DIPLOMĀTIJA

Jūsu problēmas Latvijā
un mūsu problēmas Turcijā

Erkans Gezers (Erkan Gezer), Turcijas Republikas ārkārtējais
un pilnvarotais vēstnieks Latvijas Republikā,— "Latvijas Vēstnesim"

— Vispirms, vēstnieka kungs, paldies par laiku, ko atvēlat šai intervijai savā ārkārtīgi piesātinātajā vizītē. Kādas ir jūsu domas par ārvalstu vēstnieku tikšanos ar Latvijas Valsts prezidentu Gunti Ulmani?

— Tā bija tiešām nozīmīga tikšanās, jo notika pirms jūsu Valsts prezidenta došanās uz Briseli, lai tiktos ar Eiropas Savienības un NATO vadītājiem un izklāstītu savas valsts viedokli par Latvijas eventuālo līdzdalību Eiropas Savienībā un NATO. Mums bija ļoti svarīgi dzirdēt Valsts prezidenta domas. Gan attiecībā uz Latvijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā, gan iekļaušanos NATO. Tas bija pirmais solis, iepazīstinot mūs, ārvalstu vēstniekus, ar Latvijas nostāju šajās būtiskajās aktivitātēs. Protams, par dzirdēto mēs informējam savu valstu vadītājus.

— Kāds ir jūsu viedoklis par mūsu valstu bilaterālajām attiecībām?

— Domāju, ka mūsu valstu attiecības sekmīgi attīstās. Savu akreditācijas rakstu es iesniedzu jau gandrīz pirms trīsarpus gadiem un Latvijā esmu bijis daudzas reizes. Izveidojusies cieša sadarbība ar jūsu valsts vadītājiem. Tagad gatavojam Latvijas Valsts prezidenta vizīti Turcijā, tā paredzēta no 17. līdz 19.septembrim. Iespējams, tas būs prezidents Guntis Ulmanis, kurš šajā laikā ieradīsies Turcijā, ja viņš tiks ievēlēts atkārtoti. Ja nē, tad tas būs jūsu valsts jaunais prezidents. Pirms šīs vizītes plānojam organizēt Latvijas ārlietu ministra Valda Birkava vizīti Turcijā. Manas valsts ārlietu ministrs pirms diviem gadiem bija ieradies vizītē Latvijā.

Ir jau noslēgti daudzi līgumi, tāpat sagatavoti trīs līgumi, kas acīmredzot tiks parakstīti Latvijas ārlietu ministra un Latvijas Valsts prezidenta vizīšu laikā Turcijā. Noslēgts līgums par sadarbību tūrisma jomā. Izvērsta cieša sadarbība ekonomikas jomā, un iespējams, ka varētu tikt nodibināta biznesa padome. Tas dos jaunus impulsus mūsu valstu attiecībām. Es patiešām domāju, ka mūsu sadarbība ir ļoti sekmīga.

— Jūs savu valsti pārstāvat arī Lietuvā un Igaunijā, un jūsu rezidence atrodas Viļņā. Vai tas nesarežģī darbu?

— Jā, mazliet.

— Vai jūs redzat arī kādas atšķirības triju Baltijas valstu vidū? Jo, protams, mums daudz kas ir kopīgs.

— Jā, galvenā līdzība ir pašreizējās pārejas posms no vienas politiskās un ekonomiskās sistēmas uz citu sistēmu, kas balstās uz demokrātiskiem likumiem un brīvā tirgus ekonomiku. Šī pāreja nav viegls process, jo nedz cilvēku, tautas mentalitāti, nedz valsts struktūru nevar pārmainīt vienā mirklī. Ar šo procesu saistītās grūtības ir kopējas visām trim Baltijas valstīm. Protams, katra valsts ir savādāka, un dažādu problēmu risinājumi ir atšķirīgi. Dažos aspektos Igaunija ir apsteigusi jūs, bet savukārt citos priekšgalā ir Latvija vai Lietuva. Svarīgākais ir progress, kas vērojams visās trijās Baltijas valstīs.

