Izcilākajam Latvijas viduslaiku vēstures pētniekam

Pirmā A.Švābes balva — Teodoram Zeidam

Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāts piešķīris LZA Arveda Švābes balvu plaši pazīstamajam un autoritatīvajam Latvijas viduslaiku vēsturniekam Teodoram Zeidam. Diemžēl zinātnieks to nevarēs saņemt: viņa darbīgais mūžs, pienākumu pildot, pēkšņi noslēdzās 1994.gada 28.jūnijā. Tajā laikā viņš bija Latvijā un tālu aiz tās robežām visai cienīts Baltijas un Eiropas vēstures speciālists, habilitētais vēstures zinātņu doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktors, profesors, spēcīgs teorētiķis, cilvēks ar milzīgām darba spējām, plašu redzesloku un izcilām zināšanām. Čpaši nozīmīgas tās bija viduslaiku vēstures jautājumos, pagātnes pētījumu avotos un izziņas darba metodikā. Pētnieks interesējās arī par citiem vēstures periodiem un varēja profesionāli diskutēt kā par senvēstures, tā jaunlaiku vēstures jautājumiem.

Teodors Zeids piedzima Jelgavas sētnieka ģimenē 1912.gada 1.augustā. 1930. gadā viņš absolvēja Jelgavas klasisko ģimnāziju un par teicamām sekmēm saņēma zelta medaļu. To jaunietis izpelnījās ar latīņu valodā uzrakstīto sacerējumu “Par Vergilija dzīvi un darbiem”. Tālākais ceļš veda uz Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultāti, kurā viņš studēja vēsturi no 1930. līdz 1940.gadam.

T.Zeids jau mācību laikā nodibināja ciešus zinātniskus kontaktus ar toreizējiem vēstures pētniekiem un sāka patsāvīgas darba gaitas. Kā labi sagatavotu un ar lielu radošu potenciālu apveltītu jaunieti viņu jau pirmajā studiju gadā pieņēma darbā par subasistentu Filoloģijas un filozofijas fakultātē. Mācību laikā students sāka sadarboties ar autoritatīvo Latvijas vēsturnieku Arvedu Švābi, kļuva par vienu no viņa cītīgākajiem skolniekiem. Sadarbība un savstarpējās simpātijas 1937. gadā ieveda T.Zeidu Latviešu konversācijas vārdnīcas redakcijas kolektīvā, kurā viņš strādāja kā redaktors līdz 1940.gadam. Vārdnīcas 19.sējumā 1939.gadā publicēja topošā zinātnieka jaunības gadu nozīmīgāko pētījumu “Senprūšu vēsture”. Vārdnīcā publicēti arī citi viņa raksti. Izdevuma atbildīgais redaktors bija A.Švābe.

Darbs Konversācijas vārdnīcas redakcijā paplašināja T.Zeida redzesloku, padziļināja zināšanas, deva lielu organizatoriskā un rediģēšanas darba pieredzi. Tam bija milzīga nozīme visā turpmākajā zinātnieka darbībā.

1940.gadā padomju vara pārtrauca Latviešu konversācijas vārdnīcas izdošanu. T.Zeids atgriezās LU Vēstures un filoloģijas fakultātes Latvijas vēstures katedras asistenta amatā. 1941.gada jūlijā — 1942.gada maijā viņš mācījās Universitātes aspirantūrā, bet pēc tam līdz 1944.gada oktobrim bija zinātniskais līdzstrādnieks Vēstures krātuvē. 1944.gada oktobrī pētnieks kļuva par Latvijas Valsts Universitātes Vēstures institūta zinātnisko līdzstrādnieku un Vēstures fakultātes pasniedzēju. Vairākus gadu desmitus viņš lasīja dažādus Latvijas vēstures un viduslaiku vēstures kursus, tajā skaitā Rīgas senāko vēsturi, Latvijas vēstures avotu mācību, historiogrāfiju, vēsturisko ģeogrāfiju. T.Zeidam bija dziļa loģiska domāšana, veikls stāstījums, analītiska pieeja vēstures procesiem, spēja saskatīt to kopsakarības. Pateicoties šīm spējām un plašajām zināšanām, viņš kļuva par vienu no populārākajiem fakultātes pasniedzējiem.

1946.gadā nodibināja Latvijas Zinātņu akadēmiju un LVU Vēstures institūtu pārveidoja par ZA Vēstures un materiālās kultūras institūtu. T.Zeids šajā kļuva par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku un par materiālās kultūras sektora vadītāju, strādāja tajā amatā līdz 1958.gadam.

1955.gadā par pētījumu “Feodālisma attīstības pamatposmi Latvijā 12. — 18.gadsimtā” viņš ieguva vēstures zinātņu kandidāta grādu. 1991.gadā Latvijas Zinātnes padome viņam piešķīra habilitētā vēstures zinātņu doktora grādu. Latvijas Zinātņu akadēmija T.Zeidu ievēlēja par goda doktoru.

T.Zeida vadītie arheologi jau 1949.gadā sāka izrakumus lielajā Asotes pilskalnā, kam sekoja pētījumi Tērvetes un citos pilskalnos. Izrakumi sniedza daudz jaunu ziņu par senās Latvijas iedzīvotāju saimniecisko darbību, kultūru, sakariem ar citiem etnosiem un daudz ko citu. Nodibinājās radoši starptautiski kontakti ar igauņu, krievu, lietuviešu un citu tautu arheologiem.

T.Zeids 1958.gada janvārī pārgāja vecākā zinātniskā līdzstrādnieka darbā uz Latvijas seno un viduslaiku vēstures sektoru, bet 1962.gada 1.aprīlī kļuva par šā sektora vadītāju. Šajā amatā viņš palika līdz 1987.gada 1.oktobrim, kad formāli kļuva par vadošo zinātnisko līdzstrādnieku, bet faktiski vadīja sektoru līdz sava raženā mūža beigām.

