Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 22.februārī

Latvijas Radio 23. februāra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.07. Vada Ingrīda Ābola un Aidis Tomsons.

— Skan raidījums "Varas pozīcija", pie mūsu mikrofona ir Aidis Tomsons, viņš vadīs šo raidījumu, un arī premjers jau ir pie mikrofona. Lūdzu, sāc vadīt raidījumu, un es arī vēlos uzdot dažus jautājumus!

— Varbūt sāc jau tad uzreiz tu pati!

— Labi! Es sākšu vispirms ar vienu lielu paldies jums, premjer. Iepriekšējā raidījumā pirms pulksten trijiem, raidījumā "Gadsimta griežos", Latvijas Igauņu biedrība izteica jums lielu paldies, ka jūs esat piekritis un devis atļauju 2004. gadā tieši Rīgā rīkot Pasaules igauņu festivālu. Tā ir?

A.Bērziņš: —Tas jau gan bija vēl tad, kad es biju Rīgas mērs, bet, nu, labi, jā! Tā bija, jā!

— Viņi to teica šodien. Kā jūs redzat to, ka visi igauņi sabrauks no visas pasaules, ko tas Rīgai varētu dot?

A.Bērziņš: — Es domāju, tas būtu ļoti interesanti Rīgai kā lielākajai Baltijas pilsētai, kā vietai, uz kurieni arī igauņiem jābrauc atpūsties un paskatīties, kā mēs te dzīvojam. Tā ka labi tas būs!

— Un tagad otrs, tas jau tāds nopietns iekšpolitikas jautājums. Šodien, sākot "Kāpnes", mēs "Aktuālajā intervijā" runājām par interešu izglītību, un pirms kāda laika mēs jums uzdevām jautājumu, Aidis jums minēja jautājumu, ka ir apdraudēta koru, pulciņu un citu interešu apgūšana skolās; jūs atbildējāt, ka nav apdraudēta.

A.Bērziņš: — Par šo jautājumu es esmu runājis ar izglītības un zinātnes ministru, bet neko sīkāk es pateikt nevaru. Ministrs mani pārliecināja un teica, ka nekādā gadījumā nekas nav apdraudēts. Tātad specifisks ir šis jautājums, ja ir jautājumi par kādu konkrētu skolu, tad to vajag rakstīt uz Izglītības un zinātnes ministriju un lūgt konkrētu, precīzu izskaidrojošu atbildi.

— Tas laikam tomēr nav par konkrētu skolu, tas laikam skar visu Latviju, jo Latvijas Pedagogu dome ir nosūtījusi arī jums atklātu vēstuli, un tur ir teikts tā, ka valdības deklarācijā viena no prioritātēm bija izglītība — diemžēl tikai uz papīra. Latvijas Pedagogu domes pārstāvji jau vasarā brīdināja izglītības ministru par problēmām, kas radīsies — un te ir tas galvenais, — atdalot korus un pulciņus no skolām. Tas ir aplams Izglītības likuma traktējums, jo Latvijā šīs nodarbības ir nevis interešu izglītība, bet neatņemama vispārējās izglītības sastāvdaļa. Līdz ar to, atdalot interešu izglītību it kā nost no vispārējās izglītības, samazinās finansējums, nav pedagogiem naudas, un arī tie kori var nepastāvēt.

A.Bērziņš: — Es gribētu šeit atbildēt jums diezgan vienkārši. Es specifiski šo jautājumu neesmu pētījis, es tikai varu pateikt to, ka kopumā Izglītības un zinātnes ministrijas rīcībā esošā alga jeb pieaugums, kas ir šā gada budžetā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir vislielākais starp visām ministrijām, tātad specifiski ministrija lai arī sniedz ļoti konkrētas atbildes.

— Nu jā, un klausītājiem vēl pateikšu, ka tomēr te vienā rīkojumā ir teikts, ka valsts mērķdotācijas apjoms 2001.gada interešu izglītības finansēšanai salīdzinoši ar 2000. gadu tomēr ir samazināts.

