ARHĪVI RUNĀ

Patvaļa

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva
vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Pabeigta žurnāla “Latvijas Arhīvi” pielikuma — 1949.gada martā uz Sibīriju aizvesto Latvijas iedzīvotāju sarakstu — publicēšana. Tagad kārta 1941. un 1945.gadā aizvesto sarakstu sagatavošanai, precizēšanai un publicēšanai. Taču līdztekus deportāciju akcijām pirmajos pēckara gados Latvijas laukos arī uz vietas norisa nežēlīga patvaļa pret lauku iedzīvotājiem. Apriņķu un pagastu izpildu komiteju darbinieki, valsts drošības, iekšlietu un milicijas pārstāvji izdarīja nesankcionētas kratīšanas un arestus, atņēma zemniekiem lopus un īpašumus, nelikumīgi mobilizēja viņus un vilcējspēku visdažādākajos darbos, nesamaksājot par paveikto darbu. Šo patvaļu pavadīja cilvēka cieņu pazemojoši apvainojumi, daudzos gadījumos — pat fiziska izrēķināšanās. Ņoti bieži varas pārstāvji pilnīgi bez jebkāda pamata pasludināja zemniekus par “tautas ienaidniekiem”, “bandītu” atbalstītājiem un nežēlīgi izrēķinājās ar viņiem.

Plašu represiju kampaņu pret Latvijas iedzīvotājiem izvērsa sarkanās armijas pretizlūkošanas dienesta “smerš” dažādas iestādes.

LK(b)P Jelgavas apriņķa komitejas sekretārs K.Plāters kādā tā laika augsta līmeņa sanāksmē pat stāstīja atklāti:

“1940.gadā mūsu apriņķī bija apmēram 1000 aizsargu, un tagad viņu atliekas mūsu apriņķī tiek likvidētas, tiek veikts liels darbs, lai ar Iekšlietu tautas komisariāta un armijas pretizlūkošanas dienesta spēkiem (šeit un turpmāk pasvītrojumi mani — J.R.) šos cilvēkus atklātu un aizturētu. Lielu darbu pie mums veic armijas organizācijas “smerš”, no kurām daudzas savu darbu nesaskaņo ne ar mums, ne ar iekšlietu daļas priekšnieku Trukšānu. Dažkārt tiek izdarītas tādas lietas, ka tu nemaz nezini, ko domāt. Lūk, viens gadījums: 1888.gadā dzimušais vecītis no 1919. līdz 1923.gadam ir bijis aizsargs. Viņu apcietināja. Jājautā — par ko? Bet viņiem ir tāds norādījums, ka visi aizsargi, neatkarīgi no tā, kad un cik ilgi viņi ir bijuši aizsargos, ir jāaiztur. Es aizbraucu uz pagastu. Izrādās, tur no darba atbrīvots pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs, sekretārs, un gadās, ka pagasta izpildu komiteja ir aizslēgta. Es jautāju Trukšānam: “Vai tu zini, par ko?” “Nē,” viņš saka. “Arī es neko nezinu.” Iznāk tā, ka pulkvedis Nosovs vispirms paziņo, ka viņi veikšot lielu darbu, bet ko, darīs, kurus paņems, par to mums nesaka ne vārda.”

Arhīvu fondos ir saglabājušies arī citi dokumenti, kuri apliecina “smerša” pilnīgo bezkontroles darbošanos pēckara Latvijā. Lūk, daži no tiem:

“Slepeni, nr.024/13
1945.gada 9.februārī

Latvijas PSR Veselības aizsardzības komisariāts
Latvijas K(b)P CK sekretāram B. Kalnbērziņam

Pēdējā laikā Rīgā un perifērijā ir arestēti vairāki ārsti:

1) Imgarda Čakste*— ārste terapeite Jelgavas pilsētā,

2) Matuļenko — sanitārais inspektors Rīgas pilsētā,

3) Smilga — pediatre Rīgas pilsētā,

4) Timenieks — ķirurgs Rīgas pilsētā,

5) Saltups — psihiatrs,

6) Gūtmane — ārste Lielbērzē (Jelgavas apriņķī),

7) Puriņš — Tērvetes valsts tuberkulozes slimnīcas direktors (Jelgavas apriņķī).**

Bez tam šajās dienās ir arestēts specpoliklīnikas mehāniķis E.M.Kalniņš, kurš dzīvoja Stabu ielā nr.90.

