas ir, 14.decembrī. Par to jau ir runāts, par to jau no šīs tribīnes es runāju. Un par to ir rakstīts. Un to jūs visi zināt. Es ceru, ka jūs klausaties un avīzes lasāt. Šāda prezidenta, uzsveru, šāda prezidenta nodrošināšana ar sekretāru, mašīnu un tā tālāk, un apsardzi būtu prettautiska. Tā būtībā būtu savas tautas nicināšana. Es uzskatu, ka prezidents, kas ir pelnījis, varētu saņemt daudzus un dažādus atvieglinājumus, bet ne pārspīlēti lielus. Mēs neesam bagāta valsts. Un, ja šī prezidenta nominācijas laikā nav mainījies nekas uz labu, bet gan gājis uz slikto pusi, tad tā jau ir tīša tautas kaitināšana. Kāpēc, kolēģi, vajag kaitināt tautu? Ja iepriekšējais sasaukums to darīja aiz aprēķina, tad mēs esam par 60 procentiem jauni deputāti. Nu tad netaisīsim tādas kļūdas, kādas taisīja aiz aprēķina iepriekšējā sasaukuma Saeima.

Es te varētu minēt vēl ļoti daudz faktu, kas rāda, ka Ulmanis nav prezidenta posteņa cienīgs un nav cienīgs saņemt arī nekādus atvieglinājumus vai apbalvojumus. 1995.gada 8.maijā Guntis Ulmanis datortīklā, ko lasa visi abonenti pasaulē, ir teicis: “Es iebilstu pret šādas grāmatas aizliegšanu.” Vai jūs zināt, par kādu grāmatu ir runa? Ir runa par grāmatu “Mein Kampf”. Viņš vēl piebilst, ka šī grāmata būtu jāizlasa visiem politiķiem, diplomātiem un vēsturniekiem kā obligātā literatūra. Es uzsveru — kā obligātā literatūra, nebūt nenoliedzot, ka vēsturniekiem tā būtu jālasa.

Osvencimas nāves nometnes apmeklējuma laikā 1995.gada janvārī Guntis Ulmanis — Latvijas prezidents — teica tā: “Nevar bez šaubīšanās teikt, ka 1944.gadā Latvija tika vienkārši atbrīvota.” Tātad mūsu Prezidentam jāšaubās, vai tika atbrīvota Latvija vai netika atbrīvota, lai gan īstenībā viņa īsti smagā okupācijā nonāca. Tātad šaubas šeit tikai rāda, ka šis cilvēks šaubās par kaut kādu atbrīvošanu, kas būtībā ir vissmagākā okupācijas nasta. Ja šādos jautājumos Valsts prezidents šaubās, tad ir pilnīgi dīvaini, jāsaka, ka viņš neatbild par savu teikto.

Tad viņam ir vēl savāds izteiciens intervijā “Dienai”. Lūdzu, es nocitēšu to: “Domāju, tie, kas veidoja Satversmi 1922.gadā, bija ļoti tālredzīgi, gudri un spēja ielikt Satversmē tādu jēgu, kas vēl šodien daudziem no mums nav skaidra. Ja jūs man jautātu, vai es pilnībā esmu sapratis Satversmi visos traktējumos un skaidrojumus, es teiktu — nē. Vēl ir jāmeklē šīs iespējas.” Tātad ir skaidrs, ka prezidents nesaprot mūsu Satversmi. Viņš par to atzīstas personīgi. Un tajā pašā laikā viņš paziņo: “Jūtos stabils un gatavs nepopulāriem lēmumiem.” Jā, tur viņam ir taisnība. Un tad es vēlreiz gribu jums, kolēģi, atgādināt, ko teica Andris Saulītis, proti, ka daudz lielākas valsts prezidents Lehs Valensa netiek nodrošināts ar to, ko šis ar aprēķinu taisītais “Latvijas ceļa” likums paredz Guntim Ulmanim,lai, diemžēl jāsaka tā, uzpirktu šo cilvēku tālākai rīcībai “Latvijas ceļa” labā. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Andris Rubins, Tautas kustības “Latvijai” frakcijas deputāts!

