PĒC CEĻA

Eiropa mūs gaida

“Latvijas Vēstneša” speciālkorespondenta Jāņa Ūdra vērojumi, piezīmes un secinājumi Eiropas Savienības mītnē un NATO ģenerālštābā Briselē

Turpinājums. Sākums — "LV", nr. 53, 26.03.96., un nr. 55, 28.03.96.

Briselē, lasot par Latvijas stratēģisko virzību uz Eiropas struktūrām, atcerējos savas sirmās māmuļas vārdus: “Vienā savienībā jau mēs esam bijuši, un tā atnesa Latvijai un latviešu tautai traģēdiju vairākās paaudzēs. Kāpēc gan mums atkal jāstājas kādā savienībā?!” Reiz draudzīgā sarunā es par šo viedokli pastāstīju Lielbritānijas vēstniekam Latvijā Ričardam Ralfam (tagad Ričards Ralfs ir Folklenda salu ģenerālgubernators), un diplomāts man atbildēja: “Ziniet, ja jūsu māte to sacītu manam tēvam, tad viņiem būtu kopīgs viedoklis.”

Arī mans mērķis nav kādu pārliecināt par Latvijas nepieciešamību iekļauties Eiropas struktūrās, bet gan informēt sabiedrību par Latvijas iespējām pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO, kā arī informēt par saistībām, ko mēs ar savu iestāšanos uzņemtos. Informēt par ceļu, kas mums līdz šīm struktūrām ejams, kā arī par mūsu izejas pozīcijām — no Briseles raugoties.

Taču runa nav par konkrētām instrukcijām vai skaitļu rindām (ar nosacījumu, ka, lūk, atbilstība šiem “parametriem” ir priekšnoteikums Latvijas iekļūšanai Eiropas Savienībā un NATO). Nē, šādu instrukciju un šādu parametru pagaidām nav. Pat vēl vairāk: būtībā jau Eiropas Savienībai pašai nav vēl skaidra sava nākotnes koncepcija, un gadu vai ilgāk par to tiks spriests starpvalstu konferencē, kas pagājušo piektdien sākās Turīnā. Eiropas Savienība vēl meklē, kādu ceļu iet: uz padziļināšanos vai paplašināšanos. Nosacīti var teikt, ka Eiropas Savienībai pašai jāizšķiras par savu kvalitatīvo vai kvantitatīvo attīstību — lai gan paplašināšanās princips jau ir definēts, un arī padziļināšanās gadījumā Eiropas Savienībā acīmredzot tiktu uzņemtas jaunas dalībvalstis. Protams, tad būtu jautājums — cik valstis. Acīmredzot tādā gadījumā uzņemtu ne jau visas divpadsmit pretendentes.

Vai Turīnas konference izšķirsies par Eiropas Savienības paplašināšanu? Uz to pašlaik nevar atbildēt neviena Eiropas Savienības vadoša institūcija, neviens tās vadītājs. Vēl neskaidrāka ir situācija ar NATO, kas pēc “ļaunuma impērijas” — PSRS — sabrukšanas ir nonākusi lielās vēstures krustcelēs. Ir pārstājis eksistēt arī galvenais tās pretspēks — Varšavas pakta militārā savienība. Bijušās šī pakta dalībvalstis, atbrīvojušās no PSRS politiskā, militārā un ekonomiskā diktāta, tagad pašas pretendē iestāties NATO. Savukārt Krievija atkal un atkal atkārto savu kategorisko “ņet” (nē — krieviski). Un kaut arī ne Krievijai, ne jebkurai citai valstij nav veto tiesību NATO nākotnes plāniem, tomēr ir politisks naivums iedomāties, ka ar šo “ņet” NATO ne mazākajā mērā nerēķināsies. Protams, ka rēķināsies. Jautājums tikai — kādā mērā un kādā virzienā. (Skaidrs, ka daudz kas būs atkarīgs no tā, kāda būs un kādu ceļu ies Krievija pēc prezidenta vēlēšanām.) Taču pašreizējā Krievijas priekšvēlēšanu situācijā radītā tendence sludināt padomju impērijas restaurēšanu, domājams, ir biedīgs atgādinājums NATO jo rūpīgi pārskatīt savus kvalitatīvos parametrus. Līdz ar to — diez vai šāda situācija ir pats piemērotākais brīdis savienības kvantitatīvai paplašināšanai. Kvantitāte un kvalitāte, protams, ir atšķirīgi jēdzieni. Ir pamats domāt, ka jaunu dalībnieču uzņemšana NATO nestu arī jaunas organizatoriskas un finansiālas problēmas, kas vismaz uz laiku, vismaz sākumā, negatīvi atsauktos uz organizācijas kvalitatīvajiem parametriem. Šajā kontekstā gan izskanējusi arī kāda interesanti formulēta doma: diez vai NATO aliansei pašlaik vajadzētu domāt par savu muskuļu spēka palielināšanu Krievijas kontekstā — ja jau Krievija vairāk nekā gadu nespēj tikt galā ar mazo Čečeniju. Neņemos komentēt šo Briselē izskanējušo pieņēmumu — piebildīšu tikai, ka uz pārdomām tas vedina gan.

