STARPTAUTISKIE DOKUMENTI

Eiropas Kopienu Komisija

Briselē 03.05.1995.; COM(95) 163,
galīgais variants

BALTĀ GRĀMATA

Asociēto Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu sagatavošana integrācijai Eiropas Savienības iekšējā tirgū

Sagatavojusi Eiropas Komisija

Šī “Baltā grāmata” aptver daļu no asociētajām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm izstrādātās pirmsiestāšanās posma stratēģijas, ko Eiropas Savienības Padome (turpmāk — Padome) apstiprināja Esenē 1994.gada decembrī. “Baltās grāmatas” mērķis ir sniegt asociētajām valstīm padomus, kas palīdzētu tām sagatavoties darbībai saskaņā ar Eiropas Savienības iekšējā tirgus noteikumiem. Iekļaušanās Eiropas iekšējā tirgū ir īpašs jautājums, kas jānošķir no jautājuma par iestāšanos Eiropas Savienībā, ar kuru ir saistīta visa Eiropas Savienības dokumentu kopuma (aquis communautaire) pārņemšana.

“Baltā grāmata” nosaka pamatpasākumus katrā iekšējā tirgus nozarē un ierosina secību, kādā veicama likumdošanas tuvināšana. Tomēr ar formālu likumu pārņemšanu vien būs par maz, lai panāktu vēlamo ekonomisko efektu un nodrošinātu iekšējā tirgus veiksmīgu funkcionēšanu pēc tā paplašināšanas. Tādēļ tikpat liela nozīme ir to struktūru izveidei, kas likumus ieviesīs un īstenos, un tas var izrādīties vēl grūtāks uzdevums. Iekļaujot likumdošanā konkurences, sociālās politikas un vides aizsardzības normas, kam ir būtiska nozīme iekšējā tirgus funkcionēšanā, tiks nodrošināta pakāpenība.

Asociētās valstis galvenokārt pašas ir atbildīgas par iekļaušanos iekšējā tirgū un pašas noteiks savas prioritātes. Savukārt Eiropas Savienība jau sniedz palīdzību likumdošanas tuvināšanā — galvenokārt ar PHARE programmu, un tagad šis process ir jāpaplašina un jāpielāgo “Baltās grāmatas” rekomendācijām.

Tiks sniegta papildu palīdzība, galvenokārt ar Eiropas Komisijas (turpmāk — Komisija) vadītā un starptautiskās PHARE programmas atbalstītā jaunizveidotā Tehniskās palīdzības informācijas biroja starpniecību. Šis birojs izveidos visām ieinteresētajām pusēm pieejamu datu bāzi par iekļaušanos iekšējā tirgū un šajā sakarā sniegto palīdzību, kā arī uzņemsies starpnieka funkcijas un saskaņos pieprasījumus pēc palīdzības ar ES rīcībā esošajām konsultāciju un ekspertīzes iespējām. Palīdzības sniegšanā iesaistīsies Komisija, ES dalībvalstis un privātas institūcijas. “Baltā grāmata” paredz palīdzības koordinēšanu un rekomendāciju ievērošanas kontroli.

Iekļaušanās iekšējā tirgū paātrinās ekonomiskās reformas un rūpniecības pārstrukturēšanu, kā arī veicinās tirdzniecību un komerciju. “Baltajā grāmatā” noteikti pasākumi, kas jāveic Komisijai, asociētajām valstīm un ES dalībvalstīm, lai nodrošinātu šos panākumus.

1. Ievads

Pirmsiestāšanās aspekts

1.1. Lai palīdzētu asociētajām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm sagatavoties uzņemšanai Eiropas Savienībā, Padome 1994.gada decembrī Esenē apstiprināja plaši izvērstu pirmsiestāšanas stratēģiju. Padome atzina, ka asociēto valstu sagatavošana integrācijai Eiropas iekšējā tirgū ir galvenais uzdevums atšķirību izlīdzināšanā, un uzaicināja Komisiju sagatavot “Balto grāmatu”. Eiropas Savienība uzskata, ka pats svarīgākais ir radīt tādus apstākļus, lai Eiropas iekšējais tirgus pēc tā paplašināšanas varētu pienācīgi funkcionēt un dot labumu visām dalībvalstīm.

1.2. “Baltajā grāmatā” atspoguļota tikai viena Esenes sanāksmes dokumentos noteiktās pirmsiestāšanās stratēģijas līnija. Tā balstās uz divām galvenajām juridisko dokumentu kopām — Eiropas līgumiem un dokumentiem par asociēto valstu un Eiropas Savienības institūciju strukturētām attiecībām. Ar Eiropas līgumiem izveidotās asociācijas, kā uzskata līgumslēdzējas puses, palīdzēs Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm sasniegt savu galīgo mērķi un kļūt par Eiropas Savienības dalībvalstīm. Šajos līgumos uzdots attīstīt starp līgumslēdzējām pusēm tādas ekonomiskās brīvības, uz kādām ir balstīta Eiropas Savienība un it īpaši tās iekšējais tirgus. Tie paredz konkrētus pasākumus un ietver likumdošanas tuvināšanas noteikumus.

1.3. Strukturētās attiecības ar Eiropas Savienības institūcijām papildina divpusējos asociācijas līgumus un dod iespēju aktivizēt sarunas un konsultācijas starp vairākām valstīm. Padomes sanāksmē Esenē tika uzsvērts, ka strukturētās sarunas palīdzēs attīstīt ES dalībvalstu un asociēto valstu reālu sadarbību. Šāda sadarbība un tās radītās pastāvīgu sarunu iespējas būs svarīgs faktors, kas veicinās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu sagatavošanu integrācijai Eiropas iekšējā tirgū.

 

“Baltās grāmatas” pamatojums un mērķis

1.4. Priekšlikums izstrādāt “Balto grāmatu”, lai sagatavotu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis integrācijai Eiropas iekšējā tirgū, pirmo reizi tika izteikts divos Komisijas 1994.gada jūlija ziņojumos (1994.gada 13.jūlijs, (COM(94) 320 final, un 1994.gada 26.jūlijs, (COM(94) 361/3)). “Baltās grāmatas” mērķis ir radīt programmu, kas ļautu katrai asociētajai valstij izpildīt priekšnoteikumus integrācijai iekšējā tirgū un kuru kontrolētu Eiropas Savienība. Tika uzsvērts, ka šis darbs jāveic sadarbībā ar asociētajām valstīm un katrai asociētajai valstij ir jāizstrādā sava prioritāšu programma un tās veikšanas termiņi. Komisija uzsvēra likumdošanas tuvināšanas nozīmi, kā arī to, ka šis darbs jāveic koordinēti un jāsniedz vajadzīgā tehniskā palīdzība. Dalībvalstis, īpaši tās, kas pašas pavisam nesen veikušas likumu tuvināšanu, varētu dalīties pieredzē.

1.5. Likumu tuvināšanu var veikt tikai pašas asociētās valstis. Cenšoties tām palīdzēt, “Baltā grāmata” novērtē to, kas jau sasniegts visās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs un ko īpaši veicinājuši Eiropas līgumi. Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs tiek veidoti koordinācijas institūti, kas veicinās un pārraudzīs likumu tuvināšanu un noteiks plašu likumdošanas stratēģiju, kas atspoguļos katras valsts intereses. Lai palīdzētu šīm valstīm izstrādāt plānus un programmas, “Baltā grāmata” dod vairāk nekā tikai būtiskāko likumu uzskaitījumu. Tā nosaka pamatpasākumus katrā nozarē un secību, kādā veicama likumdošanas tuvināšana. Tātad “Baltās grāmatas” pirmais svarīgākais uzdevums ir atvieglot likumdošanas tuvināšanu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs.

1.6. Akceptējot “Balto grāmatu” kā palīgu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu integrācijai Eiropas iekšējā tirgū, Padome reizē atzina, ka sagatavošanās process ietver daudz vairāk nekā tikai likumdošanas tuvināšanu. Esenes sanāksmes nobeiguma dokumentos ir runa par “apstākļu radīšanu vienota tirgus izveidei” un aprakstīti uzdevumi, kas jāveic asociētajām valstīm, piemēram, Eiropas Savienības prasībām atbilstošas likumdošanas un regulējošās sistēmas sakārtošana, kā arī standartu un sertifikācijas metožu izstrāde. Tādēļ līdztekus likumdošanas tuvināšanai “Baltā grāmata” pievērš uzmanību struktūrām, kas nepieciešamas, lai likumdošanas procesu padarītu efektīvu. Tas ir “Baltās grāmatas” otrais uzdevums.

1.7. Esenes sanāksmē atzina arī to, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm vajadzēs palīdzību. Eiropas Savienība Eiropas līgumu ietvaros jau palīdz asociētajām valstīm likumdošanas tuvināšanas darbā ar PHARE programmas starpniecību. “Baltā grāmata” parāda, kā patlaban šo palīdzību varētu uzlabot, lai paātrinātu pirmsiestāšanās procesu un īstenotu “Baltās grāmatas” rekomendācijas. Tā dod arī norādes par intensīvu un saskaņotu programmu, aicinot ES dalībvalstis aktīvi piedalīties šīs programmas realizācijā. Tas ir trešais konkrētais “Baltās grāmatas” uzdevums.

 

Juridiskais aspekts

1.8. Kā pirmsiestāšanās posma stratēģijas elements “Baltā grāmata” nav nedz sastāvdaļa sarunās par iestāšanos Eiropas Savienībā, nedz arī tā prognozē kādu šo sarunu aspektu, tā nenosaka arī iespējamos pārejas pasākumus. Sarunas par iestāšanos aptver pilnīgi visu Eiropas Kopienas likumdošanu un politiku, bet “Baltās grāmatas” uzmanības centrā ir tie Kopienas pasākumi, kas saistīti ar iekšējā tirgus izveidošanu un saglabāšanu.

1.9. Tāpat “Baltās grāmatas” uzdevums nav mainīt Eiropas Savienības līgumattiecības ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, šīs attiecības pamatojas uz Eiropas līgumiem. Kā paredzēts šajos līgumos, likumdošanas tuvināšanu vada un kontrolē īpaša apakškomiteja. Šie līgumi ir dinamiski, daži panti paredz ciešāku integrāciju automātiski pēc konkrēta laika posma, bet dažos jautājumos, piemēram, par savstarpējas atzīšanas līgumiem, vajadzīgas īpašas sarunas.

 

Ekonomiskais aspekts

1.10. Padome uzskata, ka pareizai makroekonomiskajai politikai ir būtiska nozīme, lai veiksmīgi īstenotu reformas un pirmsiestāšanās stratēģiju. Pakāpeniska iekļaušanās ES iekšējā tirgū palielinās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu ekonomikas konkurētspēju un pārejas posma ieguvumus, tādējādi veicinot makroekonomiskās stabilitātes sasniegšanu un nostiprināšanu. Lai paātrinātu ekonomisko reformu norisi, katrā asociētajā valstī ir prasmīgi jākoriģē likumdošanas tuvināšanas secība un tempi.

1.11. Ekonomiskās reformas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs izveido institūtus, kas ir tirgus ekonomikas pamatā. Tie ietver juridisko un komerciālo noteikumu sistēmu (piemēram, tirdzniecības kodekss, īpašuma tiesības, likumi par bankrotu, līgumu tiesības, patērētāju tiesības), kas nodrošina uzņēmēju tiesisko drošību un atklātumu. Ekonomisko reformu rezultātā rodas firmas, tirgi un citi regulējoši institūti, kas ar privātu aģentūru palīdzību decentralizē finansiālos darījumus. Šajā kontekstā izšķiroša nozīme būs privatizācijas tālākai attīstībai. Ekonomiskām reformām un pārejai uz tirgus ekonomiku ir vajadzīga arī kvalificēta darbaspēka radīšana.

1.12. Pielāgošanās Eiropas Savienības iekšējā tirgus likumiem ir daudz plašāks process nekā pašas ekonomiskās reformas, kas vajadzīgas pārejai uz tirgus ekonomiku. Tā mērķis ir veicināt Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu ekonomikas integrāciju Eiropas Savienības industriālajā un tirgus ekonomikā. Tas prasīs daudz laika gan likumu izstrādei, gan to institūciju izveidei, kas nodrošinās jauno likumu īstenošanu un kontrolēs visu procesu. Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu reformētās tiesu sistēmas nostiprināšana arī ir šā procesa daļa. Ja netiks veiktas obligātās institucionālās pārveides, iekšējā tirgus likumu pieņemšana var pārvērsties par likumu formālu pārņemšanu. Tas kaitētu dalībvalstu savstarpējai uzticībai, no kuras ir atkarīgs iekšējais tirgus. Tāpat tas arī neveicinātu patiesa ekonomiska progresa sasniegšanu un tās priekšrocības, pēc kā tiecas asociētās valstis.

1.13. Likumdošanas tuvināšanas secība un tempi, ko izvēlējusies katra Centrāleiropas un Austrumeiropas valsts, ir regulāri jāpārskata, lai nodrošinātu likumdošanas atbilstību ekonomiskās reformas sasniegumiem. Samērīgos termiņos būs jāizstrādā arī daudz konkrētāka Eiropas Savienības politikai atbilstoša tirdzniecības un atklātas konkurences politika, lai veicinātu pakāpenisku Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu un Eiropas Savienības ekonomikas integrāciju.

 

“Baltās grāmatas” metodika un struktūra

1.14. Galvenā uzmanība “Baltajā grāmatā” veltīta tiem likumdošanas aktiem, kas ir būtiski iekšējā tirgus darbībai. Šo likumdošanas aktu izklāsts norāda katrā nozarē veicamos pamatpasākumus, kā arī tos, kas veicami pirmām kārtām, taču “Baltā grāmata” necenšas noteikt nozaru prioritātes. Tajā visai sīki aprakstītas arī administratīvās un organizatoriskās struktūras, kas nepieciešamas katrā nozarē, lai likumus efektīvi īstenotu.

