INFORMĀCIJA

Latvijas ev.lut. Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags:
Latvijas baznīca nav ārpus Latvijas

Augsti godātais ministra kungs, godātie klātesošie, dāmas un kungi!

Es pateicos tieslietu ministram par viņa ļoti nozīmīgo referātu. Mūsu valsts tiek atjaunota. Visvairāk nīcinātajās un izpostītajās jomās tā jāuzceļ pavisam no jauna. Pie tādām neapšaubāmi pieder arī valsts un baznīcas attiecības. Šīs attiecības tika postītas piecdesmit gadus. Padomju valsts institūcijas saskatīja Baznīcā ideoloģisku opozīciju un bijušās iekārtas rezervātu. Tās bija sasniegušas lielu virtuozitāti Baznīcas graušanā, saglabājot ārēji iecietības masku. Baznīca ir mācījusies neuzticēties valstij un sargāties no tās.

Nu Latvija atkal ir kļuvusi neatkarīga valsts. Taču šobrīd mūsu neatkarība parādās drīzāk kā neatkarības iespēja, iespēja veidot savu valsti. Lai šo Dieva doto iespēju izmantotu, daudzi priekšstati un attieksmes būs jāformulē no jauna. Tas attiecas arī uz Baznīcas un valsts varas savstarpējām attiecībām un sadarbību. Attieksmju pārformulēšanas process nav ne viegls, ne ātrs. Tas sākas ar patiesu priekšstatu vienam par otru.

Tādēļ godājamā tieslietu ministra referāts, kas tika nolasīts Ministru prezidenta uzdevumā, nav vienkārši formalitāte, bet ir ļoti nozīmīgs dokuments. Tas ir viens no pirmajiem soļiem šajā procesā. Šo referātu kā atsauces materiālu un orientieri izmantos tie, kuri turpinās veidot Baznīcas un valsts veselīgas attiecības.

Ko Baznīca gaida no valsts?

Nav iespējams izsmeļoši runāt par šo tematu piecās minūtēs, kas ir manā rīcībā. Tādēļ pieminēšu tikai dažus pavisam vispārējus momentus, kuri, manuprāt, būtu jāatceras, formulējot valsts institūciju un Baznīcas attiecības. Pirmkārt, es apzināti izvairīšos lietot pretstatu ietverošo formulu “Baznīca un valsts”. Baznīca un valsts nav viens un tas pats, taču tās nav arī pilnīgi šķiramas lietas. Baznīcas locekļi tai pašā laikā ir arī valsts pilsoņi vai iedzīvotāji. Veicot draudžu locekļu garīgo un materiālo aprūpi, Baznīca rūpējas par cilvēkiem, kuri, vismaz luteriskās Baznīcas gadījumā, pārsvarā ir Latvijas pilsoņi. Ieaudzinot garīgas un tikumiskas vērtības svētdienas skolu bērnos, Baznīca piedalās nākamo strādnieku, advokātu, skolotāju, karavīru, muitnieku un valstsvīru ētiskās personības veidošanā. Šādus piemērus varētu vēl turpināt uzskaitīt, taču šoreiz es gribētu tikai uzsvērt, ka Baznīca nav ārpuszemes civilizācija, bet mūsu sabiedrības daļa, un, īstenojot savus uzdevumus un mērķus, veic darbību, kurā ir ieinteresēta sabiedrība kopumā, līdz ar to arī valsts pārvaldes struktūras. Šai ziņā Baznīca vēlētos sagaidīt izpratni. Tas ļautu, daloties resursos, dot kopīgu ieguldījumu vissdažādāko problēmu risināšanā.

