Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Sēdes vadītāja. Labrīt, godātie deputāti! Ieņemiet savas vietas! Sākam Latvijas Republikas 6.Saeimas 1996.gada 14.marta sēdi. Pirms izskatām darba kārtībā iekļautos jautājumus, mums ir ienācis priekšlikums iekļaut darba kārtībā deputāta Viktora Stikuta ievēlēšanu Aizsardzības un iekšlietu komisijā, deputāta Žaņa Holšteina ievēlēšanu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā, deputātes Rudītes Leitenas ievēlēšanu Saimnieciskajā komisijā un deputāta Žaņa Holšteina ievēlēšanu Revīzijas komisijā, tātad par četru komisiju papildināšanu ar deputātiem. Prezidija priekšlikums ir iekļaut šos ievēlēšanas jautājumus darba kārtības otrajā sadaļā “Par amatpersonu ievēlēšanu un atbrīvošanu no amata” pēc darba kārtības 11.jautājuma. Deputātiem iebildumu nav. Tad, lūdzu, atzīmējiet — dokuments nr.520 par šo četru komisiju papildināšanu ar jauniem deputātiem.

Tā... Tāpat Saeimas Prezidijs ir saņēmis Sociālo un darba lietu komisijas iesniegumu. Sociālo un darba lietu komisija saskaņā ar Kārtības ruļļa 51.panta pirmo daļu ierosina grozīt 1996.gada 14.marta sēdes darba kārtību un izskatīt darba kārtības 20.punktu — likumprojekts “Grozījumi Darba likumu kodeksā”, 24.punktu — likumprojekts “Par narkotisko un psihotropo vielu likumīgās aprites kārtību” un 25.punktu — likumprojekts “Par prekursoriem” pēc darba kārtības 12.punkta izskatīšanas. Deputātiem iebildumu nav. Tātad 20., 24. un 25.punkts tagad kļūst atbilstoši par 13., 14. un 15.punktu... Nē, bet mums jau ir četri priekšā, kas pirms atbildēm uz deputātu jautājumiem tiek izskatīti.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis piecu deputātu iesniegumu. “Lūdzam iekļaut Saeimas 14.marta sēdes darba kārtībā pēc darba kārtības 6.punkta jautājumu par sastāva maiņu sekojošās Saeimas deputātu pastāvīgajās delegācijās: Ziemeļatlantijas asamblejā, Eiropas Padomes Parlamentu asamblejā, Eiropas drošības un sadarbības organizācijā.” Prezidijam ir iesniegti arī atbilstoši desmit deputātu parakstīti Saeimas lēmumu projekti par konkrētām personālijām. Vai deputātiem ir kādi iebildumi, ja to iekļauj pēc darba kārtības 6.jautājuma, tas ir, sadaļā par amatpersonu ievēlēšanu un atbrīvošanu no amata? Vai deputātiem dokumenti ir izdalīti? Izrādās, ka deputātiem dokumenti vēl izdalīti nav. Endziņa kungs, jūsu iebildumu mēs pieņemam. Kad tiks izdalīti deputātiem dokumenti, tad arī izskatīsim šo jautājumu.

Saeimas Prezidijs saņēmis desmit deputātu iesniegumu. Frakcija “Latvijai” ierosina 14.marta sēdes darba kārtības 12.punktu “Par Nacionālās radio un televīzijas padomes locekļa ievēlēšanu” pārcelt aiz sēdes darba kārtības 23.punkta “Par Nacionālās radio un televīzijas padomes pārvēlēšanu”. Bet te laikam ir tā pati problēma, ka deputātiem šis dokuments nav vēl izdalīts. Pēc pavairošanas, kad to saņems deputāti, tad arī izskatīsim... Otrs priekšlikums ir neizdalīt, jo tas ir par grozījumiem darba kārtībā, kas neskar konkrētas personālijas. Tātad, lūdzu, ieklausieties vēlreiz — 12.punktu “Par Nacionālās radio un televīzijas padomes locekļa ievēlēšanu”, te ir divas kandidatūras uz divām vakancēm, pārcelt aiz sēdes darba kārtības 23.punkta “Par Nacionālās radio un televīzijas padomes pārvēlēšanu”. Aigars Jirgens, frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” deputāts!

A.Jirgens (TB). Cienījamais Prezidij! Godātie kolēģi deputāti! Es iebilstu pret šo pārcelšanu un aicinu to likt uz balsošanu un noraidīt šo priekšlikumu.

Sēdes vadītāja. Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts!

K.Čerāns (TKL). Cienījamā priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Es tomēr aicinātu atbalstīt šo priekšlikumu, jo, ja gadījumā mēs vēlāk nolemjam, ka mēs pieņemam šo lēmumu par Nacionālās radio un televīzijas padomes pārvēlēšanu, tādā gadījumā mēs, izskatot šo darba kārtības 12.punktu, pēc tam būsim vienkārši darījuši lieku darbu. Es gribētu aicināt visus ekonomēt savu laiku. Paldies! Un tātad atbalstīt.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par iesniegto priekšlikumu mainīt darba kārtību un 12.punktu “Par Nacionālās radio un televīzijas padomes locekļa ievēlēšanu” pārcelt aiz sēdes darba kārtības 23.punkta! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 37, pret — 33, atturas — 9. Priekšlikums nav pieņemts. Uz šo brīdi citu priekšlikumu par izmaiņām darba kārtībā nav.

Prezidija ziņojumi par saņemtajiem likumprojektiem. Saeimas Prezidija atzinums par likumprojektu “Grozījumi likumā “Par akcīzes nodokli””. Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka Budžeta un finansu (nodokļu) komisija ir atbildīgā komisija. Elmārs Zelgalvis, frakcijas “Latvijai” deputāts!

E.Zelgalvis (TKL). Godātais Prezidij! Godātie deputāti! Iesniegtajam likumprojektam ir vismaz četri aspekti, un es pie tiem gribu pakavēties. Tas ir ekonomiskais, fiskālais, sociālais un arī morālais aspekts. Ar ko pamato projekta autori šo likumprojektu? Vispirms ar to, ka ir nepieciešami līdzekļi, papildu līdzekļi, lai remontētu autoceļus, dzelzceļu, ka, lūk, šeit līdzekļu nepietiek, ceļi mums ir sliktā stāvoklī un tāpēc ir jāpaaugstina akcīzes nodoklis, lai gūtu papildu līdzekļus šiem mērķiem. Tas ir pirmais.

Tūliņ jāsaka, ka šis arguments neiztur kritiku. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs visi ļoti labi zinām, ka joprojām ļoti liela akcīzes nodokļa summa iekasēta netiek. Degviela joprojām tiek saņemta kā kontrabanda, un akcīzes nodoklis maksāts netiek. Šie skaitļi, es varu minēt arī skaitļus, ir iespaidīgi. 1994.gadā neiekasētā nodokļa summa pret iekasēto sastādīja 80 procentus jeb 23 miljonus latu. Naftas produktu kontrabandas apjoms bija 6,8 reizes lielāks nekā reģistrētais imports. Lūk, rodas jautājums — kāpēc mūsu valdība joprojām par šiem faktiem klusē, neraksta un nekādus skaitļus par tiem nemin arī savā pamatojumā? Mūsu uzskats ir tāds, ka tikmēr, kamēr netiks iekasēts akcīzes nodoklis līdz pēdējam santīmam par visu importēto degvielu, ievesto degvielu, nevar būt runas par akcīzes nodokļa paaugstināšanu. Tas ir, es pat teiktu, amorāli — runāt par to, ka jāpaaugstina nodoklis. Šis nodoklis, kā mēs ļoti labi zinām, gulsies atkal uz tautas pleciem, jo cenas pieaugs, bet tajā pašā laikā nodoklis netiks pilnīgi iekasēts un ieinteresētās personas, tirdzniecības firmas, arī korumpētie valsts ierēdņi tikai saņems papildu ieņēmumus.

Otrs arguments ir tāds, ka mūsu likumdošanai, lūk, jeb šī akcīzes nodokļa konkrētajām likmēm jābūt tādām, kādas ir pašlaik Eiropas Savienības valstīs. Nu, arī šīs arguments, manuprāt, šodien vismaz, var teikt, nav korekts, ja neteiktu pat vairāk. Tas ir amorāls, un tā ir demagoģija. Mēs ļoti labi zinām, ka varbūt šīs nodokļa likmes Eiropas Savienības valstīs ir tiešām augstākas, bet tajā pašā laikā mēs zinām, kāds ir dzīves līmenis mūsu valstīs. Tāpēc salīdzināt šeit un argumentēt, lūk, ar vienu pusi, nerunājot par otru jautājuma pusi, es domāju arī nav pareizi.

Tālāk. tātad jautājums ir par pilnīgu akcīzes nodokļa iekasēšanu. Un arī šajā sakarībā es gribu minēt to, kā mūsu valdība ir plānojusi vispār, kādu nodokļu politiku ieturēt, kādu īstenot. Un šeit es gribu, atcerēties un aicinu arī deputātus atcerēties to, kas ir rakstīts valdības deklarācijā. Šeit ir rakstīts sekojošais. Valdība, apzinoties, ka budžeta deficīta samazināšana ir jāveic nekavējoties, koncentrēs akcīzes nodokļa uzraudzību. Tas ir tas, par ko es tikko runāju, ka, lūk, ir tiešām jāpanāk akcīzes nodokļa pilnīga iekasēšana. Pareizi! Bet, lūk, tagad mēs redzam pavisam kaut ko citu — valdība netaisās šo nodokli iekasēt, bet taisās paaugstināt likmes. Lasām tālāk! Lai veicinātu tautsaimniecības attīstību, valdība sekmēs nodokļu likmju stabilizēšanos, atsevišķas izmaiņas pieļaujot tikai sakarā ar nodokļu sistēmas racionalizāciju, pieņemot ikgadējo valsts budžetu. Lūk, kā valdība pati raksta savā deklarācijā. Bet ko mēs tagad redzam? Pavisam kaut ko citu. Ka šī deklarācija ir aizmirsta vai nolikta kaut kur, kā saka, tālāk, lai tā tiešām nebūtu jāīsteno. Bet mums liek priekšā paaugstināt nodokļa likmes. Kādas tam var būt sekas, pirmkārt, par budžeta ieņēmumiem ja runājam? Budžeta ieņēmumi nepalielināsies jeb palielināsies ļoti minimāli. Kāpēc? Tāpēc, ka cenas pieaugs un vēl lielāka ieinteresētība degvielas realizācijas firmām, tirdzniecības firmām, būs ievest kontrabandas degvielu un šo nodokli nemaksāt, jo starpība starp faktisko iepirkšanas cenu un pārdošanas cenu būs vēl lielāka, nekā tā ir tagad. Tāpēc tiks meklēti visi ceļi, visi līdzekļi, lai šo nodokli nemaksātu. Un arī pasaules prakse pierāda, ka nodokļu likmju paaugstināšana nenoved pie būtiskas budžeta ieņēmumu palielināšanas. Bet, lūk, arī mūsu projekta autori nezin kāpēc neņem to vērā.

Otrs. Sāksies strauja inflācija. Cenas tiks paaugstinātas visiem ražojumiem un pakalpojumiem. Pirmkārt, transportam, kur lieto degvielu. Tagad jau mēs zinām, kādas ir transporta tarifu likmes. Tās noteikti pieaugs vēl ievērojami vairāk. Jo neviens arī autobusā vai vilcienā, kur lieto degvielu, nevarēs segt savus izdevumus par tādām cenām, par tādiem tarifiem, un tarifi tiks paaugstināti.

