PŪRS

Mēs katrs savā laikā

Vakar, 2. aprīlī, prominentā medicīnas un kultūras cilvēku sabiedrībā tika tautāvesta pirmreizēja Jāņa Stradiņa, Kārļa Ērika Arona un Arņa Vīksnas grāmata “Tāds bija mūsu laiks...”.

Tas notika krietnā pēcpusdienā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, līdz ar to šajā brīdī uzreiz jauno darbu vērtēt būtu nenopietni un pārsteidzīgi. Tāpēc tagad varam konstatēt vienīgi faktu — trīs personības, trīs atklāti cilvēki atkailināti uzdrīkstas nostāties šīs pasaules priekšā un tieši, nepastarpināti, godīgi pateikt: “Tāds bija mūsu laiks, un tādi bija cilvēki, un tādi bijām mēs savā laikā.”

Jā, patīk tas kādam vai nepatīk, bet tāds bija mūsu laiks, mēs tajā dzīvojām, mēs tam atdevām savus brieduma vai jaunības gadus — savu pārliecību vai savus maldus! Un pateikt šodien, ka tas bija aplam, ir pārāk metafiziski, aprobežoti, necilvēciski.

Jo mēs katrs esam dzīvojuši un dzīvojam savā laikā. Un tikai šī laika kontekstā mēs esam vērtējami un sverami taisnajos cilvēcības svaros.

To, kā rāda grāmatas saturs, arī cenšas apliecināt autori, lielā daļā vispirms atsegdami laika vēju lauzīto Stradiņu dzimtas koku, pēc tam — daudz kautrīgāk — atceroties savu laiku, savus četrdesmitos, piecdesmitos, sešdesmitos gadus.

Grāmatu klajā laidis apgāds “Sprīdītis”, to rediģējusi Dr. Janīna Danusēviča, savu līdzdalību nav lieguši vēsturnieki un arhivāri un savus līdzekļus — sponsori, kam autori izteikuši izjustu pateicību. Bet mēs, kamēr šo 500 lappušu sējumu saņemsim savās rokās un varbūt Klusās nedēļas mierā izlasīsim, atšķirsim vismaz Priekšvārdu.

Šī grāmata neveidojās saskaņā ar noteiktu ieceri un plānu, bet tapa negaidīti un diezgan stihiski. Sākotnēji bija iecerēta latviešu mediķu un medicīnas vēsturnieku autobiogrāfiju sērija, līdzīga Kārļa Egles veidotajam latviešu rakstnieku autobiogrāfiju krājumam “Atziņas” (1.—3. sēj., 1923—24). Grāmata bija domāta kā pirmais šādas sērijas izdevums ar J. Stradiņa un K. Arona medicīniski vēsturiskas sarunas izvērstu publikāciju (tās īsināts variants angļu valodā publicēts krājumā “Acta Medico—Historica Rigensia”, Riga, 1994. — Vol. 2. — Pp. 325—344), abu autoru autobiogrāfijām un citiem materiāliem. Taču ar materiālu vākšanu nevedās tik gludi, kā cerēts. No otras puses, tuvojās profesora Paula Stradiņa simtā dzimšanas diena, bija paredzēts attiecīgs jubilejas izdevums, bet arī tā veidošana aizkavējās, tāpat kļuva skaidrs, ka Jāņa Stradiņa jau pasen iecerētā grāmata par tēvu uz šo laiku netiks sarakstīta. Pa starpām tika atklāti necerēti arhīva materiāli par profesora Paula Stradiņa darbību 40.—50. gados, inventarizēti un apstrādāti daži agrāk nepublicēti atmiņu raksti un liecības, kam komunistiskā režīma apstākļos nebija ne mazākās cerības ieraudzīt dienas gaismu.

Tādējādi radās doma apvienot abējāda veida materiālus vienā izdevumā, kas būtu veltīts Paula Stradiņa simtajai dzimšanas dienai un reizē arī raksturotu dramatiskos pavērsienus Latvijas medicīnas un kultūras vēsturē pēdējo 55 gadu laikā. Jāņem vērā apstāklis, ka 1961. gadā izdotais krājums “Profesors Stradiņš dzīvē un darbā” jau sen kļuvis par bibliogrāfisku retumu, jaunākās paaudzes to nav redzējušas un daudzi tajā publicētie materiāli ieraudzījuši dienas gaismu ar dažiem cenzūras un nedaudz tendenciozu komentāru izkropļojumiem. Līdz ar to tika iecerēts parādīt profesora Paula Stradiņa mūža gaitu (kaut biogrāfiskas hronikas veidā) un samezglojumus viņa darbībā abu okupāciju laikā maksimāli autentiskā veidā, bez uzslāņojumiem, gk. dokumentos (stenogrammās, runu konspektos, atmiņās u. tml.). Šiem materiāliem varētu piekļauties krājumā publicēto autoru — docenta Dr. med. K.Ē. Arona, profesora J. Stradiņa un Dr. med. h. c. A. Vīksnas autobiogrāfiskie materiāli, kas arī sniegtu laikmeta ainas un rādītu, kādā veidā tiek turpināts profesora Paula Stradiņa aizsāktais darbs, jo katrs no minētajiem autoriem savā jomā zināmā mērā ir turpinājis Paula Stradiņa tradīcijas — Medicīnas vēstures muzejā, Latvijas medicīnas un zinātņu vēstures rakstīšanā, Latvijas sabiedriskā un kultūras dzīvē.

