Ingūna Sudraba, Finansu ministrijas valsts sekretāres vietniece, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Valsts budžets ir sava veida spogulis. Ja runājam par 1999. gada budžetu, tā ir bijusi "balansēšana ap nulli", jo nekādu attīstību ar šādu ieņēmumu līmeni, kas ir zem 1998. gada ieņēmumu līmeņa, nevar paredzēt. Budžeta struktūrā pārsvarā bija jau esošo iestāžu uzturēšana, pabalsti un pensijas iedzīvotājiem, nevis attīstības programmu finansēšana. Investīciju īpatsvars 1999. gada budžetā bija ļoti mazs. Jāņem vērā tas, ka mūsu ekonomiku joprojām iespaidoja Krievijas krīzes sekas. Protams, ir labi, ka mēs spējām noturēties šādā taupības režīmā un netērēt vairāk līdzekļu "apēšanas" nolūkā — nav bijis "spiediena" algu palielināšanai, ir pat izdevies veikt grozījumus pensiju likumdošanā. Būtu ļoti slikti, ja mēs vēl straujāk pieaudzētu parāda apjomu ar tādiem izdevumiem kā algas, pabalsti. Protams, katram gribas dzīvot labāk, bet mēs pagājušajā gadā neesam spējuši palielināt no budžeta sistēmas atkarīgo iedzīvotāju ieņēmumus. Un tas nebūs iespējams arī 2000. gadā, vienīgi tik daudz, cik paredzēts pedagogiem algu reformas ietvaros, kura turpināsies vairākus gadus. Vienīgais iespējamais papildu finansējuma avots ir prasme kaut ko paveikt racionālāk, ar mazākiem spēkiem, ietaupītos līdzekļus pārdalot. Cik daudz mūsu budžetā var vēl ieekonomēt? Darba mazāk nepaliek, cilvēkresursi ir ierobežoti un diemžēl darbinieki pārslogoti. Katram cilvēkam ir sava fizisko un garīgo iespēju robeža...

Pagājušais gads ir noslēdzies samērā veiksmīgi. Veidojot 1999. gada budžetu un to divas reizes grozot, mēs pieļāvām, ka sliktākajā gadījumā konsolidētā budžeta fiskālais deficīts gada beigās varētu būt 180 miljonu latu. Taču, gadu noslēdzot, situācija bija labāka — konsolidētā budžeta fiskālais deficīts bija 147 miljoni latu. Te gan uzreiz jāteic, ka pēc formulas, ja budžeta ieņēmumos tiek ieskaitīti ieņēmumi no privatizācijas un no nekustamā īpašuma pārdošanas, kā to nosaka Starptautiskais valūtas fonds un citas finansu un ekonomiskās institūcijas. Taču šā ieņēmumu daļa būtiski kopējo ainu neiespaido: no privatizācijas ieņēmumiem iztērēts tikai mazliet vairāk nekā 6 miljoni latu, un ap 3 miljoniem latu iztērēti no nekustamā īpašuma pārdošanas ieņēmumiem. Kopumā deficīts ir ieturēts tajās robežās, kādās mēs to arī apņēmāmies, slēdzot Ekonomiskās politikas memorandu ar Starptautisko valūtas fondu.

Ja mēs atsaucamies uz iekšzemes kopprodukta (IKP) prognozi, jo šobrīd vēl nav precīzi zināms 1999. gada IKP rādītājs, un attiecinām šos konsolidētā budžeta fiskālā deficīta 147 miljonus latu pret prognozētajiem 3,8 miljardiem latu IKP, tad pagājušā gada fiskālais deficīts iznāk 3,8 procenti no IKP. Ja mēs izņemtu ārā no ieņēmumiem visus privatizācijas ieņēmumus un ieņēmumus no nekustamā īpašuma pārdošanas, tad pagājušā gada konsolidētā budžeta fiskālais deficīts būtu ap 4 procentiem. Tas ir labāks rādītājs, nekā mēs prognozējām, jo ieņēmumi atsevišķos veidos tika izpildīti un pat bija lielāki, arī sociālās apdrošināšanas iemaksu bija vairāk apmēram par 7 miljoniem latu. Vienīgais nodokļu veids, kas izpildīts sliktāk, nekā prognozēts, bija ieņēmumi no naftas produktu akcīzes nodokļa.

