PROBLĒMA

Kooperācija: senas patiesības jaunā izteiksmē

Latvijas Agrārās ekonomikas institūta direktora vietas izpildītājs Andris Miglavs — "Latvijas Vēstnesim"

Latvijā aktualizējusies kooperācijas lieta — nu jau trešo reizi valsts atjaunotās neatkarības laikā. Divreiz iepriekš krietni ieskrējusies, tā arī tālāk nav tikusi — izveidojušies kooperatīvie uzņēmumi un sabiedrības cits aiz cita beiguši pastāvēt. Lai izanalizētu radušos situāciju, arī šī saruna.

Kādēļ šobrīd Latvijā neveidojas (vai vāji veidojas) kooperatīvās sabiedrības?

Sekmīgai kooperācijai nepieciešami trīs galvenie priekšnoteikumi:

1) jābūt kooperācijas dalībnieku interesei, savstarpēji darbojoties, risināt kopīgu problēmu;

2) interesei jārealizējas — jānodibina kopīgs uzņēmums vai sabiedrība, kurā, kopīgi darbojoties, dalībnieki ir apmierināti ar rezultātiem;

3) nepieciešams ieinteresēts un zinošs vadītājs, lai kooperatīvā sabiedrība, kas arī ir savdabīga biznesa forma, spētu sekmīgi funkcionēt.

Visiem šiem priekšnoteikumiem ir jābūt, lai kooperācija sekmīgi noritētu. Diemžēl lauksaimnieki, gribot atrisināt savas problēmas, nespēj sapulcēties un vienoties par kopējo problēmu kopīgu atrisināšanu.

Kas to kavē: kooperācijas pamatlikumību neapzināšanās, līdzšinējā pārsātināšana ar tukšiem solījumiem, naudas trūkums, nogurums?...

Lielākā daļa lauksaimnieku tiešām īsti nezina, kas ir kooperācija, un vēl joprojām maldīgi šajā procesā redz tikai un vienīgi kolhozus. Nenoliedzami, ka cilvēki ir arī pārsātināti ar viltus solījumiem, ko pastiprina neveiksmīgi izveidojušos kooperatīvu pieredze, kuros nav bijuši ievēroti kooperācijas pamatprincipi. Un nav arī naudas — tātad nav materiālā pamata, lai piedalītos kooperatīvā uzņēmuma vai sabiedrības izveidošanā: trīs plikie ceturto pat gribot neapģērbs. Daudzu, ne tikai pieminēto, subjektīvo un objektīvo apstākļu summa neveicina interesi kopīgi risināt radušās problēmas.

Bet pieņemsim, ka ir vismaz pieci lauksaimnieki, kuri nolēmuši kopīgi realizēt savas intereses, nodibinājuši kooperatīvu un atraduši vadītāju. Kur varētu rasties kļūdas?

Visbiežāk, dibinot kooperatīvo sabiedrību, neievēro un dokumentos neiestrādā brīvprātības principu, proporcionālās līdzdalības principu kapitāla veidošanā un peļņas sadalē, kā arī neapzinās biedru savstarpējo atbildību par kooperatīva darbības rezultātiem. Citiem vārdiem sakot, — kooperatīvās sabiedrības biedri līdz galam neapzinās, ka sabiedrība ir dibināta tādēļ, lai apmierinātu pašu dibinātāju intereses.

Un paralēli tam, ka biedri neapzinās savu savstarpējo līdzatbildību (jo tieši viņi ir uzņēmuma vai sabiedrības mērķu noteicēji), biedri neapzinās arī saikni starp sevi un vadību. Ja arī ir ievēlēts sekmīgs un ieinteresēts kooperatīvā uzņēmuma priekšsēdētājs, vairumā gadījumu šis pats cilvēks arī ir uzņēmuma saimnieciskās dzīves vadītājs (direktors, menedžeris) ar paraksta un finansiālās rīcības tiesībām. Rezultātā netiek ievērots pamatprincips: demokrātiska biedru kontrole pār kooperatīva vadību. Kooperatīvās sabiedrības priekšsēdētājam jābūt biedru interešu pārstāvim un kopā ar biedriem kā augstākajai varai jākontrolē, kā organizācija pilda tai uzliktos pienākumus. Ja kooperatīva priekšsēdētājs un direktors (menedžeris) ir viena un tā pati persona, tad kooperatīva sekmīgai darbībai pietrūkst pārraudzības sistēmas, mazinās izpilddirektora atbildība par savu darbību.

Tātad — klasiskajā gadījumā — valde un tās priekšsēdētājs dod uzdevumus un pārbauda direkcijas un direktora darbību?

