REFERĀTI

Eiropas vienotības ceļi

GUNTARS ĀBOLS, Ārlietu ministrijas padomnieks

Nobeigums. Sākums nr.62 (10.04.96.), nr.63 (11.04.96.)

3. Mastrihtas līgums un Eiropas paplašināšanās

Mūsu gadu simta pēdējais desmits iezvanīja divas būtiskas pārmaiņas Eiropas biedrošanās procesā. Pirmā no tām bija plānota — tā bija Mastrihtas konference. Otrā turpretim bija sākotnēji neparedzēta — kā secība lielajiem vēstures pagriezieniem 1989.—1991.gadā, kas atdeva rīcības brīvību sešām Centrāleiropas un trijām Baltijas valstīm. Eiropas Savienībai nācās lemt par savu aplašināšanos, uzņemot šīs atdzimušās valstis, kas vēsturiski un kulturāli piederēja Eiropai.

Mastrihtas līgums galvenajos vilcienos bija tuvu noslēgumam (parakstīts 1992.gada februārī), kad vēsture tam aizsteidzās garām. Tas bija iecerēts kā būtisks pagrieziens, jo saimnieciskajai kopienai bija jākļūst par Savienību ar politiskas savienības ambīcijām.

Kopš gadu desmitiem Eiropas organizēšanas darbā pastāv konflikts starp divām strukturālām idejām, kad jāizvēlas starp valstu savienību vai savienotu valsti. Valstu savienība, kā to izsaka pats vārds, ir brīvprātīgi izlemta sadarbība starp suverēnām valstīm. Turpretim savienotā valstī dalībnieki nodod kādai pārnacionālai varai pašas zīmīgākās no suverenitātes iezīmēm. Savienotas valstis darbojas uz federatīviem principiem, kas labi definēti un kuru sekmīgie praktiskie paraugi ir ASV un Vācijas Federatīvā Republika. Lai gan Eiropas veidošanā federācijas ideja vienmēr atdūrusies uz ļoti apņēmīgu pretestību dažās no lielajām un vecajām zemēm (Francija, Anglija), kur laba tautas daļa nevēlas zaudēt savu tūkstoš gadu veidoto identitāti un ieplūst kādā federatīvā Bābelē.

Tomēr racionāls skats nākotnē vienlaikus visus pārliecina, ka jāiet tālāk par valstu sadarbību, ka vajadzīga stingrāka, strukturēta kopiena. Notikumi Dienvidslāvijā pierādīja nepieciešamību radīt kopēju Eiropas ārējo un drošības politiku. Eiropas valūtas sistēmas (“čūskas”) sabrukums norādīja uz kopējas naudas vēlamību.

Francijas un Vācijas vadība nekādi nevarēja samierināties, ka tām kā pasaules pirmajai ekonomiskajai varai (lielāks IKP un lielāka tirdzniecības kopsumma nekā ASV) ir tik mazs svars politiskajā jomā. Nevēloties izsaukt jaunus “ticības karus” (Vācija vēlas formālu federāciju, Francija — ne), tad Mastrihtas līgums mēģina ieviest vairākus federatīvus principus, bet ne federāciju pašu. Un nosaukums “kopiena” kļūst par Savienību.

Vistālāk federācijas virzienā iet lēmums par naudu. Līgums noteic, kā pie kopējas naudas nokļūt, kādiem kritērijiem jāatbilst, lai zemes valūta varētu piedalīties kopējā “EURO” (bijušā ekija) saimniecībā. Un tie ir četri:

budžeta deficīts ne vairāk kā 3% no IKP,

valsts parādi ne vairāk kā 60% no IKP,

inflācija ne vairāk kā +1,5% iepretim 3% Eiropas valstu caurmērā,

nacionālajai valūtai jābūt stabilai iepretim pārējām dalībniecēm.

