REFERĀTI, RUNAS

Latvijas banku mūsdienu funkcijas

Eiropas Savienības padomnieks Latvijas Bankā Mihaels J. Borke:
“Juridiskās un ekonomiskās prasības
uz Eiropu orientētas banku sistēmas izveidei”

I. Ievads

Latvijas pieteikums uzņemšanai Eiropas Savienībā ir ceļa sākums, lai pilnībā integrētos modernajā Eiropā. Visi ekonomikas sektori pārveidojas, tai skaitā arī banku sistēma. Rietumeiropā visās dalībvalstīs ir spēcīgi attīstīta banku sistēma, kas kalpo ekonomikai, kura veidota uz tirgus attiecību pamata. Lai gan ārēji banku sistēma katrā atsevišķā dalībvalstī ir atšķirīga, juridiskās un ekonomiskās iezīmes ir kopīgas. Lai pilnībā iekļautos Eiropas Savienībā, bija nepieciešama ilglaicīga šo pamatiezīmju harmonizācijas programma. Arī Latvijai jāintegrējas šajā procesā.

II. Juridiskās prasības

Jebkuras banku sistēmas pamatā ir uzticēšanās tai, un, tāpat kā jebkurās personiskajās vai uzņēmējattiecībās, lai iegūtu uzticību, ir nepieciešams ilgs laiks. Vēl vairāk, uzticēšanos var viegli sagraut. Veidojot banku sistēmu, mēs cenšamies veidot iestādes, kuras sabiedrība pieņems, un uz kurām tā paļausies tik lielā mērā, ka uzticēs tām savu naudu vai nu noguldījumu veidā, veicot maksājumus, vai citās līdzīgās banku operācijās. Rietumu sabiedrība ir izveidojusi attīstītu juridisko ietvaru, kas aptver tās banku sistēmu, un tā ir būtiska, veidojot uzticēšanās struktūru starp banku un klientiem. Daži no šiem likumiem nosaka bankas un klienta attiecības, citi attiecas uz banku sistēmas ārējo kontroli. Bez speciāliem banku likumiem ir jābūt arī spēcīgam kriminālkodeksam, kurā paredzēti tādi pārkāpumi kā izspiešana, krāpšana, naudas “atmazgāšana” un tamlīdzīgas nopietnas noziedzīgas darbības. Arī pašām jaundibinātām bankām nepieciešama aizsardzība pret darījumiem ar klientiem — kriminālnoziedzniekiem.

1. Juridiskais ietvars klienta un bankas savstarpējām attiecībām

Lai radītu uzticēšanos, ļoti būtiski ir tas, lai attiecības starp banku un klientiem noteiktu civillikums, kas dažās valstīs ļoti lielā mērā ir balstīts uz likumu par līgumattiecībām. Jāparedz prasība, ka bankām ir jāsastāda darījuma līgums ar katru atsevišķu klientu, kurā skaidri noteiktas viņu darījuma attiecības. Klienti jutīsies daudz drošāki par savām tiesībām, ja tās ir skaidri aprakstītas parakstītajā līgumā. Banku praksē uzticēšanās vienmēr ir uzskatīta par bankas un klienta attiecību pamatiezīmi, kurai jābūt ietvertai likumos.

Pastāv vēl vairākas būtiskas jomas, kas ir nozīmīgas normālai banku praksei un kurām ir ļoti svarīgs juridiskais aspekts, piemēram aizņēmuma nodrošinājums un maksājumu veikšana.

