NO MINISTRA REDZESPUNKTA

Šodienas augstākās izglītības iespēju loki

Pēteris Cimdiņš, augstākās izglītības un zinātnes valsts ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

— Viens aspekts. Pēdējos gados Latvijā krietni palielinājies augstskolu skaits, dažādojies to profils, daudzās mācību laiks nav vairs tradicionālie pieci līdz seši gadi, bet gan ievērojami īsāks. Vienlaikus šī interesantā un daudzsološā procesa redzamākajā daļā izvirzās problēmas — vai katra mācību iestāde tiešām atbilst augstskolas statusam, kā nodrošināt mūsu augstskolu un Rietumvalstu augstskolu diplomu līdzvērtību, cik mums nepieciešamas jaunās, modernās augstskolas ar spilgti izteiktu, bet šauru profesionālo orientāciju. Tomēr, neraugoties uz pretrunām un neskaidrībām, visās sabiedriskās dzīves nozarēs aizvien vairāk tiek pieprasīti speciālisti ar augstāko izglītību, jauniešiem pieaugusi vēlme studēt, kaut arī augstskolas diploms nebūt negarantē darbu.

Otrs aspekts. Nāk pavasaris, vidusskolu beidzēji sapņo par augstskolu. Taču viens otrs ne tikai ļaujas rožainām ilūzijām, bet ir ieskatījies arī Augstskolu likumā. Tur teikts, ka ikvienam, kas vēlas, ir tiesības studēt. Bet ne visi, kas vēlas, iegūst šīs tiesības. Kā to visu savienot?

— Tas viss nozīmē tādu demokrātisku kārtību, ka valsts nodrošina iespēju studēt tiem, kas sasnieguši gatavību mācīties augstskolā. Ir jābūt zināšanām un jābūt arī iepriekšējo izglītību apliecinošiem dokumentiem. Latvijā studētgribētāju ir daudzkārt vairāk, nekā valsts var nodrošināt vietas augstskolās. Tāpēc gandrīz visās mūsu augstākajās mācību iestādēs ir konkurss. Savukārt, ja pastāv konkurss, tad jāizstrādā atlases kritēriji: vai tos saucam par iestājeksāmeniem, vai citādi, tas nav būtiski, taču šos kritērijus izstrādā katra augstskola atsevišķi. Dažkārt atsevišķas augstskolas, kā saka, nevar nokomplektēties, proti, studentu ir mazāk nekā paredzēto vietu. Turpretim citās — reflektantu pieplūdums ir pārāk liels. Tāpēc ir būtiski valsts institūciju ietvaros regulēt šo reflektantu plūsmu. Pašlaik mēs varam droši teikt, ka lielākajai daļai studētgribētāju valsts dod šādu iespēju.

— Ņoti nopietni dažādos līmeņos tiek spriests par atvērtās augstskolas principa ieviešanu studentu atlasē. Proti, augstskolās iestājas visi, kas beiguši vidusskolu un vēlas studēt, bet no tiem pirmā semestra laikā tiek “atsijāti” mācībās sekmīgākie.

— Šāds princips ir lietderīgs, jo topošais students pat tad, ja ir visstingrākie atlases kritēriji, sākumā vēl nezina, vai izvēlējies sev vispiemērotāko studiju virzienu. Un, ja ir viens semestris vai arī īsāks laika posms, kad jaunietis var iepazīties ar studiju saturu un apzināties savu gatavību mācībām konkrētajā profilā, tas viņam ir ļoti nozīmīgi. Šis princips studentu atlasē ir ieviests daudzās Rietumvalstīs.

Turpretim vēlāk liels atbirums nav pieļaujams, jo katrs augstskolā pavadīts semestris, katra studiju vieta maksā krietnu naudu. Te es gribu piebilst, ka studentu atbiruma procents Latvijā iekļaujas tajos rādītājos, kādi ir Eiropā, 15 līdz 17 procenti. Tiesa, Rīgas Tehniskajā universitātē un Rīgas Aviācijas universitātē šis rādītājs pārsniedz 40 procentus. Ja viņi piekops šo atvērtās augstskolas principu un pirmajā pusgadā atbirs puse, tad šie procenti būs gluži normāli. Sagatavošanas kursi sevis izzināšanas problēmu neatrisināja. Tikai praktiski uzsākot studijas, jaunietis laikā no 1.septembra līdz Ziemassvētkiem izprot savu piemērotību izvēlētā profila studijām.

