VALDĪBAS VIEDOKLIS

Pēc Ministru kabineta 2.aprīļa sēdes

Iekšlietu ministra Daiņa Turlā,
ekonomikas ministra Guntara Krasta
un Ārlietu ministrijas valsts sekretāra
Māra Riekstiņa atbildes, skaidrojumi un komentāri

Vispirms runāja Dainis Turlais:

— Mums vairs nav Augstākās padomes, bet ir Saeima. Tāpēc objektīvu apstākļu dēļ grozījumi ir loģiska nepieciešamība. Tika izskatīts jautājums par piemaksu tiem policistiem, kuri veic patruļdienestu, jo viņu darba režīma nodrošināšanai bieži vien trūkst cilvēku. Tas spilgti izteikts sardzes pulkā — viņiem ir vairāk nekā 24 stundas jādežurē, ir daudz virsstundu, bet samaksa par to netika saņemta. Mūsu pašu budžeta ietvaros tagad tika pieņemts lēmums izdarīt piemaksas par papildu darbu.

Grozījumi skar likumus par policiju, par Ugunsdrošības un glābšanas dienestu.

Paredzēti grozījumi arī likumos, kas skar saimnieciskas lietas, — par valsts un pašvaldības mantas atsavināšanas kārtību, par zemes privatizāciju lauku apvidos, par valsts nekustamās mantas pārdošanu, kā arī grozījumi Ministru kabineta noteikumos par kompensācijas sertifikātu, kuri piešķirti cilvēkiem par bijušajiem zemes īpašumiem lauku apvidos, dzēšanas kārtību, kompensācijas izmaksas termiņiem un apmēriem.

Guntars Krasts informēja:

— Šī grozījumu pakete ir nepieciešama tāpēc, ka 1995. gada 5. oktobrī Saeima pieņēma grozījumus likumā par zemes privatizāciju lauku apvidos, kur tika paplašināts personu loks, kurām ir tiesības saņemt zemes īpašumu kompensācijas sertifikātus, saņemt 28 latus par sertifikātu. Mēs kabinetā izskatījām šo jautājumu, un, lai nebūtu jāķeras pie budžeta līdzekļiem, meklējām citu risinājumu. Šajā sakarā Ekonomikas ministrija ierosināja šim mērķim izmantot vairākus naudas iegūšanas veidus un iegūtos līdzekļus ieskaitīt privatizācijas fondā, īpašā kontā, kur šie līdzekļi uzkrātos kompensācijas naudas iegūšanai. Tāpat arī likumprojektā par zemes privatizāciju laukos, kur ir paredzēts pārdot zemi un ieņemto naudu ieskaitīt privatizācijas fondā, kur uzkrātos līdzekļi kompensācijas sertifikātu dzēšanai naudas izteiksmē. Tāpat arī tiek plānots izdarīt grozījumus MK rīkojumu projektā par nekustamās mantas ieķīlāšanu, kur arī paredzēta hipotekārās sistēmas iesaistīšana naudas iegūšanā kompensācijas sertifikātu dzēšanai. Mūsuprāt, šie pasākumi radīs iespējas akumulēt nepieciešamos līdzekļus, lai īstenotu 1995. gada 5. oktobrī Saeimas pieņemto grozījumu izpildi.

Par Ārlietu ministrijas sagatavotajiem jautājumiem pastāstīja Māris Riekstiņš.

Vispirms — par Latvijas Republikas un Uzbekistānas Republikas valdību līgumu par ieguldījumu veicināšanu un savstarpēju aizsardzību, kā arī par Latvijas un Īrijas savstarpēji saskaņotajiem ceļošanas noteikumiem un jautājumu, kas pēdējā laikā plaši atspoguļots masu saziņas līdzekļos, proti, par zvejošanas kārtību Rīgas jūras līcī.

— Latvijas un Īrijas līgums par pilsoņu savstarpējiem braucieniem paredz abu valstu pilsoņiem 90 dienu uzturēšanos teritorijās bez vīzas. Domājams, ka mēs apmainīsimies ar Īrijas valdību ar attiecīgām notām, lai jau šogad, sākot ar 1. maiju, abu valstu pilsoņi varētu bez birokrātiskām problēmām apmeklēt otru valsti. Īrija ir otrā valsts Eiropas Savienībā (pirmā bija Lielbritānija), ar kuru Latvijai būs šāds režīms. Patlaban strādājam pie līdzīgiem dokumentiem ar Dāniju. Sarunas tiek risinātas arī ar Somiju un Vāciju.

Uzbekistānas un Latvijas līgums regulēs konkrētus jautājumus, kādā veidā abās valstīs attiecīgi tiek aizsargātas uzņēmēju intereses. Tas ir standartdokuments. Uzbekistāna ir pirmā NVS valsts, ar kuru Latvijai ir šāds līgums.

Tika apstiprināts Latvijas un Flandrijas līgums, ko 5. martā parakstīja Ministru prezidents Andris Šķēle. Tas arī ir bāzes līgums, kurā noteikta sadarbība konkrētās nozarēs.

Ministru kabinets apstiprināja dokumentu par zvejošanas kārtību Rīgas jūras līcī. Tas paredz pagaidu līnijas novilkšanu līcī saskaņā ar Apvienoto Nāciju 1982. gada Jūras tiesību konvenciju. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām šī līnija nav uzskatāma kā vienpusēja valsts noteikta robeža, tā ir pagaidu vajadzībām.

Tad sekoja žurnālistu jautājumi.

Jautājums: — Jūs runājāt par kompensācijas sertifikātiem. Izmantojot jau pieminētos trīs avotus, būšot pietiekami, lai izpildītu pērnā gadā Ministru kabineta pieņemtos attiecīgā likuma grozījumus. Cik daudz naudas nepieciešams, lai to varētu veikt?

Guntars Krasts: — Šis rīkojuma projekts pieņemts tikai šodien, tātad darbs pie šīs pārdošanas tikai sāksies, uzkrājot iegūto naudu īpašā kontā jeb kompensācijas kontā. Tāpēc konkrētos skaitļus vēl nevaru nosaukt. Taču varu teikt, ka šie trīs avoti dod mums pietiekami daudz līdzekļu un ļauj radīt arī zināmu rezervi.

Jautājums: — Riekstiņa kungs, sakiet, lūdzu, vai Igaunijas puse respektēs Latvijas valdības pieņemto lēmumu, kas balstās uz 1982. gadā ANO pieņemto Jūras konvenciju?

Māris Riekstiņš: — Dokuments, ko valdība šodien akceptēja, paredz kompromisa soli, tas ir, ka laikā, kamēr vēl sarunas turpinās un vēl nav noslēgts robežlīgums starp Latviju un Igauniju, igauņu zvejnieki netraucēti varēs zvejot pagaidu zvejniecības līnijas Latvijas pusē. Viņiem nebūs nekādu ierobežojumu, izņemot tos, kas saistīti ar zvejniecības noteikumiem, kuri paredz, ka, sākot ar noteiktu dziļumu, nevar izmantot traļus, tāpat jāievēro vides aizsardzības normas, kā arī nedrīkst iebraukt 12 jūdžu piekrastes joslā. Kāpēc mēs tādu punktu iekļāvām šajā dokumentā?

Pirmkārt, mēs gribam parādīt Latvijas labo gribu kooperācijas jautājumā. Otrkārt, dokumentā mēs aicinām, kamēr nav noslēgts robežlīgums, attiecīgajos reģionos, kas saskaņā ar Igaunijas likumdošanu tiek uzskatīti par Igaunijas iekšējiem teritoriālajiem ūdeņiem, mūsu zvejniekiem neuzturēties un neradīt problēmas. Laiks rādīs, kā šis dokuments darbosies. Mēs plānojam sarunas ar Igaunijas delegāciju 12. aprīlī, bet šaurākā lokā tiksimies pirms Lieldienām, kad savu igauņu kolēģi informēšu par šā dokumenta saturu.

Kopš šī gada sākuma mēs vairākkārt Igaunijas pusei esam piedāvājuši kompromisu: noteikt teritoriju Rīgas jūras līcī — tos varētu nosaukt par kopīgiem zvejas rajoniem, kur varētu strādāt abu pušu zvejnieki. Igaunija mūsu piedāvājumu ir trīs reizes noraidījusi. Pēdējā reizē mēs uzsvērām, ka noraidīšanas gadījumā mums neatliks nekas cits, kā rūpēties par savām ekonomiskajām interesēm un aizsargāt mūsu zvejniekus. Saskaņā ar 1994. gada valsts robežu likumu, kur rakstīts, ka Rīgas jūras līcis ir Latvijas un Igaunijas iekšējie ūdeņi, bet robežlīniju noteiks abu valstu līgums. Tā kā līguma nav, tad igauņi spriež tā: ja līcis ir iekšējie ūdeņi, tad latviešu zvejnieki var zvejot pie Sāremā krastiem, karakuģi var braukt līdz pat Pērnavai, un tā tālāk. Protams, realitāte jau tāda nav, bet formāls pārmetums tā var tikt izteikts. Pagaidu zvejniecības līnija ir igauņiem piedāvāta priekšrocība. Mūsu zvejniekiem, pārkāpjot šo līniju, būs jāņem vērā, ka Latvijas valsts likumi viņus vairs neaizsargās un viņiem būs jārēķinās ar Igaunijas likumiem.

Minētā līnija ir noteikta, balstoties uz ANO Jūras konvencijas 15. pantu, kas paredz: ja puses nevar vienoties par jūras robežu , tad tikmēr abām pusēm nav tiesību savu jurisdikciju izplatīt tālāk par viduslīniju, kas noteikta starp pretējiem krastiem.

Jautājums: — Kā valdība plāno aizsargāt mūsu zvejniekus un viņu intereses, ja Igaunijas puse ignorēs mūsu valdības priekšlikumus?

Māris Riekstiņš: — Dokumentā ir paredzētas noteiktas funkcijas Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēkiem, kuriem uzdots novērot un kontrolēt šos strīdīgos teritoriālos ūdeņus, rūpēties, lai neveidotos konfliktsituācijas, pārbaudīt, vai zvejošana notiek saskaņā ar licencēm un zvejas noteikumiem, un tā tālāk. Protams, pašlaik vēl nevaru pateikt, kā šie dokumenti darbosies praksē. Katrā ziņā mums būs vajadzīgas papildu sarunas un sanāksmes ar mūsu robežsargiem un Zvejniecības departamentu.

Ja mūsu labas gribas priekšlikumi nedarbosies, pastāv arī citi — diplomātiska rakstura līdzekļi. Galējā variantā tā var būt starptautiskā tiesa, kurā mēs varam griezties ar šo vai citu strīdus risinājuma modeli.

Jautājums: — Kā Latvijas un Igaunijas jūras robeža bija noteikta līdz 1940. gadam?

Māris Riekstiņš: — Līdz 1940. gadam jūras robeža ar Igauniju nebija noteikta. Toreiz vienīgi tika reglamentēts valsts jūras statūts 3–4 jūdžu attālumā no krasta. 1923. gada 1. novembrī Zigfrīds Anna Meierovics parakstīja dokumentu, ar kuru Latvija atteicās pretendēt uz Roņu salu. Tad šai salai tika piemērota 3 jūdžu jūras teritorija. Arī pie Ainažiem un Iklas tika izveidota 3 jūdžu jūras zona. Tas arī bija viss. Nekāds līguma teksts no tiem laikiem nav saglabājies ne Igaunijā, ne Latvijā, nav atrasts ne Zviedrijā, ne citur. Tāda likuma nebija.

Jautājums: — Kāpēc līgums par ieguldījumu veicināšanu un savstarpēju aizsardzību tika noslēgts tieši ar Uzbekistānu?

Māris Riekstiņš: — Tāpēc, ka Uzbekistāna ir viena no tām NVS valstīm, ar kurām Latvijai pastāv konkrēta sadarbība.

Otra tāda valsts ir Ukraina. Šīs valstis NVS ietvaros maksimāli izmanto savu suverenitāti. Savā laikā Latvijas un Uzbekistānas valdības sagatavoja šāda līguma pamatu. Atceraties, ka pie mums tolaik viesojās Uzbekistānas prezidents Islams Karimovs. Šie ir tie argumenti, kas noteica šā dokumenta pieņemšanu. Tas, protams, nenozīmē, ka mēs noliedzam iespēju noslēgt līdzīgus līgumus ar citām valstīm.

Pirmkārt, mēs gribam parādīt Latvijas labo gribu kooperācijas jautājumā. Otrkārt, dokumentā mēs aicinām, kamēr nav noslēgts robežlīgums, attiecīgajos reģionos, kas saskaņā ar Igaunijas likumdošanu tiek uzskatīti par Igaunijas iekšējiem teritoriālajiem ūdeņiem, mūsu zvejniekiem neuzturēties un neradīt problēmas. Laiks rādīs, kā šis dokuments darbosies. Mēs plānojam sarunas ar Igaunijas delegāciju 12. aprīlī, bet šaurākā lokā tiksimies pirms Lieldienām, kad savu igauņu kolēģi informēšu par šā dokumenta saturu.