1.15. “Baltā grāmata” ir adresēta sešām valstīm, kas jau ir parakstījušas asociācijas līgumus (Polija, Ungārija, Čehija, Slovakija, Bulgārija un Rumānija), bet tāpat tā attiecināma arī uz valstīm, kuras vēl tikai ved sarunas ar Eiropas Savienību par asociācijas līgumu slēgšanu (pašlaik tās ir trīs Baltijas valstis, kas iesniegušas pieteikumus līgumu slēgšanai, kā arī Slovēnija). “Baltā grāmata” ir vispārīgs izziņas dokuments un tās ieteikumi netiek pielāgoti kādas konkrētas valsts apstākļiem. Katra Centrāleiropas un Austrumeiropas valsts pati nosaka savas prioritātes un termiņus, ņemot vērā savas ekonomiskās, sociālās un politiskās realitātes, kā arī jau padarīto.

1.16. “Baltajā grāmatā” ir divas daļas. Pirmajā daļā analizēts pasākuma politiskais mērķis un raksturs, kā arī norādīti turpmākie uzdevumi. Otrajā daļā — pielikumā — sīki aprakstīta Eiropas Kopienas likumdošana iekšējā tirgus jomā.

1.nodaļā raksturots “Baltās grāmatas” konteksts, tās apjoms un problēmu risināšanas principi.

2.nodaļā sniegts veicamo pasākumu pamatojums. Tajā raksturota iekšējā tirgus būtība un nozīme. Te aprakstīts, kā Kopienas likumi palīdzējuši noārdīt dažādas barjeras, kas kavēja brīvu preču un kapitāla kustību, kā arī izskaidrota konkurences lielā nozīme iekšējā tirgus attīstībā.

3.nodaļā pastāstīts, kā tika izraudzītas iekšējā tirgus izveidei un saglabāšanai būtiskākās likumdošanas jomas un noteiktas to prioritātes. Šajā nodaļā arī izskaidrots, kā tika sagatavotas pielikumā iekļautās uzziņas (fiches) un kāds ir to mērķis.

4.nodaļā raksturota likumdošana un infrastruktūra Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kā arī norādītas dažas īpašas grūtības, ar kurām nākas sastapties šīm valstīm, cenšoties pievienoties Kopienas likumiem un kārtībai.

5.nodaļa veltīta pastāvīgajai palīdzībai, ko Eiropas Savienība sniegs Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, atbalstot to centienus sagatavoties integrācijai Eiropas iekšējā tirgū; šajā nodaļā ir runa par ES dalībvalstu palīdzības aktivizēšanu un labāku koordinēšanu.

6.nodaļā norādītas priekšrocības, kas sagaidāmas, ja “Baltās grāmatas” rekomendācijas tiks īstenotas, kā arī minēti pasākumi, kas jāveic Komisijai, asociētajām valstīm un ES dalībvalstīm, lai iecerēto sasniegtu.

 

Pielikums

Šī ir “Baltās grāmatas” plašākā daļa un ietver Eiropas Kopienas likumdošanas pamatvienību sistemātisku analīzi, izskaidrojot katras nozares likumdošanas uzdevumus, raksturojot struktūras, kas ir nepieciešamas likumu ieviešanai un īstenošanai, kā arī piedāvājot secību, kādā veicama likumdošanas tuvināšana katrā nozarē. Komisija uzskata, ka asociētajām valstīm jāapzinās likumdošanas efektivitātes nozīme, lai panāktu reālu, nevis tikai formālu integrāciju Eiropas Savienībā.

2. Iekšējais tirgus un pirmsiestāšanās posms

Iekšējā tirgus nozīme Eiropas Savienības mērķu īstenošanā

2.1. Eiropas Savienības iekšējais tirgus nav pašmērķis, bet gan viens no galvenajiem līdzekļiem, lai sasniegtu līdzsvarotu un pastāvīgu ekonomisko izaugsmi (vienlaikus nodrošinot vides aizsardzību), augstu nodarbinātības un sociālās aizsardzības līmeni, augstāku dzīves līmeni un kvalitāti, kā arī ekonomisko un sociālo stabilitāti.

2.2. Iekšējais tirgus kalpo šo mērķu sasniegšanai un intensificē Eiropas Savienības dalībvalstu ekonomisko darbību. Tas tiek panākts ar efektīvāku ražošanas specializāciju, radot iespēju ražošanas paplašināšanai un ietaupījumu izmantošanai, kā arī ar lielākas konkurences palīdzību uzlabojot ekonomisko darbību un stimulējot investīcijas.

2.3. Ekonomiskā integrācija, kas izveidojusies bezrobežu iekšējā tirgus rezultātā, ir augstāka kooperācijas forma salīdzinājumā ar tādām sadarbības formām kā brīvās tirdzniecības zonas, muitas ūnijas un kopējie tirgi, kas saglabā fiziskās robežas. Tādējādi tiek gūts maksimāli pozitīvs ekonomiskais efekts. Tādēļ tieši likumdošanai, kas nodrošina šo ekonomisko panākumu tiesisko pamatu, vajadzētu veltīt īpašu uzmanību, gatavojoties uzņemšanai Eiropas Savienībā.

2.4. Iekšējais tirgus ir balstīts uz lielu savstarpējo uzticību un ekvivalentu noteikumu izstrādi. Jebkura būtiska neveiksme kopīgo noteikumu piemērošanā kādā no iekšējā tirgus sastāvdaļām pakļauj riskam arī visu pārējo sistēmu un grauj tās vienotību. Tādēļ īpašas pūles jāveltī labvēlīgu apstākļu radīšanai likumdošanas aktu piemērošanai.

2.5. Mērķis piemēroties iekšējā tirgus noteikumiem un kārtībai pieļauj selektīvu un pakāpenisku pieeju, kas atbilstu situācijai katrā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstī, kā arī nodrošinātu to centienus pabeigt ekonomiskās pārbūves procesu un panākt makroekonomisko stabilitāti. Patiešām ir būtiski tas, ka asociētās valstis var piemērot savas likumdošanas tuvināšanas programmas un tempus ekonomiskās reformas procesam.

 

Principi

2.6. Līguma 7.a pants definē Eiropas Savienības iekšējo tirgu kā reģionu, kurā nav iekšējo robežu un kurā ir nodrošināta brīva preču, personu, pakalpojumu un kapitāla kustība. Šim tirgum ir arī sociāla dimensija, un tajā aktīvi tiek veicināta konkurence. Jebkura sistemātiska pārbaude un kontrole, kas vajadzīga, lai nodrošinātu atbilstību noteikumiem, notiek pašā tirgū, nevis tad, kad tiek šķērsotas valstu robežas. Līgums reglamentē pamatnoteikumus, kas nodrošina minētos apstākļus, konkrēti:

6. pants aizliedz dalībvalstu un to pilsoņu nacionālo diskrimināciju;

8.a pants nosaka pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot Eiropas Kopienas teritorijā;

9.–12. pants prasa atcelt muitas nodevas un nodokļus, kuri ir ekvivalenti preču apmaiņā starp dalībvalstīm;

30.–36. pantsaizliedz noteikt kvantitatīvus ierobežojumus un pasākumus, kas preču tirdzniecībā ir ekvivalenti, kā arī nosaka apstākļus, kad pieļaujami izņēmumi;

37. pants aizliedz valsts monopolu radītu diskrimināciju;

48.–51. pantsnosaka principus, kas nodrošina strādnieku brīvu kustību, 52.–57. pants nodrošina kustības brīvību un individuālo uzņēmēju brīvību dibināt uzņēmumus, bet 58. pants nosaka to pašu attiecībā uz uzņēmumiem;

59.–66. pantsnosaka tiesības brīvi piedāvāt pakalpojumus;

67.pants, kurš vēlāk tika aizstāts ar 73.b pantu, nosaka ierobežojumu atcelšanu brīvai kapitāla kustībai;

85./86. pantsaizliedz pret konkurenci vērstu rīcību un pasākumus, kas citādi var likvidēt iekšējā tirgus sasniegumus; 90. pants nosaka, ka konkurences noteikumi attiecas uz valsts uzņēmumiem, kā arī uz uzņēmumiem, kuriem ir piešķirtas speciālas vai ekskluzīvas tiesības;

92. pants, lai aizsargātu iekšējā tirgus integritāti, nosaka striktus noteikumus palīdzībai, ko valsts sniedz saviem uzņēmumiem;

95.pantā ir runa par dalībvalstu pienākumu nepieļaut diskrimināciju fiskālās lietās.

2.7. Būtiska nozīme Eiropas Savienības tiesiskās struktūras attīstībā ir arī principiem, ko savos lēmumos noteikusi Eiropas Savienības tiesa (turpmāk — Eiropas tiesa), interpretējot ES līgumu. Vienu šādu principu — savstarpējas atzīšanas principu — Eiropas tiesa noteica 1979.gadā savā zīmīgajā spriedumā Cassis de Dijon (Dižonas upeņu) lietā. Ikviena prece, kas ir legālā apgrozībā vienā dalībvalstī, var būt brīvā apgrozībā arī jebkurā citā Eiropas Kopienas dalībvalstī, izņemot gadījumu, kad dalībvalsts var pierādīt, ka preces ražotājas valsts noteikumi nenodrošina būtisku sabiedrisko interešu ekvivalentu aizsardzību. Šī principa ievērošana nodrošina daudzveidīgu preču un pakalpojumu brīvu kustību Kopienas robežās, neapelējot pie likumdošanas Eiropas Kopienas līmenī.

2.8. Tiesas lēmumiem ir bijusi svarīga nozīme, interpretējot atsevišķus ES līguma terminus, piemēram, noteikumus, kas ir ekvivalenti attiecībā uz kvantitatīviem ierobežojumiem (30.pants un tml.), un aizliegumus, ierobežojumus vai limitējumus brīvai preču kustībai, kas pieļaujami, pamatojoties uz atšķirīgu valsts politiku (36.pants, 48.3 pants utt.) Šāda interpretācija ir veicinājusi iekšējā tirgus izveidošanu un saglabāšanu, nepieņemot jaunus likumus daudzās nesaskaņotajās nozarēs.

2.9. Šo principu ievērošana ir izraisījusi fizisko, tehnisko, fiskālo un tarifu barjeru nojaukšanu. Pats ES līgums jau nosaka, ka iekšējā tirgus izveidošana ir pakāpenisks process. Fiziskās kontroles atcelšana uz iekšējām robežām (šis process gan vēl nav pilnībā pabeigts attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos) kļuva iespējama tikai tad, kad dalībvalstis vienojās par kārtību, kādā ar citiem līdzekļiem un citās vietās varētu veikt kontroli, kuru agrāk galvenokārt veica uz robežām.

2.10. Tādu apstākļu izveidošanu, kas Kopienas robežās nodrošinātu brīvu preču un pakalpojumu kustību un mazākā apjomā arī personu un kapitāla kustību, nevarētu pilnībā panākt, piemērojot vienīgi ES līgumu, tā interpretāciju, ko veikusi Eiropas tiesa, un savstarpējas atzīšanas principu. Sīkāk jāizstrādā arī sekundārie likumi, īpaši tajos gadījumos, kad dalībvalstu noteikumos un praksē ir lielas atšķirības, kas rada šķēršļus šādai brīvai kustībai. Eiropas Kopienas likumdevējam ir jārespektē subsidiaritātes princips un likumi Kopienas līmenī jāpieņem vienīgi tad, kad tādu pašu vai labāku efektu nevar sasniegt ar valstu vai reģionālā līmenī pieņemtiem likumiem.

2.11. Atsevišķo valstu likumi un noteikumi parasti atbilst oficiālajiem valsts politikas mērķiem, kas ir kopīgi visām dalībvalstīm, piemēram, sabiedrības drošība (kas ietver arī noziegumu, krāpšanas un nelegālās tirdzniecības apkarošanu), sabiedrības veselības aizsardzība un drošības pasākumi, vides aizsardzība, patērētāju aizsardzība, sabiedrības uzticības saglabāšana finansu pakalpojumu sektorā un atbilstošas kvalifikācijas garantēšana īpašu profesiju pārstāvjiem. Šie mērķi ir pastāvīgi jāievēro un vairumā gadījumu valstu likumi jāsaskaņo tā, lai izveidotu vienotu EK likumu kopumu, vai arī jātuvina tādam līmenim, lai dalībvalstis varētu piemērot savstarpējas atzīšanas principu. Lai to sasniegtu ar likumdošanu Kopienas līmenī, daudzām valstīm jāpārskata savi likumi un noteikumi, kā arī prakse.

2.12. Saskaņā ar ES līguma 100.a 3. pantu Komisijai, sagatavojot priekšlikumus par valstu likumdošanas saskaņošanu veselības aizsardzības, drošības, vides aizsardzības un patērētāju aizsardzības jomās, ir jāņem par pamatu augsts aizsargātības līmenis. Tomēr dažas dalībvalstis varbūt vēlēsies pēc likumu saskaņošanas paturēt savā valstī vēl augstākus standartus, un tas ir atļauts saskaņā ar 100.a 4.pantu. Šādos un citos izņēmuma gadījumos ir attaisnojami preču brīvas kustības ierobežojumi, ja vien tie nav slēpti tirdzniecības ierobežojumi un ja tie ir samērīgi un atbilst savam mērķim.