Neskatoties uz saimnieciskās konjunktūras noslieci, kas kopš Mastrihtas lēmuma ir pasliktinājusies, Vācija un Francija ir atkārtoti apliecinājušas savu apņēmību ieviest EURO pirms gadu simta beigām, droši vien tām pievienosies Beniluksa zemes, bet par pārējiem vēl šaubas.

Tikpat zīmīgs solis uz dziļāku savienību ir Kopējā ārpolitika un drošības politika. Lai tās kļūtu par realitātēm, jāpārvar vairāki funkcionāli šķēršļi. Arī metode nebūt nav tik skaidri iezīmēta, un gala rezultāts nav tik skaidri saskatāms, kā tas ir attiecībā uz EURO kopējo naudu.

Ārpolitika jau pēc būtības ir grūts jautājums, jo tās izpilde prasa mazākus vai lielākus līdzekļus un pat karavīru dzīvības. Eiropas valstis gan jūtas solidāras, bet nav gluži droši, ka šī solidaritāte ir pietiekoši dziļa, lai visas dalībvalstis piedalītos budžetā un sūtītu savus karavīrus apdzēst kara liesmas kādā Eiropas stūrī. Kopējā ārpolitika, kas ietekmētu pasaules politiku, nevar rasties, ja nav kopējas politiskās gribas un apņēmības to uzspiest notikumiem, neraugoties uz cenu. Bet Mastrihtas līgums paredz radīt vajadzīgo “orgānu”.

Tāpat Mastrihtas līgums paredz ciešu sadarbību politiskajā un juridiskajā jomā, lai radītu vienveidīgu pieeju un pat kopēju darbību, apkarojot nelegālo imigrāciju, narkotikas tirgu, terorismu un nelegālo līdzekļu “mazgāšanu”. Lai šos projektus izstrādātu tā, lai tie kļūtu par dzīvu ES sastāvdaļu, 1996.gadā bija paredzēta Starpvaldību konference.

Tomēr šķiet, ka vēl viens jautājumu komplekss dominēs pār Eiropu. Runa būs par ES darba kārtību, metodēm lēmumu pieņemšanā, vadības svara sadalīšanu starp dalībvalstīm, Savienības Padomes, Komisijas un Parlamenta komplektēšana un kompetence. Šo pozīciju revīziju padara par nepieciešamu izlemtā paplašināšanās. Nebija nemaz tik viegli sadarboties 6 valstīm, vēl grūtāk kļuva ar 12 vai 15 valstīm, bet gandrīz jau neiespējami ar 25 vai 30 valstīm.

Taču pēdējos četros gados, kopš lielajām politiskajām pārmaiņām Austrumeiropā, paplašināšanās ir bijusi visās Savienības Padomes dienas kārtībās, līdz pat pēdējam sammitam 1995.gada Madridē. Un visu laiku sacenšas vairāki viedokļi un dažādas intereses.

Ideoloģiski pareizam un savā vispārējā principā pieņemtam ieskatam, ka Eiropa nevar būt pilnīga bez savas Austrumeiropas daļas, pretī stāv daudzi un dažādi iebildumi. Skaidri izteiktus vai neizteiktus iebildumus motivē gan saimnieciski, gan drošības apsvērumi. Piemēram, kā jau redzējām aprakstā par Kopējo lauksaimniecības un Kopējo reģionālo politiku, tās abas patērē turpat vai 90% no Eiropas 70 miljardu budžeta. Uzņemot jaunus biedrus, kas vairumā ir lauksaimniecības zemes un kuru IKP ir vēl zemāks nekā nabagākajiem ES locekļiem, nozīmētu samazināt visus tos labumus, kas šodien plūst no Briseles, it īpaši uz Eiropas dienvidiem.

Līdzīgi drošības problēma, pēc Bosnijā vērotā, kļūst īsti akūta. Tā ietver Rumānijas rūgstošās problēmas ar ungāru apdzīvotajiem apgabaliem. Bet īpašu svaru ieņem Baltijas valstu — Krievijas nedraudzīgās attiecības.

