Visas būtiskās lietas ir jāsakārto un jānoliek savā vietā

Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa atbilde uz trīspadsmit sabiedrības pārstāvju aicinājumu

Valsts prezidents reprezentē Latviju kā valsti un visas problēmas vispirms skata šajā kontekstā. Tajā skaitā arī jautājumu par to, kāda ir mūsu Latvijas valsts, kurā šodien dzīvo apmēram 100 tautību cilvēki.

Protams, ka dažādu tautību cilvēku sadzīvošana ir grūti regulējams un sadzīvē bieži vien sāpīgs process. Bet oficiālajā valsts politikā, un tas ir starptautiski atzīts, Latvijā nav cilvēktiesību pārkāpumu, tajā skaitā arī tādu, kas balstītos uz kādas nācijas pārstāvju tiesību neievērošanu. Latvija ir transformācijas zeme, un, kā katrai transformācijas zemei, arī Latvijai ir jāatrod savs sabiedrības integrācijas modelis.

Tādēļ arī būtu svarīgi runāt par integrācijas procesiem, par sabiedrības attīstību un par dažādu tautību cilvēku produktīvu sadzīvošanu mūsu valstī.

Bet, ja par to sākts šis dialogs, tad pajautāsim mūsu līdzpilsoņiem pašiem un nerunāsim vispārināti. Katrai atsevišķai nacionālai vai etniskai grupai ir savas šim laikam atbilstošas konkrētas vajadzības un savi ar valsts augstāko vai vietējo varu kopā risināmi jautājumi. Es atbalstu brīvu domu apmaiņu visos jautājumos, taču būtu jāvienojas, lai diskusijas dalībnieki izmanto precīzus faktus un ir pozitīvi noskaņoti attiecībā uz mūsu valsts attīstību tagad un nākotnē.

Trīspadsmit sabiedrībā pazīstamu cilvēku satraukums*, kā tiek uzsvērts, liecina arī par viņu neapšaubāmu vēlmi personīgi iesaistīties tādu svarīgu lietu tālākā sakārtošanā, par kādu mūsu valstī tiek uzskatīts minoritāšu kultūrautonomijas jautājums. Uz to es viņus arī aicinu.

Mēs labi zinām, ka neatkarību atguvušajā Latvijas valstī visas lietas pakāpeniski ir jāsakārto no jauna vai jānoliek savā vietā. Un te nav nesvarīgu jautājumu.

Tās ir okupācijas sekas, ko tagad likvidējam, un piecos gados esam paguvuši daudz. Esam šobrīd ceļā uz Atmodas laika nosprausto mērķi — iekļauties Eiropas starptautiskajās institūcijās un pēc iespējas ātrāk atjaunot savu līdzdalību brīvu tirgus ekonomikas valstu saimē. Tādēļ saprotams, ka budžeta iespēju robežās pirmie tiek risināti jautājumi, kas ietilpst nosacījumos, lai pasaule varētu atkal pieņemt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti.

Ir sakārtoti tiesiski juridiskie Latvijas valsts pamati, ievirzītas mūsdienīgas tautsaimniecības reformas un izstrādātas daudzu nozaru attīstības koncepcijas. Vairāk vai mazāk skaidri ir mūsu valsts tālākattīstības virzieni, bet diemžēl mūsu domāšanā pārmaiņas nenotiek tik strauji. Daudzas lietas cilvēku apziņā nebūt nav pašsaprotamas. Varētu vēlēties, lai ātrāk celtos mūsu sabiedrības vispārējais kultūras un izglītības līmenis, lai mēs varētu runāt par attīstītu pilsonisko sabiedrību.

Mēs viennozīmīgi ejam uz iekļaušanos Eiropas Savienībā. Šajā procesā mums jāpanāk attīstītās valstis, kas katra pa savu ceļu straujiem soļiem iet uz priekšu. Un tajā pašā laikā mums jābūt gataviem uz to, ka pasaule un mūsu sabiedrība izvirza Latvijai aizvien jaunas un jaunas prasības.

