REFERĀTI

Eiropas vienotības ceļi

GUNTARS ĀBOLS, Ārlietu ministrijas padomnieks

Turpinājums. Sākums nr.62., 63. — 10., 11.04.96.

2. Ko Eiropas Savienība dara

Lai ainava par Eiropas Savienības iestādēm būtu vēl pārskatāmāka, neuzskaitīsim visus tos atzarojumus, bet ierobežosimies ar galvenajiem.

Tātad trijās pilsētās — Briselē, Strasbūrā un Luksemburgā — vairāki desmiti tūkstošu ierēdņu darbojas šinī organizācijā. Viņi darbojas, lai juridiskajos tekstos un sadzīves normās iedzīvinātu to, ko sauc par kopējo Eiropas politiku.

Iesākta četrus gadu desmitus atpakaļ ar mēreniem nodomiem kopīgi apsaimniekot akmeņogļu un tērauda ražošanu, Eiropas saimnieciskā kopiena auga, paplašināja savu vērienu, kļuva par ES, un šodien pārvalda vai vēlas pārvaldīt turpat vai visas saimnieciskās, politiskās un tiesiskās jomas. Bet šoreiz mēs tuvāk aplūkosim tikai tās, kurām, ja kļūstam par dalībvalsti, būtu liela, ja ne izšķiroša nozīme mūsu zemes attīstībā un latviešu tautas labklājībā.

Tātad Eiropas lēmums mūs uzņemt ir apstiprināts. Ja paši esam gatavi savest savu zemi kārtībā, tas varētu notikt nākamo 10 gadu laikā. Tomēr vispirms aplūkosim tās Eiropas kopējās politikas jomas, kas darbojas jau gadiem, ja ne gadu desmitiem. Tās ir “iespēlētas”, tur vairs nerodas jautājumi nedz par saturu, nedz par formu.

• Un tā, hronoloģiski pirmā un faktiski nozīmīgākā ir Eiropas Ekonomiskā telpa — EET (fr. EEE — Espace Economique Europeen).

• Kā nākošā pēc nozīmības, it īpaši Latvijai, — Kopējā lauksaimniecības politika — KAP (fr. PAC — Politique Agricole Commune).

• Trešajā vietā varētu būt — Kopējā reģionālā politika (fr. Politique Regionale Commune — PRC).

• Un beidzot tās, kur kopdarbs vēl tikai veidojas. Māstrihtas līgumā tādu ir trīs, un visas trīs Latvijai ir būtiski svarīgas:

• kopējā monetārā politika,

• kopējā ārējā un drošības politika,

• kopējā tiesiskā un juridiskā politika.

2.—1. Eiropas Ekonomiskā telpa (EET)

EET pastāv pusgadsimtu.Var debatēt par sākotnējo ideju — kas sākumā bija galvenais mērķis? Vai tas bija politisks nodoms padarīt Eiropas iekšējos karus neiespējamus, savienojot Eiropas tautas, starp tām pirmā vietā Franciju un Vāciju, ar ciešākām un nesaraujamākām saitēm? Vai sākumā bija tikai ekonomiski nodomi un politiskais izlīgums un kopdarbība nāca līdz kā vēlama secība saimnieciskiem panākumiem?

Šie jautājumi nav tikai akadēmiskas dabas, tie ir līdzīgi risināmi arī mūsu pašu grūti uzsāktajai Baltijas valstu savienībai. Eiropas pieredze rāda, ka dzīvē tiek tālāk, ja atstāj pie malas politiskas problēmas, kas ātri pārvēršas domstarpībās un strīdos, jo tām pēc būtības nav vienveidīgas atbildes. Ekonomika turpretim ir lietišķa, uzlabojums saimnieciskā stāvoklī ir drīz jūtams visā tautā, un radītā dinamika pati dzen tālākas reformas.

Amerikas Savienoto Valstu saimnieciskajai labklājībai ir, protams, vairāk nekā viens izskaidrojums, bet nepārprotams ir lielas ekonomiskas telpas svars vispārējās labklājības veidošanā. Visiem, kas ražo, it īpaši rūpniecībā, ir labi zināms, cik ātri krītas pašizmaksa atkarībā no metiena apjoma. Ikvienam saprotams, ka var atļauties iegādāties ražīgas mašīnas un tādējādi pazemināt izmaksu, ja produktu piedāvā simtiem miljoniem patērētāju. Tikpat nozīmīga katra patērētāja labklājībai ir konkurence. Ja pēc pircēja labvēlības sacentīsies vairāki ražotāji–pārdevēji, tad iznākumā būs labākas cenas ar iespējami labāko kvalitāti. Arī šī ir plašas telpas priekšrocība, ja tajā uzrauga konkurences brīvību.

