INFORMĀCIJA

Tuvums

Par lielo ukraiņu dzejnieku un mākslinieku
Tarasu Ševčenko domājot

Brīžiem dīvaini un pārsteidzoši ir Dieva noteiktie cilvēku likteņceļi. Izcilais ukraiņu dzejnieks un mākslinieks Tarass Ševčenko, dzimis 1814.gada 9.martā, nomira gandrīz tajā pašā datumā — 1861.gada 10.martā.

Taču šī relatīvi īsā mūža 47 gadi un viena diena bija neparasti bagāti, piesātināti ar spriegu garīgo darbību. Tie atstājuši neizdzēšamas pēdas ukraiņu nācijas pašapziņas veidošanā un ukraiņu brīvības centienu nostiprināšanā. Likumsakarīgi, ka šajās dienās ukraiņu tauta plaši atzīmē sava izcilā tautieša 135 gadu atceri. Ne vien savā valstī — Ukrainā. Ševčenko dienas plaši atzīmē ukraiņu diaspora visā pasaulē, un šajos pasākumops iesaistās arī Ukrainas diplomātiskie dienesti.

Rīgā, Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas ēkā (Lielvārdes ielā 24) atklāta Ukrainas vēstniecības un šīs bibliotēkas kopīgi iekārtota izstāde “Ukraina — Latvija: pagātne un šodiena”. Tā izraisījusi vērā ņemamu interesi ne vien latviešu inteliģences aprindās un Latvijā dzīvojošo ukraiņu vidū, bet arī Latvijā akreditētajos diplomātos: izstādes atklāšanas ceremonijā piedalījās ASV ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Lerijs Nepers, Lietuvas Republikas vēstnieks Rimants Karazija, kā arī Ķīnas Tautas Republikas, Itālijas un vairāku citu vēstniecību darbinieki.

Ukrainas pagaidu pilnvarotais lietvedis Latvijas Republikā Volodimirs Čornijs, atklājot izstādi, uzsvēra ukraiņu un latviešu tautu ciešās kultūras saites vēstures gaitā un mūsu valstu labās attiecības tagad.

“Savā laikā Ukrainā bija tūkstošiem bēgļu no Latvijas, un toreizējā vēsturiskajā kontekstā Ukraina bija ļoti korekta pret latviešiem, kas gribēja atgriezties dzimtenē,” teica Volodimirs Čornijs. “To apliecina arī oficiāli dokumenti, kas tika parakstīti starp mūsu valstīm. Man ir līdzi līguma teksts, šo līgumu demokrātiskā Latvijas Republika un Ukrainas Sociālistiskā Padomju Republika noslēdza 1921. gadā. Līgums ir patiešām mūsdienīgs. Tajā teikts, ka demokrātiskā Latvijas Republika un Ukrainas Sociālistiskā Padomju Republika, kas nodibinātas pēc savu tautu gribas, atzīst viena otru kā patstāvīgu, suverēnu un neatkarīgu valsti — ar visām no šādas atzīšanas izrietošajām juridiskajām sekām. Manuprāt, tas ir lieliski pateikts, un arī tagad skan ļoti aktuāli. Mūsu valstīm ir ļoti labas starpvalstu politiskās attiecības, kas dinamiski attīstās. Mūsu valstu prezidenti Leonīds Kučma un Guntis Ulmanis apmainījušies oficiālām vizītēm, sadarbojas Ukrainas un Latvijas ministrijas un atsevišķas iestādes. Šogad tiks veidoti arī tieši parlamentu sakari,” sacīja Volodimirs Čornijs, piebilstot, ka Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā iekārtotā izstāde būs nozīmīgs ieguldījums mūsu tautu tuvināšanā.

Savdabīgs latviešu garīgās darbības centrs Ukrainā jau pagājušajā gadsimtā bija Harkova — viena no Ukrainas lielākajām pilsētām. 1882.gadā Harkovas mūzikas skolā sāka strādāt Andrejs Jurjāns, kurš tur darbojās līdz pat 1916.gadam. Jurjānu Andrejs vadīja Harkovas mūzikas skolas teorijas, mežraga un kora dziedāšanas klases. Viņš nodibināja kori, kas 1899.gadā kļuva par Harkovas Latviešu palīdzības biedrības satāvdaļu, rīkoja ērģeļmūzikas koncertus un vietējā avīzē “Južnij Kraj” strādāja par gelveno mūzikas kritiķi. XIX gadsimta astoņdesmitajos gados Harkovas mūzikas skolu sāka apmeklēt arī Pāvuls Jurjāns. Bet gadsimta pašā sākumā Harkovā divus gadus par mājskolotāju strādāja latviešu literatūrzinātnieks un rakstnieks Antons Birkerts. Kopš 1909.gada Harkovas universitātē vienpadsmit gadus strādāja arī izcilais latviešu valodnieks profesors Jānis Endzelīns.

Daudzi latvieši Ukrainā, sevišķi — Harkovā, ieradās bēgļu gaitās Pirmās pasaules kara laikā. 1918.gadā Harkovā pat tika izdots latviešu laikraksts ”Atvase”. Interesantas atmiņas par šo laiku sniedz Latvijas valdības pilnvarotais bēgļu lietās Ukrainā Kristaps Bahmanis savā 1926.gadā Rīgā izdotajā grāmatā.

Izstāde stāsta arī par ukraiņu tautas centieniem pretoties gadsimtiem ilgi uzspiestajam rusifikācijas procesam. Spilgts apliecinājums tam ir 1902.gadā izdotais ukraiņu tautasdziesmu krājums, kas sagatavots ukraiņu valodā, taču iespiests ar krievu burtiem. Starp citu, cars Nikolajs II bija pat aizliedzis ukraiņu bērniem kristībās dot ukraiņu vārdus.

Izstāde vēsta arī par stāvokli Ukrainā pašlaik, par Ukrainas un Latvijas mūsdienu attiecību svarīgākajiem aspektiem un Latvijā dzivojošo ukraiņu situāciju.

Ekspozīcijā redzama literatūra par ukraiņu tautas “melnākajām” dienām — tāda ir arī Latvijā izdotā Jurija Ščerbana grāmata “Černobiļa”. Zīmīgs atgādinājums par abu mūsu tautu inteliģences kontaktiem, kas turpinājās arī padomju okupācijas laikā, ir Imanta Ziedoņa un Vitālija Korotiča kopīgi sarakstītā grāmata “Perpendikulārā karote”.

Vērtīgu izziņas materiālu satur pērn Rīgā izdotā Leo Dribina grāmata: “Ukraiņi Latvijā”, kas stāsta par Latvijā dzīvojošo apmēram 80 tūkstošu ukraiņu situāciju. Interesanti, ka 4300 mūsu valstī dzīvojošie ukraiņi ir Latvijas Republikas pilsoņi. Ekspozīcijā nozīmīga vieta ierādīta tāpat abu valstu pašreizējiem politiskajiem kontaktiem — Ukrainas prezidenta Leonīda Kučmas vizītei Latvijā pērn 24.maijā un Latvijas Republikas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vizītei Ukrainā pusgadu vēlāk, 24.novembrī.

Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā iekārtotā izstāde ir vērtīga ne vien no kultūrvēsturiskā viedokļa. Tā apliecina svarīgu tendenci Latvijas starptautiskajos kontaktos — aizvien ciešākas saites ar Ukrainas Republiku — vienu no lielākajām Eiropas valstīm, kuras starptautiskā autoritāte pasaules politikā nemitīgi palielinās.

Jānis Ūdris,
“LV” ārpolitikas redaktors