 

A.Rubins (TKL). Cienījamās ekselences! Cienījamie deputāti! Pārējie! Prezidents Ulmanis intervijā Latvijas radio teica. Citēju: “Domāju, ja mēs spēsim adekvāti un korekti rīkoties katrs savā amatā, tad arī attiecībām starp politiskajiem spēkiem un prezidentu ir jābūt labām.” Šinī sakarībā jāatzīmē, ka savā amatā prezidents nav korekts pret mūsu partiju — Tautas kustību “Latvijai”, nekad un nekur neuzaicina mūs uz pārrunām, tādējādi ignorējot mūs visus 15 deputātus. Latvijā prezidentu diemžēl vēlē tikai 100 Saeimas deputāti, ne visa tauta. Tālāk citēju prezidentu Ulmani: “Jādomā, ka deputāti, izsakot savu gribu, vadīsies no tautas noskaņas. Vismaz tā es ceru, jo vēlētāji ir vēlējuši deputātus, lai viņi realizētu vēlētāju gribu.” Tātad prezidents Ulmanis ignorējis ne tikai mūs, bet visus mūsu vairāk nekā 142 tūkstošus vēlētāju. Sena paruna — kas vēju sēj, tas vētru pļauj. Tad, kad prezidents Ulmanis, kā viņš saka, dosies uz visiem Latvijas novadiem, viņš varēs pārliecināties, ka mēs jau tur esam bijuši. Viņš, ja gribēs dzirdēt, dzirdēs tautas balsi. Ir jāatkārto četrdesmit astoņas reizes, pēc zinātnieku aplēsēm, lai visiem paliek prātā, ka prezidentam pirmkārt ir jādomā par tautu un tikai tad, kad tauta būs nodrošināta, viņš var domāt par savu personīgo labumu.

Es gribu minēt divus piemērus. Pirmais ir Raimonds Karnītis. Mēs nezinājām, kas ir tāds Guntis Ulmanis, bet mēs zinājām, kas ir TTT un Raimonds Karnītis. Tagad viņš ir slims, pārcietis infarktus, aizmirsts pensionārs, nabags. Lai spētu savilkt galus kopā, viņš spiests vēl strādāt par naktssargu par 20 latiem mēnesī. Raimonds Karnītis, cilvēks, kas kaldinājis Latvijas slavu 26 gadus, kas ir pelnījis Trīszvaigžņu ordeni!

Otrs piemērs. Pirmās grupas invalīds, neredzīgs, Otrā pasaules kara karavīrs un upuris, arī latvietis — Juris Vindulis, kurš tika iesaukts padomju armijā un cieta lielvalstu intrigu un patvaļas rezultātā. Diemžēl tagad arī viņi visi ir aizmirsti un viņiem palikusi nožēlojama eksistence. Bet karš nešķiro, un, kā zināms, latvieši Volhovas purvos stāvēja pretī viens otram ne savas gribas vai fantāzijas, vai iedomu pēc. Tā vēlējās lielvaras. Ja mēs paši neveidosim savu dzīvi, nepalīdzēsim saviem līdzcilvēkiem, bet domāsim tikai par savu pašlabumu, tad kauns mums un mūsu bērniem.

Tāpēc mēs, Tautas kustības “Latvijai” deputāti, ierosinām likumprojektu “Grozījumi likumā “Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu””, un es balsošu par tā pieņemšanu.

Sēdes vadītāja. Valdis Krisbergs, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāts!

 

V.Krisbergs (DPS). Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamie deputāti! Tālāk es pāriešu no oficiālā toņa uz normālu toni, jo man jau izteica pārmetumus, ka es esot pārāk oficiāls bieži vien.