— Kādā stadijā ir studentu kreditēšanas jautājums? Kādus jautājumus patlaban vēl risina ministrija?

— Studiju kreditēšanas, respektīvi, studentu kreditēšanas, noteikumi ir sagatavoti, tuvākajās dienās šo projektu iesniegsim valdībai akceptēšanai. Studentu kreditēšanas uzsākšana ar jauno mācību gadu ir atkarīga no diviem nosacījumiem. Pirmkārt, vai valdība akceptēs tos noteikumus, kas jau ir izstrādāti. Otrkārt, var parādīties otrs variants, kā kreditēt studijas, proti, tiek apmaksāta studiju vieta un augstskola saņem finansējumu tikai tad, ja jaunieši šīs vietas aizpilda. Taču es šaubos, vai izdosies šādu nostāju realizēt, jo mūsu augstskolu sistēma nav gatava šādam risinājumam.

Valsts budžetā studentu kreditēšanai nav paredzēts ne lats. Taču, ja budžetā ienāks papildu līdzekļi, tad tie tiks piešķirti studentu kreditēšanai, — tāda bija vienošanās. Protams, ja vien mūsu izstrādātais studentu kreditēšanas projekts tiks akceptēts.

Otrs jautājums, kas tagad kļuvis aktuālāks, ir par studējošo skaita optimizēšanu. Esmu par to, ka studējošo skaits augstskolās ir jāpalielina. Jo to cilvēku īpatsvaram, kam ir augstākā izglītība, Latvijā vajadzētu būt lielākam. Lai mēs varētu pastāvēt kā informācijas un tehnoloģijas sabiedrība, jo mums lielākoties nāksies nodrošināt pakalpojumus dažādās sfērās, tajā skaitā arī zinātnē, tehnoloģijā, valsts aizsardzībā. Taču studentu skaita palielināšana saistās ar lielāku līdzekļu ieguldīšanu, bet valstij trūkst naudas. Tāpēc jau tagad, veidojot valsts budžetu nākamajam gadam, pavīd viedoklis, ka vajadzētu samazināt studējošo skaitu. Bet to mēs nedrīkstam darīt, jo tas būtu pretrunā gan ar Augstskolu likumu, gan Satversmi un valsts nākotnes interesēm.

Mums jārīkojas citādāk — studiju vietas, nosacīti runājot, jāpadara ietilpīgākas, koncentrētākas. Šajā nolūkā tika izstrādāta jauna Latvijas augstskolu sistēma. Tagad augstāko izglītību varēs iegūt dažāda tipa augstskolās, sākot no divgadīgām studijām augstskolu koledžās līdz piecgadīgām studijām universitātēs. Tas nozīmē, ka daudzās augstskolās vairs nebūs piecu gadu studiju cikls, bet pavērsies iespēja iegūt profesionāli orientētu augstāko izglītību arī divu gadu laikā, turklāt saglabājot iespēju turpināt izglītoties universitātes tipa augstskolās, lai iegūtu maģistra grādu.

Ja salīdzinām dažādu valstu augstskolu finansējumu, Latvija kaimiņvalstu vidū nemaz tik nabadzīga neizskatās. Aizvadītajā gadā Latvijā finansējums augstākajai izglītībai uz vienu iedzīvotāju bija 8 lati, Igaunijā — 3 lati, Ķīnā — 1 lats, Polijā — 10 latu, Čehijā — 9 lati, Skandināvijā — pāri par 200 latiem. Taču, ja rēķinām finansējuma procentu no iekšzemes kopprodukta (IKP — skat. tabulu) uz vienu studentu, tad esam trešajā vietā pasaulē. Tas nozīmē, ka mūsu valsts patlaban dod studentam praktiski visu, ko tā spēj, vienkārši iekšzemes kopprodukts Latvijā ir ļoti zems. Ja šo kopproduktu izdosies palielināt, tad mēs iegūsim daudz.

Un vēl es gribu pieskarties kādam ļoti svarīgam aspektam. Nesen ASV sūtniecība rīkoja semināru par angļu valodas mācīšanu aizsardzības struktūrās. Domu apmaiņa izvērtās daudz plašāka, nekā bija iecerēts. Patiesībā šis jautājums ir saistīts ar Latvijas integrāciju Eiropā. Ja esam deklarējuši, ka mūsu valsts valoda ir latviešu valoda, tad tikpat skaidri mums jāapzinās, ka otra visnepieciešamākā valoda ir angļu valoda. Šīs valodas apgūšanai jākļūst par valsts attīstības prioritāti, kurai valsts budžetā jāparedz līdzekļi. Jo ātrāk mēs visos līmeņos apgūsim angļu valodu, jo straujāka būs valsts attīstība.