Tāpēc dažās attālākajās zemēs vienu laiku valdīja uzskats, ka nākamās ES robežas velkamas uz PSRS 1990.gada robežām. Baltiešu vēsturniekiem šeit būs tēzes materiāls izsekot dažādiem iespaidiem un pagriezieniem, kas beidzot noveda pie vienprātīgā un nepārprotamā ES lēmuma ieslēgt Baltijas valstis uzņemamo kandidātu sarakstā un noslēgt ar tām asociēto līgumu jau 1995.gada jūnijā. Dabiski, šis lēmums vēl negarantē uzņemšanu par pilntiesīgu biedru, tas būs atkarīgs no mūsu pašu darba, kārtojot mūsu tiesiskās un ekonomiskās struktūras un harmonizējot tās ar Eiropu. Tomēr šis lēmums atver Latvijai ceļu uz labklājību un drošību spēcīgās Savienības paspārnē.

Tajā pašā laikā ES ir deklarējusi, ka arī ar Ukrainu un Krieviju tā meklēs visplašāko sadarbību. Tomēr nav paredzams, ka šīs zemes varētu kļūt par ES biedrēm. Baltijas valstis ir vienīgās no bijušās Padomju Savienības, ko paredzēts uzņemt.

Ir saprotams, ka Latvijas sabiedriskā doma informācijas trūkuma dēļ nav pilnībā izvērtējusi šo Latvijas valstij un tautai tik nozīmīgo vēsturisko pagriezienu. Atstājot vēsturniekam gala vārdu pēc tam, kad atvērsies arhīvi, šodien varam tikai teikt, ka nekas nozīmīgs nenotiek nejauši. Ja Vācija pieprasīja ātru rīcību, lai likvidētu sajukumu un varas tukšumu uz savas austrumu robežas, tad Baltijas valstis laicīgi iekļuva šajā aizejošajā kuģī, pateicoties trijiem faktoriem:

Baltijas valstu valdību rezolūtajai nostājai uz reformu ceļa;

Baltijas diplomātu veiksmei, neitralizējot naidīgos un izsaucot aktīvu atbalstu no draudzīgajiem spēkiem;

un, varbūt pats galvenais — pateicoties ļoti enerģiskajai un neatlaidīgajai Dānijas nostājai par Baltijas valstīm Savienības Padomē (Zviedrija un Somija taču pašas piedalās tikai kopš 1994.gada beigām).

Līdz ar to Eiropas dinamika nerimstas. Savienība nav iestindzis veidojums, tā ir pastāvīgā plūsmā, pastāvīgā jauntapšanā. Bet kāda būs nākotne?

4. Starpvaldību

konference un nākotne

Starpvaldību konference (IGC) sāka savu darbu 1996.gada 29.martā Turīnā. Sešus mēnešus ilgstošās sagatavošanas sanāksmēs, kuras vadīja tagadējais Spānijas ārlietu ministrs Karloss Vestendorps, pierādījās, ka konferencei būs lielas grūtības atrast kopīgi apstiprinātas atbildes jautājumiem, kas ES tālākai darbībai tomēr nedrīkstētu palikt bez atrisinājuma.

Lai samazinātu problēmu skaitu, daudzus sekundārus dienas kārtības punktus atstās neskartus. Vienu no galvenajiem – kopējo naudu — nepārspriedīs, lai neceltos jauni iebildumi, jo valdības uzskata, ka ceļš ir nosprausts un atliek vienīgi sekot kalendārā noteiktiem pārejas posmiem. Tāpat nerunās par mūžīgo strīdus ābolu — kopējo lauksaimniecības politiku. Tas ir tas pats smagākais budžeta postenis, un līdz ar to tūdaļ paceltos jautājums, cik izmaksās paplašināšanās un kur šos līdzekļus ņems. Tiem, kas devuši piekrišanu paplašināšanai ar apslēptām rezervēm, tas dotu iespēju revizēt paplašināšanos vai revizēt lauksaimniecības politiku vai pat abas divas. Tādu “matrjoškas” tipa jautājumu netrūkst, kur apslēptā motivācija parādās tikai pēc trešās čaulas.