a) Civillikums — likums par līgumattiecībām

Uz tirgus attiecībām balstītā ekonomikā tas ir jebkuras uzņēmējdarbības pamats. Bankas ir pakalpojumu industrijas sastāvdaļa. Tās sniedz pakalpojumus, kuri ir būtiski, lai saglabātu ekonomikas apgriezienus. Līdz ar tirgus ekonomikas attīstību konkurence starp bankām pastiprināsies un bankas sapratīs, ka tām ir jācīnās par saviem klientiem, sniedzot cenai atbilstošus pakalpojumus. Tomēr būs nepieciešams zināms laiks, lai attīstītos šī tirgus efektivitāte, un tikmēr bankas klientiem būs jāpaļaujas uz kompetentiem likumiem, lai būtu droši, ka viņi netiek ļaunprātīgi izmantoti. Bankām jāizvirza prasība ieviest praksi sastādīt bankas un klienta līgumu ar katru atsevišķu klientu, detalizēti aprakstot viņu darījuma līgumattiecības. Klientiem jāzina, kādus pakalpojumus tie saņems vai nesaņems no savas bankas, un bankām jāmācās neizmantot savu stāvokli, kad klients uzticas tai. Jaunais Kredītiestāžu likums Latvijā paredz šādu prasību. Mums vajadzētu apsvērt, kā nodrošināt, lai tā stātos spēkā.

b) Likums par patērētāja aizsardzību

Lielākajā daļā Rietumeiropas valstu to valdības ir ieviesušas likumu par patērētājiem, lai nostiprinātu sabiedrības interešu aizsardzību. Daudzos gadījumos banku uzraudzības iestādes izveidojušas mašinēriju, kas nodrošina, ka likums pilnībā atbilst bankas klientu interesēm. Tas arī paredz nodrošināt atbalstu, lai palīdzētu klientiem gadījumos, kad viņus ļaunprātīgi izmanto, un lai nodrošinātu to, ka tiek panākta taisnīga un godīga spēle. Bieži vien ir problēmas sakarā ar maksu, ko bankas iekasē par parastām banku operācijām, piemēram, maksājumiem. Daudzās valstīs banku uzraudzības iestādes pieprasa katrai bankai sagatavot izcenojumu sarakstu par operācijām klienta uzdevumā, kuru tad apstiprina centrālā banka. Līdz ar to tiek noteikti “griesti” bankas pieprasītajai samaksai, kā arī tiek ierobežoti ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi.

c) Aizņēmumu nodrošinājums

Drošai un efektīvai banku sistēmai nepieciešams spēcīgs juridisks ietvars, kas aizsargā ne tikai sabiedrību, bet arī bankas. Tāpat kā visiem uzņēmumiem, arī banku bilancē ir divas puses. Pasīvi, kuros uzrāda saistības pret klientiem — noguldītājiem ir puse, kurai visbiežāk tiek pievērsta lielākā uzmanība, ieviešot likumus. Tomēr bankas izmanto klientu līdzekļus, lai izsniegtu aizdevumus un veiktu investīcijas, kas savukārt ir bankas aktīvi. Šie aktīvi nodrošina to, ka banka var atgūt noguldītāju līdzekļus plus procentus, tai pašā laikā nopelnot bankai procentu ienākumus, kas gala rezultātā dod peļņu. Līdz ar to tas ir vienlīdz svarīgi, lai bankai darbības juridiskais ietvars aizsargātu banku aktīvus, jo pretējā gadījumā, kad tiks zaudēti banku aktīvi, noguldītāji zaudēs savus līdzekļus. Galvenokārt bankas uzņemas risku aizdevumu veidā, kurus tā izsniedz saviem klientiem — aizņēmējiem. Par katru aizdevumu jānoslēdz juridisks kredītlīgums, kurā noteiktas aizņēmēja saistības atmaksai aizņemto kapitālu plus procentus, par kuriem ir noslēgta vienošanās. Parasti bankas aizdod naudu tikai tad, ja no klienta ir saņemts neatkarīgs nodrošinājums, uz kuru var paļauties gadījumā, ja aizņēmējs neatmaksā aizdevumu. Nodrošinājums var būt efektīvs tikai tad, ja ir stingri likumi attiecībā uz īpašumtiesībām un īpašumtiesību nodošanu saistībā ar tādiem aktīviem kā īpašums. Un šeit atkal ir nepieciešama spēcīga juridiskā sistēma, lai banku sistēma varētu strādāt tā, kā tas ir parasts Rietumeiropā. Klientiem jābūt juridiski nodrošinātām tiesībām būt par aktīvu īpašniekiem, ieķīlāt tos kā nodrošinājumu un tad zaudēt tos konfiskācijas ceļā, ja viņi ir parakstījuši attiecīgu līgumu, kas noteiktos apstākļos paredz šādu iespēju. Turpretim bankām saskaņā ar likumu jābūt iespējai pārņemt īpašumtiesības uz aktīviem, kas kalpojuši par nodrošinājumu, gadījumos, kad ar klientu ir bijis noslēgts attiecīgs līgums.