— Vai augstākās izglītības reformā ir paredzēta arī augstskolu diferencēšana pēc to tipiem?

— Jā, arī tas ir paredzēts valsts augstākās izglītības reformā. Esam sagatavojuši grozījumus Augstskolu likumā. Tie galvenokārt skars augstskolu reformas gaitu, lai tā būtu pietiekami demokrātiska un efektīva, bet galvenais — produktīva, lai reforma uzlabotu gan mācību darba kvalitāti, gan piešķirto līdzekļu izmantošanas lietderību. Otrs reformas moments saistās ar studiju ilguma samazināšanu dažādos augstskolu tipos.

Universitāšu skaits, kā jau es uzsvēru, Latvijai ir par lielu — 63 procenti studentu patlaban studē universitātēs, bet to statuss paredz mācību ilgumu no pieciem līdz septiņiem gadiem. Ja tik daudz jauniešu studēs tik ilgi, tad finansiālais krahs ir neizbēgams.

Augstskolu sistēmai valstī vajadzētu izveidoties šādai: universitātes — kā augstākā tipa mācību iestādes ar 5 līdz 7 gadu studiju ilgumu un kā vienīgās mācību iestādes, kur varētu iegūt maģistra grādu; augstskolām un universitātēm pielīdzināmas mākslas un mūzikas augstskolas — tās visās valstīs tiek uzskatītas par izņēmuma augstskolām un pielīdzinātas universitāšu līmenim; augstskolas, kas var būt ļoti dažādas: profesionālās, koledžas tipa augstskolas, kurās pat tikai divu gadu laikā iegūst profesionāli orientētu augstāko izglītību, pēc tam izglītību var turpināt un papildināt universitātē vai universitātei pielīdzinātā augstskolā, protams, izpildot noteikumus, kas izvirzīti studiju uzsākšanai šajās augstākajās mācību iestādēs.

Tagad katrs pēc savām spējām, finansiālajām iespējām un dzīvesveida var izvēlēties, ar kuru pakāpienu sākt augstākās izglītības apgūšanu. Var sākt ar mazāko — ar koledžu; ja grib, var mēģināt ar augstāku pakāpienu — trīs līdz četrgadīgu profesionālo augstskolu; taču neviens neliedz uzreiz sākt studijas augstskolā vai universitātē. To paredz arī vidējās izglītības reforma, veidojot valsts ģimnāzijas. Tās vairāk orientējas uz jauniešu sagatavošanu mācībām universitātēs.

— Kā jūs vērtējat augstskolu un universitāšu tendenci pēc autonomijas? No vienas puses, šajā tendencē ir daudz racionāla, no otras, gan jūs, gan ministrija vēlaties, lai “žogs” ap augstskolu nebūtu pārāk augsts un tās saimniecībā tomēr varētu ieskatīties. Vai iespējams abus viedokļus saskaņot?

— Abi viedokļi ir saskaņojami, un šī pārejas posma grūtības ir saprotamas. Augstskolu autonomija bija nepieciešama laikā, kad šo autonomiju pieprasīja un pasludināja. Toreiz, kad veidojās augstskolu autonomija un zinātnes brīvība, tā bija sava veida cīņa pret veco valsts iekārtu. Ir pagājuši seši gadi, tagad augstskolām jāiet kopā ar valsti, lai kopīgi cīnītos par vispārēju attīstību. Līdz ar to augstskolu autonomija ir jāsaskaņo ar valsts iespējām.

Es kā ministrs, protams, būtu priecīgs, ja augstskolām autonomijas būtu tik daudz, cik tās vēlas, un ministrijas iejaukšanās augstskolu darbā būtu tikai tik, cik minimāli nepieciešams. Taču mēs vēl atrodamies pārejas posmā un veicam reformas.