Konference rūpēsies tikai par galvenajām tēmām, kas sastāv no diviem problēmu kompleksiem. Pirmajam ir tālejoša politiska nozīme. Mastrihtas līgums paredz kopēju ārējo un drošības politiku (PESC). Tās organizācija un darbošanās veids ir jādefinē IGC. Otrais ir administratīvi politisks komplekss, jo jāpārorganizē ES vadošo orgānu komplektēšana, lēmumu pieņemšana un darbības veids. To, kas tagad ir spēkā, izstrādāja, kad Eiropas Kopienā bija seši biedri. Šodien ar piecpadsmit locekļiem darbošanās kļūst smaga, bet tā būs neiespējama ar paredzamajām 25 līdz 30 dalībvalstīm. Un šiem jautājumiem ir pietiekoši atskabargu, lai pat ar vienotu motivāciju atrisinājumi nebūtu viegli.

Bet Turīnā diemžēl vienotas motivācijas pat par gala mērķi trūkst. Jo, lielos vilcienos izsakoties, var teikt, ka vadošās un mazākās zemes grupējas zem dažādiem karogiem:

Apvienotā Karaļvalsts noteikti nevēlas nekādu politisku Eiropu un nekādu suverenitātes pārnešanu. Tās mērķis ir ierobežoti komerciāls: Eiropai jākļūst par brīvu tirgus telpu, un nekam vairāk.

Francija un Vācija ir politiskās Eiropas čempioni, bet katra to saskata savādāk: Vācija — kā federētu valstu savienību, Francija — kā suverēnu valstu savienību.

Mazās valstis, kuras tagad ir skaitliskā vairākumā, ir norūpējušās, ka plānotie “cietie kodoli” varētu pārvērsties lielvalstu direktorātā.

Visu šo apsvērumu dēļ šīs sarunas gūst piesardzības toņkārtu un balstās uz jau publiski izskaidrotām pozīcijām.

Viens no kopējiem gala mērķiem gan ir skaidrs — Kopējās ārējās un drošības politikas galā ir kopēja aizsardzība. Tomēr, kaut arī ES pēc būtības un pēc līguma nepieļauj neitralitāti, ar pēdējo paplašināšanos Eiropā nu ienāca arī tradicionālie neitrālisti — tādi kā Zviedrija, vai miera līgumu piespiestie neitrālisti — tādi kā Somija un Austrija. Tradīcijas tūdaļ neizgaist. Bet tādas mazās Eiropas zemes kā Portugāle, Črija, Grieķija nav sevišķi ieinteresētas sargāt Eiropas robežas pret kaut kādiem Bosnijai līdzīgiem notikumiem. Tās ir par nabagām, lai piedalītos jaunos pasākumos, un tās jūtas pasargātas zem NATO pajumtes, tāpat kā pēdējos 30 gados.

Vienīgi Eiropas lielvalstīm, kurām simtiem gadu garajā vēsturē bija parasts piedalīties Eiropas un pat pasaules likteņu noteikšanā, pašreizējā bezspēcība nav pieņemama. Tām nekas nav atstājis dziļāku traumu kā serbu milicijas pie stabiem pieķēdētie franču, angļu un spāņu karavīri. Šīs lielvalstis nāk uz konferenci ar apņēmību organizēt Eiropas potenciālu efektīvā spēkā.

Līdz ar to rodas pirmā problēma: kā organizēt tos, kas vēlas piedalīties, atstājot pie malas tos, kas to nevēlas? Dažādi priekšlikumi ir veltīti, dažādi gudri izteicieni izmēģināti: cietais kodols, Eiropa vairākos ātrumos, Eiropa ar mainīgu ģeometriju utt.