Tas pats attiecas uz ražojumiem. Transporta izmaksas, mēs zinām, ir viens no lielākajiem izmaksu posteņiem šodien ražojumu pašizmaksā. Ja tiks paaugstināta degvielas cena, skaidrs, ka pieaugs transporta izmaksas un mūsu ražotāju produkcija kļūs konkurētnespējīga. Daudzos gadījumos jau tas šodien tā ir, un tas notiks vēl vairāk.

Tālāk — par mazumcenām, par preču cenām, par kurām preces, tanī skaitā arī ļoti daudz pārtikas produktu, pērk iedzīvotāji. Skaidrs, ka arī šeit ir transporta izmaksas, kuras noteikti pieaugs. Līdz ar to cenas pieaugs.

Un vēl. Šis jautājums — inflācijas jautājums — nezin kāpēc netiek šeit pamatojumā minēts. Ir kaut kur minēts dažādos izteikumos un arī presē, ka, lūk, inflācija pieaugšot par vienu procentu. Tas ir, lūk, Starptautiskā valūtas fonda ekspertu slēdziens. Mūsu uzskats ir, ka ne par vienu, bet par daudz daudz vairākiem procentiem inflācija pieaugs. Mēs zinām, ka inflācijai ir tendence atkal pieaugt. Mēs zinām, ka janvārī inflācija bija 3,5 procenti, februārī — 1,8 procenti un tā tālāk. Cik ilgi mēs turpināsim atkal šo inflācijas pieaugumu? Atkal šeit, kā mēs zinām, ir valdības apņemšanās cīnīties pret inflāciju. Tāds svēts pienākums ir Finansu ministrijai, ir Latvijas Bankai. Kāpēc mēs šeit neredzam Latvijas Bankas kā centrālās bankas atzinumu par šādu projektu? Es domāju, ka to obligāti vajadzētu, jo Latvijas Banka ir tā struktūra, kurai jāseko inflācijai un kura nedrīkt pieļaut inflācijas palielināšanos. To mēs neredzam. Neredzam arī pašas Finansu ministrijas atsauksmi par šo projektu. Kāds ir Finansu ministrijas viedoklis? Šeit ir tikai vienas ministrijas projekts parakstīts. Tāpēc es domāju, ka šis likumprojekts gan no ekonomiskā, gan no fiskālā, no sociālā un arī no morālā viedokļa nav pieņemams, un tāpēc aicinu deputātus noraidīt šo likumprojektu un nepieņemt virzīšanai uz komisijām. Paldies!

Sēdes vadītāja. Gundars Valdmanis, Vienības partijas frakcijas deputāts!

G. Valdmanis (LVP). Godājamais Prezidij! Cienījamie kolēģi deputāti! Mēs gandrīz visi gājām tautā, lūdzām to balsot par mums ar solījumu, ka mēs sāksim veidot tādu nodokļu sistēmu, kas veicinās ražošanu. Mēs tikām ievēlēti. Tad bija runas par valdības veidošanu, un visi kandidāti, tai starpā Šķēles kungs, solījās, ka mēs veidosim tādu nodokļu sistēmu, kas sāks veicināt ražošanu. Tad atnāca mums te un lika saprast, ka budžets jāpieņem, ka valdībai ir vajadzīgs budžets, lai varētu sākt strādāt. Šķēles kungs skaidroja, ka budžets nav tāds, kādu viņš gribētu, bet ka mēs to pilnveidosim, ka jāpieņem tāds, kāds ir. Un mēs viņu pieņēmām. Mēs ticējām, ka nākamie nodokļi būs kaut kas līdzīgs kā alkohola monopols, vai ka mēs sāksim skatīties, kāpēc mēs tik augstus procentus maksājam par mūsu valsts parādu, ja ir pierādīts, ka mēs varam ārzemēs dabūt daudz lētāku finansējumu.

Pēc skata tas, ko pirmo maina no visa solītā, ir graujošs ražotājiem, graujošs tautai. Grūti saprast, kur tad aizgājuši mūsu solījumi tautai, kur tad aizgājuši solījumi, ko premjerministra kandidāti mums deva. Kur aizgājis solījums, ko premjers mums deva, kad mēs balsojām par budžetu? Kas tad, draugi, notiek šeit? Es aicinu jūs balsot “pret” divu iemeslu dēļ. Viens ir tas, ka šis solis neved tur, kur tam vajadzētu vest. Es jūs lūgšu balsot “pret” arī otra iemesla dēļ — mums ir jāsāk domāt par demokrātiju. Pirmkārt, kad mēs veidojām valdību, bija solījums, ka jautājumi tiks pārrunāti frakcijās un tad valdošo frakciju pārstāvji saskaņoti izrunās, būs katrai frakcijai savs veto. Un skatiet, kas notiek! Premjera padomnieks atsūta pavēli, un mēs visi būsim roboti un spiedīsim pogu. Mīļie draugi, mums ir jāizlemj, vai mēs esam roboti vai mēs esam godājami, cienījami deputāti. To mēs šodien pārbaudīsim šajā balsojumā, to mēs arī pārbaudīsim tad, kad mēs it kā taisīsim izmaiņas komisijās un citās lietās. Mīļie draugi, ja var viens vai divi padomnieki kaut ko nolemt, mūs visus ielikt būrī un mums atņemt vai dot labumiņus tikai pēc viņu gribas — vai mēs esam simt suverēni tautas pārstāvji un jebkādos jautājumos balsosim pēc mūsu sirdsapziņas un labākās apziņas? Tas, draugi, skars mūs ikkatru. Vakar tas varbūt bija Krisberga kungs, šodien varbūt tā būs Kušneres kundze vai Amerika kungs, varbūt arī Valdmanis, bija ierakstīts, ka viņš tur ir, bet varbūt tas būs Grīgs vai Grinovskis, vai kāds cits. Vai mēs atļausim, ka mūs ganīs, vai mēs spiedīsim pogu, ko viens pateiks? Tad, mīļie draugi, es iesaku nolikt jūsu mandātus un iet atpakaļ pie tautas. Mēs esam šeit ievēlēti, lai domātu, lai atbalstītu valdību, lai tā pareizi rīkojas, mēs esam atnākuši šeit, lai paši brīvi domātu. Jā, ir jāveido doma, lai palīdzētu valdībai darīt Latvijai labu, bet ne to, kas ir Latvijai slikti. Un ne to, kas ir vienkārši atriebība pret cilvēkiem tāpēc, ka viņi it kā nepatīk kādam. Un, ja mēs to pieļausim, tad, mīļie draugi, demokrātija Latvijā ir joks. Balsosim “pret” un rīkosimies pēc sirdsapziņas, rīkosimies tautas labā un Šķēles kunga valdības labā. Noraidīsim to!

Sēdes vadītāja. Aivars Kreituss, finansu ministrs!

A. Kreituss (finansu ministrs). Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Man ir iespēja runāt stundu. Es varbūt visu stundu neizmantošu, jo šodien, es domāju, visi būs pietiekami saprātīgi un man būs iespēja izskaidrot īsākā laikā, ko un kāpēc mēs darām. Izskaidrot, ka mēs to darām, pirmkārt, par labu nabadzīgajam iedzīvotāju slānim. Un es ļoti ceru, ka man izdosies to izskaidrot arī tā, lai viens no labākajiem pozīcijā esošās partijas — Vienības partijas — speciālistiem tieši naudas jautājumos — Valdmaņa kungs arī mainītu savas domas par to, ko viņš tikko teica. Es gribu šeit pieminēt to, ka viņa tēvs bija iepriekšējās brīvības laikā finansu ministrs vienu laiku. Un es domāju, ka viņš ļoti stingri piegāja visādām ar naudu saistītām lietām un jautājumiem, un tāpēc mēs cenšamies šodien darīt to pašu. Bet jebkuru jautājumu, ko mēs risinām, mēs, protams, apskatām no vairākām pusēm. Mēs to darām vispirms. Un šī valdība ir tā, es domāju, kas to dara tiešām. Mēs apskatām vispirms, kādu slogu darītājs uzliks nabadzīgo iedzīvotāju slāņiem un kādu slogu uzliks tiem, kas var maksāt, un, ja mēs runājam par akcīzes nodokli, galvenokārt mēs to dalām četrās daļās. Mēs to dalām kā akcīzi degvielai, alkoholam, tabakai un dārgmetāliem. Tātad, protams, mēs varam teikt, ka šo nodokli maksā tie, kas vairāk vai mazāk var maksāt. Tie, kas ar to nodarbojas. Šajā gadījumā es gribu mazliet vairāk pieskarties tieši degvielai un ar konkrētiem cipariem parādīt, kāda ir patiesā situācija ar akcīzes nodokļa maksāšanu par degvielu.

Latvijā gada laikā akcīzi nomaksā par 730 tūkstošiem tonnu degvielas, tātad kopā dīzeļdegviela plus dažādu marku benzīns. 730 tūkstoši tonnu. Tajā pašā laikā Latvijas saimniecībai pēc pieticīgiem aprēķiniem ir nepieciešams 1 miljons 400 tūkstoši tonnu. 1 miljons 400 tūkstoši tonnu — tātad gandrīz divas reizes vairāk. Nu kas tad ir par lietu? Kāpēc tad tā tik traki ir bijis līdz šim, ka pusi neiekasēja. Tagad mums, it īpaši opozīcijas pārstāvji, ļoti skaļi adresē pārmetumus — nu tad ņemiet un iekasējiet to atlikušo daļu! Jā, to mēs darām. Šai nolūkā mēs veidojam institūcijas, kas pakāpeniski šo cilpu savilks un arvien vairāk iekasēs. Šajā gadījumā tiek veidota Akcīzes pārvalde, šajā gadījumā, ja mēs runājam par degvielu it īpaši, tiek ieviesta licencēšana, kuras, lai cik tas būtu dīvaini, iepriekšējo valdību laikā nebija. Tas ir pilnīgi nesaprotami! Es jums varu pateikt visiem, ka degvielu Latvijā veda iekšā gan vairumtirgotāji — vairāk nekā 650 firmu, gan visi, kam nav slinkums, — vai tās bija firmas vai, tur bija viens cilvēks ar vienu no Krievijas par brīvu dabūtu armijas to zaļo mašīnu sistēmu, visbiežāk tā. Katrs veda, kā varēja un mācēja, un vispirms izlēja dažādās zemnieku cisternās. Zemnieku! Visādās zemē ieraktās, caurās un necaurās, visādās mucās. Šeit es gribu piezīmēt, ka valstīs, kurās ir kārtība, nedrīkst glabāt vairāk kā vienu benzīna kannu 20 litru tilpumā. Ne mājās, ne garāžā. Un nekādu tādu bijušo GZM, kā mēs zinām, kas bija dažādos kolhozos — degvielas un degošu materiālu glabātuves, kuras tagad ir pārgājušas privāti vai pusprivāti saimniekojošu cilvēku rokās, nekādu tādu vispār nedrīkst būt, jo tā ir pirmā vieta, kur var izcelties dažādi ugunsgrēki un dažādas nelaimes. Ir kārtība visur, jo ir iespējams degvielu nopirkt un ir iespējams zemniekiem, ja vadība nolemj, saņemt atpakaļ kompensāciju par akcīzes nodokli. Un arī šajā gadījumā attiecībā uz dīzeļdegvielu ir iestrādāts, ka visus šos 6 santīmus, kas ir klāt kā akcīze, zemnieki var saņemt atpakaļ. Valdmaņa kungs, zemnieki var saņemt atpakaļ! Un tas mehānisms ir.

