REFERĀTI

Eiropas vienotības ceļi

GUNTARS ĀBOLS, Ārlietu ministrijas padomnieks

Par virzienu

1995. gadā sekmīgi noslēdzās divi priekšdarbi: janvārī Latviju uzņēma Eiropas Padomē, jūnijā Latvija parakstīja ar Eiropas Savienību asociētās valsts līgumu.

Nedz latviešu tautai, varbūt arī ne visiem tās pārstāvjiem un liktens lēmējiem, liekas, nav bijusi iespēja kaut cik izsmeļoši iepazīties ar organizāciju, kurā mēs gatavojamies iestāties. Kas ir šī Savienība? Kādam nolūkam un kādā veidā tā radīta? Ko tā saviem biedriem dod un ko no viņiem prasa?

Uz šiem jautājumiem tad kopīgi meklēsim atbildi.

Eiropas Savienība no savas puses deklarē, ka tā ir atvērta katrai valstij, kura vēlas pievienoties. Kandidējošai valstij jābūt demokrātiski pārvaldītai, tās saimniecībai jāseko brīvā tirgus principiem, tai jārespektē cilvēktiesības un jāseko Savienības vadošajiem principiem par vides saglabāšanu, par preču, naudas, pakalpojumu un personu kustības brīvību Savienībā, tai jāuzņemas sadarbība ārpolitikā un juridiskajā jomā.

Baltijas valstis, kuras tikai kopš dažiem gadiem sākušas pārveidot padomju ieviesto sistēmu, vēl nevar būt tajā līmenī, kas harmonizētu ar Eiropas Savienībā valdošo. Tas attiecas tiklab uz normatīvajiem aktiem, kā arī uz to praktisko iedzīvināšanu, t.i., ierēdniecības gatavību un kompetenci šādu normatīvu aktu pielietošanā. Tādēļ ar Latvijas pieprasījumu kļūt par biedru sākās pārejas periods, kas varētu ilgt 5 līdz 10 gadus un prasīt daudz piepūles. Mēs visi zinām, cik nepatīkami ir pamest parasto, šķietami apmierinošo, to, kas vienmēr darīts. Kas gan grib sekot kaut kur tālu izdomātām, citādām metodēm, kuru pārākums iepretim esošām ne vienmēr ir acīm redzams? Vēsturiski piedzīvotais ar rīkojumiem no “centra” ir ieaudzinājis veselīgu skepsi.

Un tomēr: mums būs jāapgūst pārliecība, ka ieiešana Eiropā ir piepūles vērta. Pirmais un ļoti veselīgais instinkts, kas mūs dzen uz Eiropu, ir drošības meklēšana. Pievienoties kolektīvas drošības organizācijai, kuras centrā ir tādas valstis kā Vācija, Francija un Lielbritānija, attālina pastāvīgos draudus un varēs mūs zināmā mērā pasargāt. Drošības meklēšana viena pati varbūt nebūs pietiekoša motivācijai, lai daudzus gadus pūlētos vienā virzienā — uz Eiropu. Mums jābūt pārliecinātiem, ka piederēšana ES nes arī tīri praktiskus, katram jūtamus labumus, organizējot lauksaimniekiem viņu produktu tirgu, strādniekiem un ierēdņiem — viņu sociālo aizsardzību, rūpniekiem un tirgotājiem, kā arī kultūras darbiniekiem atverot 400 miljonu plašu darba lauku.

Mums jābūt pārliecinātiem, ka ieiešana ES nozīmē katram no mums progresīvu labklājību, kas beigās mūs pacels līdz Eiropas līmenim. Un par to informēt ir arī mans nolūks.

1. Eiropas organizācija un tās iestādes

Eiropas Savienība, tāda, kāda tā aprakstāma 1995. gada beigās, nav konstrukcija, kas būtu radīta no nekā, izstrādāta gudru vīru kabinetos un būtu gatava, iesēdināta Eiropas centrā. ES ir augusi un zarojusi kā dzīvs koks, kas no senas saknes izdzina atvasi, kuru pēc tam kopa un laistīja divas eiropiešu paaudzes. Pie šī koka dažas atzares bija saules pusē, citas panīka vai arī tika nogrieztas. Pie tam šis koks nebija vienīgais, kas pēc kara zaļoja asiņainajā Eiropas drupu kaudzē. Visa šī attīstība ir radījusi struktūras un iestādes, no kurām, tikai pašas zīmīgākās, uzskaitot nonākam pāri desmitam.