Patlaban ir izveidojies konsenss, ka tām ES valstīm, kas vēlas ciešāk un ātrāk savienoties kādai specifiskai kopējai politikai vai politikām, vajag atļaut to darīt. Tās to nevar uzspiest citām, bet citas arī nevar to tām aizliegt. Un šis iekšējais loks paliek atvērts katrai valstij, kas vēlāk izlemtu pievienoties.

Tomēr pat šajā kodolā lēmumu pieņemšana ar balsošanu ir delikāts jautājums. Vienbalsība ir vēlama, bet, ja tā kļūst par doktrīnu, šo darbību var katrā brīdī bloķēt viens citādi domājošais. Vairākums, lai cik tas būtu kvalificēts, arī neder, jo neviena valsts nesūtīs savus karavīrus nāvē, sekojot lēmumam, kas pieņemts ar vairākumu, kurā tā pati nepiedalās.

Pēdējā brīdī Francija un Vācija ir izstrādājušas kompromisu, t.s. “pozitīvo atturēšanos”. Šo pozīciju varēs ieņemt valstis, kas pašas nevēlas aktīvi piedalīties, bet kas nenoraida vai nenosoda paredzēto politiku. Šeit vēl būs jādebatē solidaritātes jēdziens, vai tiem, kas atturas, nebūtu pilnā mērā jāpiedalās zināmas politikas budžetā (Vācija un Japāna maksāja lielas summas par Līča karu).

Tikpat grūti atrisināma ir problēma par Eiropas ārējās un drošības politikas iemiesojumu vienā pārstāvī, kas varētu efektīvi runāt Eiropas vārdā ar Eiropas spēku aiz muguras. Kā ironizēja Kisindžers: “Eiropa, kāds ir tavs telefona numurs?”

Pēc Vācijas federālās formulas ES Komisija būtu Eiropas Valdība un Komisijas prezidents būtu Eiropas eksekutīva galva. Bet tāda formula nav akceptējama Francijai un Anglijai suverenitātes dēļ. “Troika”, t.i., prezidējošās valsts galva, kuram asistē valsts, kas prezidēja iepriekšējo semestri, un valsts, kas prezidēs nākamo semestri, praksē izrādās bez pietiekamas autoritātes (skaita dēļ katra valsts prezidētu reizi 15 gados), nemaz nerunājot par jauno konstelāciju, kur lielais skaits mazo valstu varētu veidot “troikas” ar ļoti nelielu svaru. Arī ad hoc ieceltais Eiropas pārstāvis, kā pašreiz Karls Bilts Dienvidslāvijā, nav saņēmis īstu autoritāti, ko respektētu pašas Eiropas lielvalstis.

Tādējādi sarunās nav iezīmējusies formula, kuru visi būtu gatavi pieņemt. Tāpat skaidrs, ka būtu bezjēdzīgi veidot politiku bez izteiktas autoritātes, kas, šo politiku aizstāvot, var runāt visu vārdā.

Tagad ir panākts konsenss par kopējas politiskās analīzes grupas veidošanas nepieciešamību. Ja nav vienprātības stāvokļa izvērtēšanā, nedz arī projekcijā par nākotni, tad nevar būt kopēja ārpolitika. Tāpēc acīm redzami šī iestāde radīsies IGC noslēgumā.

Vienlaikus Kopējā ārējā un drošības politika (PESC) ir ciešā sakarībā arī ar Kopējo aizsardzības politiku, kurā pa daļai konfrontējas, pa daļai sadarbojas Eiropa un NATO. Bet šis ir plašs temats, kas neietilpst pašreizējās sarunas aplocē.

Noslēdzot jautājumu par KĀDP (fr.PESC), varam gan zīlēt, ka 1997.gada vasarā iezīmēsies ES Kopējās ārpolitikas sākumi, bet, cik valstis tajā piedalīsies un cik enerģisks un rīcības spējīgs būs šis jaunveidojums, to rādīs nākotne.

