REFERĀTI, RUNAS

Par modernu un eiropeisku Latviju

Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa runa LNNK kongresā sestdien, 30. martā

Cienītās dāmas un kungi!

Man ir patiess prieks šodien piedalīties LNNK kongresā. Šīs partijas nopelni Latvijas pēdējo gadu vēsturē ir jānovērtē pozitīvi, un to atceras katrs Latvijas iedzīvotājs. Šinī partijā — sākotnēji kustībā — dzimušās domas un idejas ir ieplūdušas visā Latvijas politiskajā laukā, un šodien varam spriedumos par praktiski visiem jautājumiem Latvijā atrast kādu LNNK sākotnēju ierosinājumu. Līdz ar to tas ir bagātinājums mūsu politiskajai kultūrai un ir devis nozīmīgu ieguldījumu politiskajā izpratnē par notiekošo valstī.

Par to lomu, kādu Latvijas vēsturē deviņdesmitajos gados spēlējusi LNNK, jau liecina tās nosaukums, proti, nacionālā neatkarība šeit ir atslēgvārdi. Tas, ka Latvija šobrīd ir neatkarīga valsts un droši skatās nākotnē, ir arī to cilvēku nopelns, kuri šodien sapulcējušies šinī zālē.

Atļaujiet man jūs sirsnīgi sveikt un novēlēt kongresam mērķtiecīgu un produktīvu darbu!

Kā jau būsiet ievērojuši, esmu apmeklējis lielāko partiju kongresus. Lai arī “partija” nozīmē tikai “daļu”, taču ir tikpat pareizi teikt, ka tā ir daļa no “visa”. Tāpēc gaisotni politiskajā partijā — arī konservatīvajā partijā LNNK — man svarīgi izjust, lai rastu pilnīgāku ainu par to, kas valstī veido “laikmeta garīgo situāciju”, kuru kaut kādā mērā izsaka ikviena partija.

Atļaujiet man izteikt savas pārdomas par to, kādai, manuprāt, jābūt partijai transformācijas valstī, kāda ir arī Latvija. Es šeit tātad nerunāšu tikai par LNNK, bet mēģināšu izteikt savus vispārinātākos iespaidus un redzējumu par partiju nozīmi mūsu konkrētajā situācijā.

Savas domas un idejas atļaujiet man formulēt nevis diplomātiski daiļrunīgi, bet varbūt tiešāk, un, ja jums kāds secinājums liekas nepieņemams, tad diskutēsim, jo manas runas mērķis nav jūs pamācīt vai obligāti pārliecināt.

Otrs iemesls, kāpēc vēlos pārspriest arī ar jums jautājumu par partiju vietu mūsu valsts un sabiedrības struktūrā, ir tie secinājumi, ko izdarīju nule notikušajā vizītē Briselē, kuras laikā bija tikšanās gan ar Eiropas Savienības, gan ar NATO un ar Rietumeiropas Savienības līderiem.

Šī vizīte bija — es pat teiktu — kritiskā brīdī. Gan Eiropas Savienība, gan arī NATO ir uzsākušas gatavot savus vērtējošos viedokļus par atsevišķām valstīm, kuras vēlas kļūt šo savienību dalībnieces. Tas nozīmē, ka mūs vērtēs ne tikai un īstenībā ne tik daudz no tā, ko jau esam padarījuši, bet daudz nozīmīgāk būs parādīt, kā un kādā tempā grasāmies turpināt reformu procesu. Runa tātad ir par tām tendencēm, kuras izkristalizējas pēdējo mēnešu gaitā. Esmu gandarīts par to, ka jaunā valdība viennozīmīgi vēlas kāpināt reformu tempu, tās sistematizēt un attiecināt uz visām jomām. Tā ir valstiska nostāja un atbildīga izpratne. Jūs atceraties, ka gatavība forsēt reformas un vienlaicīga spēja tvert Latvijas attīstību Eiropas kontekstā bija mans galvenais apsvērums rudenī, kad pēc vēlēšanām bija laiks nosaukt kandidātu Ministru prezidenta amatam. Eiropā ir augstu novērtēts tas, ka esam spējuši rudenī atrast kompromisu un izveidot darbaspējīgu koalīciju.

Šai koalīcijai vienīgā alternatīva ir politiskā nestabilitāte, ar to saistītā politiskā nepārraugāmība un zaudēts laiks. Ja vēlamies saturēt sevi mūsu vēsturiskās attīstības gultnē, kas nozīmē kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, tad mēs nedrīkstam zaudēt laiku.