Savulaik bieži tika lietots termins “deboļševizācija”. Ar to saprata arī atbrīvošanos no boļševisma laika domāšanas klišejām. “Opijs tautai” bija oficiālais reliģijas apzīmējums boļševisma laikā. Tagad ir iespējams ielūkoties reliģijas fenomenā dziļāk. Ikviens cilvēks vēlas sasniegt laimi un apmierinājumu, taču šai ceļā sastopas ar daudziem šķēršļiem, no kuriem daži šķiet pat nepārvarami, piemēram, nāve. Cilvēce ir centusies šos šķēršļus pārvarēt pa diviem ceļiem — reliģiju un zinātni, kas uzskatāmi par diviem līdztekus ejošiem īstenības izziņas ceļiem. Tādēļ, atjaunojot Latvijas neatkarību, reliģijai vajadzētu pievērst pienācīgu uzmanību kā vienam no fundamentālajiem cilvēka esamības aspektiem, kas izriet no cilvēka dzīves pamatproblēmām. Būtu svarīgi atraisīties arī no tādiem valsts ateisma laika stereotipiem, kuri kristīgo Baznīcu identificēja vienīgi ar tās vēstures iztēlotajām vai patiesajām negācijām, piemēram, inkvizīciju, bet nekad nepieminēja tās milzīgo pozitīvo ieguldījumu pasaules vēsturē un civilizācijas attīstībā. Tagad Latvijā, kad Baznīcai kā struktūrai Latvijas valstī vairs nav politiskas varas, ir aktuāls un var īstenoties tieši šis pozitīvais potenciāls, bet bieži piesauktās negācijas neatgriezeniski pieder daudzu gadsimtu senai pagātnei.

Baznīca vēlētos, lai, no jauna formulējot Baznīcas lomu valsts un sabiedrības dzīvē, likumdevēji un izpildvaras pārstāvji spētu saredzēt Baznīcu ne tikai tādu, kāda tā ir pašlaik, piecdesmit gadus vajāta un nīcināta, tādēļ vēl pārāk neaktīva un nodarbināta ar savas iekšējās atjaunošanās problēmām. Domājot par Baznīcas vietu sabiedrībā, būtu nozīmīgi ielūkoties nākotnē. Kāds Baznīcas ieguldījums varētu būt pozitīvas attīstības gadījumā? Tāds, kāds tas ir mums visapkārt — kristīgās Eiropas zemēs. Taču, lai šāda pozitīva attīstība notiktu, būtu svarīgi redzēt Baznīcu arī tādu, kāda tā ir šodien, — ar faktiski iznīcinātu materiālo bāzi, pārtiekošu no vienkāršu ticīgo ziedojumiem, kara un okupācijas laikā zaudējušu 80 procentus mācītāju. Baznīcu, kam tomēr jāuztur un jāatjauno neskaitāmi arhitektūras, vēstures un mākslas pieminekļi, no kā sagaida žēlsirdības un aprūpes darbu, līdzdalību visdažādākajos sabiedrību audzinošos pasākumos, bet kas, neskatoties uz dažām iespējamām atlaidēm nodokļu un tarifu ziņā, bieži tiek pielīdzināta restorāniem, kazino, naftas un labības tirgotājiem un rūpniecības uzņēmumiem. Diemžēl jākonstatē, ka Latvijā baznīcām ir nelabvēlīgāka finansiālā vide nekā tādās valstīs, kur baznīcas tiešām varētu nosaukt par salīdzinoši bagātām. Droši vien arī šajā ziņā būtu jātiek vaļā no viduslaiku stereotipiem par baznīcas zeltu un bagātībām, jāņēm vērā patiesā aina un atbilstoši tai jārīkojas.

Piecās minūtēs, kas bija manā rīcībā, es varēju pasacīt tikai dažas vispārīgas lietas. Lai tās atšifrētu konkrētās detaļās, priekšlikumos un vienošanās, būtu vajadzīga saruna, dialogs. Es patiesi priecājos, ka šodien mēs esam varējuši sanākt uz šādu sarunu. Tas ir tas, ko Baznīca gaida no valsts, — ieinteresētu, konstruktīvu, savstarpējas uzticēšanās pilnu un atklātu sarunu. Ceru, ka tā turpināsies arī nākotnē.