A.Bērziņš: — Kopējā naudas masa ir sadalīta, un interešu izglītībai, kā Greiškalna kungs man skaidroja, tagad tiek dalīti līdzekļi atbilstoši skolēnu skaitam, citiem vārdiem, princips "nauda seko skolēnam", tātad tur, kur ir lielāks skolēnu skaits, ir vairāk šo līdzekļu; kur mazāks skolēnu skaits, mazāki šie līdzekļi. Jāstrādā ir kopīgi ar pašvaldībām, jāstrādā ir kopīgi ar savām rajona valdēm, šie līdzekļi pareizi jāgrupē, un jārisina šie jautājumi. Bet specifiski, precīzi lai izglītības ministrs atbild.

— Labi, tad es pāreju pie tiem jautājumiem, kuri mums ir no klausītājiem. Man ir viena vēstule, droši vien ir jāsāk ar tās jautājumiem. Mēs esam teikuši, ka vēstulēm visām ir priekšroka, tādēļ pirmais jautājums ir: Bērziņa kungs, kādēļ jūs tik ātri gribējāt likvidēt Privatizācijas aģentūru? Tēvzemieši iebilst — tā viņa šeit raksta.

A.Bērziņš: — Nav taisnība. Iepriekšējā valdība pieņēma principiālu lēmumu par Privatizācijas aģentūras likvidāciju, mēs faktiski šo lēmumu neesam pārskatījuši, bet, izmantojot valdības pēctecību, tātad vienkārši realizējam šo valdības lēmumu. Jāsaka arī, ka tēvzemieši neiebilst, vienīgi viņiem ir savi priekšlikumi, kā konkrēti tam jānotiek. Katrā gadījumā es gribu teikt, ka tas nav vienas dienas jautājums — Privatizācijas aģentūras pastāvēšanai nav nekāda loģiska pamata, ja privatizācijas process ir pamatā pabeigts, un tas nozīmē, ka pakāpeniski tai jātiek likvidētai un tie cilvēki lai meklē citu darbu.

— Jā, viņa te raksta — vienīgais, ka tēvzemieši acīmredzot iebilst. Viņa saka, ka nav atklātuma un skaidrības par aģentūras likvidāciju.

A.Bērziņš: — Mums ir daudzas diskusijas bijušas par to, kā šo jautājumu risināt, un es gribu teikt, ka valdība ir panākusi kopēju viedokli, tai skaitā arī "Tēvzemes" ministri.

— Arī par kuģniecību viņa jautā: kādēļ tomēr ir uzlikta slepenība, vai tas būtu grēks un noziedzība, ja tauta zinātu, kādas firmas grib ienākt Latvijā?

A.Bērziņš: — Šis ir jautājums, ko mums ir rekomendējuši šie starptautiskie konsultanti. Šos vārdus jau Latvijas iedzīvotāji dabūs zināt agrāk vai vēlāk, un Latvijas iedzīvotāji acīmredzot nav tie, kas piedalās šajā privatizācijā, vismaz tā izskatās. Tātad no šī viedokļa droši vien ir svarīgi, lai tās firmas savā starpā nevienojas, nesarunājas. Es domāju, ka tāda ir tā lielā loģika, ka intriga tiek saglabāta.

— Cik tālu ir ar Ķemeru sanatorijas privatizāciju un ar Aviācijas universitāti?

A.Bērziņš: — Par Ķemeriem nevaru neko precīzi atbildēt, tad ir jālūdz, lai atbildīgā Ekonomikas ministrija sagatavo kādu uzziņu, ja ir specifiska interese. Kas attiecas uz Aviācijas universitāti, tad tās īpašums principā ir sadalīts — tas, kas augstskolām, tas augstskolām; kas atdots privatizācijai, tas privatizācijai; un cilvēkiem algas un algu parādi tiks samaksāti no privatizācijas procesā iegūtajiem līdzekļiem.