2.13. Vēl viens apsvērums, kādēļ vajadzīga likumdošana Kopienas līmenī, ir nepieciešamība radīt un saglabāt vienādus apstākļus uzņēmējiem. Konkurence tiktu izkropļota, ja vienā Kopienas reģionā uzņēmumiem būtu lielākas izmaksas nekā citos reģionos, turklāt jāņem vērā arī iespēja, ka saimnieciskā darbība pārvietotos uz tādiem reģioniem, kur izmaksas ir mazākas. Šādas izmaksas valdībām un uzņēmējiem var rasties sakarā ar vides, sociālās un patērētāju aizsardzības pasākumiem. Augstu kopējo aizsardzības standartu ieviešana ir viens no ES uzdevumiem, un reizē tie palīdz nodrošināt “vienādus spēles noteikumus”.

2.14. Iekšējais tirgus ir cieši saistīts arī ar politiku citās jomās. Iekšējo tirgu nebūtu iespējams izveidot, ja, secīgi pārskatot līgumu, netiktu pastiprināti noteikumi citās svarīgās politikas jomās. Tas īpaši attiecas uz politiku, kas vērsta uz lielāku ekonomisko un sociālo līdzsvarotību un vides un patērētāju aizsardzības pastiprināšanu. Koncentrējoties tikai uz integrācijas ekonomiskajiem vai tirgus aspektiem, izveidotos nesabalansēta Eiropas Kopiena, kas nebūtu pieņemama vairumam dalībvalstu. Attiecības starp iekšējo tirgu un citām politikas jomām ir apskatītas 3.nodaļā.

 

Sekundārā likumdošana kā barjeru likvidēšanas līdzeklis

2.15. Likumdošana Kopienas līmenī ir vajadzīga tajos gadījumos, kad dalībvalstu likumdošanā ir pārāk lielas atšķirības, lai tieši varētu piemērot brīvas kustības un savstarpējas atzīšanas pamatprincipus. Baltās grāmatas galvenais uzdevums ir iepazīstināt asociētās valstis ar ļoti plašo sekundāro likumu kopumu un tos izskaidrot. Par to, kā tas izdarīts, ir runa 3. nodaļā, turklāt šie likumi detalizēti iztirzāti pielikumā.

2.16. Atbilstoši ES līguma noteikumiem, uz kuriem ir pamatota iekšējā tirgus likumdošana, tās normas galvenokārt ir izteiktas direktīvu formā. Direktīvas ir saistošas ES dalībvalstīm, kas veic visu nepieciešamo, lai tās īstenotu. (Ja dalībvalstis neveic nepieciešamos pasākumus noteiktajā laikā vai arī veic tos nepilnīgi vai neadekvāti, ES dalībvalstu pilsoņi var īstenot savas tiesības — to pierāda vairāki Eiropas tiesas lēmumi —, pamatojoties tieši uz direktīvu, ja vien tā ir pietiekami skaidri formulēta un neatstāj dalībvalstij rīcības brīvību.) Dažreiz direktīvas ir diezgan detalizētas un atstāj dalībvalstu likumdevējiem ļoti niecīgas manevra iespējas. Savukārt citos gadījumos direktīvas nosaka tikai vispārējos mērķus vai pamatnosacījumus, tādējādi direktīvu prasības ir iespējams dažādi iestrādāt valstu likumos. Šāda metode nodrošina to, ka maksimāli tiek saglabāta tradicionālā, dalībvalstīm pieņemamā pieeja.

2.17. Noteikumi, kas ir Kopienas dokumenti un ir tieši piemērojami dalībvalstīs, arī ir iekšējā tirgus likumdošanas sistēmas sastāvdaļa, īpaši lauksaimniecības jomā, kā arī, piemēram, viesstrādnieku sociālās nodrošināšanas noteikumu saskaņošanā. Turklāt ir arī daži lēmumi, kas ir saistoši tiem, kam tie adresēti.

 

Likumdošana, kas nodrošina brīvu preču kustību

2.18. Lielākā daļa iekšējā tirgus sekundāro likumdošanas aktu attiecas uz preču ražošanu un mārketingu. Šie likumi attiecas uz tām jomām, kur nevar piemērot savstarpējas atzīšanas principu, jo atšķirības valstu likumdošanā ir tik lielas, ka rada ekvivalences problēmu tarifiem vai kvantitatīvajiem ierobežojumiem, tā sauktajām tehniskajām barjerām tirdzniecībā. Ar pirmajām direktīvām mēģināja noteikt detalizētu Kopienas likumdošanas aktu kopumu, kas aizstātu valstu likumus. Pēdējā laika pieeja, tā sauktā jaunā pieeja, likumdošanas saskaņošanai ir šāda — noteikt dažas būtiskās prasības un ļaut, lai detalizētākus normatīvos aktus uz brīvprātības pamata izstrādā citas standartizācijas institūcijas.

2.19. Attiecībā uz konkrētiem ražojumiem, īpaši pārtikas produktiem un medikamentiem, kā arī ražojumiem, kas ir potenciāli bīstami, bet tiek plaši lietoti (piemēram, motorizētie transporta līdzekļi), vēl aizvien par piemērotāku tiek atzīta sākotnējā pieeja, tas ir, likumu pilnīga saskaņošana. Šie likumi arī nosaka stingras prasības pārbaudei un sertifikācijai un dažos gadījumos paredz pasākumus, kas veicami tirgus uzraudzībai. Vēl viena problēma, kas ir Kopienas likumdošanas kompetencē, attiecas uz dažādās valstīs atšķirīgo noteikumu saskaņošanu tādos jautājumos kā noteiktu produktu nosaukumi, to marķēšana un iesaiņojums.

2.20. Visi šie likumi un noteikumi kopā ar savstarpējas atzīšanas principu nodrošina to, ka jebkuras dalībvalsts ražotājs, izgatavotājs vai importētājs jebkurā Kopienas reģionā var laist preci tirgū un droši to pārdot, nenonākot pretrunās ar vietējiem likumiem un noteikumiem. Dalībvalstij, kas piedalās iekšējā tirgū, ir ne tikai jārada apstākļi tādu preču ražošanai, kas atbilst Kopienas standartiem (tas attiecas arī uz tām valstīm, kuras eksportē preces uz Eiropas Kopienu), bet arī jāgarantē, ka visas tās tirgū esošās preces atbilst šiem standartiem. Tām savā teritorijā arī jāgarantē visu to preču brīva kustība, kuras nāk no citām ES dalībvalstīm. Tādējādi šī sistēma prasa ne vien pareizu likumdošanu visās dalībvalstīs, bet arī pilnīgu tehnisko un citu struktūru kopumu, kas vajadzīgs likumdošanas aktu efektīvai īstenošanai. Lai iekšējā tirgū varētu piemērot savstarpējas atzīšanas principu, šādām struktūrām — pārbaudes laboratorijām, metroloģijas institūtiem, muitas posteņiem uz Eiropas Kopienas ārējām robežām — ir jāiemanto visas Kopienas uzticība.

 

Likumdošana, kas nodrošina brīvu pakalpojumu kustību

2.21. Nākamā lielākā sekundāro likumu kopa attiecas uz apstākļiem, kas ir vajadzīgi noteiktu pakalpojumu piedāvāšanai. Šie likumi ir vajadzīgi, jo dalībvalstu likumdošanas akti, pat ja tie atklāti nediskriminē citu valstu uzņēmumus, tomēr ir pārāk atšķirīgi, lai brīva pakalpojumu kustība būtu panākama, piemērojot savstarpējas atzīšanas principu. Daudzi no šiem likumiem attiecas uz finansu pakalpojumu nozari un prasa minimālās piesardzības ievērošanu, piemēram, izsniedzot atļaujas bankām un apdrošināšanas sabiedrībām. Tie kalpo arī vietējo tirgu izveidošanai tādās nozarēs kā telekomunikācijas vai atsevišķas transporta un enerģētikas jomas, kur tradicionāli dominēja vietējie monopoli.

 

Likumdošana, kas nodrošina personu brīvu pārvietošanos

2.22. Līguma 8.a pants ietver plaši izvērstu koncepciju par personas tiesībām brīvi pārvietoties un apmesties uz dzīvi kā pamattiesībām, kas nav saistītas ar pilsoņa ekonomiskajiem mērķiem, bet kas ir attiecīgās sekundārās likumdošanas jautājums. Šie likumdošanas akti iedalāmi likumos, kas nodrošina darba tirgus harmonisku attīstību un nepieļauj konkurences izkropļošanu, un likumos, kas reglamentē noteikumus par citu dalībvalstu pilsoņu uzņemšanu. Vairums Kopienas likumu attiecas uz pēdējo aspektu, t.i., uz tādām lietām kā uzturēšanās atļaujas, iebraukšanas tiesības, ierobežojumi personu izdošanā un ģimenes pabalsti. (Šī Eiropas Kopienas dokumentu kopuma daļa pašlaik nav aktuāla, bet tai ir neapšaubāma nozīme iekšējā tirgus nostiprināšanā pēc tam, kad būs beidzies pirmsiestāšanās posms.)

2.23. Likumdošanas akti par personu brīvu pārvietošanos ir cieši saistīti ar brīvību pakalpojumu sfērā, īpaši tas attiecas uz tādiem pakalpojumiem, kuru sniegšanai vajadzīga minimāla profesionālā kvalifikācija. Tāpat kā jautājumā par precēm, Eiropas Kopiena sākumā centās likumus pilnīgi saskaņot, lai Kopienas likumi aizstātu valstu likumus tādās profesijās kā arhitekti, ārsti un medicīnas māsas. Jaunākās direktīvas ir balstītas uz horizontālo pieeju un formulē tikai vispārīgos nosacījumus, saskaņā ar kuriem darbojas diplomu savstarpējas atzīšanas princips.

2.24. Nepieciešami arī likumi, kas strādniekiem, kuri pārvietojas Eiropas Kopienas robežās, nodrošina pilnīgas sociālās tiesības. Runa nav tikai par tiesībām uz naudas pabalstiem, bet arī par tiesībām izglītības un veselības aizsardzības jomā. Dalībvalstu sociālās nodrošināšanas sistēmas nav saskaņotas, lai gan saskaņā ar ES līguma 51.pantu tās ir jākoordinē, lai nodrošinātu to, ka viesstrādnieki pārvietošanās rezultātā nezaudētu savas tiesības.

2.25. Šajā nodaļā ietilpst arī izņēmumtiesības. Līguma 58.pants noteic, ka uz uzņēmumiem attiecas tādi paši kustības brīvības noteikumi kā uz fiziskām personām. Kopienas likumi izlīdzina dažas lielākās atšķirības valstu likumos par uzņēmumu dibināšanu un darbību. Tomēr tie vēl pilnībā nenodrošina uzņēmumiem kustības brīvību tādos gadījumos kā dažādu valstu uzņēmumu apvienošanās, īpašuma tiesību pārņemšana un galvenās mītnes vietas maiņa.

 

Likumdošana, kas nodrošina brīvu kapitāla kustību

2.26. Brīva kapitāla kustība ir nepieciešama ne tikai no ekonomiskā viedokļa, bet arī tādēļ, ka tā ir priekšnoteikums brīvai finansu pakalpojumu un personu kustībai. Tomēr tikai pavisam nesen Eiropas Kopienā ir sasniegta pilnīga kapitāla kustības liberalizācija, vairumā dalībvalstu izmantojot kontroli kā makroekonomiskās politikas mehānismu. 67.–73. panta noteikumi, kas reglamentēja šo jomu līdz 1993.gada beigām, ir formulēti daudz piesardzīgāk nekā citi brīvas kustības noteikumi, bet 73. pants noteica aizsardzības mehānismu gadījumā, ja tiktu traucēts kapitāla tirgus. Sekundārie likumi ļāva pakāpeniski atcelt kontroli dalībvalstīs. Sākot no 1994.gada, sākotnējie 73.b–73.g panta noteikumi tika aizstāti ar noteikumiem, kas reglamentē striktākus ierobežojumu aizliegumus un ir piemērojami tieši.

 

Konkurences politika

2.27. Konkurences politikai ir svarīga nozīme iekšējā tirgus izveidošanā. Ja netiek ieviesta sistēma, kas nodrošina kopējā tirgus konkurenci bez izkropļojumiem (līguma 3.g pants), tad iekšējais tirgus nevar funkcionēt.

2.28. Tirdzniecības barjeru atcelšana prasa pieņemt un ieviest jaunu, skaidri saprotamu likumu kopu, kas regulētu konkurenci. Ja šādu likumu nebūs, optimālo resursu sadali var izjaukt pret konkurenci vērsta darbība. Konkurences likumiem ir jāreglamentē gan uzņēmumu, gan valsts rīcība četros galvenajos aspektos:

— kad valstu noteiktās tirdzniecības barjeras tiek atceltas, uzņēmumiem var rasties vilinājums vienoties par tirgus sadalīšanu un citu ierobežojošu līgumu slēgšanu, kā arī izmantot savu dominējošo stāvokli, lai novērstu konkurenci. Tādējādi tautsaimniecībai zustu priekšrocības, ko dod brīva tirdzniecība un aktīva konkurence. Tirdzniecības barjeru radītie ienākumi, kas agrāk uzkrājās valstij (piemēram, nodokļi par preču importu), tagad tiktu sadalīti privāto līgumpartneru starpā. Tāpēc ir nepieciešami efektīvi likumi, kas aizliegtu uzņēmumiem šādu ļaunprātīgu rīcību;

— iekšējais tirgus izvirza uzņēmumiem jaunus uzdevumus, kuru sekmīgai veikšanai tie veido stratēģiskas alianses, apvienojoties vai pārņemot īpašumu. Lai gan principā tā ir likumīga biznesa stratēģija, jārūpējas, lai tirgus struktūras paliktu konkurētspējīgas. Ja šie jautājumi netiek regulēti, var rasties dominējošas pozīcijas, kas tiek ļaunprātīgi izmantotas; tādējādi var pazemināties vispārējais labklājības līmenis;

— kad valstu robežas tiek atvērtas, arī valdības var censties piešķirt valsts palīdzību savai rūpniecībai, lai aizsargātu to pret augošo konkurenci. Ja valsts palīdzība tiek piešķirta vispārēju uzdevumu veikšanai, piemēram, pētniecībai un attīstībai, vides aizsardzībai vai reģionālā līdzsvara nodrošināšanai, tā ir pieņemama tiktāl, ciktāl valsts ieguldījumi pozitīvi ietekmē visu sabiedrību un netiek izmantoti tikai paša uzņēmuma interesēs. Tomēr būtu jāaizliedz tāda veida palīdzība, kas kropļo konkurenci un nenes labumu. Tādējādi iekšējā tirgū ir nepieciešama strikta valsts palīdzības kontrole;

— brīvu un atklātu konkurenci apdraud arī komerciāli valsts monopoli, valsts uzņēmumi vai uzņēmumi, kam ir speciālas vai ekskluzīvas tiesības. Tiek apzināti noteikti izdevīgi nomas noteikumi dažiem uzņēmējiem, pieņemot, ka peļņa tiks izmantota sabiedrisko pakalpojumu sfērā vai vairos valsts ienākumus. Principā pret to nevar iebilst, tomēr ir ļoti grūti panākt, lai atkāpes no tirgus ekonomikas likumiem vienmēr kalpotu vispārējām interesēm (piemēram, nodrošinātu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu visattālākajos reģionos).