Lai saprastu to mijiedarbību un varbūtējās konflikta joslas, ir nepieciešams shematiski tās ierindot attīstības procesā un laika plūsmā. Nolūkā dot skaidrāku pārskatu par šīm organizācijām un to veidošanos, sadalīsim tad visu divās audzēs, kas attīstījušās paralēli, kam daudz kas kopējs, bet kas iznākumā ir ļoti dažāds ar būtiskām atšķirībām.

To, kas ir mūsu galvenais temats, varam apzīmēt par vienotas Eiropas audzi. Otro, kuru apskatīsim tikai virspusēji, varam saukt par transatlantisko audzi.

Pirmā ir valstu savienība, kurā iesaistījušies vienīgi eiropieši, kuru mērķis ir pacelt sadrumstalotās Eiropas drošību un labklājību augstākā līmenī, nododot valsts funkcijas kādai augstākai, kopēji organizētai supranacionālai varai. Pēc turpat vai 50 gadiem debates turpinās par robežām starp Savienību un valsti.

Otrajā, transatlantiskajā audzē dominējoši ir iesaistījušās ASV. Tā darbojas, nemeklējot nekādu federatīvu jeb pārnacionālu gala iznākumu. Te sadzīves forma atbilst klasiskai suverēnu varu sadarbībai.

1.—1. Vienotas Eiropas

organizāciju tapšana

Lai saprastu tagadni, jāpazīst pagātne. Eiropas kokam saknes sniedzas tālā pagātnē. Šī gadsimta sākumā savu dzīves darbu tam veltīja austroungāru valstsvīrs un domātājs Kudenove—Kalerži. Pirmā politiskā izpausme Eiropas kopībai bija Tautu savienībā Ženēvā, kad 1929. gadā Francijas ārlietu ministrs Aristīds Briāns un Vācijas ārlietu ministrs Gustavs Štrēzmans atbalstīja ES veidošanu Tautu savienības ietvaros. Tas palika ideju līmenī, kuru aizslaucīja atdzimstošais imperiālisms.

Tad, apzinoties to postu, kas bija piemeklējis Eiropu, Vinstons Čērčils savā 1946. gada 19. septembra runā Cīrihē prasīja radīt “Eiropas Savienotās Valstis” un apzīmēja par ļoti nepieciešamu Francijas — Vācijas tuvināšanos. Pēdējos 70 gados šīs abas valstis bija izkarojušas trīs karus ar miljoniem upuru, un brūces vēl bija dzīvas.

Palaikam mazs likteņa mājiens izraisa tālejošas sekas. Francijā 1950. gadā ārlietu ministrs bija Robērs Šūmans. Viņa ģimene bija cēlusies no robežapgabala starp Vāciju un Franciju, kurš pēdējos 50 gados bija svaidīts starp nesamierināmiem kaimiņiem no viena pie otra. Šūmana pārliecība līdz ar to gluži dabīgā kārtā bija, ka Eiropas miers, kas nozīmē Eiropas tālāku pastāvēšanu, ir atkarīgs no Vācijas un Francijas izlīgšanas. Un viņš pārņēma par savām tēzēm tās tēzes, kuras tajā laikā aizstāvēja Žans Monē. Monē nebija politiķis, bet viņa rūpnieka un starptautiskā tirgotāja pieredze bija radījusi pārliecību, ka politiski neatrisināmus konfliktus var ievirzīt harmoniskā gultnē, strādājot pie abpusēji izdevīgu saimniecisku problēmu izkārtošanas.

Un 1950. gada 9. maijā Robērs Šūmans darīja publisku savu plānu, ko tagad visi uzskata kā sākumu Eiropas Savienībai.

Šis plāns paredzēja, ka Francija un Vācija kopēji saimniekos ar akmeņoglēm un tērauda rūpniecību. Jāatceras, ka ogļraktuves un dzelzsrūdas krājumi bija koncentrēti apstrīdētajos robežapgabalos. Tam nolūkam tiks radīta kopēja “augstākā autoritāte”. Šūmana plāns kļuva par realitāti 1951. gadā, kad sešas, t. s. “dibinātājvalstis” — Beļģija, Rietumvācija, Francija, Luksemburga, Itālija un Holande — parakstīja dokumentu, kurš iegāja vēsturē kā Parīzes pakts un Vienotās Eiropas dibinātājs. Un kā to bija iecerējuši tie valstsvīri, kas spēra vēl nepārbaudīto soli, šis stāds sāka augt, zarot un plaukt. Ne vienmēr bija saule, ne vienmēr kopēji bija vienisprātis par darāmo, bet vitalitāte un dinamisms bija pietiekoši, lai 45 gadus vēlāk būtu dziļi iesakņots un vareni sazarots ozols.