Puiši un meitenes, ja tā varētu teikt! Vai jūs tiešām nesaprotat, ka mēs runājam par mūsu valsts Prezidentu? Esot valstis, kur, skanot himnai un parādoties prezidentam, jebkurš nēģeris, bezdarbnieks noņem cepuri un sastingst miera stājā. Nu, tas esot aiz okeāna un tā neesot Latvija. Es balsošu par šī likumprojekta nodošanu komisijai. Bet kāpēc? Tāpēc, ka ir jāaizsargā īstais Latvijas prezidents, kurš kādreiz laikam būs pret to, kas šodien saucas par prezidentu. Es runāšu tikai no Saeimas deputāta viedokļa. Destabilizācija valstī, kas valdīja no Saeimas ievēlēšanas līdz, beidzot, paldies Dievam, Šķēles kunga atrašanai. Vai tad tiešām prezidents nevarēja izdomāt to iepriekš, lai tiešām šo lielisko premjerministra kandidātu atrastu ātrāk? Bija jātaisa eksperimenti. Bija jāparāda sava prezidenta vara. Bet es tomēr ļoti gribētu, lai cienījamā kustība “Latvijai” šodien prezidentam neatņemtu lielu pensiju, jo prezidents man personīgi ir parādā 82 latus. Pagājušajā gadā, kad prezidenta kortežs brauca no ziņģēm, no Kuldīgas, tika apskādēts ļoti daudzas automašīnas. Tajā skaitā arī manējai tika sadauzīts priekšējais stikls. Man savā laikā mācīja — vadītājs atbild par visu. Šķiet, ka prezidents galu galā ir arī sava korteža saimnieks. Solīts jau solīts, bet, kā saka latvieši, solīts makā nekrīt. Tā ka, cienītā Latvija, ja jūs noņemsiet prezidentam pensiju, varbūt tomēr man būs atpakaļ atdota manis iztērētā naudiņa. Solījumi pat avīzē bija publicēti.

Otrais. Prezidentam noteikti vajag sekretāru skaitu palielināt, jo tad, kad Latvijas Privātuzņēmēju savienība, ne jau vienkārši Krisbergs, tās vadītājs, rakstīja prezidentam vairākus vēstījumus, es sapratu, ka ievērot civildienesta normas par 15 dienu atbildi prezidentam būtu par apgrūtinošu. Bet nu jau ir pagājis vairāk nekā pusgads no vienas vēstules. No otras vēstules, kā atkal latvieši saka, ne čiku, ne grabu. Varbūt tāpēc, ka pēdējā vēstulē bija norādīti smagi kriminālpārkāpumi, ko ir izdarījis vienas partijas vadošs deputāts, kura gribēja sastādīt valdību. Bet tāpēc varbūt arī nebija vērts atbildēt. Pagaidām šie materiāli laikam ir prezidenta un Krisberga rīcībā. Tāpēc varbūt labāk klusēt kā zivij, ūdeni ieņēmušai mutē.

Es aicinu atbalstīt šī likumprojekta nodošanu komisijai. Strikti jāatšķir jebkuras civilizētas valsts simbols — Prezidents. Un, atvainojiet, vai bijušais partijas biedrs, partija ir tikai viena bijusi, bijušais kaut kāda sadzīves pakalpojumu kombināta direktors, un vienas partijas karogs var šodien saukties par Valsts prezidentu un iegūt visas tās prioritātes, ko nes šis godpilnais vārds, simbols un uzdevums. Paldies!

Sēdes vadītāja. Dzintars Ābiķis, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

 

Dz.Ābiķis (LC). Augsti godātā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Vispirms es gribētu atvainoties savu kolēģu vārdā prezidentam par viņam izteiktajiem apvainojumiem. Otrkārt. Cienījamā “Latvijas” frakcija jeb frakcija “Latvijai”! Cik es sapratu, jūsu galvenais mērķis bija ar šo lēmumu taupīt tautas naudu. Mēs zinām, ka Saeimas darbs izmaksā caurmērā 300 latus vienā minūtē. Es parēķināju. Jūsu frakcijas deputāti par šo tēmu šodien norunāja aptuveni 40 minūtes. Tas ir apmēram 6000 latu.

