PŪRS

Mūsu vēstures lieciniece nauda

Šodien pulksten trijos pēcpusdienā Latvijas vēstures muzejā, Pils laukumā 3, tiek atklāta jauna izstāde ar visai intriģējošu nosaukumu — “Depozīti — zemē apslēptas bagātības”. Nekad vēl šāda veida un tik plašs divu muzeja nodaļu — Arheoloģijas un Numismātikas — senlietu bagātību apkopojums nav bijis aplūkojams. Izstāde būs atvērta līdz pat jūlijam. Ekponēšanai izraudzīti 57 nozīmīgākie, vērtīgākie un dažādiem laikmetiem raksturīgākie depozīti, kuru sastāvā pavisam ir 13 157 priekšmeti. Senākais noguldījums datējams ar 2. gadsimtu, savukārt pats jaunākais radies Otrā pasaules kara laikā Rīgas ebreju geto teritorijā. Bet izstādē, saprotams, būs redzama tikai samērā neliela daļa no visa Vēstures muzeja krājuma.

Izstādes autori ir numismāte Dr.hist. Kristīne Ducmane un arheologs Dr.hist. Guntis Zemītis. Par tās māksliniecisko iekārtojumu gādājis Ģirts Boronovskis. Daudz pūļu izstādes sagatavošanai veltījuši arī citi muzeja darbinieki, īpaši Laima Grīnberga un Anda Ozoliņa no Numismātikas nodaļas. “LV” lasītājiem, kam interesē mūsu dzimtenes senvēsture, piedāvājam K.Ducmanes un G.Zemīša skaidrojumu par šajā izstādē redzamo un arī īsu pārskatu par depozītu izcelsmi un naudas vēsturi Latvijā. (Skat. 6.lpp.) “LV” informācija

Daļa no skatliski lielākā Livonijas monētu depozīta, kas atrasts Aizkraukles raj. Kokneses pag. Kalnazveņģos. Kopskaitā 5400 monētas — XIV—XV gadsimts. Livonijas ordeņvalstī, Rīgas arhibīskapijā, Tērbatas bīskapijā, Vācu ordeņvalstī kaltie ārtigi, šiliņi, Lībekas tipa feniņi un Visbijā kaltie goti u.c.; 2 gredzeni, kas ievietoti ar bērza tāsīm izklātā māla podā.	Daļa no skaitliski lielākā Rietumeiropas XVII gadsimta dālderu un rotu depozīta, kas atrasts Bauskas raj. Ceraukstes pag. Bangās 1963.gadā, apstrādājot papuvi. Kopskaitā 320 monētas — Spānijas Nīderlandē, Nīderlandes Savienoto Provinču Republikā, Vācu nācijas Svētās Romas impērijā, Ķelnes arhibīskapijā u.c. kaltie dālderi un pusdālderi, 4 saktas, 1 rotadata, 10 gredzeni. Depozīts noguldīts vara traukā.
Rīgas brīvpilsētas vērdiņu, Žečpospolitas pusgrašu, zviedru laika Rīgas un Livonijas, Zviedrijas, Elbingas, Pomerānijas trīspelheru, Spānijas Nīderlandes, Nīderlandes Savienoto Provinču Republikas XVI—XVII gadsimta dālderu un rotu depozīts, kas atrasts Valmieras raj. Kokmuižas Mieriņos, 1934.gadā, arot zemi. Kopskaitā 143 monētas, 3 sudraba piekariņi, krelles un māla podiņš.	XVIII gadsimtā Krievijas rubļu, polupoltiņiku, griveņiku un 5 kapeiku depozīts, kas atrasts Rīgā Stabu un Baznīcas ielas stūrī 1962.gadā, rokot siltumtrasi. Kopskaitā 48 monētas. Monētas bijušas ietītas audumā, kas sabirzis. Zem palielināmā stikla redzams Krievijas ķeizarienes Annas laikā kaltais sudraba rublis.
XVII gadsimtā Amsterdamā darinātie svariņi dārgmetālu svēršanai, kas lietoti Latvijā.	Viduslaiku svariņi dārgmetālu svēršanai, kas savulaik lietoti Latvijā.  Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

“Termins “depozīts” cēlies no latīņu valodas vārda depositum, kas tulkojumā nozīmē noguldīts, noglabāts vai glabāšanai nodots. Arheoloģijā par depozītiem sauc vērtības, kas ar nolūku paslēptas: ieraktas zemē, noglabātas celtnēs, zem akmeņiem, purvos. Monētu depozīts ir naudas pārpalikums, kas savulaik izņemts no apgrozības, rūpīgi iesaiņots un noglabāts briesmu gadījumā vai nebaltām dienām, kā arī uzkrājumi. Depozīts ir savdabīgs naudas apgrozības momentuzņēmums, bet vienlaikus arī kāda vēstures posma metālā rakstīta hronika, ko visprecīzāk lasa numismāti.

Izstādes nolūks ir ar Latvijas teritorijā atrasto depozītu palīdzību atainot naudas vēsturi un bagātību uzkrāšanu dažādos vēstures periodos.