Šo attīstības gaitu pieminēsim īsumā, tāpat nosauksim visas tās iestādes, kuras radītas garajā ceļā un kuras varētu apzīmēt par ES vēsturiskajām filiālēm, kas vēl pastāv ar vairāk vai mazāk nozīmīgu aktivitāti.

Sākotnēji ekonomiski politiskajai motivācijai drīz pievienojās drošība un aizsardzība kā akūts jautājums pēc iebrukuma Dienvidkorejā un padomju valdības agresīvās nostājas. Tā radās plāns par Eiropas aizsardzības kopienu EAK (CED — Communaute Europeenne de la Defense), kas paredzēja kopējus Eiropas bruņotos spēkus ar jauktām vienībām. (Šajā darbā saīsinājumiem, t.s. akronīmiem, pieliksim iniciāļus franču valodā. Pāriešana uz tulkojumu latviešu valodā palielinātu sajukumu jau tā grūti pārskatāmā jomā.)

Bet šī ideja bija pāragra, franču parlaments 1954. gadā to noraidīja. Tad, lai aizpildītu tukšumu, radās jauns ieloks Eiropas aizsardzībai — Rietumeiropas Savienība (UEO). Tomēr arī šis ieloks toreiz vēl netika aizpildīts ar konkrētu saturu, jo izveidojās NATO. Tāpēc sekoja divas nozīmīgas Eiropas atzares. Sešas dibinātājvalstis 1957. gadā parakstīja vienošanos par Eiropas Atomenerģijas kopienu (CEEA), un vēl tālākejošāki — par Eiropas Ekonomisko kopienu (CEE).

Šis ir viens no mezglu punktiem Eiropas tapšanā, jo ekonomiskā kopiena pat bez politiskām saistībām padarīja neiespējamu bruņotu konfliktu un radīja noteikumus vispārējai pieaugošai labklājībai.

Tad šī brīža dinamika ierosināja Eiropas Ministru padomi iecelt komisiju, kas izstrādātu politiskas savienības projektu. Pierādījās, ka šis jautājums vēl nav nobriedis, bija par daudz domstarpību. Tas, kas vienai valstij izlikās kā nepieņemama suverenitātes atdošana, otrai likās kā nepietiekams, lai kopējā autoritāte varētu darboties. Līdz ar to pēc četru gadu pūlēm un diviem priekšlikumiem (Fušē plāns I un II) jautājumu par politisku sabiedrošanos 1962. gadā nolēma atstāt nākotnei.

Taču tikmēr tomēr bija izveidojušies un sāka sekmīgi darboties vairāki Eiropas ekonomiskajai kopienai piederoši organismi — EK Komisija (eksekutīvais orgāns), Eiropas parlaments, Eiropas tiesa, Ekonomiskā un Sociālā komiteja.

Un jautājums par politisku savienību tomēr nebija rimis, un Parīzes konferencēs 1972. un 1974. gadā nolēma uzdot Beļģijas ārlietu ministram Leo Tindemanam izstrādāt plānu par Eiropas politisku apvienošanos, balstoties uz dažādu Eiropas komisiju un komiteju izteiktiem viedokļiem.

Tā radās plāns, kas ar kopēju naudu paredzēja Eiropas Kopienas iestāžu reformu, kopējas ārpolitikas izveidošanu, reģionālās attīstības un saskaņotas sociālās politikas veidošanu. Šim plānam bija paredzēts kļūt par īstenību līdz 1980. gadam.

Atkal sekoja diskusijas, kurās federācijas idejas nokļuva doktrināru strīdu centrā. Tomēr arī no Tindemana plāna viens otrs priekšlikums nonāca līdz praktiskai pielietošanai. Ārpolitiku nolēma koordinēt, ne visai efektīvi gan, kā vēlākie notikumi rādīs, bet ideja pati sāka iesakņoties. Arī ceļā uz Eiropas kopējo naudu organizēja Eiropas Monetāro sistēmu (EMS), kurā valstu valūtas bija ieslēgtas noteiktā savstarpējā attiecībā ar ierobežotu pieļaujamo svārstību joslu.