Bet ir cita situācija praksē. Un tā prakses situācija ir tāda, ka zemnieki nenāk prasīt atpakaļ, neizmanto šo iespēju saņemt. Un tāpēc viņi nenāk prasīt? Tāpēc, ka viņiem ir iespēja pieliet šīs cisternas, pie kurām, kā es teicu, pievedēji vakarā, krēslas stundās, pieved šo degvielu un izlej. Un izlej, protams, par mazāku cenu. Tādā gadījumā ko tad mēs darīsim? Piemiegsim acis uz to, kas notiek? Nerunāsim par to, kas ir? Un šeit mēs uzdosim opozīcijas pārstāvjiem, it īpaši uzdosim pašreiz jautājumu valdībai — kā tad tā? Jūs negribat šo nodokli iekasēt? Es domāju, ka pirmais solis ir pareizs, un pirmais solis ir licencēšana. Licences varēs saņemt tikai vairumtirgotāji, kuri ieved republikā gadā vairāk par 25 tūkstošiem tonnu. Ja viņi šādu daudzumu ieved, tad viņi ir arī vieglāk pārskatāmi, viņi ir ļoti labi ieņēmumu dienestam zināmi. Ja ir nepieciešams kaut kādas atlaides, tad tās tur centralizēti var arī dot varbūt uz īsu brīdi par lielu summu nomaksām. Tādu vairumtirgotāju pašreiz pēc mūsu aprēķiniem būs 30 līdz 35. Un es vēršu vēlreiz uzmanību — 650 vairumtirgotāju vietā, pilnīga haosa vietā! Tagad sākās atkal iebildumi no otras puses. Kad mēs parādām, ka šādā veidā mēs varētu krietni uzlabot akcīzes nodokļa maksāšanu, sākas iebildumi no tiem, kas aizstāv šo pilnīgo haosu. Tie saka, ka mēs gribot kaut kādu monopolu šeit uztaisīt. Runa nav ne par kādu monopolu. Es 1993. un 1994. gadā vadīju privatizācijas komisiju, kas nodarbojās ar “Latvijas naftas” īpašumu izpārdošanu privātajiem. Tātad tieši mēs bijām tie, kas iestājās par to, ka šo monopolu vajag likvidēt. Un atcerieties, kā tajā brīdī, 1993. gadā, cenas samazinājās un atcerieties, cik zemnieki bija pateicīgi par to! Tā ka tie soļi, kas ir izdomāti, nepavisam nav tie nepareizākie. Šie soļi ir tādi, ja jāmaksā tam, kas var maksāt, jāmaksā tam, kas strādā, kas nodarbojas ar šo degvielas importu. Viņam ir jāmaksā, un tiem importētājiem jābūt pārskatāmiem. Un pēc tam ir iekšējais tirgus valstī, kas šo degvielu izplata tālāk, un šis iekšējais tīkls ir tik smalks un pārdomāts, ka jebkurš var ātri aizbraukt līdz kādam ielu stūrim pilsētā vai arī citā vietā ārpus pilsētas un šo degvielu dabūt. Nav jānodarbojas ar visādu šāda veida saimniekošanu pa kaktiem, pa krūmiem, ar sagādi, bet var nodarboties ar tiem jautājumiem, kas tiešām saimniekam ir jārisina, nevis ar visāda veida slepenu pirkšanu par lētākām cenām.

Līdz ar to pirmais tātad ir tas, ka no šīs akcīzes nodokļa palielināšanas mēs plānojam ieņemt 30 miljonus latu, tas ir, divreiz vairāk nekā pašreiz no degvielas akcīzes. Protams, var šeit nākt opozīcijas pārstāvji un stāstīt, cik sirsnīgi ir jāstrādā, lai uzlabotu kārtību. Es domāju, ka par kārtības uzlabošanas jautājumu es esmu atbildējis, esmu pateicis, ko mēs daram šobrīd. Bet, ja mēs negribam mānīt nabadzīgos cilvēkus Latvijā, tad mums ir jāstrādā reāli, mums ir reāli soli pa solim jādara tie darbi, kuru rezultātā nauda nāk, nevis jāsola tikai — uzlabosim kārtību, ierakstīsim budžetā, kā mūs mudināja, milzīgus akcīzes nodokļa pielikuma ciparus, uzreiz tos sadalīsim, bet faktiski to nebūs. Tad rīt mēs nonāksim pie pilnīga bankrota. Tāpēc es domāju, ka šis solis ir ļoti pārdomāts, arī ejot ceļā uz Eiropu. Visi, kas sēž zālē, piekritīs, ka mums ir jāiet uz Eiropu, un es domāju, ka tikai daļa zina, ka Eiropā akcīzes nodoklis ir krietni lielāks un degviela ir krietni dārgāka. Šo soli sperot, mēs tikai ļoti ļoti maz tuvojamies tiem akcīzes nodokļa lielumiem, kuri pašreiz eksistē Eiropā dažādās valstīs. Un, ja mēs gribam uz šo Eiropu iet, tanī brīdī, kad mēs tajā iestāsimies, arī šī robeža mums būs jāatver galīgi, tātad cenām mums būs jābūt izlīdzinātām.

Bet ne jau tādā veidā mēs ejam uz cenu izlīdzināšanu, ka mēs uzliekam kaut kam cenu, nerēķinoties ar to, kas var maksāt. Es gribētu teikt, ka tie 650 tūkstoši pensionāru, kas saņem šīs supermazās pensijas, ļoti maz uztrauksies par to, ka ir palielināts akcīzes nodoklis. To skaitā ir arī mans tēvs, kas man zvana, un, kad tiekamies, runā par akcīzes nodokli un visu pārējo. Bet tad es sēžos ar viņu pie galda un viņam parādu, ka cenu pieaugums ir par 22 procentiem tikai, nevis šausmināmies par tiem santīmiem, kas pielikti tikai pie akcīzes nodokļa. Nebaidīsim un nešausmināsimies, netiek te par nezin kādiem 150 procentiem kaut kas palielināts! Pieliksim akcīzes nodokli visai degvielas cenai. Tāpēc es nebeigšu atkārtot un skaidrot, ka mēs pieliekam nodokli pie 21 santīma, nevis pieliekam nodokli pie 4 santīmiem vai pie 2 santīmiem. Mēs pie 21 santīma pieliekam. Un, ja mēs pie 21 santīma pieliekam 6 santīmus, kā ir šajā gadījumā, tad tas ir 22 procenti labākajā gadījumā, un tie nav drastiski cenu palielinājumi, nerēķinoties ar cilvēku pirktspēju. Un šajā gadījumā, kā es vēlreiz saku, pircēji būs tie tomēr, kas ar šīm mašīnām brauc. Un tie, kas laukos brauc mazāk, un tie vecie cilvēki, kas brauc divreiz gadā, varbūt pavasarī aizbrauc uz vasarnīcu un rudenī atpakaļ, vai retāk brauc, tie cilvēki cietīs ļoti maz. Bet šiem cilvēkiem, tātad pensionāriem, caur šo soli ir iespēja cerēt uz pensiju palielinājumu. Jo kāds tad ir viens no galvenajiem valdības uzdevumiem? Pārdalīt naudiņu par labu nabadzīgajam slānim. Un nabadzīgais slānis diemžēl mums ir ļoti liels un ļoti nabadzīgs. Vakar mēs apspriedām pirmo reizi budžeta projektu 1997.gadam. Tad es varētu žurnālistiem, protams, arī jums, dot tādus materiālus — un es domāju, ka mēs tos arī pavairosim un izdosim, — kur redzams, cik tad ir ienākums uz vienu cilvēku, skatoties no nacionālā kopprodukta pozīcijām. Latvijā tas ir 1300 dolāru uz vienu cilvēku gadā, bet tepat kaimiņos, Zviedrijā — 30 tūkstoši dolāru. Pāri par 20 reizēm vairāk uz vienu cilvēku! Un šādā situācijā mums ir ļoti rūpīgi jādomā, kā pārdalīt kaut ko par labu nabadzīgajiem. Šeit mēs nevaram nākt priekšā un tikai “uz urā” runāt bez pamatojuma ar skaitļiem, un stāstīt, kādas šausmas mūs sagaida. Es gribētu teikt, ka šis solis ir solis, kas palīdz pārdalīt mantu par labu nabadzīgajiem Un lai tie pensionāri, es gribētu lūgt, tie pensionāri, kas mani klausās pašreiz, visi raksta un izsakās. Tie, kuriem nav automašīnas, tie, kuri staigā vecos zābakos un pusplikām kājām. Lai tie izsakās! Kāpēc tie šobrīd klusē, ja mēs gribam viņiem par labu iekasēt nodokli no tiem, kas brauc dārgās mašīnās? Bet šeit ir tāda situācija, ka diemžēl jebkurā brīdī kāds kāps tribīnē un apstrīdēs jebkuru lēmumu, vienalga, kuram slānim tas par sliktu būs. Jo, vienalga, ja mēs runājam par nodokļiem, — jebkurā situācijā nodokļa palielināšana būs par sliktu kādam slānim. Šajā gadījumā tas ir par sliktu tiem, kas daudz brauc ar automašīnām, tiem, kas daudz brauc ar automašīnām, ar dārgām automašīnām, kuras tērē ļoti daudz benzīna, nevis par sliktu tam, kurš brauc ar vecu mašīnīti pāris reižu gadā, kādam nabadzīgam cilvēkam, un nevis par sliktu zemniekam, kurš visu naudiņu, kas tiek uzlikta virsū, saņem atpakaļ caur atmaksu, kā ir iestrādāts šajā likumprojektā.