Naudas vēsture Latvijā ir ļoti interesanta un vienlaikus arī sarežģīta. To noteikusi mūsu zemes ilgstošā saistība ar lielajiem tirdzniecības ceļiem, no kuriem nozīmīgākie bija t.s. dzintara ceļš, ceļš no varjagiem uz grieķiem un zīda ceļš. Tāpat īpatnas pēdas Latvijas monētniecībā ir atstājusi vācu, poļu, zviedru un krievu politiskā un ekonomiskā virskundzība.

Neapšaubāmi tradicionālākā naudas zīmju forma ir monēta, kas savā vēsturiskās attīstības gaitā aizstāja dažādus primitīvās maiņas līdzekļus — lopus, cirvjus, gliemežvākus, ādas, vēlāk — noteiktas formas metāla stienīšus. To svaru, raudzi un vērtību garantēja stienīšu kalējs. Praksē stienīši izrādījās visai neērti un pamazām to vietu ieņēma apaļas monētas ar dažādu zīmju vai priekšmetu attēliem. Līdz pat 18. gs., kad sākās papīrnaudas izplatība, metāla monētas dažādos to izpildījuma veidos bija galvenais maksāšanas līdzeklis visā pasaulē.

Ziņas par zemē atrastu naudu Latvijā saistās jau ar 18.gs.: Rīgas tuvumā — 36 arābu sudraba monētu depozīts atrasts ap 1790.g., pods ar vairāk nekā 100 veseliem un daudziem sagrieztiem 8.—10.gs. arābu sudraba dirhemiem un vienu sudraba lieto stienīti — pie Grobiņas 1796.g., bet Livonijas hronikas pielikumā J. G. Arnts 18.gs. vidū raksta, ka zemnieki atrodot Rīgā kalto sīknaudu zemē un mārciņām nododot to vara kaltuvē.

Latvijas Vēstures muzeja numismātisko un arheoloģisko kolekciju pirmsākumi saistās ar 1869. gadu. Toreiz, pirms 127 gadiem, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Latviešu muzejs uzsāka senatnes liecību vākšanu. Šodien Latvijas Vēstures muzeja numismātikas nodaļā glabājas vairāk nekā 153 000 priekšmetu. Kolekcijas nozīmīgākā daļa ir 159 Latvijas teritorijā atrastie depozīti ar vairāk nekā 76 000 monētām, kas ataino naudas apgrozības sastāvu un monētniecības attīstību Latvijā gadu ritumā. Arheoloģijas nodaļā glabājas vairāk nekā 146 000 priekšmetu. Starp tiem atrodas 50 dārgmetāla priekšmetu un monētu depozīti, kas ļoti nozīmīgi ekonomisko attiecību, tirdzniecisko sakaru un citu vēstures jautājumu izzināšanā.

Nopietna depozītu pētniecība sākās 19. gs. otrajā pusē (R.Hausmanis, A.Buholcs, J.Zaksendāls), turpinājās Latvijas brīvvalsts laikā (H.Riekstiņš, R.Šnore), bet jo sevišķi pēc 2. pasaules kara (R.Ceplīte, V.Zobiņa, V.Urtāns, T.Berga, Ē.Mugurēvičs, K.Ducmane).

Senākie naudas atradumi Latvijā ir romiešu monētas (1.—4.gs.) — sudraba denāriji, bronzas sesterciji, dupondiji, kvadransi — kas, domājams, galvenokārt izmantotas kā izejmateriāls rotu gatavošanai. Tās šeit nonāca pa t.s. dzintara ceļu, kas sākās no Karnuntas pilsētas pie Donavas, virzījās pāri Klodzko ielejai pa taisnāko ceļu līdz Baltijas jūrai, tālāk pa tās piekrasti līdz Sembijai (tagad Kaļiņingradas apgabals Krievijā), tad cauri Klaipēdas novadam uz Kurzemes piekrasti. Otrs bija jūras ceļš, kas aizsākās Reinas novadā un Gallijas provincēs un no Utrehtas, apejot Jitlandes pussalu, pāri Baltijas jūrai turpinājās līdz Vislas, Odras, Nemunas un Daugavas grīvai. Daļa romiešu monētu Latvijā varēja nokļūt arī no Romas impērijas austrumu daļas cauri Melnās jūras piekrastes pilsētām un tālāk pa Dņepras — Daugavas ūdensceļu.

Latvijas teritorijā laiks no 5.gs līdz 8.gs. beigām tiek dēvēts par bezmonētu periodu, jo šajā laikā kā maksāšanas līdzekli galvenokārt izmantoja sudrabu. Uz šo laikposmu attiecināma virkne dārglietu depozītu, no kuriem senākie datējami jau ar 5.gs. To sastāvā ir sudraba un zeltīta sudraba rotas, it īpaši kaklariņķi. Bet līdzās tiem ir sastopami noguldījumi arī ar lielu priekšmetu skaitu, kuros pārsvarā ir darbarīki un ieroči. Kā rāda sudraba kaklariņķu metāla analīze, tas ievests gan no Piedņepras, gan no dienvidiem caur Senprūsiju, gan no Skandināvijas (galvenokārt Gotlandes), arī no Ziemeļvācijas.

