PĒC CEĻA

Eiropa mūs gaida

“Latvijas Vēstneša” speciālkorespondenta Jāņa Ūdra vērojumi, piezīmes un secinājumi

Eiropas Savienības mītnē un NATO ģenerālštābā

Turpinājums. Sākums — "LV" nr.53, 26.03.96., nr.55, 28.03.96., nr.58, 03.04.96.

Uz Latvijas nākotnes izredzēm Eiropas Savienības sastāvā parasti mēdzam lūkoties tikai no savu interešu viedokļa: ko šī iestāšanās mums dos? Bet aizmirstam, ko iestāšanās prasīs no Latvijas? Citiem vārdiem — kādas saistības mūsu valstij tad būs jāuzņemas un jāpilda, cik viegli vai grūti tas būs?

Čpašā Eiropas Savienības komisijas dokumentā ir pausts tās viedoklis.

Zīmīgs ir šī plašā dokumenta pirmās daļas virsraksts: “A People’s Europa” — “Tautas Eiropa”. Varētu arī tulkot “Cilvēku Eiropa”. Citiem vārdiem, Eiropa, kas sakārtota tautu un cilvēku vajadzībām un ērtībām. Ņoti būtiska ir šīs daļas 7.tēze: “Vienkāršajiem cilvēkiem jāsajūt, ka viņi ir aktīvi iesaistīti šajā procesā.” (Commission Opinion. Reinforcing Political Union And Preparing For Enlargement”, 5.lpp.)

Tātad — visa kontinenta attīstības pielāgošana Eiropu apdzīvojošo nāciju un cilvēku interesēm. Ne velti tajā pašā punktā uzsvērts, ka Eiropas pilsonības koncepcija papildina (bet neatceļ vai neizslēdz) katra cilvēka nacionālo pilsonību. Tālāk šajā dokumentā akcentētas cilvēka tiesības, likuma spēks, sociālie aspekti un nodarbinātība. Zīmīgi, ka savos novēlējumos starpvaldību konferencei Eiropas Komisija (dokumenta 19.lpp.) deklarējusi: “Vispirms, acīmredzams, taču dažkārt aizmirsts fakts, ka Eiropas Savienības visnozīmīgākie sasniegumi ir miers un uzplaukums, ko tā radījusi. Šis ne ar ko citu nesalīdzināmais mantojums tagad jāattīsta tālāk, tas jāizplata arī citās valstīs kontinentā, kas pārāk ilgi bijis sašķelts.”

Miers un uzplaukums — Eiropas kontinenta nākotnes kontekstā šie jēdzieni ir īpaši ietilpīgi. Runa jau nav tikai par mieru patlaban (arī mūsu zemē jau vairāk nekā pusgadsimtu valda miers, un savu nacionālo neatkarību mēs spējam atgūt miera ceļā, dziesmotajā revolūcijā apliecinot visai pasaulei mūsu nācijas vēlmi un gatavību dzīvot atkal pašiem savā brīvā valstī). Ar mieru Eiropas nākotnes kontekstā ir domātas arī precīzas un stingras valsts robežas un stabilas attiecības ar kaimiņvalstīm. Kā šīm prasībām atbilst Latvijas pašreizējā situācija un mūsu attiecības ar kaimiņvalstīm? Dziļākas pārdomas izraisa otrais aspekts — uzplaukums. Šī vārda piesaukšana Eiropas Komisijas dokumentā nebūt nenozīmē ES gatavību nodrošināt uzplaukumu katrai pretendentei tūdaļ pēc iestāšanās. Zināma gatavības pakāpe šī uzplaukuma nodrošināšanai (un kontinenta kopējā uzplaukuma vairošanai) ik valstij, kas pretendē uz iestāšanos ES, jānodrošina pašai savās mājās jau pirms šī izšķirošā soļa. Protams, neviens neprasīs, lai Latvijā brīdī, kad Eiropas Savienība lems par mūsu uzņemšanu, ļaudis dzīvotu tikpat pārticīgi, kā, teiksim, Vācijas Federatīvajā Republikā vai Beļģijā. Taču mūsu valsts institūcijām acīmredzot ir jārēķinās ar to, lai labi strādātu valstiskie mehānismi, kuru pienākums ir nodrošināt uzplaukumu. Turklāt nodrošināt uzplaukumu visplašākajā nozīmē. Nedomājot ar šo jēdzienu tikai pilnus vēderus un lielu privāto automašīnu skaitu valstī. Uzplaukums — tās ir arī (un vispirms) iedzīvotāju sociālās garantijas. Tāpat drošības izjūta, kas nav savienojama ar augstu kriminalitātes līmeni valstī.

Un vēl viena ļoti būtiska atziņa: lemjot par jaunu dalībvalstu uzņemšanu Eiropas Savienībā, tiks apsvērts, cik ērti ES un tās atsevišķajām struktūrām ir kontaktēties ar attiecīgo valsti. Kontaktēties likumdošanas, pārvietošanās (cilvēku, kapitāla, preču, tāpat pakalpojumu) jomās. Šis aspekts politiskajās sarunās un deklarācijās tiek minēts retāk. Taču nav šaubu, ka tad, kad reāli tiks lemts par katru konkrētu jaunu dalībvalsti, tieši šis aspekts būs ļoti būtisks. Tas var izrādīties pat izšķirošais.

