PIRMS NOTIKUMA

Šis ceļš uz Eiropu

Kamilo Barsija Garsija–Viljamils
(Camilo Barcia Garcia–Villamil), Spānijas
ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks — “Latvijas Vēstnesim”

— Vēstnieka kungs, Spānijas vēstnieka rezidence atrodas Stokholmā, un šī ir viena no reizēm, kad jūs apmeklējat Latviju. Vai esat apmierināts ar šo darba braucienu?

— Esmu ļoti apmierināts. Īpaši nozīmīga bija visu Eiropas Savienības un NATO valstu vēstnieku tikšanās ar Latvijas Republikas Valsts prezidentu Gunti Ulmani. Jūsu prezidents mums pastāstīja, kāds mērķis ir viņa braucienam uz Briseli. Tā būs pirmā Latvijas oficiālā vizīte Briselē — Eiropas Savienības, NATO un Rietumeiropas Savienības vadības rezidencē. Domāju, ka Latvijas Valsts prezidenta tikšanās ar šo Eiropas institūciju vadītājiem būs ārkārtīgi nozīmīga, jo dos viņam iespēju izskaidrot Latvijas pozīciju, kā arī iegūt Latvijai svarīgu informāciju par aktuālākajiem notikumiem pirms Turīnas konferences, kas sāksies 29.martā. Protams, jūsu prezidentam būs iespēja arī apmainīties viedokļiem ar daudzu citu valstu politiķiem.

— Es saprotu, ka šīs dienas Rīgā jums bijušas ārkārtīgi piesātinātas.

— Jā, tā tas bija. Diemžēl Spānijai joprojām nav savas vēstniecības Rīgā. Līdz ar to samērā īsajā Latvijas apmeklējuma laikā jācenšas iegūt pēc iespējas vairāk informācijas par situāciju Latvijā. Taču šoreiz uzturēšanās laiku Rīgā nācās saīsināt, jo Zviedrijā notiek Sociāldemokrātu partijas kongress, kas ir ļoti svarīgi šīs valsts politiskajā dzīvē. Man šajā laikā jābūt Stokholmā, jo esmu Spānijas vēstnieks arī Zviedrijā. Kongresā tāpat piedalās daudzu citu valstu sociāldemokrātu delegācijas, tai skaitā no Spānijas.

Rīgā šoreiz man svarīgākais bija dzirdēt jūsu Valsts prezidenta informāciju par Latvijas izvēli atbilstoši Eiropas apvienošanās nosacījumiem.

— Kādi ir jūsu iespaidi Latvijas galvaspilsētā, salīdzinot ar agrākajiem Rīgas apmeklējumiem? Jūs gan savu akreditācijas rakstu iesniedzāt tikai pirms gada, tātad jūsu iespaidi Latvijā salīdzināmi relatīvi īsā laika posmā.

— Jā, tikai viens gads. Taču šajā laikā Latvijā notikušas demokrātiskas parlamenta vēlēšanas, tas, manuprāt, ir ļoti svarīgs notikums ikvienā demokrātiskā valstī. Latvijas politiķu vidū es redzu daudz jaunu seju, taču esmu sastapis arī daudzus man jau pazīstamus politiķus. Tikos ar Gorbunova kungu, bijušo Saeimas priekšsēdētāju, kurš tagad vada 6.Saeimas Eiropas lietu komisiju, ar Latvijas ārlietu ministru, ar jūsu jauno īpašu uzdevumu ministru Eiropas Savienības lietās Aleksandru Kiršteinu. Domāju, daudzi politiķi Latvijā ir mainījušies, taču būtiska ir sākto objektīvo procesu kontinuitāte. Latvijas virzība uz ciešāku integrēšanos Eiropas struktūrās.

— Kāds ir jūsu viedoklis par Latvijas un Spānijas pašreizējo attiecību līmeni?

Manuprāt, te jārunā par divām dimensijām: mūsu valstu attiecībām kopējā Eiropas līmenī un mūsu valstu abpusējām attiecībām. Domājot par šo kopējo līmeni, mēs rēķināmies ar Eiropas Savienības paplašināšanos un Baltijas valstīm šajā procesā. Jāpiemin jūsu klātbūtne strukturētajā dialogā, kas ir ļoti būtiski, jo tādējādi Latvija var paust savu viedokli. Šādu tikšanos intensifikācija Latvijai ļaus labi sagatavoties līdzdalībai Eiropas struktūrās, kas ir patiešām sarežģīts process. Mēs, Spānija, to zinām ļoti labi. Bija pagājuši seši gadi kopš sarunu sākuma Briselē, līdz mūsu valsts kļuva Eiropas Savienības locekle.

Runājot par mūsu valstu savstarpējām attiecībām, gribu teikt, ka pastāv abpusējas simpātijas. Taču vēl ir daudz aspektu, ko varam attīstīt. Esmu īpaši gandarīts, ka Latvijā aizvien lielāka vērība tiek veltīta spāņu valodas mācībām. Kā zināt, spāņu valoda ir otra visvairāk izplatītā valoda pasaulē aiz ķīniešu valodas, kurā runā viens miljards divsimt miljoni cilvēku (būtībā katrs piektais planētas iedzīvotājs). Spāņu valodā runā 26 valstīs bez pašas Spānijas.

