PROBLĒMAS

Latvijas mazaizsargātās grupas
Šodienas un nākotnes skatījumā

Ruta Puriņa, Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece

Latvijas iedzīvotāju mazaizsargātā daļa, — kas tie ir?

Būtībā ir runa par tūkstošiem cilvēku likteņiem, kurus no pārējiem atšķir vien tas, ka ir kādi no viņiem neatkarīgi apstākļi, kas viņu dzīvi padara sarežģītāku, varbūt nelaimīgāku un grūtāku. Tās daudzās iespējas, ko katram piedāvā dzīve, diemžēl daļai mūsu sabiedrības ir neaizsniedzamas vai ļoti, ļoti grūti aizsniedzamas.

Pēc Statistikas komitejas datiem, 1994. gada 1. ceturksnī aptuveni 82% Latvijas ģimeņu negatīvi novērtēja savu materiālo stāvokli — tām bija grūtības nodrošināt sev uzturu, medikamentus, apģērbu, samaksāt par dzīvokli, nemaz nerunājot par izglītības un kultūras vajadzību apmierināšanu. Runāt par sociāli mazaizsargātām grupām tad, kad 4/5 iedzīvotāju jūt diskomfortu ģimenes zemo ienākumu dēļ, ir ļoti sarežģīti. Šādā situācijā grūti noteikt prioritātes, jo palīdzība vajadzīga daudziem, bet resursu ir maz. Tā, IKP uz vienu iedzīvotāju (1993. gada vidējās cenās) samazinās no 994 latiem 1991. gadā līdz 568 latiem 1995. gadā. Pieņemot 1991. gadu par bāzi, līdz 1995. gadam patēriņa cenas pieaugušas 37,4 reizes; tautsaimniecībā nodarbināto darba alga pieaugusi 30,0 reizes; vidējās pensijas apmērs pieaudzis 37,3 reizes.

Trūkumu un sociālo neaizsargātību izjūt gan tie, kas dzīvo ģimenēs, gan atsevišķi dzīvojošie. Tāpēc jēdziens “mazaizsargāta sociālā grupa” attiecināms ne tikai uz atsevišķiem cilvēkiem, bet galvenokārt uz ģimenēm, kurās kādam tās loceklim ir īpašas problēmas.

Pašlaik sabiedrību skāruši vairāki sociālās spriedzes faktori — augošā nabadzība, veselības aprūpes izmaksu paaugstināšanās, bezdarba, noziedzības un alkoholisma pieaugums. Daudzām ģimenēm nākas vienlaicīgi saskarties ar visiem vai vairākiem faktoriem. Situāciju vēl vairāk sarežģī tas, ja ģimenē aug bērni.

Mazaizsargātu sociālo grupu kopumā raksturo nespēja bez sabiedrības atbalsta apmierināt savas vajadzības un realizēt savas iespējas. Izmantojot Initas Pavlovičas pētījumu, kurš publicēts grāmatā “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1995. gadā”, minēšu pazīmes, kas raksturo mazaizsargāto grupu stāvokli Latvijā:

— ienākumi zemāki par krīzes iztikas minimumu un pat tā pārtikas daļu;

— darba tirgus pieprasījumam neatbilstoša izglītība un psiholoģiskā ievirze, zema profesionālā kvalifikācija;

— sociālā atbalsta trūkums ģimenē vai citā mazajā grupā;

— problēmas fiziskajā vai garīgajā attīstībā;

— dezorientēta vai deformēta vērtību sistēma;

— nespēja psiholoģiski mobilizēt sevi izvirzīto mērķu sasniegšanai.

Vērtējot mazaizsargāto grupu problēmas perspektīvā, jāatceras, kāda konceptuāli izskatās mūsu nesenā pagātne — laiks līdz deviņdesmitajiem gadiem. Personas ar garīgās vai fiziskās attīstības problēmām, veci vientuļi cilvēki, bāreņi, alkoholiķi saņēma institucionālu palīdzību. Visu šo cilvēku izolēšanu no sabiedrības specializētās iestādēs uzskatīja par normālu parādību. Neviens neuzdeva jautājumu, vai šāda nostāja saskan ar pašu cilvēku viedokli un cik lielā mērā tā veicina viņa vajadzību realizāciju.