2. Regulējošo prasību juridiskais ietvars

Bez jau minētā juridiskā ietvara, kas attiecas uz banku un to klientiem, ir nepieciešams regulējošo prasību ietvars visai banku sistēmai kopumā. Bankas ir atbildīgas par to, lai to darbība atbilstu attiecīgās valsts likumiem. Turklāt, tāpat kā jebkurā citā uzņēmējdarbībā, tām jāstrādā kontrolēti un piesardzīgi, lai neuzņemtos pārmērīgu risku, kas varētu novest pie sagrāves, kā rezultātā ietu zudumā arī noguldītāju līdzekļi.

Tā kā bankas ir tik ļoti būtiskas jebkurai ekonomikai, valdība nevar apmierināties tikai ar to, ka ļautu bankām strādāt saskaņā ar likumu. Ir nepieciešama ārējā kontrole, lai problēmas varētu atklāt jau to pirmsākumos un atrisināt ar minimālu kaitējumu vispārējai ekonomikai. Faktiski banku uzņēmējdarbība ir ārkārtīgi nozīmīga jeb, citiem vārdiem sakot, banku sistēmas sabrukums var izraisīt tik lielu kaitējumu visām ekonomikas nozarēm, ka banku darbību vajadzētu kontrolēt regulējošām iestādēm, kas izstrādā norādījumus, kuri ierobežo riska darījumu veidus un riska apjomus, ko katra atsevišķa banka var uzņemties. Parasti valdība nosaka, ka banku darbības licenci atļauts izsniegt tikai “piemērotām un atbilstošām” personām, līdz ar to kontrole tiek uzsākta jau pašā sākumā. Regulējošas prasības veido kopums, kurā ietverti piesardzības normatīvi, regulāri pārskati banku darbību regulējošai iestādei, banku pārbaudes grupu darbs bankās un starptautiskais audits. Rietumvalstu banku darbības regulējošo institūciju starptautiskā organizācija ir harmonizējusi uzraudzības ietvaru, un vadlīnijas ir izdotas ar īpašas banku uzraudzības komitejas starpniecību. Valdība un banku darbību regulējošās iestādes visās valstīs cenšas ieviest šos standartus iespējami īsākā laikā.

Banku darbības regulējošo prasību mērķis ir kontrolēt vispārējo riska līmeni bankās. Ir naivi domāt, ka regulējošā iestāde vai regulējošās prasības varētu dot garantiju, ka banku darbībā nebūs nekādu grūtību. Bankas, tāpat kā jebkura cita uzņēmējdarbība, darbojas apstākļos, kur notiek izmaiņas un ir neskaidrības, un tā kā starptautiskas finansu sistēmas līdz ar jaunu tehnoloģiju attīstās ļoti strauji, rodas jaunas iespējas gūt peļņu, taču līdz ar to rodas atkal jauni riska faktori. Konkurence starp bankām dažkārt piespiež banku vadību uzņemties augstu risku, lai saglabātu vai paplašinātu savu vietu tirgū. Regulējošo iestāžu norādījumiem jāiet uz šo soli līdz ar šādu attīstības gaitu un vairāk nekā jebkad agrāk jānodrošina tas, lai vadība ievērotu likumus un uzraudzības norādījumus. Banku uzraudzība ir vēl viena būtiska joma, veidojot uzticēšanos banku sistēmai.