Esmu pārliecināts, ka dažu gadu laikā Baltijas valstis būs Eiropas Savienības locekles un ieņems savu vietu Eiropā. Esmu optimists un gribu teikt, ka ar Baltijas valstīm viss būs kārtībā.

— Paldies par labajiem vārdiem! Vai jums Viļņā ir viegli iegūt informāciju par visām trim Baltijas valstīm?

— Jā, man šai ziņā nav nekādu problēmu. Man izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Latvijas vēstniecību un Igaunijas vēstniecību Viļņā. Viņi allaž informē par svarīgākajiem notikumiem jūsu valstīs. Ik pēc diviem trim mēnešiem ierodos Rīgā vai dodos uz Tallinu, lai tiktos ar augstām valsts amatpersonām. Tā ka man ir patiešām viegli strādāt, nav nekādu problēmu nedz kontaktos ar Latviju, nedz Igauniju.

— Kādi ir jūsu iespaidi Rīgā, salīdzinot ar pirmo apmeklējumu?

— Visās jomās mani iespaidi ir pozitīvi. Atceros savu pirmo apmeklējumu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tad jums bija daudz grūtību. Daudz vairāk nekā tagad. Bija grūti atrast izejvielas, arī sadarbības partnerus. Tagad tas notiek daudz vieglāk. Jums jau ir kontakti ar ārzemju partneriem, Latvija saņem ārvalstu investīcijas. Viss rit savu gaitu un attīstās pareizajā virzienā.

Protams, es varu iedomāties, ka jums arī pašlaik ir grūtības. Taču tās ir pārejas laika grūtības. Zinu, ka cilvēkiem ar nelieliem ienākumiem, piemēram, pensionāriem, tagad ir grūti iztikt. Viņu iespējas ir ļoti ierobežotas. Turklāt cenas visu laiku kāpj — tas ir normāls brīvā tirgus ekonomikas likums. Pašlaik grūti klājas arī skolotājiem un vairāku citu profesiju pārstāvjiem, kam ir ļoti mazas algas. Un diemžēl jūsu valstij nav iespēju vienā mirklī apmierināt viņu vajadzības. Taču progress ātri vai vēlu nāks, un problēmas atrisināsies — arī tā ir brīvā tirgus ekonomikas likumsakarība.

Jā, jums lielas problēmas sagādāja banku krīze. Tā iespaidoja valsts ekonomisko situāciju. Taču ārvalstu institūcijas, piemēram, Pasaules banka, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, tāpat daudzas Eiropas valstis Eiropas Savienības programmu un divpusējo attiecību ietvaros cenšas palīdzēt Latvijai. Latvijai tagad ir draugi pasaulē, un tas ir ļoti liels atbalsts jūsu valsts nākotnei. Domāju, ka Latvija drīz vien ies augšup.

— Acīmredzot katrā valstī ir savas problēmas. Manuprāt, Turcijā liela problēma ir terorisms. Es, protams, atvainojos par šo jautājumu, bet tas ir svarīgs.

— Nekas, nekas, tas ir pats par sevi saprotams. Jums ir taisnība — tā ir liela problēma. Mēs cenšamies to atrisināt. Protams, sarunās ar teroristiem ir ļoti grūti rast atrisinājumu. Jo asāka šī problēma ir tāpēc, ka normālam cilvēkam nav iespējams iedziļināties teroristu domāšanas veidā, izprast viņu rīcību. Normālam cilvēkam to ir ļoti grūti saprast. Terorisms Turcijā ir saistīts ar separātistu teroristisku organizāciju, kas vēlas panākt mūsu valsts sašķelšanos.

Ārzemēs, īpaši daudzās Eiropas valstīs, jauc problēmas, ko rada kurdu bēgļi un šie teroristi. Viena piektā daļa Turcijas iedzīvotāju — apmēram 10 miljoni — ir kurdi. Iedomājieties, ja mums būtu problēmas ar šiem cilvēkiem, tad mēs tās nespētu atrisināt. Taču šādas problēmas nav. Mums nav problēmu ar kurdiem. Saskaņā ar mūsu valsts konstitūciju viņiem ir tādas pašas tiesības kā turkiem, viņi tāpat var piedalīties valsts politiskajā dzīvē. Taču ir dažādas teroristu grupas gan kreisie, gan labējie ekstrēmisti. Viņi Turcijā aktīvi īsteno terorismu, viņi darbojas arī daudzās citās vietās pasaulē. Kā jau teicu, ir gandrīz neiespējami iepriekš iegūt informāciju par viņiem un atrast šai problēmai atrisinājumu, jo viņi darbojas ļoti slepeni.