Vēl es domāju, ka mums nevajadzētu nevienu šeit baidīt ar lieliem inflācijas procentiem. Tieši šāda baidīšana ar inflācijas procentiem notika tajā reizē, kad vispār Latvijā pirmo reizi uzlika akcīzi. Pašreiz pēc aprēķiniem, ko ir veicis Starptautiskais valūtas fonds un ko izdara arī Finansu ministrijas speciālisti, inflācijas procents šī soļa rezultātā palielināsies par 1 procentu. Par 1 procentu! Lūdzu, to visi atzīmējiet, un tad, kad tas būs noticis, tad arī paskatīsimies. Nešausmināsimies un nesāksim stāstīt visiem, ka visas pārtikas preces un visu pārējo pārvadā ar automašīnām. Labāk paskatīsimies, kādā veidā un kāpēc mums ir sadārdzinājušies elektrības tarifi, parunāsim par šīm lietām, kur ir daudz kas jānoskaidro un kur ir daudz neskaidrību. Bet šeit viss ir ļoti skaidri. Šeit ir ļoti skaidri un ar vienkāršiem cipariem viss rēķināms. Un, ja mēs varam šeit ieņemt 30 miljonus latu, tad jebkurš ekonomists sapratīs, ka tas ir milzīgs atspaids valstij, kura visu laiku aizņemas naudu ar 30 un vairāk nekā 30 procentu likmi gadā. Visu laiku mēs aizņemamies šādu naudu. Un pēc tam par šo naudu, kuru mēs aizņemamies ar lielu procentu likmi gadā, visi nodokļu maksātāji — arī jūs un es — maksā. Šogad mēs par šo aizņemto naudu, lai tikai atmaksātu procentus un daļu atdotu atpakaļ, maksājam 57 miljonus latu. Šie 57 miljoni latu tiek izvilkti no jūsu kabatām, lai samaksātu šādu parādu. Un mums nav cita ceļa, kā izdomāt paņēmienus, ar kuru palīdzību mēs varam samazināt šo procentu likmi, kas mums iekšējā tirgū jāmaksā par aizņemto naudu. Un kādā veidā mēs varam šo procentu likmi samazināt? Ir tikai divi ceļi. Vai nu mēs izdomājam, kā mēs iekasējam vairāk naudas, kas mums samazina budžeta deficītu, vai mēs aizņemamies kaut kur ārzemēs stipri lētāku naudu un ar šo stipri lētāko naudu aizvietojam daļu no šīs iekšējā tirgū aizņemtās ļoti dārgās naudas. Un šobrīd mums ir iespēja aizņemties ārzemēs šādu stipri lētāku naudu. Un tā ir krietni lielāka par 50 miljoniem dolāru. Mēs no vakardienas tieši mūsu budžeta pieņemšanas rezultātā turpinām sarunas ar Starptautisko valūtas fondu. Un te arī jāsaka paldies tiem, kas nobalsojāt par šo budžetu, tiem, kas saprata, ka viņš ir stingrs, viņš ir ekonomisks, viņš ir taupības režīmā, kas saprata šīs grūtības. Jūs nobalsojāt “par”, un, pateicoties tam, mēs varam turpināt sarunas tagad ar Starptautisko valūtas fondu. Valūtas fonds noklausās visus šos mūsu priekšlikumus, noklausās arī to, ko es jums tikko stāstu par akcīzes nodokli. Tālāk mēs stāstām Valūtas fondam par pasākumiem muitas darbības uzlabošanā. Tas nav šodienas darbības temats. Bet arī šeit jūs presē redzat mūsu izteikumus, kur mēs konkrētus miljonus pieminam, cik mēs papildu ieņemsim. Un, ja mēs vēl pieliekam tam klāt 3. un 4. punktu, kuros mēs apskatāmies iespēju kaut ko papildus iekasēt no neiekasētajiem nodokļiem... Taču arī ne tādā veidā, ka kāds, teiksim, kas gribētu nokritizēt pašreizējo valdību, iznāk šeit priekšā un saka: viņi nekā nedara! Nav iekasēti 72 miljoni latu sociālā nodokļa... Ja jūs esat valdība, rīt no rīta ņemiet un iekasējiet! Nu, es gribētu tad dzirdēt no padomdevējiem vienā lappusē izklāstītus punktus, kā to izdarīt. Kā tad var iekasēt no tiem, kas sen jau ir bankrotējuši? Kam bieži vien fiktīvi ir uzskaitīti šie milzīgie parādi? Bet iekasēt ar stingriem paņēmieniem kādus 10 vai 15 miljonus — to gan var. Un šeit jūs akal dzirdēsit presē drīz tādus paņēmienus, kas aizskars. Piemēram, dažu rūpnīcu vadītāju atlaišanu un tādus nepatīkamus momentus. Un tad, es domāju, atkal viena daļa deputātu stāsies stingrās aizstāvības pozīcijās un teiks, ka vajag kaut ko aizstāvēt, vajag nodokļus norakstīt un tā tālāk. Bet tad mēs pie naudiņas, ko pārdalīt par labu nabadzīgajam slānim, netiksim.

Un tāpēc es vēl beigās minēšu, ka Finansu ministrija un valdība ļoti nopietni domā par akcīzes nodokļa iekasēšanas uzlabošanu. Šai nolūkā tiek veidota Akcīzes pārvalde, šai nolūkā tiek veidots dienests, kuru mēs varētu nosacīti šodien nosaukt par Finansu policiju, un šis dienests un Akcīzes pārvalde strādās konkrētos virzienos. Konkrētos virzienos, no kuriem galvenie pamatā ir trīs: tabaka, degviela un alkohols. Šajos konkrētajos virzienos šī cilpa tiks savilkta. Un cita ceļa nav. Es varētu šeit runāt par alkohola akcīzi arī diezgan daudz, bet es domāju, ka tas šobrīd nav vajadzīgs. Es gribēju ar savu runu tikai vēlreiz uzsvērt to, ka mēs pārdalām par labu nabadzīgajam slānim no tiem, kas spēj maksāt. Un ja šajā maksātspējīgo slānī viens otrs, kas arī ir pensionārs, ir apvainojies, un saka — nē, es esmu praktiski maksātnespējīgs, tad ir jāsaprot, ka tomēr tas lielais vairākums, kas brauc ar automašīnām, ir maksātspējīgs. Un tiem arī būs jāmaksā. Un tie maksās daudz vairāk, un tas nabadzīgais pensionārs, kas šobrīd par to uztraucas, pensiju indeksēšanas rezultātā tomēr varēs cerēt kaut ko vairāk dabūt, nekā būs šie papildu izdevumi, kas viņam nāks klāt. Tā ka es lūgtu šādi skatīties uz šo jautājumu gan deputātiem, gan žurnālistiem, tātad šobrīd no nabadzīgo slāņu pozīcijām. Paldies!

Sēdes vadītāja. Leonards Stašs, Tautas saskaņas partijas frakcijas deputāts!

L.Stašs (TSP). Daiļās dāmas un cienījamie kungi! Sākas kārtējo reizi projekts tautas kabatu attīrīšanai, ja nenosauktu to par tautas aplaupīšanu. Ņoti labi, it kā pārliecinoši izskanēja finansu ministra Kreitusa kunga runa, it kā mēs ejam uz gaišo nākotni. Man tas atkal atgādināja kādreizējo padomju laika kārtējos plēnumus, kur teica — mēs ejam uz gaišo nākotni, viss būs okei, ja mēs pieņemsim tādu vai citādu lēmumu.

Bet paskatīsimies vienkāršos faktos un vienkāršos aprēķinos! Ja mēs šodien gribam un taisāmies pacelt akcīzes nodokli degvielai apmēram par 20 procentiem atkarībā no degvielas veida. Ko tas dos un kas tas būs. Nu, ieņemsim it kā 30 miljonus latu. Iespaidīga summa, vai ne? Un tanī pašā reizē nav valsts budžetā iekasēti 70 miljoni latu pensionāriem, tas ir sociālais nodoklis. Par ko tas runā? Tas uzreiz runā, ka šie 70 miljoni latu, kas nav iekasēti valsts budžetā, nav iekasēti tikai tāpēc, ka tie, kas maksā, jeb ražotāji, ražojošās iestādes, jau šodien nav spējīgas samaksāt šo sociālo nodokli. Nav spējīgas lielās nodokļu slodzes dēļ. Un tagad, ja mēs palielinām vēl akcīzes nodokli, nu, tad tiem, kas jau ir parādā visi kopā 70 miljonus latu, nākošajā gadā šis parāds pieaugs varbūt vēl par 70 miljoniem latu. Nu kaut vai par 50. Un ko tas atsver? Kas ir lielāks? Vai šie 30 miljoni, ko mēs gribam iekasēt, vai tie 100 miljoni apmēram vai vairāk, ko neiekasēs vispār? Jo cilvēki nebūs spējīgi samaksāt.

Tad vēl. Ja mēs runājam, ka gribam palielināt akcīzes nodokli, pieņemsim, par 20 procentiem... Reāli mēs to nedarām pirmo reizi, un ne pirmo reizi mums ir pieredze visus šitos gadus. Ja palielina akcīzes nodokli vai kam citam 20 procentu apmērā, tad uzreiz cena automātiski palielinās vēl vismaz par 10 procentiem, jo tie, kas saņem licences un tirgo šo degvielu, maksājot akcīzes nodokli, vēl maksā arī ieņēmuma nodokli jeb pievienotās vērtības nodokli, jeb peļņas nodokli. Tas nodoklis pieaug. Pēc tam tie, kas benzīnu pērk jeb degvielu pērk un lieto, tad palielina produktu cenas, preču cenas, tie, kas ražo šās preces. Un tad atkal tā spirāle pamazām griežas un aug uz augšu. Un arī tas tirgotājs, kas tirgo šo degvielu, ja šodien 20 procentus peļņas viņam vajadzēja, viņš paaugstinās vēl sev to peļņu, vēl ieturēs piecus, desmit vai pat piecpadsmit procentus. Rezultātā, ja mēs oficiāli palielināsim par 20 procentiem, tas jau izaugs apmēram līdz 35 procentiem reālajā dzīvē. Tas ir paredzēts, un te nav ko mums acis mālēt ciet, kā saka. Te nevar acis aizmālēt.

Tagad iznāk tā, it kā mēs rūpējamies par tiem nabadzīgajiem cilvēkiem, — mēs pārdalīsim. Nu, tad uzreiz bija arī jāpasaka, Kreitusa kungs, cik tad miljonu no šiem 30 miljoniem mēs ziedosim sociālo problēmu risināšanai, tas ir, pensionāriem, kuri saņem maz un kuriem nav mašīnu. Tad uzreiz ir jāpasaka, ka mēs nodalām no šiem 30 miljoniem 20 miljonus tiem nabagiem, nabadzīgajiem tautas slāņiem, tik un tik miljonu aizies viņiem. Bet sākumā, kā tas tika teikts, mēs runājām par to, ka neaizies vis tiem nabadzīgajiem tautas slāņiem, bet ka mēs it kā gribam sakārtot, ar šo akcīzes nodokļa pacelšanu gribam sakārtot ceļus, kuri ir katastrofālā stāvoklī un kuriem ir vajadzīgs remonts, kapitālais remonts, un vispār ir vajadzīgi jauni ceļi. Bet man liekas, kā līdz šim pieredze rāda, ka tas, kā netiek izdarīts, tā arī netiks. Un šie 30 miljoni, ja mēs tos iekasēsim, kaut kur aizies nezināmā virzienā atkal gar budžetu, un tie ceļi kādi bija, tādi arī būs. Un kāpēc mēs šodien neiekasējam nevienu rubli un tikai taisāmies kaut ko darīt sakarā ar to, ka tās mašīnas, ārzemju mašīnas, kas pēc katrām piecām minūtēm brauc pa mūsu galvenajiem ceļiem, pa mūsu galvenajām šosejām, 40 tonnu smagas, kurām mūsu ceļi vispār nav piemēroti? Mūsu ceļi ir piemēroti 18 — 20 tonnu kravām. Kravas brauc. Ārzemju kravas, kas brauc uz Krieviju un arī pie mums, 40 — 30 tonnas. Kāpēc mēs no viņiem neiekasējam galu galā kaut kādu ceļu nodokli? No viņiem mēs nevaram, bet te mēs varam.

Un tad mēs runājam par zemniekiem. Ka zemnieks, lūk, brauc. Kreitusa kungs tikko teica, ka zemnieks, lūk, brauc ar vieglo. Nu, viņam dīzeļdegvielu it kā apmaksās, bet benzīnu... Viņš brauc divas trīs reizes gadā kaut kur uz gadatirgu, vairāk viņš nebrauc, un tāpēc viņš principā pilnīgi necietīs. Bet, Kreitusa kungs, pasakiet man, ar ko zemnieks aizgādā katru dienu pienu uz pienotavu? Ar ko? Ar ko viņš aizgādā citas preces, ko viņš ved uz tirgu vai ved uz pārstrādes uzņēmumiem? Vai tās nav tās paša mašīnas, vai nav tas pats benzīns? Un tas viss tad tiek lietots. Tagad viņš it kā divas reizes brauc. Viņš nebrauc divas reizes. Viņš pastāvīgi ved savu preci, viņam jāved. Viņš nevar ar traktoru aizvest. Un tas esot zemniekam par labu.

