Igaunija ir Latvijai tuva un aizvien draudzīga

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Rīt, 24.februārī, Igaunijas Republika svinēs savas proklamēšanas 83. gadadienu

Juhans Haravē ( Juhan Haravee ), Igaunijas vēstnieks Latvijā, — "Latvijas Vēstnesim"

— Vispirms apsveicam jūs, vēstnieka kungs, ar lielisko dāvanu, ko Igaunijai valsts svētkos nupat ir veltījis izcilais igauņu slēpotājs Andruss Vērpalu, izcīnot zelta medaļu 30 kilometru distancē pasaules čempionātā slēpošanā.

— Paldies. Es trīs reizes noskatījos televīzijā šīs slēpošanas sacensības. Domāju, ka it visiem igauņiem, kas tobrīd dzīvoja līdzi tam, kas notika Somijas pilsētā Lahti, sirdis pukstēja vienā ritmā. Laikam jau tāpat arī latviešiem. Ja kādās sacīkstēs nav igauņu, tad, protams, igauņi ir par latviešiem un otrādi — latvieši, kā esmu pārliecinājies, aizvien ir par igauņiem, kad uz augstākajām vietām nemērķē mūsu dienvidu kaimiņi paši.

— Ar kādu noskaņojumu sagaidāt Igaunijas Republikas proklamēšanas gadadienu, atrodoties ārpus savas valsts robežām?

— 24. februāris — Igaunijas valsts gadadiena — pienāk tādā laikā, kad par atpūtu un "gulēšanu uz mūrīša" nevar būt ne runas. Manā diplomātiskā pārstāvja dzīvē šis ir vissarežģītākais, visaktīvākais laiks katru gadu.

Kopš gadu tūkstoša maiņas visi svētki ir nosvinēti, visi atvaļinājumi nu ir aizvadīti, un tagad ir nopietni un caurām dienām jāstrādā tieši tā, kā vēstniecībai tas jādara. Īpaši saspringts laiks mums parasti ir, tuvojoties valsts gadadienai. Daudzas un dažādas tikšanās, pasākumu organizēšanas, pieņemšanas un tā tālāk — dažreiz galva griežas. Saprotams, viegls šis laikposms nav, tomēr garastāvoklis ir svētku pacilātībā, lai gan ik dienu nākas darboties ar gluži vai atkailinātiem nerviem.

— Iepriekšējā mūsu saruna notika pirms diviem gadiem, kad vēstnieka amatā Rīgā bijāt nostrādājis tikai 10 mēnešus. Vai tagad, būdams savas valsts pilnvarotais pārstāvis, esat gandarīts par līdz šim Igaunijas Republikas labā paveikto?

— Šķiet, esmu tāds atturīgs cilvēks, un tādēļ negribētos izcelt tikai savu personu priekšgalā. Ir noteikti daudz kas tāds, kas ir vēstniecībā paveikts: realizētie projekti, plāni, pasākumi, kas ir izdevušies, tur visur ir arī mans ieguldījums. Protams, varētu kaut ko veikt labāk, citādāk, bet te izpaužas tas igauņu atturīgums. Es negribētu teikt, ka tas ir uzspēlēts atturīgums. Bet nopietni runājot, mēs šeit visi strādājam kopā, darām kopīgu darbu, un es esmu apmierināts ar paveikto. Bet es nesaku, ka nevarētu paveikt vēl kaut ko vairāk, kaut ko labāk. Taču nav pamata kaunēties par šajos trijos gados izdarīto.

Ir daudz kas izdarīts, bet ir grūti tieši nosaukt konkrētus darbus. Visupirms jau tas ir diplomāta rutīndarbs — savas valsts pārstāvniecības lietas, vizīšu organizēšana un vizīšu apkalpošana šajā pusē, arī igauņu kultūras un mākslas prezentēšana. Šajā jomā mēs tiešām šeit esam ļoti populāri. To jau iesāka mans priekštecis Tīvela kungs. Negribētu teikt, ka patlaban izstādes un sarīkojumi ir uz augstāka līmeņa, bet vismaz tajā pašā līmenī noteikti. Ja man jautā, cik šeit ir bijušas mākslas izstādes, koncerti un citi sarīkojumi, varu atbildēt: ļoti, ļoti daudz.

— Kur saskatāt iespējas vēl vairāk padziļināt un paplašināt abu draudzīgo kaimiņvalstu — Igaunijas un Latvijas — turpmākās politiskās, ekonomiskās un kultūras attiecības?