2.29. Aktīva konkurences politika palīdz izveidot veselīgas tautsaimniecības struktūras un novērst pārlieku lielu peļņu. Tas ir būtiski svarīgi iekšējā tirgus izveidošanai tādās nozarēs kā enerģētika, transports un telekomunikācijas. Konkurences politikā, tāpat kā citās jomās, nepietiek tikai ar likumu pieņemšanu un struktūru izveidošanu. Ir nepieciešami pastāvīgi pūliņi, lai šo politiku īstenotu, plaši izskaidrotu un panāktu tai atbalstu. Tikai tad tirgus varēs demonstrēt visu savu potenciālu.

 

Ieviešana un īstenošana

2.30. Eiropas Kopienas likumu vispārēja ieviešana Kopienas līmenī ir Komisijas un Eiropas tiesas uzdevums, bet to faktiskā īstenošana — vienalga, vai katrs konkrētais likums ir tieši piemērojams dalībvalstīs vai arī tā normas jāiestrādā attiecīgās valsts likumdošanā, — ir atkarīga no attiecīgās tiesu un administratīvās iekārtas, kāda ir dalībvalstīs. Konstitucionāli visas dalībvalstis ir tiesiskas valstis, kur valsts vara ir atdalīta un tiesa - neatkarīga. Tiesu sistēmai ir jānodrošina katram pilsonim taisnīga tiesa, īpaši attiecībā uz valsts varas iestāžu lēmumiem. Decentralizētai tautsaimniecības sistēmai, kāda ir tirgus ekonomikas valstīs, ir nepieciešama jautājumu ātra izskatīšana tiesā. Panākumi Kopienas likumu efektīvā piemērošanā ir atkarīgi arī no vairākām konkrētām privātā sektora administratīvajām struktūrām un tehniskajām un profesionālajām institūcijām.

 

Secinājums

2.31. Principi, kas regulē iekšējo tirgu, būtībā ir vienkārši, bet likumdošanas aktu, kā arī struktūru, kas vajadzīgas šo likumu reālai funkcionēšanai, ir daudz, un tie ir sarežģīti. To uzdevums ir nojaukt barjeras, kas kavē kustības brīvību, un nodrošināt to, ka iekšējā tirgus veidošanā netiek atstātas novārtā citas svarīgas valsts politikas jomas. Tiem jānodrošina, lai valsts varas iestādes un privātās institūcijas darbotos tālredzīgi un nekalpotu tikai pašu interesēm, kā arī netraucētu aktīvu un godīgu konkurenci. Lai gan līdz šim sasniegtajā vēl aizvien ir daudz nepilnību, Eiropas Savienība ir apņēmusies pabeigt iekšējā tirgus izveidošanu un nodrošināt tā veiksmīgu funkcionēšanu.

2. Eiropas Kopienas likumdošana par iekšējo tirgu

3.1. “Baltās grāmatas” pielikumā plaši un detalizēti izklāstīta pašreizējā Eiropas Savienības likumdošana iekšējā tirgus jautājumos. Kopumā iztirzāta likumdošana divdesmit trīs dažādās jomās, izskaidrojot komisijas pieeju un pievēršot uzmanību dažiem aspektiem informācijas izklāstā.

3.2. Komisijas sagatavotais detalizētais likumdošanas izklāsts “Baltajā grāmatā” ir balstīts uz četriem principiem:

— “Baltās grāmatas” uzmanības centrā ir iekšējais tirgus, un tā nemēģina aptvert visu Eiropas Kopienas dokumentu kopumu (acquis communautaire);

— atsevišķās jomās likumi ir nevis tikai sniegti kopīgā sarakstā vai blokā, bet ir norādīts, kuri pasākumi ir svarīgākie un tādēļ, protams, jārisina pirmām kārtām;

— “Baltā grāmata” kalpo kā izziņas dokuments esošajām un nākamajām asociētajām valstīm, un tās rekomendācijas nav tieši pieskaņotas kādas konkrētas valsts vajadzībām;

— likumdošana Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm izskaidrota tā, lai pasākumi un to īstenošanas struktūras būtu skaidri izprotamas.

 

Iekšējā tirgus likumdošanas robežu noteikšana

3.3. Sagatavojot “Balto grāmatu”, vajadzēja noteikt iekšējā tirgus robežas no likumdošanas viedokļa. Kā jau iepriekšējā nodaļā paskaidrots, iekšējā tirgus sekmīgai darbībai vajag ne tikai visaptverošu un detalizētu likumdošanu, kas atceltu oficiālās barjeras, bet arī daudzu un dažādu ekonomisko priekšnoteikumu izpildi. Čpaši tas attiecas uz godīgu un atklātu konkurenci uzņēmēju starpā, kas savukārt ir atkarīga no skaidru un saprotamu konkurences likumu ieviešanas un kopīgas struktūras, kas nodrošinātu minimālos sociālos standartus un adekvātu vides aizsardzību visā Eiropas Savienības teritorijā.

3.4. Jau pašā ES līgumā rūpīgi līdzsvaroti dažādie mērķi un stratēģija to sasniegšanai, tā ka praksē neviena ES dokumentu kopuma daļa nav nošķirama no pārējām. Šī saistība līgumā īpaši uzsvērta, piemēram, 130.pantā, kurā teikts, ka vides aizsardzības prasības jāietver un jāņem vērā, formulējot un īstenojot Kopienas politiku citās jomās. Eventuālajās sarunās ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm par to iestāšanos Eiropas Savienībā tiks apspriesta visa Kopienas likumdošana. Tādēļ ir svarīgi veikt likumdošanas tuvināšanu. To paredz arī Eiropas līgumi, nosakot, ka daudzām jomām, tādām kā konkurences politika, vides aizsardzība, sociālā politika un patērētāju aizsardzība, ir jāveltī īpaša uzmanība.

3.5. “Baltajā grāmatā” likumdošanas izklāsts ir koncentrēts. Pielikumā aprakstīti tie līguma panti, kā arī sekundārie likumi, kas tieši ietekmē brīvu preču, pakalpojumu, personu un kapitāla kustību. Tie ir tādi likumi, bez kuriem turpinātu pastāvēt vai parādītos jauni šķēršļi kustības brīvībai. Pārējie likumi, kuri netieši ietekmē vienota tirgus darbību (piemēram, tie, kas ietekmē firmu konkurētspēju), nav iekļauti šajā detalizētajā apskatā.

3.6. Šādai pieejai ir praktiskas priekšrocības, īpaši ja ņemam vērā attiecīgās sekundārās likumdošanas apjomu. Tā saskaņotas programmas ietvaros ļaus likumdošanas tuvināšanu organizēt daudz sistemātiskāk, kā arī atbalstīs to ar specializētu tehnisko palīdzību. Likumdošanas tuvināšana pārējās jomās būs pirmsiestāšanās posma tālākais uzdevums.

3.7. Nosakot likumdošanas jomas, kurām ir būtiska nozīme iekšējā tirgus funkcionēšanā, īpaša uzmanība ir jāpievērš sociālajai politikai un vides aizsardzības politikai. Arī norobežojuma kritēriji citās jomās ir īpaši paskaidrojami.

3.8. Sociālais aspekts ir būtisks iekšējā tirgus politikas elements. Tas nepārprotami noteikts arī līgumā. Turklāt daudzi likumi sociālajā jomā ir pamatoti ar iekšējā tirgus apsvērumiem. Ja valstu likumdošanā nebūs vienādas attieksmes pret strādnieku tiesībām, veselības aizsardzību un darba drošību, tas var radīt uzņēmējiem atšķirīgas izmaksas un apdraudēt konkurenci. Šā iemesla dēļ daudzi sociālie likumi, kas pieņemti pirms 1985.gada, tagad interpretējami, balstoties uz līguma 100.pantu.

3.9. Tomēr sociālo likumu mērķis nav tikai izlīdzināt stāvokli visās valstīs. Eiropas Savienības galvenais mērķis ir panākt augstu sociālās nodrošināšanas līmeni. To varēs sasniegt, izmantojot iekšējā tirgus radītās priekšrocības. “Baltajā grāmatā” aprakstītā ar iekšējo tirgu saistītā likumdošana ietver tikai tos sociālās likumdošanas aspektus, kas tieši ietekmē iekšējo tirgu vai kuri ir vajadzīgi, lai papildinātu pārējos par galvenajiem atzītos pasākumus, īpaši likumdošanu par uzņēmumiem. Iepriekšējās Padomes sanāksmēs tika skaidri norādīts, ka asociētajām valstīm nevajadzētu izvairīties no sociālās likumdošanas tuvināšanas, jo tā ir būtiska, gatavojoties uzņemšanai Eiropas Savienībā.

3.10. Līdzīgi apsvērumi attiecas arī uz likumdošanu vides aizsardzības jomā. Vides aizsardzība un iekšējais tirgus papildina viens otru. Līgumā paredzēts panākt pastāvīgu augsta līmeņa vides aizsardzību un noteikts, ka vides aizsardzības prasības jāņem vērā, formulējot un īstenojot politiku citās jomās. Komplekss risinājums, kas ļautu sasniegt pastāvīgu ekonomisko un sociālo attīstību, ir vitāli svarīgs ne tikai vides saglabāšanai, bet arī iekšējā tirgus panākumiem nākotnē.

3.11. “Baltā grāmata” ietver likumdošanu, kas tieši ietekmē brīvu preču un pakalpojumu kustību, bet nepievēršas tādiem likumiem, kuri attiecas uz stacionāru avotu radīto piesārņojumu, t.i., uz procesiem, nevis produktiem, un kuri tādējādi tikai netieši saistāmi ar iekšējo tirgu. Tādējādi “Baltajā grāmatā” nav ietverta lielākā daļa no vides aizsardzības likumiem. Nemaz nav iztirzāti tādi svarīgi likumi, kas nosaka kvalitātes standartus gaisa, ūdens un dabas aizsardzībā, un tikai mazliet skarta atkritumu problēma. Tādējādi pašreizējie pasākumi, kas attiecas uz iekšējot tirgu, būs jāpapildina ar daudz pilnīgāku vides aizsardzības jautājumu risināšanu.

3.12. Enerģētikas nozarē likumdošanas tuvināšanu nevar nošķirt no konkurences likumu piemērošanas. Piemēram, ļoti svarīga ir vienota Kopienas nostāja attiecībā uz valsts palīdzību, ja integrētajā enerģētikas tirgū ir jānovērš konkurences izkropļojumi. Arī likumdošana par cenu politikas atklātību jāpapildina ar konkurences noteikumiem, pat paredzot sankcijas. Enerģētikas politika ir cieši saistīta ar politiku vides aizsardzībā un citās jomās. Piemēram, būtu grūti akceptēt elektrības importu, ja tās ražošanā eksportētāja valsts neievērotu atbilstošus vides aizsardzības vai kodoldrošības līmeņus.

3.13. Daudzu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu tautsaimniecībā svarīga nozare gan likumdošanas apjoma, gan īpatsvara ziņā ir arī lauksaimniecība. Daudzi tās politikas un likumdošanas aspekti “Baltajā grāmatā” nav ietverti, jo tie vairāk attiecas uz tirgus veicināšanas pasākumiem nekā uz brīvu preču kustību. Lai gan lauksaimniecībai sniegtās palīdzības apjoms un veidi iespaido lauksaimniecības produktu pārdošanu iekšējā tirgū, tie nav būtiski, lai panāktu un saglabātu brīvu preču kustību. Pirmsiestāšanās stratēģijas ietvaros Komisija sagatavos atsevišķu ziņojumu par lauksaimniecību vēl līdz 1995.gada beigām. Tādēļ “Baltā grāmata” ietver tikai veterinārijas, augu aizsardzības un pareizas dzīvnieku barošanas kontroles jautājumus, kā arī mārketinga prasības atsevišķām plaša patēriņa precēm. Šīs likumdošanas mērķis ir aizsargāt patērētājus, sabiedrības veselību, kā arī dzīvnieku un augu veselību.