Tagad mēs apzināmies, ka vienādu iespēju ceļš vispirms ir iespēja katram sabiedrības loceklim uz integrāciju tajā tiktāl, ciktāl viņš to pats vēlas.

No šī kritērija raugoties, varam atzīmēt grupas, kuru vajadzības netiek apmierinātas un kuru integrācijas iespējas tādēļ ir ļoti ierobežotas:

— ģimenes ar bērniem, kurām ir ļoti zemi ienākumi, īpaši augsta riska zonā atrodas nepilnās ģimenes, daudzbērnu ģimenes, ģimenes, kurās viens no vecākiem zaudējis darbu, alkoholiķi, narkomānu ģimenes, ģimenes, kuras audzina bērnu invalīdu;

— bāreņi un bez vecāku gādības palikušie bērni;

— invalīdi;

— veci cilvēki;

— bezdarbnieki;

— alkoholoķi un narkomāni;

— personas, kas nesen atbrīvojušās no cietuma;

— bezpajumtnieki.

Mazaizsargāto grupu integrācija ir daudzpakāpju problēma, bez tam katrai no šīm grupām ir savas iekšējas prioritātes, kuras jārisina. Taču jebkuras grupas integrācijā var daudz palīdzēt aktīva sociālās drošības, veselības aizsardzības, izglītības, kultūras politika, kā arī bezdarbnieku pārkvalifikācija un arodapmācība.

Lai nopietni izanalizētu situāciju, kādā šobrīd atrodas katra no minētajām iedzīvotāju grupām, būtu nepieciešams daudz vairāk laika, nekā šodien mums atvēlēts. Tāpēc es aprobežošos ar īsu ieskatu bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu problēmās, invalīdu un veco cilvēku situācijā.

Ir ļoti skumji apzināties, ka ir bērni, kuriem liktenis atņēmis vecākus, bet vēl briesmīgāk ir tad, ja cilvēks, būdams pie pilna saprāta, nolemj pats savu bērnu padarīt par bāreni. Te es runāju par tiem bērniņiem, kas palikuši bez vecāku gādības. Latvijā tādu ir nedaudz pāri par 6 tūkstošiem. Tie ir bērni, kurus

— mātes atstājušas dzemdību namā, noformējot atteikšanos no bērna;

— dzemdību namos, bērnu slimnīcās, zīdaiņu namos vai bērnu namos ļaunprātīgi pamestie bērni, par kuriem vecāki neinteresējas un kuru audzināšanā nepiedalās;

— bērni, kuru vecāki nav zināmi;

— bērni, kuru vecākiem beigusies vai pārtraukta vecāku vara;

— bērni, kuru vecāki atrodas bezvēsts prombūtnē;

— bērni, kuru vecāki nav spējīgi pildīt vecāku pienākumus slimības dēļ vai tādēļ, ka paši atrodas cietumā;

— bērni, kuriem viens no vecākiem minēto apstākļu dēļ nav spējīgs pildīt vecāku pienākumus, bet otrs jau sešus mēnešus nepiedalās audzināšanā.

Pasliktinoties ģimeņu materiālajai situācijai, pieaug to ģimeņu skaits, kuras nespēj vai negrib rūpēties par saviem bērniem. Tās mēdz dēvēt par nelabvēlīgajām ģimenēm. Bērni šajās ģimenēs jau mazotnē saskaras ar nabadzību, alkoholismu un vardarbību.

