Pamatu cilvēki, diplomāti Grosvaldi

Dr.habil.hist., prof. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Diplomāts Oļģerds Grosvalds

Turpinājums. Sākums "LV" Nr. 30, 22.02.2001.

1919.gada 10.jūnijā delegācijas vadītāju Z.Meierovicu (J.Čakste jau bija atgriezies Rīgā), kā arī viņa tuvākos palīgus J.Seski un O.Grosvaldu pieņēma konferences izveidotā Baltijas komisija, kuras vadītājs bija angļu diplomāts baltiešu draugs E.Hovards. Latviešu diplomāti iesniedza komitejai memorandu, kurā bija prasīta Latvijas kā suverēnas valsts atzīšana, uzņemšana Tautu Savienībā un vācu karaspēka izvākšana no Latvijas. Grosvalds atceras: "Mums atbildēja priekšsēdētājs (..), ļoti laipnos un saudzīgos, bet pēc būtības noraidošos vārdos. Apstiprinot Latvijas atzīšanu "de facto" un izsakot simpātiju latvju tautas centieniem, Sir Esme Howard Baltijas lietu komisijas vārdā deklarēja, ka tagadējos apstākļos Latvijas valsts neatkarību "de iure" tomēr nevarot atzīt, kamēr Krievijas valdība, kuru, pēc komisijas domām, drīzumā izdosies nodibināt un galīgi nostiprināt, nav devusi savu piekrišanu (..). Izejot ārā no quai d’ Orsay (Francijas Ārlietu ministrijas — R.T. ), kur notika komisijas sēde, mums nebija, protams, sevišķi pacilāts gara stāvoklis. Bet nevar arī teikt, ka mums bija "bērinieku" psiholoģija, jo komisijas nostājā bija manāma cieņa un simpātija pret latvju tautas centieniem." ("Universitas", 1958, Nr. 5, 23. lpp.)

Šīs iluzorās cerības tajā laikā diemžēl vēl nepiepildījās. Pat vairāk — tā paša gada 18. jūlijā minētā komisija pieņēma lēmumu nekādā gadījumā neuzskatīt Baltijas valstis par neatkarīgām.

Meierovics 1919. gada 7. augusta vēstulē Grosvaldam aicināja viņu darīt visu iespējamo, lai vācu karaspēks pēc iespējas ātrāk atstātu Kurzemi, lūdzot Antanti piespiest Vāciju to darīt. "Kamēr vāci nav Kurzemi atstājuši," rakstīja ministrs, "mēs neticam nevienam viņu solījumam. Vācu aiziešanas diena no Kurzemes būs Latvijas nacionālo svētku diena." (Z.A.Meierovics, 458. lpp.) Diemžēl tā nenotika.

1919. gada oktobra sākumā, kad Bermonta armija pārgāja uzbrukumā Rīgai, Latvijas delegācija saņēma Meierovica telegrammu, kurā viņš paziņoja par notikušo un lūdza spert vajadzīgos soļus pie Antantes vadības. Seskis, kas pēc Meierovica atgriešanās dzimtenē bija delegācijas vadītājs, šajā sakarā devās pie sabiedroto armijas virspavēlnieka franču maršala F. Foša, bet Grosvalds — pie Lielbritānijas delegācijas sekretāra E. Karra, kas vēlāk bija viens no britu sūtniecības vadītājiem Rīgā. Abi augstie sarunu biedri solīja sniegt iespējamo palīdzību cīņā pret bermontiešiem, kura arī tika saņemta.