Cienītās dāmas un kungi!

Kā šobrīd tiek iedalītas partijas Latvijā? Kur norit sadalījuma līnija un vai iedalījums tā sauktajās kreisajās un labējās nav mazliet pārāk voluntārs un no “vēlamā” jomas? Man šķiet, ka šie apzīmējumi Latvijā ir vienkārši “štampi”, kuri neko īstenībā neizsaka. Tad jau vajadzētu arī brīnīties par to, ka Rietumeiropas demokrātijās konservatīvās partijas ir vislielākās reformu atbalstītājas. Tāpēc domāju, ka arī Latvijā šķirtne ir meklējama nevis jēdzienu gammā par “kreisajām” un “labajām” partijām, bet gan par pārbaudes akmeni noteikti ir jāizvēlas reformas. Partiju iedalījums veicams ap šo terminu.

Reformas tādā transformācijas valstī kā Latvija nozīmē savukārt pāreju no totālās noslēgtības uz atvērtību kā pamatprincipu valsts, sabiedrības, indivīda esamībā.

Līnija iedalījumam tādējādi meklējama jēdzienos atvērtība un noslēgtība. No politiķu izteikumiem var labi spriest, ka katrā partijā ir abu jēdzienu atbalstītāji. Katrā partijā ir šādi bloki. Alternatīvas, kuras izriet no šiem abiem jēdzieniem, ir izsakāmas sekojoši: vai nu eiropeiska un moderna un tāpēc latviska Latvija, vai nu noslēgta un tāpēc provinciāla, stagnatīva un bezpersoniska Latvija. Tāpēc atļaujiet man atvērtību nosaukt par pirmo principu vai vadmotīvu, vērtējot partijas Latvijā.

Otrs svarīgākais vadmotīvs partijai ir izsakāms vārdā atklātība. Dažādās valstīs ir visai dažādas tradīcijas — kaut kur politisko virzību nosaka dzimtas klani, kaut kur diktatori, kaut kur “klubiņi”, daudzās valstīs tās ir partijas. Man šķiet, ka politiskai partijai, kura ne tikai pati sevi par tādu uzskata, būtiska iezīme ir tas, ka tā atklāti pauž savu nostāju par svarīgākajiem jautājumiem valsts dzīvē. Aizmuguriska un intrigu cīņa droši vien ka pastāv ikvienā sabiedrībā, taču nekas nav tik vēlams kā atklāts un patiesi godīgs viedoklis. Partija tādējādi nav tikai “teksts ar visai aizdomīgu kontekstu”, tā ir kompetence, tā ir argumentētība, tā ir atbildība par valsts likteni.

Atklātību varu izteikt arī mazliet savādāk. Mani kā Valsts prezidentu satrauc tas, ka partijas Latvijā pārāk maz cenšas detalizēti definēt savu nostāju par stratēģiju valsts attīstībai kopumā. Partijai mūsu valstī ir jābūt ar stratēģiju transformācijas procesam kā tādam un ne tikai atsevišķiem valsts un sabiedrības pārveides segmentiem. Mūsu situācijā Latvijā nevaram atļauties izveidot un ilgstoši saglabāt partijas, kuras aizstāv kādas atsevišķas grupas intereses tikai kādā atsevišķā jautājumā. Kas domās par valsts pārejas procesu kopumā, ja to nedarīs īsta un laika garam atbilstoša partija?

Kā jau teicu, partija, protams, ir “daļa”, bet tai noteikti jācenšas būt par daļu no visa. Ar vārdu “viss” es šeit saprotu Latviju transformācijas procesā. Pilnīga un atklāti izstrādāta koncepcija par to — tā man šķiet būtiskākā partijas iezīme.

Vadmotīvam partijai vajadzētu būt, tātad, tās rūpei par piepildītību ar ideoloģiju valsts transformācijas procesam. Kad mainās visa vērtību sistēma, kad sabrukušas vecās sabiedrību un valsti nesošās struktūras, tad vienmēr pastāv briesmas, ka valstī var izveidoties ideoloģisks vakuums. Tas ilgstoši, protams, nepaliek tukšs, to aizpilda kādas pseidovērtības un primitivizēta izpratne par attīstību. Bīstami ir pieļaut tādu situāciju — to vēsture jau vairākkārt ir pārbaudījusi.

Tāpēc Latvijā kā transformācijas valstī nevar būt par daudz atklātu politisku strīdu par ideoloģiju mūsu tālākai virzībai. Šajos strīdos ir jāiesaista aizvien jauni cilvēki, jo tikai tā var nodrošināt atklātumu. Ideoloģiskajā laukā Latvijā tad nekad nesmirdēs kaut kādi vakardienas banāni!