 

Iekšējā tirgus likumdošanas iztirzājums pielikumā

3.14. Pielikumā analizēta informācija par Kopienas likumdošanu 23 dažādās nozarēs. Dažās jomās plaši izklāstīta politika attiecīgajās nozarēs, kas sadalītas apakšnozarēs. Iztirzājot katrā jomā īstenojamo politiku, vispirms par šo nozari sniegts vispārīgs ievads, kurā aprakstīti galvenie mērķi un likumdošanas metodoloģija.

Tajā izskaidrots, kāpēc attiecīgā likumdošana nepieciešama un — vairumā gadījumu — kā tā laika gaitā attīstījusies. Izskaidrotas arī attiecības starp atsevišķu valstu un Kopienas likumiem.

3.15. Konkrētais katras nozares iztirzājums sastādīts tā, lai palīdzētu asociētajām valstīm plānot pakāpenisku savu likumu pielāgošanu Kopienas likumiem, kā arī to pieņemšanu un īstenošanu. Turklāt katra analīze ietver norādes par secību, kādā asociētās valstis varētu veikt likumdošanas tuvināšanu, un apstākļiem, kādi nepieciešami likumdošanas funkcionēšanai.

 

Raksturīgās prioritātes likumdošanas tuvināšanai

3.16. Lai gan principā ikviens Eiropas Kopienas likumdošanas akts ir svarīgs un iestāties Eiropas Savienībā varēs vienīgi, pārņemot visu Eiropas Kopienas likumdošanas sistēmu, Komisija uzskata, ka pirmsiestāšanās posmā vajadzētu noteikt secību, kādā asociētās valstis varētu pārņemt likumdošanas aktus katrā galvenajā jomā. Resursi likumdošanas tuvināšanai ir ierobežoti kā Eiropas Kopienai, tā arī asociētajām valstīm — gan attiecībā uz juridisko un tehnisko ekspertīzi, gan parlamentiem atvēlēto laiku, gan arī apmācību iespējām. Šie resursi ir jākoncentrē tajās jomās, kur tie dotu vislielāko efektu.

3.17. Tādēļ Komisija ieteic likumdošanas aktus katrai jomai tādā veidā, ka no kopējiem veicamajiem pasākumiem tiek izraudzīti galvenie pasākumi, kas tālāk tiek sadalīti divos posmos. Sadalījums pirmā posma un otrā posma pasākumos uzsver katram posmam raksturīgās prioritātes, kas izriet no pašas likumdošanas loģikas un rāda, kā visefektīvāk pakārtot asociēto valstu darba programmas likumdošanas tuvināšanai, ieviešanai un īstenošanai.

3.18. Pirmā posma pasākumi izraudzīti atkarībā no tā, vai šie pasākumi:

— nosaka vispārīgu struktūru daudz detalizētākiem likumiem;

— paredz fundamentālus principus vai nosaka attiecīgās nozares pamatprocedūras;

— ir priekšnoteikums iekšējā tirgus efektīvai funkcionēšanai attiecīgajā nozarē.

Dažās jomās ir tādi pirmā posma pasākumi, kuru efektīvai īstenošanai nepieciešams ilgāks laika periods.

3.19. Komisijas attieksmē jāuzsver arī šādas nostādnes. Pirmkārt, dažās nozarēs pamatpasākumos ir iekļauti tādi likumdošanas akti, ko Eiropas Kopiena vēl nav pieņēmusi, bet kuri atrodas pieņemšanas procesā. Dažreiz pirmā posma pasākumos iekļauti daudzi tādi likumi, kas pieņemti pavisam nesen. Tas, ka Kopiena ir pieņēmusi šos likumdošanas aktus vai arī pieņems tos tikai relatīvi vēlā iekšējā tirgus attīstības posmā, nekādi nemazina to nozīmi. Likumdošanas akti, kas atrodas pieņemšanas stadijā, veidos daļu no ES dokumentu kopuma, kam vajadzēs pievienoties visām nākamajām dalībvalstīm.

3.20. Otrkārt, kritēriji, pēc kuriem izstrādāti ieteikumi likumdošanas tuvināšanas secībai katrā likumdošanas jomā, ir balstīti uz saskaņotu pieeju pašai likumdošanas sistēmai, neņemot vērā ekonomiskās izmaksas vai ieguvumus, kas rastos tās pieņemšanas rezultātā. Ekonomiskie apsvērumi, nosakot savu likumdošanas tuvināšanas stratēģiju, būs jāņem vērā katrai asociētajai valstij pašai.

3.21. Treškārt, prioritātes jebkurā likumdošanas jomā ir katras valsts pašas ziņā. Netiek uzspiesta vispārīga prioritāšu kārtība, ņemot vērā katra pasākuma lietderību dažādās likumdošanas jomās. Tā ir iepriekšējā punktā aprakstītās pieejas loģiska konsekvence. Bez vispārējas ekonomiskas analīzes nevar radīt objektīvus kritērijus, kurus varētu izmantot prioritāro nozaru noteikšanai. Tomēr daži likumi, kas ietverami šajā likumdošanas tuvināšanas pasākumā, piemēram, pamatlikums par uzņēmumiem, jāuzskata par stūrakmeņiem tirgus ekonomikas funkcionēšanā, un šo jautājumu risināšanu asociētās valstis jau ir sākušas savas ekonomiskās pārveides sākumposmā. Tas, kuras nozares pašas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis atzīs par prioritārām, būs atkarīgs no politiskās un ekonomiskās situācijas katrā konkrētajā asociētajā valstī. Šo izvēli noteiks šīs valstis pašas, nevis Eiropas Savienība.

3.22. Ceturtkārt, ir nedaudz jomu, kurās nav iespējams strikti noteikt posmus, jo attiecīgie likumdošanas akti ir vienots veselums un kādas atsevišķas daļas pieņemšana nedotu nekādu labumu.

3.23. Piektkārt, jāuzsver, ka “Baltajā grāmatā” likumdošana ir izklāstīta neatkarīgi no tā, ko asociētās valstis jau katrā jomā ir paveikušas, pat tad, ja var uzskatīt, ka attiecīgie likumdošanas akti tajās jau stājušies spēkā. Tas tādēļ, ka “Baltā grāmata” ir vispārīgs izziņas dokuments, ko varēs lietot visas perspektīvās dalībvalstis. Turklāt “Baltās grāmatas” uzdevums nav izteikt viedokli par kādas konkrētas valsts likumdošanas atbilstību Eiropas Kopienas prasībām.

3.24. Visbeidzot, “Baltā grāmata” nenosaka konkrētus termiņus. Tos noteiks katra asociētā valsts pati, ņemot vērā savu situāciju un stratēģiju.

 

Apstākļi, kas nepieciešami likumdošanas ieviešanai un īstenošanai

3.25. Galvenā asociēto valstu problēma, pārņemot iekšējā tirgus likumdošanu, būs nevis pašu likumu tekstu tuvināšana, bet gan sava administratīvā aparāta un savas sabiedrības pielāgošana tiem apstākļiem, kādi nepieciešami, lai šī likumdošana darbotos. Tas ir komplekss process, kas prasīs nepieciešamo institūtu un struktūru radīšanu vai esošo institūtu un struktūru pārveidošanu, arī fundamentālu grozījumu veikšanu atbildības sfēru sadalē starp valsts administrāciju, tiesu sistēmu un topošo privāto sektoru. Lai palīdzētu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm veikt šo uzdevumu, “Baltās grāmatas” pielikuma ievadā sniegts kopsavilkums par dažādām, struktūrām, kam jānodrošina efektīva Eiropas Kopienas likumdošanas darbība. Katras nozares analīzē, pamatojoties uz Eiropas Savienības pieredzi attiecīgajā jomā, ir minētas katrā nozarē nepieciešamās valsts (vai starptautiskās) struktūras.

3.26. Lai pārējās Kopienas dalībvalstis varētu būt drošas, ka likumi tiks īstenoti, ir vajadzīgas izpildiestādes šo likumu ieviešanai. Savukārt šo administratīvo, tiesas un privāto struktūru pareiza darbība ir atkarīga no tā, kādas izglītības un apmācību iespējas ir attiecīgajam personālam. Šādu apmācību nodrošināšana un Kopienas pieredzes izmantošana ir viens no galvenajiem likumdošanas tuvināšanas uzdevumiem, kas tuvāk aplūkots “Baltās grāmatas” 5.nodaļā.

 

Secinājums

3.27. Pielikumā ir detalizētu rekomendāciju kopa par to, kā asociētajām valstīm veikt likumdošanas tuvināšanu un īstenošanu katrā Eiropas Kopienas likumdošanas jomā, kas nosaka iekšējo tirgu. Rekomendācijām nav likuma rakstura. Katrai asociētajai valstij var būt pamatoti iemesli — politiski, ekonomiski vai komerciāli — atšķirīgam viedoklim par kārtību, kādā veikt likumdošanas tuvināšanu. Tomēr, “Baltā grāmata” jebkurā gadījumā būs noderīga, jo parādīs galvenos veicamos pasākumus, kā arī to, kas nepieciešams, lai šie pasākumi būtu efektīvi.

3. Stāvoklis Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs

Ievads

4.1. “Baltās grāmatas” sagatavošanas laikā Komisijai bija regulāri kontakti ar asociētajām valstīm. 1994.gada novembrī tā pirmo reizi sasauca sešu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu sanāksmi, kurā izskaidroja savu pieeju un uzklausīja katras asociētās valsts ziņojumu par stāvokli likumdošanas tuvināšanas darbā, kā arī sniedza komentārus par “Baltajai grāmatai” izraudzīto koncepciju. Šā gada februārī un martā saskaņā ar Esenes sanāksmes nobeiguma dokumentiem Komisija sarīkoja divpusējas konsultācijas ar katru no Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm. Komisijas locekļi apmeklēja katru galvaspilsētu un noturēja diskusiju par katru nozari, kā arī iepazīstināja Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu varas institūcijas ar aktualitātēm “Baltās grāmatas” sagatavošanā. Diskusijās īpaši aktuāli bija jautājumi par pirmā posma pasākumiem un nepieciešamību izveidot likumdošanas ieviešanas un īstenošanas struktūras.

4.2. Turklāt Komisija ar Eiropas līgumu apakškomiteju starpniecību uztur pastāvīgu dialogu ar katru asociēto valsti likumu tuvināšanas darbā. Šīs apakškomitejas nodrošina informāciju par sasniegumiem Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs. Tomēr Komisijas rīcībā esošā informācija vēl aizvien ir nepilnīga. Daudzi jaunie likumi vēl nav pārtulkoti nevienā no Eiropas Kopienas valodām. Likumu saturs bieži vien precīzi nesakrīt ar attiecīgajiem Kopienas likumiem, un tas apgrūtina salīdzināšanu. Tādēļ šī nodaļa nemēģinās sniegt detalizētu to likumu analīzi, kuri jau pieņemti katrā asociētajā valstī.

4.3. Tomēr, plānojot turpmāko tehnisko palīdzību šajā jomā, ir nepieciešams kopumā izprast, kā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis jau ir saskaņojušas savu likumdošanu ar Kopienas likumdošanu un izveidojušas struktūras, kas nepieciešamas šīs likumdošanas ieviešanai un īstenošanai, kā arī izpētīt, kur ir problēmas. Šī nodaļa šādu pārskatu sniedz.

 

Panākumi likumdošanas tuvināšanā

4.4. Asociētās valstis patlaban sagatavo un pieņem ļoti daudz jaunu likumu, un to vispārīgais mērķis ir panākt, lai šī likumdošana atbilstu Kopienas likumdošanai. Patiešām, saskaņā ar Eiropas līgumiem šo valstu pienākums ir veltīt visas pūles, lai to nodrošinātu. Tomēr, risinot likumdošanas tuvināšanas uzdevumu, katra Centrāleiropas un Austrumeiropas valsts pati izvēlas savas prioritātes.

4.5. Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu izvēle atspoguļo to ekonomiskās un politiskās realitātes, īpaši to tirdzniecības attiecību attīstību ar Eiropas Savienību, kā arī šo valstu atzinumus par to, kuri likumi ir svarīgi ekonomiskajai pārejai un/vai sagatavojoties uzņemšanai Eiropas Savienībā. Valstis ir ņēmušas vērā arī to likumdošanas tuvināšanas prioritāšu sarakstu, kas minēts Eiropas līgumos. Dažas no tām ir uzņēmušās arī vēl citas starptautiskas saistības, kas savukārt ietekmē prioritāšu noteikšanu. Vēl jo vairāk — dažas asociētās valstis, tiekdamās kļūt par Kopienas dalībvalstīm, ir uzsākušas likumdošanas saskaņošanu daudz ātrāk par citām valstīm. Tādējādi starp dažādām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm ir ļoti lielas atšķirības gan jau pieņemto likumu skaita un veida ziņā, gan arī likumdošanas uzdevumu risināšanas kārtībā.

4.6. Visas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis ir uzsākušas sistemātisku darbu, lai izstrādātu likumdošanas tuvināšanas programmas, noteiktu prioritātes un pārbaudītu savu likumu atbilstību attiecīgajiem Kopienas likumiem. Vairumā valstu jau ir izveidoti valsts pārvaldē ietilpstoši vispārēji koordinācijas mehānismi. Programmu izstrāde un prioritāšu noteikšana dažādās valstīs arī ir dažādā attīstības pakāpē. Daudzās valstīs prioritātes jau bija noteiktas pirms “Baltās grāmatas” publicēšanas. Tādēļ šā dokumenta pielikumā minētās raksturīgās prioritātes dos iespēju katrai asociētajai valstij salīdzināt un no jauna izvērtēt padarīto.

4.7. Kopumā vecie likumi, kas dažkārt pieņemti jau pirms daudziem gadiem, pastāv līdztekus jaunajiem likumiem. Nedaudzās nozarēs jaunā likumdošana ir gandrīz pabeigta, turpretī citās nozarēs likumi ir ieplānoti, bet to projekti vēl nav izstrādāti. Daudz jauno likumu ir projektu stadijā vai ir gaidāma to pieņemšana valstu parlamentos. Progress, kāds sasniegts kādā nozarē, ne vienmēr atspoguļo šīs nozares ekonomisko nozīmi.