Otrais IGC reformu komplekss attiecas uz ES vadītajām iestādēm. Savienības Padome, kas sastāv no valstu vai valdību galvām, tāpat ministru padomes nemainīsies principā — acīmredzami tikai manīsies lēmumu pieņemšanas balsošanas kārtība. Arvien plašāks būs to lēmumu loks, ko varēs pieņemt ar kvalificētu vairākumu. Kā veidosies šis kvalificētais vairākums, tas prasīs debates un kompromisu. Vācija iesaka vairākumam divkāršu definīciju: tam jābūt kā valstu skaitā, tā arī iedzīvotāju masā. Šodien Padomē balsis sadalās sekojoši: Vācija, Francija, Itālija, Apvienotā Karaliste — katrai 10, Spānijai 8, Beļģijai, Grieķijai, Nīderlandei un Portugālei — katrai 5, Austrijai un Zviedrijai — katrai 4, Dānijai, Črijai un Somijai — katrai 3 un Luksemburgai 2, kopā 87. Kvalificētais vairākums ir ar 62 balsīm, bloķējošā minoritāte — 26 balsis.

Domājams, ka spēkā paliks t.s. Luksemburgas kompromiss, kas atļauj katrai no valstīm, piesaucot būtiskas nacionālās intereses, aizkavēt lēmuma pieņemšanu, pieprasot tālākas debates. Šo Francijas izdomāto “pēdējo aizsardzības līniju” var uzskatīt kā veto tiesību aizvietotāju mīkstinātā formā.

Līdzīgi ES Padomes efektīvā vadība, kas mainās ik pa semestri, arī nevarēs turpināties kā līdz šim. Pirmkārt, lielais valstu skaits liktu katrai zemei gaidīt savu kārtu 12 vai vairāk gadus. Otrkārt, ievērojamais mazo un ļoti mazo (Malta, Kipra) valstu skaits varētu novājināt ES darbības spēju vairākus gadus pēc kārtas.

Jūtamākas varētu būt maiņas pašas ES Komisijas sastāvā, un līdz ar to mainītos tās svars Eiropas struktūrā. Šodien piecas zemes: Vācija, Francija, Itālija, Apvienotā Karaliste un Spānija, katra nozīmē divus komisārus, pārējās desmit — pa vienam. Jau ar 20 komisāriem kompetenču sadale nav viegla, un dažs labs no komisāriem paliek anonīms visus 5 gadus. Kā šī ES darbībai centrālā iestāde varēs komplektēties ar 25 līdz 30 dalībvalstīm? — būs grūta problēma. Tās zemes, kas nevēlas Komisijai piešķirt īstu tiesiskumu, priecāsies, samazinot viņas pilnīgo reprezentativitāti un pārvēršot Komisiju par sekretariātu, kas rekrutējas pēc kompetencēm. Bet tas nebūtu pa prātam tām valstīm, kas vēlas piešķirt Komisijai vismaz kādas valdībai līdzīgas federatīvas funkcijas.

Eiropas Parlaments ir nākošais cietais rieksts. Skaidrs visiem, ka deputātu skaits jāsamazina, lai pēc paplašināšanas nebūtu jāstrādā ar tūkstošgalvainu tautu vietnieku namu. Ir arī daži citi ievēlēšanas un frakciju formēšanas veidi, kas noveduši EP pie lēmumiem, kurus var uzskatīt par neatbildīgiem. Sagaidāms, ka cīkstēsies divi ieskati: viens prasīs vairāk piedalīšanos EP, otrs - vairāk varas un līdzdarbības nacionālajiem parlamentiem.

Nosaucot tikai šīs pašas galvenās problēmas, redzam, ka vielas konfliktiem netrūkst. Daudzi novērotāji paredz Konferencei neveiksmi, kas apslēpti izpaudīsies sīkos rezultātos, “kalnam dzemdējot pelīti”. Bet optimisti domā citādi. Žakam Širakam Francijā un Helmutam Kolam Vācijā ir pārliecība, ka viņu personīgais statuss vēsturē, tāpat kā viņu valstu likteņi, ir atkarīgi no ES pilnveidošanas. Francija bez Eiropas noslīd sekundārā lomā, Vāciju bez Eiropas draud pārņemt viņas pārspēka dēmoni. Abi šie valstsvīri ir spēkpilni, dinamiski rīkotāji, kuriem neveiksme nav pieņemams rezultāts.