— Arī mums Latvijā ir problēmas ar kurdu bēgļiem. taču, cik man zināms, šie kurdi bēguši no Sadama Huseina režīma Irākā.

— Jā, jums taisnība. Baltijas valstīs nav bijis neviens pats kurdu bēglis no Turcijas, tāpat neviens nelegāli ieradies turks. Jā, šie cilvēki bēg no Huseina režīma Irākā. Vispirms viņi ierodas Irākas kaimiņvalstīs, arī Krievijas Federācijā. Ir zināms, ka viņi apmetas arī Baltkrievijā un Ukrainā un gaida piemērotu brīdi, lai nelegāli ierastos Baltijas valstīs un dotos tālāk uz Skandināvijas valstīm vai Rietumeiropu, īpaši Vāciju. Kamēr jums ir grūtības robežkontroles jautājumos, viņiem ir viegli nelegāli iekļūt Latvijā. Tā ka tā patiešām ir liela problēma Latvijai. Jūs tai neesat gatavi. Tam nav gatava jūsu likumdošana. Jums sagādā grūtības šo bēgļu izmitināšana, jo jums jau tāpat ir daudz grūtību ar savu pašu cilvēku nodrošināšanu. To visu es ļoti labi saprotu. Par šīs problēmas atrisināšanu patiešām jādomā. Taču šo problēmu jums nerada cilvēki no Turcijas.

— Jā, arī man ir tāda pati informācija, un es uzskatu tāpat. Bet tagad es labprāt mainītu sarunas tematu un pievērstos patīkamākam aspektam. Gribu lūgt jūs pastāstīt par sevi, vispirms par to, kādi apsvērumi noteica diplomāta amata izvēli?

— Būtībā viss sākās ar manu tēvu, kas bija kuģa kapteinis. Tagad viņš, protams, jau ir vecs vīrs un atrodas pensijā. Viņa iespaidā es un mans vecākais brālis vēlējāmies kļūt par kapteiņiem. Bet tēvs teica: ja es vēlos apmeklēt ārvalstis un pārstāvēt savu zemi, tad pareizākais ceļš būtu kļūt par diplomātu. Un tā gan vecākais brālis, gan es kļuvām diplomāti. Brālis tagad ir vēstnieks Sudānā, pirms tam viņš bija Jemenā. Tātad tā zināmā mērā ir ģimenes tradīcija. Kaut gan mans jaunākais brālis izvēlējās citu ceļu — viņš ir ekonomists.

— Jūs pirms Latvijas esat strādājis daudzās citās valstīs?

— Jā. Savu diplomāta karjeru sāku Briselē. Tad mani uz divarpus gadiem nosūtīja uz Maskavu — tas bija no 1973. līdz 1975.gadam. Starp citu, es arī biju pirmais NATO valstu diplomāts, kas tajā laikā ieradās Rīgā. Tas bija 1975.gadā, Brežņeva laikā.

— Tas bija ļoti nomācošs laiks Padomju Savienībā un arī Latvijā.

— Jā. Es šajā braucienā pavadīju slaveno Turcijas simfonisko orķestri, kas pirms tam ar panākumiem bija koncertējis Maskavā. Protams, mana ierašanās Rīgā, Viļņā un Tallinā tajā laikā bija neparasta un pārsteidzoša, jo mēs nekad neesam akceptējuši Baltijas valstu inkorporāciju. Mēs par šo problēmu pat diskutējām ar citu NATO valstu diplomātiem. Taču pēc ilgām pārdomām un diskusijām nolēma, ka Turcijas diplomāta ierašanās Baltijā kopā ar simfonisko orķestri tomēr nenozīmēs okupācijas akceptēšanu. Un man tika uzdots pavadīt mūsu orķestri. Es tajā laikā biju Turcijas vēstniecības PSRS pirmais sekretārs. Rīgā mēs apmetāmies viesnīcā “Rīga”, labi atceros tās 1975.gada dienas.