Minētajā 7. augusta vēstulē Meierovics norūpēts emocionāli attēloja latviešu karavīru bēdīgo situāciju tajā laikā: "Mūsu armijas stāvoklis ir ārkārtīgi grūts. Ir veselas zaldātu vienības, kas basām kājām, ārkārtīgi slikti apģērbtas, stāv grūtā un atbildīgā postenī. Ir vajadzīga ārkārtīga izturība, lai pie tādiem apstākļiem uzturētu armijā uz ilgāku laiku vajadzīgo garastāvokli. Ir pienācis pēdējais laiks, lai mēs armijai sākam dot ko reālu līdzšinējo deviņu mēnešu ilgo solījumu vietā... Pirmām kārtām tātad mums vajaga zābaku, siltu apģērbu un par visām lietām ieroču armijai. Artilērijas Latvijas armijai tikpat kā nemaz nav. Mobilizāciju nevaram izvest, jo nav ar ko apbruņot un apģērbt jaunmobilizējamos zaldātus." (cit. grām., 458.–459. lpp.)

Grosvalds 1919. gada vasarā un rudenī kopā ar Seski kārtoja kara materiālu iegādi Francijā un to nosūtīšanu uz Latviju. Kad tie bija nopirkti, kā par nelaimi, sākās Francijas ostu strādnieku streiks. Tajā piedalījās arī Buloņas ostas dokeri, kuri atteicās iekraut Latvijai paredzētās kravas, domājot, ka ieroči tiks izmantoti cīņai pret padomju Krieviju. Grosvalds tad devās pie Francijas parlamenta deputāta Ž.Longē, Marksa znota un franču sociālistu avīzes "Humanite" redaktora. Kad viņš bija informējis redaktoru par Latvijas situāciju un lūdzis palīdzēt ietekmēt Buloņas ostas strādniekus, Longē jautājis: "Pret kādu ienaidnieku jūs izlietosiet šos ieročus?" Grosvalds atbildējis: "Pret krievu — vācu reakcionāru bandām, tas ir, pret Bermontu." Tam sekojis jautājums: "Kāda garantija mums būtu, ka ieroči netiks izlietoti pret krievu revolucionāriem?" Uz tādu jautājumu bijis grūti atbildēt, un Grosvalds uzskatījis par labāku atvadīties.

1919. gada 16. oktobrī Seskis un Grosvalds ar tādu pašu mērķi devās uz franču kreiso sociālistu laikraksta "Populaire" redakciju, taču te arī atsaucību neguva. Galu galā Latvijas pirkumu iekrāva kuģī netālu no Boloņas izvietotie latviešu karavīri, kuri gatavojās evakuācijai uz dzimteni.

1919. gadā Latvijas miera delegācijā Parīzē strādāja arī (laiks un amats nav precīzi zināms) Oļģerda Grosvalda brālis Jāzeps, talantīgs gleznotājs, kas bija mācījies Minhenē un Parīzē, karojis 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā un angļu armijā, bet no dzīves šķīries 29. mūža gadā. Apbedīts Parīzē, Perlašēza kapsētā.

No sekretāra

par sūtni

Latvijas valdība 1919. gada 24. septembrī nolēma iecelt par savu pārstāvi Francijā Dr. O. Grosvaldu, skaitot no 1. jūlija. 1921. gada 7. martā tā attiecināja viņa pilnvaras arī uz Beļģiju un Holandi. Tā paša gada 6. maijā Grosvalda diplomātiskais statuss atkal mainījās — viņu paaugstināja amatā. Tā kā Francija bija atzinusi Latviju "de iure", Dr. O. Grosvaldu iecēla par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru pie šīs valsts valdības.

Diplomāts iesniedza savas pilnvaras Francijas prezidentam A. Miljerānam 1921. gada 9. novembrī. Viņš par šīs ceremonijas norisi informēja arī savu priekšniecību Rīgā. Šķiet, arī mūsdienu lasītājam būs interesanti uzzināt, kā tās lietas tika darītas pirms 80 gadiem.

