Gaidot valsts viesus

Par Francijas Republikas parlamentu

Francijas Republikas politiskā sistēma tika pārveidota pēc 1958.gada 13.maija sacelšanās Alžīrijā, pēc kuras toreizējā parlamenta apakšpalāta — Nacionālā sapulce — uzticēja ģenerālim Šarlam de Gollam sastādīt valdību un piekrita Š. de Golla prasībām izstrādāt jaunu valsts konstitūciju. 1958.gadā pieņemtā jaunā Francijas konstitūcija iezīmēja t.s. 5. republikas sākumu Francijā. Galvenā jaunās konstitūcijas īpatnība ir politiskās varas koncentrācija valsts izpildvaras institūciju rokās. Neskatoties uz to, ka Francijas Republika ir prezidentāla valsts, parlamentam ir svarīga loma. Parlaments izstrādā un pieņem likumus, valsts budžetu, parlamentam ir svarīgas tiesvedības funkcijas un tiesības kontrolēt valdības darbu.

Francijas parlamenta veidošanas kārtība

Francijas parlamentu veido divas palātas — apakšpalāta jeb Nacionālā sapulce un augšpalāta — Senāts.

Aktīvas vēlēšanu tiesības ir piešķirtas visiem Francijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši 18 gadu vecumu un kuri bauda pilsoniskās un politiskās brīvības. Lai iegūtu tiesības vēlēt, vēlētājiem ne mazāk kā sešus mēnešus ir jānodzīvo kāda vēlēšanu apgabala teritorijā. Vēlēšanu tiesības nebauda personas, kuras likuma paredzētajā kārtībā ir atzītas par vājprātīgām, kā arī personu grupa, kas ir notiesātas un izcieš sodu par dažādu noziegumu izdarīšanu. Tie vēlētāji, kuri ir notiesāti par noziegumiem, kas minēti vēlēšanu likumā, uz noteiktu laika periodu netiek iekļauti vēlētāju sarakstos arī pēc soda izciešanas.

Nacionālajā sapulcē vispārējās, tiešās un aizklātās vēlēšanās tiek ievēlēti 557 deputāti uz pilnvaru laiku — pieciem gadiem. Nacionālās sapulces deputāta kandidātam saskaņā ar likumu jābūt Francijas pilsonim un jāatbilst noteiktajam vecuma cenzam — kandidāts nedrīkst būt jaunāks par 23 gadiem. Vienlaicīgi ar deputāta kandidāta izvirzīšanu jāizvirza arī viņa vietnieks. Vietniekam ir tiesības iegūt deputāta mandātu deputāta nāves gadījumā, deputāta pilnvaru nolikšanas gadījumā, kā arī gadījumos, kad deputāts tiek iecelts valdībā vai Konstitucionālajā padomē. Saskaņā ar vēlēšanu likumu deputāta kandidātu drīkst izvirzīt tikai vienā vēlēšanu apgabalā. Izvirzot Nacionālās sapulces deputāta kandidātu, ir jāiemaksā drošības nauda 1000 franku apmērā. Drošības nauda tiek atdota, ja vēlēšanās deputāta kandidāts iegūst ne mazāk kā piecus procentus vēlētāju balsu tajā apgabalā, kurā viņš tika izvirzīts.

Nacionālā sapulce tiek vēlēta divās kārtās, balstoties uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu. Pirmajā vēlēšanu kārtā deputāta kandidātam jāiegūst absolūtais vēlētāju balsu vairākums (t.i. — vairāk par pusi balsu), kas vienlaicīgi nedrīkst būt mazāks par ceturtdaļu no vēlētāju skaita. Pie tam vēlēšanu pirmajā kārtā deputāta kandidātam papildus jāsavāc 12,5 procenti attiecīgā apgabala vēlētāju balsu. Otrajā vēlēšanu kārtā, kas notiek nedēļu pēc pirmās vēlēšanu kārtas, piedalās tie divi deputātu kandidāti, kas ieguva labākos rezultātus pirmajā kārtā. Otrajā vēlēšanu kārtā uzvar tas kandidāts, kas iegūst relatīvo balsu vairākumu.

Francijas parlamenta augšpalātā — Senātā — netiešu vēlēšanu ceļā tiek ievēlēti 322 pārstāvji. Senatori tiek ievēlēti valsts departamentu kolēģijās trīspakāpju vēlēšanās. Kopumā kolēģijās ir apmēram 108 000 locekļu, kuru vidū ir apmēram 600 deputātu, apmēram 3000 reģionālie un ģenerālie padomnieki un apmēram 104 000 municipalitāšu pārstāvji. Pēdējie faktiski arī ievēl senatorus.