Bezmonētu periods beidzās 9.gs., kad Latvijas teritorijā parādījās Tuvo un Vidējo Austrumu sudraba monētas — arābu dirhemi. Tie ieplūda no Kijevas Krievzemes pa Volgas — Daugavas ceļu, kā arī no Rietumeiropas caur Gotlandi. Tātad arābu dirhemi bieži vien veica it kā apkārtceļu, virzoties līdz Bulgārai (tagad pilsēta Tatārijas Republikā), tālāk pa Volgas — Daugavas ūdensceļu uz Lādogu, tad pa Ņevu uz Somu jūras līci, pa jūru uz Skandināviju — Gotlandi, bet no turienes ar vikingu starpniecību nonāca Kursā un Zemgalē. Cits ceļš veda cauri Kaukāzam uz Piedņepru un tālāk pa t.s. zīda ceļu no varjagiem līdz grieķiem.

Latvijas teritorijā atrastie dirhemi kalti vairāk nekā 40 Vidusāzijas, Mazāzijas, Irānas, Irākas, Sīrijas un citu zemju pilsētās laikā no 698.—699. gada līdz 1012.—1013. gadam, visvairāk Šašā (Taškentā), Samarkandā, Bagdāde, Buhārā. Visbiežāk sastopamas Samanīdu, Abāsīdu, Buveihīdu, Omeijādu dinastiju monētas.

Latvijas teritorijā, galvenokārt 10.—12.gs. arheoloģiskajos pieminekļos, atrastas arī Bizantijas impērijas monētas — sudraba miliarisiji.

10.gs. pēdējā ceturksnī Latvijā parādījās arī dažādas Rietumeiropas sudraba monētas — denāri (galvenokārt vācu, retāk dāņu, čehu, ungāru u.c.). Tie Latvijā visintensīvāk izplatījās 11.gs. 20.—50. gados, bet 11.gs. beigās un 12.gs. sākumā denāru ieplūde apsīka. Un atkal sekoja gandrīz gadsimtu ilgs bezmonētu periods, kad par maksāšanas līdzekli izmantoja sudraba stienīšus. Tie bija divu veidu — kaltie jeb lentveida un lietie.

Lielākais dārgmetālu depozītu skaita pieaugums Latvijā, tāpat kā visā Baltijā kopumā, vērojams 11.gs. Tas saistāms ar sudraba pieplūdumu, ko noteica vispārējā situācija Baltijas jūras zemēs kopumā. Bagātību uzkrāšanos veicināja vietējās amatniecības uzplaukums un arvien rosīgākie tirdznieciskie sakari. Pie lielākajiem tirdzniecības ceļiem veidojās agrīnās pilsētas. Tirdzniecība bija jo cieši saistīta ar sirojumiem un laupīšanu. Tas arī veicināja dārgmetālu depozītu rašanos. Ietirgotās un sirojumos salaupītās bagātības tika slēptas no citiem sirotājiem. Lielākie depozīti noguldīti pie Baltijas nozīmīgākajiem tirdzniecības ceļiem. Smagākie depozīti varēja svērt pat 100 kilogramus. Tomēr tādi depozīti ir ārkārtīgi reti. Gotlandes salā, kur konstatēts vislielākais depozītu skaits — ap 400—, tikai 5 vai 6 depozīti svēra vairāk nekā 4 kg, Baltijas jūras piekrastē starp Ķīles līci un Oderas upi tikai 2 vai 3 depozītu svars pārsniedza 4 kg. Latvijā 4 kg pārsniedzis Salgales Rijnieku depozīts, kura svars ir 5749g. Ir ziņas, ka tā sākotnējais svars bijis 11 kg.

Sudraba svēršanai Latvijā tika lietoti svariņi ar diviem svaru kausiņiem. Svariņi bija salokāmi un tos varēja ievietot kārbā. Šādi svariņi izplatīti plašā teritorijā Ziemeļeiropā un Ziemeļaustrumeiropā līdz Haithabu mūsdienu Ziemeļvācijā. Rietumeiropā galvenokārt izmantoja bezmena tipa svariņus, lai gan šis dalījums nav absolūts. Bezmens un divas dzelzs svaru bumbas ir atrasts arī Doles Raušu otrajā depozītā (11. gs.). Latvijā, sākot ar 10. gs. otro pusi, svariņus sastop kā piedevu vīriešu kapos ar bagātu kapa inventāru, kā arī dzīvesvietās, īpaši sava laika lielākajos tirdzniecības centros. Lielākais svariņu un to daļu skaits iegūts Daugmales pilskalnā — 25 gab., šeit iegūti arī 55 atsvariņi un ap 190 monētas.

Visā Rietumeiropā 13.gs. bija ekonomisku un politisku pārmaiņu laiks. Baltijā tas iezīmējās ar krustnešu agresiju un monētu apgrozības atjaunošanos. Tirdzniecisko darījumu rezultātā, kā arī ar misionāru un bruņinieku starpniecību Latvijas teritorijā nonāca Gotlandes 13.gs. brakteāti un pusbrakteāti, kā arī Vestfāles pilsētās kalti vācu denāri. Acīmredzot ir bijis mēģinājums kalt monētas Rīgas bīskapijā pēc bīskapa Alberta 1211.gada privilēģijas, kas noteica, ka Rīgas monētām jābūt ar tādu pašu svaru un raudzi kā Gotlandes monētām un tās var atšķirties tikai pēc ārējā izskata. Mārtiņsalas pilī arheoloģiskajos izrakumos atrastie brakteāti ar bīskapa attēlu, pēc dažu numismātu (R. Ceplīte, K. Ducmane) domām, ir kalti Rīgā, bet pirmās droši datējamās Rīgas monētas ir arhibīskapa Johana IV Ambundi (1418—1424) ārtigi.