4.8. Dažās jomās, kā atzīst pašas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, pieņemtie likumi vai sagatavotie likumprojekti vēl joprojām pilnībā neatbilst attiecīgajiem Eiropas Savienības likumiem vai nu apzinātas izvēles dēļ (pakāpeniska likumdošanas tuvināšana), vai arī tādēļ, ka parlamenti likumu pieņemšanas gaitā izdara grozījumus. Dažos gadījumos ir bijis apzināts lēmums atlikt jauno likumu pieņemšanu, gaidot, ka tiks pieņemti jauni likumi vai likumu grozījumi attiecīgajā nozarē Kopienas likumdošanā.

4.9. Daudzās jomās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis ir meklējušas palīdzību ārpusē, bieži vien ar PHARE programmas starpniecību. Tās meklē paraugus vienā vai vairākās ES dalībvalstīs. Padomus likumu sagatavošanā un likumprojektu izstrādē dažreiz ir devušas Eiropas Kopienas un tās valstu amatpersonas, bet bieži vien arī konsultanti.

4.10. Vairākumā asociēto valstu parlamentu darba plāni ir pārslogoti un likumu pieņemšana aizkavējas. Likumdošanas darba apjoms ir milzīgs, pārmaiņas bieži vien ir radikālas, tematika dažkārt ir sveša, grozījumu likumos ir daudz, un attīstība ir lēna. Turklāt, tāpat kā citur, arī Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs mainās valdības un politiskās prioritātes, kas arī sarežģī un paildzina likumdošanas tuvināšanas procesu.

 

Likumdošanas tuvināšana un ekonomiskā reforma

4.11. Asociētās valstis vēl nav pilnībā atrisinājušas sarežģīto problēmu, kā saskaņot savas programmas par iekļaušanos kopējā tirgū ar nepieciešamību nostiprināt ekonomiskās reformas. Grūtības, ar kurām sastopas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, raksturo šādi piemēri:

— finansu pakalpojumu jomā iekšējā tirgus likumdošana izvirza pastiprinātas piesardzības prasības un nosaka mazāk regulējošus tirgus noteikumus. Šādi regulējoši grozījumi, ja tie izdarīti pārāk ātri, var nopietni vājināt Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu finansu institūcijas, jo daudzas no tām vēl aizvien netiek galā ar mantojumu, kas radies slikto kredītu rezultātā;

— nodokļu jomā nodokļu likumu saskaņošanas tempi ir jāpielāgo dažādu nodokļu bāzes attīstībai un jāņem vērā nepieciešamība noteikt pagaidu nodokļus, lai labotu asignējumu radītos izkropļojumus;

— lai panāktu vispārēju makroekonomisko stabilitāti un izvairītos no briesmām, ko rada neatbilstoša kapitāla noplūde un maksājumu bilances grūtības, ir vajadzīga kapitāla kustības liberalizācija. Protams, šāda stabila makroekonomiskā vide ir cieši saistīta ar vairākiem galvenajiem pārejas procesa aspektiem, tādiem kā valsts finansu sistēmas drošība un pārstrukturēšanas panākumi.

 

Konkrētās nozares

4.12. Netiek sniegts visu nozaru pārskats, bet minēti konkrēti sasniegumi vai problēmas.

4.13. Visās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs pārejā uz tirgus ekonomiku ir pieņemti uzņēmumtiesību pamatlikumi. Tas parasti ir darīts pēc kādas ES dalībvalsts parauga, un tādēļ šie likumi visumā atbilst Kopienas prasībām, tomēr lielākoties šī likumdošana nav pilnīga. Jautājums par nediskriminējošu attieksmi pret ārzemniekiem un ārvalstu uzņēmumiem vairumā gadījumu ir atrisināts apmierinoši, ņemot vērā ieinteresētību piesaistīt ārzemju investīcijas. Tas attiecas arī uz finansu pārskatiem, jo ir ievērotas daudzas Eiropas Savienības trīs galveno direktīvu prasības, tomēr arī šis uzdevums vēl nav pabeigts.

4.14. Līdzīgu apsvērumu dēļ prioritāte ir atvēlēta finansu pakalpojumu nozares galveno likumu pieņemšanai. Banku likumdošana ir apsteigusi apdrošināšanas likumdošanu, bet pastāv robežas, kas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm ir jāievēro, jo kaut kādi ierobežojumi kapitāla kustībai ir vajadzīgi makroekonomisko apsvērumu dēļ un bankām ir grūtības sakarā ar agrāk izsniegtajiem sliktajiem kredītiem. Liela daļa likumu šajā nozarē atrodas pieņemšanas stadijā.

4.15. Divas jomas, kurās daudz kas jau paveikts, ir netiešie nodokļi un muita. Visas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis ir ieviesušas pievienotās vērtības nodokli, un dažos gadījumos attiecīgais likums visumā atbilst Kopienas prasībām. Šis piemērs rāda tādu nozari, kurā tik daudz ir sasniegts galvenokārt tādēļ, ka visu vajadzēja sākt pilnīgi no jauna. Arī akcīzes nodoklis vairumā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu attiecināts tieši uz tām pašām galvenajām preču kategorijām, kādām to paredz Kopienas likumdošana. Dažas likmes vajadzēs pazemināt, bet tas būs jādara uzmanīgi, ņemot vērā apsvērumus, kas saistīti ar valsts ieņēmumiem.

4.16. Muitas jomā likumu saskaņošana sākās pēc tam, kad strauji attīstījās tirdzniecība ar Eiropas Savienību. Katras valsts izstrādātā preču nomenklatūra Eiropas līgumu ietvaros tiek pakāpeniski saskaņota ar Kopienas kombinēto nomenklatūru. Muitas iestāžu starpā jau nodibināti cieši kontakti gan muitas sadarbības apakškomiteju vadībā Eiropas līgumu ietvaros, gan PHARE programmas sniegtās tehniskās palīdzības pasākumu rezultātā. Tomēr jebkurā gadījumā pirms iestāšanās Eiropas Savienībā šajā jomā vajadzēs panākt pilnīgu atbilstību.

4.17. Tirdzniecības apsvērumi ir stimulējuši saskaņošanu rūpniecisko standartu jomā. Likumdošanas prasības šajā jomā ir labi zināmas, un visas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis ir sākušas pāriet uz Eiropas Savienības standartiem, taču to bieži vien panāk, izmantojot jau esošos mehānismus, kas sākotnēji tika radīti galvenokārt obligāto tehnisko noteikumu izstrādei, nevis standartu noteikšanai. Lai panāktu pilnīgu standartu vienādību, vēl ir jāveic daudz darba — īpaši pašu rūpniecības nozaru līmenī. Mēģinājumi pārņemt un iestrādāt lielu daļu likumdošanas normu vienā likumā daudzos gadījumos palēnina šo procesu. Turklāt, daudzas nepilnības, kas vēl aizvien pastāv standartu atbilstības noteikšanā, kavē saskaņošanas centienus. Eiropas līgumos paredzēto savstarpējas atzīšanas līgumu noslēgšana veicinās tālāku darbību šajā jomā. (Turpmāki apsvērumi par šo jomu ir ietverti nākamajā daļā, kur ir runa par panākumiem, kas sasniegti likumu ieviešanas un īstenošanas struktūru izveidē.)

4.18. Progress lauksaimniecības jomā atspoguļo šīs nozares nozīmi katras asociētās valsts ekonomikā, kā arī atbilst valsts interesēm attiecībā uz konkrētiem produktiem. (Iekšējā tirgus likumdošana attiecas un veterināriju, augu aizsardzību un dzīvnieku pareizu barošanu, kā arī uz tām plaša patēriņa lauksaimniecības precēm, piemēram, vīniem, kas pakļautas noteiktiem mārketinga standartiem.) Vairākās asociētajās valstīs neatliekama prioritāte ir zemes reforma, lai gan par svarīgu prioritāti tiek atzīta arī to likumu tuvināšana, kuri ietekmē tirdzniecības noteikumus. Visās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs lauksaimniecībā ir sākusies privatizācija, tiek īstenoti gan stimulējoši, gan ierobežojoši pasākumi, bet šo privatizāciju ir nepieciešams pabeigt. Vairums Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu subsidē savu lauksaimniecību, bet robežu aizsardzība vēl aizvien ir nepietiekama. Tas mainīsies, kad tiks īstenota Vispārējā vienošanās par tirdzniecību un tarifiem (GATT). Visām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm dažādā līmenī ir bijušas diskusijas ar Komisiju par ekvivalences līgumiem veterinārijā, augu aizsardzībā un dzīvnieku barošanas kontrolē. Lai gan šie nolīgumi vēl nebūt neatbilst tām prasībām, kādas izvirza bezrobežu iekšējais tirgus, tie veicinās progresu. Kopiena turpina sarunas par Eiropas līgumu pārskatīšanu, ņemot vērā gaidāmo paplašināšanos un Urugvajas raunda rezultātus.

4.19. Čpašu stimulu Eiropas līgumi devuši transporta jomā. Eiropas Savienības Padome tika pilnvarota noslēgt divpusējus līgumus ar dažām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm atsevišķās transporta nozarēs, un vienā gadījumā šāda vienošanās ir panākta. Šie līgumi pavērs iespēju piekļūt tirgum un radīs priekšnoteikumus starptautisko transporta pakalpojumu piedāvājumam. Tādējādi tie arī ievērojami stimulēs likumdošanas saskaņošanu pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu piedalīšanās dažādos starptautiskos līgumos sekmē likumdošanas tuvināšanas procesu.

4.20. Situācija enerģētikas nozarē dažādās valstīs ir atšķirīga, bet kopumā tajā dominē valsts sektora monopoli. Lai gan daudzi likumi ir ieplānoti vai atrodas projektu stadijā, šajā nozarē vēl ir daudz darāmā, un juridisko un rūpniecisko struktūru pārbūvei ir liela ekonomiska un sociāla nozīme.

4.21. Iepriekš minētais mazāk attiecas uz telekomunikāciju nozari, kur jau izveidotas atsevišķas regulējošas institūcijas un dažās asociētajās valstīs veikti vairāki liberalizācijas pasākumi. Tas, ka investori pieprasa un daudzos gadījumos saņem gan suverēnas kredītu garantijas, gan arī valdību labvēlīgus lēmumus par speciālo vai ekskluzīvo tiesību termiņiem, var aizkavēt Kopienas konkurences likumiem atbilstošas likumdošanas izveidi. Centienus panākt atbilstību Kopienas likumdošanai bieži vien aktivizē piedalīšanās starptautiskajās organizācijās. Līdzīgs progress sasniegts arī likumdošanas tuvināšanā audiovizuālajā jomā.

4.22. Konkurences politikai ir īpaša nozīme ekonomiskās pārejas periodā. Pamatnoteikumi ir reglamentēti Eiropas līgumos. Tie nosaka arī termiņus, kādos jāvienojas par noteikumu īstenošanu, un ietver nosacījumu, ka asociētās valstis arī turpmāk pielāgos savus konkurences likumus Eiropas Savienības likumiem. Šajā sakarā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm obligāti jāpārņem Kopienas politikas principi, bet tās var noteikt tādas kontroles un izpildu struktūras, kādas vislabāk atbilst to mērķiem. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Komisija pārņems savā pārziņā dažus uzdevumus, kas pagaidām ietilpst asociēto valstu pienākumos.

4.23. Intelektuālā īpašuma jomā sasniegumi nav vienādi, lai gan Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis ir izrādījušas interesi par Eiropas Savienības pieredzi un vēlas modernizēt savu likumdošanu šajā jomā. Ievērojams progress sasniegts rūpnieciskā īpašuma sakarā, īpaši attiecībā uz patentiem un preču zīmēm. Zināms darbs veikts arī autortiesību un blakustiesību likumdošanā.

4.24. Situācija vides aizsardzības likumdošanā nav viendabīga, un asociētās valstis skaidri apzinās aptuvenās izmaksas, kas vajadzīgas, lai pieskaņotu savu vides aizsardzības līmeni Kopienas līmenim. Tomēr dažos gadījumos, arī attiecībā uz konkrētajiem produktiem, jaunās likumdošanas sagatavošana ir visai veiksmīga.

4.25. Asociētās valstis uzskata, ka sociālās politikas jomā lielākā daļa likumu samērā labi atbilst Eiropas Savienības standartiem; šai jomai tās pievērš lielu uzmanību. Vairumā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu galvenā vērība tiek veltīta likumdošanai, kas saistīta ar veselības aizsardzības un drošības pasākumiem darbavietās. Taču atkal noteicošais faktors ir izmaksas, tādēļ atliek vienīgi sekot, cik efektīvi tiek īstenoti jau pieņemtie likumi.

4.26. Visas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis atzīst, ka pārejā uz tirgus ekonomiku patērētāju aizsardzība ir jānostiprina ar likumu. Iekšējā tirgus funkcionēšana ir saistīta ar likumu un noteikumu tuvināšanu arī šajā jomā. Vēl vairāk — tagadējā patērētāju tiesību atzīšana, kas nodrošina viņu piedalīšanos lēmumu pieņemšanā, tiek uzskatīta par ieguldījumu demokrātiskas sabiedrības nostiprināšanā asociētajās valstīs. Konkrēti patērētāju tiesību likumi ir pieņemti vai tiek izstrādāti visās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, un attiecīgās tiesību normas bieži vien tiek izstrādātas nozaru un horizontālajā likumdošanā.