— Pagājušajā reizē palika pāri divi jautājumi. Pirmais — mēs nepieskārāmies "Daugavas" sporta nama nodošanai Rīgas domei. Tur bija runa par to, man te ir tas jautājums pierakstīts, ka Latvijas Universitāte ir nelikumīgi iereģistrējusi "Daugavas" sporta namu zemesgrāmatā kā savu īpašumu.

A.Bērziņš: — Jā, nu tas ir jautājums, ar kuru Izglītības un zinātnes ministrijai jātiek skaidrībā, tas būtu jāuzdod Kārlim Greiškalnam, viņa ministrijas pārraudzībā atrodas visas augstākās mācību iestādes.

— Jūs viņam dodat kādu konkrētu termiņu, cik ilgā laikā viņam jāatrisina problēmas?

A.Bērziņš: — Mēs ar viņu esam pārrunājuši šo jautājumu, es neesmu viņam devis nekādu konkrētu uzdevumu. Droši vien jūs ar Greiškalna kungu arī tiekaties, tad uzdodiet viņam šo jautājumu!

— Greiškalna kungs ir solījis šīs nedēļas laikā šo jautājumu atrisināt, un droši vien tad mums vajadzētu rītvakar viņam zvanīt un prasīt, kā ir veicies.

A.Bērziņš: — Tieši tā!

— Vēl otrs jautājums, pie kura mēs varētu atgriezties šajā reizē. Tas bija jautājums par tiem invalīdiem, kuri ir no dzimšanas invalīdi un kuriem nepieciešams šis darba stāžs. Vai jūs varat šodien uz to jautājumu atbildēt?

A.Bērziņš: — Es esmu lūdzis Labklājības ministriju, lai sagatavo šo jautājumu, un, ja nepieciešams, mēs to izskatīsim Ministru kabinetā, bet pašlaik man nav ko piebilst.

— Tiklīdz būs, jūs varbūt mūs varētu informēt.

A.Bērziņš: — Protams, protams, bet tad jau tas būs publiski pieejams, ja mēs to skatām Ministru kabinetā.

— Jautājums par sagriezto kuģi, vienkārši cilvēki interesējas — ko īsti valdība dara vai nedara, jo tās notas nāk no Zviedrijas puses visu laiku, un šīsdienas laikrakstā "Diena" bija tāds samērā kritisks raksts, ka nevar saprast, vai kaut kāda kustība notiek vai nenotiek.

A.Bērziņš: — Notiek, notiek!

— Kāda?

A.Bērziņš: — Advokāti strādā, notiek dažnedažādas konsultācijas, arī apmaiņas ar notām tai skaitā. Es gribētu teikt, ka pašlaik, kamēr ir šī iespēja tiesiskā veidā mēģināt aizstāvēt Latvijas intereses, mēs to darīsim. Bet, protams, savas starptautiskās saistības pildīsim jebkurā gadījumā.

— Vai ir skaidrs, kādas mums ir šīs iespējas šobrīd?

A.Bērziņš: — Ir diezgan skaidrs, bet es par tām pašlaik negribu runāt.

— Kāpēc?

A.Bērziņš: — Nu, tādēļ, ka juristi tā saka.

— Lai tas būtu slepenībā?

A.Bērziņš: — Tā nav nekāda slepenība, vienkārši mēs nestāstām savu taktiku, kā mēs pašlaik rīkojamies.

— Lai to neuzzinātu otra puse?

A.Bērziņš: — Nu, tik lielā mērā, cik lielā mērā otrai pusei ir nepieciešams to zināt, mēs esam to darījuši zināmu.

— Bet kad mēs uzzināsim, ka ir kaut kāda virzība bijusi?

A.Bērziņš: — Ir izveidota speciāla darba grupa, kas regulāri katru nedēļu tiekas, ar šo jautājumu strādā. Tur ietilpst trīs ministri, Rīgas domes pārstāvis, grupu vada tieslietu ministre Ingrīda Labucka, tur ir arī advokātu pārstāvis — tātad viņi tiekas un regulāri šo jautājumu skata, kā saka, pastāvīgi tur roku uz pulsa. Pagaidām nav nekā jauna, ko būtu vērts stāstīt.