Pēdējā laikā, saņemot aizvien jaunas ziņas par garajām automašīnu rindām pie muitas punktiem uz Latvijas valsts robežas, atceros jau pašā pirmajā Briseles semināra dienā dzirdētu piemēru: ikviens Eiropas Savienības valsts pilsonis var brīvi šķērsot ikvienas valsts robežu, var bez problēmām darboties ikvienā no ES valstīm.

Un vēl kāds piemērs par Eiropas Savienības paplašināšanas pragmatiskajiem aspektiem, ko mums jo uzskatāmi izklāstīja ES Komisijas Informācijas, komunikāciju, kultūras un audiovizuālo mediju ģenerāldirekcijas daļas vadītājs Žoržs Ingbers (Georges Ingber) no Beļģijas: tuvākajos četros gados, konkrēti — līdz 1999.gada 1.janvārim, Eiropā jāievieš vienota valūta.

Simboliskie ekija paraugi jau tagad dažkārt tiek pasniegti kā Briseles relikvija, un šokolādes “ekiji” nopērkami daudzās Briseles saldumu tirgotavās. Ekija ieviešana gan nenozīmē, ka tiks atcelta ES valstu nacionālā valūta. “Bet kādēļ gan tādā gadījumā nepieciešams vēl ekijs? Žoržs Ingbers minēja uzskatāmu piemēru: Eiropas Savienība jau apmēram trīs gadus dzīvo vienotā ekonomiskajā laukā. Notiek milzums finansu darījumu, un ikvienā ir jāsaskaņo nacionālo valūtu kursi. Rodas ne viens lieki un sarežģīti aprēķini (jo vairāk tāpēc, ka nacionālo valūtu kursi ir svārstīgi), bet arī vērā ņemami blakusizdevumi, kad runa ir par miljoniem mārciņu, marku, peso, franku... vai miljardiem liru. Ž.Ingbers mūsu aicināja iztēloties pavisam vienkāršu situāciju, kad kāds, teiksim, anglis no Londonas nolemj ceļot uz Grieķiju, pa ceļam apmeklējot arī citas Eiropas Savienības valstis. Formalitāšu viņam jau šobrīd nav nekādu — pērc biļeti un brauc. Taču pēc Lamanša kanāla šķērsošanas šim anglim savas sterliņu mārciņas jāmaina Francijas, pēc tam Beļģijas frankos. Tad atkal — Vācijas markās, Austrijas šiliņos, Itālijas lirās... Ik reizi maksājot attiecīgu maiņas procentu. Maiņas rezultātā šim anglim no katrām 100 sterliņu mārciņām, kas bija kabatā ceļojuma sākumā, beidzamajā dienā — būs atlikušas vairs tikai 60 mārciņas (protams, nerēķinot izdevumus par transportu, pakalpojumiem un uzturu). Pēc 1999.gada 1.janvāra nevienam ES valsts pilsonim vairs nevajadzēs šādā veidā tērēties. Pietiks, ja viņš par savu nacionālo valūtu nopirks attiecīgu ekiju daudzumu.

Zīmīgi, ka arī pašām Eiropas Savienības dalībvalstīm kopējo interešu vārdā jārēķinās ar daudziem ļoti stingriem noteikumiem. Piemēram, ekija joslā varēs ieiet tikai tās valstis, kuru parāds nepārsniedz 60 procentus no nacionālā kopprodukta. Tacu pēc Žorža Ingbera vārdiem, pat šķietami tik labklājīgās Beļģijas parāds pašlaik krietni pārsniedz nacionālā kopprodukta 100 procentus...

No otras puses, Eiropas Savienības dalībvalstis ir aizvien vairāk ieinteresētas kopējās ekonomikas attīstībā. Tāpēc arī Eiropas Savienības valstis regulāri iesniedz komisijai precīzus un objektīvus pārskatus par savu ekonomisko situāciju.

Ž.Ingbers minēja arī kādu piemeru situācijai, kad Eiropas Kopiena vēl nebija gatava kopīgai savu ekonomisko interešu aizstāvēšanai: tas bija pirms 22—23 gadiem, kad — pasaules vadošie naftas eksportētāji pēkšņi dubultoja naftas cenu. Šis solis smagi skāra visu Rietumvalstu ekonomiku. Toties 1991.gadā, kad būtībā notika naftas karš pret Irāku, divpadsmit toreizējās ES valstis bija vienotas un varēja iesaistīties kopīgā ekonomiskajā politikā.

Nobeigums — nākamreiz

Bezpersoniski internacionāls, debesskrāpju pārņemts tagad ir arī kādreiz tik romantiskais “Place Rogier” laukums Briseles centrā. Runājot par Eiropas Savienības paplašināšanos, dažkārt dzirdamas bažas, vai tikpat bezpersoniskas nekļūs arī ES dalībvalstis. Vidū starp abiem debesskrāpjiem — relatīvi nelielā mākslinieku viesnīca “New Hotel Siru”, kurā Briseles semināra dienās dzīvoja Baltijas valstu žurnālisti (attēlā pa kreisi).

Tepat arī pārdomu brīdī — Juris Kanels, Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Beniluksa valstīs, ES un NATO, un “Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktors Jānis Ūdris (attēlā pa labi). “LV” arhīva foto