Latvijas tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs:
Ko Latvijas valsts varētu gaidīt no Baznīcas

Latvijas Baznīca arī tagad vislielākajā mērā saskaras ar visu to smago un problemātisko vēstures mantojumu, ko Latvijas sabiedriskajā dzīvē atstājuši okupācijas piecdesmit gadi. Tie 1940.gada un tam sekojošie notikumi, kas radikāli pārveidoja Latvijas politisko un ekonomisko sistēmu, neapšaubāmi iespaidoja arī Latvijas baznīcu darbību un mācību. Latvijas vēsturē bija iesācies totalitārisma periods — vienas partijas — komunistiskās partijas (PSKP) absolūta vara un viens, visiem iedzīvotājiem uzspiests pasaules uzskats — marksisms–ļeņinisms, kura būtiska un neatņemama sastāvdaļa ir ateisms. Bezdievības ideoloģija un politika caurstrāvoja visas okupētās Latvijas dzīves sfēras. Formāli PSRS konstitūcija deklarēja, ka pastāv apziņas brīvība, taču faktiski notika rupja iejaukšanās un diktāts Baznīcas dzīvē, ticīgie cilvēki tika gan fiziski represēti, gan garīgi vajāti, viņus padarīja par otrās šķiras cilvēkiem, garīdznieki tika izstumti no normālas sociālās aprites. Tika likvidēta jebkura veida teoloģiskās literatūras izdošana un normāla teoloģiskā izglītība. Tika darīts viss iespējamais, lai iznīcinātu kristīgo morāli un dzīvesveidu, Baznīcas ietekmi valsts un sabiedrības dzīvē.

Drošības dienesti un kompartijas organizācijas sevišķi raudzījās, lai Baznīca un kristīgā atziņa neietekmētu jaunās paaudzes domāšanu un inteliģences darbību. Kristīgā ticība tika pasludināta par nezinātnisku un tumsonīgu pasaules uzskatu, par buržuāziskās iekārtas palieku. Agresīvajā vidē, kurā Baznīcai bija jāaizsargājas un jāsaglabā sava identitāte, veidojās savdabīga teoloģija un Baznīcas prakse, kas bija pilnīgi atrauta no brīvās pasaules. Jāatzīmē, ka komunistiskā režīma apstākļos bija garīdznieki un ticīgie cilvēki, kuri spēja pretoties režīmam un palikt uzticīgi saviem ideāliem.

Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas procesā 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā Baznīca un sociāli aktīvie garīdznieki piedalījās cīņā par demokrātiskas sabiedrības atdzimšanu. Politiskā sadarbība ar nacionālajiem spēkiem sekmēja to, ka laika posmā no 1987. līdz 1991.gadam Baznīca piedzīvoja milzīgu popularitātes periodu. Diemžēl jānorāda, ka daudziem tā bija īslaicīga modes lieta. Taču drīz vien sākās otrais posms, kurā Baznīca un laicīgā sabiedrība atklāja interešu nesakritību. Sabiedrības demokratizācijas gaitā brīvību bija ieguvusi ne tikai Baznīca un tās mācība, bet arī citas vērtības, precīzāk runājot, antivērtības — fiziska spēka, naudas, mantas, seklas masu izklaides un vardarbības kults. Kristīgā mācība daudziem bija kļuvusi neizdevīga, pat traucējoša. Izveidojās zināma plaisa starp valsts politiku un Baznīcu. Atkal bija izveidojusies situācija, kad kristīgais dzīves veids un morāle nebija dominējošie ievērojamā Latvijas sabiedrības daļā. Sāka veidoties atvešinātas attiecības starp Baznīcu un lielāko Latvijas sabiedrības daļu.