Cienījamie frakcijas “Latvijai” kolēģi, būsim konsekventi! Jūs te runājat par dienesta auto un tā tālāk. Es varu pateikt tikai vienu faktu, tas tāds interesants ir. Kostandas kungs, protams, neatteicās no dienesta auto, bet man grūti izprotamas motivācijas dēļ viņš atteicās vai, pareizāk sakot, piespieda tos, kas pieņem darbā, atteikties no latviešu šofera, bet uzspieda pieņemt krievu, kurš nemāk latviski pateikt pat vārdu “labdien”. Tādējādi faktiski uzspieda pārkāpt valodu likumu. Cienījamie kolēģi! Cienīsim mūsu prezidentu, cienīsim mūsu tautu un, respektīvi, netērēsim tautas naudu un nediskutēsim stundām ilgi par problēmām, kuras tiešām ir svarīgas, bet par kurām nevajadzētu te runāt.

Sēdes vadītāja. Pauls Putniņš, LZS, KDS un LDP frakcijas deputāts!

 

P.Putniņš (LZS, KDS, LDP). Augsti godātā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Mūsu valsts, mūsu robežas, mūsu parlaments, mūsu valdība, mūsu prezidents... Un tā mēs te varētu nosaukt daudz ko vēl, kas kalpo tikai vienam mērķim — mūsu sabiedrības, mūsu tautas dzīvošanai. Aizstāvēt gan šīs institūcijas, gan šos objektus — tas ir pašcieņas jautājums, faktiski tas šeit jau nebūtu nemaz diskutējams. Mēs šoreiz runājam par to, lai nodrošinātu tālāku darbošanos, parādītu cieņu savai valstij arī tad, ja konkrēts prezidents beidz savas prezidenta darba gaitas. Un tas ir pats par sevi saprotams, un man tā jocīgi liekas, ka viss tas tiek šeit tā apstrīdēts, nerunājot par tām netīrumu straumēm, kas šeit, no šīs tribīnes šodien bija jādzird. Tāpēc es ierosinu arī parlamenta pašcieņas dēļ noraidīt šo iesniegumu. Paldies!

Sēdes vadītāja. Pēteris Tabūns, LNNK un LZP frakcijas deputāts!

 

P.Tabūns (LNNK, LZP). Man, kolēģi, ir kauns par to, kas šeit notiek un kādā veidā, nepieklājīgā veidā tiek runāts par Valsts prezidentu. Tas nav deputātu cienīgi. Tauta mūs nav šeit deleģējusi, lai mēs ar šādām lietām nodarbotos. Mierinājums, cienījamie kolēģi, es to runāju ne visiem jums, bet tai daļai, kuri uzbrūk prezidentam un kuri grib uzbrukt prezidentam. Es nomierināšu jūs, jo es jūtu, ka tā saucamā opozīcija, kā viņi sevi dēvē, pēc šī jautājuma izskatīšanas atstās zāli, ja lēmums netiks pieņemts. Un, tāpat kā lemjot un spriežot par budžetu viņi to izdarīja, tā arī šoreiz būs izrunājušies un pēc tam mierīgi atstās zāli. Es vienīgi aicinu izdomāt kaut kādu veidu, man vēl konkrēta priekšlikuma nav, nu, izdomāt, ka varbūt sestdienās, svētdienās, tie deputāti, kuriem tik briesmīgi gribas izrunāties un vingrināties runāšanas mākslā no Saeimas tribīnes, tērējot šo milzīgo naudu, par ko jau šeit Ābiķa kungs teica un kas mums ļoti labi zināms, lai nāk šurp un vingrinās no šīs tribīnes, ja viņiem tik ļoti labi patīk tieši no šīs tribīnes vingrināties runas mākslā. Es patiešām personīgi arī atvainojos prezidentam. Žēl, ka Kreituses kundze nav aizrādījusi par attiecīgajiem uzbrukumiem prezidentam attiecīgajiem deputātiem. Es aicinu noraidīt šo lēmumu. (Starpsauciens no zāles: “Likumprojektu, ne lēmumu!”)