Pāri tam ideja par politisko vienību nerimās, nākošā iniciatīva nāca no Eiropas parlamenta. Itāļu pārstāvis Altiero Spinelli izstrādāja plānu, kuru Eiropas parlaments pieņēma ar lielu balsu vairākumu 1984. gada 14. februārī. Šis plāns paredzēja nopietnas federālas struktūras, kuras pārņemtu labu tiesu no valstu suverēnajām funkcijām. Šīs radikālās pieejas dēļ ratifikāciju nacionālajos parlamentos nevarēja sagaidīt, bet plāns nepalika bez sekām. Ministru padome, kura palaikam darbojās kā bremze, izjuta nepieciešamību iet tālāk vienības ceļā.

Tā radās nākošais dokuments Acte Unique Europeen (AUE) — Vienotais Eiropas akts (VEA), kas stājās spēkā 1987. gada 1. jūlijā. Tajā ir sakopoti un harmonizēti visi normatīvie lēmumi visās kopienas jomās. Ar šo dokumentu tika juridiski radīta kopējā Eiropas telpa.

Bet astotā gadu desmita otrajā pusē savu jūtamu zīmogu Eiropas veidošanai uzspieda divi izcili politiķi, kuriem tajā periodā piekrita vadīt divas valstis, kas sastāda Eiropas kodolu — Vāciju un Franciju. Tie bija Helmūts Kols un Fransuā Miterāns, abi pārliecināti eiropieši. Miterāns, nākdams no kreisā spārna, bija spējis saviem mērķiem Francijā apvienot sociāldemokrātus un komunistus. Viņš ļoti labi saprata, ka progress ir iespējams tikai tad, ja izvairās no reliģiskām diskusijām par federāciju un nacionālas valsts suverenitāti. Ar šo metodi viņš paveica arī nākamo posmu, atstājot sarunas kompetentu valsts ierēdņu ziņā. Un Mastrihtas līgums bija šīs metodes rezultāts, ar kuru tika radīta Eiropas Savienība. To parakstīja 1992.gada 7.februārī.

Nepārprotams visā šajā virzībā ir nolūks atrisināt Eiropas nākotni ar apgrieztu pieeju, t.i., — radīt vispirms tās funkciju, kurai vēlāk pieskaņot orgānus ar federatīvu noslieci. Šajā virzībā ir kopējā nauda, kā arī kopējā drošības un aizsardzības politika.

Mastrihtas līgums neapšaubāmi ir solis uz priekšu, bet tā nozīmi ierobežo apstāklis, ka tas pārvaldīs tikai pārejas periodu, jo Savienībai jāpielāgojas dziļajām pārmaiņām Eiropā pašā. Kopš 1990.gada Eiropai vairs nav tās kontūras, kuras vadīja diplomātu domas un darbus līdz astoņdesmito gadu beigām. Ja arī Savienības idejiskais saturs paliek tas pats, ir nepieciešams mainīt formu un pārvaldes mehānismus. Bet par to tad runāsim tālāk. Tagad pievērsīsimies Eiropas Savienībai tādai, kāda tā ir 1995.gada beigās.

1.—2. Transatlantiskās

Eiropas organizācijas

Šinī nodaļā aplūkosim informāciju par organizācijām, kas radītas Eiropas problēmu risināšanai, kurās gan arī sabiedrojušās Eiropas valstis, bet kurās, atšķirībā no tīri eiropeiskās ES un tās sazarojumiem, noteicoši piedalās Amerikas Savienotās Valstis. Šīs ir nozīmīgas organizācijas, pēdējo 50 gadu vēsturē tām pieder ļoti liela loma.

Transatlantiskās organizācijas, sekojot saviem mērķiem un strādājot ar savām metodēm, nav tomēr bez mijiedarbības ar tīriem Eiropas pasākumiem, kādēļ ir vēlams tās apskatīt kaut vai konspektīvi. Pati vecākā, kas vecāka arī par Eiropas Padomi, ir 1948.gadā dibinātā “Organizācija Eiropas ekonomiskai sadarbībai” (OECE). Par tās dibinātāju uzskatāms Džordžs Māršals. Eiropas valstu sadarbība bija noteikums, lai ASV varētu iedarbināt savu ekonomisko palīdzību izpostītajai Eiropai. Un šī palīdzība ir iegājusi vēsturē kā viens no sekmīgākajiem starptautiskajiem pasākumiem ar nosaukumu “Māršala plāns”.