Ņemot vērā ārstu kadru ārkārtīgo trūkumu un atsevišķu veselības aizsardzības vadošo darbinieku bailes par to, ka arestos var būt pieļautas kļūdas, lūdzu Jūsu norādījumu attiecīgiem orgāniem, lai tiktu rūpīgi pārbaudīti arestēto materiāli un lai netiktu pieļautas kļūdas.

Latvijas PSR veselības aizsardzības tautas komisārs — E.Ameriks.”

LVA, PA — 101.f., 8.apr., 19.l., 10.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

*iepretī I.Čakstes uzvārdam ar roku ierakstīts “atbrīvota”.

**tā kā dokuments ir rakstīts krievu valodā, iespējams, ka atsevišķu uzvārdu tulkojumā var būt pieļautas kļūdas, jo no krievu teksta nevar spriest, vai minētā persona ir sieviete vai vīrietis — J.R.

Atzīmes dokumentā:

b. Novikam. Nepieciešams pārbaudīt un ziņot man, kamdēļ ārsti ir aizturēti.

9/II 45. Kalnbērziņš.

Pēc LPSR Iekšlietu tautas komisariāta Pirmās speciālās daļas kartotēkas ziņu nav.

Vecākais reģistrators. 19/II 45.g.

Paraksts — nesalasāms.

Pēc Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta Vispārējās darba kartotēkas ziņu nav.

Vecākais reģistrators 20/II 45.g.

Paraksts — nesalasāms.

“Slepeni, nr.1/61
1945.gada 24.februārī

Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta sekretariāts

Latvijas K(b)P CK sekretāram b. Kalnbērziņam

Ar šo nosūtu atpakaļ Latvijas PSR veselības aizsardzības tautas komisāra b. Amerika 1945.gada 9.februāra attieksmi nr.024/13 un paziņoju, ka minētās personas Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāts nav arestējis un nav aizturējis.

Pielikumā: teksts uz 1 lapas.

Latvijas PSR valsts drošības tautas komisārs A.Noviks.”

LVA, PA — 101.f., 8.apr., 19.l., 11.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

Acīm redzot, arī šos ārstus bija apcietinājis “smerš”.

“Latvijas K(b)P CK sekretāram b. Kalnbērziņam

Divas dienas, kuras es pavadīju Bauskas pilsētā, pārliecināja mani par to, ka Bauskas apriņķī ar skolotāju arestiem patiešām ir pieļauti pārspīlējumi, pieļauta rupja kļūda, kuru vajag nekavējoties izlabot. No 180 skolotājiem ir arestēti 22. Jau šis cipars runā par daudz ko. Bet ar to vien ir par maz. Ir paņemti skolotāji, kurus visi pazīst kā labus, kārtīgus, pat vislabākos. Tā domā ne tikai skolotāji, tā domā Bauskas tautas izglītības nodaļas darbinieki, tā domā arī vadošie biedri no partijas apriņķa komitejas un izpildu komitejas. Daļa no viņiem burtiski raud, kad runā par šiem jautājumiem. Vajag ieklausīties tautas balsī. Pārlieku lielie skolotāju aresti ir radījuši nelabu noskaņojumu, un tas nenāk lietai par labu, tie diskreditē partijas un padomju varas autoritāti. Personīgi es nevienu no arestētajiem nepazīstu, taču visiem ir ļoti labs viedoklis par sekojošiem:

1) Klincare — Kurmenes 7 gadīgās skolas direktore,

2) Satiks — Mežotnes 7 gadīgās skolas direktors (viņš ir arestēts kopā ar sievu, palikuši trīs mazi bērni),

3) Hammers — Švitenes 7 gadīgās skolas direktors,

4) Ruņģe — Codes — Bērzu 7 gadīgās skolas skolotāja,

5) Kraķis — Misas — Duganes 7 gadīgās skolas direktors,

6) Kirts — Švitenes 7 gadīgās skolas direktors.

(Arī šeit uzvārdu tulkojumā no krievu valodas ir iespējamas neprecizitātes, pie tam d i v i arestētie cilvēki ir minēti kā Švitenes 7 gadīgās skolas direktori — J.R.)