— Interesanti, kādi bija jūsu toreizējie iespaidi?

— Rīga bija pavisam savāda, iespaids — visai nomācošs. Galvenā atšķirība, salīdzinot ar šodienu, ir cilvēki. Tagad jūs visi smaidāt. Toreiz cilvēki bija ļoti nomākti un, liekas, baidījās kontaktēties ar ārzemniekiem.

Pēc Maskavas četrus gadus strādāju ANO, arī Briselē. Vēl Bagdādē, Irākā un citur. Līdz beidzot tiku akreditēts trijās Baltijas valstīs.

— Sakiet, kāpēc jūsu rezidencei tika izraudzīta Viļņa? Ģeogrāfiski Latvija atrodas Baltijas valstu centrā, un no Rīgas jums būtu vieglāk apmeklēt gan Viļņu, gan Tallinu.

— Man grūti atbildēt uz šo jautājumu. Tas bija mūsu iepriekšējā premjerministra lēmums, un viņs tagad ir miris. Tā ka nav iespējams noskaidrot, kāpēc viņš pieņēma šādu lēmumu. Taču es personīgi domāju, ka liela nozīme šī lēmuma pieņemšanā bija tam, ka, liekas, 1989.gadā mūsu toreizējais premjerministrs Davosas konferencē Šveicē tikās ar toreizējo Lietuvas tautas kustības “Sajūdis” vadītāju Vītautu Landsberģi. Liekas tieši tas bija viens no faktoriem, kas vēlāk, kad Baltijas valstis bija atjaunojušas savu neatkarību, pamudināja Turcijas toreizējo premjerministru mūsu valsts vēstnieka rezidencei izvēlēties Viļņu. Starp citu, arī pirms Otrā pasaules kara Turciju Baltijas valstīs pārstāvēja viens vēstnieks, taču toreiz viņa rezidence atradās Tallinā.

Jā, no Rīgas tiešām būtu ērtāk apmeklēt abas pārējās Baltijas valstu galvaspilsētas, taču arī tagad man nav lielu grūtību. No Viļņas uz Rīgu es braucu ar automašīnu. Uz Tallinu gan lidoju, jo ar automašīnu iznāk pārāk tāls un ilgs ceļš.

— Vai jūs Viļņā dzīvojat kopā ar ģimeni?

— Daļēji jā, daļēji nē. Man ir divas meitas. Viena jau ir beigusi studijas un ieguvusi grādu viesnīcu menedžmenta jomā. Viņa strādā Šeratona viesnīcā Ankarā. Jaunākā meita ir kopā ar mums Viļņā. Viņa šogad beigs skolu un ir nolēmusi studēt koledžā Briselē. Jaunākā meita izvēlējusies politoloģiju un grib kļūt diplomāte.

— Jūs esat ļoti aizņemts darbā. Bet ir taču arī kāds vaļas brīdis. Ko jūs tad darāt?

— Man, protams, ir vairāki hobiji, taču diemžēl brīvā laika atliek ļoti maz. Man patīk burāšana, ne jau velti esmu jūras kapteiņa dēls. Ja izdodas tam atlicināt laika, tad es aizbraucu uz skaisto Trāķu ezeru un noīrēju jahtu. Tas gan izdodas visai reti. Vēl es krāju pastmarkas. Man, starp citu, ir Latvijas Republikas, tāpat Igaunijas un Lietuvas pirmās pastmarkas. Man patīk māksla, es kolekcionēju gleznas. Tā kā mana meita Viļņā nodarbojas arī ar baletu, tad mums izveidojušies kontakti ar mākslas aprindu cilvēkiem. Mēs bieši ejam uz baleta un operas izrādēm skaistajā Viļņas Operas namā. Tā ka varu teikt — ja diennaktī būtu vēl 24 stundas, tad arī tās mums būtu aizpildītas.

— Paldies par interviju!

Jānis Ūdris,
“LV” ārpolitikas redaktors

Foto: Måris Kaparkaléjs, "LV"