Kāda tad šobrīd ir situācija valsts un Baznīcas oficiālajās, juridiskajās attiecībās? Valsts un reliģisko organizāciju attiecību juridiskos pamatus pašlaik nosaka Reliģisko organizāciju likums, kas Saeimā tika pieņemts 1995.gada septembrī. Šajā normatīvajā aktā noteikts, ka Latvijas Republikā valsts ir atdalīta no Baznīcas. Valstij un pašvaldībām, un to institūcijām, kā arī sabiedriskajām un citām organizacijām nav tiesību iejaukties reliģisko organizāciju reliģiskajā darbībā. Valsts institūcijām ir laicīgs raksturs, un reliģiskās organizācijas valsts funkcijas veic tikai likumos paredzētajos gadījumos. Tā, piemēram, saskaņā ar LR Civillikuma 51.pantu laulības reģistrāciju ar civiltiesiskām sekām var izdarīt evaņģēliski luteriskās, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, metodistu, baptistu, septītās dienas adventistu vai Mozus ticīgo garīdznieks, kuram ir attiecīgās konfesijas atļauja. Jāatzīmē, ka LR militārajā valsts dienestā neiesauc ordinētos garīdzniekus. Valsts atzīst vecāku un aizbildņu tiesības audzināt savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību. Valsts institūcijas uzrauga un kontrolē reliģisko organizāciju darbības atbilstību likumdošanas aktiem. Likumā paredzētās reliģisko organizāciju tiesības aizsargā valsts. Valsts un reliģisko organizāciju savstarpējās attiecības kārto Tieslietu ministrija, kas pēc reliģisko organizāciju lūguma iespēju robežās sniedz tām nepieciešamo palīdzību organizatorisko, juridisko un citu jautājumu risināšanā.

Pirms dažām nedēļām darbu Tieslietu ministrijas sastāvā uzsāka atjaunotais Reliģijas lietu departaments. Tā pamatuzdevums ir pārzināt ar valsts un reliģisko organizāciju savstarpējām attiecībām saistītos jautājumus un aizstāvēt likumā paredzētās reliģisko organizāciju tiesības, kā arī veikt reliģisko organizāciju reģistrāciju vai motivēti atteikt tās reģistrēt. Čpaši atzīmējams fakts valsts un Baznīcas attiecībās ir likums “Par īpašuma atdošanu reliģiskjām organizācijām”, kas atzīst par spēkā neesošiem okupētajā Latvijā pieņemtos normatīvos aktus par reliģisko organizāciju īpašumu atsavināšanu. Minētais likums nosaka, ka reliģiskajām organizācijām ir atjaunojamas īpašuma tiesības uz objektiem, kuri Latvijas Republikas teritorijā atsavināti laikā no 1940.gada 21.jūlija līdz šā likuma spēkā stāšanās brīdim, tas ir, līdz 1992.gadam.

Jāatzīmē, ka Latvijas Republikā ar īpašuma nodokli netiek aplikts reliģiskajām organizācijām piederošais īpašums. Ar nodokli neapliek apbedīšanas un Latvijas Republikā reģistrēto reliģisko organizāciju reliģiskos, rituālos un citus pakalpojumus, kuru mērķis nav sistemātiski gūt pelņu. Rezidentiem un pastāvīgajām pārstāvniecībām nodokli samazina par 85% no summām, kas ziedotas Latvijas Republikā reģistrētām sabiedriskajām, kultūras, izglītības, zinātnes un reliģiskajām organizācijām. Pašvaldības pēc motivēta maksātāju lūguma var uz laiku samazināt zemes nodokli vai atbrīvot no tā labdarības un reliģiskās organizācijas — par tām lietošanā piešķirto zemi, kuru šīs organizācijas izmanto savu mērķu īstenošanai un kura nav nodota tālāk citiem lietotājiem. Jāatzīmē, ka Latvijā ir ļoti daudz tādu pašvaldību, kas to dara.

Ko Latvijas valsts varētu gaidīt no Baznīcas patlaban?

Pirmkārt jau Latvijas Baznīcai būtu jāuzņemas atbildība par tradicionālo vērtību atjaunošanu, morāles un garīguma iedibināšanu un iedzīvināšanu Latvijas sabiedrībā. Šim procesam vajadzētu būt pārdomātam un dabiskam, bez sasteigtības un arī bez lielas vilcināšanās. Morāles normas, kā rāda vēsture, nevar iedibināt ar klaju formālu sludināšanu vai didaktiskām pamācībām, kas atrautas no reālās dzīves. Šeit būtu nepieciešams rūpīgs darbs un, protams, arī garīdznieku un Baznīcas darbinieku personiskais paraugs. Baznīcai būtu arī jāizjūt cilvēku un sabiedrības sāpes un problēmas, jādalās ar cilvēku viņa ciešanās. Tikai tad Baznīca kļūs cilvēkam un sabiedrībai neaizvietojams institūts. Baznīcai neapšaubāmi būtu jāsāk ar katra individuālā cilvēka veidošanu.