 

Ieviešanas un īstenošanas struktūras

4.27. Ir ļoti grūti iegūt pilnīgu priekšstatu par progresu, kāds Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs sasniegts likumu ieviešanas un īstenošanas struktūru izveidē. To Komisija ir uzsvērusi, kontaktējoties ar asociētajām valstīm. Zināšanu papildināšana šai jomā ir viens no uzdevumiem, kas būs jāveic pēc “Baltās grāmatas” publicēšanas, saistībā ar tehniskās palīdzības programmas sagatavošanu un izpildi.

4.28. Tāpēc pašreizējā situācijā var izteikt tikai vispārējas piezīmes par to, ko Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis jau sasniegušas līdz šim, un komentēt dažas grūtības, ar kurām tās saskārušās. Kopīga parādība ir tāda, ka vajadzīgo administratīvo struktūru izveidošana, nokomplektēšana ar kadriem un iedarbināšana atpaliek no paša likumdošanas procesa. Situācija ir atšķirīga gan dažādās asociētajās valstīs, gan dažādās nozarēs, bet, neapšaubāmi, šajā ziņā ir vēl daudz darāmā.

4.29. Īpašas grūtības, kas jāpārvar visām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm un kuru nebija tagadējās Eiropas Savienības dalībvalstīm, ir pāreja uz tirgus ekonomiku. Stabilas tirgus ekonomikas valstīs jau pastāv daudzas struktūras, kas vajadzīgas, lai izpildītu tos pienākumus, ko uzliek Kopienas likumdošana. Cilvēki visumā apzinās savas tiesības, un viņiem ir nodrošināta tiesas pieejamība. Asociētajās valstīs turpretī bieži vien nākas izveidot jaunas struktūras vai pielāgot jau esošās struktūras, mainot tiesu sistēmu.

4.30. Jau deviņdesmito gadu sākumā visas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis sāka veidot jaunās, tirgus ekonomikas pamatstruktūras. Konstitucionālās pārmaiņas noteica tiesu neatkarību, un pakāpeniski notika visas tiesu sistēmas reforma. Dažos gadījumos vēl nepieciešamas turpmākas pārmaiņas, kas nodrošinātu neatkarību un kvalitāti tiesnešu iecelšanā. Visām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm nākas rēķināties ar līdzekļu trūkumu tiesu vajadzībām, un tāpēc tiesas un administratīvās tiesas ir ļoti pārslogotas un vēl nebūt netiek nodrošināta lietu ātra izskatīšana. Asociētajās valstīs arī tiesnešiem ir jārisina jauni uzdevumi. Intelektuālā īpašuma jomu bieži vien min kā vienu no tām jomām, kur izvirzītas jaunas prasības — gan apmācībā, gan tiesas procedūru pielāgošanā, lai lietas varētu nonākt izskatīšanā daudz ātrāk. Dažu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu administrācijas atzīst arī to, ka tām jāmaina noteikumi attiecībā uz tiesas pieejamību, lai īstenotu likumdošanu tādās jomās kā patērētāju aizsardzība.

4.31. Kas attiecas uz ekonomikas pamatstruktūrām, visās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs ir uzņēmumu valsts reģistri un oficiālie informatīvie ziņotāji, kur tiek publicēta informācija par uzņēmumiem. Dažās valstīs pastāv banku uzraudzības iestādes, intelektuālā īpašuma tiesību reģistrācijas iestādes u.tml., bet aina nav viendabīga, un pat, ja pašas attiecīgās institūcijas ir izveidotas, ne vienmēr ir atrodams apmācīts personāls, kas tās varētu vadīt. Kopumā visas valstis neapšaubāmi cieš no pieredzes trūkuma. Šajā kontekstā lielu palīdzību attiecīgo iemaņu attīstīšanā sniegs TEMPUS programma, Eiropas apmācību fonda pasākumi, kā arī Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu piedalīšanās LEONARDO un SOCRATES programmās.

4.32. Atsevišķos gadījumos var izmantot jau esošās struktūras. Runa ir par veterinārajām inspekcijām un augu aizsardzības inspekcijām. Vairākās asociētajās valstīs šajā ziņā situācija ir diezgan laba. Tomēr arī tur ir jāmodernizē iekārtas un pakalpojumi un jāpadara tie pieejami visā valsts teritorijā. Pastāv arī laboratorijas, kas nodarbojas ar rūpniecības preču analīzi un metroloģiju, bet arī tām bieži vien ir nepieciešamas jaunas iekārtas. Sakarā ar eksportu uz Eiropas Savienību dažu struktūru atbilstība Kopienas standartiem jau ir pārbaudīta (tas attiecas, piemēram, uz lopkautuvēm, kas saistītas ar gaļas un gaļas produktu eksportu), tomēr sagatavošanās integrācijai iekšējā tirgū nozīmē visu struktūru pilnīgošanu.

4.33. Industriālo standartu jomā grūtības var radīt pāreja no piespiedu kārtības uz brīvprātības principu, kam likumdošana nosaka tikai būtiskākās prasības. Tāpat grūti būs iedibināt tādu kārtību, kur produkta atbilstības pārbaude ir paša ražotāja kompetencē. Šādām pārmaiņām vajag ne tikai jaunas struktūras, bet arī jaunu domāšanu. Pārmaiņas būs tikai formālas un tām nebūs vajadzīgā efekta, ja nemainīsies regulētāju un uzņēmēju attieksme.

4.34. Nodrošināt izpratni par jauno kārtību būs svarīgs uzdevums daudzās jomās. Valsts pasūtījuma jomā, piemēram, tirgus faktiski nav atvērts, lai gan pamatlikumi ir pieņemti. Firmas vēl nav sapratušas, ka tām ir reālas iespējas slēgt izdevīgus kontraktus, un, no otras puses, vecie monopoli vēl nav sapratuši to, ka var zaudēt kontraktus. Gan vieni, gan otri reti iesniedz pieteikumus konkursos. Līdzīga aina ir patērētāju aizsardzības likumos, kas ir gan pieņemti, bet bieži vien nedarbojas, jo patērētāji nezina savas tiesības un nav mehānismu šo tiesību īstenošanai.

 

Secinājums

4.35. Visas asociētās valstis nopietni pūlas likumdošanas tuvināšanas un ieviešanas darbā — īpaši iekšējā tirgus jomā. Taču tām izvirzītais uzdevums ir sarežģīts, un būs nepieciešama īpaša koordinācija un droša ticība mērķim. Vēl pastāv iespējas pastiprināt starpministriju koordinācijas mehānismu nozīmi un panākt stingrāku pieeju programmu un prioritāšu izstrādei.

4.36. Eiropas Savienībai jāpaplašina un jāpielāgo sava tehniskās palīdzības programma, lai sagatavotu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis integrācijai iekšējā tirgū. Šā iemesla dēļ Kopienai ir īpaši svarīgi labāk pārzināt situāciju katrā valstī. Tas prasīs koordinētu darbu, kurā būs jāiesaista visi spēki gan no pašu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu puses, gan arī no Komisijas un tās dalībvalstu puses. Šos jautājumus aplūkos nākamās nodaļas.

4. Speciālizētā tehniskā palīdzība

Ievads

5.1. Čpašs “Baltās grāmatas” uzdevums, izklāstot Kopienas likumdošanas kopumu, ir: pirmkārt, sniegt padomus likumdošanas darba organizēšanā un, otrkārt, aprakstīt un izskaidrot to struktūru funkcijas, kas vajadzīgas likumdošanas efektīvai īstenošanai valstī. Tas palīdzēs Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm pareizi sagatavoties integrācijai iekšējā tirgū, un panākt, lai pārmaiņas likumdošanā reāli ietekmētu tautsaimniecību. Nosakot valsts stratēģiju attiecībā uz iekļaušanos iekšējā tirgū un izvirzot prioritātes, asociētās valstis izteikušas vēlēšanos ievērot “Baltās grāmatas” rekomendācijas.

5.2. Vēl viens “Baltās grāmatas” uzdevums, kā norādīts 1. nodaļā, ir sniegt ieskatu par tehnisko palīdzību. Šinī nodaļā ir ieteikts, kā izmantot “Baltās grāmatas” analītisko materiālu, organizējot saskaņotu un efektīvu tehnisko palīdzību gan likumdošanā, gan stratēģiski noteikto struktūru izveidē.

 

Asociēto valstu stratēģija

5.3. Iekšējā tirgus prasībām atbilstošus likumus pieņemt, ieviest un īstenot var tikai pašas asociētās valstis. Savas pirmsiestāšanās stratēģijas un likumdošanas tuvināšanas stratēģijas ietvaros asociētās valstis jau ir izstrādājušas individuālās darba programmas iekšējā tirgus likumu pieņemšanai un īstenošanai. Šīs darba programmas jāsaskaņo ar katras valsts ekonomisko politiku un reformu programmu, kā arī ar citiem pirmsiestāšanās stratēģijas aspektiem. Tajās jāievēro “Baltās grāmatas” rekomendācijas, jāietver visas nozares, kas svarīgas iekšējā tirgus funkcionēšanai, un jāvelta pienācīga uzmanība likumu piemērošanai un ieviešanas administratīvajiem un organizatoriskajiem aspektiem.

5.4. Katras asociētās valsts uzdevums ir koordinēt savus palīdzības lūgumus un sniegt informāciju par “Baltās grāmatas” rekomendāciju īstenošanā sasniegto, lai panāktu, ka Eiropas Savienības, dalībvalstu un citu institūciju palīdzība ir pastāvīga un iedarbīga.

 

Eiropas Savienības koordinācijas uzdevums

5.5. Galvenais Eiropas Savienības uzdevums ir organizēt tehnisko palīdzību tā, lai iespējami efektīvāk izmantotu deficītos resursus. Finanses ir ierobežotas, un arī asociētajām valstīm vajadzīgo ekspertu nav daudz — galvenokārt tie ir dalībvalstu praktiķi un amatpersonas. Eiropas Savienība jau sniedz tehnisko palīdzību — galvenokārt ar PHARE programmas starpniecību, un šī palīdzība ir jāpalielina un jāpielāgo “Baltās grāmatas” rekomendācijām. Var izmantot arī citas asociētajām valstīm pieejamās Kopienas programmas, kā arī palīdzību, ko sniedz dalībvalstis un privātās institūcijas. Īpaša uzmanība jāveltī tam, lai visi šie pūliņi viens otru papildinātu un būtu pareizi virzīti. Uzlabota informācijas apmaiņa un ziņas par asociēto valstu sasniegumiem, kā arī par palīdzību, kas tiek piedāvāta, palīdzēs saskaņot piedāvājumu un pieprasījumu un, vajadzības gadījumā — sniegt kopīgus pakalpojumus.

 

Specializētā tehniskā palīdzība

5.6. Eiropas Savienības tehniskajai palīdzībai jāattiecas uz likumdošanas darba plānošanu un projektu sagatavošanu, kā arī uz likumu ieviešanu un īstenošanu. Palīdzības aspekti varētu būt:

— palīdzība izmaksu un ieguvumu izvērtēšanā atkarībā no dažādas likumu tuvināšanas secības;

— tieša un ātra pieeja pilnīgākajiem un jaunākajiem Eiropas Savienības likumdošanas aktiem un jurisprudencei, kā arī tulku pakalpojumi;

— viena īpaša Eiropas Savienības institūcija, kurai ir adresējami lūgumi par palīdzību likumdošanas jautājumos;

— juridisko un tehnisko ekspertu konsultācijas par Savienības likumdošanas sistēmu, kā arī — attiecībā uz visām nozarēm — Kopienas likumu interpretēšanu un valstu likumu sagatavošanu;

— informācija par likumu ieviešanas un īstenošanas mehānismiem dalībvalstīs un tieša pieredzes apgūšana par šo mehānismu funkcionēšanu ar apmaiņas programmu starpniecību;

— administratīvā, valodu un specializētā tehniskā apmācība;

— konkrēto nozaru uzņēmēju un visas sabiedrības informēšana par iekšējā tirgus funkcionēšanu.

Palīdzības pasākumos jāiesaista valstu parlamenti un valdības. Parlamentu deputātiem un parlamentu ierēdņiem ir jāsaņem informācija par to, kādas struktūras vajadzīgas jauno likumu ieviešanai un īstenošanai, kā arī par to, kuri Kopienas likumi ir tieši pārņemami.

5.7. Eiropas Savienībai vajadzētu nodrošināt arī to, lai Kopienas programmās, kas speciāli izstrādātas iekšējā tirgus aktivizēšanai, — tādās kā KAROLUS (paredzēta to ierēdņu apmācībai, kas atbild par Kopienas likumu īstenošanu), MATTHAEUS (līdzīga programma, kas paredzēta muitas ierēdņiem), MATTHAEUS TAX (programma, kas attiecas uz netiešajiem nodokļiem) un citās — varētu piedalīties Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu pārstāvji. Konkrētās metodes un ar tām saistītās budžeta konsekvences būs norādītas atsevišķos Komisijas priekšlikumos. Apmācību projekti, kas izstrādāti LEONARDO programmā un Eiropas apmācību fondā, arī veicinās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu iekšējo tirgu sagatavošanu.

 

Palīdzības sniegšanas mehānismi Valstu programmas

5.8. Katrai asociētajai valstij ir jāizstrādā sava programma iekšējā tirgus likumdošanas tuvināšanai, lai nodrošinātu to, ka visas PHARE programmas papildina cita citu, kas visnotaļ ir svarīgi “Baltajā grāmatā” izvirzīto mērķu sasniegšanai.

5.9. Katrā asociētajā valstī šīs programmas ir jāpārzina īpašai institūcijai, kas būtu atbildīga par palīdzības un koordinācijas nodrošināšanu pirmsiestāšanās stratēģijas ietvaros. Asociācijas padomei un kompetentajām Eiropas līgumu struktūrām ir jāsaņem regulāri ziņojumi par valstu programmu ietvaros paveikto.