Lai nodrošinātu bāreņu aprūpi, audzināšanu un attīstību, valstī darbojas 29 bērnu nami, kuros ir vairāk nekā 1300 vietas, un 6 bāreņu aprūpes centri ar 830 vietām. 1995. gadā no audzināšanas iestādēm 145 bērni adoptēti uz ārzemēm, 63 bērnus adoptējuši Latvijas pilsoņi. Aizbildnībā atrodas gandrīz 5 tūkstoši bērnu.

Bērnu vidū, kas ievietoti bērnu bāreņu aprūpes centros, palielinājies to bērnu skaits, kurus audzinājušas vientuļās mātes un kuru ģimenēs bijuši slikti sociālie apstākļi.

Gandrīz 1/3 bērnu namos — patversmēs un 4/5 bāreņu aprūpes centros esošo bērnu ir psihiskās attīstības aiztures un garīgā atpalicība. Daļai bērnu šī atpalicība nav iedzimta, bet izveidojusies tāpēc, ka tieši pirmajos gados pietrūcis vecāku aprūpes un audzināšanas.

Saskaņā ar nacionālo likumdošanu, par bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem galvenokārt jārūpējas bāriņtiesām, kuras tikai pašlaik sāk savu darbību. Ar bāriņtiesām sabiedrība saista lielas cerības, taču arī to darbības uzsākšanā ir nopietnas problēmas un vesela virkne grūti risināmu uzdevumu.

Pagastos nav speciālistu, kas spētu profesionāli strādāt pagasttiesās. Pēdējā laikā arvien biežāk tiek pārtraukta vecāku vara uz laiku, bērns tiek izņemts no ģimenes un ievietots bērnu namā vai nodots aizbildņa gādībā. Nepieciešams likumdošanā noteikt minimālo un maksimālo laiku, uz kādu var pārtraukt vecāku varu. Šobrīd paliek atklāts jautājums, kas ar bērnu notiks vēlāk — vai bērns varēs atgriezties ģimenē, vai varbūt vecāki uz visiem laikiem tiks atbrīvoti no atbildības par bērna audzināšanu.

Bērnu iestādēs uzaugušie bērni nav gatavi patstāvīgai dzīvei sabiedrībā. Viņi pieraduši, ka par viņiem kāds rūpējas un atrisina problēmas viņu vietā un viņu vārdā.

Tikai pēdējos gados bērnu iestāžu personāls pievērsies bērnu adaptācijas spēju paaugstināšanai, lielāku vērību veltot pašaprūpes prasmju attīstībai un attiecīgai psiholoģiskai sagatavošanai.

Šajā ziņā labvēlīgāka situācija ir ģimeņu bērnu namu bērniem, jo viņi nav izolēti no sabiedrības, prot piedalīties mājsaimniecības darbos un apgūt tās saskarsmes iemaņas, kas vajadzīgas vēlāk, veidojot pašiem savu ģimeni.

Par kādām nākotnes perspektīvām man gribētos runāt šajā jomā? Pirmām kārtām, jādara viss iespējamais, lai ģimenēs nebūtu lieku vai negribētu bērnu, bet visi tie, kas piedzimuši, būtu savu vecāku aprūpēti un apgādāti. Iezīmēšu tikai dažus virzienus, kādos mēs strādājam un kādos paredzēts strādāt:

— plaša sabiedrības izglītošana ģimenes plānošanas jautājumos, lai nebūtu negribētu un pamestu bērnu;

— ģimenes pamatu mācīšana skolās, lai bērniem dotu nepieciešamās zināšanas par vecāku pienākumiem, turklāt ne tikai tīri sadzīviski, bet arī par šo pienākumu tiesiskajiem un ētiskajiem aspektiem;

— preventīvs darbs ar tā saucamajām nelabvēlīgajām ģimenēm;

— izņemot bērnus no ģimenēm, vienmēr jādomā par viņu iespēju tajā atgriezties. Sociālās palīdzības dienests atbalsta un uzrauga situācijas atveseļošanos ģimenēs, piedāvājot vecākiem konkrētu palīdzību (alkoholisma, narkomānijas ārstēšana, piemērots darbs, sociālā un psiholoģiskā palīdzība). Vecākiem jāzina, ka viņi varēs atgūt bērnu, ja mainīs attieksmi pret viņa audzināšanu un spēs radīt bērnam nepieciešamos apstākļus;