Principā jābūt tā: valde izdara pasūtījumu vai uzliek pienākumus direkcijas darbiniekiem un kontrolē rezultātus. Lielāku sabiedrību gadījumā šī sistēma, dabiski, kļūst sarežģītāka.

Kādēļ šī shēma reti kad darbojas veiksmīgi?

Biedri neapzinās, ka viņi ir kooperatīva augstākā vara un viņiem pašiem jāatbild par kooperatīva darbību. Varbūt nav izvēlēts pareizs direktors, nav pieņemts optimāls budžets, varbūt biedri gribējuši pārāk lētus pakalpojumus — šeit iespējami daudzi iemesli.

Tomēr vairumā gadījumu noteicošais ir biedru atbildības trūkums par kvalitatīvu mērķa iznākumu. Šis faktors ir noteicis daudzu kooperatīvo sabiedrību darbības neveiksmi. Kooperatīvi arī ir vispārējā biznesa struktūras, kuras darbojas nežēlīgā izdzīvošanas vidē, un tām pašām sevi jāatpelna. Te sāk darboties saimnieciskā izdevīguma princips.

Kādēļ jūsu minētais saimnieciskā izdevīguma princips šajā kooperācijas sakarā Latvijas apstākļos visbiežāk nerealizējas?

Kooperatīvi veidojas, lai kopīgas darbības rezultātā dalībnieki gūtu lielāku peļņu no kopīgas darbības, nevis lai samazinātu zaudējumus. Saimnieciskais izdevīgums ir cieši saistīts ar lauksaimniecības vispārējo stāvokli, tās nerentabilitāti. Tādēļ lielu skepsi pašreizējā situācijā izraisa institucionāla kooperatīvo sabiedrību veidošanas kampaņa. Diez vai tā dos pozitīvu rezultātu kooperatīvu darbības uzlabošanā. Ekonomiskā vide laukos šobrīd neveicina peļņas ieguvi, un cilvēkiem nav šī redzamā pamata savu darbību apvienot. Ja kooperatīvās sabiedrības tiks izveidotas, neievērojot to darbības pamatprincipus, tad:

1) sabiedrības vai nu vispār izbeigs savu pastāvēšanu, neuzsākot darbu vai bankrotējot;

2) vai sekmīgas saimnieciskās darbības rezultātā tās kapitalizēsies un kļūs par uzņēmējsabiedrībām — SIA, a/s vai citām, ko, piemēram, ASV likumdošana klasificē kā korporācijas.

Latvijas likumdošanā šāda jēdziena nav, bet speciālajā literatūrā tāds ir sastopams. Ko nozīmē kooperatīvs un ko — korporācija mūsu izpratnē?

Lielos vilcienos, neievērojot nianses, var teikt, ka kooperatīvs ir bezpeļņas sabiedrība jeb darbības apvienošana, bet korporācija — uzņēmējsabiedrība ar mērķi gūt peļņu jeb kapitāla apvienošana.

Jūs teicāt — saimnieciskā vide veido kooperatīvus. Vai kooperatīvi, veiksmīgi darbojoties, neietekmē šo saimniecisko vidi?

Tie ir saistīti jēdzieni, bet kooperatīva dibināšanas brīdī ļoti liela nozīme ir labvēlīgai ekonomiskajai videi. Ja kooperatīvs veiksmīgi izveidojas un darbojas, tikai tad tas var sākt ietekmēt vidi.

Lielā mērā lauksaimniecības kooperatīvu problēmas izriet no tā, ka ražotāji salīdzinājumā ar pārstrādātājiem un tirgotājiem ir sīki un sadrumstaloti. Tātad tirgus spēks pārstrādātājiem un tirgotājiem ir daudzkārt lielāks nekā neorganizētajiem ražotājiem. Ja ražotāji spēs apvienoties savā organizācijā, tad palielināsies viņu tirgus spēks un ražotāji varēs sākt ietekmēt ekonomisko vidi sev labvēlīgākā virzienā: vienoties par labākiem produkcijas realizācijas noteikumiem, piespiežot uzpircēju maksāt vairāk par savākšanu un pārstrādi,u.c.

Tāpēc arī, atzīstot tirgus spējas neekvivalenci, ASV likumdošanā kooperatīvi ir izņēmums no antimonopola likuma: lauksaimniecības produktu ražotāji ir vienīgie, kuri drīkst apvienoties kooperatīvos ar mērķi uzlabot savus ekonomiskos apstākļus.

Varbūt arī Latvijas likumdošanā vairāk vajadzētu atbalstīt kooperatīvu veidošanos?