5.10. Pieciem gadiem paredzētā PHARE programma, kas sākta 1995. gadā, jau ir ievērojami pavirzījusies uz priekšu. Pēc “Baltās grāmatas” publicēšanas, tiklīdz būs iespējams, Komisija uzaicinās katru asociēto valsti uz pārrunām, lai palīdzētu konkretizēt katras valsts programmu un prioritātes “Baltās grāmatas” kontekstā. Izstrādātās reformu un likumdošanas tuvināšanas programmas būs iespējams koriģēt.

 

Tehniskās palīdzības informācijas birojs

5.11. Palīdzība vajadzīga visām asociētajām valstīm. Lai šīs vajadzības apmierinātu, Komisija ir iecerējusi nodibināt Tehniskās palīdzības informācijas biroju, kuru atbalstītu ar starptautiskās PHARE programmas starpniecību. Birojs atradīsies Briselē, un to vadīs Komisija. Tas dos iespēju apmainīties ar informāciju un palīdzēs nodrošināt adekvātu palīdzības sniegšanu asociētajām valstīm. Birojs veicinās iespējami kvalitatīvākas palīdzības sniegšanu ar visizdevīgākajām izmaksām, piedaloties visdažādākām valsts sektora un privātām institūcijām.

5.12. Biroja sniegtā palīdzība aptvers Kopienas likumdošanas aktus un to iekļaušanu valstu likumdošanas sistēmās, juridisko terminoloģiju, tulkošanu, apmācību un pieredzes apmaiņu, ieskaitot īstermiņa stažēšanos Komisijas struktūrās un attiecīgajās dalībvalstu institūcijās. Turklāt birojs būs universāls centrs, kur iesniegt pieprasījumus pēc konkrētu speciālistu vai konsultantu palīdzības.

5.13. Birojs būs centrs, kas nodrošinās konsultācijas un ekspertīzi likumdošanā un tās īstenošanas struktūrās, galvenokārt PHARE programmas ietvaros slēdzot kontraktus ar Komisijas un dalībvalstu ekspertu grupu. Šie pakalpojumi arī būs ietverti valstīm paredzētajās programmās.

5.14. Tiks izveidota datu bāze, kurā būs apkopota no Komisijas, dalībvalstīm, asociētajām valstīm un privātā sektora saņemtā informācija, lai panāktu pilnīgu atklātību kopīgajā darbā un izvairītos no dublēšanās. Datu bāze būs pieejama visām ieinteresētajām pusēm.

5.15. Ar datu bāzes starpniecību Komisija informēs par palīdzību, kāda PHARE programmas un citu Kopienas programmu ietvaros būs pieejama Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm. Komisija arī nodrošinās datu bāzi ar informāciju par Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu sasniegumiem “Baltās grāmatas” rekomendāciju īstenošanā, īpaši tajās jomās, kur tiks sniegta tehniskā palīdzība. Komisija aicina asociētās valstis, dalībvalstis un citus palīdzības sniedzējus iesūtīt attiecīgo informāciju.

 

Koordinācija un kontrole

5.16. Komisija regulāri sniegs pārskatu par biroja darbību asociācijas komitejām un apakškomitejām, kas izveidotas saskaņā ar Eiropas līgumiem.

5.17. Palīdzības koordināciju un kontroli dalībvalstīm, izmantojot pārskatus par biroja darbību un datu bāzē apkopoto informāciju, nodrošinās PHARE programmas vadības komiteja, bet asociētajām valstīm — uz divpusējiem pamatiem — kompetentās Eiropas līgumu struktūras; ja jautājumi attieksies uz vairākām vai visām asociētajām valstīm, šī koordinācija un kontrole tiks īstenota strukturēto attiecību ietvaros.

5. Secinājumi

6.1. Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu pāreja uz tādu politisko un ekonomisko sistēmu, kas atbilstu Eiropas Savienības sistēmai, ir komplekss process. Tas iekļauj demokrātijas un civilizētas sabiedrības nostiprināšanu, stabilas makroekonomiskās politikas īstenošanu, privatizāciju un rūpniecības pārstrukturēšanu, kā arī juridiskās un institucionālās pārmaiņas un tirdzniecības liberalizēšanu, nolūkā panākt brīvu tirdzniecību ar Eiropas Savienības valstīm un citām kaimiņvalstīm. Lai gan dažādās valstīs situācija ir atšķirīga, pārejas process jau veiksmīgi norit.

6.2. Galvenā atbildība par šā procesa panākumiem ir jāuzņemas pašām asociētajām valstīm. Bet stratēģija, par kuru panākta vienošanās Esenes sanāksmē, paredz papildu palīdzību no Eiropas Savienības, ietverot ciešākas darba attiecības ar tās institūcijām, PHARE programmas prioritāšu pielāgošanu mainīgajām vajadzībām un būtiski jaunu uzdevumu — sagatavot asociētās valstis turpmākai integrācijai iekšējā tirgū.

6.3. “Baltā grāmata” iezīmē procesa sākumu un sniedz norādes asociētajām valstīm par to, kā pārveidot savas juridiskās struktūras saskaņā ar iekšējā tirgus prasībām. Tajā izklāstīta vajadzīgo pasākumu loģiskā secība, kas ļauj asociētajām valstīm izstrādāt tādas iekšējā tirgus darba programmas, kas būtu saskaņotas ar pašas attiecīgās valsts ekonomikas un reformu prioritātēm. Tā arī ļaus Eiropas Savienībai sniegt tādu palīdzību, kāda ir visvairāk vajadzīga, izmantojot gan pašas Eiropas Savienības institūciju, gan dalībvalstu un privātā sektora pieredzi. Šeit proponētais Tehniskās palīdzības informācijas birojs veicinās pareizi orientētu palīdzību gan ar PHARE programmas starpniecību, gan arī izmantojot citus dalībvalstu rīcībā esošos ekspertus.

6.4. Pakāpeniska iekšējā tirgus likumdošanas aktu pieņemšana asociētajās valstīs, kā arī šo likumu ieviešanai un īstenošanai nepieciešamo struktūru nodibināšana veicinās ekonomiskās reformas. Ir paredzami ekonomiskajā ziņā ļoti labvēlīgi apstākļi uzņēmējdarbībai un komercijai gan asociētajās valstīs, gan Eiropas Savienībā. Pakāpeniska barjeru nojaukšana palielinās konkurētspēju un ļaus paplašināties uzņēmējdarbībai. “Baltās grāmatas” rekomendācijas par likumdošanu konkurences, sociālās un vides politikas jomās, kas ir būtiskas iekšējā tirgus funkcionēšanai, nodrošinās līdzsvarotu iekļaušanos iekšējā tirgū. Jautājums par iekļaušanos iekšējā tirgū ir jānošķir no jautājuma par iestāšanos Eiropas Savienībā, kas būs saistīts ar visa Eiropas Savienības dokumentu kopuma (aquis communautaire) pārņemšanu.

6.5. Līdztekus konkrētajam procesam, kuru ierosinās “Baltā grāmata”, tā veicinās arvien plašāku asociēto valstu integrāciju Eiropas Savienībā un stimulēs tirdzniecību. Savā 1994. gada 13.jūlija ziņojumā par pirms iestāšanās stratēģiju Komisija norādīja, ka “tiklīdz asociētajām valstīm izdosies panākt apmierinošu konkurences un valsts palīdzības politiku, kā arī pārējo ar paplašināto tirgu saistīto Kopienas likumu piemērošanu, Eiropas Savienība varēs pieņemt lēmumu pakāpeniski izbeigt komerciāli aizsargājošo dokumentu piemērošanu produktiem, kas ražoti asociētajās valstīs, jo būs sasniegtas tāda paša līmeņa garantijas pret negodīgu konkurenci, kādas jau pastāv iekšējā tirgus valstīs”.

6.6. “Baltās grāmatas” rekomendāciju īstenošana veicinās tirdzniecību, radot labvēlīgus apstākļus savstarpējas atzīšanas līgumu noslēgšanai par produktu pārbaudi attiecībā uz to atbilstību noteiktajiem rūpnieciskajiem standartiem. Šādu līgumu mērķis būs nodrošināt to, ka savstarpēji tiks pieņemti sertifikāti, atzīmes par atbilstību standartiem un pārbaudes ziņojumi, ko izdos ar rūpniecības standartiem saistītās tehniskās institūcijas gan asociētajās valstīs, gan Eiropas Savienībā. Sarunas par savstarpējo atzīšanu varēs sākt tad, kad procedūras, kādas ir spēkā asociēto valstu sertifikācijas institūcijās, pārbaudes laboratorijās un līdzīgās institūcijās, būs saskaņotas ar Eiropas Savienības attiecīgo institūciju procedūrām. “Baltā grāmata” sniedz norādījumus, kā to panākt. To varēs realizēt ar pastiprinātu tehnisko palīdzību konkrētās jomās saskaņā ar PHARE programmu.

6.7. Asociēto valstu pakāpeniska iekļaušanās iekšējā tirgū pastiprinās ekonomiskās reformas un palīdzēs veidot ekonomiskajai integrācijai labvēlīgu vidi. Valsts administrācijas un uzņēmumu izmaksas arī samazināsies gan asociētajās valstīs, gan Eiropas Savienībā. Komisija gatavojas izanalizēt šīs potenciālās priekšrocības un iesniegt analīzes rezultātus Eiropas Savienības un asociēto valstu institūcijām.

6.8. Līdz ar konsultācijām, sadarbību un palīdzību Eiropas līgumu, PHARE programmas un šīs “Baltās grāmatas” sagatavošanas ietvaros iekšējā tirgus integrācijas process jau ir sākts. Komisija uzskata, ka pēc “Baltās grāmatas” publicēšanas un tās apspriešanas Eiropas Padomē, turpmākie uzdevumi būs saistīti ar tās rekomendāciju īstenošanu.

6.9. Komisija:

— nosūtīs asociētajām valstīm “Balto grāmatu” šo valstu valodās un ES Padomes slēdzienus;

— konsultēsies ar katru asociēto valsti par tās darba programmu “Baltās grāmatas” rekomendāciju īstenībai, par nepieciešamās tehniskās palīdzības saskaņošanu un palielināšanu, kā arī par iekšējo koordināciju katrā asociētajā valstī visos ar “Balto grāmatu” saistītajos jautājumos;

— izveidos 5.nodaļā minēto Tehniskās palīdzības informācijas biroju, kuru atbalstīs paplašinātā starptautiskā PHARE programma;

— ar Eiropas Savienības iekšējā tirgus konsultatīvās komitejas un PHARE programmas vadības komitejas starpniecību organizēs tehniskās palīdzības koordināciju un kontrolēs “Baltās grāmatas” rekomendāciju īstenošanu;

— regulāri informēs asociētās valstis par pārmaiņām iekšējā tirgus likumdošanā;

— turpinās veikt priekšdarbus KAROLUS un MATTHAEUS programmu paplašināšanai attiecībā uz asociētajām valstīm un izskatīs iespēju darīt tām pieejamas arī citas šīm valstīm svarīgas programmas;

— ieteiks, kā iesaistīt asociētās valstis dažādu nozaru konsultatīvo institūciju darbā, lai tās labāk izprastu iekšējā tirgus darbību;

— ciktāl tas iekļaujas strukturētajās attiecībās ar Eiropas Savienības institūcijām, uzturēs ekonomiska rakstura dialogu ar asociētajām valstīm par sakarību, kāda pastāv starp iekļaušanos iekšējā tirgū un plašāku pārejas procesu;

— veicot sagatavošanās darbus, tiksies ar asociēto valstu pārstāvjiem un regulāri informēs Iekšējā tirgus padomi, Vispārējo lietu padomi un ES Padomi par sasniegto.

6.10. Asociētās valstis tiek aicinātas:

— iecelt vienu koordinatoru attiecībā uz visiem ar “Baltās grāmatas” rekomendāciju īstenošanu saistītajiem jautājumiem;

— izstrādāt savas darba programmas “Baltās grāmatas” rekomendāciju īstenošanai; konsultācijas un palīdzību šai ziņā var saņemt ar PHARE programmas starpniecību;

— kopā ar komisiju izvērtēt jau paveikto likumdošanas tuvināšanas darbu un ar to saistīto palīdzību, nolūkā saskaņot to ar attiecīgās valsts izstrādātās darba programmas prasībām;

— pilnībā izmantot iespējas, ko sniegs proponētais Tehniskās palīdzības informācijas birojs, lai intensificētu darbu iekšējā tirgus likumdošanas tuvināšanā, ieviešanā un īstenošanā.

6.11. Dalībvalstis tiek aicinātas:

— sniegt ekspertu padomus par iekšējā tirgus likumdošanas normu iestrādāšanu valstu likumos, kā arī par struktūrām, kas vajadzīgas, lai ieviestu un īstenotu šos likumus;

— sniegt informāciju par to palīdzību un ekspertu konsultācijām, kas ir pieejamas ar PHARE programmas vadības komitejas un Tehniskās palīdzības informācijas biroja starpniecību;

— ar iepriekšminētajiem mehānismiem koordinēt plānoto palīdzību, lai dažādu avotu nodrošinātie pasākumi būtu efektīvi un papildinātu cits citu.

PHARE Ārējo resursu plānošanas un izmantošanas vienība — Smilšu iela 1, Rīga, Latvija, LV-1919; tālrunis 7210352; fakss 7820320.

Tulkotāja Astrīda Lūce; juridiskie redaktori: Valters Šulcs, Ainars Latkovskis; literārā redaktore Inese Treimane; projekta vadītājs Ivars Golsts.