Sēdes vadītāja. Saeimas Prezidijs saņēmis sekojošu dokumentu. “Ierosinām pārtraukt debates pēc Kārtības ruļļa 65.panta otrās sadaļas par otro darba kārtības jautājumu”. Ir 20 deputātu paraksti. Kārtības rullis paredz, ka ne mazāk kā pēc divdesmit deputātu priekšlikuma Saeima var nolemt izbeigt debates. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par debašu izbeigšanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par — 77, pret — 2, atturas — 5. Lēmums pieņemts.

Tā ka Kiršteina kungam mēs vārdu dot vairs nevaram, jo debatēs būtu tiesības runāt Kiršteina kungam tikai tad, ja jūs būtu pieteicies kā frakcijas pārstāvis atbilstoši Kārtības ruļļa 59.punkta otrajai daļai, kur nav paredzēts, ka ministri runā pēc tam, kad Saeima ir lēmusi par debašu beigšanu. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par Saeimas Prezidija atzinumu likumprojektu “Grozījumi likumā par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu” nodot Budžetu un finansu (nodokļu) komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir atbildīgā komisija. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 39, pret — 40, atturas — 8. Lēmums nav pieņemts.

 

Saeimas Prezidija atzinums par likumprojektu “Par Latvijas Republikas valdības un Turcijas Republikas valdības līgumu par gaisa satiksmi”. Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu par Latvijas Republikas valdības un Turcijas Republikas valdības līgumu par gaisa satiksmi nodot Ārlietu komisijai un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka Ārlietu komisija ir atbildīgā komisija. Iebildumu nav? Pieņemts.

 

Saeimas Prezidija atzinums par likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”. Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Jurkāna, Urbanoviča, Dozorceva, Kuprijanovas un Staša iesniegto likumprojektu nodot Aizsardzības un iekšlietu komisijai, Ārlietu komisijai, Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, Juridiskajai komisijai, Sociālo un darba lietu komisijai, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Juridiskā komisija ir atbildīgā komisija. Aigars Jirgens, frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” deputāts!

 

A.Jirgens (TB). Godātā Saeima! Frakcija “Tēvzemei un Brīvībai” neatbalsta šādus Satversmes grozījumus un aicina noraidīt to nodošanu komisijām.

Sēdes vadītāja. Jānis Jurkāns, Tautas saskaņas partijas frakcijas deputāts!

 

J.Jurkāns (TSP). Godātie deputāti! Es aicinu jūs atbalstīt šo likumprojektu, jo jūs saprotat, ka 50 gadus de iure Latvija pastāvēja, bet nepastāvēja de facto, un šajā laika posmā ļoti daudz kas ir mainījies pasaulē tieši cilvēktiesību jomā. Un jūs saprotat, ka mūsu Satversmes pilnveidošana ir tas pamats, uz kura mēs veidosim turpmāko mūsu likumdošanu, veiksim to procesu, ko mēs saucam par mūsu likumu harmonizēšanu ar tām konvencijām, ko Latvija ir parakstījusi pēc tam, kad mēs atjaunojām savu neatkarību. Es negribu, lai mēs politizētu šo ļoti svarīgo jautājumu. Te nav politikas, te ir mūsu likumdošanas sakārtošana, kas ļoti reāli mums palīdzēs integrācijas procesā Eiropā. Tā ka vēlreiz lūdzu — nepolitizēsim, bet sapratīsim šī likumprojekta svarīgumu un nodosim to komisijām. Paldies!

Sēdes vadītāja. Jānis Mauliņš, frakcijas “Latvijai” deputāts!

 

J.Mauliņš (TKL). Godātā Saeima! Es ceru, ka jūs visi esat izlasījuši šo grozījumu likumprojektā, tas ir, Latvijas Republikas Satversmē, ko iesnieguši Jānis Jurkāns un citi deputāti. Es te gribu atgādināt, kā pasaulē attīstījusies starptautisku tiesību normu un dokumentu pieņemšana. Līdz kādam 1930.gadam šīs normas bija lietišķas, paredzot gan atbildību, gan konkrēti pasakot nodarījumu, neko nepārspīlējot.

Un visā starptautiskajā apritē nebija aģitatorisku normu. Šīs aģitatoriskās tiesību normas, kas būtībā nav tiesību normas, ieveda komunisti Padomju savienībā. Kā mēs, vecākā paaudze, ļoti labi atceramies, tur likumi sastāvēja no preambulām, kur bija tīrā aģitācija, un arī no pantiem, kas netika izpildīti. Arī nacionālsociālistiskajā Vācijā šī liga piemetās, jo nacionālsociālisti, var teikt, veģetēja uz aģitatoriskām likumu normām, kam bija vērtība ne tik daudz to izpildē, cik daudz to sabiedriskajā atskaņā. Mēs, vecākā paaudze, kas bijām spiesti mācīties PSRS un Latvijas PSR konstitūciju, zinām, ka tās normas tur bija dižas. Starp citu, bija pilnīga sirdsapziņas brīvība, bija vārda un preses brīvība, bija korespondences noslēpums, visi vienlīdzīgi neatkarīgi ne no kā. Čstenībā mēs zinām, kas bija, kāda bija preses brīvība, kāda bija sirdsapziņas brīvība. Mēs visi zinām, šīs normas bija aģitatoriskas, un tad, kad komunisms, tā teikt, bija uz devītā viļņa un pasaulei tiešām draudēja briesmas, psiholoģisks sabrukums, kad cilvēki notic fantomam, tad Rietumi sāka piemērot savas normas, no lietišķām pārejot uz pļāpīgām. Arī šajā pašā pretaģitācijas nolūkā. Pat mācījās no PSRS konstitūcijas dažus pantus. Un jāsaka tā, ka šobrīd Rietumos šī liga ir sasniegusi apogeju, tur aģitatoriskas normas ir tik augstā līmenī, ka man ir kauns dažkārt lasīt starptautiskus lēmumus, ja Eiropa vai starptautiskā Apvienoto Nāciju Organizācija pieņem šķidrus, pļāpājošus tiesiskos aktus. Kungi, būsim pirmie, kas attopas un saprot, ka tā ir brāķa parādība, ka tā ir uzspiesta parādība, kuru mēs nedrīkstam atkārtot un taisīt viņiem pakaļ! Netaisīsim pakaļ to, kur cilvēki vienkārši kļūdījušies vai spiesti darīt blēņas! Un es te paskatīšos konkrēti dažus punktus, ko paredz diemžēl, var teikt, šobrīd kopā ar mums opozīcijā esošie cilvēki, kuru citus uzskatus mēs cienām to skaidrības un taisnīguma dēļ. Šobrīd mēs nevaram piekrist tikai tāpēc, ka ieviest šādas normas mūsu lietišķajā Satversmē būtu vispirms kaut kas... svešķermeņa iebīdīšana iekšā. Un, otrkārt, principā te tiek atņemtas normas, kuras būtu Kriminālprocesa kodeksā paredzamas, kuras vispār te neiederas un, es teikšu, ir pat smieklīgas. Piemēram, aizturēt. Ikvienam ir tiesības no aizturēšanas brīža pieaicināt aizstāvi. Nu, tā ir tīra kriminālprocesa tiesiskā norma. Aizturēt drīkst ne ilgāk kā uz trīs diennaktīm. Nu, Satversmē, konstitucionālajā likumā ievest, ka cilvēku drīkst aizturēt uz trīs diennaktīm — tas taču ir absurds. Es negribu, lai mani uz vienu minūti aiztur. Cilvēka tiesības ir, ka viņš ir brīvs un viņu nevar aizturēt ne uz vienu diennakti. Un tikai specifiskās tiesību normas var regulēt kaut kādu tādu lietu un noteikt, kāpēc viņu var aizturēt. Tūlīt ir jāpasaka — kāpēc aizturēt. Un tad vēl ir tāda blēņa, var teikt, ka katram ir tiesība uz dzīvību. Ir aksiomas gan matemātikā, gan visur citur, kuras nevajag apstiprināt. Ja šīs aģitatoriskās normas ir sabendējušas starptautiskos tiesību aktus, nu nevedīsim iekšā šīs blēņas Latvijā! Latvieši ir lietišķi cilvēki, un parādīsim pasaulei, ka mēs neesam pļāpas. Es atvainojos mūsu opozīcijas biedriem, bet šis likumprojekts nav pat novirzāms uz komisijām, es esmu pret to. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Mauliņa kungs, es atļaujos jums izteikt aizrādījumu par pilnīgi nepamatotu Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Savienības likumdošanas kopējo novērtējumu, sakot, ka tā ir šķidra un negatīva. Ja jūs gribat novērtēt, tad jārunā par konkrētu likumu, jo mēs starptautiskās organizācijas šeit, parlamentā, virspusēji vērtēt nedrīkstam.

 

J.Mauliņš. Paldies par aizrādījumu!

Sēdes vadītāja. Tā, debates turpināsim pēc pārtraukuma. Tagad vārds paziņojumiem. Anta Rugāte, lūdzu!

 

A.Rugāte (LZS, KDS, LDP). Labrīt, godātie kolēģi deputāti! Es vēlētos jums darīt zināmu, ka pulksten 10.30 es aicinu sanākt kopā Latvijas—Francijas parlamentu sadarbības grupu, visus deputātus, kurus es gribētu piesaukt vārdā. Un gribētu atvainoties Kaksīša kungam par to, ka viņš kļūdas dēļ nav iekļauts šajā sarakstā, un aicinu viņu īpaši būt klāt mūsu sarunā. Tie ir deputāti Indulis Bērziņš, Martijans Bekasovs, Imants Daudišs, Oļegs Deņisovs, Oļģerts Dunkers, Aivars Endziņš, Anatolijs Gorbunovs, Oskars Grīgs, Ervids Grinovskis, Ernests Jurkāns, Paulis Kļaviņš, Aleksandrs Kiršteins, Andrejs Krastiņš, Ilga Kreituse, Aivars Kreituss, Janīna Kušnere, Aristids Lambergs, Kristiāna Lībane, Andrejs Panteļējevs, Anta Rugāte, es atvainojos, Jānis Straume, Pēteris Tabūns, Gundars Valdmanis, Elmārs Zelgalvis un Juris Kaksītis. Paldies! Sarkanajā zālē. Paldies!

Sēdes vadītāja. Arī Prezidijam ir paziņojums, lūdzu uzmanību visiem! Šodien mēs sveicam mūsu kolēģi Oļegu Deņisovu 30 gadu jubilejā. (Aplausi.)

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu deputātus reģistrēties! Lūdzu Saeimas sekretāru Imantu Daudišu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

 

I.Daudišs (Saeimas sekretārs). Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies: Andris Ameriks, Indulis Bērziņš, Ziedonis Čevers, Juris Dobelis, Indulis Emsis, Guntis Eniņš, Edvīns Inkēns, Ernests Jurkāns, Aleksandrs Kiršteins, Aivars Kreituss, Janīna Kušnere, Anna Seile, Pēteris Tabūns. Paldies!

Sēdes vadītāja. Pārtraukums līdz pulksten 11.00. Tos deputātus, kurus nosauca, ka viņu nav zālē, lūdzu, esiet tik laipni un vēlreiz piesakieties!

Pārtraukums

Turpinājums nākamajos numuros