— attīstās audžuvecāku institūcija, kurā bērns tiek atdots uz laiku, saglabājot saites ar saviem bioloģiskajiem vecākiem;

— nepieciešamās speciālistu konsultācijas vecākiem, audžuvecākiem un pašiem bērniem. Nākotnē katrs varēs saņemt profesionālu atbalstu un padomu savas problēmas risināšanai;

— centīsimies saglabāt saites starp vecākiem un bērniem arī tad, ja bērnam nāksies atrasties bērnu aprūpes iestādē;

— īpašu speciālistu palīdzību saņems tie jaunieši, kas bērnību pavadījuši bērnu iestādēs. Varbūt viņiem palīdzēs “grupu mājokļi”, ja būs grūti uzsākt patstāvīgu dzīvi.

Kad dzird sakām, ka šajos laikmetu griežos visneaizsargātākie ir bērni, man vienmēr gribas piebilst, ka tikpat neaizsargāti ir invalīdi un vecie cilvēki. Latvijā dzīvo aptuveni 120 tūkstoši invalīdu un 6,5 tūkstoši bērnu invalīdu.

Invalīdi ir viena no lielākajām grupām, kam ir īpašas grūtības integrēties sabiedrībā. Vēl joprojām lielā daļā sabiedrības saglabājies aizspriedums, ka invalīdi nav pilnvērtīgi sabiedrības locekļi, ka viņi ir mazāk spējīgi un sabiedrībai mazāk derīgi. Ilgus gadus invalīdiem nav bijis iespējams pilnvērtīgi līdzdarboties sabiedrības dzīvē, tādēļ arī paši invalīdi bieži vien baidās atrasties sabiedrībā. Čpaši tas attiecas uz personām ar redzes defektiem un personām ar garīgās attīstības traucējumiem.

Lai sekmētu invalīdu integrāciju sabiedrībā, būtu veicami pasākumi trijos līmeņos.

Pirmajā — funkcionālajā — līmenī jāveicina invalīda pilnvērtīga fiziskā funkcionēšana — medicīniskā aprūpe, ārstēšana un rehabilitācija, protezēšana, tehnisko palīgierīču un kompensatorās tehnikas pieejamība, kas ļauj nodrošināt personas fiziskās funkcionēšanas spējas un vides pieejamību.

Otrajā — sociālajā — līmenī invalīdiem jānodrošina viņu socializācijas iespējas — izglītība, nodarbinātība, sociālā drošība, iespējas piedalīties kultūras, politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Socializāciju veicinošu faktoru vidū pats nozīmīgākais ir sabiedrības attieksmes maiņa pret personām ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem.

Trešajā — psiholoģiskajā — līmenī jānodrošina katra invalīda psiholoģiskais komforts — pašnovērtējuma paaugstināšana, individuālo psiholoģisko problēmu risināšana.

Kaut gan pēdējos gados panākta sabiedrības lielāka sapratne par invalīdu problēmām un mainījusies sabiedriskā doma par labu invalīdiem kā līdzvērtīgas sabiedrības daļai, šodien nav pamata runāt par būtisku progresu invalīdu integrācijā pēdējos piecos gados. Ir daži lielāki vai mazāki panākumi, ir neveiksmes.

Godīgi jāatzīst, ka invalīdu integrācija pašlaik ir viena no vissarežģītākajām problēmām. Invalīdi nav nodrošināti ar kompensatorām palīgierīcēm un speciālo tehniku. Nav apmierināti pieprasījumi pēc protēzēm 300 personām, invalīdu ratiņus rindā gaida 100 personas, bet rindā pēc specializētā transporta, t.i., pēc motorratiņiem vai rokas vadības automašīnām, gaida 1780 cilvēki. Bieži vien invalīdi nespēj iegādāies nepieciešamos medikamentus, samaksāt par īri, telefonu un transporta pakalpojumiem.