Arī Latvijas cerībām neveiksme būtu sitiens atpakaļ. Tāpēc ticēsim, ka valstsvīru griba un diplomātu izmaņa atvērs tai ceļu uz priekšu.

Par Eiropas un

Latvijas perspektīvi

Mūsuprāt, pirmo reizi latviešu tūkstoš gadu vēsturē parādās gaismas stars, iespēja dzīvot savu dzīvi starp diviem lielajiem dzirnakmeņiem — Vāciju un Krieviju, kas mūs mala pagātnē.

Četras asiņainas vagas iezīmējas mūsu vēsturē: Jānis Briesmīgais ar Livonijas sirojumiem, Lielais Ziemeļu karš, Pirmais pasaules karš un beidzot — Otrais pasaules karš ar 1940.—1945.gada notikumiem. Katrā no tām latviešu tauta zaudēja vairāk nekā trešo daļu no sava dzīvā spēka, un zeme palika izpostīta. Ko nozīmē miers un brīvība strādāt savai labklājībai, to varam saprast, salīdzinot Latviju šodien ar Somiju šodien. 1940.gadā augstākais dzīves līmenis no abām bija Latvijā.

Kopš tiem pašiem tūkstoš gadiem pirmo reizi Eiropas vēsturē ir radusies arī organizācija, kas panākusi vēl nesen neiedomājamo Eiropu bez kara. Šī organizācija ir nule aprakstītā Eiropas Kopiena, kas kļuvusi par Savienību. Tā ir lielā mērā integrējusi savu ekonomiku, un eiropiešu jaunās paaudzes tic sava kontinenta kopējai nākotnei.

Politiskā integrācija sākas tagad, un, kad tā būs paveikta, politiskais svars, kāds būs 400 miljoniem eiropiešu ar pirmo iekšējo kopproduktu, ar pirmo tirdzniecisko jaudu pasaulē, būs tāds, ar ko visiem būs jārēķinās. Šī vara, kā visas īstas demokrātijas, ir miermīlīga. Tajā ieplūst Vācija, viens no tiem dzirnakmeņiem, kas mūs mala.

Nu daudzsološi šī Eiropas Savienība atver savas durvis Baltijas valstīm. Ieiešana pa šīm durvīm atkarīga no mums pašiem, no latviešu tautas. Valdība var izlemt, var ieteikt un aicināt, bet tikai latvieši paši, katrs savā līmenī, zemnieks un skolotājs, strādnieks un ierēdnis, var uzņemties to piepūli, kura būs nepieciešama, lai mūsu likumdošana, mūsu tiesiskās un sadzīves normas harmonizētu ar Eiropā valdošajām.

Nekad vēl vecu vecais un nolietotais teiciens, ka katrs pats ir savas laimes kalējs, nav bijis tik patiess. Miers un labklājība ir aizsniedzamā attālumā. Daži gadi, varbūt pieci, un Latvija varētu būt pāri savu problēmu kalnam.

Tikai šī piepūle jāuzņemas bez ilūzijām. Mēs neejam uz zemi, kur tek piens un medus, bet mēs ejam, lai ieslēgtu savu valsti vienā tiesiskā telpā, kur labklājība un sociālā aizsardzība ir līmenī, kas nav aizsniegts vēl nekur citur.

Domāju, nav vajadzīgs komentēt, kas mūs sagaida, ja nebūsim gribējuši vai varējuši pieslēgties Eiropai. Otrais dzirnu ritenis aizvien ir gatavs malt, un ko tas nozīmē, zinām mēs visi.

Referāta tēzes 6.Saeimas Eiropas lietu komisijā 1996.gada 1.aprīlī