Naudas kalšanas tiesības Livonijā bija Rīgas arhibīskapam, Tartu bīskapam un Livonijas ordeņmestram kopā ar pilsētām. Vecākās monētas Livonijā ir no 13. gadsimta otrās puses līdz 14. gadsimta pirmajam ceturksnim Tartu bīskapijā un Tallinā kaltie brakteāti. Livonijas ordeņa mestri kopš 14. gadsimta vidus Tallinā un kopš 15. gadsimta pēdējā ceturkšņa Rīgā un Cēsīs kala šiliņus un feniņus. Rīgas arhibīskapi 15. gadsimtā kala šiliņus un feniņus.

16. gadsimta pirmajā pusē, paplašinoties preču — naudas attiecībām, Livonijā intensīvāka kļuva naudas kalšana. Bez šiliņiem un feniņiem kala arī lielākas sudraba monētas: vērdiņus, pusmārkas, mārkas, dālderus un pat zelta dukātus.

Lai kompensētu augošos kara izdevumus, 1558. gada rudenī Livonijas ordeņmestrs Vilhelms fon Firstenbergs nolēma kalt īpašas monētas “ārkārtējiem apstākļiem”. Tie bija zelta guldeņi (937.5°) un sudraba klipes (875°) — četrstūraini sudraba gabali ar ordeņmestru Firstenberga, Ketlera vai Rīgas arhibīskapa Vilhelma, Brandenburgas markgrāfa ģerboni.

Pēc Livonijas sabrukuma 1561. gadā Rīga uz laiku ieguva brīvpilsētas tiesības, Vidzemes daļā nodibinājās Pārdaugavas hercogiste, Kurzemē, Zemgalē — Kurzemes hercogiste. Visos šajos administratīvajos veidojumos kala savu naudu.

Pēc Rīgas pakļaušanās poļu varai 1581.g. Latvijas teritorijā sāka kalt naudu pēc poļu naudas sistēmas, kuras pamatā bija dālderis.

Jaunajā saimnieciskajā situācijā 13.gs. vidū iesākās arī jauns posms Rietumeiropas monētniecībā — zelta dukāta un sudraba graša periods, kas turpinājās līdz 16.gs. sākumam. Sudraba denāri, kuru vērtība bija nemitīgi kritusies, kļuva neparocīgi plašiem tirdznieciskajiem darījumiem. Radās nepieciešamība pēc augstvērtīgākām sudraba vai zelta monētām ar stabilu kursu. Tolaik radīt tādu starptautiski atzītu jaunu maksāšanas līdzekli bija spējīgas tikai bagātās Itālijas pilsētas, kas atradās Vidusjūras tirdzniecības reģiona pašā centrā. 1252. gadā Itālijas pilsētā Florencē parādījās par florīniem sauktas 3,5 g smagas zelta monētas ar šīs pilsētas ģerboņa attēlu (lilijas nosaukums latīņu val. — flos). Tajā pašā gadā Dženovā sāka kalt tikpat smagus zelta dženovīnus. Nedaudz vēlāk — 1284. gadā — ievērojamajā viduslaiku tirdzniecības centrā Venēcijā sāka izgatavot 3,44 g smagu zelta monētu, kuras aversā attēlots Kristus, bet reversā pilsētas patrons svētais Marks, sniedzot karogu Venēcijas dodžam. Monētas malu rotāja leģenda latīņu valodā: — SIT TIBI CHRISTE, DATVS — QVEM TV REGIS, ISTE DVCATVS (Kristu, lai hercogiste, kurā tu valdi, tev piederētu). Leģendā visskaidrāk salasāms bija pēdējais vārds — “ducatus”, tādēļ šos cehīnus (atvasinājums no Venēcijā monētu kaltuvi apzīmējoša vārda) tautā sāka dēvēt par dukātiem.

Dukāta tipa monētas, tiesa, ar atšķirīgiem nosaukumiem nacionālajās valodās, kaltas arī daudzās citās valstīs. Francijā jau 13.gs. — Ludviķa IX (1214 — 1270) laikā — sāka kalt zelta ekijus. Anglijā 13.gs. kala zelta penijus, bet 14.gs. tur parādījās arī cita zelta monēta — nobls. Uz tās attēlots uz kuģa klāja stāvošs karalis. Iespējams, ka šī monēta izlaista par godu angļu flotes uzvarai pār frančiem 1340. gadā. Svētajā Romas impērijā 14.gs. sāka izgatavot guldeņus (vācu val. golden — zelta), bet 16.gs., kad sāka kalt arī sudraba guldeņus, zelta monētas pārdēvēja par goldguldeņiem. Dukātus kala arī Polijā, Turcijā, Ēģiptē, Spānijā. Kā galveno zelta monētu tos ilgi izmantoja naudas apgrozībā gan Eiropā, gan ārpus tās. Holandes republikā zelta dukātus kala, kā jau minēts, līdz 1849. gadam, vācu zemēs — līdz Vācijas impērijas nodibināšanai (1871), Austroungārijā — līdz 1915. gadam. Čehoslovakijā pēdējie dukāti izlaisti 1934. gadā.