Senatoru vēlēšanas notiek departamenta galvenajā pilsētā. 13 Francijas departamentos, kuros jāievēl pieci un vairāk senatoru, tiek izmantota proporcionālā vēlēšanu sistēma. Šajos departamentos tiek ievēlēti 69 senatori. Savukārt pārējos departamentos senatoru vēlēšanās tiek izmantota divu kārtu mažoritārā vēlēšanu sistēma.

Francijas parlamenta Senāta sastāva maiņa tiek veikta, regulāri pārvēlot tikai trešdaļu senatoru. Pēc Francijas t.s. “Piektās republikas” dibinātāju tēzes pakāpeniska Senāta sastāva maiņa neļauj parlamenta augšpalātai krasi mainīt savu politisko kursu.

Atšķirībā no Nacionālās sapulces Senātu nevar atlaist pirms tā pilnvaru beigām. Atlaist Nacionālo sapulci tiesības ir tikai Republikas prezidentam. Pirms parlamenta apakšpalātas atlaišanas prezidentam ir jākonsultējas ar premjerministru un abu parlamentu palātu priekšsēdētājiem, lai gan šīs konsultācijas nevar ietekmēt prezidenta lēmumu. Tomēr Nacionālās sapulces atlaišanas kārtībā ir arī daži ierobežojumi. Prezidents nevar atlaist Nacionālo sapulci ātrāk par vienu gadu pēc tam, kad ir ievēlēta jaunā Nacionālā sapulce, ārkārtas stāvokļa apstākļos un gadījumā, ja valsts prezidenta funkcijas pilda persona, kas ir tikai prezidenta vietas izpildītājs. Piektās republikas laikā ir bijuši četri Nacionālās sapulces atlaišanas gadījumi — 1962.gadā, 1968.gadā, 1981.gadā un 1988.gadā. Visos šajos gadījumos jaunajās parlamenta vēlēšanās uzvarēja tie politiskie spēki, kas atbalsta Republikas prezidentu.

Parlamenta locekļu tiesiskais statuss

Francijas parlamenta deputāta statusa galvenais balsts ir deputāta saites ar saviem vēlētājiem. Parlamentārieši tiek uzskatīti kā visas nācijas pārstāvji un pilda savas funkcijas, balstoties nevis uz imperatīvo mandātu, bet gan uz pārstāvniecības mandātu.

Saskaņā ar Francijas likumdošanu par deputātu un senatoru kandidātiem nevar tikt izvirzītas personas, kas ieņem tiesneša, nacionālās ekonomikas ģenerālā inspektora, sauszemes bruņoto spēku virsnieka, augstskolu (akadēmiju) rektora un inspektora, policijas departamentu direktora un tml. amatus. Savukārt pēc savas ievēlēšanas parlamenta deputāti nevar apvienot likumdošanas darbu ar darbu Konstitucionālajā padomē, Ekonomikas un sociālo lietu padomē, Maģistratūras augstākajā padomē, kā arī vienlaicīgi ar deputāta pienākumiem ieņemt ministra un valdības misijas vadītāja amatu (ja darbs misijā ilgst vairāk par 6 mēnešiem).

Francijas likumdošana arī paredz virkni aizliegumu apvienot deputāta amatu ar darbu privātuzņēmumos. Parlamenta deputāts nedrīkst strādāt par uzņēmuma vadītāju, valdes priekšsēdētāju vai locekli, uzraudzības padomes priekšsēdētāju, ģenerāldirektoru vai ģenerāldirektora vietnieku uzņēmumos, kuriem piešķirtas valsts subsīdijas vai arī kuri pilda valsts pasūtījumu. Deputātiem ir arī aizliegts izmantot savu uzvārdu uzņēmumu reklamēšanā. Kontroli par deputātu amatu apvienošanas likumību veic Konstitucionālā padome. Konstatējot likumu pārkāpšanu, Konstitucionālā padome var ierosināt deputāta atsaukšanu. Vienlaicīgi parlamenta deputāti darbojas kā pārstāvji vairākās institūcijās un iestādēs (piem., Cietumu pārvaldes augstākajā padomē, Konsultatīvajā komisijā kino jautājumos u.c.).

Parlamenta deputāta atalgojums sastāv no divām daļām — pamatalgas un piemaksas par likumdošanas darbu palātā. 1985.gadā vidējā summa, ko par savu darbu saņēma Francijas parlamenta deputāts, bija apmēram 336 000 franku.

15 dienu laikā pēc savas ievēlēšanas parlamenta apakšpalātas deputātam Nacionālās sapulces birojam ir jāiesniedz īpašuma deklarācija, kurā nepieciešamības gadījumā jāuzrāda arī sava laulātā drauga īpašums. Nākamā īpašuma deklarācija parlamenta deputātam ir jāiesniedz ne agrāk kā divus mēnešus pirms sava mandāta pilnvaru beigām un ne vēlāk kā mēnesi pēc sava mandāta pilnvaru beigām. Saskaņā ar vēlēšanu likumu Nacionālās sapulces birojs garantē deputātu iesniegto deklarāciju slepenību.

Francijas parlamenta deputātam tiek piešķirti līdzekļi sava sekretariāta iekārtošanai. Deputātiem ir arī tiesības bez maksas izmantot telefona sakarus sarunām ar savu vēlēšanu apgabalu, piešķirti atvieglojumi valsts sabiedriskā transporta lietošanai un parlamenta ēdināšanas uzņēmumos. Parlamenta deputātu rīcībā arī atrodas palātu automašīnu dienests, kas nodrošina deputātu pārvietošanos ar automašīnu Parīzes un tās priekšpilsētu robežās.

Noziegumu izmeklēšanas gadījumos parlamenta deputāta neaizskaramību garantē likumdošana. Neaizskaramība var tikt noņemta tikai ar attiecīgās palātas balsojumu. Tomēr parlamenta palātas arī var pieprasīt pārtraukt izmeklēšanu pret deputātu, un šajā gadījumā tas nozīmē, ka izmeklēšana tiek tikai atlikta līdz deputāta pilnvaru beigām. Starpsesiju laikā deputāts tiek pakļauts izmeklēšanai likumā noteiktajā kārtībā, tomēr viņa arests iespējams tikai ar attiecīgās palātas akceptu. Izņēmuma gadījumi ir tad, ja deputāts tiek notverts nozieguma izdarīšanas vietā un nekavējoties tiek nodots tiesībsargājošām iestādēm.

Jautājumā par karaklausību miera laikā deputāti ir atbrīvoti no dienesta armijā tikai parlamenta sesiju laikā.

Parlamenta izkārtojums

Saskaņā ar 1958.gadā pieņemto Francijas konstitūciju abas parlamenta palātas patstāvīgi pieņem savu reglamentu. Reglamentus papildina Ģenerālā instrukcija, kas tiek izdota, balstoties uz palātu biroju reglamentu pilnvarām.

Parlamenta palātu reglamenti tiek izstrādāti un pieņemti bez valdības vai otras palātas iejaukšanās. Reglaments ir attiecīgās palātas kārtības kodekss.

Piemēram, Nacionālās sapulces reglamentā ir trīs sadaļas. 1.sadaļa nosaka sapulces organizāciju un darbību, 2.sadaļa nosaka likumdošanas procedūru un ietver sevī trīs nodaļas — par parasto likumdošanas procedūru; par finansu likumdošanas procedūru; par speciālo likumdošanas procedūru. 3.sadaļa nosaka parlamentārās kontroles kārtību un arī ietver sevī trīs nodaļas — par informācijas iesniegšanu un kontroli Sapulcē; par jautājumu par uzticības izteikšanu valdībai; par Republikas prezidenta un valdības locekļu kriminālatbildību.

Parlamentu palātu reglamentu īpatnība ir tā, ka to izpildi kontrolē Konstitucionālā padome un tiem jāatbilst valsts pamatlikumam. Šāda reglamentu kontrole tiek pielietota gan to izstrādē, gan izmaiņu veikšanā tajos. Tā, piemēram, pēc abu parlamenta palātu reglamentu izstrādes vajadzēja labot tās reglamentu sadaļas, kuras Konstitucionālā padome atzina par neatbilstošām likumdošanai.

Nacionālās sapulces un Senāta sēdes notiek Parīzē. Nacionālā sapulce atrodas Burbonu pilī, Senāts — Luksemburgas pilī. Gadījumos, kad notiek abu palātu kopēja sēde (kongress), tad sēde tiek noturēta Versaļas pilī. Saskaņā ar konstitūciju abu palātu kongress tiek sasaukts tikai vienā gadījumā — konstitūcijas labojumu un papildinājumu ratificēšanai.

Parlamenta palātas finansu jautājumos ir autonomas struktūras. To uzturēšanai un darbības nodrošināšanai tiek tērēti ievērojami naudas līdzekļi. 1987.gadā viena Nacionālā sapulces deputāta darbības nodrošināšanai tika iztērēti 3,2 miljoni franku.

Parlamentā ir izveidota arī atsevišķa Skaitīšanas palāta, kuras galvenais uzdevums sagatavot ikgadēju atskaiti parlamentam un valsts prezidentam par valsts iestāžu finansiālo darbību.

Palātu institūcijas

Abās parlamenta palātās ir birojs. Birojs ir koleģiāla institūcija, kas risina palātu sēžu nodrošināšanu un pārrauga dažādu dienestu pārraudzīšanu. Biroja pienākumos ietilpst arī palātu tehnisko darbinieku un speciālistu pieņemšana darbā un nodrošina sakarus starp palātu likumdošanas un administratīvajiem dienestiem. Palātas biroja sastāvā ietilpst palātas priekšsēdētājs, viņa vietnieki (Nacionālās sapulces priekšsēdētājam ir 6 vietnieki, Senāta priekšsēdētājam — 8 vietnieki), sekretāri (Nacionālajā sapulcē 12, Senātā — 3) un kvestori (katrā palātā ir trīs kvestori, kas pārzina finansu un administratīvo dienestu darbību).

Pirmajā palātas sēdē pēc vēlēšanām sēdi vada vecākais deputāts, bet sekretāra funkcijas pilda pēc vecuma jaunākais deputāts. Palātu priekšsēdētāju ievēl ar balsu vairākumu. Palātu priekšsēdētāji vada sēdes, to pakļautībā atrodas visi likumdošanas un administratīvie dienesti. Saskaņā ar Francijas konstitūciju valsts prezidentam jākonsultējas gadījumos, kad tiek pieprasīta parlamenta atlaišana un ārkārtas vēlēšanu sarīkošana. Gadījumos, kad valsts prezidenta postenis ir vakants, līdz jauna Republikas prezidenta ievēlēšanai Senāta priekšsēdētājs pilda Republikas prezidenta pienākumus. Senāta priekšsēdētājs ir trešā valsts augstākā amatpersona, bet Nacionālās sapulces priekšsēdētājs — ceturtā valsts augstākā amatpersona.

Katrā palātā nedēļu sanāk konference, kurā palātu amatpersonas un frakciju pārstāvji risina jautājumu par palātas kārtējās sesijas darba kārtības apstiprināšanu. Tā kā Francijas konstitūcijas 48. pants nosaka, ka palātu sēdēs darba kārtībā pirmām kārtām jāizskata valdības iesniegtie likumprojekti, būtībā valdība, nevis palātas konference nosaka kārtējo sesiju darba kārtību.

Frakcijas

Minimālais deputātu skaits, kas nepieciešams frakcijas izveidošanai Nacionālajā sapulcē ir 20 deputāti, Senātā — 15 deputāti. Frakciju izveidošanai ir nepieciešams iesniegt pieteikumu palātas birojam. Frakcijās deputāti tiek pakļauti disciplīnai. Parlamenta darbības prakse liecina, ka stingra partijas disciplīna parasti tiek ievērota sociālistu un komunistu frakcijās, pārējās frakcijās šī disciplīna bieži vien netiek ievērota.

Frakciju galvenā nozīme ir tā, ka tās izvirza savus pārstāvjus parlamenta komisijās. Frakciju priekšsēdētājiem ir liela nozīme palātu konferencēs, jo tad tiek lemts jautājums par kārtējās sesijas darba kārtību. Frakcijas priekšsēdētājam ir arī tiesības pieprasīt palātu izveidot speciālās komisijas. Kaut arī juridiski tas ir aizliegts, palātu frakciju vadītājiem ir tiesības balsot to attiecīgās frakcijas deputātu vietā, kas nepiedalās palātas sēdē.

Katrai frakcijai ir arī savs birojs. Frakciju priekšsēdētāju un to vietnieku sekretariātu izveidošanai tiek piešķirti līdzekļi no palātas budžeta, un par šo līdzekļu izlietojumu tiek izlemts frakcijas sēdēs.

Parlamenta komisijas

Francijas parlamentā ir divu veidu komisijas — pastāvīgās un speciālās. Abās parlamenta palātās ir 6 pastāvīgās komisijas. Nacionālajā sapulcē tās ir — Kultūras, ģimenes un sociālo problēmu komisija; Ārlietu komisija; Nacionālās aizsardzības un bruņoto spēku komisija; Finansu komisija; Konstitucionālo likumu komisija; Rūpniecības komisija. Senātā — Kultūras lietu komisija; Ekonomikas un plānošanas komisija; Ārlietu, aizsardzības un bruņoto spēku komisija; Sociālo problēmu komisija; Finansu, budžeta kontroles un nācijas ekonomikas rādītāju komisija; Konstitucionālo likumu, likumdošanas, vispārējās balsošanas un valsts vispārējās pārvaldes komisija.

Katrā no pastāvīgajām komisijām tiek ievēlēts vadītājs, vietnieki un sekretāri, kā arī veidots birojs. Atšķirībā no pārējām komisijām Nacionālās sapulces un Senāta Finansu komisijām jāievēl arī ģenerālziņotājs.

Saskaņā ar Nacionālās sapulces reglamentu Ārlietu komisijā, Finansu komisijā, Nacionālās aizsardzības un bruņoto spēku komisijā; Konstitucionālo likumu komisijas sastāvu veido vien astotā daļa no Nacionālās sapulces deputātu skaita. Kultūras, ģimenes un sociālo problēmu komisijas un Rūpniecības komisijas sastāvu veido divas astotdaļas no Nacionālās sapulces deputātu skaita. Frakciju biroji izvirza savus pārstāvjus komisijās, un deputāts skaitās ievēlēts komisijā, ja stundas laikā pēc viņa izvirzīšanas 30 deputāti neiesniedz protestu.

Saskaņā ar Senāta reglamentu Kultūras lietu komisijā jāievēl 52 deputāti; Ekonomikas un plānošanas komisijā — 78 deputāti; Ārlietu, aizsardzības un bruņoto spēku komisijā — 51 deputāts; Finansu, budžeta kontroles un nācijas ekonomikas rādītāju komisijā — 40 deputāti; Sociālo problēmu komisijā — 51 deputāts; Konstitucionālo likumu, likumdošanas, vispārējās balsošanas un valsts vispārējās pārvaldes komisijā — 42 deputāti.

Parlamenta palātu speciālās komisijas tiek izveidotas pēc valdības palātas priekšsēdētāja vai pastāvīgo komisiju pieprasījuma. Nacionālajā sapulcē speciālo komisiju ievēl 31 deputāta sastāvā, Senātā — 24 deputātu sastāvā. Speciālo komisiju pilnvaras ilgst līdz tām uzticēto likumprojektu izskatīšanas pabeigšanai.

Dažreiz Francijas parlamenta palātās tiek veidotas t.s. jauktās paritātes komisijas. Šādas komisijas tiek izveidotas, ja pēc diviem lasījumiem katrā no palātām netiek pieņemts kāds likumprojekts. Paritātes komisijas uzdevums ir izstrādāt likumprojekta kompromisa variantu, un tā darbojas līdz attiecīgā likumprojekta galīgai pieņemšanai vai noraidīšanai.

Pēc palātu rezolūcijas pieņemšanas var tikt izveidotas arī kontroles un izmeklēšanas komisijas, kas pārbauda valsts dienestu finansiālo un administratīvo darbību.

Likumprojekti komisijās netiek apspriesti publiski. Pēc likumprojektu apspriešanas, balstoties uz protokolu, tiek izplatīts ziņojums presei un ik nedēļu izdots komisiju darba biļetens. Šie komisiju darba biļeteni ir visai apjomīgi. Tā, piemēram, 1976.gadā Nacionālās sapulces komisiju biļetens bija apmēram 3000 lapaspušu, bet 1975.gadā Senātā komisiju darba biļetens bija apmēram 1146 lapaspuses.

Komisiju sēdēs bez balsstiesībām ir tiesīgi piedalīties arī valdības ministri.

Parlamenta sesijas

Saskaņā ar Francijas 1958.gada konstitūciju parlaments uz sesijām sanāk divreiz gadā. Pirmā sesija sākas 2.oktobrī un turpinās 80 dienas. Otrā sesija tiek atklāta 2.aprīlī un turpinās 90 dienas. Pēc premjerministra prasības var tikt sasaukta arī ārkārtas sesija, kura bez laika ierobežojuma darbojas līdz tās darba kārtības izskatīšanai. Savukārt ārkārtas sesija, kas tiek sasaukta pēc Nacionālās sapulces deputātu pieprasījuma, darbojas noteiktu laika periodu — 12 dienas.

Var tikt sasauktas arī ārkārtas sesijas gadījumā, kad jaunievēlētā Nacionālā sapulce 15 dienas turpina sesijas darbu atlaistās parlamenta apakšpalātas vietā, kā arī gadījumos, kad valstī tiek izsludināts ārkārtas stāvoklis.

Parlamenta palātu sēdes ir atklātas. Vērot sēdes ir tiesības parlamentā akreditētajiem žurnālistiem, personām, kuras ir saņēmušas palātas priekšsēdētāja vai kvestora atļauju, bijušajiem deputātiem, Ekonomikas un sociālo lietu komitejas locekļiem, Konstitucionālās padomes priekšsēdētājam, Valsts padomes priekšsēdētāja vietniekam, prefektiem, valsts tiesu sistēmas un prokuratūras augstākajām amatpersonām. Parlamenta palātu sēžu atklātība tiek nodrošināta arī ar sēžu debašu un paziņojumu publicēšanu preses izdevumos un oficiālajā laikrakstā.

Palātas var noturēt arī slēgtās sēdes, kurās deputāti lemj par to, vai publicēt sēdes stenogrammu. Kopš 1958.gada slēgtās sēdes Francijas parlamenta palātās vēl nav notikušas.

Parlamenta likumdošanas darbs un likumu pieņemšanas procedūra

Francijas parlaments pieņem trīs veidu likumus — parastos likumus, institūciju likumus un likumus, kas saistīti ar izmaiņu veikšanu konstitūcijā. Institūciju likumi saistīti ar konstitūcijā minēto valsts institūciju darbību.

Tiesības ierosināt un iesniegt likumprojektu parlamentā ir premjerministram un deputātiem. Pēc iesniegšanas likumprojekts tiek nodots kādai no Nacionālās sapulces komisijām, kas tiek noteikta par atbildīgo. Likumprojekti abās palātās tiek izskatīti divos lasījumos — pirmo reizi — pēc būtības, otro reizi — pa pantiem. Otrajā lasījumā Senāts var nepiekrist Nacionālās sapulces nobalsotajiem priekšlikumiem un atdot likumprojekta izskatīšanu Nacionālajā sapulcē un turpināt likumprojekta izskatīšanu bezgalīgi ilgi. Ja valdība ir ieinteresēta kāda likumprojekta ātrākā pieņemšanā, tad pēc likumprojekta nepieņemšanas divos lasījumos valdībai ir tiesības pieprasīt parlamentu izveidot paritātes komisiju un steidzamā kārtā izstrādāt kompromisa likumprojektu. Ja jaunais likumprojekta variants tiek atbalstīts Nacionālajā sapulcē un Senātā, tad likums skaitās pieņemts. Ja attiecīgo paritātes komisijas likumprojektu Senāts noraida, tad pēc valdības pieprasījuma Nacionālajai sapulcei atkārtoti jāizskata attiecīgais likumprojekts un jāpieņem galīgais lēmums. Pēc valdības vai komisiju ierosinājuma likumprojektu var pieņemt arī saīsinātā procedūrā — bez apspriešanas un debatēm, par ko jāvienojas palātu konferences sēdē.

Finansu likumu (likums par valsts budžetu un grozījumi tajā) pieņemšana notiek nedaudz savādākā kārtībā. Likums par valsts budžetu abās parlamenta palātās ir jāizskata un jāizsaka sava attieksme 70 dienu laikā pēc likumprojekta iesniegšanas. Ja parlaments šajā laikaposmā 70 dienu laikā likumprojektu neizskata, tas var iegūt likuma spēku, ja to paraksta valsts prezidents.

Parlamenta iekšējā disciplīna

Palātu priekšsēdētāju tiešajos pienākumos ietilpst kārtības nodrošināšana sēdēs. Pret deputātiem, kas palātu sēžu zālē izraisa nekārtības, tiek pielietotas šādas sankcijas — aicinājums ievērot kārtību, aicinājums ievērot kārtību un aicinājuma ierakstīšana protokolā (vienas ceturtās daļas mēnešalgas noņemšana), aizrādījuma izteikšana (puse mēnešalgas noņemšana) un aizrādījuma izteikšana ar izraidīšanu (aizliegums piedalīties palātas sēdēs 15 dienas un 50 procentu mēnešalgas noņemšana uz diviem mēnešiem). Ja pēdējā sankcija tiek pielietota atkārtoti, deputātam tiek noteikts aizliegums piedalīties sēdēs 30 dienas.

Ja deputāts ar savu darbību sēdes laikā veic agresīvas darbības pret kolēģiem, pēc palātas priekšsēdētāja pieprasījuma tiek slēgta sēde un sasaukta palātas biroja sēde. Birojs kā sankciju vainīgajam deputātam var noteikt 50 procentu mēnešalgas noņemšanu uz pusgadu. Ja sēdes laikā deputāts veic noziedzīgas darbības, palātas priekšsēdētājam nekavējoties jāgriežas pie ģenerālprokurora.

Likumu izsludināšana

Pēc likumprojekta pieņemšanas tas tiek iesniegts izsludināšanai valsts prezidentam. Savukārt valsts prezidentam ir tiesības atgriezt likumu atkārtotai izskatīšanai parlamenta palātās, kas notiek saskaņā ar parasto likumu pieņemšanas procedūru. Kopš 1986.gada Francijas prezidents tikai divas reizes atgrieza parlamentam likumu otrreizējai tā izskatīšanai.

Konstitucionālā kontrole

un pilnvaru deleģēšana

Francijā līdz likuma izsludināšanai iespējama likuma atbilstības konstitūcijai pārbaude Konstitūcijas padomē. Šādu likuma pārbaudi pirms tā izsludināšanas var pieprasīt valsts prezidents, premjerministrs, parlamenta palātu priekšsēdētāji, 60 Nacionālās sapulces deputāti vai 60 senatori. Konstitucionālā padome savu lēmumu par attiecīgā likuma atbilstību konstitūcijai pasludina viena mēneša laikā. Ja valdība pieprasa izskatīt likumu steidzamā kārtā, Konstitucionālajai padomei lēmums jāpieņem 8 dienu laikā. Ja Konstitucionālā padome atzīst par neatbilstošu konstitūcijai kādu no pieņemtā likuma sadaļām, tad prezidents var izsludināt likumu bez šīs sadaļas vai arī pieprasīt atkārtotu likuma izskatīšanu parlamentā. Ja par neatbilstošu konstitūcijai atzīts viss likums, tad tas netiek izsludināts.

Pilnvaru deleģēšanu starp parlamentu un valdību nosaka Francijas Republikas konstitūcijas 38.pants. Saskaņā ar vienošanos starp parlamentu un valdību valdībai ir tiesības pieņemt likumus (ordonansus). Tomēr, ja valdība pieņemtos likumus (ordonansus) noteiktā laikā periodā neiesniedz parlamentā, tie zaudē likuma spēku.

Francijas parlamentam ir plašas pilnvaras valdības darbības kontrolēšanai. Kontroles veidus var sadalīt divās lielās grupās: 1) forma, kas neļauj pielietot konkrētas sankcijas pret valdību un tās locekļiem, izņemot atklāto faktu publikāciju, ko var darīt abas parlamenta palātas atsevišķi; 2) forma, kas paredz sankciju noteikšanu pret valdību, kas sasaucas ar valdības politisko atbildību. Šādas sankcijas var noteikt tikai Nacionālā sapulce.

Jautājumi valdībai

Francijas parlamenta deputātiem ir plašas tiesības iesniegt jautājumus valdības ministriem par deputātus interesējošiem jautājumiem. Ministru atbildes uz deputātu jautājumiem neietver sankciju noteikšanu pret attiecīgiem ministriem. Atbildes uz jautājumiem ministriem ir jāiesniedz viena vai divu mēnešu laikā. Ministru atbildes tiek publicētas valsts oficiālajā laikrakstā. Pēc veiktajiem aprēķiniem 1979.gadā Nacionālā sapulce valdībai ministriem uzdeva 366 jautājumus, 1989.gadā — 344 jautājumus. Senāts 1986.gadā iesniedza 122 jautājumus, 1989.gadā — 116 jautājumus.

Petīcijas

Francijas parlamentā tiek iesniegtas dažādas iedzīvotāju petīcijas. Petīcijas tiek iesniegtas palātu priekšsēdētājam un atsevišķiem deputātiem. Petīcijas tiek iesniegtas izskatīšanai komisijās, kuras savukārt var lemt par attiecīgo petīciju nodošanu attiecīgajam ministram. Ja kāds no Nacionālās sapulces deputātiem nav apmierināts ar komisijas vai ministra atbildi uz iesniegto petīciju, viņam ir tiesības pieprasīt attiecīgās petīcijas izskatīšanu palātas sēdē. Jautājums par petīcijas izskatīšanu palātas sēdē tiek izlemts palātu kolēģijas konferencē.

Senāts parasti neizskata petīcijas, kas saistītas ar sūdzībām par tiesu lēmumiem un administratīvo institūciju lēmumiem.

Parlamenta starpnieks

1973.gadā Francijas parlamentā tika ieviests parlamentārā starpnieka (mediatora) postenis. Cilvēks parlamentārā starpnieka postenī tiek iecelts uz sešiem gadiem. Starpnieka funkcijas ir iedzīvotāju sūdzību izskatīšana un to iesniegšana parlamenta komisijām un deputātiem. Starpnieka uzdevums ir uzturēt dialogu starp sūdzības iesniedzējiem un deputātiem un sniegt nepieciešamo informāciju, kas sūdzību un lūgumu sakarā nepieciešama deputātiem.

Valdības politiskā atbildība

Nacionālās sapulces deputātiem ir tiesības pieprasīt izteikt neuzticību valdībai. Arī valdībai ir tiesības aicināt Nacionālo sapulci balsot par uzticības izteikšanu valdībai. Tiesības lemt par uzticības izteikšanu valdībai ir tikai Nacionālajai sapulcei. Tomēr konstitūcijas 49.pants nosaka, ka premjerministram ir tiesības pieprasīt balsot par valdības deklarāciju tikai Senātam. Tādā gadījumā gan valdības turpmākās darbības juridiskais statuss ir visai nenoteikts Tomēr valdībai šajā gadījumā nav jānoliek pilnvaras.

Ierosinot jautājumu par neuzticības izteikšanu valdībai šis jautājums Nacionālajā sapulcē ir jāizlemj 48 stundu laikā. Ierosināt jautājumu par neuzticības izteikšanu ir tiesības vienai desmitdaļai Nacionālās sapulces deputātu. Rezolūcija par neuzticības izteikšanu valdībai tiek pieņemta, ja par to nobalso absolūtais deputātu vairākums no Nacionālās sapulces deputātu skaita.

Citas parlamenta pilnvaras

Bez likumdošanas Francijas parlamentam ir šādas papildu pilnvaras — kara pasludināšana, starptautisko līgumu ratifikācija un tiesu funkcijas.

Tiesu funkcijas Francijas parlamentā ir ierobežotas. Tās ir — amnestijas izsludināšana valstī un Augstākās tiesas palātas izveidošana. Augstākās tiesas palāta tiek veidota, lai tiesātu valsts augstākās amatpersonas par valsts apvērsumu un sazvērestību pret valsti organizēšanu. Augstākās tiesas palātu veido 24 tiesneši un 12 to vietnieki. 12 tiesnešus un 6 vietniekus ievēl Nacionālā sapulce, 12 tiesnešus un 6 to vietniekus — Senāts. Augstākās tiesas palātas tiesneši tiek ievēlēti ar absolūto balsu vairākumu. Valsts augstākās amatpersonas tiek pakļautas Augstākās tiesas palātas izmeklēšanai saskaņā ar abu parlamenta palātu rezolūciju. Ierosināt nodot valsts augstākās amatpersonas Augstākās tiesas palātas izmeklēšanai var viena desmitā daļā Nacionālās sapulces deputātu.

Parlamenta darbība ārkārtas stāvokļa apstākļos

Saskaņā ar Francijas konstitūciju valsts prezidentam ir tiesības noteikt valstī ārkārtas stāvokli. Ārkārtas stāvokļa laikā parlaments darbojas atbilstoši likumdošanas noteiktajai kārtībai un ārkārtas stāvokļa apstākļos nevar tikt atlaists. Francijas Piektās republikas laikā parlaments ārkārtas stāvokļa apstākļos ir darbojies t.s. Alžīras dumpja laikā 1961.gadā.

Saeimas preses dienests

Sagatavots pēc Parliaments in Western Europe (edited by Philip Norton), 1990 un Informationen zur politischen bilding, nr. 186, 1986.