REFERĀTI, RUNAS

Latvijas Banku mūsdienu funkcijas

Vācijas – Latvijas bankas prezidents Ģirts Melbārdis:
“Latvijas komercbanku problēmas sociāli orientētā tirgus sabiedrībā”

Neatkarīgās Latvijas banku sistēmas attīstība sākās ar 1992. gadā pieņemto likumu par bankām. No sistēmanalīzes viedokļa šis process bija kardināla sistēmas pārstrukturēšana, nosakot jaunus sākuma nosacījumus sistēmas elementu izveidei. Vēsturiski skatot šo problēmu, redzams, ka viens no galvenajiem faktoriem, kas spēcīgi ietekmēja un arī tagad ietekmē konsolidācijas procesu, ir starta kapitāla lielums. Rezultāts tam bija tāds, ka radās liels skaits komercbanku, kurām Latvijā nebija speciālistu šajā jomā un kuras no mērogu ekonomikas viedokļa bija ekonomiski neizdevīgas izmaksu dēļ. “Zems” ienākšanas slieksnis diemžēl, kā to pierāda vēsturiskā pieredze, zināmā mērā degradēja banku biznesu, padarot to par sekundāru akcionāru tiešajam biznesam. Konsolidācijas procesam sākumā nebija objektīva pamata, jo bankas kalpoja kā finansu resursu piesaistīšanas līdzeklis citām biznesa aktivitātēm. To gan nevar attiecināt uz visām bankām. Liela banku grupa jau sākumā banku biznesu uztvēra kā primāro. Sākotnējie starta nosacījumi ietekmēja arī šīs bankas, jo bija sākusies konkurences cīņa par finansu resursu piesaisti ar depozītu likmju ekonomiski nepamatotu paaugstināšanu, kā rezultātā strauji sadārdzinājās resursu cena, līdz ar to sašaurinot to ekonomikas segmentu, kas bija spējīgs izmantot šos resursus biznesa veikšanai. Ekonomikas patiesība ir tā, ka liela peļņa un liels risks ir cieši sasaistīti, līdz ar to šis process ir izraisījis ar sliktajiem kredītiem saistītās problēmas.

Ar 1992. gadu sākās Latvijas ekonomikas pārstrukturēšana atbilstoši tirgus ekonomikas prasībām. Rezultātā kā objektīvs process bija īpašumu pārdale un finansu resursu koncentrēšanās komercbanku sistēmā. Aktīvu pieaugums bija ekonomiski determinēts kā primārs un kā sekundārs. Attiecībā uz banku kapitālu tas nozīmē, ka, lai tiktu izpildītas LB prasības par kapitāla pietiekamību, līdz ar to saglabājot savu vietu strauji pieaugošajā finansu tirgū, bija jāgūst banku biznesam neraksturīgi augstas ROE. Ja salīdzina reālos banku kapitāla pieaugumus ar modelētu situāciju, ņemot vērā nosacījumu, ka visai komercbanku sistēmai ROE bija 45%, tad var redzēt, ka bankas nebija spējīgas tikai ar bankas biznesa palīdzību tikt līdz finansu koncentrācijas procesam. Tajā pašā laikā bankas spēju gūt peļņu daļēji raksturo NET INTEREST MARGIN īstermiņa kredītiem. Iespējams, ka 1992. un 1993. gads bija tas laiks, kad bankas vēl spēja nodrošināt kapitāla pietiekamību pašu spēkiem. Jau ar 1994. gadu komercbanku sistēmā parādās objektīvi noteikumi konsolidācijas procesu sākšanai, lai tādā veidā ieslēgtu mēroga ekonomikas mehānismus izmaksu samazināšanai vai papildu kapitāla piesaisti banku biznesam. Vispārējais brīva kapitāla trūkums un citi iepriekš minētie subjektīvie faktori neveicināja šo procesu. Likumdošanas nepilnības ļāva veidot piramīdas tipa saistības cerībā uz peļņu nākotnē, dažas komercbankas savas ilgtermiņa finansu problēmas mēģināja risināt ar īstermiņa finansu resursu palīdzību, kas galā noveda pie likviditātes problēmām un šo banku maksātnespējas. Lielā banku skaita pārraudzības problēmas un iepriekš minētie procesi noveda pie banku krīzes. Iespējams, ka banku sistēmas monitorings, rekapitalizācijas prasības un lielāks sākuma kapitāls banku sistēmā izraisītu dabisku konsolidācijas procesu un visas sistēmas uzplaukumu bez ārēja kapitāla.