3. Likumdošanas kodekss — kriminālpārkāpumi — naudas “atmazgāšana”

Esmu nolēmis īpaši apskatīt jautājumu par naudas “atmazgāšanu”, jo tas ir temats, ko aizvien biežāk piemin masu mediji. Naudas “atmazgāšana” ir process, kad līdzekļus, kas iegūti ar kriminālām darbībām, piemēram, narkotiku kontrabandu, starptautisko terorismu, iepludina likumīgā finansu tirgū un tālāk tīrā ekonomikā. Naudas “atmazgāšanu” parasti veic, izmantojot banku sistēmu. Ir pierādīts, ka nelegāli iegūto naudas līdzekļu pludināšana cauri banku sistēmai ļoti ātri korumpē valsts institūcijas, tai skaitā politisko un juridisko sistēmu, un tas ir ārkārtīgi slikti valsts ilgtermiņa attīstībai. Diemžēl attieksme pret naudas “atmazgāšanu” var būt dažāda. ASV un Apvienotā Karaliste aktīvi cīnās pret šo kriminālpārkāpumu, bet dažas Rietumeiropas valstis ir vainotas par to, ka tās nav pietiekami stingras pret to, ka bankas gūst peļņu no nerezidentu komerciāliem riska pasākumiem, kuriem ir apšaubāma izcelsme. Un tomēr patlaban Eiropas Savienībā ir stingra nostāja uzskatīt naudas “atmazgāšanu” par vienu no modernās pasaules nopietnākajiem kriminālnoziegumiem. Līdz ar to uz valstīm, kuras nav pietiekami stingras šajā jautājumā, tiek izdarīts spiediens, lai tās noteiktu stingrākas likuma normas un pārskatītu savu banku kontroles praksi pār šīm darbībām. Kontrolei pār naudas “atmazgāšanu” vispirms nepieciešama attiecīga likumdošana, kas jāapstiprina valdībai. ES direktīvas par naudas “atmazgāšanu” ieviešana ir pamatprasība katrai valstij, kas vēlas iestāties ES. Tiklīdz naudas “atmazgāšana” ir ietverta likumā, banku augstākajām instancēm jānodrošina skaidras un darboties spējīgas procedūras, ko bankas pielietos, lai noteiktu un ziņotu par operācijām, kurām ir naudas “atmazgāšanas” pazīmes. Šis likums ir ļoti svarīga juridiskā prasība, ja mēs vēlamies atturēt kriminālnoziedzniekus no iekļūšanas banku sistēmā un vispārējā ekonomikā. Tas arī vairos sabiedrības uzticēšanos banku sistēmai.

III. Ekonomiskās prasības

Pēc tam, kad ir ieviests juridiskais ietvars, ir ļoti svarīgi, lai būtu arī atbilstoši ekonomiskie apstākļi, kas ļautu attīstīt spēcīgu, stabilu un konkurētspējīgu banku sistēmu. Katrā valstī pastāv savas vispārējās ekonomiskās prasības, turklāt ir nepieciešamas arī starptautiskās ekonomiskās prasības, kas attiektos uz katru atsevišķu banku. Katras valsts banku sistēma ietver visas bankas, tai skaitā arī centrālo banku, un, lai kalpotu valsts vajadzībām, katram šīs sistēmas komponentam ir jābūt ļoti stabilam, efektīvam un savstarpēji saistītam.

1. Ekonomiskā stabilitāte

Apskatot juridiskās prasības, es nepārtraukti atsaucos uz “uzticēšanos”. Runājot par ekonomiskajām prasībām, es gribētu uzsvērt stabilas ekonomiskās situācijas nepieciešamību — “stabilitāti”. Stabilitāte un uzticēšanās ir cieši saistītas, veidojot banku sistēmu. Bieži runā, ka baņķieri necieš pārsteigumus. Ja valstī nav vispārējas ekonomiskās stabilitātes, tad ir grūti noteikt izmaksas, cenas, risku, un tas rada ārkārtīgi lielu neskaidrību. Tas piespiež baņķierus būt ļoti konservatīviem, un līdz ar to viņi nav aktīvi, izsniedzot saviem klientiem aizdevumus.

