Ministru kabineta noteikumi Nr. 81

Rīgā 1996.gada 2.aprīlī (prot. nr.18, 19.§)

Noteikumi par zvejošanas pagaidkārtību Rīgas jūras līcī

1. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982.gada Jūras tiesību konvencijas 15.pantu līdz Latvijas Republikas jūras robežas delimitācijai noteikt Rīgas jūras līcī pagaidu līniju ar šādām koordinātām:

N1 57 57' 15" N 23 59' 50" E

N2 57 47' 30" N 23 23' 30" E

N3 57 44' 20" N 23 20' 10" E

N4 57 43' 45" N 23 14' 35" E

N5 57 44' 45" N 23 08' 30" E

N6 57 52' 30" N 23 05' 00" E

N7 57 57' 45" N 23 00' 00" E

N8 57 59' 30" N 22 55' 00" E

N9 57 59' 15" N 22 43' 30" E

2. Ar šo noteikumu 1.punktā minēto līniju ierobežotajā teritorijā attiecībā uz rūpniecisko zveju Latvijas Republikas zvejniekiem tiek piemērots 1995.gada 12.aprīļa Zvejniecības likums (Latvijas Vēstnesis, 1995, 66.nr.), Ministru kabineta 1993.gada 3.maija noteikumi nr.99 “Par rūpniecisko zveju Latvijas Republikas teritoriālajos ūdeņos, ekonomiskajā zonā un Rīgas jūras līcī” (Latvijas Vēstnesis, 1994, 60.nr.) un Ministru kabineta 1996.gada 16.janvāra noteikumi nr.21 “Par ūdenstilpju un rūpnieciskās zvejas tiesību nomu un zvejas tiesību izmantošanas kārtību” (Latvijas Vēstnesis, 1996, 14.nr.).

3. Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēki ar šo noteikumu 1.punktā minēto līniju ierobežotajā teritorijā:

3.1. nodrošina ūdeņu kontroli un novērošanu;

3.2. uz kuģiem un citiem peldošajiem līdzekļiem pārbauda vides aizsardzības un zvejniecības jomā pieņemtajos normatīvajos aktos un atļaujās (licencēs) ietverto prasību izpildi;

3.3. kontrolē kuģošanas jomā pieņemto starptautisko konvenciju un līgumu izpildi;

3.4. novērš konfliktsituācijas.

4. Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēki nedrīkst traucēt Igaunijas Republikas zvejas kuģu darbību teritorijā, kuru norobežo šo noteikumu 1.punktā minētā līnija un 12 jūras jūdžu teritoriālās jūras līnija Rīgas jūras līcī, izņemot gadījumus, kad šie zvejas kuģi neievēro Starptautiskās Baltijas jūras zvejniecības komisijas zvejas noteikumus, ciktāl tie attiecināmi uz Rīgas jūras līci.

5. Zemkopības ministrijas Valsts zivsaimniecības pārvaldei nodrošināt Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēkus ar informāciju par prasībām attiecībā uz rūpniecisko zveju Rīgas jūras līcī.

6. Šie noteikumi stājas spēkā ar 1996.gada 15.aprīli.

Ministru prezidents A.Šķēle

Zemkopības ministrs, Ministru prezidenta biedrs A.Kauls

Komentārs

Par Ministru kabineta 1996.gada 2.aprīļa noteikumiem
par zvejošanas pagaidkārtību Rīgas jūras līcī

1996.gada 2.aprīlī pieņemto “Noteikumu par zvejošanas pagaidkārtību Rīgas jūras līcī” galvenais mērķis ir līdz Latvijas – Igaunijas jūras robežas delimitācijai noteikt Rīgas jūras līcī pagaidu līniju zvejniecības vajadzībām, vienlaicīgi garantējot Latvijas zvejniekiem valdības aizsardzību. Šādai Ministru kabineta rīcībai ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, līdz pat šim brīdim nav noteikta starptautiski atzīta jūras robeža starp Latvijas Republiku un Igaunijas Republiku. Saskaņā ar 1992.gada 20.martā parakstītā “Līguma par valsts robežas atjaunošanu starp Latvijas Republiku un Igaunijas Republiku” 13.pantu “Igaunijas Republikas un Latvijas Republikas jūras robeža tiek noteikta ar atsevišķu līgumu”, t.i., ievērojot starptautisko tiesību pamatprincipu — valstu robežas nosaka abām pusēm pieņemama vienošanās. Strādājot pie Latvijas – Igaunijas jūras robežas delimitācijas, Latvijas Republika ir stingri ievērojusi šo līgumu. Latvija vadījās no tā, ka līdz augšminētā līguma 13.pantā paredzētā līguma noslēgšanai juridiski korekti fiksētas robežas Rīgas jūras līcī, Irbes šaurumā, kā arī atklātajā Baltijas jūrā neeksistē.

