Militārās ziņas Latvijas virsnieku sanāksmē, 22. martā

“Lai patriotisms, kas bija pirms pieciem gadiem,
tagad pārvērstos par stipru, noteiktu, pārliecinošu patriotismu”

Sanāksmes dalībnieku vidū: aizsardzības ministrs, Ministru prezidenta biedrs Andrejs Krastiņš un Valsts prezidents Guntis Ulmanis, kā arī Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa runa

Turpinājums no 1.lpp.

Šī gada laikā es daudzas reizes esmu ticies ar karavīru vecākiem, ar karavīriem, esmu apmeklējis dienesta vietas, esmu ierosinājis veikt veselu virkni dažādu pētījumu par antisociāla rakstura paradībām mūsu militārajos formējumos. Ir it kā izpētīta likumpārkāpuma aina, ir izpētīts šo noziegumu veidošanās mehānisms un arī to novēršanas iespējas. Es domāju, ka šīsdienas sanāksmē dažādi cilvēki no dažādām institūcijām, runādami par šīm lietām un analizēdami tās, spēs jums parādīt, kur slēpjas šī ļaunuma sakne un kas ir jādara, lai to izravētu. Es domāju, ka šodien ir jārunā arī par to, vai mēs esam spējuši panākt kaut ko pozitīvu. Kas ir padarīts un kas nav padarīts. Es domāju, ka mums sabiedrībai atkal un atkal ir jāstāsta par to, ka armija ir vīriešu kolektīvs, kas veidojas organizēti, kur iesauc indivīdus no dažādiem sabiedrības slāņiem un grupām. Un katra puiša iekļaušanās vai neiekļaušanās šajā kolektīvā ir jau iepriekš aprēķināma un daudzkārt ir atkarīga no tā, cik labu viņš ir saņēmis audzināšanu bērnudārzā, skolā, sabiedrībā, kāda ir šī jaunieša izglītība un kāda ir šī jaunieša uzvedība. Tādus jaunus cilvēkus saņemam pie sevis armijā. Ja citos sociālajos slāņos šīs sociālās problēmas nav tik spilgti izteiktas, tad šajā kolektīvā, ko sauc par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, šī situācija vienmēr krasi izgaismojas un nokļūst visas sabiedrības uzmanības lokā. Ar to mums ir jārēķinās, un tas laikam ir objektīvi un pareizi.

Ja mēs runājam par disciplīnu armijā, tad, protams, mēs vienmēr atsaucamies uz postkomunisma sekām, mēs atsaucamies uz okupācijas sekām, uz to garīgo un sociālo mantojumu, kuru esam saņēmuši. Bet cik ilgi? Un vai tikai tas faktors šodien nosaka mūsu uzvedību, mūsu situāciju? Es gribētu teikt, ka sabiedrība diemžēl pietiekami efektīvi necīnās par morāles un ētikas normu ievērošanu, tādējādi veicinot jaunās paaudzes zināmu psiholoģisku diskomfortu, pat personības degradāciju. Un šeit jau savijas kopā gan tas, ko mēs esam saņēmuši mantojumā, gan tas, ko mēs šodien veidojam paši. Es domāju, ka nekur un nekad nav lieki atgādināt, un par to mums ir jādomā ne tikai armijā, ka tagad ģimenēs nevairās bērnu acu priekšā lietot alkoholu, notiek strīdi un kautiņi, stiprākais cenšas izmantot un pakļaut vājāko. Latvijā alkoholisms ir sasniedzis savu kritisko robežu. Tas acīmredzot grauj netikai disciplīnu armijā, tas grauj nācijas saknes, tās apziņu padarot viegli pakļaujamu, nespējīgu sevi aizstāvēt. Tas ir jāapzinās ne tikai armijas pārstāvjiem, bet tas ir jāapzinās arī izglītības sistēmai, tas ir jāapzinās faktiski visās dzīves sfērās. Un varbūt mazliet žēl, ka, šodien runājot par šo jautājumu, izglītības ministrija mums ir atbildējusi, ka tai šis jautājums neliekas interesants, nav tās kompetencē. Manuprāt, tikai kopā ar izglītības sistēmu mēs varam domāt un runāt par jauniešu izglītību, par jauniešu uzvedību.