Vispirms Latvijas sūtniecībā ar divām karietēm ieradās prezidenta protokola šefs. Viņš un sūtnis brauca pirmajā karietē. Otro "piešķīra" sūtniecības padomniekam P. Sējam un otrajam sekretāram J. Feldmanim. Braucējus eskortēja 25 jātnieki. Elizejas pils pagalmā diplomātus sagaidīja republikas gvardes godasardze. Pie ieejas pilī bija iznācis pretim pils komandants, kas ieveda augstos viesus vēstnieku salonā, kur viņus sagaidīja prezidents ar saviem civilajiem un militārajiem ierēdņiem. Grosvalds nolasīja apsveikšanas runu, kurai sekoja garāka prezidenta atbildes runa. Miljerāns tajā izteica prieku, apsveicot Grosvaldu kā pirmo Latvijas priekšstāvi Francijā. Viņš uzsvēra, ka Francija varēja nākt pretim Latvijai, atzīstot to "de iure", ka Latvija ir svarīgs faktors stāvokļa stabilizēšanā Austrumeiropā, un prieku, redzot Latviju Francijas draugu starpā. Prezidents lūdza nodot sveicienu Latvijas Valsts prezidentam. Tad Grosvalds stādīja pils saimniekam priekšā Latvijas sūtniecības darbiniekus, un notika viņa saruna ar Miljerānu. "Ar tādu pašu ceremoniālu tikām aizvadīti mājās," nobeidza Grosvalds savu ziņojumu Ministru prezidentam un ārlietu ministram Meierovicam. (LVVA, 2570.f., 14.apr., 38.l., 141.–142.lp.)

Bet mums ir jāatgriežas pie notikumiem pirms šī augstā oficiālās akreditācijas akta. Dr. O. Grosvalda darbības stratēģiskais mērķis Parīzē 1920. gadā bija un palika Latvijas atzīšana de iure un uzņemšana Tautu Savienībā. Taču Francijai nebija viegli mainīt savu pozīciju šajos jautājumos. Grosvalds 1920. gada 29. aprīlī saņēma Francijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra G. Paleologa parakstītu notu, kurā formāli bija izteikta Latvijas neatkarības de facto atzīšana un perspektīvā solīta atzīšana de iure , taču tikai pēc Krievijas jautājuma galīgas nokārtošanas.

Lai panāktu abu galveno mērķu sasniegšanu, Meierovics 1920. gada decembrī apmeklēja vairākas Rietumeiropas zemes ar nodomu tikties ar šo valstu vadītājiem Latviju interesējošajos jautājumos. Ziemassvētku vakarā viņš ieradās Parīzē. Tālāk notikumi, kuros gandrīz vienmēr atbilstoši diplomātiskajai etiķetei piedalījās arī Grosvalds, risinājās kaleidoskopiskā ātrumā.

... 27. decembris. Abus latviešu diplomātus pieņem Francijas prezidents Miljerāns. Grosvalda vērtējumā prezidenta izturēšanās bijusi pretimnākoša, un bijis jāsecina, ka Francijas attieksme pret Baltijas valstīm ir mainījusies.

... 28. decembris. Vizītē pie Francijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra F.Bertelo. Viņš, atceras Grosvalds, "veltīja lielu uzmanību Meierovica loģiskai, skaidrai dialektikai un sarunājās ar viņu gandrīz veselu stundu". Bertelo ir pirmais franču valstsvīrs, kas dod kaut cik konkrētu solījumu.

Tajā pašā dienā Latvijas pārstāvjus pieņem maršals F.Fošs, ģenerālis M.Veigāns, parlamenta priekšsēdētājs R.Perē un citas augsta ranga militārpersonas un politiķi. Grosvalda ieskatā "kopiespaids no šīm un daudzām citām sarunām bija ļoti labvēlīgs".

... 29. decembris. Meierovics un Grosvalds ielūdz vakariņās restorānā "Larue" atsevisķā kabinetā Francijas Ārlietu ministrijas politisko lietu direktoru grāfu E.Pereti. Viņš konfidenciāli paziņo svarīgu vēsti: Francijas valdība griezusies pie sabiedroto valdībām ar jautājumu, vai nebūtu laiks atzīt Baltijas valstu neatkarību "de iure", lūdzot tām formulēt savus uzskatus šajā lietā.