Tā sakarā eiropieši izstrādāja plānus par vajadzīgām mašīnām, ierīcēm un produktiem, kas nepieciešami rūpniecības, lauksaimniecības, satiksmes un komunikāciju jaunuzbūvei. Amerikāņi sagādāja vajadzīgo, un saprātīgi izkārtotā samaksas metode ienesa sistēmā t.s. pavairojošo faktoru. Rezultātā Eiropas jaunuzbūve ar tās centrā esošo tā saucamo “Vācijas brīnumu” galvenajās līnijās bija paveikta 10 gados.

Tad sekmīgo organizāciju, kurā daudzi spējīgi ekonomisti bija padziļinājuši savu pieredzi, nebija vēlams likvidēt, tādēļ tās lomu paplašināja, tai uzdeva rūpēties par saimniecisku attīstību globālā mērogā. ASV, Kanāda tajā iestājās formāli 1961.gadā, un organizācija saņēma jaunu nosaukumu “Organizācija ekonomiskai sadarbībai un attīstībai” (OECD), kas darbojas vēl šodien ar galveno mītni Parīzē. Tās specialitāte ir augsta līmeņa ekonomiskas analīzes, tendenču vērošana, laicīgi brīdinājumi par briestošām problēmām un norādījumi par nepieciešamām un praktiski vērtīgām palīdzības akcijām.

Un tad, gadu vēlāk, nācās uzklausīt nākamo amerikāņu iniciatīvu. Karš Korejā un draudīgie padomju valdības žesti un valoda paralizēja Eiropu. Kā atbildot, ASV organizēja defensīvu militāru paktu. Tas tika parakstīts 1949.gadā ar nosaukumu “Ziemeļatlantijas līguma organizācija” (NATO). Un šis pakts ieiet vēsturē kā sekmīgākā no militārajām organizācijām, kas bez asins izliešanas uzvarēja globālu konfrontāciju.

Pats līgums (NAT) bija klasisks militārās aizsardzības pakts, kādu gadu simtiem savstarpēji slēdz valstis, kuras jūtas apdraudētas no kāda spēcīga un agresīva kaimiņa. Pagātnes notikumu analīze pārliecināja amerikāņus, ka šāda veida pakti ne vienmēr atbaida uzbrucējus, jo vajag daudz laika un garu sarunu, lai dažādi vadītās armijas beidzot iekustētos. Moderno bruņojumu iedarbības aploks un ātrums pārvērstu šo organizēšanos periodu par katastrofu.

Tādēļ nāca jauninājums – “organizācija” (O–NATO iniciāļos). Tā bija militāra struktūra, kurā no komandējošā ģenerāļa līdz pēdējam vientuļajam sargpostenim viss bija kaujas gatavībā 24 stundas diennaktī. Ieroči, munīcijas un pārtikas krājumi, sakaru un satiksmes līdzekļi — viss bija savā vietā. Tā, protams, ir ļoti dārga metode, kā uzturēt drošību, bet, kā notikumi to rādīja, neaizstājama, lai noslāpētu agresijas tieksmes. Vadības pusē pat atomkaram atbilde bija gatava, par to atbildīgs bija ASV Prezidents. Lielāko daļu tehnikas un līdzekļu sagādāja ASV. Līdz ar to bija gluži dabiski, ka organizāciju komandējošais ģenerālis nāk no ASV. Zem viņa augstākos komandposteņus sadalīja starp britiem, vāciešiem, itāļiem un holandiešiem pēc iespējas tā, lai nebūtu greizsirdības. Francija un Spānija, kas gan ir parakstījušas Ziemeļatlantijas līgumu, organizācijā nepiedalās. Tas nozīmē, ka šo valstu bruņotie spēki nav pakļauti NATO militārai struktūrai.

Par NATO nākotni šodien risinās lielas debates. Par to plašāk runāsim, kad mēģināsim saskatīt Eiropas aizstāvēšanās politiku nākotnē.

1.—3. Eiropas Padome

(fr.Conseil de l’Europe)

Par šo iestādi jārunā atsevišķi, jo tās loma iepretim Eiropas Savienībai nav tūlīt saprotama. Tas ir Eiropas valstu kopējs veidojums, bet tai nav ne juridiskas, ne tiešas funkcionālas saites ar Eiropas Savienību. Neraugoties uz to, Eiropas Padome ir ļoti nozīmīga, it īpaši visām tām valstīm, kuras vēlas kļūt par ES biedrēm.