Katram cilvēkam sāp tas, kas viņam tuvāk. Tādēļ aizvien vēl saņemam un saņemsim arī turpmāk pārmetumus lietās, kas apstākļu sakritības, laika vai līdzekļu trūkuma dēļ ir palikušas līdz galam nepadarītas. Bet šajā sāpē mēs varam arī vienoties kopīgai darbībai. Mēs taču gribam veidot mūsu sabiedrību tolerantu, valsti — latvisku un arī eiropeisku.

Arī es nekad neesmu aizmirsis šī jautājuma pozitīvo risinājumu un praksi līdz Latvijas okupācijai. Allaž esmu iestājies par toleranci un tādu tautu un etnisko grupu sadzīvošanu, kas raksturīga attīstītām demokrātiskām Eiropas zemēm. Tāpat biju gandarīts par uzticību, kādu mazākumtautu pārstāvji parādīja Latvijai tās atdzimšanas dienās. Latvieši un visa Latvijas tauta tajā laikā ar aizturētu elpu klausījās Itas Kozakevičas, Rutas Marjašas, Vladilena Dozorceva, Ludmilas Azarovas, Rafi Haradžanja un citu mazākumtautību pārstāvju balsīs, jo viņu atbalsts Latvijas neatkarībai patiešām bija nepieciešams un ļoti daudz ko nozīmēja.

Mūs aicina atjaunot kārtību, kāda tā bija starpkaru laika posmā. Tomēr Latvijas valsts un sabiedrība pirms kara un tagad ir krasi atšķirīgas. Pirms kara tā bija nacionāla valsts — homogēna sabiedrība ar nacionālām minoritātēm, tagad tā vairāk sliecas uz nacionālu valsti ar multikulturālu sabiedrību. Pie mums un visā pasaulē notiek diskusija par sabiedrības modeli kā tādu un atsevišķi par to, kas ir minoritāte.

Eiropas Padomes Parlamentu asambleja 1993.gadā ieteica uzskatīt, ka minoritāte ir personu grupa, kam ar mītnes valsti ir ilgstoši un pastāvīgi sakari. Tai ir specifiskas atšķirības — izcelsme, valoda, kultūra, reliģija — un ir vēlēšanās šīs īpašības saglabāt. Tātad nacionālā minoritāte ir apzināta un gribēta kopība, kas zināmā mērā jau ir ieaugusi sabiedrībā un būtībā ir jau pilsoņu kopuma sastāvdaļa.

Pašlaik Latvijā praktiski un arī formāli juridiski par nacionālām minoritātēm pieņemts uzskatīt tos nelatviešus, kas jau pieder pie pilsoņu kopuma. Bet pragmatiski un politiski tiek izplatīts viedoklis, ka minoritāte ir visi Latvijā pastāvīgi dzīvojošie nelatvieši, izņemot ārvalstu militāro personālu un īslaicīgos viesstrādniekus.

Jā, arī es vienmēr domāju par to, kas notiek Latvijā, kādā virzienā tā attīstās. Vēlos izprast, kādu valsti mēs veidojam.

Domāju arī par radošo profesiju pārstāvju ieguldījumu mūsu reformu procesā, kā arī par to, kāpēc četrpadsmit tik dažādi pazīstami cilvēki, kurus es cienu un augstu vērtēju, parakstījuši šo aicinājumu.

Latvijai ir jāatjauno pirmskara posmā iegūtā starptautiskā autoritāte, arī nacionālajā jautājumā. Pašreizējie procesi, pieņemtie likumi un pievienošanās starptautiskajām konvencijām apliecina, ka valsts virzās uz to.

Tāpēc nostādnēm un faktiem, par kuriem aicinājumā izteikti pārmetumi, jādod precīzas atbildes. Atklātās vēstules tiešais adresāts ir Valsts prezidents, tādēļ centīšos atbildēt pēc būtības, pieļaujot, ka daļa jautājumu tiešām ir diskutējami.