... 30. decembris. Latviešu diplomāti noliek vainagu uz Nezināmā kareivja kapa.

... 31. decembris. Meierovics un Grosvalds dodas uz Londonu, lai noskaidrotu Anglijas valdības viedokli. Tas nav viegls uzdevums, tāpēc ministrs tur paliek ilgāk.

... 16. janvāris. Grosvalds atgriežas Parīzē.

... 17. janvāris. Pereti ocifiāli informē sūtni par "pilnīgu virziena maiņu līdzšinējā Francijas krievu politikā". (Par premjeru ir kļuvis Baltijas valstīm draudzīgais A.Briāns.)

... 20. janvāris. Meierovics atsūta Grosvaldam notas tekstu, kas jāiesniedz lielvalstīm ar prasību atzīt Latviju "de iure".

... 21. janvāris. Grosvalds nodod notu grāfam Pereti, kā arī Anglijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas vēstniekiem.

... 23. janvāris. No Londonas Parīzē atgriežas Meierovics kopā ar Latvijas sūtni Anglijā G.Bisenieku. Tajā pašā dienā no Romas iebrauc Parīzē Latvijas sūtnis Dr. M.Valters.

... 24. janvāris. No rīta sapulcējas latviešu diplomāti, pārrunā stāvokli un sadala uzdevumus. Grosvalds lūdz Meierovicam audiences pie Briāna, Bertelo un citiem politiķiem, bet veltīgi, jo sākusies Antantes Augstākās padomes konference.

... 25. janvāris. Grosvaldu vēlreiz pieņem grāfs Pereti. Sūtnis pārliecinās, ka vispārējais noskaņojums ir labvēlīgs, tomēr drošības vēl nav nekādas.

Latvijas ""de iure" delegācijas" nervi sasprindzināti līdz pēdējam. Kas notiks? Latvijas jautājumu maz apspriedīs? Kad tas notiks? Ko vēl varētu darīt?

Vakarā notiek latviešu diplomātu otra apspriede. Meierovics sadala visiem uzdevumus: kam pie kā jāiet, kur vēl jāpieprasa audiences, utt.

... 26. janvāra rīts. Meierovics un Grosvalds steidzas uz Francijas Ārlietu ministriju, lai iegūtu jaunāko informāciju. Krievijas nodaļas vadītājs Ž.Grenārs, laipns un latviešiem draudzīgs diplomāts, pastāsta, ka Latvijas jautājums vēl nav izlemts, un arī par dažām grūtībām, kas parādījušās pēdējā laikā. Pēc vizītēm pie dažiem franču draugiem ministrs dodas uz viesnīcu "Meurice", bet Grosvalds — uz sūtniecību.

Pulksten piecos vēstniecībā atskan telefona zvans. Klausuli paņem Grosvalds un dzird grāfa Pereti balsi: "Varu jums paziņot patīkamo vēsti, ka nupat Augstākā padome atzinusi Latviju "de iure". Novēlu jums laimes!" Sūtnis tūliņ piezvana uz viesnīcu ministram. "Labi. Pārbaudīsim," saka Meierovics un jau pēc brītiņa atzvana, ka esot pārbaudījis ziņu un informējis arī Igaunijas sūtni K.Pustu. (Atzītas bija Latvija un Igaunija.)

Grosvalds ar sūtniecības darbiniekiem dodas uz viesnīcu apsveikt Meierovicu, kas, kā raksta sūtnis, "bija smaidošs, mierīgā priekā starojošs un kā vienmēr darbīgs". Sapulcējušies sastāda garu telegrammu Latvijas valdībai.

... 27. janvāra rīts. Pirmais ar apsveikumu Latvijas sūtniecībā ierodas Somijas sūtnis. Suminājumus saņem no visām pusēm.