Tagad, ja mēs runājam par zemniekiem. Tikko runājam tādas lietas, ka mēs tāpat to darām, ka, lūk, tie, kas tirgo bez licencēm, ar licencēm, ieved degvielu, nobēdzina kaut kur pie zemniekiem pazemes cisternās, virszemes cisternās un pēc tam pamazām tirgo. Es, teiksim, mūsu rajonā, kuru es labi pazīstu, nezinu nevienas tādas pazemes slēptuves, nevienas pazemes cisternas.

Nav tādu vienkārši, un arī nevar iebraukt pie tām, ja tādas būtu, jo, teiksim, vismaz ziemas laikā, pavasara un rudens šķīdoņos tak nevar iebraukt tā mašīna pie zemnieka sētā, jo tur ceļa nemaz nav. Tā var izbraukt tikai pa galveno ceļu, bet nekur pie galvenajiem ceļim tādas pazemes slēptuves nav redzamas. Un, ja tās būtu, tad tās būtu galu galā. Bet ir cita lieta. Zemnieks taču nevar braukt pēc katra litra degvielas uz pilsētu. Nevar viņš braukt, ja viņam vajag 10—20 litrus, jo viņam vairāk nav arī kapitāla, lai varētu nopirkt. Un tāpēc viņi sametās kopā, pieci seši zemnieki, viens aizbrauc pēc degvielas, atved. Un tad Jānim un Pēterim ielej tur pa 20—30 litriem, sadala savā starpā. Viņš gan saņem čeku, tas, kas pērk. Bet mēs taču kompensāciju nemaksājam par čekiem. Mēs maksājam kompensāciju par degvielas izlietošanu pēc hektāru daudzuma, cik zemnieks ir apstrādājis, jeb pēc produkcijas ieguves. Ja mēs vēl maksātu par čekiem, nu, tad tas Pēteris, kas brauca un veda to degvielu visiem, saņemtu naudu un sadalītu savā starpā. Bet maksā taču par hektāriem. Maksā kompensāciju par produkcijas tonnām un tā tālāk, ja tādu vispār maksā. Un ko tad mēs te runājam? Tā ir tāda vienkārša provokācija. Es uzskatu, ka te ir vienreiz mums daudz citu līdzekļu, daudz citu veidu, kā iekasēt nodokļus. Kā jau tika teikts, vajag kārtīgai muitai būt un tā tālāk, un tā tālāk. Ir jāsamazina izdevumi milzīgā valsts aparāta uzturēšanai. Mēs jau šodien redzam, lūk, tagad mēs taisīsim speciālu policiju, speciālas institūcijas, kas skatīsies pakaļ, ka tā degviela tiek ievesta, lai netiktu ievesta kontrabanda. Un tā tālāk, un tā tālāk. Es baidos, ka šo jauno institūciju apmaksāšanai vien arī tiks izmantoti līdzekļi, ko mēs ieņemsim šo nodokļu iekasēšanas rezultātā. Un tad tas iznāks apmēram nulle pret nulli un vairāk nekas, un kā cietis, tā cietīs kā zemnieks, tā kurš katrs ražotājs. Un cik tad pacelsies cenas un inflācija vispār? Kas tad nu būs?

Es uzskatu, ka ir jānoraida šis likumprojekts. Tas nav nemaz jānodod komisijai, un nav par ko tur strīdēties. Ir pavisam citi, daudz humānāki un pareizāki veidi, kā var, teiksim, budžetu papildināt. Paldies!

Sēdes vadītāja. Izpildot deputātu lūgumu, es nolasīšu, cik cilvēku un kas vēl ir pieteikušies debatēs, tādā secībā, kā man ir šie iesniegumi. Roberts Dilba, Imants Liepa, Modris Lujāns, Dzintars Ābiķis, Vilis Krištopans un Jānis Mauliņš. Roberts Dilba, Vienības partijas frakcijas deputāts!

R.Dilba (LVP). Godājamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Es, no vienas puses, izprotu valdības centienus uzlabot valsts kasi, bet, no otras puses, nepiekrītu, ar kādām metodēm tas tiek darīts. Apskatoties anotāciju, kas ir iesniegta, šeit var izprast vienu, proti, ka šī ministrija Krištopana kunga vadībā, protams, cenšas uzlabot savu nozari. Bet tajā pašā laikā var izprast arī tā, ka tiek it kā uzlabota dzelzceļam konkrēti viena sliede, kuru tuvākajā laikā varētu privatizēt. Un acīmredzot varbūt arī kādu lieku autobusu lauku rajonā varētu aizsūtīt.

Un tāpat, noklausoties Kreitusa kunga argumentus, es nevarēju izprast, kur tad nodokļi un konkrēti šis nodoklis varētu uzlabot šo nabadzīgo slāņu dzīvi. Šeit tātad kopumā nav argumentēts, nav paskaidrots un nav aprēķināts, kādi tad būs rezultāti šim nodoklim. Neviens nav pateicis, ka akcīzes nodokļa likmes palielināšana degvielai var izsaukt strauju degvielas cenu celšanos tirgū, kuras rezultātā var pieaugt inflācijas tempi, tādā veidā izraisot nevēlamas sekas valsts saimniecības attīstībā. Minēto izmaiņu rezultātā benzīna cena var palielināties par 47 procentiem no tās pašreizējā līmeņa. Bet dīzeļdegvielas cena var palielināties par 35 procentiem. Šāds cenu pieaugums var izsaukt transporta pakalpojumu cenu būtisku celšanos, kas savukārt var iespaidot cenu celšanos lauksaimniecībā, rūpniecībā un citās nozarēs. Ja runājam konkrēti par lauksaimniecību, tad es mēģināšu nedaudz izskaidrot, kāda tā situācija ir un, kā šeit Kreitusa kungs minēja, kāpēc tad lauki, lauku cilvēki nenāk pēc sava akcīzes nodokļa atmaksas. Tāda situācija ir tāpēc, ka laukos nav viennozīmīgas uzņēmējdarbības. Mums laukos ir dažādas formas. Tur ir gan privātsaimniecības, gan piemājas saimniecības, tur ir paju sabiedrības, zemnieku saimniecības un tā tālāk. Un nav iespējams vienai daļai saņemt šo akcīzes nodokli. To var tikai reģistrētā zemnieku saimniecība, reģistrētā paju sabiedrība. Bet, kamēr nav nokārtotas šīs attiecības, ir nomnieki, pusnomnieki un tā tālāk, šie cilvēki, kas tur laukos darbojas, šo akcīzes nodokļa atmaksu nesaņem.

Nākošais. Šajā projektā ir paredzēts saņemt tikai akcīzes nodokļa atmaksu par 80 litriem dīzeļdegvielas uz lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru, bet benzīns tiek noņemts. Laukos ļoti daudz strādā arī ar automašīnām. Ved graudus, ved kartupeļus un tā tālāk. Nerunājot jau par to, kā cieš tie, kas vēl nodarbojas ar pakalpojumiem. Viņi to darīs laukos, viņi to darīs pensionāriem, kaut vai malku sažāģēs vai veiks citus darbus. Ars, kultivēs un tā tālāk. Tātad tur nav iespējams šo akcīzes nodokli atgriezt atpakaļ. Un līdz ar to arī ir skaidri zināms, ka vismaz 40 procenti šā nodokļa neatgriezīsies atpakaļ laukos.

Un vēl. Ir aizmirsta arī vēl viena nozare. Tā ir mežsaimniecība. Jo ļoti daudziem zemniekiem ir mežs. Un jūs saprotat, kāda situācija pašreiz ir tirgū, meža tirgū. Tā jau ir uz kritiskās robežas. Bet, sadārdzinot degvielu, pašizmaksa šiem darbiem paaugstināsies. Līdz ar to ne tikai mūsu meža izstrādātājiem, ja būs cenas faktiski pašizmaksas līmenī, bet arī meža tirgotājiem, tas ir, meža pārstrādātājiem, situācija būs kritiska. Tirgotājs jau pats katru reizi saņems savu naudu. Un kāda tad situācija izveidosies? Tāda, ka tirgotājs jebkurā gadījumā savu peļņu saņems, arī pārstrādātāji tādā vai citādā veidā, varbūt mazāku, taču savu peļņu saņems. Bet kas tad cietīs visvairāk? Visvairāk cietīs, protams, tie, kas strādā uz lauka, tie, kas slauc govis, tie, kas ar zemi, sēj un tā tālāk. Kopumā izvērtējot, mans uzskats ir tāds, ka pašreiz nav īstais laiks šo akcīzes nodokli pieņemt. Es saprotu, ka tas būs vajadzīgs, būs jāpieņem, bet pašreiz nav īstais laiks gan no ekonomiskā, gan no politiskā viedokļa. No ekonomiskā viedokļa tāpēc, ka tagad tuvojas pavasara sēja, kas laukiem jau tā ir ļoti smaga un traģiska. Nākošais. Arī Krievijā ir informācija, un tas jau tagad jūtams, ka cenas kāpj. Un tagad jūtams, kāda šajā sakarā ažiotāža veidojas, kā pārdevēji pietur degvielu un tā tālāk, lai cenas kāpinātu. Un tas, ka cenas kāps, ka nekādā gadījumā tās nekad vairs nekritīsies, arī ir skaidrs viennozīmīgi. Tā līdz šim nav bijis. Un tāpēc, izejot no šiem faktoriem, es uzskatu, ka nav īstais laiks. Un otrs faktors ir tas, ka tiešām valdībai jāpierāda vismaz pāris mēnešu laikā, ka akcīzes nodokļa ieņemšana uzlabojas, jo pagājušajā gadā ir tikai nedaudz zem 50 procentiem ievākts šis nodoklis. Tad, ja šī situācija uzlabosies, es arī varbūt domāšu savādāk.

Un pedējais. Nu, tīri no lauksaimnieciskā viedokļa es varētu aicināt piekrist tādā gadījumā, ja par katru piena litru pieliktu tādu pašu akcīzes nodokli, ja par katru gaļas kilogramu pieliktu tādu pašu benzīna akcīzes nodokli. Tad jebkurā gadījumā es balsotu “par”. Tāpēc es aicinu kolēģus balsot pret šā likuma pieņemšanu.

Sēdes vadītāja. Imants Liepa, frakcijas “Latvijai” deputāts!

I.Liepa (TKL). Cienījamā priekšsēdētāja! Godātie klātesošie! Šī likumprojekta aspektā es jūs lūgtu ieklausīties četrās pozīcijās, par kurām es gribu izteikties. Un pirmā pozīcija — tā ir šī likumprojekta ekonomiskā nepamatotība. Kāda tam ir argumentācija? Argumentācija ir tāda, ka šeit, šī likumprojekta pamatojumā, nav dota reakcijas analīze, nav analizēts, kāda būs reakcija tautsaimniecībā. Finansu ministrs mums runāja šeit un izteica argumentus, sacīdams vienu vārdu “benzīns” un minēdams mašīnas, ar kurām brauks. Bet šeit nav runa tikai par benzīnu. Būsim precīzi, un es citēšu. Te ir runa par benzīnu, dīzeļdegvielu un to aizstājējproduktiem. Tas nozīmē, ka mēs a priori varam pieņemt, ka cenas celsies ne tikai degvielai, bet cenas 20. gadsimta beigās, kad visa tautsaimniecība ir saistīta ar degvielu, celsies absolūti visiem preču veidiem. Un tas nav noliedzams. Pašreizējie skaitļi, kas parādās presē un atsevišķu finansu cilvēku vērtējumos, ir no viena procenta līdz 25 procentiem. Šodien finansu ministra skatījumā… izteikumā mēs dzirdējām, ka viņam ir dati, ka par 150 procentiem minēts šāds cenas pacēlums. Inflācija celsies neapšaubāmi. Mēs atsaucamies uz ieiešanu Eiropā. Tad, lūk, kā uz mums Eiropa skatīsies, ja šajā gadā mums inflācija celsies tik būtiski?