Precizēju vēstulē minētos faktus, kas attiecas uz Vispārējo konvenciju par mazākumtautību (nacionālo minoritāšu) aizsardzību. Šo konvenciju ir parakstījusi 31 Eiropas Savienības dalībvalsts. 1995.gada 11.maijā tai pievienojusies arī Latvija, bet tās ratifikācija Saeimā kavējas, jo daudzi ar to saistītie jautājumi nav skaidri, ieskaitot minoritātes definīciju. Šī konvencija šobrīd vēl nav spēkā, jo to ir ratificējušas tikai četras Eiropas valstis.

Kā zināt, konvencija iegūst spēku, ja vismaz 12 no parakstījušajām valstīm to ir arī ratificējušas parlamentā.

Neapšaubāmi, ka likumdošanas saskaņošana ar EP cilvēktiesību konvenciju ir prioritāra, jo tas ir visaptverošs, katra indivīda tiesības aizstāvošs un garantējošs dokuments, kas paredz katram indivīdam iespējas sūdzēties Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tāpēc Vispārējā konvencija par mazākumtautību tiesību aizsardzību tika virzīta uz Saeimu pēc Eiropas CTK ratificēšanas. Jāpiezīmē, ka faktiski visas šajā konvencijā ietvertās normas jau ir Latvijas likumdošanā, tās tiek ievērotas, tāpēc arī ratifikācijai nevajadzētu būt pārāk sarežģītai.

Visā Eiropā ratifikācijas process rit tik lēni tādēļ, ka jautājums prasa pamatīgu tautas apspriešanu un delikātu pieeju. Tikmēr šajā ieilgušās diskusijas laikā pieņemti vairāki likumi, kas katrā valstī nosaka ārvalstnieku, bezvalstnieku statusu. Latvija 1992.gadā īpašā likumā reglamentējusi ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos mūsu valstī. Līdz ar to noteikta legāla uzturēšanās iespēja visām tām personām, kas nav LR pilsoņi.

Likums pēc būtības atbilst vispārpieņemtajām cilvēktiesību normām, tas vienlaikus veicina Latvijas sociālo un ekonomisko attīstību, regulējot iedzīvotāju skaitu. Arī tām personām, kas saņēmušas pastāvīgas uzturēšanās atļaujas, likums paredz valsts garantētas iespējas iekļauties sabiedrībā, apgūstot latviešu valodu, kultūru un vēsturi.

Tie, kas izvēlējušies Latviju par savu zemi, likumā noteiktā kārtībā gaida iespēju saņemt Latvijas pilsonību, tādējādi arī visas ar šo statusu saistītās tiesības, taču arī pienākumus pret sabiedrību un valsti, kurā dzīvo.

Ja drīkst atgādināt, tad minoritāšu jautājumu kā vienu no pirmajiem parlamentā apsprieda un sakārtoja neatkarību atjaunojusī Latvijas valsts. Attiecīgā dokumentā ietverti arī antidiskriminācijas principi par to, ka neviens Latvijā nedrīkst būt pakļauts diskriminācijai savas izcelsmes dēļ.

Taču nacionālās kultūrautonomijas jautājumi pasaulē joprojām tiek skatīti atšķirīgi, katra valsts tos risina atbilstoši savām interesēm un vēsturiskajai nepieciešamībai. Arī Latvijai drīkst būt un ir ar mūsu nācijas pastāvēšanu un valsts attīstību cieši saistītas nostādnes. Tādēļ te neder salīdzinājumi un paralēļu vilkšana. Mēs nevaram no jauna vēlreiz ieiet tajā pašā upē, nevaram atjaunot Latviju, kādu to mums atņēma un sagrāva svešā vara.