a) Inflācijas līmenis un koeficients

Ja cenu un izmaksu līmenis strauji kāpj, tiek ietekmēta naudas vērtība, līdz ar to attiecīgi svārstās procentu likmes. Šī iemesla dēļ bankām ir ļoti grūti noteikt procentu likmju struktūru. Tiem, kas bankās uzkrāj naudu, strauja inflācija samazinās iekrāto līdzekļu reālo vērtību, un klienti var sākt izņemt savus noguldījumus, lai tiktu galā ar cenu celšanos pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem. Divi no vissvarīgākajiem faktoriem, lai stabilizētu naudas cenas līmeni, ir maiņas likme un procentu likme. Gadījumos, kad pastāv relatīvi maza atvērtā ekonomika, kā tas ir Baltijas valstīs, maiņas likme ļoti būtiski ietekmē inflācijas koeficientu un attiecīgi arī procentu likmes. Ja varas iestādes izvēlas stabilas maiņas likmes politiku ar zemu inflācijas līmeni un ļauj kapitālam brīvi ieplūst un izplūst no valsts, tas ir liels ieguvums, kas ļauj veidot nepieciešamos ekonomiskos apstākļus banku sistēmas attīstībai.

b) Ārvalstu kapitāla investīciju piesaistīšana

Tur, kur ekonomikā ir pareiza ekonomiskā vide — stabili tirgus apstākļi, krītoša vai zema inflācija, ienākumus dodošu nodokļu sistēma, ārvalstu kapitāls būs ieinteresēts investēt šādā ekonomikā. Ārvalstu kapitāls galvenokārt ekonomikā ieplūst ar banku sistēmas starpniecību, un jauniem uzņēmumiem būs nepieciešami vietējo banku pakalpojumi. Tas liks vietējām bankām atvērt korespondentkontus lielākajās rietumu bankās, un līdz ar to vietējām bankām pavērsies ceļš uz starptautisko finansu tirgu. Šāda uzņēmējdarbība veicinās iespējas bankām gūt peļņu, un, ja to izmantos gudri, tā nostiprinās šo banku kapitāla bāzi. Privātais kapitāls rodas no ārvalstu valdību un lielāko starptautisko finansu institūciju, piemēram, SVF, Pasaules bankas un ES, palīdzības. Šīs institūcijas ir izsniegušas lielus aizdevumus valstīm, kas pārveidojas, un šie līdzekļi galvenokār ir piešķirti privātuzņēmumu sektora attīstībai, izmantojot jaunās bankas, lai noteiktu projektus, kuriem visvairāk nepieciešams atbalsts. Tā kā ar šiem projektiem bija saistītas daudzas problēmas, bankas bija spiestas apgūt kredītu un projektu menedžmentu, kas vairumam bija nezināma joma. Banku sistēmā ieplūdīs aizvien vairāk jaunu kredītu, ja būs atbilstoši ekonomiskie apstākļi, kas savukārt nodrošinās to, ka banku sistēma augs un attīstīsies.

2. Iekšējās ekonomiskās prasības

Bankām jāattīsta stabilitāte pašām savu organizāciju ietvaros, un tam ir nepieciešama spēcīga vadība un iekšējā kontroles struktūra. Akcionāriem jāiemācās neiejaukties bankas ikdienas darbā un jāieceļ efektīva valde un vadība, kas kontrolēti vadītu bankas darbu un rūpētos par peļņu, ievērojot likumus un norādījumus. Akcionāriem, kam nav pieredzes komercbanku darbā tirgus ekonomikas apstākļos, jāsaprot, ka viņu galvenais uzdevums ir izveidot banku par spēcīgu un stabilu iestādi nacionālajā banku sistēmā, nevis izmantot banku vienkārši kā līdzekli, lai iegūtu līdzekļus saviem pasākumiem ārpus bankas. Bankām jāveido spēcīgas iekšējās kontroles sistēmas un jānostiprina stabilas saites ar Rietumu bankām, kas tām palīdzēs integrēties Eiropā. Bankas ir ilgtermiņa uzņēmējdarbības veids, kur investoriem nevajadzētu cerēt uz lielām dividendēm, viņiem jāatstāj peļņa bankā, lai izveidotu kapitāla bāzi. Tā mērķis būtu iegūt ilglaicīgu darbības neto vērtību.