Satriecošas ir stenogrammas par P. Stradiņa kritiku 1947. un 1949. gadā — tās zināmā mērā atgādina K. Strauberga un A. Augstkalna publicētos viduslaicīgo “raganu prāvu” materiālus, par ko savā laikā bija dzīvi interesējies arī P. Stradiņš. Ar savu jezuītismu, dogmatismu, liekulīgajām vārdu parafrāzēm tās atgādina, cik maz gan ir mainījušies cilvēka domāšana un brīvdomības apkarošanas paņēmieni laikmetu gaitās.

No otras puses, redzams, ka dzīve turpinājusi savu gājumu pat visdrūmākajos gados, ka bažas mijušās ar cerībām. Padomju režīma gadi Latvijā nav bijuši tikai izdzīvošanas, bet arī dzīvošanas gadi, kad daudzās jomās tomēr sasniegts izteikts progress. Izsvītrot to no vēstures nav iespējams, tas prasa vispusīgu, līdzsvarotu izvērtējumu, ko, cerams, dos nākotnes vēsturnieki. Pagātne projicējas arī garās ēnās uz šodienu un nākotni, kas manāms gan daudzu medicīnas jomu atpalicībā, gan daudzināto “čekas maisu” problemātikā, gan citās dzīves sfērās. Taču arī mediķu un pacientu sociālā aizstāvība, dziednīcu un kūrortu nākotne Latvijā, ārstnieciskās palīdzības kvalitāte un pieejamība, jauno ārstu sagatavošana un nodrošinājums ar darbu u. tml. ir problēmas, kas joprojām nav atrisinātas neatkarību atguvušajā Latvijā. Valdošo aprindu nevērība pret medicīnu un tās sasāpējušām problēmām, arī nihilistiskā attieksme pret pagātni kavē harmonizēt attiecības šajā Latvijai izcili svarīgajā jomā (īpaši vēl ievērojot pēdējo gadu demogrāfisko katastrofu!). No tā, kā to pratīsim veikt, lielā mērā būs atkarīga Latvijas nākotne.

Arī no šī viedokļa P. Stradiņa un autoru mūža pieredze, šķiet, spēj dot vismaz vielu pārdomām un analīzei. Ja arī dažas atziņas grāmatā var likties apstrīdamas un ne visiem šodien pieņemamas, tad krājuma materiāli kopumā tomēr, šķiet, rāda, ka medicīna Latvijā allaž ir bijusi un joprojām paliek mūsu kultūras un civilizācijas nozīmīga sastāvdaļa. Tas pats sakāms arī par zinātni. Šajā ziņā grāmatas autori uzrunā ne tikai šodienas, bet arī rītdienas lasītājus. Grāmata mudina pievērsties arī P. Stradiņa lolojumam — Medicīnas vēstures muzejam un tā filiālēm — Farmācijas muzejam, Jēkaba Prīmaņa Anatomijas muzejam un Aleksandra Bieziņa muzejam — pārdomāt tā tālākpastāvēšanas, atjaunināšanas un transformācijas stratēģiju, finansēšanas principus, jo šī institūcija ir liela Latvijas kultūras vērtība, kuras nozīmīgums šīsdienas situācijā varbūt nav tik pamanāms, taču neapšaubāmi izcelsies atkal samērā tuvā nākotnē.

Atstatus no pārējiem ir raksti par Sēliju un Baltijas vienotības problēmām, taču šīs tēmas bija P. Stradiņam ļoti tuvas, tādēļ grāmatā ievietojām arī tos.

Grāmatā sakopotie raksti tapuši galvenokārt 1993.—95. g., tikai daži materiāli veidoti mazliet agrāk un pielāgoti grāmatas saturam. Dažuviet pamanāma neliela atkārtošanās, ko rediģējot mēģināts novērst. Gandrīz visi krājumā ievietotie fotoattēli ir pirmpublicējumi.

Šo krājumu var uzlūkot arī par veltījumu Latvijas Zinātņu akadēmijas dibināšanas 50 gadu atcerei (1996. g. februārī), jo līdzās Jānim Endzelīnam, Arvīdam Kalniņam, Augustam Kirhenšteinam, Paulim Lejiņam, Pēterim Nomalam, Jānim Peivem un Andrejam Upītim P. Stradiņš bija tās pašu aktīvāko un autoritatīvāko akadēmiķu skaitā, to cilvēku skaitā, kuru loma Zinātņu akadēmijas tapšanā un sākotnējā darbības posmā bija izšķirīga. Šī grāmata veidojās vienlaikus ar Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstures izdevumu, abos izdevumos ir daudz paralēļu. Vismaz viens no krājuma autoriem (J.S.) ir dziļi pateicīgs pašreizējai LZA vadībai par morālo atbalstu un ir gandarīts, ka šīs grāmatas galīgais slīpējums varēja tapt LZA Lielupes Zinātnes namā 1995. gada vasarā. (— — —)

K.Ē. Arons, J. Stradiņš, A. Vīksna