Jau no bērna gadiem, vērojot attiecības sabiedrībā, vidi skolā, ģimenēs, jauniešos diemžēl nostiprinās (neteiksim gan, ka visos) maldīgais uzskats, ka tādas ir sabiedrībā vispārpieņemtās normas. Un tieši ar tādiem uzskatiem daudzās karaspēka vienībās tiek sapulcināti jaunie karavīri, bieži vien psiholoģiski nesaderīgi un ar nevienādu fizisko sagatavotību, ar ļoti atšķirīgu veselības stāvokli.

Aprunājoties ar virsniekiem, lielākā daļa atzīst, ka jauniesauktie dienestam nav morāli sagatavoti. Septiņdesmit septiņi procenti jauniešu nav arī fiziski gatavi dienēt armijā, un piecdesmit seši procenti no tiem ar grūtībām spēj uzņemties to psiholoģisko slodzi, kādu nākas izturēt, dienējot armijā. Lai izmainītu sabiedrības uzskatus, iedzīvinātu civilizētas morāles normas, ir jāpaiet zināmam laikam, bet tas, domāju, ir vājš mierinājums.

Aizvadītie pieci neatkarības gadi ir jau pietiekami liels laika posms, lai mēs saprastu, ka ir jārunā ne tikai par to mantojumu, ko esam saņēmuši, bet ir jārunā arī par to, ko mēs paši jau esam izdarījuši. Vērojot dažādās tendences, es varu izteikt pārliecību, ka sabiedrības sociālā integrācija norit vēlamajā virzienā. To man ļauj sacīt arī tautas plašā vēsturiskā pieredze, mūsu cilvēku darba mīlestība un spēja pielāgoties apstākļiem. Tauta Latvijā allaž ir bijusi ar augstiem tikumiskiem principiem, ar apgarotu pasaules uztveri un praktisku pieeju reālajai dzīvei. Manuprāt, tieši tas jāņem vērā mūsu armijā.

Kas tad mums būtu jādara, lai mainītu sabiedrības nebūt ne glaimojošo attieksmi pret militārajām struktūrām. Es ceru šīsdienas sarunā dzirdēt no jums šo atbildi, runājot ne tikai par materiālajām vērtībām, bet runājot tieši par morālo pusi. Ir pamats pārdomām arī man, Valsts prezidentam, un, es domāju, arī manis vadītajai Nacionālās drošības padomei. Šis ir jautājums, kas attiecas arī uz visiem politiķiem, uz ceturto varu — žurnālistiem. Un diez vai pietiek tikai ar negatīvu piemēru daudzināšanu, kaut arī noklusēt neko netaisāmies un to nedrīkst darīt. Es esmu pārliecināts, ka daudzi karavīri ir pelnījuši atzinību par to smago darbu, ko viņi veic savā ikdienā, paciešot dienesta trūkumus un grūtības. Un, manuprāt, virsnieks ļoti bieži ir pelnījis īpašu uzmanību, jo viņš ir tas, kas nodrošina aizsardzības spēku attīstību un arī audzina un veido personības. Alternatīvas šim jautājumam nav. Tas ir mūsu virsnieks, no kura mēs, prasīsim un kuram ir jāprot gan atteikties, gan nežēlot spēkus, lai mūsu armija kļūtu ar katru dienu arvien stiprāka. Diemžēl ne vienmēr un ne visur mēs saprotam, ka dienests nav pāraudzināšanas iestāde. Dienestā iesauktajiem tiek uzticēts ierocis, un tāpēc tā nevar būt vieta, kur valdītu bezatbildība, kur puiši zaudē veselību un pat dzīvību visatļautības vai bezatbildības dēļ.