Tie ir tie, kurus nosauc pirmām kārtām. Stāsta, ka daudzus apvainojot par to, ka viņi esot vadījuši jaunatnes hitleriskās organizācijas. Tur, protams, vajag noskaidrot, jo skolotāji bija spiesti tās vadīt, piespieda kādu no skolotājiem, atteikties bija grūti. Vajag iepazīties ar to, kā viņi vadīja. Nevar šo motīvu izvirzīt kā vispārējo aresta iemeslu. Tad taču vajadzētu apcietināt vēl simtiem skolotāju.

Lai kā arī tur nebūtu, mans viedoklis ir tāds, ka Bauskā ir šauts pār strīpu, pieļāvuši kļūdu (šajā dokumentā autora pasvītrojumi — J.R.), nenoskaidrojot pēc būtības, bet vispārēji pēc formālām pazīmēm meta visu pār vienu kārti. Tas radīja nevis labumu, bet ļaunumu, jo izsauca skolotāju un vietējo iedzīvotāju sašutumu. Šo kļūdu vajag nekavējoties izlabot.

Kaut vienas daļas atbrīvošana nāktu par labu partijai un padomju varai.

Ziņojot Jums par augstāk teikto, es lūdzu Jūs izvirzīt šo jautājumu tur, kur pienākas, un tiem, kam vajag, lai Bauskas lietas tiktu pārskatītas. Pēc manām domām ar šo lietu nenodarboties nedrīkst. Tas būtu neapzinīgi.

Ar sveicienu — K.Strazdiņš.

Rīgā, 1945.gada 18.martā.”

LVA, PA — 101.f., 8.apr., 19.l., 14., 14.a lpp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

Atzīmes dokumentā

b. Novikam. Noskaidrot un ziņot, kamdēļ Bauskas apriņķa skolotāji ir arestēti.

19/III 45. Kalnbērziņš.

Arhīva dokumentos diemžēl nav izdevies atrast atbildi uz to, kas tad īsti izglītības komisāra K.Strazdiņa nosauktos skolotājus bija arestējis. Pilnīgi iespējams, ka arī tos ir bijis “smerša” darbs.

Jāpiebilst, ka tolaik ne Iekšlietu komisariāta karaspēka kara prokurors, tāpat kā Iekšlietu komisariāta un Valsts drošības komisariāta īpašo inspekciju aparāts, LPSR prokuratūrai nepakļāvās un nekādas atskaites tai nesniedza. Dažkārt apcietinātie cilvēki represīvo iestāžu pagrabos “pazuda” uz ilgāku laiku un neviens nevarēja pateikt, kur viņi īsti atrodas. Tā, piemēram, 1945.gada 20.septembrī Aizputes apriņķa prokurors Ratiņš deva sankciju Iekšlietu komisariāta karaspēka 216. robežsargu pulka izmeklēšanas daļai par pilsoņu Akmeņa, Markela, Cirmaņa, Kalniņa, Pļaviņa un Šulca arestu. Pēc kāda laika šo karaspēka daļu izformēja. Visas aizturēto lietas it kā bija nodotas Aizputes apriņķa iekšlietu daļai, it kā Valsts drošības komisariātam. Bet vēlāk izrādījās, ka viņi kādā cietumā bez jebkādas vainas ir nosēdējuši 10 mēnešus! 1945.gada 9.jūnijā ar Talsu apriņķa prokurora sankciju arestēja Kārli Mauriņu, kuru apvainoja pēc KPFSR kriminālkodeksa 58 — 1.a panta. Viņa lieta LPSR Valsts drošības ministrijas apriņķa nodaļā nostāvēja vairāk nekā gadu, un tikai 1946.gada jūlijā to nodeva kara prokuratūrai. Bet tā kā arī tad lieta vēl nebija izmeklēta līdz galam, to nācās nodot papildizmeklēšanai. Vēlāk šo lietu pārkvalificēja un nosūtīja uz LPSR Augstāko tiesu. Bet K.Mauriņš Ventspils cietumā jau bija nosēdējis 1 gadu un 2 mēnešus...