Arī Latvijas teritorijā vairākkārt ir izlaistas dukāta tipa monētas — gan Livonijas konfederācijas periodā, gan poļu un zviedru varas apstākļos, gan Kurzemes un Zemgales hercogistē. Pirmie zelta dukāti Rīgā kalti 1523. gadā Livonijas ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga laikā. Toreiz viens dukāts līdzinājās trīs dālderiem. 1525. gadā izgatavotas pat 10 dukātu monētas, uz kurām aversā vidū attēlots Pletenbergs bruņās, labajā rokā turot zobenu, bet kreisajā — heraldisko vairogu ar dzimtas ģerboni. Monētai gar malu starp divām punktotām joslām leģenda: MONE[ta]. NOVA — MAG[ist]RI” LIVONI” (Livonijas ordeņa mestra jaunā monēta). Monētas reversā attēlota staru vainaga apvīta svētā jaunava Marija ar bērnu kreisajā rokā. Gar monētas malu starp divām punktotām joslām vijas leģenda: — S[ancta] . MARIA : 9 SERVA — POPVLV . TVV . [Z]5 (Svētā Marija, glāb savu tautu!). Līdzīgus dukātus izlaida arī Livonijas ordeņa mestrs Hermanis fon Brigenejs 1535. gadā, ordeņa mestrs Vilhelms fon Firstenbergs 1558. un 1559. gadā, ordeņa mestrs Gothards Ketlers 1559. gadā (arī bez gadskaitļa norādes), kā arī Rīgas arhibīskaps Vilhelms, Brandenburgas markgrāfs 1558. un 1559. gadā. Bez tam ordeņa mestra Hinriha fon Galena laikā 1557. gadā ar 1/2 dāldera spiedni kala zelta 10 dukātu monētas, bet ordeņa mestra Gotharda Ketlera laikā 1560. gadā — 2 1/2 dukātu naudu.

Pēc Livonijas konfederācijas sabrukuma Rīga 20 gadus saglabāja brīvpilsētas tiesības un turpināja kalt monētas pēc Livonijas naudas kalšanas noteikumiem — dālderus, mārkas, pusmārkas, vērdiņus un šiliņus. 1572. gadā tika kaltas dukāta tipa zelta mārkas.

Nodibinoties poļu kundzībai (1581), Rīgā 1584. un 1585. gadā — karaļa Stefana Batorija (1576 — 1586) laikā — izgatavoja 10 dukātu monētas. Dažkārt —1588., 1592. (10 dukātu monētas), 1594., 1597., 1599. un 1619. gadā — dukātus kala arī Sigismunda III Vāsas (1566 — 1632) valdīšanas laikā.

Rīgai un Vidzemei 1621. gadā nokļūstot zviedru pakļautībā, Rīgas pilsētas naudas kaltuvē — tāpat visai neregulāri un ar dažādu nominālvērtību — arī tika kaltas zelta monētas. 1707. gadā kaltais zelta dukāts bija pēdējā svešzemnieku pārvaldītajā Rīgā kaltā monēta.

Reizumis zelta dukātu monētas kala arī Kurzemes un Zemgales hercogistē, kas tika izveidota kā Polijas lēņa valsts. Jelgavā hercoga Jēkaba (1642—1682) laikā — 1644. gadā — kala 1 un 10 dukātu, 1645. un 1646. gadā — 1 dukāta monētas. Fridriha Kazimira (1682—1698) laikā — 1689. gadā — tika kaltas 1 dukāta, bet hercoga Ernsta Johana Bīrona (1737—1740; 1763—1769) valdīšanas laikā — 1764.gadā — 1 un 2 dukātu monētas. Pētera Bīrona (1769—1795) laikā — 1780. gadā — kalts zelta 1 dukāts (šī un arī tajā pašā gadā izkaltais dālderis bija pēdējās hercogistē kaltās monētas).

Kā liecina līdz šim atrastie monētu depozīti, Latvijas teritorijā kaltajiem dukātiem parasti vairāk ir bijusi politiska nozīme, turpretī naudas apgrozībā galvenā loma tomēr bija Rietumeiropas monētām.

Ir dokumentētas ziņas, ka Latvijas teritorijā dukāti izmantoti darījumos jau 14. gadsimtā, piemēram, to apliecina ieraksti Rīgas parādnieku grāmatā (par 1286.—1352.g.). Pēc rakstītajiem avotiem var spriest arī par to, kāda tipa zelta monētas bijušas izplatītākās Latvijā. Tie ir Nīderlandes un Reinas jeb vācu guldeņi jeb dukāti. Aprēķinos tos pielīdzināja trīs dālderiem.