Baznīcai būtu aktīvi jāreaģē arī uz negatīvajām parādībām mūsu valsts sociālajā un ekonomiskajā dzīvē. Jānāk klajā ar ierosinājumiem Saeimas komisijās, valdībā, pie deputātiem un pašvaldības institūcijās. Daudzu likumprojektu izstrādāšanā būtu nepieciešama Baznīcas darbinieku aktīvāka līdzdalība. Jāatzīmē, ka Reliģisko organizāciju likuma tapšanā Baznīca esot ieturējusi samērā neaktīvu nostāju. Sakarā ar to likuma piemērošanas procesā ir konstatēti vairāki trūkumi.

Savu viedokli Baznīcai būtu ieteicams biežāk paust presē, radio un televīzijā. Latvijā pēdējo gadu laikā ieplūst daudz tādas mākslinieciski nevērtīgas informācijas, kas modina zemiskus instinktus, veido uztveres seklumu un gara nabadzību. Dažādās formās Latvijā sāk parādīties sātanistu kulta elementi un simbolika. Daļu sabiedrības saista vardarbības un visatļautības dzīvesveida modelis. Pretējos svaru kausos gan valstij, gan Baznīcai būtu jānoliek gara vērtības un dvēseles harmonijas veidošana.

Smags Baznīcas darba lauks būtu jaunās paaudzes audzināšana, protams, nepārkāpjot apziņas brīvības principu. Šet būtu nepieciešami nopietni pētījumi kristīgās reliģijas mācības dažādu alternatīvo programmu izstrādē, sakaru uzturēšanā ar skolu vadītājiem un skolotājiem. Padomju okupācijas gadi pilnīgi iznīcinājuši ticības mācības un kristīgās reliģijas mācības praksi. Pētījumi liecina, ka trūkst cilvēku, kas tagad varētu mācīt šos priekšmetus. Iespējams, drīzumā tiks pieņemtas tiesību normas, kas noteiks kristīgās reliģijas mācīšanu valsts izglītības iestādēs izvēles veidā. Lai šo darbu veiktu kvalitatīvi, Baznīcai būtu jāpalīdz skolotāju sagatavošanā un ieteikšanā, lai šo priekšmetu mācītu kompetenti un kristīgo atziņu saprotoši cilvēki.

Valsts pienākums būtu arī pilnībā leģitimitēt kapelānu dienestu slimnīcās un citās ārstniecības iestādēs, militārajā dienestā un cietumos. Baznīcai būtu nepieciešams izstrādāt īpašu apmācības programmu un sistēmu šo kapelānu izglītošanā un apmācībā.

Baznīca tradicionāli ir bijusi ģimenes sargātāja, šādai nostājai būtu jāsaglabājas arī turpmāk. Ģimenes stiprums noteiks arī valsts un tautas stiprumu. Baznīcai jāveicina garīgā izpratne par ģimenes saitēm, attiecībām starp vecākiem un bērniem un starp laulātajiem.

Latvijas valsts atbalsta vēsturiski kristīgo vērtību atjaunošanu un vēsturiski tradicionālo vērtību dominēšanu Latvijas teritorijā. Kristīgā Baznīca Latvijas teritorijā ir izveidojusies konkrētās vēsturiskās ticīgo kopības formās, ko pirmkārt pārstāv vēsturiski tradicionālās konfesijas — evaņģēliski luteriskā Baznīca, Romas katoļu Baznīca, pareizticīgā Baznīca un baptistu draudzes. Šīm konfesijām būtu jāveicina tradicionālā kultūras mantojuma un nacionālās identitātes saglabāšana un kristīgās filozofijas pēctecība. Tradicionālajām konfesijām būtu jāparāda sava vienotība un dominante pār tām Latvijā ieplūstošajām reliģiskajām kustībām un grupām, kuras darbojas apšaubāmās formās un sludina mūsu tautai neraksturīgu un netradicionālu dievizpratni. Netradicionālo reliģiju invāzija ir bīstams process, kas Latvijas valsts un tautas pastāvēšanai un attīstībai var radīt negatīvas un, iespējams, neatgriezeniskas sekas.