Tālāk — otrs jautājums. Ekonomiskās nepamatotības argumentācijai. Tā ir atsauksme uz stāvokli Eiropas Savienībā un uz šīs Eiropas Savienības likmes apjomiem. Šeit tiek minēti tikai šīs likmes apjomi un vairāk nekas. Es ieteiktu ekonomistiem neaizmirst tādu koeficientu kā, piemēram, kopējo nodokļu attiecība pret algu, neaizmirst tādu koeficientu kā pensijas attiecība pret iztikas minimumu, turklāt vēl ņemot vērā arī dzīves līmeņa kvalitāti Rietumos un pie mums. Nav nekāds noslēpums, ka mums ļoti daudziem cilvēkiem barība ir mazvērtīga, tie dzīvo neapkurinātās telpās un tamlīdzīgi. Es zinu ļoti daudzus pensionārus no tiem 650 tūkstošiem, kas ir mūsu valstī, daudzus pensionārus, kuri iztiek tikai no maizītes un piena. Un tad, ja pensija tiek nokavēta, kā tas ir tagad pieņemts, par divām trim dienām, tad šiem cilvēkiem naudiņas vairs neiznāk arī piena iegādei. Tāpēc atsaukšanos uz Eiropas Savienības likmēm es te raksturotu kā nekorektu, bet latviešu valodā — kā nekaunīgu. Tas ir attiecībā uz šī likumprojekta ekonomisko nepamatotību.

Es lūgtu ieklausīties otrajā pozīcijā, proti, politiskajā nepārdomātībā. Mēs te pagājušo nedēļu runājām par to — būt vai nebūt 8.martam kā atzītai svētku dienai, un daudzi cilvēki šeit uzstājās un teica, ka tas esot politisks jautājums, jo, lūk, Klāra un Roza savā laikā šos svētkus sākusi un Nadežda tos turpinājusi. Tādēļ, lūk, politiska, ideoloģiska invāzija apdraudot Latvijas valsti. Ja mēs to saucam par politisku invāziju, tad, cienījamie kolēģi, kā mēs sauksim sekojošos aspektus politiskajā jomā? Un šie aspekti ir šādi. Vai nacionālās ekonomikas pāreja cittautiešu rokās ir vai nav politisks jautājums? Stratēģisko uzņēmumu, gandrīz var teikt — tautsaimniecības nozaru privatizācija? Tagad poļitruku padomju veidošana šajos uzņēmumos, it kā pamatojot to ar politisko atbildību? Cienījamie kolēģi, es atgādināšu, ka par to politisko atbildību mēs jau dzirdam divu valdību laikā, kurā ekonomika mūsu valstī nodzīta līdz nullei. Kādu politisko atbildību šie cilvēki nes? Viņi šodien arī ir valdībā un nemaz nedomā par kaut kādu politisko atbildību runāt pagātnē. Nākotnē gan. Un, ja šāda politiskā atbildība tagad sāksies uzņēmumu līmenī, tad kas paliks pāri no Latvijas ekonomikas? Tā ir korupcija, kas šodien mūs ir sagrauzusi, ieņēmumu nesakārtotība, muita, nodokļi un tā tālāk. Tā ir dzīves līmeņa nemitīga pasliktināšanās 650 tūkstošiem pensionāru un ļoti daudziem maznodrošinātajiem strādājošajiem cilvēkiem, tas ir totālais alkoholisms mūsu valstī. Mēs avīzēs tagad lasām, ka, lūk,. alkoholisms ir nonācis tik tālu, ka mātes pamet savus bērnus viena līdz trīs gadu vecumā pat. Vai kāds no klātesošajiem man var uzrādīt faktus, kur dzīvnieku pasaulē tas tā notiek, izņemot patoloģiskus gadījumus? Cilvēku sabiedrībā, mūsu valstī tas šodien tā notiek. Tātad alkoholisms pie mums šodien ir patoloģiskā līmenī. Nerunāsim nemaz par narkotikām un citām lietām. Tā ir sociālās, ne tikai nacionālās, bet sociālās spriedzes nemitīga palielināšanās. Ja Ulmaņa kungs atkal sāks tracināt cilvēkus Rīgas ielās, tad šis tracis būs daudz lielāks nekā iepriekšējo reizi. Lūk, tie ir politiskie aspekti, nevis tie, kādu neļķi vai, teiksim, tulpīti pasniedz vīrs savai sievai, — vai tā ir mazāk vai vairāk noļukusi. Šie ir politiskie aspekti, kas apdraud mūsu Latvijas valstisko un ekonomisko neatkarību. Lūk, kur ir politika! Kāpēc mēs to izliekamies neredzam? Un, lūk, šī akcīzes nodokļa ieviešana pasliktinās visus šeit manis nosauktos punktus otrajā pozīcijā. Šodien kādas citas valsts invāzija un okupācija ar ieročiem rokās ir mazvarbūtīga, bet, lūk, šī ekonomiskā pakļautība ir ļoti ļoti bīstama un vēl nekur nav apkarota, bet plaši piemērota. Kas te notiek — apzināta šādas invāzijas veicināšana vai profesionāls analfabētisms? Tāds ir jautājums politikas jomā.

Tālāk — trešā pozīcija, kurā es aicinātu ieklausīties, ir šī likumprojekta nesagatavotība no tīri formālās puses. Paskatīsimies Krištopana kunga parakstītajā pamatojumā! Tur ir uzrādīti tikai un vienīgi plusi. Un arī finansu ministra runā, viņa argumentācijā mēs dzirdējām tikai un vienīgi plusus. Cik labi kļūs tad, ja šo akcīzes nodokli palielinās, un it īpaši nabadzīgākajiem iedzīvotāju slāņiem! Tā nekad nav, ka ir tikai plusi bez mīnusiem. Šeit neviens mīnuss nav minēts šajā argumentācijā. Tātad likumprojekts ir sagatavots vairāk nekā vienpusīgi, tendenciozi. Vēl jo vairāk — šajā dokumentā, par kuru es runāju, tūlīt citēšu kuriozu, kas vispār šo likumprojektu padara par pašmērķi un anekdotes objektu. Pievērsiet uzmanību, lūdzu, Krištopana kunga parakstītā dokumenta pēdējiem diviem teikumiem! Citēju: “Ceļot akcīzes nodokli uz degvielu, vienlaicīgi iespējams palielināt valsts pamatbudžeta ienākumu daļu...” Un tālāk pasvītrots: “Šīs daļas palielinājums ļautu kompensēt budžeta iestāžu izdevumus, kas tām rastos sarkarā ar degvielas cenu celšanos.” Apburtais loks — celsim akcīzes nodokli tādēļ, lai kompensētu cenas, kas ir cēlušās šī akcīzes nodokļa palielināšanas dēļ. Tālāk vairs nav kur iet. Profesionalitātes apliecināšanas jomā tālāk nav kur iet.

Tālāk. Visbeidzot — ceturtā pozīcija. Ja tas ir tā, kur tad līdzekļus ņemt? Opozīcijai, saka, esot viegli šeit kritizēt. Nē, nav viegli! Tā ir mūsu Latvija, un mēs visi iestājamies par viņas un viņas tautas labklājību, un nav viegli šeit runāt negatīvajos aspektos. Es vienmēr esmu lepojies ar kaut vismazāko Latvijas sasniegumu, bet diemžēl pašreiz man bija jāsaka šie rūgtie vārdi. Tas ir, neko jaunu nepateikšu pašreiz, atkārtošu to, ko jau izteica iepriekš. Proti, tā ir akcīzes nodokļa ievākšanas sakārtotība. Šajā Krištopana kunga parakstītajā dokumentā ir runa par to, ka, palielinot akcīzi, mēs iegūsim 15,4 miljonus 1996.gadā. Finansu ministra kungs mums teica, ka tie būs 30 miljoni. Un lūk, citi dati. Kādā “Rīta buma” intervijā, kur uzstājās Krištopana kungs, viņš sacīja, ka 50 procentu apmērā 1995.gadā esot ievākts akcīzes nodoklis par degvielu un tas sastādot 25 miljonus latu.

Tālāk. Tautsaimniecības komisijā, apspriežot jautājumu par alkoholu, minēja 16—19 miljonus, kas netiek iekasēti. Lūk, kopumā jums ir 40 miljoni jau, kas tālu pārsniedz minētos 15 vai 30 miljonus. Vai tā ir muitas nesakārtotība, es baidos teikt. Ir visdažādākie skaitļi presē un tā tālāk, cik mēs zaudējam. Tā kā es nezinu aprēķinu algoritmu, es šos skaitļus nevaru minēt, bet tie ir vienkārši pārsteidzoši. Un es simtprocentīgi piekrītu Šķēles kunga dotajam valsts ekonomiskā stāvokļa vērtējumam, vai tas kādam patīk vai nepatīk.

Vispār noslēgumā es gribu sacīt, ka, būdams opozīcijas pārstāvis, es visādā ziņā atbalstu Šķēles kunga aktivitātes un uzskatu, ka viņa ievirze, darbības ievirze ir cerīga, un cerīga vismaz divās pozīcijās. Es varētu minēt arī vēl citas, bat man laiks iet uz beigām šeit, tāpēc minēšu tikai divas pozīcijas. Proti, vispārināti varētu sacīt, ka tā ir virzīta uz to, lai izpildvara patiešām izpildītu savas funkcijas. Otrkārt, tā ir virzīta uz ražošanas atjaunošanu. Tie ir divi tādi punkti, kas mums liek cerīgi raudzīties uz Šķēles kunga aktivitātēm. Vēlreiz atkārtoju — tās ir cerīgas, bet viņa komanda ir vāja. To apliecina arī tādas lietas, par kurām man būtu jāsaka negatīvi vārdi, tajā skaitā arī par Grenstāli. Pēc satura es atbalstu šīs darbības neordinārā situācijā, bet es tās neatbalstu pēc formas. Un no tā izriet mācība vairākos punktos, kurus es diemžēl šeit negribētu izklāstīt, jo tas ir citas sarunas temats. Līdz ar to, noslēdzot savu uzstāšanos, es gribu aicināt noraidīt šo likumprojektu kā mūsu valstij, kā mūsu tautai naidīgu projektu. Paldies!

Sēdes vadītāja. Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts! Jūs, lūdzu, 10 minūtes izmantosiet! Jā, lūdzu!

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Man ir tāda sajūta, ka mums te mēģina iesmērēt bankrotējošas firmas akcijas. Šajā gadījumā iznāk tāda īpatnēja situācija. Kā izrādās, vairākuma pārstāvji uzstājas pret valdības projektu. Es nesapratu, vai tad jūs nesarunājāt paši savā starpā, parlamenta frakcijās, kā tad īsti tur ir jābūt.