Ar lielām grūtībām saskaras tie invalīdi, kas pārvietojas ratiņos. Standartmāju durvis un lifti nav piemēroti šo invalīdu vajadzībām. Invalīds ratiņos praktiski nevar iekļūt nevienā veikalā vai citā sabiedriskā vietā, kā arī parvietoties pa ielām, jo nav atbilstošu uzbrauktuvju. Arī sabiedriskais transports nav piemērots tam, lai tajā varētu braukt invalīdi ar ratiņiem. Vissatraucošākais šajā situācijā ir tas, ka nu jau gadus piecus mēs par to daudz un atklāti runājam, un ir skaidrs, ka sabiedrība saprot šo problēmu. Diemžēl mēs neesam spējuši radīt pietiekamu motivāciju, lai ievērojami mainītu situāciju pilsētbūvniecībā un citos reālos projektos.

Varbūt visvairāk pēdējos gados mums veicies invalīdu profesionālās rehabilitācijas attīstīšanā jauniešiem, lai viņi varētu iegūt darba tirgus prasībām atbilstošu profesiju. Paralēli vispārējās un arodizglītības sistēmai valstī īpaši invalīdu vajadzībām ir divi arodapmācības centri — Alsviķos un Jūrmalā, kuros katru gadu profesiju iegūst 230 invalīdu. Republikāniskais rehabilitācijas centrs Jūrmalā ar Vācijas Darba un sociālo lietu ministrijas atbalstu veidojas par lielu profesionālās rehabilitācijas centru, kas ļaus izvērtēt katra invalīda spējas un piemērotību viņa izvēlētajai specialitātei, kā arī apgūt dažādas mūsdienīgas specialitātes. Pagājušā gada maijā tika atklāta šī centra filiāle, kurā uzņēmuma komercdarbinieka un biroja komercdarbinieka specialitāti vienlaicīgi var apgūt 120 invalīdu.

Sakarā ar izmaiņām valsts ekonomikā un darba tirgus struktūrā pēdējos gados krasi samazinājies strādājošo invalīdu skaits. Pēc VSAF datiem 1992. g. strādāja 12,78% invalīdu, bet 1995. gadā — tikai 8,59% invalīdu. Čpaši grūtā situācijā atrodas personas ar garīgās attīstības traucējumiem. Mums praktiski nav īpašu darbnīcu, kur tiktu nodarbināti šie cilvēki.

Faktiski tā arī nav izdevies darbavietās ieviest invalīdiem piemēroto darba vietu kvotu. Acīmredzot šī metode nebūs īsti piemērota šobrīd grūtas attīstības ceļu ejošam privātbiznesam. Pašlaik speciālistu vidū notiek diskusija par Latvijai vispiemērotāko stratēģiju invalīdu iesaistīšanai darbā. Tāpēc man neizdosies šeit iezīmēt skaidru ceļu, jo tieši šajā jomā pašlaik ir vērtību pārvērtēšanas laiks.

Ir sākts veidot dienas aprūpes centrus personām ar garīgās attīstības traucējumiem. 2112 invalīdiem pašvaldību sociālās palīdzības dienesti nodrošina aprūpi mājās. Invalīdiem, ja viņi ir trūcīgi, ir tiesības uz pašvaldību sociālo pabalstu. 1. un 2. grupas invalīdiem ir tiesības izmantot sabiedrisko transportu bez maksas. Invalīdi, kuri fizisko traucējumu dēļ nevar izmantot sabiedrisko transportu, saņem kompensāciju transporta izdevumu segšanai divu minimālo mēnešalgu apmērā gadā.