Un tomēr ASV ekonomiskā pieredze nav vienkārši pārstādāma Eiropā. Tūkstoš gadu vecām Eiropas valstīm ar savām tradīcijām, likumu krājumiem un paražu dzīvot robežu aizsardzībā nebija iespējams ieplūst kādā savienībā, sākt visu no nulles. Tādēļ jo svarīgāks ir Eiropas kopējās politikas nopelns un visu šo Eiropas vienotāju iestāžu nopelns. Paturot acīs pilsoņu labklājību, tās soli pa solītim nonesa uzceltās barjeras, noraka dambjus un iztīrīja gultnes straumei, kas beidzot apūdeņo visa kontinenta rietumu daļu.

Domājot pirmām kārtām par katra pilsoņa labklājību, līguma veidotāji seko četrām vadlīnijām, četrām brīvībām:

a) brīva preču kustība,

b) brīva personu kustība,

c) brīva pakalpojumu kustība,

d) brīva kapitāla kustība.

Šīm četrām brīvībām tad pievienojas:

e) kopdarbība, lai nodrošinātu brīvu konkurenci, kas netiktu vadīta vai ierobežota un tiktu pielāgota vienveidīgi. Un pāri šīm pamatbrīvībām kopējā politika meklē vienlīdzīgus noteikumus konkurencei. Tāpēc pēdējais līguma punkts paredz:

f) pastiprināt kopdarbību saimnieciski noteicošās jomās — pētniecība un produktu attīstībā, vides aizsardzībā, izglītībā un sociālajā politikā.

Bet šie vienā lappusē izteiktie kopējās politikas mērķi un principi prasa ap 800 līguma lappuses, kas noteic visas procedūras visām dažādu produktu un pakalpojumu grupām, kapitālu kustībai, pilsoņu tiesībām iekārtoties un strādāt jebkurā no dalībvalstīm u.t.t. Tā kā šīs sarunas nolūks nav visu to iztirzāt, minēsim tikai nozīmīgāko.

Te muitas nodevas starp dalībvalstīm ir atceltas. Muitu uzliek produktiem, kas ienāk EET no ārienes. Tāpat aizliegti ir cita veida nodokļi vai nodevas, ja tādus pašus neuzliek pašu zemes precēm. (Lauksaimniecības ražojumi seko citam, īpašam režīmam, ko sauc par kopējo lauksaimniecības politiku, un to aprakstām atsevišķi.)

Brīva personu kustība pirmām kārtām attiecas uz juridiskām personām — rūpniecības un tirdzniecības sabiedrībām, kas var brīvi iekārtoties ikvienā dalībvalstī, līdzi atvedot arī daļu savu darbinieku. Teorētiski katrs strādnieks vai ierēdnis var strādāt vienalga kurā no dalībvalstīm, praktiski tomēr, it īpaši pašreizējā bezdarba periodā, darba devēji un arodbiedrības dod priekšroku savas valsts pilsoņiem.

Tāpat pakalpojumu brīvību ierobežo universitāšu diplomu nevienlīdzība, valodu prasme u.t.t. Bet arī pie šo šķēršļu novēršanas tiek strādāts, lai dažu paaudžu laikā Eiropā, tāpat kā Savienotajās Valstīs, pilsoņi bez jebkādām administratīvām problēmām varētu izvēlēties savu dzīves un darba vietu jebkurā no Eiropas valstīm, jebkurā no Eiropas pilsētām. Šodien šī iespēja pastāv, bet tā ir vairāk teorētiska nekā praktiska. Izglītības un akadēmisko grādu izlīdzināšana vien prasīs labus gadus.

Mūsdienu Latvijā varbūt labāk saprotami un novērtējami ir Eiropas saimnieciskie sasniegumi un materiālā labklājība, kādu tā dod katram iedzīvotājam. Nākotnē, ja pievienosimies, trūkums pāries, būs jāatver tālāks un plašāks apvārsnis, iezīmēsies prasība pēc dziļākām un ilgstošākām vērtībām, no kurām pirmā būs tiesiska valsts. Tiesisku valsti savukārt nesapratīsim un neuzcelsim, kamēr mūsu jaunā paaudze nebūs uzsūkusi visu medu, kas vākts un vērtēts Eiropas tūkstošgadīgās kultūras klētīs. Eiropas Savienība arī šo iespēju pavērs, un patiešām neviens, kas nav ilgstoši dzīvojis tiesiskā valstī, nespēj novērtēt to drošības un brīvības sajūtu, kuras vērtība pārsniedz un zīmīgi papildina jebkādu materiālu labklājību.