— Te ir runa par to, ja nākošajā nedēļā tas jautājums tiek pacelts Briselē, tādā gadījumā jautājums tiek arī politizēts, un, ja tiek politizēts, tad tas laiks, kurā brīdī mēs varam kaut kā reaģēt, tiek samazināts.

A.Bērziņš: — Gribētu teikt, ka diez vai šis jautājums tiks pacelts Briselē. Ja tas tiks pacelts Briselē, tad Latvija ļoti precīzi norādīs, ka vienmēr ir pildījusi un pildīs savas starptautiskās saistības, bet ka viņa izmantos jebkuru juridisku iespēju sevi aizstāvēt. Pret šādu pozīciju nevar būt iebildumu nevienam juristam, nevienai valstij, tai skaitā arī Briselē.

— Vārdu sakot, ir vajadzīgs kaut kāds laiks?

A.Bērziņš: — Ir nepieciešams veikt noteiktas darbības, jā.

— Vilciņas kundze zvanīja un jautāja: viņa ir vismaz izlasījusi "Latvijas Vēstnesī", ka pagājušajā gadā ir bijis apmēram 350 paziņojumu par uzņēmumu maksātnespēju. Pirmais jautājums: kā tas īsti raksturo tautsaimniecību? Tomēr briesmīgi daudz.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka tas ir diezgan normāls process. Kopumā mums darbojošos uzņēmumu skaits ir jūtami pieaudzis, un tas attiecas ne tikai uz lielajiem, bet arī it īpaši uz maziem un vidējiem uzņēmumiem, un zināma daļa biznesa jeb zināma daļa uzņēmumu vai to biznesa ideju izrādās neveiksmīgas vai konkurētnespējīgas — tā diemžēl ir pasaules prakse, visās valstīs ir tā, ka daļa uzņēmumu, nofunkcionējot kaut kādu garāku vai īsāku laiku, pēc tam pārstāj eksistēt vienkārši tādēļ, ka viņi kļūst maksātnespējīgi.

— Vai 350 gada laikā tomēr nav ļoti liels skaitlis?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka, salīdzinot ar to skaitli, cik vispār ir Uzņēmumu reģistrā reģistrēto uzņēmumu, tas nav nekas milzīgs.

— Un te jautājums — vai tas nenozīmē, ka vienkārši viena daļa fiktīvo firmu, kuras rodas un zūd, apzināti bankrotē?

A.Bērziņš: — Nevar izslēgt arī šādus gadījumus, bet tos tad pārrauga tiesa un prokuratūra.

— Vai pietiekoši efektīvi?

A.Bērziņš: — Pagaidām nav nekādu sūdzību, ka kāds būtu ļaunprātīgi bankrotējis, radot kādus kaitējumus citam.

— Nu, droši vien kaitējumu valstij rada, jo tie nodokļi tiek vienkārši norakstīti?

A.Bērziņš: — Jā, nu tad valsts uzstājas kā galvenais kreditors, un visa tā manta tiek aprakstīta, atbilstoši tiesu izpildītāji paņem, realizē izsolē...

— Bieži nav ko aprakstīt un ko realizēt.

A.Bērziņš: — Arī tā kādreiz gadās.

— Jautājums ir — Vilciņas kundze jautā — vai kāda firma nes tiesisku atbildību par to, ka bankrotē?

A.Bērziņš: — Protams, viņi nes pilnu civiltiesisko un juridisko atbildību.

— Ko nozīmē civiltiesiskā atbildība?

A.Bērziņš: — Katra persona, kas ir īpašnieks, nes civiltiesisku atbildību kā īpašnieks ar to īpašuma daļu, kas ir ieguldīta konkrētā uzņēmumā, un ar tām saistībām, ko viņš ir uzņēmies; un uzņēmums kopumā ar visu savu mantu nes tātad juridisku atbildību par visām šīm lietām.