Trešais svarīgākais partijas atribūts mūsu vēsturiskajā situācijā ir spēja un griba demitoloģizēt politisko jomu valstī. Partijai, manuprāt, sabiedrībā visiem spēkiem ir jāveicina atteikšanās no novecojušiem pagātnes mītiem, duļķainības izpratnē un skaidra skata aizstājējiem. Neviena partija īstenībā nevar uzbūvēt savu politisko nākotni, par savu fundamentu izvēloties iracionālus stereotipus, štampus — pat zemnieku partijām pamatā nevienā valstī nevar būt kādas “svētās govis”.

Protams, ka vērtību pārvērtēšanas process ir ilgstošs, un, lai atmestu kādu novecojušu “patiesību”, tā vispirms ir par tādu jāatzīst. Tas ir arī sāpīgs process, taču — vai tam ir alternatīva? Lietojot iracionālus štampus un tādējādi mēģinot piesaistīt vēlētāju uzmanību, var iegūt it kā panākumus — taču, esmu pārliecināts, ka tie būs īslaicīgi. Pats sliktākais, ka tāda “politika” rezultējas uzticības krīzē politiskajai sfērai, vēlētāju atsvešinātībā no valsts attīstības.

Man šķiet, ka tā pieredze, kura mums jau ir Latvijā, ir pilnībā pietiekami liela, un mēs to nedrīkstam nākotnē izvērst. Esam uzzinājuši, kā “garšo” politiskais iracionālisms, tagad atslogosim mūsu “kolektīvo pašapziņu” no tā un dosim priekšroku nepatīkamai, bet tomēr patiesībai.

Es nevaru piekrist spriedumam, ka partijai būtu jāizvairās skart kādas tēmas, kuras ir ļoti jūtīgas, kas tādējādi it kā varot novest pie partijas popularitātes zuduma. Esmu pārliecināts tieši par pretējo: mūsu valsts iedzīvotājiem simpatizē tieši tie politiķi, kuri neliekuļo, kuri izjūt situāciju, zina, kas notiek valstī, spēj sniegt savu analītisku izpratni. Arī par tēmām, kuras it kā nav politiski profitablas!! Šāds iedalījums ir politiski amorāls un cinisks — jo runa taču ir par mūsu valsts nākotni visā tās kompleksitātē!! Vai tad var būt kāda politiski neizdevīga tēma!!

Deviņdesmito gadu sākumā mums nebija tās politiskās gudrības un tālredzības, kāda tā mums ir šodien, un bieži vien tautai piedāvājām ilūzijas un sapņu smilšu pilis, jo baidījāmies skart tēmas, kas sabiedrībā ir tabu. Es esmu pārliecināts, ka mūsu iedzīvotāji ir līdzsvaroti diezgan, inteliģenti un katrā ziņā neslimo ar dažiem politiķiem raksturīgajām modernajām neirozēm. Viņi spētu atklāti diskutēt un izsvērt arī sāpīgas, neērtas un agrāk par tabu uzskatītas tēmas. Tauta bieži vien netaisni tiek pataisīta par tumsonīgu pūli — Latvijā ir gaiši un idejām atvērti cilvēki! Mēs esam bagāta valsts!

Skaidri apzinos, ka bez kritiskas attieksmes nevar iztikt, kad tagad runājam par kādu reformējamu jomu. Taču tikpat skaidri apzinos, ka stingri ir jānošķir divi jēdzieni. Viens ir kritika, un tā ir vajadzīga. Kritika vispār ir viens no Rietumu civilizācijas stūrakmeņiem, un kā tāda tā ir jūtama katrā mūsu situācijā. Tai seko ikreizēja jauna pašapliecināšanās, sevis pierādīšana. Tā ir viena no mūsu civilizācijas dziļākās paradigmas stīgām. Tāpēc kā pozitīvu vērtību jāuztver pastāvīgs izaicinājums, kas reizē ir sasniegtā kritisks skatījums un reizē arī jauns mets nākotnei, vērtība ir arī pastāvīga sevis pierādīšana, bieži vien visādu absurdu barjeru pārvarēšana, kas ikdienā tik ļoti bojā nervus.

Otrs jēdziens, kurš spēcīgi jūtams mūsu ikdienā, ir negatīvisms un visa noliegums. Skaidrs, ka tā ir cilvēku psiholoģiska aizsargreakcija un nespēja pozitīvi modelēt savu un situācijas nākotni. Tā ir aizvainojuma sajūta uz visu dzīvi un no tā izrietošā vēlme visu noliegt. Negatīvismu raksturo tas, ka nekad netiek izvirzīti derīgi argumenti, vienmēr pirmā doma ir pateikt to, kāpēc kaut kas ir neiespējams, bet nevis doma par to, kā kaut ko padarīt iespējamu. Bet tāds taču ir mūsu uzdevums — veikt!, izdarīt!, bet nevis nosaukt šķietamus iemeslus neizdarāmībai!!

Tāpēc tad, kad runāju par nepieciešamību demitoloģizēt mūsu pašapziņu — un politisko partiju loma līdzās žurnālistikai šeit ir gandrīz izšķiroša — es domāju nevis par negatīvismu, bet gan par radošo kritiku. Tā bieži vien ir nepatīkama, taču kā tāda, kas jau apriori nes sevī nākotnes spēka pilno graudu, tā ir radoša, pozitīva, rosinoša, attīstību veicinoša. Kritika šeit būtu kā “garainis, kurš veicina vārīšanos” — kādreiz kāds dzejnieks būtu teicis.

Es vēlos īpaši apsveikt un atbalstīt tos politiķus, par kuriem varētu teikt, ka viņi pārstāv un veido “jaunās kritikas” vilni valstī. Man ir liels prieks, ka arī šinī zālē ir vesela rinda šādu politiķu, kuriem — esmu pārliecināts — tāpēc Latvijas politikas nākotnē pieder nozīmīga vieta.

Summēšu teikto par partiju Latvijā transformācijas procesā. Partijai jābūt spējīgai, pirmkārt, skaidri un bez liekas metaforikas un mītiem bilancēt notikušo un sasniegto; otrkārt, iezīmēt tālāko loģiku reformu procesā — turklāt tautai saprotamā valodā, jo es esmu pret tādu secinājumu, ka ir tēmas, kuras ir bīstamas, jo tām pieskaroties, varētu zaudēt vēlētāju balsis; treškārt, partijai jāspēj sekmēt sabiedrības emancipācijas procesu politikas aspektā; ceturtkārt, un tas ir ļoti svarīgi, tai ir jāspēj izvirzīt savā vadībā un tāpēc reformu procesa vadībā harizmatisku līderi, jo vēlētājiem — valsts iedzīvotājiem — īpaši reformu procesā nepieciešams sevi identificēt ar spēcīgu personību valsts vadībā, kura izstaro radošu enerģiju un iedveš uzticību.

Cienītās dāmas un kungi!

Daudz tiek runāts par integrācijas problēmu Latvijas sabiedrībā. Šinī sakarā vēlos mazliet komentēt vairākas tēzes un argumentus, kuri mums labi pazīstami.

Pirmais ir par to, ka nelatvieši masveidīgi izbrauks no valsts un ka tikai tad mēs šeit varēsim celt latvisku Latviju. Otrs ir spriedums par to, ka, ja nelatviešiem dos iespēju vēlēt, tad visi ievēlēs tikai tādas partijas, kuras izsakās par valstiskuma zaudēšanu. Nav jāpierāda, ka runa te ir par pseidoargumentiem.

Nevēlos ne mazākā mērā zīlēt, kā vēlētu cittautieši, taču zinu ko citu. Ņemot vērā šodienas un īpaši rītdienas realitātes pasaulē, latviešu politiķiem jāsniedz pilns un mūsdienīgs definējums jēdzieniem “Latvija”, “Latvijas nācija”, “Latvija kā eiropeiska valsts”.

Šiem jēdzieniem jābūt tādējādi formulētiem, ka ar tiem sevi spēj identificēt lielākais vairums Latvijas iedzīvotāju, jo tas ir vienīgais garants ikvienas valsts pastāvēšanai. Runa šeit nav par kādiem mistiskiem nulles variantiem vai kādu iluzoru divkopienu valsti. Realitāte prasa no mūsu politiķiem definēt latvisku Latviju, kurā sava vieta un atbilstoša nozīme ir visiem tiem latviešiem un nelatviešiem, kuri sevi identificē ar Latviju kā eiropeisku un latvisku valsti. Runa ir par to, ka šo seno zīmi — “Latvija” un “Latvija kā eiropeiska valsts” — jāpiepilda ar mūsdienīgu saturu, neatsakoties no mūsu identitātes pamatvērtībām.