1944.gada rudenī Iekšlietu komisariāta darbinieki savā “specuzskaitē” jau bija ņēmuši 23 324 cilvēkus (bijušos policijas darbiniekus, aizsargus u.c.). Bez tam vēl bija “uzskaitītas” 7784 “bandītu”, “dzimtenes nodevēju” un citu “naidīgo elementu” ģimenes. Šajā laikā jau bija apcietināti 4974 cilvēki.

Latvijā tolaik pavisam bija 11 cietumi. No tiem 3 atradās Rīgā, tad vēl Daugavpilī, Cēsīs, Liepājā, Ludzā, Madonā, Rēzeknē, Valmierā un Ventspilī. Visos tajos bija paredzētas vietas ne vairāk kā 4330 apcietinātajiem, bet, piemēram, 1945.gada oktobrī tur faktiski atradās 5416 ieslodzītie. No tiem lietas par 4285 ieslodzītajiem atradās izmeklēšanā, 1091 cilvēks jau bija notiesāts un gaidīja nosūtīšanu uz soda vietām. 41 ieslodzītais bija notiesāts uz nāvi...

Pārpildīti bija it visi cietumi. Tā, piemēram, Rīgas 1. cietumā vietas bija 700 ieslodzītajiem, bet faktiski tur atradās 1654 cilvēki. Cietumā nr.10 — 250 cilvēku vietās turēja 596 ieslodzītos. Līdzīgs stāvoklis bija arī citās ieslodzījuma vietās.

Šajā laikā Valsts drošības komisariāts izmeklēja lietas par 1571 cilvēku, Iekšlietu komisariāts — par 830, prokuratūra — par 608, milicija — par 387 un armijas pretizlūkošanas dienests “smerš” — par 30 cilvēkiem.

Bet aresti turpinājās. 1945.gada augustā LK(b)P CK uzdeva Valsts drošības komisariātam izdarīt “Jelgavas, Liepājas un Ventspils iedzīvotāju pārbaudi, lai attīrītu tās no pretpadomju elementiem”.

Pavisam 1946.gada 2. kvartālā Valsts drošības ministrijā un tās apriņķu nodaļās atradās 1140 t.s. “speciālās lietas”. No 1946.gada 1. kvartāla pārpalikums bija 846 lietas. Aprīlī bija ierosinātas — 54, maijā — 139, bet jūnijā — 101 lieta. Pavisam 1. kvartālā bija ierosinātas 880 lietas...

Patvaļa un nelikumības turpinājās arī uz vietām, Latvijas laukos. Tā, piemēram, Viļakas apriņķa Rugāju pagasta iekšlietu komisariāta pilnvarotais J.Murmilovs sistemātiski piekāva un aplaupīja daudzas zemnieku ģimenes, bet viņiem nolaupītās mantas aizveda uz savu dzimto pusi — Astrahaņu vai atdeva apriņķa iekšlietu daļas priekšniekam kapteinim Pipo. Arī Baltinavas pagasta iekšlietu nodaļas priekšnieks Minosjans un Tilžas pagasta iekšlietu nodaļas priekšnieks Mihelsons atņēma zemniekiem lopus, pārtiku un citu personīgo īpašumu. Minosjans, Pipo un citi apriņķa iekšlietu daļas darbinieki ar daudziem apcietinātajiem izrēķinājās bez jebkādas izmeklēšanas un tiesas. Tādā veidā 1945.gada vasarā un rudenī Viļakas apriņķī tika nošauti 27 cilvēki...

Madonas apriņķa Ņaudonas pagasta iekšlietu nodaļas priekšnieks Ribakovs dzērumā piekāva “bandītu” atbalstītāju Ragaini, pēc tam aizveda viņu uz mežu un mēģināja “bēgot” nošaut. Taču Ragainis, lai arī smagi ievainots, tomēr palika dzīvs. Sistemātiski apcietinātos piekāva Iekšlietu komisariāta Kraukļu pagasta nodaļas priekšnieks Tarasovs un operatīvais pilnvarotais Hudojerko.

Čurkins, Hudojerko, kā arī vairāki citi Madonas apriņķa represīvo orgānu darbinieki par sakariem ar “bandītiem” aizturēja, pratināja un pēc tam nošāva vietējos iedzīvotājus Ozoliņu, Baltiņu, Burķīti un vairākus citus. Pēc tam, kā tas tolaik bija parasts, tika sastādīti fiktīvi akti, kuros bija norādīts, ka minētie pilsoņi nošauti operācijas laikā kā “bandīti”...