Mēs šodien neesam un nevaram būt vienādi. Dažādas ir arī Baltijas valstis, ko pasaule uztver kā vienotu veselumu. Demogrāfiskā situācija un nacionālā jautājuma ievirze ir ļoti atšķirīga — pie mums, Lietuvā un arī Igaunijā, ko kā piemēru min vēstules autori.

Igaunijā galveno lomu mazākumtautu “apaļajā galdā” kultūrautonomijas problēmu praktiskā risināšanā uzņēmušies dažādu tautību kultūras darbinieki un biznesa ļaudis. Latvijā biznesa cilvēkus grūtāk iesaistīt sabiedriskajā dzīvē. Taču daļa no viņiem tomēr ir atsaucīgi un darbojas arī LNKBA (Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācija).

Nevaru piekrist, ka nacionālo minoritāšu situācija piecos gados Latvijā būtu pasliktinājusies. Tā ir stabilizējusies. No valsts puses ir bijusi gan vēlme tās atbalstīt, gan arī iespēju robežās ticis veikts reāls darbs. Dominējošā nācija ir uzņēmusies rūpes par otru pamattautu — lībiešiem, kam nav savas etniskās dzimtenes vai valsts, kas tiem varētu palīdzēt saglabāt savu īpatno kultūru un valodu.

Latvijas Republikas Augstākā padome 1991. gada 19. martā pieņēma likumu “Par nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un viņu tiesībām uz kultūras autonomiju”. Šis likums tiek īstenots joprojām. Latvijā tagad reģistrētas un aktīvi darbojas vairāk nekā 40 nacionālās kultūras biedrības, arī to asociācijas.

Iespēju robežās valsts piešķir līdzekļus kultūras pasākumu organizēšanai.

Jā, 1991. gadā Saeimas lēmumā paredzētā Konsultatīvā tautību padome pie parlamenta netika nodibināta, jo savā laikā starp minoritātēm grūti bija panākt vienošanos par pārstāvības principiem, kas liecināja par etniskās mobilitātes trūkumu. Nebija arī vienotības par to, kas un kā varētu izstrādāt šādas padomes darbības programmu. Tajā pašā laikā tika nodibināts LR MP Nacionālo jautājumu departaments, kurš vēlāk, valdības reorganizācijas rezultātā, tika iekļauts LR Tieslietu ministrijas sastāvā un turpina darboties arī šodien. Tā pilnvaras ir pietiekami plašas.

Valsts budžetā joprojām tiek paredzēti noteikti līdzekļi nacionālo kultūras biedrību kultūras pasākumu finansēšanai, un LR TM Nacionālo lietu nodaļa turpina koordinēt nacionālo kultūras biedrību darbību.

Jā, 1993. gada valdības reorganizācijas rezultātā ir likvidēta LR IZM nacionālo skolu nodaļa, taču tās funkcijas nav izpalikušas, tās pārņēmis Vispārējās izglītības departaments, kas nodarbojas ar izglītības attīstības jautājumiem, bet finansiālos jautājumus risina Izglītības un zinātnes iestāžu pārvalde.

Kas attiecas uz iespējām iegūt izglītību dzimtajā valodā, precizēju, ka tiesības uz izglītību dzimtajā valodā 1991. gadā Latvijas Republikas Izglītības likuma 5. pantā ir reglamentētas. Latvijā pašreiz 30 nacionālajām minoritātēm ir savas skolas un klases. Saskaņā ar likumu valsts skolās šajā mācību gadā Latvijā ir iespējas iegūt izglītību latviešu (mācās 202 834 audzēkņi), kā arī krievu, poļu, ebreju, igauņu, lietuviešu, baltkrievu, ukraiņu valodās (kopā apmēram 132 499 audzēkņi).

Latvijā ir iespējams mācīties skolās arī ar vācu, angļu un franču valodu. Katrā gadījumā jāatzīmē, ka ne visur pasaulē valsts finansē minoritāšu skolas. Pastāv iespējas, un tas tā arī notiek, nodibināt privātskolas, kā tas ir ar Rīgas japāņu skolu.

