MILITĀRĀS ZIŅAS

Par Latvijas Republikas Aizsardzības koncepciju

Georgs Stiprais, Nacionālās aizsardzības akadēmijas Aizsardzības zinātņu centra pētnieks,
Pulkvedis Kārlis Krēsliņš, Dr.ing.sc., NAA Aizsardzības zinātņu centra vadītājs

1995.gada 20.jūlijā Latvijas Republikas oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” publicēta Latvijas Republikas aizsardzības koncepcija, kurā izdarīts kārtējais mēģinājums sakārtot valsts aizsardzības jautājumus. Koncepcijas mērķis, kā norāda tās autori, “ir efektīvas aizsardzības sistēmas izveidošana un Latvijas aizsardzības politikas un tai atbilstošu Nacionālo bruņoto spēku struktūru noteikšana, lai radītu pamatu Nacionālo bruņoto spēku attīstības, finansu un operatīvo plānu izstrādei”. Šajā dokumentā pamatota militārās aizsardzības nepieciešamība, noteikti finansiālie un sabiedriskie ierobežojumi NBS attīstībai, detalizēti valsts un iedzīvotāju aizsardzības uzdevumi miera un kara laikā, nosauktas nepieciešamās militārās struktūras, to komplektēšanas politika, bruņojums un ieroči, izvirzītas prasības struktūrvienībām.

Pacentīsimies izanalizēt, kā dokumenta autoriem izdevies realizēt pašu spraustos mērķus.

1. Aizsardzības politika izstrādāta nepilnīgi: nav redzama tās saistība ar vispārējo valsts politiku un valsts ārpolitiku. Koncepcijā būtu jāpasvītro, ka valsts militārā aizsardzība, no vienas puses, ir draudu atvairīšanas faktors, kas pilnībā atklājas tikai tad, kad politisko līdzekļu iespējas ir līdz galam izsmeltas, bet, no otras puses, valsts militārais potenciāls ir garantija tam, ka tā spēs veiksmīgi izmantot politiskos līdzekļus.

Samērā neveikli, ar jaušamu pesimisma pieskaņu formulēta militārās aizsardzības nepieciešamība, akcentējot iespējamos upurus un zaudējumus, bet neuzsverot tās galveno uzdevumu — valsts suverenitātes un integritātes aizsardzību. Pamatojot militārās aizsardzības iespējas, būtu vietā izmantot Somijas, Izraēlas, Čečenijas un citu mazo valstu pieredzi, kā arī Latvijas 1919.—1920.gada brīvības cīņu vēsturi, kad šķietami bezcerīgā situācijā valsts neatkarība un tautas brīvība tika nosargāta.

Katrā ziņā neapstrīdami ir tas, ka Somija un Izraēla ir izdarījušas nopietnus secinājumus no savas vēstures un dara visu, lai nākotnē nosargātu savu brīvību un neatkarību. Kādi secinājumi pēc 50 gadu okupācijas izdarīti Latvijā, un vai no tiem izrietošie praktiskie soļi ir pietiekami?

Jautājums par Latvijas militārās aizsardzības iespējamību savukārt ir saistīts ar sabiedrības uzskatiem par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un dienestu tajos, par kuriem koncepcijas autori nolēmuši darīt atbildīgu Aizsardzības ministriju. Varētu piekrist tam, ka minētā ministrija nav paveikusi visu nepieciešamo, tomēr situācija ir pārāk nopietna, lai viens militārais resors bez valsts un sabiedrības atbalsta varētu atrisināt visus jautājumus.

Atbildi uz sasāpējušiem jautājumiem iespējams atrast, reaģējot uz visu valsts un pilsoņu kopējo interešu spektru, veicinot savstarpēju izpratni un atbildību. Valstij un sabiedrībai jau no bērnības jāaudzina pilsoņi, kas zinātu ne tikai savas tiesības, bet arī pienākumus. Jādomā, ka 19—20 gadu vecumā ir daudz par vēlu audzināt jaunietī “pareizos” uzskatus. Nevar arī Nacionālos bruņotos spēkus pārvērst pāraudzināšanas iestādē.

Mēs pieskārāmies problēmai, kuras atrisināšanai nepieciešama valsts mēroga programma. Mūsuprāt, Latvijas tēls ir jāveido ne tikai ārvalstīs, bet vispirms un galvenokārt pašā Latvijā, lai katrs tās pilsonis no bērnības cienītu savu Tēvzemi un nepieciešamību aizstāvēt to uzskatītu kā pašu par sevi saprotamu lietu. To panākt var, realizējot dzīvē valstiskās audzināšanas programmu.

No koncepcijas nav arī skaidrs, kas ir atbildīgs par valsts aizsardzības politiku un tās realizāciju.

2. Vāji definētā aizsardzības politika un militārās aizsardzības nepieciešamība dokumenta autoriem nav ļāvusi precīzi un saprotami sniegt kopskatu par valsts aizsardzībai nepieciešamajiem līdzekļiem. Skaidrību neievieš arī apgalvojums, ka Latvijas aizsardzības budžets procentos no valsts kopprodukta nepārsniegs Rietumeiropas valstu aizsardzības budžetos noteikto.

Varam droši teikt, ka Finansu ministriju šī tēze pilnīgi apmierina, jo Latvijas aizsardzības izdevumi nav ne tuvu Rietumvalstu militāro budžetu absolūtajiem un relatīvajiem rādītājiem. Bet kāds no tā labums valsts aizsardzībai?

Nepārliecina arī ieteikums, ka “jāatrod kompromiss starp militāri politisko situāciju, kas nosaka valsts apdraudētību, un valsts iespējām”. Šāds “kompromiss” faktiski nozīmē pārpalikuma principu valsts aizsardzības finansēšanā.

Tā vietā gribētos piedāvāt veidot saprātīgu un pietiekamu valsts aizsardzības potenciālu ar attiecīgu finansējumu, kura maksimālo līmeni noteiktu valsts ekonomiskās iespējas, bet minimālo — NBS spējas izpildīt tiem noteiktos uzdevumus.

Lai noteiktu šo valsts aizsardzībai nepieciešamā potenciāla līmeni, tiešām ir nepieciešams kompromiss un, iespējams, tas jāmeklē kopā visām Saeimā pārstāvētajām partijām jautājumā, cik daudz līdzekļu tās ir gatavas atvēlēt valsts aizsardzībai. Tas varētu notikt tad, ja tiešām visas partijas uzskatīs, ka valsts pastāvēšana, tās drošība un aizsardzība ir reāla prioritāte ne tikai vārdos, bet arī darbos. Pretējā gadījumā iedarbojas sen zināmā likumsakarība, ka valsts un tauta, kas nevēlas uzturēt savu armiju, parasti uztur svešu armiju.

Pamatota lēmuma pieņemšanā var palīdzēt citu valstu pieredze. Piemēram, 1993.gadā Skandināvijas valstu aizsardzības budžetos paredzētas bija sekojošas summas: Somijā – 1,9 miljardi ASV dolāru (7,8% no budžeta), Dānijā — 2,947 miljardi ASV dolāru, Zviedrijā — 8,791 miljards ASV dolāru (8,0% no budžeta), Norvēģijā — 3,793 miljardi ASV dolāru.

1995.gadā Skandināvijas valstis no nacionālā kopprodukta valsts aizsardzībai iedalīja aptuveni: Somija — 1,7%, Dānija — 2,0%, Zviedrija — 2,9% un Norvēģija — 3,4%. Eiropas Savienības dalībvalstis katru gadu šīm vajadzībām iedala caurmērā divreiz vairāk nekā Somija.

3. Valsts aizsardzībai nepieciešamā finansējuma noteikšana cieši saistīta ar NBS skaitliskā sastāva plānošanu. Diemžēl aizsardzības koncepcija nekādus ieteikumus nedod. Līdz ar to nav īsti skaidrs, kā tiks garantēta koncepcijā paredzēto NBS miera laika un kara laika uzdevumu izpilde un kā tiks plānots finansiālais nodrošinājums.

Saskaņā ar LR Satversmes 67.pantu Saeima lemj par valsts bruņoto spēku lielumu miera laikā. Būtu loģiski, ja Saeima ne tikai apstiprinātu šo skaitli, bet arī kontrolētu tā finansiālo nodrošinājumu un izslēgtu iespēju valdībai ar savu lēmumu samazināt NBS skaitlisko sastāvu un finansējumu. Pretējā gadījumā izveidojas absurda situācija, kad NBS apakšvienības nesaņem pietiekamu finansējumu pat tā saucamajiem bāzes izdevumiem — personālsastāva uzturam, apģērbam, operatīvo vajadzību un mācību procesa resursu (munīcijas, degvielas u.c.), kā arī komunālo pakalpojumu apmaksai.

NBS personālsastāva, bruņojuma un ieroču daudzums un kvalitāte ir jāuzskata par valsts aizsardzības potenciāla galvenajām sastāvdaļām, un šiem rādītājiem ir jaatbilst eventuālo draudu pakāpei, kaimiņvalstu praksei un arī ekonomiskajām iespējām, un tos nevar plānot pēc pārpalikuma principa.

Varam informēt, ka Skandināvijas valstīs miera laikā bruņotie spēki sastāda no 0,5 līdz 0,9 procentiem no iedzīvotāju skaita, bet kara laikā uz sagatavoto rezervju rēķina šis daudzums var palielināties no 4 līdz 10, bet Somijā pat 20 reizes. Acīmredzot somi ne tikai labi atceras savu vēsturi, bet arī domā par nākotni. Salīdzinājumam varam atgādināt, ka NVS valstu vadītāji 1992.gadā Taškentā izlēma, ka valstu bruņotajos spēkos jābūt vismaz 1% no iedzīvotāju skaita. Rezultātā uz 1996.gada 1.janvāri Krievijas Federācijas bruņotajos spēkos būs 1,7 milj.karavīru, bet Baltkrievijas — 96 tūkstoši.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Latvijai vajadzētu plānot miera laika NBS skaitlisko sastāvu vismaz 0,5%, bet mobilizācijas plānā kara laikam paredzēt vismaz 2% no iedzīvotāju skaita. Atkarībā no apdraudējuma pakāpes šos skaitļus varētu koriģēt, paturot prātā, ka īsā laikā strauji palielināt tos nav iespējams.

Gribētos arī iebilst pret koncepcijā iekļauto nostāju rezervistu kontingenta veidošanā. Rezervistu resursi un to kvalitāte ir būtiska katras valsts aizsardzības potenciāla sastāvdaļa, ko izmanto krīzes situācijā. Latvijas apstākļos, kad valsts drošībai nav starptautisku garantiju, tas var būt pat liktenīgi. Diemžēl koncepcijas autori piedāvā atteikties no agrāk sagatavotiem resursiem, atklāti izsakot tiem neuzticību un cerot uzkrāt nepieciešamās rezerves uz atvaļināto NBS obligātā dienesta karavīru rēķina.

Jājautā, cik gadu būs nepieciešams tam, lai šādi uzkrātu vērā ņemamus rezervistu resursus? Ar kādiem spēkiem un līdzekļiem Latvija krīzes situācijā garantēs savu drošību laika periodā līdz iespējamai uzņemšanai ES un NATO? Liekas, ka koncepcijas autori ir pārlieku politizējuši šo jautājumu, neapgrūtinot sevi ar militāri politiskās situācijas attīstības analīzi Austrumeiropā un tās iespējamām sekām.

4. Analizējot NBS paredzētos uzdevumus, jāsecina, ka tie noteikti detalizēti, dažkārt izskaidrojot arī atsevišķu uzdevumu risināšanas metodes un taktiku.

Tomēr dažos gadījumos NBS struktūru uzdevumu sadalījums nepārliecina. Piemēram, nav skaidrs, kāpēc Zemessardze nevar piedalīties NATO programmā “Partnerattiecības mieram” un kāpēc mobilie strēlnieki noteiktos apstākļos nevar izmantot netradicionālās (partizāņu) cīņas metodes. Šīs nelielās atšķirības divu lielāko struktūru uzdevumos vēl nepierāda to patstāvības nepieciešamību.

Tāpēc koncepcijā varētu ieteikt apvienot NBS ietilpstošās struktūrvienības trijās lielās grupās (I — Sauszemes un jūras robežas, gaisa telpas kontroles un apsardzības spēki, II — Teritoriālās aizsardzības spēki, III — Ātrās reaģēšanas spēki) un katrai no tām noteikt galvenos un papilduzdevumus. Acīmredzot tad arī izdosies izmantot Skandināvijas valstu pieredzi un parādīt atšķirības Mobilo strēlnieku brigādes un Zemessardzes uzdevumos, to risināšanas metodēs, gatavības pakāpēs.

Nesaprotamu iemeslu dēļ koncepcijā nav nosauktas Zemessardzē, Gaisa spēkos un Jūras spēkos ietilpstošās struktūrvienības, to attīstības un apgādes prioritātes.

Aktuāls ir jautājums par valsts teritoriālās aizsardzības pilnveidošanu, kuras pamatu neapšaubāmi var veidot Zemessardze. Ja Zemessardzes bataljonu un brigāžu štābus pārveidotu par valsts teritoriālās aizsardzības institūcijām, to pārziņā varētu nodot iesaucamo un rezervistu resursus, kā arī to apmācības un kaujas vienību veidošanas jautājumus. Pašreiz Zemessardzes štābu virsnieki un instruktori jau tāpat tiek algoti no valsts budžeta, un šāda reforma neprasītu papildu finansējumu.

5. Būtiskas nepilnības ir personālsastāva komplektēšanas un sagatavošanas politikā. Nav saprotams, kādā veidā tiks nodrošināta NBS personālsastāva un apakšvienību apmācība. Ne ar vienu vārdu koncepcijā nav pieminēta Nacionālā Aizsardzības akadēmija un nav noteikta tās loma NBS un citu militāro formējumu virsnieku un instuktoru sagatavošanā, pētnieciskā un izdevniecības darba veikšanā.

Koncepcijā būtu jāiekļauj prasība par NBS apmācību sistēmu, kurai jānodrošina karavīru (zemessargu) nepieciešamo zināšanu un praktisko iemaņu līmenis, apakšvienību saliedēšana, realizējot attiecīgas saskaņotas mācību programmas un vienādojot materiāli tehnisko nodrošinājumu, veidojot kopēju infrastruktūru un mācību bāzi.

Koncepcijā būtu īpaši jāuzsver apmācību procesa nozīme NBS kaujas gatavības nodrošināšanā, kā arī kaujasspējīgu rezervju sagatavošanā.

6. Koncepcija neparedz NBS infrastruktūras un mācību bāzes saglabāšanas, veidošanas un attīstības pasākumus, lai nodrošinātu valsts aizsardzības operatīvā plāna un apmācību plāna izpildi, kā arī starpvalstu sadarbību NATO “Partnerattiecības mieram” programmas ietvaros miera laikā un papildspēku uzņemšanai krīzes situācijā.

Varētu ieteikt pētīt un izmantot Ungārijas, Čehijas un Polijas pieredzi, piedāvāt Latvijas poligonus, mācību laukus un atpūtas bāzes izmantošanai citu valstu karavīriem, ar to daļēji sedzot aizsardzības budžeta deficītu.

7. Koncepcijas autori ir noklusējuši NBS militārās disciplīnas un reglamentos noteiktās kārtības nodrošināšanas problēmu un ar to saistītos obligātā dienesta sakārtošanas jautājumus. Tādas iespējas ir un tam nepieciešams sakārtot likumdošanu, savest kārtībā militārā dienesta norisi, apmācību procesu un karavīru apgādes un sociālos jautājumus.

Čpaši būtu jāizskata valsts dienesta pārvalžu darbs, to darba efektivitāte un tālākās izmantošanas iespējas.

8. Koncepcijā ļoti delikāti apiets jautājums par Robežapsardzības spēku (Robežsargu brigādes) pakļautību.

Risinot šo jautājumu, būtu dziļāk jāpēta Eiropas valstu pieredze, lai varētu saskatīt un izvērtēt atšķirīgus šo spēku pakļautības modeļus un izvēlēties Latvijas apstākļiem vispiemērotāko. Varam konstatēt, ka Eiropā nākas sastapties ar robežsargu pakļautību aizsardzības, iekšlietu, tieslietu, finansu resoram. Interesants ir Norvēģijas variants, kuras “zaļo” robežu ar Krieviju sargā četri armijas bataljoni, bet robežkontroli pārejas punktā veic Tieslietu un policijas ministrijai pakļautā robežpolicija.

Pieņemot galīgo lēmumu šajā jautājumā, būtu rūpīgi jāapsver visi reformas rezultātā panākamie ieguvumi un sagaidāmie zaudējumi, kā arī iespējamās sekas robežsargu dienesta gaitā un sociālajā nodrošināšanā, kadru sagatavošanā un materiāli tehniskajā apgādē.

Jebkuram Robežapsardzības spēku pakļautības variantam ir savas pozitīvās puses, un tas varētu būt pieņemts par pamatu, tikai jāatceras, ka visas problēmas tik un tā paliks neatrisinātas, ja robežsardze nesaņems tai noteiktajiem uzdevumiem atbilstošu finansējumu. Tā arī ir galvenā problēma.

Nobeigumā gribētos secināt, ka aizsardzības koncepcijas autori ir izdarījuši lielu darbu valsts aizsardzības sistēmas teorētisko pamatu veidošanā. Tomēr šajā dokumentā vēl nav izdevies sasniegt autoru deklarēto mērķi. Izlasot koncepciju, īsta skaidrība nerodas ne vienkāršam nodokļu maskātājam, ne NBS virsniekam, tā nevar rasties arī Saeimas deputātam. Kam tad šī koncepcija domāta?

Varētu jau atrunāties, ka visa pārējā informācija būs iekļauta citos dokumentos, kas nav domāti publicēšanai. Tomēr tas būtu pretrunā ar demokrātisko valstu pieredzi, kurās tiek garantēts bruņoto spēku attīstības un aizsardzības budžeta atklātums, jo par visu maksā valsts iedzīvotāji.

No žurnāla “Militārais Apskats” 1995.gada 2.numura, kas “LV” redakcijā saņemts 1996.gada 4.martā