Vēstule

Kur mēs esam nonākuši?
Kurp mēs ejam?

Pēc kāda sacerējuma laikrakstā “Izglītība un Kultūra"

Ir neapšaubāma atziņa, ka ikvienas tautas spēks un nākotne ir tās jaunatne. Un katra valsts, kas sevi ciena un domā par savu nākotni, rūpējas, lai jaunā paaudze būtu garīgi, fiziski un morāli stipra un vesela, lai tā iegūtu labu izglītību. Bet viens no nacionālās izglītības vissvarīgākajiem uzdevumiem ir iemācīt jaunatni cienīt un godam prast un lietot savas tautas valodu. Šīs prasmes galvenokārt iegūst valodas un literatūras stundās, un tās papildina zināšanas ētikā un estētikā, labas literatūras un mākslas paraugs.

Jau skolas gados šīm zināšanām ir jābūt ne vien pasīvi pieņemtām, bet arī praktiski izmantotām dzīvē — praktiskajā, zinātniskajā un mākslinieciskajā jaunradē. Viens no veidiem, kā rosināt fantāziju un valodas un domas atraisītību, un radošu attieksmi, ir skolēnu brīvie sacerējumi jeb domraksti, kuros izpaužas viņu objektīvās zināšanas, mākslinieciskā fantāzija un morāles līmenis. Tāpēc notiek dažādi šo jaunrades veicinošo domrakstu konkursi, olimpiādes un citu veidu sacensības.

Kā uzzinām no laikraksta “Izglītība un Kultūra” š.g. 4. aprīļa numura, tikko beidzies šāds konkurss un žūrijas komisija darbus izvērtējusi. Pirmo vietu šajā konkursā ieguvusi Ieva Melgalve ar sacerējumu “Definīcijas”.

Centos to izlasīt, taču šā šedevra saturs un forma lika man domāt, ka ir noticis kāds pārpratums — apbalvotais darbs ir acīm redzami vai nu nekaunīgas palaistuves, vai garīgi slimas padsmitnieces perverso fantāziju virknējums, kas gan varbūt atbilst iecerētajiem palīgteikumu paraugiem, bet ir absolūti nepieņemams no sabiedrības morāles, estētikas, ētikas un literārās valodas leksikas izvēles principu viedokļa.

Nav iespējams citēt šo darbu, īpaši tā pēdējās rindkopas. Domāju, tādām vispār nebūtu vieta izdevumā ar nosaukumu “Izglītība un Kultūra”, jo darbs ir pilnīgā pretrunā ar šiem jēdzieniem, toties neapšaubāmi liecina par skolnieces pilnīgu neorientēšanos latviešu valodas leksiskajā stilistikā un arī kulturālas sabiedrības uzvedības un morāles normās.

Jau vairākkārt esmu rakstījusi par satraucošo mūsu valodas (un ne tikai valodas) vulgarizēšanas tendenci, īpaši jaunatnē, un ar nožēlu jākonstatē, ka pat daudzi jaunatnei domāti izdevumi tiecas ieviest visnejēdzīgāko žargonu. Jaunajai “literātei” par attaisnojumu gan jāsaka, ka viņai ir pietiekami daudz paraugu no titulētu un ordeņotu rakstnieku puses, kas arī prasa “mēli, lai muldu”.

Nav noslēpums, ka mūsu sabiedrībā ir visdažādākie slāņi, sākot no augsti inteliģentiem cilvēkiem un beidzot ar sabiedrības padibenēm, un katram ir sava izpratne par mākslu un godaprātu. Tomēr tas, ka šāda līmeņa darbus var celt godā valsts mēroga (un, jādomā, Izglītības ministrijas) konkursa līmenī, liek domāt ko pavisam traģisku. Publikācijā nav norādīts, kurā skolā “mācās” šī meitene, kas ir viņas latviešu un literatūras skolotāji (varbūt kāds, kas “iefiltrējies par ētikas un estētikas skolotāju”, kā nesen lasījām kādā intervijā) un kas ir šīs oriģinālās žūrijas locekļi.

Lūdzu sabiedrībai darīt zināmus šo cilvēku vārdus, bet vēl vairāk lūdzu, lai šādi konkursi turpmāk izvērstos par literārās, ētiskās un estētiskās gaumes audzinātājiem, nevis tās gremdētājiem.

Latviešu valodas institūta un
Latvijas Universitātes profesore
Aina Blinkena

P.S. Rūpīgi pārskatīju minēto laikraksta lappusi cerībā, ka šis “jaunrades darbs” un žūrijas lēmums ir domāts kā aprīļa joks, kaut arī banāls un neizdevies. Diemžēl velti.