Kooperācijas likums kā tāds neparedz nekādus atvieglojumus un priekš-rocības kooperatīviem, bet ir citi likumdošanas akti, kuri nosaka ekonomisko vidi. Viens no tiem — nodokļi. Līdz galam nav atrisināts jautājums par pašas produkcijas pārstrādi un galaprodukta realizāciju: zemnieku saimniecībām peļņu no ražošanas un pārstrādes neapliek ar peļņas nodokli, bet, ja šo pašu produktu pārstrādā kooperatīvs un gūst peļņu, tad nodoklis tiek ieturēts. Šeit ir viena no kooperatīva nepriekšrocībām salīdzinājumā ar neorganizēto uzņēmēju un citām biznesa formām, bet tas arī praktiski ir vienīgais šķērslis likumdošanā un diez vai izšķirošais iemesls, lai kooperatīvi neveidotos. Daudz noteicošāka ir vadības, atbildības un mērķu apzināšanās un darbības koordinācija.

Jaunais likums “Par kooperatīvajām (kopdarbības) biedrībām, savienībām vai apvienībām”, kurš šobrīd atrodas Saeimā, nepasaka nekā principiāli jauna un neatrisina nevienu no problēmu jautājumiem: paraugstatūtu tiesisko spēku, pārvaldes sistēmu (novecojušo 1 biedrs — 1 balss principu), sabiedrības oficiālās dibināšanas un reģistrācijas procedūru. Radikālas izmaiņas šajā likumā nav, ja neņem vērā politiskās intereses. Tas gan ir mans subjektīvais viedoklis, un es to nevienam neuzspiežu, bet tā es to problēmu redzu.

Vai nevajadzētu kooperatīviem radīt atvieglojumus, piemēram, sēklas, minerālmēslu, augu aizsardzības līdzekļu, tehnikas iegādei?

Valdība ar šādu netiešo subsidēšanu varētu sekmēt kooperatīvu veidošanos, un tas varētu būt viens no līdzekļiem, tāpat kā ar krājaizdevu sabiedrībām. Manuprāt, uz to arī virzās pašreizējā Zemkopības ministrijas vadība. Bet ir bīstama lieta, ja atvieglojumi tiks izmantoti bez adekvāti stingrām prasībām pret kooperatīva kooperatīvo darbu jeb būtību. Tad atkal būs kampaņa, organizācijas nosauks sevi par kooperatīvajām sabiedrībām, un zem šīs izkārtnes notiks atsevišķu personu kapitāla palielināšana. Ja nebūs stingras neatkarīgas kontroles, tad šis process būs atkal kārtējais sitiens lauksaimniecībai.

Gribu arī piebilst, ka kooperācija Latvijā ir ļoti politizēts jēdziens un aiz šī jēdziena politizācijas pazūd kooperācijas saimnieciskā lietderība un tiesiskā pamatotība. Domāju, ka kooperācija ir pietiekami vajadzīga lieta Latvijai un to izmantot tikai par politisku līdzekli ir pat noziedzīgi. Šobrīd kooperācijas jēdziens tiek devalvēts arī no dažu zinātnieku puses. Ar kooperāciju nevar apzīmēt jebkuru saimniecisko sadarbību. Šādas teorijas izplatīšana izraisa kārtējo nerēķināšanos ar kooperatīvās darbības pamatprincipiem.

Nenoliedzami, pastāv kooperācija arī starp tirgotāju un patērētāju, starp uzņēmēju un strādnieku, starp nodokļu iekasētāju un nodokļu maksātāju, bet tā nav kooperācija šīs specifiskās sadarbības vai uzņēmējdarbības izpratnē. Ir jārada spēles noteikumi, nevis administratīvi jāiejaucas, un pašiem dalībniekiem jāapzinās un jāatbild par šo sadarbību, jo brīvprātība nenozīmē nerēķināšanos ar citu personu interesēm.

Kas būtu jādara, lai kooperācija Latvijā tomēr sekmīgi veidotos?

N o v a l s t s p u s e s:

1) jārada šie spēles noteikumi kooperācijas attīstībai‚ investīcijas, kredīti, nodokļu atvieglojumi, kvotas labvēlīgākai tirdzniecībai, bet līdztekus jānosaka skaidras prasības, ierobežojot cilvēka dabisko vēlmi piesavināties;

2) nekādā gadījumā nedrīkst notikt administratīva kooperatīvu veidošana. Šāds process novedīs pie nākamā neveiksmju viļņa tuvāko dažu gadu laikā.

N o l a u k s a i m n i e k u p u s e s:

zemniekiem vai uzņēmējsabiedrību dalībniekiem pašiem jāizanalizē savas darbības vājās vietas un kopīgi ar domubiedriem jāatrod risinājums. Viņiem pašiem jāapzinās, ka kopdarbība ir nepieciešama, un jāatrod veids, kā to realizēt, piemēram, remontējot un uzturot kārtībā kalti, izmantojot kartupeļu pagrabu, kopīgu piena mašīnu utt. Šī ir pati galvenā lieta. Ja pašos lauksaimniekos nebūs apņēmības un rēķināšanās ar kooperācijas prasībām, tad kooperatīvās darbības attīstība nenotiks.