— No laukiem zvanīja viena kundze un teica, ka viņai esot pāris jautājumu. Pirmām kārtām — "Latvijas ceļa" biežās reklāmas, tas droši vien vairāk ir jums kā partijas vadītājam. Tas nozīmē, ka jums tomēr ir pietiekoši daudz naudas? Ja jums firmas maksā, vai tas nenozīmē, ka arī jūs tiekat uzpirkti, ja jums firmas samaksā naudu un jūs šo naudu, protams, izmantojat tālāk reklāmās?

A.Bērziņš: — Redziet, "Latvijas ceļš" kā partija visus savus ieņēmumus un izdevumus starptautiski auditē un iesniedz atbilstoši likumam Tieslietu ministrijā, un šie pārskati ir publiski pieejami, tā ka katrs var apskatīties — gan to, kādas firmas ir kādus līdzekļus ziedojušas, gan arī to, kā šie līdzekļi izlietoti atbilstoši likumam.

— Tas jautājums droši vien bija par to, ka firmas jau nu par velti vienkārši naudu nedod, kaut ko taču grib arī no jums...

A.Bērziņš: — Es neesmu speciāli pētījis, kas tie ir par uzņēmumiem un kāda ir viņu motivācija palīdzēt, bet mums ir, starp citu, ļoti daudz cilvēku, kas paši personīgi ziedo savus līdzekļus, partijas biedri tai skaitā, iemaksā pa 200, pa 300 latiem gadā partijas kasē vienkārši kā ziedojumu, lai partija varētu funkcionēt.

— Vai no tām naudām arī maksā nodokļus?

A.Bērziņš: — Protams, protams, par visiem tēriņiem tiek maksātas visas pievienotās vērtības, visi nodokļi, iedzīvotāju ienākuma nodoklis tik lielā mērā, cik mēs algojam kādus cilvēkus. Viss tas ir redzams starptautiski auditētajā gada pārskatā.

— Andris Dīcmanis jautā par konsulāta ēku, kuru Krievijai vajadzētu piešķirt, un par Aspazijas bulvāri. Jautājums gan ir tāds: mēs dāsni piešķiram Krievijai ēkas, bet Krievija mums ir Francijā parādā utt.?

A.Bērziņš: — Nevajadzētu šoreiz skart visas pārējās starptautiskās lietas ar tādu lielu vēsturisko pagātni. Es gribētu teikt, ka būtu jāatrisina viens jautājums, kas ir jau krietni iekavēts, — tas ir Latvijas vēstniecības ēkas un zemes statuss Maskavā, jo īpatnēji ir tas, ka Latvija arī pirms kara vienkārši īrēja šo ēku Krievijā, tā nav šobrīd Latvijas Republikas īpašums, arī zeme nav Latvijas Republikas īpašums; plus arī viesu nams "Tālava", ko uzbūvēja vēl padomju Latvijas laikā uz šī zemesgabala, arī tas nav precīzi ierakstīts zemesgrāmatā, un šie jautājumi ir jāsakārto. To varētu izdarīt, atrodot analoģiski interesantu īpašumu šeit, Rīgā, un mēs esam atraduši tādu saskares punktu ar Krieviju. Tātad šis īpašums tiks atdots Ārlietu ministrijai vai Finansu ministrijai, un tad acīmredzot tiks formēts līgums, uz kura pamata gan Latvijas, gan Krievijas puse atrisinās virkni jautājumu — Krievijas puse dabūs ēku, lai izveidotu savu konsulātu, lai cilvēkiem nebūtu jāstāv rindās; Latvijas puse, es ceru, sakārtos savus vēstniecības jautājumus, un tad es droši varēšu teikt, ka vismaz šīs valdības laikā ir atrisināti divu vēstniecību jautājumi — nopirkta jauna vēstniecība Vašingtonā un sakārtots vēstniecības jautājums Maskavā.

— Tās lietas ir savstarpēji saistītas?