Noslēgumā gribētu piebilst, ka Baznīca gaida no valsts varas to, ko gaida visa tauta, — vidi, kas veicinātu godīgumu un tikumu. Bībelē teikts, ka Dievs nevienu nepārbauda vairāk, nekā tas spēj izturēt. To nevajadzētu darīt arī valstij. Baznīca tāpat kā tauta gaida pārdomātu un taisnīgu nodokļu politiku, lai cilvēki, kuri vēlas būt godīgi, netiktu pārāk smagi pārbaudīti un kārdināti. Baznīca tāpat kā tauta gaida, lai situācijā, kad, salīdzinot ar astoņdesmito gadu beigām alkohola psihožu skaits ir pieaudzis divdesmitkārt, tiktu ātri un efektīvi sakārtots alkohola imports, uzskaite un tirdzniecība. Mēs gaidām, ka tiks darīts vismaz iespējamais, lai ierobežotu varmācības un netikumības propagandas vilni, kas veļas pāri Latvijai, un lai tā vietā sāktu atjaunot priekšstatu par vērtībām, tai skaitā kristīgajām. Lai Dievs mums katram palīdz piepildīt savu uzdevumu šo mērķu īstenošanā!

Tādēļ godājamā tieslietu ministra referāts, kas tika nolasīts Ministru prezidenta uzdevumā, nav vienkārši formalitāte, bet ir ļoti nozīmīgs dokuments. Tas ir viens no pirmajiem soļiem šajā procesā. Šo referātu kā atsauces materiālu un orientieri izmantos tie, kuri turpinās veidot Baznīcas un valsts veselīgas attiecības.

Ko Baznīca gaida no valsts?

Nav iespējams izsmeļoši runāt par šo tematu piecās minūtēs, kas ir manā rīcībā. Tādēļ pieminēšu tikai dažus pavisam vispārējus momentus, kuri, manuprāt, būtu jāatceras, formulējot valsts institūciju un Baznīcas attiecības. Pirmkārt, es apzināti izvairīšos lietot pretstatu ietverošo formulu “Baznīca un valsts”. Baznīca un valsts nav viens un tas pats, taču tās nav arī pilnīgi šķiramas lietas. Baznīcas locekļi tai pašā laikā ir arī valsts pilsoņi vai iedzīvotāji. Veicot draudžu locekļu garīgo un materiālo aprūpi, Baznīca rūpējas par cilvēkiem, kuri, vismaz luteriskās Baznīcas gadījumā, pārsvarā ir Latvijas pilsoņi. Ieaudzinot garīgas un tikumiskas vērtības svētdienas skolu bērnos, Baznīca piedalās nākamo strādnieku, advokātu, skolotāju, karavīru, muitnieku un valstsvīru ētiskās personības veidošanā. Šādus piemērus varētu vēl turpināt uzskaitīt, taču šoreiz es gribētu tikai uzsvērt, ka Baznīca nav ārpuszemes civilizācija, bet mūsu sabiedrības daļa, un, īstenojot savus uzdevumus un mērķus, veic darbību, kurā ir ieinteresēta sabiedrība kopumā, līdz ar to arī valsts pārvaldes struktūras. Šai ziņā Baznīca vēlētos sagaidīt izpratni. Tas ļautu, daloties resursos, dot kopīgu ieguldījumu vissdažādāko problēmu risināšanā.

Savulaik bieži tika lietots termins “deboļševizācija”. Ar to saprata arī atbrīvošanos no boļševisma laika domāšanas klišejām. “Opijs tautai” bija oficiālais reliģijas apzīmējums boļševisma laikā. Tagad ir iespējams ielūkoties reliģijas fenomenā dziļāk. Ikviens cilvēks vēlas sasniegt laimi un apmierinājumu, taču šai ceļā sastopas ar daudziem šķēršļiem, no kuriem daži šķiet pat nepārvarami, piemēram, nāve. Cilvēce ir centusies šos šķēršļus pārvarēt pa diviem ceļiem — reliģiju un zinātni, kas uzskatāmi par diviem līdztekus ejošiem īstenības izziņas ceļiem. Tādēļ, atjaunojot Latvijas neatkarību, reliģijai vajadzētu pievērst pienācīgu uzmanību kā vienam no fundamentālajiem cilvēka esamības aspektiem, kas izriet no cilvēka dzīves pamatproblēmām. Būtu svarīgi atraisīties arī no tādiem valsts ateisma laika stereotipiem, kuri kristīgo Baznīcu identificēja vienīgi ar tās vēstures iztēlotajām vai patiesajām negācijām, piemēram, inkvizīciju, bet nekad nepieminēja tās milzīgo pozitīvo ieguldījumu pasaules vēsturē un civilizācijas attīstībā. Tagad Latvijā, kad Baznīcai kā struktūrai Latvijas valstī vairs nav politiskas varas, ir aktuāls un var īstenoties tieši šis pozitīvais potenciāls, bet bieži piesauktās negācijas neatgriezeniski pieder daudzu gadsimtu senai pagātnei.

Baznīca vēlētos, lai, no jauna formulējot Baznīcas lomu valsts un sabiedrības dzīvē, likumdevēji un izpildvaras pārstāvji spētu saredzēt Baznīcu ne tikai tādu, kāda tā ir pašlaik, piecdesmit gadus vajāta un nīcināta, tādēļ vēl pārāk neaktīva un nodarbināta ar savas iekšējās atjaunošanās problēmām. Domājot par Baznīcas vietu sabiedrībā, būtu nozīmīgi ielūkoties nākotnē. Kāds Baznīcas ieguldījums varētu būt pozitīvas attīstības gadījumā? Tāds, kāds tas ir mums visapkārt — kristīgās Eiropas zemēs. Taču, lai šāda pozitīva attīstība notiktu, būtu svarīgi redzēt Baznīcu arī tādu, kāda tā ir šodien, — ar faktiski iznīcinātu materiālo bāzi, pārtiekošu no vienkāršu ticīgo ziedojumiem, kara un okupācijas laikā zaudējušu 80 procentus mācītāju. Baznīcu, kam tomēr jāuztur un jāatjauno neskaitāmi arhitektūras, vēstures un mākslas pieminekļi, no kā sagaida žēlsirdības un aprūpes darbu, līdzdalību visdažādākajos sabiedrību audzinošos pasākumos, bet kas, neskatoties uz dažām iespējamām atlaidēm nodokļu un tarifu ziņā, bieži tiek pielīdzināta restorāniem, kazino, naftas un labības tirgotājiem un rūpniecības uzņēmumiem. Diemžēl jākonstatē, ka Latvijā baznīcām ir nelabvēlīgāka finansiālā vide nekā tādās valstīs, kur baznīcas tiešām varētu nosaukt par salīdzinoši bagātām. Droši vien arī šajā ziņā būtu jātiek vaļā no viduslaiku stereotipiem par baznīcas zeltu un bagātībām, jāņēm vērā patiesā aina un atbilstoši tai jārīkojas.

Piecās minūtēs, kas bija manā rīcībā, es varēju pasacīt tikai dažas vispārīgas lietas. Lai tās atšifrētu konkrētās detaļās, priekšlikumos un vienošanās, būtu vajadzīga saruna, dialogs. Es patiesi priecājos, ka šodien mēs esam varējuši sanākt uz šādu sarunu. Tas ir tas, ko Baznīca gaida no valsts, — ieinteresētu, konstruktīvu, savstarpējas uzticēšanās pilnu un atklātu sarunu. Ceru, ka tā turpināsies arī nākotnē.

Noslēgumā gribētu piebilst, ka Baznīca gaida no valsts varas to, ko gaida visa tauta, — vidi, kas veicinātu godīgumu un tikumu. Bībelē teikts, ka Dievs nevienu nepārbauda vairāk, nekā tas spēj izturēt. To nevajadzētu darīt arī valstij. Baznīca tāpat kā tauta gaida pārdomātu un taisnīgu nodokļu politiku, lai cilvēki, kuri vēlas būt godīgi, netiktu pārāk smagi pārbaudīti un kārdināti. Baznīca tāpat kā tauta gaida, lai situācijā, kad, salīdzinot ar astoņdesmito gadu beigām alkohola psihožu skaits ir pieaudzis divdesmitkārt, tiktu ātri un efektīvi sakārtots alkohola imports, uzskaite un tirdzniecība. Mēs gaidām, ka tiks darīts vismaz iespējamais, lai ierobežotu varmācības un netikumības propagandas vilni, kas veļas pāri Latvijai, un lai tā vietā sāktu atjaunot priekšstatu par vērtībām, tai skaitā kristīgajām. Lai Dievs mums katram palīdz piepildīt savu uzdevumu šo mērķu īstenošanā!

Runa simpozijā “Baznīca un sabiedrība”