2.—2. Kopējā lauksaimniecības politika

Kad Eiropas Ekonomiskā telpa gatavojās atvērt robežas, kļuva skaidrs, ka tas būs ļoti izdevīgi spēcīgākām rūpniecības zemēm (Vācijai). Bet nav vēlams pakļaut lauksaimniecību visiem brīvības vējiem, pirms tā nav noorganizēta tā, lai pārmaiņas visas Eiropas līmenī visiem atnes vairāk labklājības, nekā zaudējumu.

Un Francija, kas ir Eiropas spēcīgākā lauksaimniecības zeme, kļuva par Kopējās lauksaimniecības politikas (fr. PAC — Politique Agricole Commune) organizētāju un aizstāvi. Politikas, kas balstās uz pamatprincipiem, par kuriem grūti strīdēties.

Lauksaimniecība ir pakļauta nekontrolējamai klimatiskai iedarbībai un tādēļ nevar darboties ar tiem pašiem brīvā tirgus principiem kā rūpniecība. Laba raža atnes pārprodukciju, cenu krišanos un nespēju pārdot, slikta raža gan paceļ cenas, bet pārdodamais daudzums var nesegt izdevumus.

Tāpēc visās ekonomiski attīstās zemēs, arī tajās ar ļoti liberālu politiku, lauksaimniecība saņem vienā vai otrā veidā pabalstus no valsts.

Kopējā lauksaimniecības politika pašos pamatos ieveda Eiropas priekšrocības principu. Tas nozīmē, ka visi ārpus Eiropas ražotie “lētie produkti”, ienākot Eiropā, maksā uz robežas nodevas, kas to cenu paceļ Eiropas līmenī. Un šīs nodevas ietek Eiropas lauksaimniecības kasē.

Anglija, kas bija radusi lietot lētu Jaunzēlandes sviestu un Austrālijas jērus, protestēja pret šādu vispārējās dzīves dārdzības pieaugumu. ASV bija neapmierināta, ka tās vistiņas nevarēja iekarot Eiropas tirgu ar savām ļoti zemajām cenām. Bet Eiropas vadība ir spējusi līdz šim pretoties visiem šiem spiedieniem, un Eiropas priekšrocības princips ir saglabāts.

Eiropas pašas ražojumi ir pakļauti tirgus organizācijai ar noteiktu cenu. Katru gadu notiek ES lauksaimniecības ministru konferences, kurās izlemj un nosaka lauksaimniecības produktu cenas nākamajam gadam. Eiropas likums nosaka datumu, līdz kuram lēmums jāpieņem. Cīņas parasti ir episkas starp ražotājām un patērētājām valstīm, kad vieni meklē iespējami augstāko ienākumu saviem lauksaimniekiem, bet otri iespējami mērenākos izdevumus saviem patērētājiem. Lai respektētu likumā noteikto datumu, ne vienu reizi vien sēžu zālē nācies apturēt visus pulksteņus, lai dotu laiku izveidot pēdējos kompromisus. Lai kā, bet Eiropas Kopējā lauksaimniecības politika katru gadu bijusi spējīga dot tirgum stabilu cenu sarakstu, kas patērētājiem bijis pieņemams, un devis iespēju lauksaimniekiem paredzēt savus ienākumus.

Produktu tirgus Rietumeiropā ir ļoti augstā organizācijas līmenī, sākot ar ražotāju kooperatīviem, kam seko pārdevēju kooperatīvi, kas savukārt tirgojas ar dažāda veida vairuma iepircēju vai eksporta sabiedrībām. Lai tirgus neciestu dezorganizāciju, Kopējā lauksaimniecības politika ir uzņēmusies uzpirkt produktus, kuru normālais tirgus nespēj absorbēt.