Bet ir 1996. gads, un konsolidācijas process Latvijas komercbanku sistēmā vēl aizvien nav noticis. Tajā pašā laikā gan 1994., gan 1995. gadā Latvijas Bankas prasības attiecībā uz kredītu kvalitāti, kuras tuvinās Eiropas Savienības prasībām un pat ir vienādas ar tām, spiež komercbankām vēl straujāk palielināt kapitālu, lai tās netiktu izstumtas no tirgus. Savādākas ekonomiskās vides prasību pielietojums Latvijas ekonomiskajā vidē noved pie diverģējošas attīstības. Kredīta “portfeļa” riska paaugstināts novērtējums rada papildu izdevumus, kas atspoguļojas kredītu likmēs, tas automātiski samazina to darījumu daļu, kas ir ar mazāku risku.

Ja konsolidācijas problēmas skata no 1996. gada viedokļa, tad redzams, ka eksistē vesela virkne gan subjektīvu, gan objektīvu faktoru, kas spiež bankas veikt šo procesu:

1. Izmaksu samazināšanās uz mēroga ekonomisko efektu rēķina. Par šī procesa nepieciešamību liecina komercbanku fiksēto un citu aktīvu attiecība pret kopējiem aktīviem, kas 1995. gada beigās sasniedza 15 procentus.

2. Latvijas Bankas prasību ievērošana attiecībā uz kapitāla pietiekamību. Pašreizējā Latvijas ekonomiskajā vidē, kur ir nenormāli liels riska darījumu apjoms (vidēji 20%), lai izpildītu prasības un saglabātu savu vietu finansu tirgū, preču kapitālam, pēc ekspertu viedokļa, ir jābūt vismaz 4 miljonus lielam.

3. Latvijas finansu tirgus ietilpība nepieļauj banku specializāciju, un līdz ar to ir vajadzīgi lielāki kapitāla apjomi.

4. Ierobežojumi kredītu izsniegšanai akcionāriem rada vēlmi būt par akcionāru bankās ar lielāku statūtkapitālu.

Makroekonomiskā vide un Latvijas Bankas politika ir radījušas veselu virkni objektīvu un subjektīvu nosacījumu banku kapitāla konsolidācijas procesa sākšanai komercbanku sistēmā. Svarīgs ir jautājums par šī procesa vadīšanu un metodēm. Iespējams, ka pārstrukturēšanai jānotiek 30 procentu apmērā no visu komercbanku kapitāla. Kā jebkuras izmaiņas, arī šīs rada izmaksas, kas droši vien ir atkarīgas no procesa straujuma. Šo problēmu administratīvs risinājums var izraisīt aktīvu zudumus komercbanku sistēmā.

Secinājumi:

1. Banku kapitāla konsolidācijas procesu Latvijas komercbanku sistēmā ietekmē lielais banku skaits.

2. 1996. gadā pastiprinājušies gan objektīvie (izmaksu samazināšanas nepieciešamība, konkurences pastiprināšanās), gan subjektīvie faktori (LB prasības) konsolidācijas procesam.

3. Konsolidācijas process sākotnēji radīs zaudējumus kopējai sistēmai, kas nākotnē, iespējams, dos pietiekami lielu atdevi.

Referāts VFR valdības Hansa Zeidela fonda konferencē “Banku funkcija sociālajā tirgus saimniecībā”, Rīga 11.martā