Domājot šeit par Latviju, jāatceras divdesmitie un trīsdesmitie gadi. Šajā sakarā es vēlētos mazliet pakavēties pie mūsu vērtējuma par Latvijas valsti divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Tā ir nacionāla valsts. Tā ir mums kā vadmotīvs, vienmēr bijis kā piemērs. Pie tā vienmēr un pastāvīgi atgriežamies savās pārdomās. To izmantojam kā garīgā spēka avotu. Divdesmito un trīsdesmito gadu Latvija ir daļa no mūsu identitāti izsakošās nepārejošās pagātnes. Tas ir nezūdošais pamats mūsu patības iedibināšanā, kas norāda uz to, ka esam savā vēsturiskās attīstības gultnē, tagad atkal — jo Latvija tāda jau reiz bija!! — kļūstot par atvērtu un modernu valsti.

Līdzīgi kā nacionālie mīti, leģendas un tautas dziesmas veido mūsu identitātes pamatu, arī divdesmito un trīsdesmito gadu Latvija vijas šodienas šeitesamībai cauri kā zelta pavediens — līdzīgi kā “Mocarta nemirstīgā mūzika dzirdama pat pārejošajā džezā”.

20., 30. gadu Latvijā bija nacionāli līderi, kuri par visu augstāk stādīja nacionālo ideju, valsti un mērķi. Tā bija jauna nacionāla valsts.

Mēs Latvijā tagad bieži atgriežamies pie savas valsts pirmajiem līderiem, jo zinām, ka katra Eiropas nācija stipra ir ar izkoptu vēsturisko apziņu. Taču mūsdienu pasaule prasa no mums daudz ko vairāk. Latvijā ir strauji jāizveido un jāizaudzina politiķu paaudze, par kuriem mēs varētu teikt, ka tie ir Eiropas mēroga politiķi, — vispirms sava nākotnes skatījuma dēļ, sava atvērtā un attīstību tverošā horizonta dēļ. Šiem politiķiem skaidri jāizprot viss pretrunīgums un savstarpējā atkarība divvirzienu procesā, kuru vispārināti varam nosaukt “Latvija Eiropā, Eiropa Latvijā”. Tiem ir jābūt politiķiem, kuri šo Latvijas nākotnes vīziju spēj ietērpt mūsu tautai tuvos, saprotamos un uztveramos vārdos un zīmēs. Tauta nav vainīga, ka vēl ne visi politiķi Latvijā māk pietiekami gudri ar to runāt.

Mums ir lemts dzīvot ārkārtīgi interesantā laikā: to brīvību, ko esam atguvuši, man gribas salīdzināt ar durvīm, kuras tagad ir atslēgtas, bet kuras daudziem vēl ir bailes atvērt.

Tās ir vaļā! Dzīve vairs nav tabu, dzīvē ir jāmetas iekšā ar visu galvu, nebaidoties no tā, ka ar katru dienu konkurence tikai pieaug. Bet arī katrs no mums taču kļūst aizvien gudrāks un spējīgāks!

Būsim moderni, domāsim rītdienas kategorijās, būsim savam laikam priekšā! Eiropa mūs patiešām nesapratīs, ja rīkosimies saskaņā ar vakardienas priekšstatiem!

Dāmas un kungi!

Vai jautājums par tā saucamo reformu partiju, kurš šad un tad izskan presē, ir vispār šobrīd savlaicīgs un nobriedis? Vai tai jābūt kādai atkal jaunai partijai, vai tai jāizveidojas uz kādu jau esošu partiju drupām, vai tas jādara tagad, vai tikai īsi pirms nākošajām vēlēšanām, vai tādas reformu partijas vadībā noteikti jāuzaicina premjers, jo ar viņu asociēsies ekonomiskās reformas un to panākumi, — visi šie jautājumi virmo gaisā, un tas ir labi, jo liecina tikai par to, ka rūgšanas process politiskajā jomā nav apstājies. Fermentēsim šo procesu ar diskusijām, jo tā ātrāk tiksim uz priekšu!

Uzdotie jautājumi šodien vēl nebūt nav atbildami, taču tos noklusēt arī nav jēgas. Atklātība diskusijā un atvērtība kritikai ir mūsu politiskās kultūras vadmotīvi.

Atļaujiet vēlreiz novēlēt LNNK kongresam labu veiksmi. Būšu gandarīts, ja ar savu uzrunu būšu iemetis kādu papildu pagalīti jūsu šīsdienas diskusiju un pārdomu ugunskurā.

Paldies par uzmanību!