Nobeigumā gribētos atzīmēt, ka visi minētie valsts un Baznīcas darbības virzieni sekmētu Latvijas veidošanos par garīgi stipru pilsoņu valsti. Šeit ir dzīvojuši mūsu tēvi un tēvu tēvi — atjaunosim, sargāsim un pilnveidosim tās pirmsokupācijas laika garīgās vērtības, kuras esam saņēmuši mantojumā.

Drošības dienesti un kompartijas organizācijas sevišķi raudzījās, lai Baznīca un kristīgā atziņa neietekmētu jaunās paaudzes domāšanu un inteliģences darbību. Kristīgā ticība tika pasludināta par nezinātnisku un tumsonīgu pasaules uzskatu, par buržuāziskās iekārtas palieku. Agresīvajā vidē, kurā Baznīcai bija jāaizsargājas un jāsaglabā sava identitāte, veidojās savdabīga teoloģija un Baznīcas prakse, kas bija pilnīgi atrauta no brīvās pasaules. Jāatzīmē, ka komunistiskā režīma apstākļos bija garīdznieki un ticīgie cilvēki, kuri spēja pretoties režīmam un palikt uzticīgi saviem ideāliem.

Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas procesā 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā Baznīca un sociāli aktīvie garīdznieki piedalījās cīņā par demokrātiskas sabiedrības atdzimšanu. Politiskā sadarbība ar nacionālajiem spēkiem sekmēja to, ka laika posmā no 1987. līdz 1991.gadam Baznīca piedzīvoja milzīgu popularitātes periodu. Diemžēl jānorāda, ka daudziem tā bija īslaicīga modes lieta. Taču drīz vien sākās otrais posms, kurā Baznīca un laicīgā sabiedrība atklāja interešu nesakritību. Sabiedrības demokratizācijas gaitā brīvību bija ieguvusi ne tikai Baznīca un tās mācība, bet arī citas vērtības, precīzāk runājot, antivērtības — fiziska spēka, naudas, mantas, seklas masu izklaides un vardarbības kults. Kristīgā mācība daudziem bija kļuvusi neizdevīga, pat traucējoša. Izveidojās zināma plaisa starp valsts politiku un Baznīcu. Atkal bija izveidojusies situācija, kad kristīgais dzīves veids un morāle nebija dominējošie ievērojamā Latvijas sabiedrības daļā. Sāka veidoties atvešinātas attiecības starp Baznīcu un lielāko Latvijas sabiedrības daļu.

Kāda tad šobrīd ir situācija valsts un Baznīcas oficiālajās, juridiskajās attiecībās? Valsts un reliģisko organizāciju attiecību juridiskos pamatus pašlaik nosaka Reliģisko organizāciju likums, kas Saeimā tika pieņemts 1995.gada septembrī. Šajā normatīvajā aktā noteikts, ka Latvijas Republikā valsts ir atdalīta no Baznīcas. Valstij un pašvaldībām, un to institūcijām, kā arī sabiedriskajām un citām organizacijām nav tiesību iejaukties reliģisko organizāciju reliģiskajā darbībā. Valsts institūcijām ir laicīgs raksturs, un reliģiskās organizācijas valsts funkcijas veic tikai likumos paredzētajos gadījumos. Tā, piemēram, saskaņā ar LR Civillikuma 51.pantu laulības reģistrāciju ar civiltiesiskām sekām var izdarīt evaņģēliski luteriskās, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, metodistu, baptistu, septītās dienas adventistu vai Mozus ticīgo garīdznieks, kuram ir attiecīgās konfesijas atļauja. Jāatzīmē, ka LR militārajā valsts dienestā neiesauc ordinētos garīdzniekus. Valsts atzīst vecāku un aizbildņu tiesības audzināt savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību. Valsts institūcijas uzrauga un kontrolē reliģisko organizāciju darbības atbilstību likumdošanas aktiem. Likumā paredzētās reliģisko organizāciju tiesības aizsargā valsts. Valsts un reliģisko organizāciju savstarpējās attiecības kārto Tieslietu ministrija, kas pēc reliģisko organizāciju lūguma iespēju robežās sniedz tām nepieciešamo palīdzību organizatorisko, juridisko un citu jautājumu risināšanā.