Es šodien gribētu vēlreiz atgādināt, ka jūs, virsnieku kungi, esat mūsu sabiedrības sastāvdaļa. Vai jūs esat darījuši visu, lai ar savu stāju, ar savu attieksmi ieaudzinātu puišos lepnumu par savu valsti, par savu armiju? Jo kam gan citam, ja ne jums, ir jāuzņemas atbildība par to, lai dienests noritētu labi? Vai jūs esat darījuši visu, lai vecāki būtu pārliecināti, ka viņi atdos savus dēlus drošās rokās? Vai jūs esat darījuši visu, lai iemācītu kareivjus izprast citam cita vajadzības un centienus, uzskatus, mācījuši cienīt vienam otru? Vai jūs esat padomājuši par to, ka, beidzoties dienestam, jūs ievadāt dzīvē jaunus cilvēkus, kuriem daudz būs jādara, lai stiprinātu mūsu valsti, vairs neatrodoties militārajās struktūrās. Tie laikam nav viegli jautājumi, un tie nav viegli jautājumi tieši šajā situācijā.

Es negribētu, lai mēs šodien gaustos, cik mums pietrūkst latu un cik mums pietrūkst citu materiālo vērtību. To visu mēs zinām. Pašlaik valstij trūkst līdzekļu visās sfērās. Ir zināms, ka nav sakārtoti arī sadzīves apstākļi, trūcīgs ir apģērbs un bruņojums nestiprina mūsu bruņoto spēku kaujas potenciālu. Bet es zinu arī to, kas daudzi no jums ir nākuši uz šo darbu, cēlu mērķu mudināti, ka jums galvenais nav materiālais atalgojums, bet gan gandarījums par savu veikumu. Lielākā daļa no jums šo dienestu, šo grūto karavīra ceļu esat izvēlējušies brīvprātīgi, un tieši tāpēc man rodas pārdomas par to, vai jums tiešām ir pieņemams šis disciplīnas stāvoklis tajās vienībās, kurās jūs diendienā strādājat. Un kā jūs varat pieļaut, ka trīspadsmit procenti (tāda ir statistika) no kopējo pārkāpumu skaita ir alkohola lietošanas gadījumi dienesta laikā? Kāpēc gan jūsu vadītajās dienesta vietās ir tik brīvi pieejams un bez nosodījuma lietojams alkohols?

Es gribu nosaukt kaut vai dažus piemērus. Šī gada 9.februārī pēc alkohola lietošanas inženieru sapieru rotas mantnīcā vada seržants, ne ierindas kareivis, bet vada seržants, kaprālis Kramanis, kaprālis Reinhards, dižkareivis Grīnbergs ieradās mācību bataljona pirmajā rotā un “izspieda” naudu no jaunā kareivja. Es negribu šo situāciju komentēt, man liekas, ka katram ir skaidrs, kādi šeit varētu būt secinājumi. 14.martā Valmieras robežsargu bataljona karavīri — kaprālis Bogdanovs, kareivji Jankovičs, Fadejevs, jau pulksten pussešos vakarā būdami alkohola reibumā, fiziski iespaidoja jaunākos karavīrus. Tie ir fakti, kurus neviens neapstrīd, bet no kuriem mums ir jāizdara secinājumi. Un tādus ziņojumus es saņemu ļoti bieži. Kāpēc gan jūsu vadītajās vienībās valda cilvēki ar šādām nenormālām nosliecēm? Tas ir jautājums, par ko mums ir jādomā. Man diemžēl jārunā par to, ka arī starp virsniekiem ir sastopami disciplīnas pārkāpumi. Es aicinu Nacionālo bruņoto spēku virsniekus darīt visu, lai mums turpmāk vairs nenāktos runāt par virsnieku pārkāpumiem.

Pārdomājiet, kā to panākt, lai labākie saņemtu gan uzslavu, gan atbilstošu atalgojumu, bet pārkāpējiem, lai nebūtu vietas bruņoto spēku rindās. Ja mēs salīdzinām situāciju ar pagājušo gadu, jāsaka, ka pārkāpumu skaits ir samazinājies. Tātad acīmredzot mūsu uzmanība uz darbs nav bijis gluži veltīgs. Bet tajā pašā laikā šie pārkāpumi bieži vien ir kļuvuši smagāki un negatīvi kvalificēti augstākā līmenī. Vai tas liecina mums par labu? Vai arī tas vēl vairāk grauj jau tāpat ne pārāk spožo mūsu armijas tēlu tautas acīs? To lai šodien sev pasaka katrs virsnieks pats. Stāvokļa uzlabošanās ir gaidāma tikai tad, ja pozitīvas pārmaiņas notiks katrā no jums. Bet vai tās notiek?

