Vija Berķe, piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības “Cēsis” valdes priekšsēdētāja:
Mēs — lielākie nodokļu maksātāji

Ja tā īsti pasaka kārtīgam piensaimniekam, ka no tās piensaimniecības nekāda nauda neiznāk, atliek tikai pabrīnīties, kā Makarova kungs domā, kā cilvēks var sagaidīt pensijas vecumu — sievietes 60 gadus, jo ir problemātiski pat 55 gadus sagaidīt.

Ir nepareizi pretstatīt piena ražotāju un piena pārstrādātāju, jo šobrīd visi esam kooperatīvā sabiedrībā. It kā esam kopā un it kā atsevišķi.

Ir sagrauta ražošana. Piemēram, Cēsu rajonā strādā 6 pienotavas, kas ražo gatavo produkciju. No 13 000 govju tikai 2000 lopu ir lielfermās. 70 procenti piena tiek ražoti individuālās saimniecībās, apmēram pieci procenti — zemnieku saimniecībās, kas varētu cerēt uz kaut kādu nākotni. Izjaukta gadiem iedibinātā pārstrādes sistēma. 1993.gadā, kad izlasījām privatizācijas projektus, likās, ka vienīgi mazo pārstrādes uzņēmumu darbības iedzīvināšana ir mūsu nākotne. Bet nesapratām, ka tas kalpos mūsu iznīcināšanai. Es nedomāju, ka tā varbūt bija pārdomāta iznīcināšana. Katru ražotāju atsevišķi ir tomēr vieglāk iznīcināt nekā lielu stipru sistēmu.

Mūs šobrīd gaida pieaugošās nodokļu nastas un izdevumu palielināšana. Piena pārstrādes uzņēmumi jau tā ir lielākie nodokļu maksātāji. Vai tas nav kuriozs, ka Cēsu rajonā visi piena pārstrādes uzņēmumi ir lielāko nodokļu maksātāju skaitā. Cēsu pienotava par katru piena kilogramu nodokļos maksā 1,23 santīmus. Nedomāju, ka būtu jāiznīcina nodokļu sistēma kā tāda, un nebūt nedomāju oponēt Šķēles kungam par akcīzes nodokļa palielināšanu. Bet akcīzes nodoklis ir tikai viena no pozīcijām, kas šajā gadā tiks palielināta. Kā tad mēs dzīvosim?

Par piena kvalitāti. Daudzreiz grēkojam ne jau nezināšanas dēļ, bet tādēļ, ka nav apstākļu. Mēs varam ieiet Eiropā tikai no tās vietas, kur mēs esam, kur mēs stāvam. Un, protams, mēs nevaram konkurēt ar tām valstīm, kuras ir gājušas 30 līdz 40 un vēl vairāk gadu. Gribam ieiet Eiropā tūlīt un ar lielu lēcienu. Ir jāiet uz to labāko ar noteiktu bāzi, kāda mums ir. Taču mūsu reālā bāze ļoti atšķiras no Eiropas, atšķiras no pasaules.

Tomēr piensaimnieki dzīvo. Mūsu piena ražotāji atkarībā no ražotā produkcijas veida maksā piena ražotājiem no 65 līdz 80 procentiem. Vienīgi pircējs nav tāds kā Eiropā. Mēs varam cenas celt tik augstu, cik pircējs spēj maksāt. Un tas ir pats skumjākais.

Vēl viena lieta ir nesaprotama. Kā var sīkražošanu piena ražošanā reducēt uz lielražošanu pārstrādē. Nav saprotams, kā to reāli var izdarīt?

Ceru, ka Piensaimnieku savienība būs tā, kas mūs vienos.