... 28. janvāris. Sūtniecībā pienāk oficiālais Latvijas atzīšanas dokuments, kuru parakstījis Sabiedroto konferences prezidents A.Briāns (publicēts "Latvijas Vēstneša" 2001. gada 26. janvāra numurā — R.T. ).

... 29., 30., 31. janvāris. Meierovics un Grosvalds dodas vizītēs pie valstsvīriem, kuriem jāpateicas par Latvijas atzīšanu de iure .

... 1. februāris. Latvijas delegācija rīko goda mielastu. Meierovics galda runā sirsnīgi pateicas Francijas valdībai par atbalstu. Atbild ministrs Tisjē.

... 2. februāris. Meierovics ar pavadoņiem aizbrauc uz Rīgu.

Pēc tam kad īsā laikā Latvijas neatkarību bija atzinušas ap 20 valstu, varēja atkal aktualizēt jautājumu par Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā (Latvijas pirmais lūgums par iestāšanos šajā organizācijā 1920. gada decembrī tika noraidīts). Arī Dr. O.Grosvalds 1921. gada 21. septembrī devās uz Ženēvu, kur no jauna bija paredzēts izskatīt šo jautājumu. Tur jau atradās Latvijas delegācijas vadītājs ārlietu ministra biedrs V.Salnais un Dr. M.Valters. Latviešu diplomāti pirms izšķirošās balsošanas apmeklēja daudzus ārzemju politiķus un valstsvīrus, lai panāktu Latvijai labvēlīgus balsošanas rezultātus.

Tautu Savienības 6. komisija 15. novembra sēdē, kurā piedalījās arī Latvijas pārstāvji, pretim balsojot vienīgi Dienvidslāvijas delegātam, izteicās par Latvijas uzņemšanu Savienībā. Pēc nedēļas — 1922. gada 22. septembrī — Latvijas lūgumu apmierināja, 38 valstīm balsojot par, nevienam — pret, atturoties vai neesot klāt 10 valstu pārstāvjiem.

"Latvijas starptautiskais stāvoklis nu bij nodrošināts," rakstīja Grosvalds, "un varēja sākties normālais diplomātiskais un konsulārais darbs." ("Universitas", 1958, Nr.5, 27. lpp.) Viņam daudz uzmanības vajadzēja veltīt Latvijas un Francijas praktisko starpvalstu attiecību izkārtošanai: pasta un kuģu satiksmes sākšanai starp abām valstīm, dzelzceļa satiksmes atklāšanai, attiecību nodibināšanai starp policijas iestādēm, civildokumentu atzīšanai un legalizācijai utt.

Ar sūtniecības pastāvīgu atbalstu sāka veidoties kultūras sakari starp abām zemēm. Nodibinājās franču–latviešu tuvināšanās biedrība, kurā darbojās ne viens vien ievērojams Francijas cilvēks, iezīmēja pirmos metus profesoru un citu mācībspēku apmaiņai. Nesen nodibinātā Latvijas Augstskola veidoja kontaktus ar Francijas universitātēm.

1922. gada maijā Grosvalds kā delegācijas loceklis piedalījās pazīstamajā Dženovas konferencē. Delegācijas vadītājs Meierovics pēc tam ieradās Parīzē, lai pasniegtu Lāčplēša Kara ordeni augstām Francijas militārpersonām, Latvijas draugiem: maršalam F.Fošam, ģenerālim A.Nisenam, ģenerālim M.Veigānam u.c. Ministru un sūtni pieņēma Republikas prezidents A.Miljerāns. Garāka saruna notika ar ministru prezidentu R.Puankarē.

