No saviem priekštečiem un mūsu līdzgaitniekiem mācīsimies Tēvzemes mīlestību!

Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzruna
pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas dienā
Madonas rajona Visagala kapsētā

Godājamie pulkveža Oskara Kalpaka novadnieki! Cienījamie klātesošie!

Mēs šajā pašā vietā tikāmies ar jums pirms pāris gadiem, bet arī šopavasar man gribējās šurp atbraukt, lai godinātu Oskara Kalpaka — mūsu nacionālā varoņa — piemiņu.

Man prieks, ka jūs nav baidījuši aizejošās ziemas puteņi un sals, ka esam sanākuši tik kuplā skaitā šeit — vienā no mūsu dzimtenes svētvietām, lai atkal uz brīdi pārceltos Latvijas valsts piedzimšanas dienās un kopā ar jauno un drosmīgo pulkvedi Oskaru Kalpaku izstaigātu vēstures takas. Mēs esam nākuši te, lai salīdzinātu mūsu paaudzes veikumu ar priekšteču upuri dzimtenes labā. Esam nākuši Oskara Kalpaka kapavietā noliekt galvas, lai viņa piemiņā šķīstītos, lai tas dotu jaunus spēkus mūsu ceļā.

Neviens nevar savai tautai ziedot vairāk nekā savu darbu un dzīvību. Latviešu tautas sevis apzināšanās, brīvības alku pirmais piepildījuma laiks izvirzīja daudzus dižus un pašaizliedzīgus brīvības cīnītājus. To skaitā — Oskars Kalpaks, Kārlis Ulmanis, Jānis Balodis, Zigfrīds Meierovics un citi gudri un talantīgi neatkarīgās Latvijas valsts veidotāji.

Pulkvedis Oskars Kalpaks ir viens no pašiem pirmajiem jaunās neatkarīgās Latvijas varoņiem — karavīrs un arī upuris uz Latvijas brīvības cīņu altāra. Viņa mūžs — 37 trauksmaini gadi. Jaunības gadus viņam nācās atdot Krievijas impērijas armijai. Pēc ilgiem svešumā pavadītiem gadiem viņš atgriezās dzimtenē un kļuva pirmais nacionālā karaspēka virspavēlnieks. Kā mēdz notikt laikmetu krustcelēs, viņa dzīve tika atdota idejai par neatkarīgu valsti un mūžam palika tās bargākajās lappusēs.

Oskaram Kalpakam laimējās pieredzēt savu cerību īstenojumu, būt to vīru priekšpulkā, kas ar ieročiem rokās aizstāvēja 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas valsti. Oskars Kalpaks krita 1919. gadā, atstājot savus novēlējumus nacionālās armijas karavīriem, kas pašaizliedzīgi turpināja cīņu par Latvijas brīvību un neatkarību, stājoties pretī viltīgam ienaidniekam.

Karavīri sekoja sava vadoņa vēlējumiem un turpināja viņa iesākto ceļu. Pierādot, ka neviena tauta nav maza, nav uzvarama, kamēr dzīvs un nesalauzts ir tās morālais spēks — brīvības griba un gatavība ziedot sevi tautai un valstij.

Oskara Kalpaka gars, viņa personīgais paraugs pavadīja mūsu tautu tās ceļā arī cauri Otrajam pasaules karam. Tas iedvesmoja latviešu vīrus, kas spēja pretoties okupācijas varai un mums svešajai ideoloģijai un saglabāja ticību brīvai Latvijai, sēja to paaudzēs, kas piedzima vēlāk un kas piedzīvoja tautas Trešo atmodu.

Šodiena neprasa no mums atdot dzīvības kara laukā. Šodiena prasa no mums vairāk zināšanu un organizētības, spēju orientēties un atrast savu vietu allaž mainīgajā ikdienā. Māku pašam veidot ap sevi tādu pasauli, kas ļauj drošāk pastāvēt, aizstāvēt savu ģimeni un tautu.

Varbūt viena no svarīgām lietām, ko apzināties no mums prasa mūsu laiks, ir — kā to sacījis Kārlis Skalbe, ka mūsu zeme nav leiputrija, kur mūžīgi birst piemaksas un pabalsti no neizsīkstošas valsts kases, nedomājot par rītdienu, kā to iztēlo daži demagogi, radīdami kaitīgas ilūzijas, kas var sagādāt tikai rūgtu vilšanos (1920).

Tagad kā vēl nekad mācīsimies Tēvzemes mīlestību no Oskara Kalpaka, mācīsimies pieticību, zemnieka dzīves gudrību, dvēseles cēlumu un labestību.

Šajās dienās, apmeklējot mūsu jaunos karavīrus, es pārliecinājos, ka viņi ir labi sagatavoti un spēj ātri izpildīt pavēles. Taču ne viss ir sakārtots, Bruņotie spēki ir jānodrošina.

Šodien mēs stāvam plecu pie pleca: mūsu armijas komandieris, virsnieki, Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadeti, nākamie karavīri, viņu mātes un tēvi.

Gribētos, lai šī kopība būtu daudz stiprāka. Lai mēs dziļāk apzinātos savu piederību Latvijai, kuras brīvība un neatkarība pirkta par visdārgāko cenu — mūsu tautas dēlu un meitu, mūsu priekšteču dzīvībām.

Lai mūžīga slava vienam no pirmajiem Latvijas nacionālās armijas varoņiem — Oskaram Kalpakam un viņa karavīriem! Dievs, svētī Latviju!

1996. gada 6. martā

Pie tēlnieku K.Zāles un A.Dzirkala veidotā pieminekļa; iekšlietu ministrs Dainis Turlais, Valsts prezidenta adjutants Raimonds Bluķis, NBS komandieris Juris Dalbiņš, Valsts prezidents Guntis Ulmanis; Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa veltījums pulkvedim Oskaram Kalpakam, kopā ar viņu — kapelāns Atis Vaickovskis; piemiņas brīdī apkārtnes skolu audzēkņi, viņu vecāki un audzinātāji Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”