Pirms dažām nedēļām darbu Tieslietu ministrijas sastāvā uzsāka atjaunotais Reliģijas lietu departaments. Tā pamatuzdevums ir pārzināt ar valsts un reliģisko organizāciju savstarpējām attiecībām saistītos jautājumus un aizstāvēt likumā paredzētās reliģisko organizāciju tiesības, kā arī veikt reliģisko organizāciju reģistrāciju vai motivēti atteikt tās reģistrēt. Čpaši atzīmējams fakts valsts un Baznīcas attiecībās ir likums “Par īpašuma atdošanu reliģiskjām organizācijām”, kas atzīst par spēkā neesošiem okupētajā Latvijā pieņemtos normatīvos aktus par reliģisko organizāciju īpašumu atsavināšanu. Minētais likums nosaka, ka reliģiskajām organizācijām ir atjaunojamas īpašuma tiesības uz objektiem, kuri Latvijas Republikas teritorijā atsavināti laikā no 1940.gada 21.jūlija līdz šā likuma spēkā stāšanās brīdim, tas ir, līdz 1992.gadam.

Jāatzīmē, ka Latvijas Republikā ar īpašuma nodokli netiek aplikts reliģiskajām organizācijām piederošais īpašums. Ar nodokli neapliek apbedīšanas un Latvijas Republikā reģistrēto reliģisko organizāciju reliģiskos, rituālos un citus pakalpojumus, kuru mērķis nav sistemātiski gūt pelņu. Rezidentiem un pastāvīgajām pārstāvniecībām nodokli samazina par 85% no summām, kas ziedotas Latvijas Republikā reģistrētām sabiedriskajām, kultūras, izglītības, zinātnes un reliģiskajām organizācijām. Pašvaldības pēc motivēta maksātāju lūguma var uz laiku samazināt zemes nodokli vai atbrīvot no tā labdarības un reliģiskās organizācijas — par tām lietošanā piešķirto zemi, kuru šīs organizācijas izmanto savu mērķu īstenošanai un kura nav nodota tālāk citiem lietotājiem. Jāatzīmē, ka Latvijā ir ļoti daudz tādu pašvaldību, kas to dara.

Ko Latvijas valsts varētu gaidīt no Baznīcas patlaban?

Pirmkārt jau Latvijas Baznīcai būtu jāuzņemas atbildība par tradicionālo vērtību atjaunošanu, morāles un garīguma iedibināšanu un iedzīvināšanu Latvijas sabiedrībā. Šim procesam vajadzētu būt pārdomātam un dabiskam, bez sasteigtības un arī bez lielas vilcināšanās. Morāles normas, kā rāda vēsture, nevar iedibināt ar klaju formālu sludināšanu vai didaktiskām pamācībām, kas atrautas no reālās dzīves. Šeit būtu nepieciešams rūpīgs darbs un, protams, arī garīdznieku un Baznīcas darbinieku personiskais paraugs. Baznīcai būtu arī jāizjūt cilvēku un sabiedrības sāpes un problēmas, jādalās ar cilvēku viņa ciešanās. Tikai tad Baznīca kļūs cilvēkam un sabiedrībai neaizvietojams institūts. Baznīcai neapšaubāmi būtu jāsāk ar katra individuālā cilvēka veidošanu.

Baznīcai būtu aktīvi jāreaģē arī uz negatīvajām parādībām mūsu valsts sociālajā un ekonomiskajā dzīvē. Jānāk klajā ar ierosinājumiem Saeimas komisijās, valdībā, pie deputātiem un pašvaldības institūcijās. Daudzu likumprojektu izstrādāšanā būtu nepieciešama Baznīcas darbinieku aktīvāka līdzdalība. Jāatzīmē, ka Reliģisko organizāciju likuma tapšanā Baznīca esot ieturējusi samērā neaktīvu nostāju. Sakarā ar to likuma piemērošanas procesā ir konstatēti vairāki trūkumi.