A.Bērziņš: — Protams, protams! Vašingtona ar Maskavu ne, bet Rīgas ēka un mūsu īpašums Maskavā gan.

— Runājot vēl par Krievijas un Latvijas attiecībām, no Ikšķiles zvanīja un jautāja: mēs te runājām par to, ka veidosies šīs attiecības, starpvaldību komisija, vai un kad tad Latvija prasīs no Krievijas kompensācijas politiski represētajiem par to, ka viņi savulaik tika izsūtīti — ja jau Krievija saka, ka mums vajag maksāt kara veterāniem, tad tikpat precīzs būtu šis jautājums.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka attiecībā uz represētajiem Latvijas Republikas Saeima ir pieņēmusi likumus un noteikusi atvieglojumus un visu to, kas ir jāmaksā politiski represētajām personām. Pagaidām nekādas citas prasības netiks izvirzītas.

— No Inešu pagasta Andris Polis jautā: kāpēc tomēr "Latvijas ceļš", Tautas partija, vārdu sakot, valdošā koalīcija, piekrita tik ātri neprivatizēt "Latvenergo"? Viņš esot gājis parakstīties par referendumu tikai tāpēc, lai referendumā balsotu par privatizāciju, un tagad viņa balsi izmanto negodīgi.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt sekojošo — es, tīri objektīvi redzot spēku samēru Saeimā un Saeimas deputātu noskaņojumu, redzēju, ka vienkārši būtu nelietderīgi iet uz referendumu un iztērēt apmēram 700 tūkstošus latu referendumam, ja rezultāts jau bija daudzmaz prognozējams par procentiem 80. Tāpēc vienkārši to naudiņu mēs iztērējām loģiskāk un racionālāk, mēs vienkārši paaugstinājām skolotāju algas un izdarījām veselu virkni lietu, pretējā gadījumā šā gada budžetā mums vēl vieni 700–800 tūkstoši būtu jāieknapina. Otra lieta ir tā, ka uzņēmums nebija īsti sakārtots privatizācijai, nebija restrukturizēts — nebija atdalītas neprivatizējamās daļas no tām daļām, par kurām hipotētiski kādreiz varētu runāt kā privatizējamām. Pašlaik šie procesi notiek. Es nezinu, varbūt nākošā vai aiznākošā Saeima tomēr izlems pie šī jautājuma atgriezties. Katrā gadījumā ir skaidrs, ka kaut kādā veidā privātam kapitālam ir jāienāk, jo tad tā sistēma sāks darboties optimālāk, un elektrības tirgum ir jāliberalizējas.

— Jūs pieļaujat, ka pie tā jautājuma varētu atgriezties?

A.Bērziņš: — Droši vien kāda astotā, devītā, varbūt vienpadsmitā Saeima.

— Pensionāre — skolotāja zvanīja un jautāja par to Holandera bēdīgi slaveno filmu: kāpēc sieviešu ministrs tik maz protestē šeit, Latvijā?

A.Bērziņš: — Kurš mums ir sieviešu ministrs — tad man jājautā.

— Ingrīda Labucka, Karina Pētersone...

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka šī filma, protams, ir radījusi visos cilvēkos satraukumu. Tas paradoksālākais, protams, visā šajā lietā ir tas, ka mēs Latvijā reti kurš vispār šo filmu esam redzējuši, bet runāt par šo filmu runājam visi.

— Jūs esat redzējis?

A.Bērziņš: — Es vakar vakarā dabūju kaseti un mājās noskatījos. Jāsaka godīgi, tur ir ļoti daudz jautājumu, kuri būtu jāuzdod režisoram, bet man arī liekas, ka tā ažiotāža ir nedaudz pārspīlēta. Tā statistika tur tāda tiek dota, un ir ļoti loģisks pamats uzdot jautājumus šim režisoram, un, iespējams, ka pat rosināt kādu lietu. Es lūgšu, lai Latvijas Institūts, kas atbild par Latvijas tēlu, uzmanīgi apskatās un izvērtē tieši no valsts tēla viedokļa un tad nāk ar saviem priekšlikumiem. Tā es esmu izlēmis.