Kopš šī gada sākuma mēs vairākkārt Igaunijas pusei esam piedāvājuši kompromisu: noteikt teritoriju Rīgas jūras līcī — tos varētu nosaukt par kopīgiem zvejas rajoniem, kur varētu strādāt abu pušu zvejnieki. Igaunija mūsu piedāvājumu ir trīs reizes noraidījusi. Pēdējā reizē mēs uzsvērām, ka noraidīšanas gadījumā mums neatliks nekas cits, kā rūpēties par savām ekonomiskajām interesēm un aizsargāt mūsu zvejniekus. Saskaņā ar 1994. gada valsts robežu likumu, kur rakstīts, ka Rīgas jūras līcis ir Latvijas un Igaunijas iekšējie ūdeņi, bet robežlīniju noteiks abu valstu līgums. Tā kā līguma nav, tad igauņi spriež tā: ja līcis ir iekšējie ūdeņi, tad latviešu zvejnieki var zvejot pie Sāremā krastiem, karakuģi var braukt līdz pat Pērnavai, un tā tālāk. Protams, realitāte jau tāda nav, bet formāls pārmetums tā var tikt izteikts. Pagaidu zvejniecības līnija ir igauņiem piedāvāta priekšrocība. Mūsu zvejniekiem, pārkāpjot šo līniju, būs jāņem vērā, ka Latvijas valsts likumi viņus vairs neaizsargās un viņiem būs jārēķinās ar Igaunijas likumiem.

Minētā līnija ir noteikta, balstoties uz ANO Jūras konvencijas 15. pantu, kas paredz: ja puses nevar vienoties par jūras robežu, tad tikmēr abām pusēm nav tiesību savu jurisdikciju izplatīt tālāk par viduslīniju, kas noteikta starp pretējiem krastiem.

Jautājums: — Kā valdība plāno aizsargāt mūsu zvejniekus un viņu intereses, ja Igaunijas puse ignorēs mūsu valdības priekšlikumus?

Māris Riekstiņš: — Dokumentā ir paredzētas noteiktas funkcijas Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēkiem, kuriem uzdots novērot un kontrolēt šos strīdīgos teritoriālos ūdeņus, rūpēties, lai neveidotos konfliktsituācijas, pārbaudīt, vai zvejošana notiek saskaņā ar licencēm un zvejas noteikumiem, un tā tālāk. Protams, pašlaik vēl nevaru pateikt, kā šie dokumenti darbosies praksē. Katrā ziņā mums būs vajadzīgas papildu sarunas un sanāksmes ar mūsu robežsargiem un Zvejniecības departamentu. Ja mūsu labas gribas priekšlikumi nedarbosies, pastāv arī citi — diplomātiska rakstura līdzekļi. Galējā variantā tā var būt starptautiskā tiesa, kurā mēs varam griezties ar šo vai citu strīdus risinājuma modeli.

Jautājums: — Kā Latvijas un Igaunijas jūras robeža bija noteikta līdz 1940. gadam?

Māris Riekstiņš: — Līdz 1940. gadam jūras robeža ar Igauniju nebija noteikta. Toreiz vienīgi tika reglamentēts valsts jūras statūts 3–4 jūdžu attālumā no krasta. 1923. gada 1. novembrī Zigfrīds Anna Meierovics parakstīja dokumentu, ar kuru Latvija atteicās pretendēt uz Roņu salu. Tad šai salai tika piemērota 3 jūdžu jūras teritorija. Arī pie Ainažiem un Iklas tika izveidota 3 jūdžu jūras zona. Tas arī bija viss. Nekāds līguma teksts no tiem laikiem nav saglabājies ne Igaunijā, ne Latvijā, nav atrasts ne Zviedrijā, ne citur. Tāda likuma nebija.

Jautājums: — Kāpēc līgums par ieguldījumu veicināšanu un savstarpēju aizsardzību tika noslēgts tieši ar Uzbekistānu?

Māris Riekstiņš: — Tāpēc, ka Uzbekistāna ir viena no tām NVS valstīm, ar kurām Latvijai pastāv konkrēta sadarbība. Otra tāda valsts ir Ukraina. Šīs valstis NVS ietvaros maksimāli izmanto savu suverenitāti. Savā laikā Latvijas un Uzbekistānas valdības sagatavoja šāda līguma pamatu. Atceraties, ka pie mums tolaik viesojās Uzbekistānas prezidents Islams Karimovs. Šie ir tie argumenti, kas noteica šā dokumenta pieņemšanu. Tas, protams, nenozīmē, ka mēs noliedzam iespēju noslēgt līdzīgus līgumus ar citām valstīm.

Mintauts Ducmanis,
Vairis Ozols,
“LV” nozaru redaktori

Pēc diktofona ieraksta 2. aprīļa preses konferencē Valdības namā