No jautājuma faktiski jau izriet atbilde. Dabiski, ka ir iespējams daudz ko vēl labāk izdarīt. Ar to es gribu teikt, ka tas, kas ir padarīts mūsu abu kaimiņvalstu attiecību veidošanā, pašreizējā laikā ir pozitīvi vērtējams. Attiecības ir bijušas labas visā šajā mūsu neatkarības laikā un tām ir tendence kļūt vēl labākām. Es patiešām neko sliktu nevaru teikt, it īpaši vērtējot mūsu politiskās attiecības ar vienu mērķi — uz Eiropas Savienību un NATO. Un tās noteikti var būt par paraugu citām valstīm.

Par ekonomiskajām attiecībām runājot, jāsaka tā, ka mēs sacenšamies, bet mēs esam arī līdzvērtīgi partneri un viens otru neizkonkurējam.

Kultūras joma ir viena no tām, par ko ir izteikts visvairāk pārmetumu, jo tur attiecības varētu būt vēl ciešākas. Ja savstarpējie sakari ir izveidoti starp muzejiem un bibliotēkām, tad savukārt pārmetumus saņemam no teātra ļaudīm, jo tur attiecības neesot tādas kā iepriekšējā jeb padomju laikā. Tās ir kļuvušas vēsākas. To, protams, ietekmē arī finansu iespējas. Mēs vēstniecībā esam darījuši un palīdzējuši savu iespēju robežās.

Vēl par savstarpējām attiecībām virzībā uz Eiropas Savienību. Patīkami ir dzirdēt to, ka bieži vien jūsu ārlietu ministrs Indulis Bērziņš vai kāds cits Latvijas valstsvīrs saka: mēs neatkārtosim tās kļūdas, ko pieļāvuši igauņi. Tur es neko nevaru piebilst, jo priekšgājējam jau dažkārt gadās kļūmes, un tās viņam uz savas ādas ir jāiznes.

— Tagad, kad esat jau ilgāku laiku uzturējies Latvijā, vai izjūtat igauņu un latviešu īpašo mentalitātes un kultūrvides kopību, ievērojot abu tautu ļoti līdzīgās likteņgaitas tālākā un tuvākā pagātnē?

— Jā, mums pagātnē tiešām ir daudz kopīga, ko nosaka arī ģeogrāfiskais reģions. Un kopīga mums igauņiem un latviešiem ir vairāk nekā ar lietuviešiem, jo ar lietuviešiem jau pirmkārt ir reliģiska atšķirība. Arī no ārpuses mūs uzskata par līdzīgiem. Kad es šeit sāku strādāt, saskatīju kopīgā daudz vairāk nekā tagad. Tagad biežāk saskatu atšķirīgo, kas ir starp igauņu un latviešu tautu. Piemēram, tas izpaužas mentalitātē, temperamentā, mazās un sīkās niansēs cilvēku attiecībās. Tas, protams, nevienam netraucē, bet tieši veido to savas tautas īpatnību. Tas nav tā, ka viens ir labāks, ka viens tur labāk dzied vai labāk skrien. Nē, tādas atšķirības nav, bet tā ir tautas mentalitāte, un tieši tas jau arī ir interesanti un padara latvieti par latvieti un igauni par igauni. Tā ir tā mūsu bagātība, un mums nav jālīdzinās vienam ar otru, mēs katrs gribam būt brīvā zemē saimnieki un mums nav jāsaplūst kopā. Bet šīs atšķirības mūs savstarpēji bagātina. Šīs atšķirības mums ir jāizmanto pragmatiski, un mums priekšā stāv tas, ka arī formāli ir jākļūst par ES locekļiem.

— Kā vērtējat Baltijas valstu kopīgo virzību uz Eiropas Savienību un NATO? Vai nav pamats uzskatīt, ka pašlaik Baltijas valstu sadarbība dažādu, gan starptautiska līmeņa, gan savstarpēju, jautājumu risināšanā ir konsekventāka nekā jebkad agrāk?