Bet drošība par katru cenu un noietu dabīgā kārtā izsauca vienmēr augošu pārprodukciju. Uzpirkt, glabāt un kaut kur par lētāku cenu pārdot (kādreiz — uz PSRS) šos produktu kalnus kļuva par aizvien smagāku nastu Eiropas Kopienai. Un no kopējā budžeta lauksaimniecības politika patērēja ap 60%, un arvien lielāks dalībvalstu skaits ar Apvienoto Karaļvalsti priekšgalā pieprasīja reformas.

Līdz ar to kopš 1992.gada maija, neatsakoties no pamatprincipiem, lauksaimniecības politika pielieto citas metodes, kuras var apzīmēt par plaša vēriena tirgus organizēšanu. Tā ar saimnieciskām pretvērtībām (prēmijām) mēģina novērst pārprodukciju. Ir ražotāju kvotas piena produktiem, prēmijas gaļas lopu nokaušanai un ganāmpulku stabilizēšanai. Tiek kontrolēti vīna un augļu koku skaitļi, un var saņemt prēmijas, ja tos samazina, bet labības ražotāji tiek rosināti atstāt zemi atmatā u.t.t.

Kā vienmēr, kopēja politika nevar dot vienveidīgus rezultātus, ja saņēmēji dzīvo ļoti dažādos apstākļos. Jau ES zemju līmenī vidējo saimniecību lielums ir ļoti atšķirīgs. Ir zemes (Grieķija) ar 4ha caurmēru un ir zemes (Francija) ar 65ha caurmēru. Tiem, kas audzē 100ha kviešu un uztur 10% atmatu, tikai nedaudz samazinās labklājības līmenis, turpretim piensaimnieks ar 10 govīm kvotu jūt daudz sāpīgāk. Tikpat neiespējami ir administratīvi izlīdzināt dažādos ražības līmeņus starp dažādām Eiropas klimata un augsnes joslām.

Tomēr šiem ierobežojumiem Kopējā lauksaimniecības politika ir atnesusi lielu labklājību Eiropas laukos. Vairums saimniecību ir sasniegušas augstu mehanizācijas pakāpi un ražību. Dzīves standarts lauku mājās neatšķiras no pilsētu parastajām ērtībām. Nenovēršami ir ražotāju apvienošanās kooperatīvos, mazāku zemes gabalu savienošana tehnoloģiski efektīvai apstrādāšanai, gan iznomājot, gan arī pārdodot zemi. Pēdējos 20 gados lauksaimnieku skaits Eiropā ir samazinājies par vienu trešdaļu.

Tajā pašā laikā nav jābīstas, ka saimnieciskie apsvērumi varētu pilnīgi iztukšot Eiropas laukus no to vēsturiskās pamatkārtas — zemniekiem, kas paaudžu paaudzēs ir iekopuši šo kontinentu par īstu dārzu. Pamazām visiem kļūst saprotams, ka zemkopība nav tikai viena no ražošanas jomām, bet gan būtiska cilvēces eksistences forma, kas cilvēci vieno ar dabu, ar dzīvniekiem, ar mūžīgo auglības ritmu. Nekopta zeme, neapdzīvota zeme aizaug ar krūmiem, netīrītas upītes pārvēršas purvājos, nebraukti ceļi vairs neved nekur.

Noteicošās ES zemes — Vācija un Francija — ir nelokāmi apņēmušās gādāt par savas zemkopības nākotni un apzinās, ka par to būs jāmaksā visas tautas solidaritātē. Vides aizstāvji, kuru skaits pieaug un balss kļūst politiski nozīmīga, ir kļuvuši par objektīviem zemkopības aizstāvjiem, jo bez lauksaimnieku bataljoniem cīņai par vides aizsardzību nav pietiekamu spēku.

Visas šīs pārmaiņas nenoris bez sāpēm, tās ne vienmēr ir vienādi sadalītas, bet grūti pat iedomāties, kāds būtu personīgo un saimniecisko katastrofu apjoms, ja Kopējās lauksaimniecības politikas nebūtu Eiropas Savienības centrā, kur liberālā ekonomika ir atvērusi visas robežas.

2.—3. Eiropas Reģionālā politika

Daba un vēsture ir veidojušas Eiropas tautu dažādību. Viņu ļoti atšķirīgās, bet viena otru papildinošās īpašības ir kopēja bagātība, kas piešķir Eiropas kultūras lokam varenu plašumu.