Tās ir realitātes, ar kurām jārēķinās. Un jāsaprot, ka pašlaik ne Latvijai, ne kādai citai no Baltijas valstīm neviens nedos konkrētu atbildi attiecībā uz mūsu uzņemšanas iespēju - kad un kā. Mēs varam rēķināties tikai ar viedokļiem. Un, atkal un atkal jautājot, atgādināt par sevi.

Šāds spēcīgs atgādinājums par Latvijas stratēģisko vēlmi bija arī Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vizīte Beļģijā un tikšanās ar Eiropas Savienības, Rietumeiropas Savienības un NATO vadītājiem. No šī viedokļa Gunta Ulmaņa un autoritatīvās Latvijas delegācijas vizīte bija ārkārtīgi ražena. Nenoliedzami, tā būtiski var iespaidot Latvijas nākotni.

Ņoti būtiskas ir mūsu Valsts prezidenta izteiktās optimistiskās nākotnes prognozes, kā arī korekti izteiktie atgādinājumi par aktuālākajiem uzdevumiem, kas mums jāatrisina pašu mājās: dinamiska reformu turpmākā gaita, sakārtotas robežas un precizēta robežlīnija ar Krieviju. Normālas attiecības ar lielo nepilsoņu skaitu Latvijā. Taču skaidrs, ka arī šo aspektu vispozitīvākā risinājuma gadījumā Eiropas Savienība lems par mūsu valsts uzņemšanu tikai tad, kad būs atrisinājusi pati savas šobrīd tik asās monetārās ūnijas un iekšējo reformu problēmas. Kad ES dalībvalstis būs atrisinājušas sava budžeta deficīta un pārāk augstās inflācijas problēmas, kā arī jautājumu par ES palīdzību savām nabadzīgākajām dalībvalstīm.

Savukārt NATO varēs reāli īstenot savas principiālās deklarācijas par paplašināšanos tikai tad, kad savienībai pašai būs skaidrs tās jaunais veidols, jo jaunajā starptautiskajā situācijā NATO funkciju diapazons acīmredzot varētu paplašināties.

Tā vai citādi, taču Latvijai ļoti būtiskas ir Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa atziņas pēc vizītes Beļģijā, ka NATO nav “brīvpusdienas”, nav “vienvirziena ceļš” vai “diskusiju klubs”, ka NATO ir savdabīgs mūsu valsts politiskās, saimnieciskās un sociālās gatavības pārbaudes“lakmuspapīrs”, ka Eiropas Savienības “bumbiņa” šobrīd ir Latvijas pusē. “Vai Latvija šajā gadsimtā kļūs Eiropas Savienības locekle?” retoriski jautāja Guntis Ulmanis un pats arī atbildēja: “Mana pārliecība ir, ka tas noteikti realizēsies.”

Gaidāms vēl.

Foto: Jānis Ūdris

Brīdis Eiropas Parlamentā. Ar Baltijas valstu žurnālistiem tiekas Eiropas Parlamenta Latvijas, Lietuvas un Igaunijas atbalsta grupas deputāti. Runā Stefans Burenstams Linders (Steffan Burenstam Linder) no Zviedrijas (otrais no kreisās)

Latvija nav vienīgā, kas cenšas "atritināt” Eiropas Savienības “paklāju". Pagaidām divpadsmit pretendentvalstis ES vadībai šķiet vienādas un bezpersoniskas. Vērtēšanas laiks vēl priekšā. (Zīmējums no ES izdevuma "L’ ELARGISSEMENT DE L’ UNION EUROPEENNE")

Brīfings NATO ģenerālštābā. Baltijas žurnālistus informē NATO Partnerattiecību un sadarbības daļas vadītājs Ulrihs Brandenburgs (Ulrich Brandenburg)

"Kad Latvija būs zem Eiropas Savienības “lietussarga”?”To nezināja arī šī simpātiskā meitene, kas Briseles vecpilsētā pārdod suvenīrus ar ES atribūtiku.