— Šis ir labs jautājums, kurā gandrīz jau ir ietverta arī atbilde. Sadarbība ir labāka nekā jebkad agrāk — ļoti vienkārši un loģiski. Baltijas valstīm šī sadarbība ir nepieciešamība, un būtu muļķīgi, ja to neveicinātu un neizmantotu tās iespējas, ko dod tāds darbs, ko var veikt kopīgi. Ja uzskaitītu visas pozitīvās šī kopdarba puses un arī negatīvās, kuras dažkārt mēdz akcentēt iekšpolitisko svārstību laikā un arī ārpolitikā, iznāk, ka mums it kā nav nekādas sadarbības. Bet, kad sāk rūpīgāk skatīties, kā šī sadarbība īstenojas, kas tad tiek darīts, kādas tad ir šīs attiecības, tad pārsvarā noteikti ir pozitīvais, tas, ka šī sadarbība notiek ļoti labā līmenī, un tas var būt pat par paraugu daudzām citām Eiropas valstīm, starp kurām šādas labas sadarbības nav. Tie nav tikai mani subjektīvi uzskati. Tieši šī sadarbība pastiprinās pēdējā laikā, gan aizsardzības un abu valstu drošības jomā, gan valstu augstāko amatpersonu līmenī, gan Baltijas Ministru padomes un Baltijas asamblejas ietvaros.

Tie ir pavisam cieši sakari, tā ir cieša vienprātība un cieša kopēju problēmu risināšana. Lietpratīga šīs sadarbības izmantošana ir mūsu prioritāte.

Vēl vienu mūsu sadarbības liecību es varētu minēt sakarā ar to, ka iepriekšējos gados Lietuvas un Igaunijas valsts svētkos Rīgas ielās pie visām mājām neplīvoja valsts karogi. Bet šajā gadā beidzot tie būs, un tas liecina arī par īpašo saistību ar abām kaimiņvalstīm, un tā ir arī cieņas izrādīšana. Interese no Latvijas puses noteikti ir, un man kā citas valsts pārstāvim tas ir ļoti patīkami.

— Kā vērtējat savu tautiešu sabiedriskās un saimnieciskās aktivitātes šeit, Latvijā?

— Runājot par saimnieciskām aktivitātēm, jāsaka, ka igauņu uzņēmēji ienāk Latvijā augošā proporcijā, jo ir apmēram 700 uzņēmēju, kam ir cieši kontakti Latvijā. Firmām ir ļoti liela interese šeit attīstīt savu biznesu.

Kultūras aktivitātes, manuprāt, varētu būt vēl plašākas. Bet tā jau ir tāda joma, kur vienmēr var būt uzlabojumi un saites aizvien var kļūt ciešākas. Un šeit es atkal atceros kaut ko no vēstures. Šajā gadā mēs svinam Kristjana Jāka Petersona 200 gadu jubileju, kas savulaik bija Rīgas zēns un kas bija igaunis, bet viņa dvēsele un viņa gars un darbs faktiski bija šeit — starp Igauniju un Latviju. Un šo vārdu mēs varam atgādināt un cildināt tautiešiem šeit, vēstniecībā, sarīkojumā, kas notiks 1. martā. Tieši vēstniecībā kultūras dzīve šajā gadā būs ļoti rosīga.

— Savukārt kāda interese ir Igaunijā par Rīgas — kādreizējās Livonijas galvaspilsētas — 800 gadu svinībām?

— Esmu lasījis pāris rakstus igauņu izdevumos, bet domāju, ka reklāma igauņu presē varētu būt plašāka. Bet iniciatīvai tomēr būtu jānāk no šejienes, no Rīgas, domāju, ka igauņu prese būtu ieinteresēta ievietot iespējami vairāk informācijas. Bet Rīgā uz pasākumiem igauņiem nokļūt nav problēmu.

Šo 2001. gadu un līdz ar to arī Igaunijas valsts neatkarības proklamēšanas dienu atzīmējam zem Rīgā dzimušā dzejnieka un valodnieka jeb, kā viņš pats sevi dēvējis, "zemnieku dziesminieka" Kristjana Jāka Petersona ( Kristjan Jaak Peterson ) (1801–1822) zīmes, kurš uzskatīja, ka tomēr ir iespējama igauņu nacionālās literatūras radīšana. Lūk, viņa dzejas rindas tulkojumā:

"Vai tad šīs zemes valoda dziesmu vējā,

līdz debesīm paceļoties augšup,

nevar sev mūžību rast?"

Arī Igaunijas vēstniecībā Rīgā 1. martā notiks svinīgs sarīkojums, kas veltīts dižā igauņu tautas dēla 200 gadu dzimšanas dienas atcerei.

Kristīne Ducmane — "Latvijas Vēstnesim"