Diemžēl šī dažādība izpaužas ne tikai kultūras jomā. Dzīves līmenis un materiālā labklājība arī ir ļoti atšķirīgi. Desmit Eiropas turīgākie apgabali, kuru priekšgalā ir Nīderlandes Groningena un Vācijas Hamburga, ir trīs reizes pārtikušāki nekā desmit Eiropas nabadzīgākie apgabali, kuru vairums ir Grieķijā un Portugālē. Arī nākotnē, kuru nosaka šodienas ieguldījumu līmenis, atstarpe nemainītos bez ārējās palīdzības. Ne tikai starp reģioniem, bet arī starp pašām valstīm redzama liela starpība. Grieķijas, Portugāles un Črijas kopprodukts uz katru iedzīvotāju nesasniedz pat 75% no Kopienas (Savienības) caurmēra.

Bet, tāpat kā katrā valstī, tā arī valstu savienībā, tik jūtama starpība iedzīvotāju dzīves līmenī nav ilgstoši ciešama. Tāpēc no sākta gala Eiropas Kopienas dalībvalstis uzskatīja par nepieciešamu un pašsaprotamu, ka ar kopēju piepūli jāmēģina šo plaisu pamazām aizbērt. Un ar šo domu veidojusies Eiropas Reģionālā politika, kas pēc Kopējās lauksaimniecības politikas ir otrais nozīmīgākais postenis Eiropas budžetā (1992.gadā 27% no 6,6 miljardu ekiju kopējā budžeta).

Trīs pamatprincipi vada kopējās politikas veidošanu šinī jomā:

• Jebkurā no iedarbības līmeņiem — vai tas būtu apriņķis, apgabals, valsts vai savienība — problēmā ieinteresētajām personām vai tās privātajām vai valsts iestādēm, ir aktīvi jāpiedalās un jākļūst par projekta partneriem.

• Atbildība jānodod tai līmenī, kas ir vistuvākais projektam, — tā, lai saglabātu vislielāko darbības efektu un vispilnīgāko atbildību.

• Līdzekļi, kas nāk no Savienības, nekādā ziņā nedrīkst aizstāt pašas zemes līdzekļus, bet gan drīkst papildināt un pavairot tos, kas nāk no vietējiem budžetiem.

Šajā aspektā projektus izstrādā trijās fāzēs, kurās cieši sadarbojas apgabalu, valsts un Savienības atbildīgās iestādes. Prioritātes iezīmē apgabali paši, un tās tiek rūpīgi programmētas un iestrādātas projektos, kas ilgst vairākus gadus. Ar lielu uzmanību tiek saglabāts precīzs virziens uz izlemto mērķi, tāpat kā izpildei nepieciešamā lokanība. Minētās nabadzīgākās zemēs kopēji finansētie projekti mēģina pacelt t.s. infrastruktūras Eiropas līmenī. Tā ceļi, ostas, lidostas, komunikācijas ir acīmredzami mainījušās Grieķijā, Portugālē un Črijā. Un šo zemju iekšējais kopprodukts ir audzis par vairākiem procentiem.

Bez šiem, attīstībā aizkavētajiem apgabaliem, Kopējā reģionālā politika interesējas arī par citām problēmu joslām. Pie tām pieder kādreizējie smagās rūpniecības apgabali (ogles, tērauds), kuru rūpnieciskā darbība pa daļai vai pat pilnīgi apstājusies. Arī zināmi zemu ienākumu lauksaimniecības apgabali (piem., Highlands Skotijā), tādējādi var meklēt ceļu uz lielāku pārticību ar Savienības palīdzību. Un Savienība ir palīdzīga atjaunot izmaiņas pāri robežām, kas cenšas izlīdzināt labklājību robežu abās pusēs. Darbojoties gadiem ilgi šinī attīstības jomā, Savienības speciālisti ir sakrājuši vērtīgu pieredzi, kura palaikam ir tikpat nozīmīga, ja ne vairāk, kā ieguldījumam atvēlētās summas.

Dziļi iesakņota nabadzība, kuru cauri gadu simteņiem noteica zemes neauglība, attālumi no centriem un citi objektīvi faktori, it īpaši starp Ziemeļiem un Dienvidiem, nepazudīs kā uz burvju mājienu. Bet Eiropas Savienība stiprina solidaritātes apziņu un sev līdz nes cerību, ka posts un trūkums nav neizbēgams liktenis.

Turpmāk — nobeigums

Par referāta pēdējām tēzēm:

3. Māstrihtas līgums.

Eiropas paplašināšanās.

4. Starpvaldību konference un nākotne.

Par Eiropas perspektīvu.