Personām ar smagiem redzes un dzirdes traucējumiem ir ļoti ierobežotas iespējas iegūt informāciju. Latvijā ir viens žurnāls neredzīgo rakstā “Rosme”, kura regulāra iznākšana ir apgrūtināta līdzekļu trūkuma dēļ. Nav laikrakstu un preses izdevumu palielinātā rakstā, ko varētu lasīt vājredzīgie. Tikai daži televīzijas raidījumi tiek tulkoti zīmju valodā.

Diemžēl pašlaik es nevaru runāt par aptverošu invalīdu integrācijas programmu. Ierobežotās valsts finansiālās iespējas ļauj koncentrēt uzmanību tikai uz atsevišķām programmām, par kurām es jau runāju iepriekš. Acīmredzot invalīdu integrācijas problēmai nākotnē vajadzēs pievērsties atkal un atkal, līdz mums izdosies uzbūvēt to māju, ko sauc par vienādo iespēju sabiedrību.

Šodien jārunā vēl par vienu ievērojamu sabiedrības grupu, kuras lielāko daļu nākas dēvēt par mazaizsargātu.

Latvijā 1995. gadā bija vairāk nekā 568 tūkstoši cilvēku, kas vecāki par darbspējas vecumu (55 gadi — sievietēm, 60 gadi — vīriešiem). Apmēram 40% no viņiem dzīvo kopā ar dzīvesbiedru, 29% — vairākpaaudžu ģimenēs, 31% dzīvo vieni. Pēc Labklājības ministrijas datiem, uz šā gada 1. janvāri 67 562 šādiem cilvēkiem nebija likumīgu apgādnieku.

Galvenās problēmas, ar kurām pensionārs saskaras ikdienā un kas uzskatāmas par šķērsli viņa integrācijai sabiedrībā, ir šādas:

— pensiju apmērs ir relatīvi zems, tādēļ tie, kuriem pensija ir galvenais vai vienīgais ienākuma avots, nespēj samaksāt par mājokli, pārtiku, ārstēšanos, medikamentiem, apģērbu u. tml. Laikā no 1991. gada līdz 1995. gadam tautsaimniecībā nodarbināto vidējā darba alga pieaugusi no Ls 3 līdz Ls 90,03; vidējais pensijas apmērs pieaudzis no Ls 0,81 līdz Ls 30,23;

— nepietiek līdzekļu, lai aktīvi piedalītos sabiedrības dzīvē — pasūtītu laikrakstus, samaksātu par telefonsarunām, nopirktu biļetes uz izklaides pasākumiem;

— liela daļa no viņiem ir slimi, nespēcīgi, viņiem grūti iziet ārpus sava dzīvokļa sienām, viņi jūtas vientuļi;

— pensionāri psiholoģiski jūtas pamesti, apkrāpti, apjukuši, jo daudzi visu mūžu cītīgi strādājuši, cerēdami uz daudzmaz nodrošinātām vecumdienām. Pat tie, kuriem ir bērni, ne vienmēr lūdz viņiem palīdzību, bet cenšas iztikt, kā var.

Kardināls problēmas uzlabojums varētu būt būtisks pensijas apmēra palielinājums, taču pašreizējā krīze ekonomikā neļauj to izskatīt kā tuvākās nākotnes iespēju. Jaunais pensijas likums, kas paredz pensijas apmēra indeksāciju atbilstoši cenu pieaugumam, gan pasargās pensionārus no tālākas grimšanas nabadzībā, taču faktiski viņu materiālo stāvokli neuzlabos. Daudz labākā situācijā šobrīd ir strādājošie, jo viņiem dota reāla iespēja pašiem ietekmēt savas pensijas apmēru, veicot atbilstošus sociālā nodokļa maksājumus.