Neskatoties uz 1992.gada līguma esamību, 1993.gada 10.martā Igaunijas parlaments pieņēma “Jūras akvatorija robežu likumu”, ar kuru tika fiksētas Igaunijas Republikas jūras robežas. Latvija, rīkojoties labā ticībā un saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, paļāvās uz to, ka vienas valsts iekšējā likumdošana neietekmēs starpvalstu attiecības jautājumā, kurā saskaņā ar šo valstu vienošanos ir nepieciešams starptautisks līgums, un pret šo Igaunijas likumu neprotestēja. Latvija par svarīgu uzskatīja likuma 6.pantu, kurā teikts, ka “teritoriālās jūras platumā var izdarīt izņēmumus, vadoties no starptautiskajām konvencijām un līgumiem ar kaimiņvalstīm”.

Līdz pat 1994.gada sākumam Igaunija nekādi nesaistīja sava likuma pieņemšanu ar abu valstu jūras robežu. Taču 1994.gada pavasarī Igaunijas robežsargi sāka šo vienpusēji noteikto robežu apsargāt, tādējādi liedzot Latvijas zvejniekiem zvejot kopš šā gadsimta 20.gadiem tradicionālajos zvejas rajonos.

Kopš 1994.gada novembra notiek regulāras sarunas starp Latvijas Republikas un Igaunijas Republikas delegācijām. 1995.gada 13.janvārī Igaunija iesniedza projektu “Līgumam par teritoriālo ūdeņu un ekonomiskās zonas noteikšanu starp Latvijas Republiku un Igaunijas Republiku”, ko Latvijas puse vairākkārt ir noraidījusi kā neatbilstošu starptautiskajām tiesībām. Bez tam, neskatoties uz notiekošajām sarunām, 1995.gada pavasarī notika vairāki incidenti starp Latvijas zvejas kuģiem un Igaunijas robežsargiem. Latvija protestēja pret Latvijas zvejas kuģu aizturēšanu, norādot, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām jūras robeža starp abām valstīm nepastāv, līdz ar to nevar būt runa par Latvijas zvejas kuģu darbību Igaunijas teritoriālajos ūdeņos.

Otrkārt, Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982.gada “Jūras tiesību konvencijas” 15.pants paredz, ka tad, ja divas valstis ar viens otram pretī esošiem krastiem nevar vienoties par teritoriālās jūras delimitāciju, neviena no šīm valstīm nav tiesīga izplatīt savu jurisdikciju tālāk par viduslīniju starp bāzes līnijām, kuras izmanto teritoriālās jūras platuma noteikšanai. Latvijai šī bāzes līnija ir maksimālā bēguma līnija gar visu līča piekrasti, izņemot 24 jūras jūdzes garu bāzes līniju pie Rīgas ostas, savukārt Igaunijas gadījumā tiek piemērota taisno bāzes līniju metode, t.i., tiek savienoti vistālāk izvirzītie krasta punkti un tā tiešā tuvumā novietotās salas. Ņemot vērā visas šī rajona ģeogrāfiskās īpatnības un saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, Roņu sala taisno bāzes līniju sistēmā nevar tikt iekļauta. Viduslīnija starp attiecīgajām bāzes līnijām, no Latvijas viedokļa, taisnīgi sadala teritoriju līdz jūras robežas līguma noslēgšanai.

Treškārt, Latvija, atsaucoties uz ANO “Jūras tiesību konvenciju”, vairākkārt ir piedāvājusi Igaunijai noslēgt pagaidu vienošanos zvejniecības jautājumos, kas līdz jūras robežas delimitācijai fiksētu kopīgi izmantojamu zvejniecības rajonu. Savstarpējās sarunās diemžēl puses nav vienojušās par abpusēji pieņemamu kompromisu, jo Igaunijas puse nav mainījusi savu viedokli par agrāk vienpusējā kārtā noteiktās teritoriālās jūras it kā atbilstību starptautisko tiesību normām.

Ministru kabineta lēmumā noteiktā pagaidu līnija būs saistoša visiem Latvijas zvejniekiem, respektīvi, aiz šīs līnijas zvejniecība nav atļauta. Taču īpaši ir jāuzsver noteikumu 4.punkts, kas Igaunijas Republikas zvejas kuģiem ļauj brīvi šķērsot Latvijas noteikto pagaidu līniju un aizliedz Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēkiem traucēt Igaunijas zvejas kuģu darbību ar šo līniju un 12 jūras jūdžu teritoriālās jūras līniju Rīgas jūras līcī ierobežotajā teritorijā, izņemot gadījumus, ja šie zvejas kuģi neievēro Starptautiskās Baltijas jūras zvejniecības komisijas zvejas noteikumus.

Latvijas noteiktā pagaidu līnija zvejniecības vajadzībām nekādi nevar tikt uzskatīta par vienpusēji noteiktu robežu — tā nav saistoša Igaunijas Republikai un nekādi neietekmē pušu tālākās sarunas par jūras robežas delimitāciju.

Latvijas Republikas Ārlietu ministrija,

Ārlietu ministrijas valsts sekretārs M.Riekstiņš