Domāju, ka Latvijai ir svarīgi iegūt šo valodas “atslēgu”, lai iekļūtu spāņu valodā runājošajā pasaulē: tā nav tikai Spānija, bet arī tādas ekonomiski un politiski nozīmīgas valstis kā Meksika, Argentīna utt. Protams, darāmā vēl ir daudz. Man paredzēta tikšanās ar jūsu universitātes jaunās spāņu valodas nodaļas pārstāvjiem. Mēs gribam viņiem palīdzēt ar grāmatām un citiem metodiskajiem materiāliem.

Ieskatoties vēsturē, redzam, ka jau 19.gadsimtā Latvijai un Spānijai bija visai cieši sakari. Mans dzimtais ciems tajā laikā bija liela Spānijas osta, un tur no Latvijas pienāca linu sūtījumi.

Spānija importēja arī savdabīgo Latvijas liķieri — “Ķimeli”. Pēc tam bija laiks, kad savstarpējā tirdzniecība pārtrūka. Taču ir plašas iespējas to atjaunot un intensificēt. Komerckontaktu jomā mēs varam izdarīt patiešām daudz. Arī es Spānijā vācu informāciju par Baltijas tirgus iespējām. Vārdu sakot, pašreizējā situācija ir laba, un mēs varam izvērst mūsu valstu attiecības.

— Gribu jūs lūgt pastāstīt arī par sevi. Vispirms — kāpēc jūs izvēlējāties diplomāta profesiju?

— Tā man ir ģimenes tradīcija. Mans onkulis bija Spānijas ārlietu ministrs Otrās republikas laikā. Viņš bija ārlietu ministrs tieši tad, kad Spānijā sākās pilsoņu karš, un viņam nācās bēgt uz ārzemēm. Sākumā viņš kādu laiku patvērās Parīzē, bet pēc tam, kā lielākā daļa Spānijas politisko bēgļu, devās uz mūsu brāļu valstīm. Sākumā dzīvoja Meksikā, bet pēc tam Argentīnā. Starp citu, Spānijas pilsoņu kara laikā mūsu valsti atstāja daudzi inteliģences pārstāvji. Viņi dibināja medicīnas skolas, vēstures skolas utt., tādējādi dodot jaunus impulsus Meksikas un Argentīnas intelektuālajai dzīvei.

Man tēvs bija starptautisko tiesību profesors, un arī mans vecākais brālis ir diplomāts. Es domāju, XX gadsimtā mēs dzīvojam savstarpēji ļoti cieši saistītā pasaulē, un šīs pasaules apzināšanai visnepieciešamākie ir vēsturnieki un diplomāti.

— Kur jūs studējāt?

— Vispirms es studēju jurisprudenci vienā no Spānijas slavenākajām universitātēm. Pēc tam es studēju ekonomiku Kembridžas universitātē Lielbritānijā. Jāteic, abas šīs specialitātes ir ļoti noderīgas diplomāta darbā. Pēc tam es nokārtoju ārkārtīgi stingrus eksāmenus, lai sāktu strādāt Spānijas diplomātiskajā dienestā. Pirms tam divus gadus mācījos diplomātiskajā skolā. Mana diplomāta karjera sākās un liela tās daļa pagāja Eiropas kopējā tirgū un Eiropas kopienā. No 1965.līdz 1970.gadam un tad atkal no 1979.līdz 1985.gadam es darbojos šajās Eiropas institūcijās. Apmēram četrus gadus biju Spānijas pastāvīgais pārstāvis Briselē, vienā no Eiropas Savienības vissvarīgākajām institūcijām. Tas bija ļoti grūts darbs. Tolaik mums bija jālemj par Eiropas ekonomisko telpu un par Eiropas Savienības paplašināšanu, iekļaujot Zviedriju, Austriju un Somiju. Pa starpu es biju arī Spānijas vēstnieks Apvienotajos Arābu Emirātos, tāpat vēstnieks Japānā — tā bija patiešām fascinējoša valsts.

— Jums ir milzīga pieredze. Cik ilgi jūs jau esat diplomātiskajā dienestā?

— Apmēram trīsdesmit gadu. Esmu dzimis 1937.gada 28.oktobrī. Tas bija tieši Spānijas pilsoņu kara vidusposmā. Tas nebija viegls laiks mūsu ģimenei. Mans tēvs kādu laiku atradās ieslodzījumā, pēc tam viņam vajadzēja emigrēt.

— Daudzi jūsu kolēģi — ārvalstu vēstnieki man ir teikuši, ka vēstnieka darbs ir smags diplomātu ģimenēm — ik pēc trim četriem gadiem jāmaina dzīvesvieta, jāapgūst atkal citas valsts tradīcijas.