Savu viedokli Baznīcai būtu ieteicams biežāk paust presē, radio un televīzijā. Latvijā pēdējo gadu laikā ieplūst daudz tādas mākslinieciski nevērtīgas informācijas, kas modina zemiskus instinktus, veido uztveres seklumu un gara nabadzību. Dažādās formās Latvijā sāk parādīties sātanistu kulta elementi un simbolika. Daļu sabiedrības saista vardarbības un visatļautības dzīvesveida modelis. Pretējos svaru kausos gan valstij, gan Baznīcai būtu jānoliek gara vērtības un dvēseles harmonijas veidošana.

Smags Baznīcas darba lauks būtu jaunās paaudzes audzināšana, protams, nepārkāpjot apziņas brīvības principu. Šet būtu nepieciešami nopietni pētījumi kristīgās reliģijas mācības dažādu alternatīvo programmu izstrādē, sakaru uzturēšanā ar skolu vadītājiem un skolotājiem. Padomju okupācijas gadi pilnīgi iznīcinājuši ticības mācības un kristīgās reliģijas mācības praksi. Pētījumi liecina, ka trūkst cilvēku, kas tagad varētu mācīt šos priekšmetus. Iespējams, drīzumā tiks pieņemtas tiesību normas, kas noteiks kristīgās reliģijas mācīšanu valsts izglītības iestādēs izvēles veidā. Lai šo darbu veiktu kvalitatīvi, Baznīcai būtu jāpalīdz skolotāju sagatavošanā un ieteikšanā, lai šo priekšmetu mācītu kompetenti un kristīgo atziņu saprotoši cilvēki.

Valsts pienākums būtu arī pilnībā leģitimitēt kapelānu dienestu slimnīcās un citās ārstniecības iestādēs, militārajā dienestā un cietumos. Baznīcai būtu nepieciešams izstrādāt īpašu apmācības programmu un sistēmu šo kapelānu izglītošanā un apmācībā.

Baznīca tradicionāli ir bijusi ģimenes sargātāja, šādai nostājai būtu jāsaglabājas arī turpmāk. Ģimenes stiprums noteiks arī valsts un tautas stiprumu. Baznīcai jāveicina garīgā izpratne par ģimenes saitēm, attiecībām starp vecākiem un bērniem un starp laulātajiem.

Latvijas valsts atbalsta vēsturiski kristīgo vērtību atjaunošanu un vēsturiski tradicionālo vērtību dominēšanu Latvijas teritorijā. Kristīgā Baznīca Latvijas teritorijā ir izveidojusies konkrētās vēsturiskās ticīgo kopības formās, ko pirmkārt pārstāv vēsturiski tradicionālās konfesijas — evaņģēliski luteriskā Baznīca, Romas katoļu Baznīca, pareizticīgā Baznīca un baptistu draudzes. Šīm konfesijām būtu jāveicina tradicionālā kultūras mantojuma un nacionālās identitātes saglabāšana un kristīgās filozofijas pēctecība. Tradicionālajām konfesijām būtu jāparāda sava vienotība un dominante pār tām Latvijā ieplūstošajām reliģiskajām kustībām un grupām, kuras darbojas apšaubāmās formās un sludina mūsu tautai neraksturīgu un netradicionālu dievizpratni. Netradicionālo reliģiju invāzija ir bīstams process, kas Latvijas valsts un tautas pastāvēšanai un attīstībai var radīt negatīvas un, iespējams, neatgriezeniskas sekas.

Nobeigumā gribētos atzīmēt, ka visi minētie valsts un Baznīcas darbības virzieni sekmētu Latvijas veidošanos par garīgi stipru pilsoņu valsti. Šeit ir dzīvojuši mūsu tēvi un tēvu tēvi — atjaunosim, sargāsim un pilnveidosim tās pirmsokupācijas laika garīgās vērtības, kuras esam saņēmuši mantojumā.

Runa simpozijā “Baznīca un sabiedrība”