Pēc ordeņu pasniegšanas Meierovics rīkoja apbalvotajiem dineju, kurā, saprotams, piedalījās arī Grosvalds. Savās atcerēs viņš raksta, ka Latvijas ārlietu resora vadītāju pieņēmis arī Francijas parlamenta priekšsēdētājs, ministri un politiķi. "Kāda tā bija starpība, salīdzinot ar laiku pirms 3 gadiem, kad pat mazāk svarīgas audiences dēļ bija jāgaida vairākas nedēļas. Te bija redzams viss nostaigātā ceļa garums. Latvija kā pilntiesīgs loceklis bija iegājusi valstu saimē un strādāja līdzi starptautisko problēmu atrisināšanā. Tas bija prasījis tikai nedaudz gadus, daudz mazāk nekā citos gadījumos, kad jaunām valstīm bija desmitiem gadu jāgaida tiesiskā atzīšana. Un, ja tas tā ir noticis, tad viens no galveniem iemesliem ir mūsu pirmā ārlietu ministra, starptautiska mēroga politiķa un diplomāta, mana neaizmirstamā drauga — Z.A.Meierovica nopelni." (Z.A.Meierovics, 144.lpp.)

Dr. O.Grosvalds gan kā Latvijas delegācijas loceklis, papildu delegāts vai vienkārši sūtnis visu laiku rosmīgi piedalījās Tautu Savienības darbā. Viņš devās uz Ženēvu gan uz Savienības pilnsapulcēm, gan padomes un komisiju sēdēm. Tā, piemēram, 1922. gada septembrī viņš piedalījās finansu komisijas darbā un kā delegāta vietnieks — tehnisko organizāciju komisijas darbā. Grosvaldam bija tas gods pārstāvēt savu valsti starptautiskajā mākslas kongresā Parīzē (1921), Pastēra svinībās Parīzē (1923), starptautiskajā administratīvo zinātņu kongresā Briselē (1923) un līdzīgos forumos. Kur bija iespēja un vajadzība, viņš lūdza arī vārdu.

Grosvalds informēja latviešu sabiedrību par Latvijas un Francijas attiecībām un kontaktu attīstību rakstos un intervijās lielākajām Rīgas avīzēm. "Brīvā Zeme" trijos numuros (1924, 8.—10. maijā) atreferēja viņa uzstāšanos Latviešu zemnieku savienības biedru vakarā. Runājot par politiskajām attiecībām, sūtnis norādīja, ka jānodrošina Francijas atbalsts Tautu Savienībā un jānostiprina franču vadošajās aprindās pārliecība, ka Latvijas politika ir miermīlīga un tendēta uz saprašanos ar kaimiņvalstīm, veidojot miera un stabilitātes bāzi Austrumeiropā. Sadarbība saimnieciskajā laukā ar katru gadu uzlabojas. Linu eksports uz Franciju pēdējā laikā stipri pieaudzis. Svarīgākais uzdevums šajā laukā ir noslēgt tirdzniecības līgumu. Kultūras laukā Latvija no Baltijas valstīm franču zemē pārstāvēta vislabāk. Būtu jāpiedalās ar savu paviljonu starptautiskajā modernās lietišķās mākslas izstādē Lionā, kā arī olimpiskajās spēlēs Parīzē 1924. gadā (latviešu sportisti bija spēļu dalībnieku vidū — R.T. ).

Divās publikācijās laikrakstā "Latvijas Kareivis" (1923, 26. jūlijā; 1924, 10. maijā) Grosvalds stāstīja par abu draudzīgo valstu kultūras sakariem. Viņš atzīmēja, ka LU notikuši divu Sorbonas universitātes profesoru priekšlasījumi. Viens no viņiem publicējis avīzē "Information" rakstu sēriju par Latviju. Apsveicams ir darbs, ko abu tautu tuvināšanā veic Franču licejs un franču grāmatu tirgotava Rīgā.

Grosvalds būdams īsts frankofils, uzsvēra, ka "neviens cilvēks nevar sevi skaitīt par eiropeiski izglītotu, ja tas nav iepazinies ar franču zinātni, literatūru un mākslu".

Turpinājums — seko