Kopējie valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi 1999. gadā izpildīti par 99 procentiem, kopējie valsts budžeta izdevumi — par 96,8 procentiem salīdzinājumā ar gada plānu. Kas nosaka ieņēmumu un izdevumu izpildes rādītājus? Ieņēmumi veidojas no diviem ieņēmumu veidiem — nodokļu ieņēmumiem un nenodokļu jeb tā sauktajiem pašu ieņēmumiem. Ja nav izpildīti tie nenodokļu ieņēmumi, kuri ir no maksas pakalpojumiem un kuru izpilde 1999. gadā bija tikai 91,6 procenti (neieņemti palikuši apmēram 6 miljoni latu), tad, protams, arī izdevumi šajā daļā ir attiecīgi mazāki. Ir izdevumu pozīcijas, ko ietekmē dažādi apstākļi — ir bijuši mazāki izdevumi par valsts parāda apkalpošanu, jo deficīts bijis mazāks nekā plānotais. Un arī speciālās dotācijas pašvaldībām, kas bija paredzētas iedzīvotāju ienākuma nodokļa neizpildes kompensācijai — tā kā šā nodokļa ieņēmumi bija labāki nekā cerēts, līdz ar to visas kompensācijas netika izlietotas. Trešais izdevumu veids saistīts ar speciālajiem budžetiem — sociālās apdrošināšanas budžetā izdevumu, kas paredzēti pensijām un bezdarba kompensācijām, bija mazāk. Līdz ar to arī kopējie izdevumi bija mazāki.

Neviena valsts institūcija pagājušajā gadā savu budžetu nav pārtērējusi. Jo mehānisms, kas Valsts kasē izveidots līdzekļu piešķiršanai, nodrošina stingru finansu kontroli.

Par nodokļu maksāšanu. Tie uzņēmēji, kas ir izvairījušies no nodokļu maksāšanas un nav uzskatījuši par vajadzīgu maksāt arī sociālās apdrošināšanas iemaksas par saviem darbiniekiem, diezin vai nākotnē kļūs par cītīgiem nodokļu maksātājiem, kaut gan šis nodoklis uzņēmējiem ir samazināts. Acīmredzot jāpaiet kādam laikam, lai izveidotos attiecību kultūra, atbildības sajūta par darbinieku, elementāra cieņa. Es saprotu to darba ņēmēju, kuram ir jādzīvo šodien un jāuztur bērni šodien, bet legālā biznesa pārsvaru pār nelegālo var veicināt tikai paši darba ņēmēji, ja darba devēji vēl nav sapratuši vai nevēlas to saprast. Mūsu sabiedrībai jāapzinās, ko tā šajā gadījumā zaudē.

Pašvaldību budžeta izveidošana un izpilde ir pašu pašvaldību rokās, un jāteic, ka 1999. gadu tās ir beigušas kopumā ar mazliet vairāk nekā 14 miljonu latu lielu fiskālo deficītu. Deficītu veido galvenokārt tās pašvaldības, kurās ir aizņēmumi, projekti, kurās veiktas investīcijas uz aizņēmuma rēķina. Puse no šā deficīta ir Rīgas pilsētai — 7 miljoni latu, Jūrmalai — 1 miljons latu. Daugavpilij — 600 tūkstoši latu. Ventspils gadu beigusi ar pārpalikumu.

Gribu piebilst, ka šie dati ir operatīvā atskaite. Precīzas atskaites, pilnie gada pārskati no katras ministrijas sistēmas, no katras pašvaldības būs aprīlī vai maijā. Tad tiks izveidots oficiālais 1999. gada pārskats.

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore

Valsts kases oficiālais pārskats par valsts un pašvaldību budžetiem 1999. gadā — 9., 10.lpp.

a