Būsim pret sevi un citiem godīgi un atzīsim — augstskolu autnomija pagaidām vēl ir tikai skaista saukļa līmenī. Autonomija nozīmē augstskolu atbildību par savu attīstību. Brīvība un atbildība ir jēdzieni, kas demokrātiskā sabiedrībā netiek šķirti. Interesanti atstāstīt šādu faktu. Briseles konferencē savā runā es tieši uzsvēru šo vārdu “atbildība” un biju ļoti pārsteigs, ka pēc tam Eiropas Savienības līderi uzdeva man jautājumu: “Kur jūs esat studējis, ka lietojat šo vārdu?” Kad atbildēju, viņi teica, ka nekad neesot dzirdējuši bijušos Austrumu bloka pārstāvjus minam līdzās vārdus “brīvība” un “atbildība”...

Es vēlētos, lai norises augstskolās attīstītos tā, kā tas ierakstīts Augstskolu likumā, un universitātes kļūtu par valsts svētnīcu. Es pat gribētu vairāk — universitātēm vajadzētu kļūt par ceturto varu valstī. Taču, lai tas notiktu, jāveic augstskolu reforma un universitāšu darbs jāsakārto tā, kā to paredz Augstskolu likums. Tas ir labs likums, jo nosaka lielu universitāšu autonomiju, — tās tiek pakļautas vienīgi un tikai Saeimā pieņemtajiem likumiem. Un vispār — ministrijas iejaukšanās augstskolu dzīvē būtu pieļaujama vienīgi tad, kad tās netiek galā ar saviem uzdevumiem. Tāds ir arī mans viedoklis. Augstskolu autonomija Rietumu demokrātijas izpratnē tiks saglabāta, bet līdz šai autonomijai mums vēl jātiek — tā jāpiepilda ar reālu saturu. Autonomija nozīmē arī augstskolas spēju un prasmi piesaistīt vismaz 40 līdz 50 procentus ārpusbudžeta līdzekļus, jo apstākļos, kad augstskola pārtiek vienīgi no valsts budžetā atvēlētajiem līdzekļiem, autonomija var būt tikai formāla. Taču te rodas jauna problēma. Ne velti Rietumos runā, ka pie mums neviens neprot risināt biznesa lietas, kas saistītas ar augstskolu funkcionēšanu un zinātni. Mums jāsāk gatavot šādi speciālisti, jo ar amatieriem šo jautājumu neatrisināsim. Šāda biznesa profesionāļiem jābūt dziļām zināšanām ekonomikā, tehnoloģijās, ar augstu intelektu, organizatora dotībām un, protams, perfekti jāpārvalda angļu valoda, vēlams zināt vēl kādas svešvalodas. Domāju, ka šādu speciālistu sagatavošana varētu notikt Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē, varbūt vēl kādā citā augstskolā. Ja Latvijā mēs to nevarēsim veikt, būs jāizmanto Rietumvalstu augstskolu piedāvātā palīdzība. Taču valstij nav laika gaidīt, kamēr šādi speciālisti izaugs, jau tagad ir vajadzīgs, lai viņi strādātu. Tāpēc mēs, iespējams, izmantosim Vācijas palīdzību, kas paredzēta Latvijas un Vācijas sadarbības līgumā, vai arī meklēsim citu variantu.

—Kā rit augstskolu akreditācija? Cik augstskolas jau ir akreditētas?

— Pagaidām Latvijā vēl neviena augstskola nav akreditēta. Tikko parakstīju rīkojumu par Rīgas Ekonomiskās augstskolas akreditēšanu. Vairākas augstskolas ir lūgušas akreditāciju atlikt uz vēlāku laiku. Ir arī neskaidrības, kas jāskaidro. Akreditācija būtībā nozīmē dot garantiju studentam, ka tās iestādes darbība, kurā viņi mācās, ir valsts akceptēta. Starptautiskā nozīmē augstskolu akreditācija mums nozīmē sadarbību Baltijas valstu līgumu ietvaros. Nākamajā gadā mums jāparaksta konvencija par savstarpēju augstskolu diplomu atzīšanu. Ja akreditāciju neveiksim pēc tiem noteikumiem, kādi ir Baltijā un Eiropā, tad mēs nevarēsim šo konvenciju parakstīt. Turpretim, ja veicam augstskolu akreditāciju un parakstām konvenciju, tad mums ir garantija, ka mūsu diplomi tiks atzīti citur pasaulē. Bet tas jau nozīmē plašu starptautisku integrāciju gan izglītībā, gan zinātnē.

— Paldies par sarunu!

Vairis Ozols,
“LV” iekšpolitikas redaktors