Pēdējais piemērs, un ne pats vieglākais. Vakar es aizbraucu uz Jēkabpili apmeklēt ģimeni, kuras dēls gāja bojā, dienējot robežsargos. Ir divdesmit otrā diena, kopš dēls ir zaudējis dzīvību armijas rindās. Un šajā laikā neviens no armijas pārstāvjiem šo ģimeni nav apmeklējis. Neviens. Nedz no zemākā ranga virsniekiem, nedz no štāba. Pirmais apmeklējums šajā ģimenē sakarā ar dēla nāvi bija tieši prezidenta apmeklējums. Man ir dīvaina sajūta. Es domāju, vai tā ir cietsirdība vai cinisms, vai vienaldzība. Bēru dienā neviens karavīrs nepiedalījās sava biedra bērēs. Neviens. Ne no vienas karaspēka daļas. Neviens zieds netika aizsūtīts vai aiznests. Neviens. Absolūta vienaldzība. Neviens santīms nav iedots no karaspēka daļas, lai organizētu bēres. Un tad, kad tika lūgta nauda, lai samaksātu par zārku, armijas daļā teica: “Iesniedziet dokumentus, ka zārks tiešām ir nopirkts, tad mēs samaksāsim.”

Es vakar, vairākas stundas sēdēdams šīs ģimenes vidū, redzēju, cik ļoti tipiska ir tieši šī ģimene, kura uzaudzinājusi trīs bērnus, kura visu mūžu ir nostrādājusi lauku vidē, kura nav centusies noraut zvaigznes no debesīm un nav centusies kļūt varbūt par slaveniem politiķiem vai valsts vadītājiem, bet ir darījusi savu parastu, normālo, sen ierasto ikdienas darbu. Dēls aizgāja dienēt brīvprātīgi. Dēls dienesta laikā ir rakstījis dienasgrāmatu. Šo dienasgrāmatu mātei kategoriski atteicās parādīt, jo dēls dienasgrāmatā ir aprakstījis savu patieso armijas dzīvi šajos nepilnajos divos gados. Tas manī rada visai dīvainas izjūtas. Es nesaprotu, kāpēc no armijas vadītāju puses ir tāda attieksme pret ārkārtēji smagu nelaimes gadījumu. Un vienīgais, ko šobrīd man armijas pārstāvji var pateikt — ka šis jaunietis neesot bijis īsti vesels, ka šis jaunietis ir bijis dīvains, ka šis jaunietis nav kaut ko tur sapratis, šis jaunietis ir nonācis tādā stagnācijā. Bet neviens nedomā, kāpēc viņš šādā stāvoklī ir nonācis. Un neviens nespēj pateikt mātei, tēvam un vecmāmiņai, kāpēc dēls ir aizgājis vesels, fiziski un garīgi normāls, bet nonācis līdz pašnāvībai, ja šī pašnāvība tiešām ir notikusi.

Kā var būt tik ciniska vienaldzība pret cilvēka dzīvību? Sakiet, ko lai pēc tāda gadījuma domā sabiedrība, kurai varbūt nav iespējams vienmēr iedziļināties visās niansēs, visās detaļās un argumentos? Kādai vajadzētu būt pēc šādiem gadījumiem armijas un manai reakcijai, lai tas vairāk nenotiktu? Jā, ir grūti aizbraukt pie vecākiem pēc šāda gadījuma. Arī man vakar nebija viegli braukt. Bet ir taču process, ko mēs saucam par pašattīrīšanos, par šķīstīšanos, par grēku nožēlu. Un tikai caur to mēs varam nonākt pie kāda pozitīva rezultāta. Un es pieņēmu vakar visus šīs ģimenes pārmetumus par to, ka prezidents un valsts nav nodrošinājusi apstākļus, lai dēls varētu normāli dienēt, normāli pabeigt dienestu. Dēls trīs dienas pirms šī nelaimes gadījuma uz mājām rakstījis: “Mums laikam ir gaidāms dienesta pagarinājums, bet tas nekas, māmiņ, divi mēneši jau nav tik garš laiks.” Turpretī no armijas mēs saņemam paskaidrojumu, ka viņš izdarīja pašnāvību tāpēc, ka viņam bija jādienē vēl divi mēneši. Es ļoti gribētu, lai mūsu izmeklēšanas dienesti šo gadījumu izanalizētu un izpētītu visās detaļās. Fakts jau ir noticis, cilvēks jau ir zem zemes, un daudz kas ir aizgājis reizē ar viņu. Tāpēc mēs no šī gadījuma varētu izdarīt secinājumus, kas dotu vismaz morālu gandarījumu gan vecākiem, kuriem savi bērni ir jāaizvada armijā, gan tiem vecākiem, kas savus bērnus zaudējuši.

Es domāju, ka ir laiks padomāt par to, ka starp cilvēkiem ir jāveicina sapratne. Par personības un sabiedrības mijiedarbību. Par abpusēju tikumiski morālo sakārtotību. Un pašlaik ir jārunā, un jārunā arvien skaļāk, par patriotismu. Vai tas patriotisms, kas bija piecus gadus atpakaļ, spēj šodien pārvērsties par stipru, noteiktu un pārliecinošu patriotismu?

Es aizvakar sastapos ar kādu gadījumu, kas man vēl vairāk un dziļāk liek pārdomāt tieši karavīru lielo lomu. Es redzēju kādu cilvēku, kurš komisijas veikalā bija nopircis Latvijas laika zobenu ar visiem uzrakstiem, ar atribūtiem, kas liecina, ka šis zobens ir kalpojis kādam krietnam karavīram. Un šis zobens līdz Atmodas laikam ir ticis glabāts kā svētums. Pēc Atmodas laika šis svētums tika nodots komisijas veikalā. Komisijas veikalā šo zobenu nopirka kāds cilvēks, kuram par Latviju ir gluži atšķirīgi priekšstati. Un es, turēdams rokās to zobenu, domāju — kā gan cilvēks piecdesmit gadus spēja ticēt un glabāja šo svētumu, kur pazuda viņa ticība, kad viņš tagad, šai laikā, aiznesa zobenu uz komisijas veikalu? Vai tas ir tikai materiālais pamats? Vai tā ir arī vērtību pārvērtēšana? Vai vilšanās tajos procesos, kurus mēs tagad aktīvi veidojam? Es gribētu, lai jūs par šiem jautājumiem gan ikdienā, gan šodien vēl un vēl nopietni padomātu.

Brīvvalsts laikā armija bija tautas lepnums, tauta par to arī patiesi rūpējās. Šodien mums situācija ir tieši tāda pati. Ir armija un ir latviešu tauta, kas kļūst ar katru dienu stiprāka. Pašreizējā situācija ir kļuvusi pat vēl nopietnāka. Tagad mēs esam saņēmuši kategorisku NATO apgalvojumu, ka tiksim uzņemti NATO rindās. Un tagad mums jājautā sev, kā mēs gatavosimies, lai mēs taptu uzņemti šajās rindās. Jo noteikumi būs diezgan skarbi, materiāli diezgan iespaidīgi, un viņi paskatīsies, kāda ir mūsu atbilde. Jo NATO aizstāvēs tikai to, kas ir gatavs aizstāvēt pats sevi. Tāds ir pamatkritērijs, tāda ir pamatnostāja. Un es gribētu, lai mēs šodien, runājot par visām šīm lietām, dienestu armijā uzskatītu par savu goda lietu un par goda lietu to uzskatītu arī jaunieši. Un tieši uz to es jūs visus aicinu tiekties, lai armija kļūtu par svētu goda un slavas lietu.

Paldies!