Un arī man tāds izbrīns rodas. Ir jautājums. Grīga kungs, vai tad jūs arī uz robežu braucat? Nevajadzēja jau tad pieņemt to akcīzes nodokli, vajadzēja aizbraukt un uzorganizēt akcijas pie robežas un beidzot cīnīties par akcīzes nodokļa iekasēšanu. Tas viss tā īpatnēji. Klausoties izveidojas tāda īpatnēja situācija. Man ir sajūta, ka kabatzaglis, noķerts pie rokas, saka: saproties, es to maku nozagu tādēļ, lai pēc tam tev to naudu atdotu. Šeit to mums mēģina iestāstīt Kreitusa kungs — es jums paņemšu to naudiņu, lai pēc tam viņu atdotu. Tad nevajag ņemt! Es domāju, gan jau zemnieki mācēs izrīkoties ar savu naudiņu, nopirkt to benzīnu. Tāpat, ja patiešām Kreitusa kungs atbildēs arī uz mūsu jautājumu, ko mēs esam iesnieguši, — pirmkārt, kā inflācijas procents paaugstināsies. Jo šajā gadījumā es nedzirdēju finansu ministra uzstāšanos, es dzirdēju, piedodiet, nezinu, kā uzstāšanos. Tad vajadzēja uzstāties kā deputātam, bet ja deputāts nav, tad… Jo mēs varam izteikt politiskus viedokļus, neuzsverot tīri sausu faktu, par cik procentiem, kādā cenā celsies un kas notiks. Es nedomāju, ka neviens deputāts to nedzirdēja šajā gadījumā.

Tāpat būtu jāuzdod arī otrs jautājums. Kā intereses Kreitusa kungs pārstāv? Tas, protams, bija ļoti liels sasniegums. Bija 650 firmas, kas tirgoja naftas produktus, bet sakarā ar mūsu iekšlietu ministra vai kāda cita ministra cenšanos risināt robežas problēmas vai citas palikušas tikai 33 firmas. Nu tad, lūk, tās būs vieglāk kontrolēt.

Tāpat arī varbūt tos sarakstus iesniegt. Vai tas netīšām nebūs mērķis, ka šaus arī visi pārējie, bet ne jau kaut kādas vietējās firmas? Protams, ir vieglāk veikt šo biznesa darbību kādai ārzemju kompānijai nekā vietējam uzņēmējam. Un, ja to mēs uzskatīsim par biznesa uzplaukumu Latvijā, tad to mēs redzēsim.

Tāpat šeit jāgriežas, bez šaubām, pie Zemnieku savienības. No Grinovska kunga nedzird ne vārda. Varbūt tādā veidā tiek aizstāvētas zemnieku intereses?

Te varbūt Gailim vajadzēja beidzot parādīt to motivējumu, un Latvija beidzot varēs sākt iegūt naftu. Tad nevajadzētu arī Šķēles kungam un pārējai kompānijai celt cenas augšā. Mēs šodien runājam par to, kā tas būs Latvijā pensionāriem, kā šis kārtējais cenu paaugstinājums izveidosies. Tā arī ir klaja demagoģija. Normālā valstī varbūt pēc šādas uzstāšanās atsevišķi ministri varētu nolikt savas pilnvaras. Es vēlreiz saku — tā nebija ministra runa, tā bija vienkārši klaja ņirgāšanās gan par deputātiem, gan arī par tautu, kas klausās un kas arī izjutīs šo kārtējo izgājienu.

Šķēles kungs, jūs runājāt par to, ka būs jāsakārto nodokļu iegūšana. Varbūt jūs to izdarāt, nevis sūtāt nedaudz zaglīgus ministrus tautas kabatā ar roku! Paldies!

Sēdes vadītāja. Ja kādu, Lujāna kungs, nosauc par nedaudz zaglīgu, vēlams nosaukt arī uzvārdu, lai nerastos pārpratumi un viens cilvēks otru neturētu nepamatotās aizdomās. Dzintars Ābiķis, jūs piecas minūtes izmantosit? Dzintars Ābiķis, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts!

Dz.Ābiķis (LC). Cienījamie kolēģi! Neapšaubāmi nodokļu jautājums ir viens no galvenajiem jautājumiem, kas jārisina Saeimai, jo neapšaubāmi tas atsaucas uz visu mūsu tautu. Tāpēc šodienas diskusijas ir pietiekami nopietnas, un tas ir labi. Bet tajā pašā laikā, cienījamie kolēģi, es jums gribu atgādināt vienu lietu. Šodien mēs runājam par to, vai likumprojekts tiks nodots izskatīšanai komisijās vai tiks noraidīts. Manā izpratnē jautājums ir tik nopietns, lai to obligāti izskatītu komisijās, pamatīgi izvērtētu šo likumprojektu un tikai tad izdarītu secinājumus, nevis izdarītu secinājumus jau šodien pēc stundu ilgām vai nedaudz ilgākām debatēm. Tāpēc jautājuma nostādne par to, vai nodot vai nenodot komisijām, manuprāt, ir absurda, jo jautājums ir pārāk nopietns un tas komisijās obligāti ir jāizskata. Kāpēc šis jautājums tik tiešām ir nopietns? Jautājums ir komplekss, jo akcīzes nodokļa paaugstināšana neapšaubāmi ir saistīta ar labklājību, ar mūsu ceļu stāvokli, ar perspektīvu, ar transporta pakalpojumiem, ar lauku darbiem, ar muitu, ar ieņēmumu dienestu. Un vēl pavisam nesen es kā Kurzemē ievēlētais deputāts viesojos Liepājas un Saldus rajonā, un tur ne tikai tuvējās pierobežas iedzīvotāji, bet arī tālākās pierobežās iedzīvotāji gudro, ka pēc akcīzes nodokļa paaugstināšanas viņi, iespējams, dosies iepirkt benzīnu uz Lietuvu, jo Lietuvā benzīns un cita degviela ir stipri lētāka. Tāpēc arī šis jautājums skar starpvalstu sadarbību.

Šajā sakarībā, ņemot vērā, ka tiešām jautājums ir ļoti nopietns, es aicinu to nodot komisijām un rūpīgi izskatīt. Un, ņemot vērā, ka šis jautājums skar ne tikai vienu ministriju, bet skar praktiski gandrīz visas ministrijas, skar visu mūsu tautu, es ļoti labprāt dzirdētu arī Ministru prezidenta viedokli. Paldies!

Sēdes vadītāja. Krištopana kungs, cik es saprotu, jūs trīs minūtes neizmantosit?

Vārds paziņojumam Jurim Kaksītim — Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputātam!

J.Kaksītis (DPS). Cienījamie kolēģi! Es aicinu savus kolēģus Annu Seili, Aivaru Endziņu, Aigaru Jirgenu, Paulu Putniņu un Edgaru Bānu tūlīt pēc pārtraukuma paziņošanas pulcēties blakus — Sarkanajā zālē! Paldies!

Sēdes vadītāja. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu deputātus reģistrēties! Lūdzu Saeimas sekretāra biedri Janīnu Kušneri nolasīt reģistrācijas rezultātus!

J.Kušnere (Saeimas sekretāra biedre). Cienījamie kolēģi, nav reģistrējušies: Pēteris Apinis, Indulis Emsis, Ernests Jurkāns, Viktors Kalnbērzs, Jānis Kalviņš, Paulis Kļaviņš, Valdis Krisbergs, Ivars Jānis Ķezbers, Andrejs Panteļējevs, Anatolijs Tučs, Gundars Valdmanis, Roberts Zīle. Paldies!

Sēdes vadītāja. Pārtraukums līdz pulksten 11.00

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Sēdes vadītāja. Vilis Krištopans, satiksmes ministrs!

V.Krištopans(satiksmes ministrs). Godājamais Prezidij, godājamie kolēģi! Pirms es pakavēšos pie četriem pamatpunktiem, kas izsauc šo valdības priekšlikumu, es gribētu pasvītrot, ka tas ir valdības priekšlikums, valdībā apspriests, nobalsots un deleģēts Saeimai apspriešanai, tā nav Satiksmes ministrijas iegriba, kā šeit mēģināja daži iepriekšējie runātāji to pateikt. Es gribētu vispirms teikt, ka šeit nav aizmirsta arī valdības deklarācija, jo valdības deklarācijā ir ierakstīts, ka valdība izveidos vienotu autobusu pasažieru pārvadājumu un dzelzceļa pasažieru pārvadājumu subsidēšanas mehānismu, pie kā es pakavēšos vēlāk.

Kas attiecas uz cienījamā profesora Liepas uzstāšanos, viņš manu vārdu vairākas reizes pieminēja, un tāpēc es gribētu arī viņa vārdu pieminēt. Es nekad neesmu uzstājies raidījumā “Rīta bums”, man ļoti jāatvainojas. Tāpat, kas attiecas uz jūsu runu, tad es taceros, 5.Saeimā un Augstākajā padomē bija deputāts Lucāns, mūsu cienījamais koalīcijas partneris savā laikā, kuram bija liela un gara runa, ko viņš teica apmēram piecus gadus un kas bija gatava visiem dzīves gadījumiem. Jūsu runa, manuprāt, bija drusku līdzīga, un droši vien mēs to dzirdēsim arī tad, kad runāsim par Kriminālkodeksu, par Administratīvo kodeksu vai arī par absolūti citiem jautājumiem. Jūs esat cienīga maiņa Lucāna kungam. Tāpat man arī liels prieks, ka mūsu cienījamie profesori Liepas kungs un Zelgalvja kungs ļoti labi, no visām pusēm mēģināja analizēt šo lietu. Mūsu studējošās jaunatnes izglītība, var redzēt, ir drošās rokās.

Tātad es gribētu pakavēties pie šīm četrām lietām, kuras mēs mēģinājām grūtās debetēs valdībā izanalizēt un ietvert it kā kompleksā šo problēmu risinājumā. Tās ir gan valsts budžeta ieņēmumi, gan autobusu pasažieru pārvadājumu subsidēšana, kas pēdējo piecu gadu laikā nav notikusi mūsu valstī, gan rūpes par mūsu dzelzceļu, par kuru pēdējo piecu gadu laikā valsts nav domājusi, bet ļāvusi dzelzceļam peldēt pašam savā vaļā... Tāpat tās ir arī rūpes par mūsu valsts un pašvaldību autoceļiem.

Kas attiecas uz autoceļiem, protams, tam brīdim, kad mēs trijos lasījumos nāksim uz frakcijām un uz komisiju un skaidrosim šīs lietas, mums ir sagatavots milzums daudz materiālu, mēs mēģināsim pierādīt savu viedokli, bet kārtas skaitļi ir vienkārši graujoši. Ja mēs salīdzinām līdzīgas valstis Eiropā, kādas, piemēram, ir Somija, Zviedrija, Norvēģija vai Dānija, līdzīgas pēc teritorijas, varbūt arī pēc iedzīvotāju daudzuma, tad jebkurā no šīm četrām nosauktajām valstīm autoceļu fonds ir lielāks par Latvijas budžetu. Jebkurā no šīm četrām valstīm. Piemēram, Zviedrijas autoceļu fonds ir 1,2 miljardi latu, tādā mazā valstī kā Dānija — 850 miljoni latu. Uz vienu kilometru autoceļu Latvijā vidēji mēs investējam 446 latus. Somijā šis skaitlis ir 9 tūkstoši, rekordiste ir Zviedrija ar 13 tūkstošiem latu uz vienu kilometru. Tādi ir šie skaitļi. Mēs tos daudz jums vēl skaitīsim un liksim priekšā, ja, protams, Saeima nobalsos par nodošanu komisijām.