Klaji izteikta pagājušā rudens problēma, vājais punkts, bija graudu kvalitatīva izkaltēšana un uzglabāšana līdz labvēlīgākiem pārdošanas nosacījumiem. Ja zemnieki būtu varējuši saglabāt savus graudus savās mājās no septembra līdz februārim vai martam, viņi, graudus nododot pavasarī, būtu saņēmuši gandrīz dubultu cenu. Zemnieki nav apzinājušies savu vājo punktu, ka vajadzīgas ražošanas jaudas graudu kvalitatīvai pirmapstrādei un saglabāšanai, vai varbūt viņi ir apzinājušies, bet trūkušas iespējas to paveikt, vai varbūt gan apzinājās, gan bija iespējas, bet vienkārši negribēja to darīt. Vēl no sociālisma laikiem saglabājusies inerce pārdot graudus tūlīt pat no lauka, no “bunkura”, graudu iepirkšanas kampaņas laikā rudenī. Cilvēkiem trūkst pieredzes izanalizēt tirgus situāciju un izvēlēties sev vislabvēlīgāko risinājumu.

Vai sadrumstaloto lauksaimniecisko produktu ražotāju apvienošanās procesam ap kādu centru, uzņēmumu nevajadzēja notikt privatizācijas rezultātā?

To ir grūti viennozīmīgi izvērtēt. Doma nenoliedzami bija laba. Tur nebija zemtekstu, lai dibinātos mākslīgas kooperatīvās sabiedrības vai uzņēmumi, bet tika radīta iespēja lauksaimniecības produktu ražotāju izveidotām apvienībām gūt ievērojamas priekšrocības salīdzinājumā ar kapitāla iespējamo piedalīšanos šajā procesā. Bija arī subjektīvi iemesli, bet es domāju, ka cilvēki zināmā mērā nebija līdz šim procesam izauguši. Var jau būt, ka tas skan nepieklājīgi — pieauguši cilvēki nav izauguši —, bet iepriekšējās sabiedriskās iekārtas dzīves pieredze liedza apzināties un izprast šīs saprātīgās kopdarbības nepieciešamību, iespējas un organizētības pamatus un prasības. Tāpēc virsroku privatizācijas procesā guva nevis vēlme apvienot savus pūliņus pamatproblēmu risināšanā, bet vēlme iegūt savā īpašumā kādu uzņēmumu. Līdz ar to tika nodibināts formāls kooperatīvs, kuram bija priekšrocības, lai privatizētu, un ne vairāk.

Reāls piemērs — Graudu audzētāju, glabātāju un pārstrādātāju kooperatīvo sabiedrību savienība. Ar to filozofiju, ar kādu tā tika izveidota — kāds kaut kur kaut ko izdarīs kaut kā vietā — šai sabiedrībai praktiski ir jāizbeidz. Graudu pārstrādātājiem, glabātājiem un tirgotājiem nekad nebūs kopējas intereses palielināt graudu audzētāju ienākumus. Otrs moments, kurš, manuprāt, šajā savienībā nedarbojas — atbildība. Par organizācijas darbību ir atbildīgi tieši dibinātāji un biedri, un tieši no viņu biznesa lēmumiem būs atkarīgas sekmes.

Zemkopības ministrijas vadība šobrīd uzskata, ka katrā pagastā jābūt konsultantam jeb kooperācijas menedžerim. Kuri varētu būt šā procesa vājie punkti?

Nemāku spriest, līdz neesmu redzējis uzrakstītus darbības principus. Gribētu vienīgi teikt, ka šādu amatu ieviešana neatbrīvos no nepieciešamības praksē ievērot kooperācijas pamatnosacījumus. Šie konsultanti varētu veikt katalizatora funkcijas — nosēdināt pie sarunu galda pagastā dzīvojošos cilvēkus, kuru intereses varētu būt kopīgas un kuri paši nespēj vienoties par problēmu risināšanu.

Bet — ja menedžera funkcijas būs tikai nodibināt kaut kādu kooperatīvu tādēļ, lai to nodibinātu, tad tas būs kaitīgi vai pat noziedzīgi. Tad draud šī kooperācijas principu devalvēšana, un tas galīgi nav labi.

Par tēmu — turpmāk vēl.

Rūta Bierande,
Latvijas Lauksaimniecības
kopdarbības nacionālās savienības preses sekretāre