Pēc minoritāšu iniciatīvas darbojas arī mazskaitlīgas svētdienas skolas azerbaidžāņiem, armēņiem, gruzīniem un čigāniem.

Latvijā, tāpat kā kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā, ir apstiprināts izglītības standarts, taču katra skola ar radošu pieeju var izstrādāt savu mācību programmu.

Arī citi pārmetumi un pretenzijas par izglītības sistēmu Latvijā būtībā nav pamatoti. Valsts izglītības sistēmas stratēģiskais uzdevums ir ne tikai nodrošināt minoritāšu kultūrautonomiju, bet arī minoritāšu integrācijas iespējas Latvijas politiskajā, saimnieciskajā un kultūras dzīvē.

Ja par vienu no ieganstiem šī aicinājuma tapšanā min likumprojektus, kas šobrīd tiek apspriesti Saeimā, tad jāteic, ka ikviens pilsonis ar paša ievēlēto deputātu starpniecību var piedalīties projekta apspriešanā un censties panākt vēlamo rezultātu.

Valsts prezidents ir gatavs aktīvi līdzdarboties likumu tapšanas procesā un, ja būtu konkrēti priekšlikumi no minoritātēm, labprāt kopā ar to pārstāvjiem izstrādātu konstruktīvus priekšlikumus, kā pilnveidot likuma projektu.

Bet, ja likums tiks pieņemts, tas mums visiem vienādi jāpilda.

Apgalvots, ka ir likvidēta iespēja iegūt augstāko izglītību krievu valodā. Statistika liecina, ka katrs sestais no šogad jaunuzņemtajiem studentiem mācās krievu valodā, ka arvien vairāk cittautiešu tagad mācās grupās ar latviešu valodu. To viņi paši brīvprātīgi ir izvēlējušies, un nāktos viņiem personīgi arī pavaicāt, vai kāds jaunietis tādēļ jūtas diskriminēts. Acīmredzot daudzi ir sapratuši, ka, tāpat kā visā pasaulē, arī Latvijā neviens negatavojas atvērt ražošanas vai zinātniskās pētniecības iestādes vai uzņēmumus pēc tautību principa, kur strādāt valsts valodu nepārvaldošiem speciālistiem. Augstāko izglītību gan Francijā, gan Amerikā, gan Zviedrijā — it visur — apgūst valsts valodā, un pie mums Latvijā nebūs citādi.

Protams, vienmēr pastāv iespēja atvērt privātas augstskolas ar jebkuru mācību valodu, ja vien tās gūst pietiekami lielu atsaucību sabiedrībā.

Manā rīcībā nav konkrētu piemēru, kas liecinātu, ka pašvaldību birokrātija nepārtraukti šantažē Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociāciju. Ja ir fakti par pašvaldību birokrātijas slikto attieksmi pret apmeklētāju, tad tā ir vienādi slikta pret jebkuru Latvijas iedzīvotāju. Un, ja tā neatbilst sabiedrībā vispārpieņemtām normām, tā ir vienādi nosodāma.

Par raidījumiem Latvijas valsts televīzijā. Likums atļauj valsts televīzijā 2. programmā 20% no raidlaika ierādīt nacionālo minoritāšu raidījumiem. Šogad jaunā televīzijas vadība ir plānojusi līdz martam šo atļauto raidlaiku arī piepildīt. Pašlaik valsts televīzijā vidēji mēnesī no 270 raidlaika stundām 17,5 stundas (vairāk nekā 16%) nodotas nacionālo minoritāšu pārziņā, pārsvarā tie ir raidījumi krievu, ukraiņu un poļu valodā. Papildus minoritāšu valodās skanošajiem kristīgajiem raidījumiem un krievu valodā organizētajiem ikdienas ziņu raidījumiem (2 reizes dienā) jau martā nedēļas nogalēs varēs skatīt analītiskās pārraides un diskusiju raidījumus. Rudenī krieviski runājošajiem tiks piedāvāts latviešu valodas mācību raidījums. Ir noslēgti līgumi arī ar TV “Polonija” un Ukrainas televīziju.

Arī radio salīdzinājumā ar pagājušo gadu raidlaiku apjoms krievu un citās minoritāšu valodās nav samazinājies. Tas ir noteikts atbilstoši likumam un minoritāšu pieprasījumam. Krievu valodā raidījumu laiks pat ir palielinājies — ir ziņu izlaidumi, analītiskie, bērnu un mūzikas raidījumi.

Konkrētas pretenzijas un lūgumus par raidījumu laika papildināšanu var atrisināt Latvijas TV un radio padomē, kur visu tautību ,iedzīvotāju intereses pārstāv Saeimas ievēlēti profesionāli, labi sagatavoti mūsu inteliģences pārstāvji.

Man nepieņemams ir aicinājuma autoru lietotais termins pārlatviskošana. Es gribētu padiskutēt, ko katrs no viņiem saprot ar šo lingvistisko jaundarinājumu.

Latvijā nedarbojas un nepastāv neskaitāmas valodas inspekcijas. Ir iedibināta valsts institūcija kā LR TM struktūrvienība — Valsts valodas inspekcija, kur strādā 18 valsts valodas inspektori. Turklāt Rīgā darbojas Rīgas Domes valsts valodas inspekcija — 9 kvalificēti valodas speciālisti. Tas nav daudz, īpaši ņemot vērā latviešu valodas bēdīgo stāvokli, piesārņotību ar svešvārdiem un barbarismiem.

1995.gadā ir pieņemta latviešu valodas mācīšanas valsts programma. Tās īstenošana prasa lielus budžeta līdzekļus, ko mēs ne vienmēr varam atļauties. Toties ir plaši attīstīta valodu kursu sistēma, kas ir pieejama visiem. Un var tikai apbrīnot mūsu paaudzes cilvēkus, kas piecos gados ir guvuši tādu kāpinājumu dažādu valodu apguvē, ka tas nebūt vairs nav par traucēkli starptautiskajā saskarsmē. Mācās jauni un arī gados vecāki cilvēki, izvēloties tādus kursus, kas ir finansiāli pieejamāki. Saskaņā ar latviešu valodas mācīšanas valsts programmu ir izstrādāts mācību raidījumu cikls Latvijas radio 2.programmai. Sadarbībā ar Valodu mācību centru tiek pārņemta citu valstu valodu mācīšanas pieredze (aktīvās, atraktīvās metodes). Eiropas Savienības PHARE programmas ietvaros ir atvēlēti līdzekļi, lai izdotu vārdnīcas un lai jau rudenī varētu iznākt ēterā televīzijas mācību raidījums. Izstrādāts mācību materiāls — mācīsimies latviešu valodu ar audiokasetēm un papildu metodisko materiālu.

Par latviešu valodas skolotāju sagatavošanu krievu mācībvalodas vidusskolām. Jā, ir tāds fakts, ka šo skolotāju trūkst. Bet trūkst arī daudzu citu priekšmetu skolotāju, tāpat latviešu skolās. Tas liek mums domāt par lielāku šīs specialitātes propagandu, jo ir maz studentu, kas to izvēlas. Un, no otras puses, ja vispārējā izglītība Latvijā nākotnē balstīsies uz valsts valodu, tad nav mērķtiecīgi šodien gatavot iespējamos bezdarbniekus. Toties obligātajā izglītības posmā — pamatskolās — arī krievu skolām Daugavpils un Liepājas pedagoģiskajos institūtos skolotāji tiek sagatavoti pieteikami.

Gribētos precizēt, pret ko gan latviešu valodas apguves programma ir represīva? Pret tiem, kas Latviju nav izvēlējušies par savu zemi un nākotni saista ar citas mājvietas meklējumiem?

Kultūras autonomija pastāv Latvijā vēl no trīsdesmitajiem gadiem, kad darbojās nacionālās kultūras biedrības, kuru tiesību pārmantotājas ir pašreiz darbojošās biedrības, kā arī nacionālo minoritāšu skolas.

Tiesa, var ļauties filozofiskām apcerēm, kas šobrīd ir un kas nav kultūras autonomija, vai rūpēties par to, kā to labāk realizēt, kur ņemt līdzekļus un šīs kultūras speciālistus. Polija, piemēram, ir noslēgusi līgumu par skolotāju un citu kadru sagatavošanu poļu minoritātes kultūras un izglītības vajadzībām Latvijā. Šādas rūpes ir atbalstāmas.

Esmu pārliecināts, ka nav iespējams integrēties Latvijā bez latviešu valodas zināšanām. Taču ar krievu mācību valodas skolām Latvijā nekad nenotiks tā, kā to izdarīja padomju vara, kad okupētajā Latvijā visa 20.—30.gadu daudzveidība tika reducēta uz izglītības iespēju tikai latviešu un krievu valodās. Tāpēc Latvijā mēs apzināti atbalstām mazākumtautību izglītības iespējas dzimtajā valodā.

Tajā pašā laikā jāatgādina, ka padomju režīma īstenotās politikas rezultātā vēl tagad vismaz 15 pašvaldību teritorijās Latvijas austrumu daļā latviešu bērniem nav iespēju mācīties latviešu valodā.

Te vietā būtu aicinājums valdībai nekavējoties atrast līdzekļus skolu atvēršanai un skolotāju apmaksai, lai ieinteresētu viņus strādāt arī mazās nomaļās lauku skolās. Taču šobrīd valsts kase ir bagāta tieši tik, cik tā nu ir, un es nevaru pateikt, kad šo problēmu būs iespējams atrisināt.

Par integrāciju, asimilāciju un analfabētismu. Latvijai ir vajadzīgi izglītoti minoritāšu pārstāvji, un ne tikai latviešu inteliģence. Patiesībā inteliģenci gan nevajadzētu saskaldīt “mūsējā” un “viņējā”. Inteliģence ir mūsu kopīgā bagātība, mūsu sabiedrības brieduma rādītājs. Vēl augstāks šis rādītājs būtu tad, ja mūsu inteliģence veidotu it kā vēl vienu varu, aktīvi mijiedarbojoties ar partijām, kļūstot par sava veida katalizatoru.

Es paļaujos uz pašu minoritāšu aktīvāku darbību, rādot mums savas kultūras tradīcijas. Daudzām minoritātēm un etniskajām grupām Latvijā ir izkoptas tradīcijas, citās tām jāattīstās un jākļūst atvērtākām. Lielāka pašorganizācija un iniciatīva būtu vēlama visos procesos.

Lai mēs par šīm lietām varētu runāt kompetenti, sekosim, kā pasaulē un Eiropā attīstās diskusija par sabiedrību. Mums vēl jāpēta sabiedrības attīstības tendences. Tartu 19.februārī notikušajā konferencē “Izglītība multikulturālā sabiedrībā” izvērsās plaša diskusija par šī jēdziena būtību un tā vietā tika ieteikts lietot jēdzienu interkulturāla sabiedrība, kas pauž arī integrācijas jēdzienu. Tātad citu kultūru integrāciju valstī dominējošās tautas kultūrā. Respektīvi, nepiespiedu iekļaušanos latviešu kultūrvidē.

To diktē mūsu vēsturiskā pieredze. Pavirši raugoties, daudziem šķiet, ka mums jāpārņem Eiropas valstu pieredze un ka tas ir vienkārši izdarāms. Tā tas pavisam nav. Mūsdienu pasaulē atrodami vairāki ar etnopolitiku saistīti valstu modeļi. Katrai valstij ir iespējas izvēlēties sev pieņemamāko.

Kopš savas darbības pirmās dienas Valsts prezidenta amatā īpašu uzmanību esmu pievērsis nacionālās saskaņas un dažādu tautu pārstāvju civilizētu sadzīvošanas tradīciju iedibināšanai mūsu sabiedrībā, vienmēr atgādinot, ka esmu Latvijas un ne vien latviešu prezidents.

Esmu atbalstījis tāda konsultatīva sabiedriska orgāna izveidi, kas sekotu sabiedrības attīstības procesiem, īpaši veltot uzmanību tieši integrācijas jautājumiem. Tā varētu būt arī kāda dažādu tautību cilvēku vai deleģētu pārstāvju padome vai nu Valsts prezidenta, vai kādā valsts institūcijā, piemēram, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, kādas ir tikai nedaudzās valstīs. Vai arī Valsts cilvēktiesību birojā, kurš pēc likuma var veidot dažādas konsultatīvas padomes. Esmu gatavs iesaistīties šādā sadarbībā.

Par to vairākkārt esam runājuši ar LNKBA priekšsēdētāju Rafi Haradžanjana kungu un daudzu citu nacionālo kultūras biedrību vadītājiem. Sarunas notikušas gan Prezidenta kancelejā, gan arī LNKBA namā Pārdaugavā.

Atgādināšu, kādi bija mūsu vienošanās galvenie principi, veidojot šādu konsultatīvu orgānu, kura nosaukums vēl apspriežams:

— par padomes personālo sastāvu lemj LNKBA pārstāvju sanāksmē;

— padomei jābūt neizplūdušai, bet rīcībspējīgai, tādēļ tajā nevajadzētu būt vairāk par 9 locekļiem;

— padomes locekļiem jāpārstāv kāda no skaitliski lielākajām mazākumtautībām;

— padomes darbības pamatā ir pašorganizācijas spēju attīstība;

— padome var apspriest sabiedriski politiskos, izglītības un kultūras jautājumus, materiālos jautājumus risinot kopā ar attiecīgām pašvaldībām vai augstākām varas struktūrām;

— padome pati ievēl savu virsvadību un nosaka darbības saturu.

Kā vienu no darbības pamatpunktiem pēdējā sarunā izvirzījām problēmu par valsts valodas mācīšanu, kuras risinājumā aktīvi vajadzētu iesaistīties LNKBA. Tāpat bija izteikta vēlme aktīvi līdzdarboties repatriācijas kustībā un integrēšanās procesos mūsu sabiedrībā. Šīs vienošanās tika panāktas 1995.gada 17.aprīlī darba kabinetā pie Valsts prezidenta un 27.aprīlī, prezidentam piedaloties LNKBA kārtējā padomes sēdē Slokas ielā 37. Diemžēl sarunas turpinājuma, jeb patiesību sakot reālas darbības no LNKBA puses, nebija.

Tikai 1996.gada 8.februārī saņēmu ziņu, ka pirms mēneša sanākusī LNKBA padome ar savu lēmumu aicina Valsts prezidentu personīgi nosaukt iespējamās konsultatīvās padomes sastāvu. Jāteic, Valsts prezidenta kancelejā šī lēmuma teksts no LNKBA nav saņemts vēl šodien.

Taču varu būt gandarīts kaut vai par to, ka LNKBA padome vismaz ir pieņēmusi kaut kādu konsensa lēmumu, par ko esmu gatavs apspriesties un virzīt lietu tālāk.

Mūsu radošo profesiju pārstāvji šobrīd atkal cenšas atgūt Atmodas gados sasniegto aktivitātes līmeni. Tas ir visnotaļ apsveicami un palīdzēs nostiprināt mūsu starptautisko autoritāti. Aicinu straujāk sakopot visu Latvijā dzīvojošo mazākumtautu un etnisko grupu radošos spēkus un likt tos mūsu kopējā lietā, veidojot humānu, demokrātisku un mūsdienīgu sabiedrību.

Latvijas Valsts prezidents

Guntis Ulmanis

1996.gada 27.februārī

*Publicēts — "LV", 27.02.1996., nr.36