Pašvaldību sociālās palīdzības dienesti apzinās veco cilvēku problēmas un iespēju robežās palīdz tās risināt. Trūcīgiem pensionāriem ir tiesības saņemt pabalstu komunālo pakalpojumu apmaksai, nepieciešamības gadījumā viņus bez maksas nodrošina ar malku. Pašvaldības palīdz ar pārtiku, izsniedz bezmaksas pārtikas talonus, pārtikas pakas, dažās pašvaldībās nespējīgām personām pusdienas tiek atvestas uz mājām. Pašvaldības organizē aprūpi mājās veciem un nespējīgiem cilvēkiem. 1995. gadā tā tika sniegta gandrīz 5 tūkstošiem veco ļaužu. Aprūpi mājās veic gan sociālās palīdzības dienestu štata darbinieki, gan brīvprātīgie — uz līguma pamata. Lauku rajonos apmēram 1000 cilvēku aprūpi bez maksas nodrošina kaimiņi, paziņas, pastnieki u.c. Dažos rajonos šajā darbā iesaistās Sarkanā krusta māsas un pensionāru pašpalīdzības grupas. Latvijā ir 51 veco ļaužu pansionāts, kur dzīvo 5270 pensionāri. Viņu vidējais vecums ir 74,4 gadi.

Ne vienmēr veiktie pasākumi atrisina veco ļaužu intergācijas problēmas. Cilvēkam ir nepieciešama piederības izjūta, nepieciešams justies vajadzīgam. Tādēļ turpmāk lielāku uzmanību pievērsīsim ne tikai viņu aprūpēšanai, tādējādi it kā uzsverot viņu nevarību, bet gan viņu patstāvības un pašnoteikšanās palielināšanai. Mūsu galvenie darbības virzieni pensionāru integrācijas labā būs šādi:

— paplašināsim mājās sniedzamo pakalpojumu loku, veicinot patstāvīgu dzīvošanu, cik ilgi vien iespējams;

— veidosim “grupu mājas” un “servisa dzīvokļus”, kuros varētu dzīvot patstāvīgi, taču nepieciešamības gadījumā būtu pieejami papildu pakalpojumi — medicīniskā aprūpe, palīdzība saimniecībā, sevis aprūpēšanā;

— ar sabiedrisko organizāciju palīdzību veidosim tikšanās iestādes un klubus, kur vecie cilvēki varētu sanākt kopā, aprunāties, palasīt avīzes, skatīties TV u. tml.;

— veidosim senioru darba dienestu, iesaistot pensionārus sabiedrībai nepieciešamo pasākumu sniegšanā, tādējādi dodot viņiem iespēju gūt papildu ienākumus, kā arī apliecināt pašiem sevi un justies vajadzīgākiem;

— plašāk attīstīsim brīvprātīgo palīgu kustību, iesaistīsim pensionārus citu pensionāru apmeklēšanā, palīdzot nespējīgākajiem, aicināsim pensionārus brīvprātīgi palīdzēt bērnu namiem, bērnudārziem, aprūpes namiem un iesaistīties citos humānos darbos;

— veidosim pensionāru uzticības dienestu, radot iespējas dalīties savos pārdzīvojumos, problēmās, kā arī saņemt noderīgu informāciju, kā tikt galā ar savām problēmām;

— organizēsim pensionāru pašvaldību grupas.

Es šoreiz nepieminēju visas mazaizsargāto iedzīvotāju grupas, jo zinu, ka šīm problēmām pieskarsies citi runātāji.

Kad lasu mūsu konferences programmā nākāmā referāta nosaukumu “Vienādas iespējas — Dānijas ceļš”, es jūtu, kādu lepnumu un pārliecību šajos vārdos ieliek dāņu kolēģi. Man ļoti gribētos, lai Latvija būtu turpat blakus Dānijai uz vienādo iespēju ceļa. Mēs tur noteikti būsim, bet šobrīd vēl atrodamies uz mazas taciņas, kas ved uz platāku ceļu.

Jā, problēmu mums ir daudz, cerību un ieceru arī. Esmu pārliecināta, ka šī konference kļūs par ievērojamu soli mazaizsargāto iedzīvotāju problēmu analīzē un labāko risinājumu izvēlē.

Referāts Dānijas un Baltijas konferen-cē sociālajā nozarē 1996. gada 7. martā