Lai saprastu šo šķietami dīvaino situāciju, jāmet skats pagātnē. Tiešie pirmskara un kara gadi ir zīmīgi ar diktatūru ieviešanos un nostiprināšanos Eiropā. Tikai mazs skaits Eiropas tautu (skandināvi, beļģi, holandieši un briti) neiekrita šinī slazdā. Pēc kara, ceturtajā pamiera gada dienā, 1949.gada 5.maijā, desmit valstis — Beļģija, Dānija, Francija, Črija, Luksemburga, Norvēģija, Holande, Lielbritānija un Zviedrija — nodibināja Eiropas Padomi, kuras vadošā ideja bija demokrātijas nostiprināšana un pilnveidošana, kā arī brīva sadarbība starp valstīm. Statūtos nebija nekāda transnacionāla biedrošanās, kopējie pasākumi balstījās uz vienbalsīgiem lēmumiem, kurus pieņēma suverēnu valstu Ministru padome. Un Eiropas Padome ar savu parlamentāro asambleju izstrādāja un pieņēma labu skaitu konvenciju gan politiskā, gan saimnieciskā, gan sociālā, gan tiesiskā jomā.

Bet laika gaitā paralēli augošā Eiropas Kopiena, vēlāk Eiropas Savienība, kļuva noteicoša ekonomiskajos un sociālajos jautājumos. Eiropas politikā vienmēr palika aktuāls jautājums par to, cik lielā mērā ir iespējams atteikties no suverēnām tiesībām, jautājums, par kuru Eiropas Padome nevēlējās interesēties. Šo lietu svars pamazām iezīmēja Eiropas Padomei īpaši kopjamo dārziņu, kas pēc būtības ir visas politikas pamatos. Demokrātija var pastāvēt tikai tur, kur tiek respektētas cilvēktiesības, un otrādi.

Tā Eiropas Padome ir kļuvusi augstākā instance demokrātijas un cilvēktiesību jautājumos, tās izstrādātā konvencija par cilvēktiesībām ir saistoša visiem EP locekļiem, un uzņemšana EP ir apliecinājums, ka valsts ir izturējusi “demokrātisko” pārbaudi. Šis EP spriedums bija svarīgs, kad vairākas Dienvideiropas valstis pēc diktatūras pārveidojās demokrātijās, un vēl vairāk — pēc sociālistiskās sistēmas sabrukuma, kad pārejas posmā esošās valstis meklēja ceļu atpakaļ uz demokrātiju un Eiropu.

Pie EP pastāv cilvēktiesību tiesa, kur biedru valstis ir deleģējušas savus speciālistus — tiesnešus (arī Latvijas tiesnesis ir šajā tiesā). Tā izskata individuālas sūdzības. Kaut arī praktiski EP liekas nodarbojamies galvenokārt ar cilvēktiesību jautājumiem, tās statūti un sākotnējā darbība neizslēdz nekādu citu starptautisku problēmu izskatīšanu, it īpaši nolūkā paplašināt tiesisko jomu.

Iepretim ES, Eiropas Padomes neformālā loma pastāv no apliecinājuma, ko dod EP biedra statuss, ka attiecīgā valsts ir demokrātiski vadīta, kas ir pirmais noteikums jebkuram ES kandidātam. Apstāklis, ka Eiropas Padomes augstākajā instancē, t.i., Ministru padomē, sēž tie paši valstsvīri, kas pieņem vadošos lēmumus ES, rada efektīvu, bet neformālu koordināciju starp šīm abām vadošām Eiropas institūcijām.

Latvija ir Eiropas Padomes locekle kopš 1995.gada janvāra.

Tālākais — nākamreiz

Par referāta turpmākajām tēzēm:

1.—4. Kā auga Eiropas Savienība

1.—5. Eiropas Savienības iestādes

Eiropas Savienības Padome

Eiropas Ministru padome

Eiropas Komisija

Eiropas Parlaments

Eiropas Tiesas palāta

Eiropas Revīzijas palāta

2. Ko Eiropas Savienība dara

2.—1. Eiropas ekonomiskā telpa

2.—2. Kopējā lauksaimniecības

politika

2.—3. Eiropas reģionālā politika

3. Mastrihtas līgums. Eiropas

paplašināšanās

4. Starpvaldību konference un nākotne

Par Eiropas perspektīvu.

Referāta tēzes 6. Saeimas Eiropas lietu komisijā 1996. gada 1. aprīlī