— Ko jūs domājat ar vārdiem "rosināt kādu lietu"?

A.Bērziņš: — Es nevaru pašlaik pateikt, kā tas ir jāizvērtē no starptautiski tiesiska aspekta — kā tur ir, cik lielā mērā var runāt par to, ka tas ir tiesvedībai piekrītošs jautājums. Tur faktiski intervijās četras sievietes pamatā stāsta par to, kas tur noticis, tur mūsu slavenais fotogrāfs Ralfs Vulis precīzi atkal iezīmē savu tēlu, vietu un lomu; un vēl daži, teiksim, tādi personāži kā Andris Grīnbergs, tas nav Rīgas domes izpilddirektors, bet cits Andris Grīnbergs, par kuru rakstīja savā laikā, man liekas, "Vakara Ziņas". Tātad režisors ir izvēlējies cilvēkus, kuri pauž kaut kādu viedokli par Latviju, tur ir ļoti nopietni jānovērtē, skatoties, vai ir tiesai piekrītoši jautājumi.

— Te tika minēts, ka tā ir pornogrāfiska filma. Vai tā ir — jūsu skatījumā?

A.Bērziņš: — Jāsaka, ka filmas nobeiguma epizodes tiešām ir rupjā jeb smagā pornogrāfija, kur pats filmas režisors pārliecinās par tām vai citām lietām, darot tās vai citas darbības.

— No Ventspils mums zvanīja un jautāja, un jautājums pietiekami sāpīgs — viņš saka, vismaz tā viņi ir aprēķinājuši, ka mazpilsētās 80 procenti cilvēku, kas iet šobrīd pensijā, saņem minimālo pensiju — 30 latus. Kā jūs domājat, ar ko tas beigsies? Tas radīs sociālo spriedzi.

A.Bērziņš: — Nu, es domāju, ka Ventspilī jau nu tā nevajadzētu būt. Ventspilī algas visus šos desmit gadus ir bijušas pusotru reizi lielākas nekā visur citur Latvijā. Tas nozīmē, ka reāli arī pensijai vajadzētu būt stipri lielākai. Katrā gadījumā tas tad ir pretrunā ar to, ko es esmu dzirdējis stāstām gan Ventspils domes priekšsēdētāju, gan citus ventspilniekus.

— Varbūt nodokļus nemaksā vienkārši?

A.Bērziņš: — Nu, grūti teikt, katra konkrēta lieta ir jāizskata, un, ja šiem cilvēkiem ir kādi īpaši jautājumi, tad viņus vajadzētu formulēt un nosūtīt labklājības ministram. Kas attiecas uz pensijas apjomu — jā, tas tik tiešām ir atkarīgs no tā, cik liela ir bijusi alga un kā par šo algu ir nomaksāti nodokļi.

— Bet te ir runa tieši par lauku rajoniem, nevis Rīgu.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka Rīgā arī, visur Latvijā ir šī problēma — ja no pilnas algas tiek maksāts nodoklis, tad faktiski tai pensijai tad, kad cilvēks aiziet pensijā, ir jābūt pietiekoši lielai. Ja ir tā, ka daļa algas netiek maksāta, tad... Es vienkārši, izmantojot šo iespēju, gribētu aicināt katru cilvēku apskatīties un pārdomāt, tāpat gribētu vecākus aicināt savus bērnus, par kuriem varbūt ir informācija, ka viņi strādā, nenomaksājot pilnus nodokļus, maksāt, jo šo nodokļu nomaksa — tā ir tā nauda, kas aiziet mūsu vecajiem cilvēkiem, pensionāriem pensijās; tā ir nauda, par kuru tiek indeksētas pensijas tai skaitā.

— Paldies! Pāris klausītāju jautājumi mums ir atlikuši nākamajai reizei. Paldies, ka bijāt studijā un atbildējāt uz jautājumiem!

Studijā bija Ministru prezidents Andris Bērziņš.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā