VALDĪBAS VIEDOKLIS

Par stāvokli valstī

Edmunds Krastiņš, Ministru prezidenta padomnieks ekonomikas un finansu jautājumos, — “Latvijas Vēstnesim” par Ministru prezidenta Andra Šķēles ziņojuma otro daļu "Indikatori"

Tikko atklātībai nodotais Ministru prezidenta Andra Šķēles ziņojums par stāvokli valstī, kas sastāvēja no divām daļām — uzrunas sabiedrībai (publicēta “LV” 24.februāra numurā) un indikatoru saraksta (“LV” 1.marta numurā) — saprotams, ir radījis lielu interesi.

Taču, lai lasītāji varētu labāk izprast skaitlisko novērtējumu sadaļu ar svešādo nosaukumu “Indikatori”, acīmredzot vajadzīgi vēl daži papildu paskaidrojumi.

Tāpēc Ministru prezidenta padomnieks ekonomikas un finansu jautājumos Edmunds Krastiņš, kas vistiešākā veidā piedalījies ziņojuma sagatavošanā, tika lūgts nedaudz komentēt publicētos skaitļus, tādējādi līdzot novērst vienu otru neskaidrību.

— Kālab tieši šie skaitļi parādījušies? Pēc kādiem kritērijiem izraudzītas sarakstā iekļautās 57 pozīcijas?

— Kad ministrijas tika palūgtas iesniegt ziņojumus par stāvokli valstī attiecīgajās nozarēs, tie kopumā veidoja apmēram 10 centimetrus biezu papīru žūksni. Protams, šāds ziņojums būtu gauži mazproduktīvs, jo situācija tomēr jāataino pietiekami koncentrētā veidā. Ir taču arī valdības izdotais gada pārskats, kas noder tiem, kuri vēlas daudz detalizētāk iepazīties ar esošo stāvokli. Tāpēc darbinieki, kas gatavoja ziņojumu, centās izraudzīties tos rādītājus, kas vislabāk raksturo stāvokli valstī. Turklāt jāņem vērā, ka daudzi statistikas rādītāji, tos tuvāk papētot, izrādījās nekvalitatīvi, jo metodoloģija bijusi tāda, kas nedod īsti skaidru ainu. Daudzi dati, kas tiek izmantoti citās pasaules valstīs, vispār netiek apkopoti.

Tādēļ sarakstā ir viena daļa rādītāju, kas ir ļoti būtiski un vispārpieņemti, kā, piemēram, nacionālais ienākums, un tiem līdzās ir pavisam cita veida rādītāji — piemēram, pasažieru pārvadājumi Rīgas lidostā, jo tie tiek uzskaitīti pietiekami precīzi un šis skaitlis arī diezgan precīzi liecina par ekonomisko aktivitāti Latvijā. Līdzīgi varētu runāt par daudziem citiem kritērijiem.

— Bet cik lielā mērā vispār var uzticēties mūsu statistikai jaunajos ekonomiskajos apstākļos, kad plaši izvērsusies privātā uzņēmējdarbība? Jo laikam gan patlaban ražotāji un tirgotāji ir ieinteresēti daļēji slēpt produkcijas vai pakalpojumu apjomus, lai izvairītos no nodokļiem un citām varbūtējām “nepatikšanām”, kas saistītas ar valsts fiskālo politiku. Atšķirībā no sociālisma laikiem, kad katrs tiecās izskatīties labāk un visur bija izplatīta tāda parādība kā pierakstījumi.

— Jā, tāpēc tas pēdējo gadu kritums patiesībā nemaz tik straujš nav bijis, kādu to uzrāda skaitļi. Bet ir jau arī dažādas novērtējuma metodikas. Mēs gribējām pievienot arī tādu rādītāju kā nereģistrētās uzņēmējdarbības apjoms jeb “ēnu ekonomikas” sektora īpatsvars. Taču te precīzus skaitļus nevar dabūt — tie, kas līdz šim parādījušies, ir tikai minējumi. Ja būtu šie skaitļi, mēs rādītājus varētu vairāk vai mazāk pakoriģēt. Kaut gan zināmu korekciju arī pašlaik Valsts statistikas komiteja veic nacionālā ienākuma rādītājā. Cerams, ka nākamgad parādīsies vērtējums attiecībā uz “ēnu ekonomiku”. Patlaban, kā kļuvis zināms, statistikas komiteja strādā pie šī sektora novērtēšanas pēc starptautiski akceptētas metodikas.

Lai, piemēram, novērtētu, cik pārtikas tiek saražots, būtu jāņem vērā arī pašpatēriņa pārtika. Bet to jau var noskaidrot tikai apsekojumu ceļā.

— Kad nākamreiz parādīsies šāds indikatoru saraksts?

— Ir solīts, ka tas tiks sagatavots katru gadu. Var jau būt, ka indikatoru saraksti mainīsies, jo kļūs pieejami citi dati. Piemēram, šoreiz uz izglītības jomu faktiski attiecināms tikai viens rādītājs — augstskolu studentu skaits uz 10 000 iedzīvotāju. Kaut gan pasaulē plaši akceptēti ir tādi izglītību raksturojoši rādītāji kā analfabētisma līmenis, pamatskolu apmeklējošo bērnu procents un vidējais skolā pavadīto gadu skaits. Diemžēl pašlaik mums tādas statistikas nebija.

— Vai turpmāk parādīsies tieši tādi paši indikatori?

— Var jau būt, ka saraksta forma mainīsies. Tas ir tikai pirmais mēģinājums, un jāiegūst kaut kāda pieredze. Bet jebkurā gadījuma šim ziņojumam jābūt samērā viegli uztveramam un pārskatāmam. Tā nevar būt grāmata ar 100 lappusēm.

— Vai šajā sarakstā ir arī tādi skaitļi, kas varētu viest optimismu?

— Jā, kaut vai tas pats pasažieru skaits Rīgas lidostā. Tā ikgadējs pieaugums rāda, ka ir interese par Latviju un ka Latvijas iedzīvotāji arvien vairāk ceļo uz ārzemēm. Tāpat iekšzemes kopprodukta energoietilpības samazinājums, kas liecina, ka mēs patērējam mazāk energoresursu produkcijas ražošanā. Arī ārzemju investīciju apjoms, kas gan nepavisam nav tik liels, kādu mēs to vēlētos. Ir vēl daži citi rādītāji, kas vieš zināmu optimismu.

— Bet kuri ir tie bīstamākie rādītāji? Un kas būtu darāms pirmām kārtām, lai tos uzlabotu?

— Neapšaubāmi — šis jau vairākus gadus ilgstošais budžeta deficīts, kas apvienojumā ar tautsaimniecības stagnāciju ved Latviju aizvien dziļākā finansu krīzē un liek aizņemties arvien vairāk līdzekļu ārzemēs. Šeit, protams, situāciju var uzlabot, tikai vienlaikus īstenojot, no vienas puses, ļoti stingru finansu politiku un, no otras puses, darot visu, lai piesaistītu Latvijā investīcijas, kas palīdzētu nodrošināt darba vietas un ienākumus cilvēkiem.

Cits bīstams aspekts ir dzīves kvalitātes pasliktināšanās. Noslāņošanās procesa apstākļos daļai iedzīvotāju dzīves līmenis ļoti strauji pazeminās. Par to liecina ļoti lielais alkoholiķu skaits, arvien biežāk cilvēka nāves cēlonis ir hronisks alkoholisms vai saindēšanās ar alkoholu, vērojama arī demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās. Bet te stāvokli būtiski varēs uzlabot tikai tad, ja uzlabosim valsts vispārējo ekonomisko stāvokli. Iespējams, ka būs vajadzīgi arī kādi īpaši pasākumi, kas ļautu apkarot tās kaitīgākās parādības, piemēram, to pašu dzeršanu, kas tagad plaši izplatījusies.

— Kā jūs, balstoties uz publicētajiem skaitļiem, salīdzinātu Latvijas ekonomisko stāvokli ar situāciju Igaunijā un Lietuvā?

— Ņoti grūti ir ar salīdzināmajiem kritērijiem. Ne vienmēr statistikas datu iegūšanas metodika un to ticamība ļauj izdarīt secinājumus. Taču ir viens neapšaubāms rādītājs, kas ietekmē investīciju ieplūdi un līdz ar to darba vietu radīšanu, proti, — uzticība valstij.

Igaunija šo uzticību ir pratusi iekarot, īstenojot stabilu politiku. Protams, arī igauņiem nepavisam neklājas viegli. Varbūt daudzās jomās Latvija pat ir priekšā. Bet galvenais ir tas, ka Igaunija spējusi radīt uzticību ārvalstu investoru un dažādu finansu organizāciju vidū. Pārliecinot, ka uz to var paļauties, ka tās politika ir prognozējama, ka Igaunija iet pa pareizu ceļu. Līdz ar to igauņiem ir visi šie plusi.

Lietuva, manuprāt, ir vēl sliktākā stāvoklī nekā Latvija. Jo to tikko skārusi banku krīze. Turklāt daudzās citās jomās Lietuvā strukturālās reformas nav pavirzījušās tik tālu kā Latvijā. Kaut gan ir arī nozares, kur Lietuva ir mums priekšā. Piemēram, dzīvokļu privatizācijā, par kuru mēs vēl nezinām, kad tā īsti sāksies un kad beigsies.

Cits bīstams aspekts ir dzīves kvalitātes pasliktināšanās. Noslāņošanās procesa apstākļos daļai iedzīvotāju dzīves līmenis ļoti strauji pazeminās. Par to liecina ļoti lielais alkoholiķu skaits, arvien biežāk cilvēka nāves cēlonis ir hronisks alkoholisms vai saindēšanās ar alkoholu, vērojama arī demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās. Bet te stāvokli būtiski varēs uzlabot tikai tad, ja uzlabosim valsts vispārējo ekonomisko stāvokli. Iespējams, ka būs vajadzīgi arī kādi īpaši pasākumi, kas ļautu apkarot tās kaitīgākās parādības, piemēram, to pašu dzeršanu, kas tagad plaši izplatījusies.

— Kā jūs, balstoties uz publicētajiem skaitļiem, salīdzinātu Latvijas ekonomisko stāvokli ar situāciju Igaunijā un Lietuvā?

— Ņoti grūti ir ar salīdzināmajiem kritērijiem. Ne vienmēr statistikas datu iegūšanas metodika un to ticamība ļauj izdarīt secinājumus. Taču ir viens neapšaubāms rādītājs, kas ietekmē investīciju ieplūdi un līdz ar to darba vietu radīšanu, proti, — uzticība valstij.

Igaunija šo uzticību ir pratusi iekarot, īstenojot stabilu politiku. Protams, arī igauņiem nepavisam neklājas viegli. Varbūt daudzās jomās Latvija pat ir priekšā. Bet galvenais ir tas, ka Igaunija spējusi radīt uzticību ārvalstu investoru un dažādu finansu organizāciju vidū. Pārliecinot, ka uz to var paļauties, ka tās politika ir prognozējama, ka Igaunija iet pa pareizu ceļu. Līdz ar to igauņiem ir visi šie plusi.

Lietuva, manuprāt, ir vēl sliktākā stāvoklī nekā Latvija. Jo to tikko skārusi banku krīze. Turklāt daudzās citās jomās Lietuvā strukturālās reformas nav pavirzījušās tik tālu kā Latvijā. Kaut gan ir arī nozares, kur Lietuva ir mums priekšā. Piemēram, dzīvokļu privatizācijā, par kuru mēs vēl nezinām, kad tā īsti sāksies un kad beigsies.

Mintauts Ducmanis,
“LV” Saeimas un valdības
lietu redaktors