Bankas rentablai darbībai nepieciešams izveidot ienākumu plūsmu no dažādām ekonomikas nozarēm, lai dažādotu risku. Vispārējā ekonomika ietver dažādus sektorus, un banku industrija sadarbosies ar visiem sektoriem. Katrai bankai ir svarīgi, lai tā pārāk nekoncentrētos tikai uz vienu sektoru, jo gadījumā, ja attiecīgais sektors sabruktu, tas varētu novest līdz sabrukumam arī banku. Valdībai visi nozīmīgākie ekonomikas sektori jāattīsta tādējādi, lai tie būtu daudzveidīgi. Tas savukārt veicinās spēcīgas banku sistēmas izveidi, dodot iespēju bankām dažādot risku.

IV. Kopsavilkums

Latvija ir uz spēcīgas un stabilas banku sistēmas attīstības ceļa. Mēs bijām aculiecinieki ievērojamai banku sistēmas racionalizācijai 1995. gadā. Šajā sistēmā bija pārāk daudz banku. Bankas, kas strādāja neapdomīgi, solot klientiem pārspīlētas procentu likmes un uzņemoties nepamatotu risku ar savu noguldītāju līdzekļiem, ir sabrukušas. Diemžēl mēs vēl aizvien gaidām likvidatora iecelšanu, lai varētu sākt aktīvu atgūšanu un izmaksas noguldītājiem. Tagad mums ir mazāka sistēma, un pēc 1996. gada 1. aprīļa, kad jāiesniedz 1995. gada finansu pārskata audita slēdziens un jāizpilda prasība par pašu kapitāla atbilstību minimālajam dibināšanas kapitālam 1,0 miljona latu apmērā, tā turpinās samazināties. Latvijai nepieciešama neliela, bet spēcīga banku sistēma, lai apkalpotu ekonomiku tās pašreizējā attīstības stadijā. Vēlāk tā var paplašināties.

Jānostiprina vispārējā juridiskā un tiesu sistēma, lai tiktu galā ar kriminālpārkāpējiem, kas aizvien vēl darbojas ekonomikā. Jāpieņem likums par naudas “atmazgāšanu”, kas ir viens no nosacījumiem, lai kļūtu par ES dalībvalsti. Ir labāk, ja mēs to izdarām ātrāk, nekā vēlāk. Mums jāapsver nepieciešamība ieviest likumdošanu, kas aizstāvētu patērētāju intereses, lai nodrošinātu to, ka bankas ir godprātīgas savā attieksmē pret klientiem. Likumi par privatizāciju un īpašumu ir ļoti būtiski, lai pašas bankas varētu aizstāvēt sevi tāpat kā ikviena Rietumu banka, kas izsniedz aizdevumus. Patiesības labad jāsaka, ka tiesa ir pieņēmusi vairākus stingrus un ievērojamus lēmumus šajā sakarā — gadījumos, kad aizņēmēji gribēja apkrāpt bankas. Latvijai jākonkurē ar citām Austrumeiropas un Viduseiropas valstīm, piesaistot Rietumu investīcijas, kas nepieciešamas, lai izveidotu produktīvu un pārtikušu valsti. Banku sistēmai ir ļoti svarīga loma šajā procesā, un mums jāturpina veidot atbilstoša juridiskā un ekonomiskā vide, kas palīdzētu attīstīt spēcīgu un stabilu banku sistēmu, kam ir ļoti liela nozīme ceļā uz Latvijas integrēšanos Eiropas Savienībā.

Redakcijas rīcībā ir arī Vācijas–Latvijas bankas prezidenta Ģirta Melbārda referāts “Latvijas komercbanku konsolidācijas problēmas sociāli orientētā tirgus sabiedrībā”

Referāts VFR valdības Hansa Zeidela fonda konferencē “Banku funkcija sociālajā tirgus saimniecībā”, Rīgā 11. martā