Bet tagad es gribētu pakavēties pie vēl vienas problēmas, ja runā par autoceļiem. Šo akcīzes nodokli gaida ne tikai tie, kuri uztraucās, ka paliks dārgāks benzīns, bet arī desmitiem tūkstošu cilvēku un viņu ģimenes, kuri strādā ceļu pārvaldēs, kuri strādā ceļu būves uzņēmumos, kuri strādā asfaltbetona rūpnīcās. Viņi gaida maizi un darbu. Un uz ko ir vērsts šis nodokļa palielinājums? Uz investīcijām valsts reģionālajā infrastruktūrā. Pa visu valsti šai naudai ir jāizplūst un jāatgriežas atpakaļ gan darba, gan investīciju veidā.

Tieši tāpat es varu runāt par pasažieru parvadājumiem. Šo nodokļa palielinājumu, lai cik jocīgi tas būtu, gaida arī pašvaldības, jo kopā ar pašvaldībām mums ir izstrādāta programma. Divus miljonus latu no šī palielinājuma mēs asignēsim pasažieru pārvadājumu piesubsidēšanai, es gribētu teikt, un tas mums dod 469 tūkstošus papildreisu autobusu pārvadājumiem lauku rajonos, 24 nosacītos reisus katrā lauku rajonā dienā. Tie ir tikai 2 miljoni latu, kurus mēs esam paredzējuši paņemt no šīs 50 procentu daļas, kas iet autoceļiem, dzelzceļam, pasažieru pārvadājumiem.

Un tagad par dzelzceļu. Mēs pirmo reizi esam mēģinājuši pateikt, ka mūsu dzelzceļa infrastruktūrā piecus gadus nav nopirkts neviens vagons, mums nav praktiski veikti nekādi lielāki remontdarbi mūsu dzelzceļa posmos. Jūs visi redzējāt, kāda vētra sacēlās sakarā ar to, ka mēs sākām beidzot ekonomiski skatīties uz Latvijas dzelzceļu. Šī arī ir liela problēma. Un mēs šeit esam iestrādājuši nelielu palīdzību dzelzceļam. 50 procentus no tā akcīzes nodokļa, ko dzelzceļš maksā par to dīzeļdegvielu, ko dzelzceļš pats lieto, mēs šeit esam paredzējuši tam atgriezt. Uz to gaida 21 tūkstotis Latvijas dzelzceļņieku. Tas ir darbs un maize lokomotīvju vadītājiem, strādniekiem uz dzelzceļa un visiem pārējiem, kas strādā ap šīm milzīgajām valsts infrastruktūras nozarēm.

Es pārāk vairs negribētu runāt, es vienkārši pilnīgi piekrītu Ābiķa kunga teiktajam, ka nevajadzētu mums izdarīt pārāk ātrus secinājumus, bet nodot šos likuma grozījumus komisijām, un tad gan Satiksmes ministrija, gan Finansu ministrija, gan Ekonomikas ministrija nāks uz komisijām, uz frakcijām un skaidros šo viedokli, un mēģināsim kopīgi atrast risinājumus šai lietai, kuri mums būs jāatrod tā vai tā, jo ceļš, dzelzceļš un pasažieru pārvadājumi ir pakalpojums. To es esmu teicis daudzas reizes, un šī pakalpojuma kvalitāte ir atkarīga no tā, kā mēs par to maksājam. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Jānis Mauliņš, frakcijas “Latvijai” deputāts!

J.Mauliņš (TKL). Godātā Saeima! Gan pirms, gan pēc vēlēšanām arī mūsu Tautas kustība “Latvijai” gatavojās ne jau opozīcijai, tā gatavojās darbam valdībā un vairākumā. Un tad mēs izstrādājām savus principus, kā pieņemt likumus, kā organizēt saimniecību. Un šinī ziņā, lai gan prese stāstīja, ka mums nekādu plānu nav, mums tie plāni bija ļoti nopietni. Un viens no šo plānu pamatprincipiem... Jo, lai bērns piedzimtu labs un talantīgs, un normāls, viņam jābūt iedzimtības molekulai kārtībā. Un tā arī mums pamatprincipi, kurus mēs izvirzījām, bija šis nosacījums, lai veidotos normāla saimnieciskā sabiedrība tirgus ekonomikā. Un viens no šiem nosacījumiem bija, lai netiktu uzņēmējs nepārtraukti raustīts ar nezināmiem lielumiem, proti, izdarot atkal un atkal pārmaiņas nodokļos, atkal un atkal pārmaiņas gan akcīzēs, gan citos nodokļos, gan muitā, gan arī kaut kādos vienkāršos citos nosacījumos, kas ietekmē saimniecisko apriti, arī banku noteikumos. Un mūsu plānā, par kuru skandināja, ka mums tāda plāna nav, bija paredzēts, ka mēs izvirzīsim vienu cilvēku valdībā vai, iespējams, neatkarīgu no valdības un no Saeimas, kurš rūpēsies tikai par likumu koordināciju, lai neiznāktu tā, ka viens iecer likumu, kas iedarbojas uz saimniecību, paaugstinot izmaksas par 5 procentiem, viens — par 3 procentiem, viens — par 1 procentu, un rezultātā kopā viss paaugstinās, negaidīti izmainās, visi biznesa plāni jāpārtaisa. Izmaiņu ir tik daudz, ka var būt pieaugums par 10 procentiem, kā mēs zinām, gadā. Un varbūt pat par 20 procentiem, kā rāda inflācija. Praktiski tas nozīmē, ka cilvēks, uzņēmējs nevar plānot tālāk par dažiem mēnešiem un šīs garās ceremonijas ar biznesa plānu iesniegšanu kreditētājiem paliek kaut kur pilnīgi bezjēdzīgi karājoties gaisā, tāpat visi biznesa plāni. Ne jau tāpēc, ka tie ir aplami, ka tie nebūtu pareizi aprēķināti, kaut arī tā notiek, bet vienkārši tāpēc, ka biznesa plānā nevar paredzēt, kas ienāks prātā Saeimai, kas ienāks prātā valdībai attiecībā uz nodokļu, dažādu izmaksu palielināšanu. Kompjūteristi, datoristi, programmētāji saka tā, ka visnenosakāmākais, visvoluntārākais ir valdības un likumdevēju iedoma viņu galvā. Tāpēc mēs bijam paredzējuši un es gribu konstruktīvi ieteikt šībrīža valdībai un jums, Saeimai, — ievērojiet šo mūsu principu, kaut ko dariet, lai jums nebūtu nekoordinētas nodokļu paaugstināšanas, kas sagrauj praktiski visvairāk mazos uzņēmējus. Bet mazie uzņēmēji normālas demokrātijas zemēs ir galvenais demokrātijas noturētājs un galvenais veselīgas sabiedrības veidotājs.

Tad tādā sakarā arī es vēršos pie šī akcīzes nodokļa jautājuma. Akcīzes nodokli vajadzētu paaugstināt kā normālā demokrātiskā zemē — pakāpeniski, iepriekš brīdinot vismaz gadu, bet, vēlams, pat trīs gadus. Tātad likumu pieņemt ar pakāpenisku pieaugumu trijos gados. Tad varētu gan justies drošs uzņēmējs, gan varētu justies droša arī valdība, ka nebūs nekādu ne pārspīlējumu, ne kritumu, ne krīžu, ne citādu nelaimju. Es to gribētu likt pie sirds, kopumā principā atbalstot vajadzīgās pārmaiņas nodokļu politikā. Bet tikai nepārkāpjot pāri šim nosacījumam.

Jārēķinās ar to arī, ka, paaugstinot akcīzi strauji degvielai, vispirms tiks sists pa tiem ražotājiem, kas patērē daudz šīs degvielas, un tie ir transportētāji. Un visvairāk transportē smagu kravu — pienu, maizi, un tas ir galvenais. Arī gaļu. Arī ābolus. Tas ir pats galvenais. Un, ja attiecībā uz citām precēm tas izmaksu pacēlums būs niecīgs vai vispār nebūs, tad taisni attiecībā uz šīm precēm, kuras patērē mūsu trūcīgie, būs pacēlums neapšaubāmi liels. Tātad šīs runas, kuras te dzirdēju, nav pa tukšo. Nav tikai pateikts tā... Sitiens ir šādā veidā tiem trūcīgajiem. Un, kā Stašs man starpbrīdī teica, jārēķinās ar to, ka nabaga cilvēki brauc ar nabadzīgām mašīnām, kuras tērē benzīnu divreiz vairāk nekā lepns BMW vai kāda cita mašīna. Tātad viņi gribot negribot būs spiesti iegādāties vairāk degvielas un līdz ar to vairāk ciest.

Bet vēl viena lieta ir. Mēs varam sagraut savu zvejniecību, kas ir viena no galvenajām nozarēm Latvijā. Ja runā par to, ka benzīna akcīzes nodoklis ir paredzēts galvenokārt ceļu sakārtošanai, tad zvejnieki pamatoti aizrāda, ka viņiem jau jūra nav jābruģē. Tātad viņiem tiks atņemtas iespējas konkurēt pasaules tirgū ar zvejniecības, tā teikt, produkciju bez jebkāda pretieguvuma. Vai par to ir domāts?

Un tad vēl viens. Es piekrītu, ka haosu pāri robežai vajag likvidēt. Bet vai nebūtu tomēr labāk neieviest tādus drakoniskus noteikumus, kas likvidē mazo biznesu šajā jomā. Vai tad tiešām tas nav izkontrolējams, ja mēs beidzot savedīsim savu robežu kārtību, ieviesīsim normālu datorizāciju un pieslēgsim šos datorus pie tā paša mūsu vājā telefonu tīkla, pie kura tos var pieslēgt, kā saka tehniski zinoši cilvēki. Tādā sakarā es principā esmu pret galveno šajā likumprojektā — pacelt akcīzes nodokli ar lēcienu. Un es domāju, ka tas nozīmē šī likumprojekta konceptuālu noraidīšanu. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Aleksandrs Kiršteins, LNNK un LZP frakcijas deputāts! Ja vēlaties runāt kā ministrs, tad brīdiniet, jo šeit ir ierakstīts frakcijas nosaukums.

A.Kiršteins (LNNK, LZP). Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Es noklausījos šīs iejutīgās runas, notrausu asariņas. Es arī uzzināju šādus tādus jaunumus. Piemēram, visiem iedzimtību nosaka gēni, Mauliņa kungam — molekulas. Bet tas nebūtu varbūt tas galvenais.

Es gribētu faktiski arī atbalstīt daudzas labas asaras. Man ir viens racionāls priekšlikums. Vajadzētu minimālās algas noteikt referendumos. Mēs taču visi šeit esam tautas draugi. Mēs varētu, teiksim, izvirzīt tādu jautājumu: kas ir labāk — minimālā alga 200 lati, vai, teiksim, 38 lati. Pēc tam mēs varētu izvirzīt nākošo referendumu par maksimālajiem nodokļiem — vai tos nevajadzētu vispār atcelt. Kurš būtu pret šādiem priekšlikumiem?

Es esmu drusciņ izbrīnījies par to, jo es pats esmu siļķu ēdājs. Es esmu izbrīnījies par to, ka, teiksim, rīsu ēdāji pēkšņi uztraucas par “mersedesu” braucējiem. Tas mani ļoti aizkustina. Jo, saprotiet, šī nodokļa ideja jau ir tāda — tie, kam ir lielāka mašīna, kura rij vairāk degvielas, dārgāku degvielu, un kas vairāk braukā, teiksim, uz Vāciju, kur ir biežas tiesas prāvas, vai vēl kaut kur, tie arī

Turpinājums nākamajos numuros