— Nav jau tik traki. Mums taču ir atvaļinājumi. Būtībā viss atkarīgs no tā, cik lielā mērā diplomāta ģimenes locekļus interesē jauni iespaidi un tā vai cita valsts. Svarīgi, vai ģimenes locekļi dalās ar jums jūsu interesēs par konkrēto valsti. Varu teikt, ka mani bērni ir bijuši patiešām priecīgi kopā ar mani iepazīt daudzas un dažādas valstis. Viena mana meita tagad pati ir diplomāte, strādā mūsu Ārlietu ministrijā Madridē. Pavisam man ir trīs meitas. Otra meita strādā Madridē lielākajā Spānijas firmā, bet trešā meita studē universitātē Londonā.

— Tātad Stokholmā jūs tagad esat tikai divatā ar sievu. Vai jums atliek brīvais laiks?

— Viss atkarīgs no tā, kādā valstī strādā. Ir situācijas, kad tu visu laiku esi steigā. Piemēram, tā bija manos Spānijas pastāvīgā pārstāvja darba gados. Bija tik daudz darba, ka kolēģi mūsu sievas sauca par “dzīvu vīru atraitnēm” — jo viņas savus vīrus tikpat kā neredzēja. Mēs visu laiku bijām darbā. Es domāju, ka Stokholmā mana dzīve tomēr ir vieglāka. Man ir arī ļoti patīkami būt vēstniekam Latvijā, un es ik reizi, šeit ierodoties, nebeidzu priecāties par jaunajiem iespaidiem, ko pie jums gūstu.

Es teiktu — tas nav darbs, kas cilvēku dara laimīgu, taču šis darbs ir interesants un dod gandarījumu. Protams, daudz labāk varētu strādāt, ja mums būtu vēstniecība Rīgā. Un ceru, ka vienā jaukā dienā, kad būs atrisinājušās mūsu valsts budžeta problēmas, Rīgā strādās Spānijas vēstnieks.

— Vai Stokholmā jūs saņemat pietiekami daudz informācijas par Latviju?

— Pasaulē visumā plaši ir atspoguļota Baltijas valstu atbrīvošanās cīņu vēsture, arī tagad es lasu interesantu grāmatu par jūsu pieredzi. Es lasu arī “The Baltic Observer”, man ir labi kontakti ar Latvijas vēstniecību Zviedrijā. Mēs saņemam Latvijas valdības oficiālos pārskatus. Taču, protams, informācijas nekad nevar būt par daudz. Čpaši — apkopojošas un analītiskās informācijas.

— Gribu piebilst, ka arī Latvijā par jūsu valsti ir visumā maz informācijas, turklāt tā ir visai epizodiska.

— Tas lielā mērā ir tādēļ, ka mums nav Latvijā rezidējoša vēstnieka. Taču es nākotnē raugos cerīgi. Aizvien vairāk jūsu studenti grib mācīties spāņu valodu, aizvien vairāk cilvēku interesējas par mūsu valsti. Protams, daudzus nodomus un labus projektus ierobežo mūsu valsts budžeta grūtības.

— Tāpat kā Latvijā.

— Pašlaik mūsu problēma ir samazināt budžeta deficītu sociālajā jomā. Stokholmā tiekoties ar mūsu finansu ministru, — mēs esam seni draugi — es teicu viņam, ka mūsu vēstniecībai nav pietiekami daudz naudas kultūras darbam. Tas bija pērn. Viņš pasmaidīja un sacīja: “Neuztraucies, 1996.gadā būs vēl sliktāk.” Jā, budžeta deficīts gan samazinās, taču līdz atrisinājumam mums vēl tālu.

— Laikam gan problēmas ir visās valstīs.

— Jā! Ja uzlabotos mūsu valsts finansiālā situācija, mēs varētu atvērt Rīgā Spānijas informācijas biroju un tamlīdzīgi. Taču pagaidām es ceru arī ar jūsu laikraksta starpniecību izplatīt informāciju par Spāniju. Domāju, tas ir viens no labākajiem veidiem, kā sekmēt saprašanos.

— Ko jūs gribētu novēlēt “Latvijas Vēstneša” lasītājiem un visai latviešu tautai?

— Vispirms es gribu jūs apsveikt ar to, kā jūs atrisinājāt situāciju tik saspringtajā vēsturiskajā brīdī un kā jūs miermīlīgā ceļā, bez asinsizliešanas atguvāt savu neatkarību. Apzinoties jūsu pašreizējās grūtības, tomēr gribu teikt, ka jūsu valstī pārvērtības rit ļoti sekmīgi. Novēlu jums cerīgi raudzīties nākotnē, kad jūsu valsts integrēsies Eiropas institūcijās, kā arī būt reālistiem un būt pacietīgiem, jo tas nav ātrs un vienkāršs process.

— Paldies par labajiem vārdiem un interviju “Latvijas Vēstnesim”!

Jānis Ūdris,
“LV” ārpolitikas redaktors
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”