Ar represīviem līdzekļiem zemniekus piespieda uz sagādes punktiem aizvest ne tikai “pirmos”, bet bieži vien arī “pēdējos” graudus. 1945.gada vasaras nogalē Daugavpils apriņķa Preiļu pagasta partorgam I.Ivanovam, pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājam S.Ancveiram un viņa vietniekam J.Pasteram apriņķa vadība uzdeva par katru cenu nodrošināt labības sagādi vietējo zemnieku saimniecībās. Lai labības sagādi paātrinātu, LK(b)P apriņķa komiteja un apriņķa izpildu komiteja uz Preiļu pagastu nosūtīja arī savus pilnvarotos — apriņķa komitejas instruktoru A.Karnaču un 308. strēlnieku divīzijas leitnantu E.Strazdiņu. I.Ivanovs, A.Karnačs, S.Ancveirs, J.Pasters, E.Strazdiņš kopā ar Iekšlietu komisariāta Preiļu pagasta pilnvaroto M.Bakļicki par labības nesavlaicīgu nodošanu atņēma zemniekiem lopus un citu īpašumu. Savos sirojumos viņi ņēma līdzi arī apbruņotus iznīcinātājus un leitnantam E.Strazdiņam piekomandētos karavīrus.

Daudzi zemnieki tika aizvesti uz pagasta izpildu komiteju, kur viņus turēja ieslodzījumā un pratināja tik ilgi, kamēr viņu radinieki nenokārtoja labības sagādes “parādus”. I.Ivanovs un vietējie aktīvisti tiem zemniekiem, kuri aizkavējās ar labības nodošanu, atņēma pases, karaklausības apliecības, kā arī citus dokumentus. Bez dokumentiem palikušie zemnieki nevarēja ne kaut kur sūdzēties, ne meklēt kāda cita veida palīdzību.

Tajās dienās I.Ivanovs, S.Ancveirs un J.Pasters zemniekam S.Gusevam atņēma 2 govis, 3 aitas un visus personīgos dokumentus. Atņemtos lopus viņi izsaimniekoja vai sadalīja savā starpā, bet cūkas nošāva uz vietas un atdeva iznīcinātājiem.

1945.gada 2.septembrī S.Ancveirs kopā ar I.Ivanovu, A.Karnaču, E.Strazdiņu un M.Bakļicki Boļšoji Oriši sādžā zemnieka Brica saimniecībā atņēma 3 govis, 1 zirgu, ratus, 150 kg graudu, bet pašu saimnieku arestēja. Tajā pašā dienā , atgriežoties no Preiļiem, M.Bakļickis, E.Strazdiņš, A.Karnačs, I.Ivanovs un S.Ancveirs kopā ar karavīru un iznīcinātāju grupu Preiļu pagasta Zulzovas sādžā zemnieka Brikšas māju tuvumā pamanīja nepazīstamus cilvēkus. Karavīri un iznīcinātāji uz viņiem atklāja uguni un kā “bandītus” nošāva.

Kad sākās šī apšaude, Anna Brikša ar bērniem paslēpās tuvējā mežā. A.Karnačs, M.Bakļickis un citi atbraucēji šajā saimniecībā piesavinājās 4 govis, 1 zirgu, aizjūgu, 7 cūkas, 5 aitas un 1 tonnu graudu. Prombraucot viņi visas šās saimniecības ēkas nodedzināja. Pēc dažām dienām šī pati grupa nodedzināja zemnieka I.Pastera mājas, visus lopus piesavinājās, bet novākto labību atstāja uz lauka. Lopus atņēma arī Skutelei, Driņeniecei, L.Pasteram, A.Elstai, K.Gusevam, kā arī citiem zemniekiem. Daudzos gadījumos zemniekiem tika atņemtas arī mēbeles, apģērbi, pulksteņi, šujmašīnas, kā arī citas vērtīgas mantas. M.Bakļickis kopā ar milicijas darbiniekiem pēc smagas piekaušanas, inscinējot “bēgšanas gadījumu”, nošāva Preiļu pagasta iedzīvotāju I.Rubanu.

Līdzīga rakstura patvaļas gadījumi tolaik bija vērojami ļoti daudzos Latvijas pagastos.