Preču un naudas attiecību attīstība izraisīja nepieciešamību izmantot augstvērtīgus maksāšanas līdzekļus. Bieži vien lielos tirdzniecības darījumos sāka pietrūkt zelta monētu. Kalnrūpniecības attīstība un līdz ar to sudraba ieguves palielināšanās Saksijā, Čehijā un Tirolē 15.gs. otrajā pusē radīja priekšnoteikumus tam, ka šajā reģionā sāka kalt sudraba guldeņu grašus, t.i., tādus grašus, kas līdzvērtīgi zelta guldeņiem. Pirmoreiz šādu monētu izkala 1484. gadā Tiroles lielhercoga Sigismunda laikā Hallas monētu kaltuvē. Tā svēra 29,23 g un saturēja 15 lotes (27,4 g) sudraba. Līdzīgu monētu 1518. gadā sāka kalt grāfs Šliks Čehijas pilsētā Joahimstālē (svars — 29,23 g, Š — 40,5 mm). No Šlika kaltuves nākušie guldeņi ieguva joahimstāleru nosaukumu. Vēlāk no tā atvasināts vārds “dālderis”. Joahimstāle bija viens no sudraba ieguves centriem, turklāt pilsēta atradās netālu no slavenā Leipcigas tirgus. Tas arī noteica dālderu straujo izplatību visā kontinentā. Dāldera nosaukums ar nelielām atšķirībām ieviesās plašos reģionos: anglosakšu zemēs — dollar, Holandē — daalder, Skandināvijā — daler, Itālijā — tallero, Polijā — talar, Vācijā — Taler. Tikai nedaudzās valstīs līdzīgas monētas izlaida ar citu nosaukumu, piemēram, Spānijā — peso, piastrs, Francijā — ekijs, Krievijā — rublis.

Livonijas teritorijā pirmais dālderis tika izkalts jau 1525. gadā. Šīs monētas ir liels retums pat plašākās kolekcijās. Hamburgas vēstures muzejā glabājas monēta, kas sver 26,90 g, tās diametrs — 40,5 mm. Aversā punktētā aplī attēlots ordeņa mestrs Pletenbergs bruņās ar paceltu zobenu labajā rokā, kreisajā turot četrdaļīgu heraldisku vairogu ar Livonijas ordeņa un Pletenbergu dzimtas ģerboņiem. Monētas apmali rotā punktu joslu iekļauta leģenda *MONE[ta].NOVA — MAGISTRI” LIVONI” (Livonijas ordeņa mestra jaunā monēta.). Reversā punktētā aplī attēlota staru vainaga apvīta svētā Marija ar bērnu. Monētas apmalē leģenda, kas atrodas starp divām punktu joslām, aicina: S[ancta]. MARIA:9 SERVA.—POPVLV. TVV. Z5 (Svētā Marija, glāb savu tautu!).

Dālderi Latvijas teritorijā kalti 1557. gadā ordeņa mestra Hinriha fon Galena laikā, tajā pašā gadā arī ordeņa mestra Vilhelma fon Firstenberga laikā un ordeņa mestra Gotharda Ketlera laikā 1559. gadā. Atsevišķos gados dālderi ir kalti arī Rīgas brīvpilsētas laikā — 1565., 1572., 1573., 1574. un 1576. gadā.

Lai gan poļu laikā naudas sistēmas pamatā bija dālderis, faktiski dāldera monētas šajā laikā netika kaltas. Toties īsti miniatūrmākslas paraugi ir zviedru laika Rīgas dālderi, kalti Gustava II Ādolfa (1611—1632), Kristīnas (1632—1654) un Kārļa XI (1672—1697) laikā.

Kurzemes un Zemgales hercogistē dālderi kalti 1575. un 1576. gadā hercoga Gotharda Ketlera, 1643. — 1646. gadā hercoga Jēkaba un 1780. gadā hercoga Pētera Bīrona laikā. Monēta kalta pēc Spānijas Nīderlandes Alberta dālderu monētpēdas. Ekonomikā tomēr valdīja Rietumeiropas dālderi. Iecienītākie bija valsts, Alberta jeb krusta un lauvas dālderi.

Dālderis ne tikai pats bija liela vērtība, gandrīz trīs gadsimtus tā bija arī galvenā tirdzniecības monēta. Tajās zemēs, kur nebija sudraba atradņu, dālderi izmantoja arī kā izejmateriālu vietējo monētu kalšanai. Latvijas teritorijā atrastajos 17.—18.gs. depozītos parasti ir pa kādai dāldera tipa monētai, taču atrasti arī depozīti ar daudziem dālderiem, piemēram, Bauskas rajona Ceraukstes Bangās atrastajā monētu depozītā ir 289 dālderi, un, kā konstatējusi R. Ceplīte, par to 17.gs. varēja nopirkt 144 labi barotas cūkas vai 28 labus zirgus.

Krievu monētas parādās depozītos, kas noguldīti Latvijas teritorijas pierobežu rajonos Livonijas kara (1558—1583) laikā. Tās ir no sudraba stieples kaltās kapeikas un dengas, sākot ar Krievijas cara Ivana IV (1533—1584) valdīšanas laiku.

Tāpat kā vēstures aspektā kopumā, arī no numismātikas viedokļa raugoties, 18.gs. īpaši nozīmīgs ar to, ka visa Latvijas teritorija pakāpeniski tika iekļauta Krievijas impērijā — vispirms Vidzeme ar Rīgu (1710—1721), tad Latgale (1772), visbeidzot Kurzeme un Zemgale (1795). Līdz ar to, neskatoties uz zināmu Baltijas autonomiju, uz vietējo varas un saimniecisko institūciju inertumu vai pat pretestību, pamazām, bet konsekventi it visur — minēto novadu inkorporācijas secībā — naudas apgrozībā tika ieviesti Krievijā oficiāli noteiktie maksāšanas līdzekļi. Tomēr vēl ilgāku laiku tirdzniecībā ievērojama loma bija Rietumeiropas sudraba dālderiem (sevišķi — Alberta dālderiem) un citām sīkākām ārvalstu monētām.

Rīgas (kopš 1796. gada — Vidzemes) guberņas pievienošana Krievijai notika laikā, kad Krievijas impērijā nostabilizējās cara Pētera I (1689—1725) ieviestā decimālā naudas sistēma, ko daļēji reformēja sakarā ar sudraba monētu raudzes (1711—1713) un vara monētu svara (1718) pazemināšanos. Vidzemē un vēlāk arī Latgalē un Kurzemē secīgi parādījās apgrozībā Katrīnas I (1724—1727), Pētera II (1727—1730), Annas (1730—1740), Elizabetes (1741—1762) un Katrīnas II (1762—1796) valdīšanas laikā kaltās Krievijas monētas: zelta dubultčervonci un červonci, 10, 5, 2 un 1 rubļa nomināli, sudraba rubļi, pusrubļi un ceturtdaļrubļi un 20, 15, 10 un 5 kapeiku monētas; vara 5, 2, un 1 kapeiku monētas, kā arī vara dengas un poluškas.

Ne tikai Vidzemē, bet arī pārējos Krievijas impērijai pievienotajos Baltijas novados visu 18.gs. un pat 19.gs. pirmajā pusē līdzās Krievijas naudai joprojām bija apgrozībā ārvalstīs izlaistā. Par to liecina gan tā laika depozītos atrastās daudzās ārzemju monētas, gan vairākkārtējie augstākās varas rīkojumi (1814., 1824., 1846. gadā), kas aizliedza ārvalstu naudas turpmāku apgrozību Baltijas guberņās.

Latvijā 20.gs. sākumā apgrozībā bija tikai Krievijas nauda — zelta un sudraba rubļi, sudraba un vara kapeikas, kā arī papīra nauda.

Līdz ar 1. pasaules karu arī Latvijas teritorijā aizsākās vairākus gadus ilgs finansu sistēmas un naudas saimniecības nestabilitātes un haosa periods, kas turpinājās līdz pat Latvijas Republikas valūtas — lata sistēmas — ieviešanai 1922. gadā. Jau dažas dienas pēc kara sākuma — 1914. gada 23. augustā (pēc jaunā stila — 5. septembrī) — ar cara pavēli tika pārtraukta banknošu apmaiņa pret zeltu. Banknotes bija pārvērstas par vienkāršu papīra naudu, kuras pirktspēja pastāvīgi dila. 1917. gadā Krievijas pagaidu valdība izlaida 250 un 1 000 rubļu nominālus (t.s. domes naudu), kā arī 20 un 40 rubļu nominālus (t.s. kerenkas). Pagaidu valdība vēl turpināja iespiest arī 1905. — 1912. gada parauga papīra naudas zīmes un naudas vietā atļāva izmantot vairāku veidu valsts vērtspapīrus. To līdz pat 1919. gada aprīlim turpināja arī 1917. gada oktobra apvērsumā pie varas nākusī Krievijas padomju valdība. Visas minētās naudas zīmes bija apgrozībā arī Latvijas teritorijā un kopā ar citām okupācijas un vietējās varas naudas zīmēm veidoja haosu naudas apritē. Tikai ar 1920. gada 18. marta likumu Latvijas rublis kļuva par vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli. Kopš šīs dienas cariskās Krievijas, Krievijas pagaidu valdības un vācu okupācijas naudas zīmes kļuva par ārzemju valūtu ar attiecīgu bankas maiņas kursu.

Kopš Latvijas okupācijas sākuma 1940. gada 17. jūnijā līdz Latvijas Bankas likvidācijai 10. oktobrī naudas apgrozībā bija vienīgi Latvijas Republikas papīra naudas zīmes un monētas. Kara draudu iebiedētie iedzīvotāji jau pirms padomju iebrukuma sāka pieturēt sudraba latus, bet pēc jūnija notikumiem tie pavisam izzuda no naudas aprites. Tas spieda valdību steidzīgi izlaist jaunas papīra naudas zīmes “zeķē” paslēptā sudraba kompensācijai.

Vācija okupētajām zemēm bija izstrādājusi īpašu naudas politiku. Kā oficiāls maksāšanas līdzeklis paralēli reihsmarkai un reihsfeniņam apgrozībā palika arī 1940. un 1941. gadā Latvijā ieviestais PSRS rublis. Vērtības attiecība starp rubli un reihsmarku bija: 10 rubļu = 1 reihsmarka.

Pēc 2. pasaules kara Latviju skāra visas PSRS naudas reformas — 1947., 1961. un 1991. gadā. Atjaunojot Latvijas neatkarību, tika veikta arī naudas reforma, 1992. gada 7. maijā ieviešot Latvijas rubli, bet 1993. gada 5. martā atjaunojot latu.

Depozīti nav tikai pagātnes notikumu atspulgs. 20. gadsimtā to rašanos īpaši veicināja 1. un 2. pasaules karš, bet daži paslepus noguldīšanas iemesli pastāv arī šodien, it īpaši pēc Latviju skārušās banku krīzes.”

Izstāde “Depozīti— zemē apslēptas bagātības” līdz pat jūlijam būs aplūkojama katru dienu no 11 līdz 17, izņemot pirmdienas un otrdienas. Turklāt 5. martā pulksten 15.00 muzejā paredzēts speciāls seminārs vēstures skolotājiem, tādējādi radot viņiem iespējas paplašināt un padziļināt zināšanas par Latvijas senvēsturi. Ekskursijas skolēniem, studentiem un citiem interesentiem piesakāmas pa tālruni 7221357.

Cauri gadsimtiem — nu vienkop arī grāmatā

Dr. hist. Tatjana Berga, Latvijas Vēstures institūta vecākā pētniece

Nupat iznākusī grāmata “Nauda Latvijā”, ko uzrakstījuši Dr. hist. Kristīne Ducmane un finansu speciālists Ēvalds Vēciņš, ir pirmais apkopojošais darbs Latvijas numismātikā. Hronoloģiski tā aptver ļoti ilgu laika posmu: no 1.gadsimta pēc Kristus dzimšanas līdz pat mūsdienām. Diezgan liela uzmanība pievērsta 20.gadsimta numismātikai, īpaši Latvijas brīvvalsts naudas vēsturei. Tas ir pilnīgi saprotami, jo tieši šis periods acīmredzot izraisīs vislielāko interesi plašā lasītāju lokā. Trimdā dzīvojušā numismāta Aleksandra Platbārža monogrāfijas par šo tēmu nav pieejamas lasītājam, būdamas bibliogrāfiski retumi. Tieši tāpēc nodaļas par Latvijas nacionālās valūtas izveidi un nacionālās valūtas atjaunošanu, jādomā, gūs īpašu lasītāju ievērību. Taču grāmata ir bagātīgi ilustrēta, satur kopsavilkumus un attēlu sarakstus vairākās svešvalodās, un tāpēc tā būs saistoša arī ārvalstu speciālistiem. Līdz ar to šī izdevuma iznākšana uzskatāma par svarīgu notikumu ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.

Grāmatas pirmā nodaļa “Numismātikas avoti un to izpēte Latvijā” dod vispusīgu ieskatu Latvijas muzeju numismātisko kolekciju veidošanā. Bet līdzās pamatīgam numismātisko avotu izvērtējumam ir arī historiogrāfisks apskats, kurā aplūkota Latvijas numismātikas zinātnes attīstība. Iespējams, ka grāmatas apjoms nav ļāvis dot vēl plašāku historiogrāfisko apcerējumu, bet lasītājam noteikti būtu vēlams uzzināt vairāk par tādiem Latvijas numismātikas pamatlicējiem kā A.Buholcs, R.Šnore, R.Ceplīte, A.Platbārzdis. Raula Šnores darbi “Seno monētu atradumi Latvijā” un “Senā Rīgas nauda” bija pirmie plašākie publicējumi Latvijas numismātikā. Trimdas numismāta A.Platbārža vārds vispār ilgu laiku nebija zināms latviešu lasītājam. Turpmāk vajadzētu plašāk izvērtēt šo zinātnieku ieguldījumu numismātikas attīstībā. Latvijas numismātikas problēmas pētījuši arī Igaunijas, Krievijas, Zviedrijas zinātnieki. Historiogrāfiskā apskatā vajadzētu norādīt, kuras problēmas un kādas tēmas ir pētītas visvairāk (un kas konkrēti to ir pētījis), kuras problēmas prasa vēl dziļāku pētniecību vai arī nav pētītas nemaz. Recenzējamā grāmata uzrakstīta labā profesionālā līmenī.

Nodaļa “Nauda Latvijas teritorijā Livonijas konfederācijas laikā” ir viena no veiksmīgākajām grāmatā. K.Ducmane neapšaubāmi ir zinoša speciāliste šī perioda numismātikā, pateicoties viņas pētījumiem, atklāts daudz jauna, atrisinātas svarīgas problēmas. Bet diemžēl nodaļā viņas ieguldījums nav pietiekami skaidri atspoguļots.

Grāmata pamatā it kā domāta bankas reprezentācijai, bet, ņemot vērā numismātiskās literatūras trūkumu latviešu valodā, kā arī to, ka tas pagaidām ir vienīgais apkopojošais darbs Latvijas numismātikā, darbu lasīs zinātnieki, studenti, kolekcionāri, ekonomisti un visi, kam interesē Latvijas vēsture.