T.Zeida darbības būtiska sastāvdaļa bija jauno zinātnieku audzināšana, ko viņš uzsāka ar speckursu un specsemināru darbību, kursa un diplomdarbiem un nobeidza ar kandidāta un doktora disertāciju vadīšanu. Viņš mācīja saviem audzēkņiem darba metodiku, prasmi strādāt ar arhīva dokumentiem un citiem avotiem, izprast to ticamību un izmantošanas iespējas.

Profesora mūža visredzamākais devums ir viņa uzrakstītās grāmatas, to daļas, rediģētie un sastādītie kolektīvie darbi, simtiem zinātnisku un populārzinātnisku rakstu. Te minēsim monogrāfijas “Feodālisms Livonijā” (1951) un “Latvijas vēstures avoti (līdz 1800.gadam)” (1992), nodaļas par Latvijas vēsturi XIII — XVII gadsimtā, kā arī par Latgali un Kurzemes hercogisti XVIII gadsimtā akadēmiķa J.Zuša rediģētajā 1953.gadā izdotajā “Latvijas PSR vēsturē”, kolektīvo darbu “Feodālā Rīga” (1978), Johana Kristofa Broces “Zīmējumu un aprakstu” 1. sējumu “Rīgas skati, ļaudis un ēkas” (1992).

Pēc T.Zeida un M.Stepermaņa kopidejas 1956.gada rudenī Vēstures institūtā nodibināja rakstu krājumu sēriju “Arheoloģija un etnogrāfija”, kuras 1. sējums iznāca jau 1957.gadā, pagaidām pēdējais — 17. sējums — 1994.gadā.

T.Zeida raksti par Latvijas viduslaiku vēstures jautājumiem publicēti daudzos zinātniskos žurnālos un grāmatās Krievijā, Latvijā, Lietuvā, Vācijā. Šo pētījumu kopā nozīmīgu vietu ieņem darbi par Rīgas vēsturi, tajā skaitā arī par pilsētas sākumiem, un raksti par Latvijas amatniecības stāvokli.

Viens no vispaliekošākajiem T.Zeida devumiem Latvijas vēstures pētniecībai ir Kurzemes zemes arhīva atgūšana un pārvešana uz Rīgu. Uzturoties Vācijas pilsētā Merzeburgā 1969.gada pavasarī, viņam tās arhīvā izdevās atrast minēto par zudušu turēto visai bagāto Kurzemes dokumentu kolekciju.

T.Zeids bija sabiedriski aktīvs, kolektīvā cienīts cilvēks, kas iesaistījās dažādu zinātnes un kultūras dzīves jautājumu risināšanā. Viņš bija arī augstas klases šahists, kas piedalījās dažāda līmeņa turnīros un brīvajos brīžos labprāt spēlēja kādu partiju ar institūta kolēģiem.

Zinātnieka liels nopelns ir tas, ka, būdams dažādu Latvijas un bij. PSRS mēroga padomju un komisiju loceklis, viņš četrdesmitajos līdz sešdesmitajos gados kopā ar akadēmiķi Jāni Zuti un Marģeru Stepermani daudzās kritiskās situācijās glabā Latvijas vēstures zinātni, it īpaši arheoloģiju un etnogrāfiju, arī atsevišķus pētniekus. Atmiņā īpaši saglabājusies T.Zeida viscaur atbalstošā attieksmes pret Brīvdabas muzeju, kad 1952. — 1953.gadā tas saņēma nepamatotus pārmetumus un bija iespējama pat muzeja slēgšana. Viņa asais prāts un domas ātrā reakcija vairākas reizes palīdzēja atvairīt toreizējos uzbrucējus.

Visos radošā darba gados T.Zeids sniedza nesavtīgu palīdzību izglītības, kultūras, pieminekļu aizsardzības, arhitektūras un celtniecības iestādēm: vērtēja mācību grāmatas un muzeju ekspozīciju plānus, palīdzēja izstrādāt noteikumus par centrālo muzeju palīdzību rajonu muzejiem, sastādīja Latvijas vēstures mācību kartes, sniedza konsultācijas izdevniecībām, recenzēja un rediģēja izdodamās grāmatas, sastādīja izziņas par vēsturiskām vietām, notikumiem, pieminekļiem.

T.Zeids brīvi runāja angļu, krievu, latviešu un vācu valodā, bez grūtībām lasīja grieķu, latīņu, lejasvācu un citās valodās. Valodu prasme viņam pavēra ceļu uz starptautisko zinātni.

Teodora Zeida plašo darbību un bagāto zinātnisko devumu nav iespējams aplūkot un izvērtēt dažās rindkopās. Ceru, ka šis viņa dzīves faktu uzskaitījums rosinās zinātnes vēsturniekus nopietnākiem analītiskiem pētījumiem. Vislabāko ainu, protams, sniegs viņa darbu rūpīga studēšana un avotu pārzināšana. T.Zeida publicēto atziņu norādīšanai un izvērtēšanai, diskusijām par viņu vajadzīgi īpaši apcerējumi, pat grāmatas. A.Švābes balva ir piešķirta tās cienīgam Latvijas vēsturniekam.

Plaši pazīstamā latviešu vēsturnieka, tiesību zinātnieka un rakstnieka, profesora Arveda Švābes vārdā nosaukto balvu Latvijas vēsturē 1995.gadā iedibināja Latvijas Zinātņu akadēmija.

Arveds Švābe (dzimis 1888.gadā Lielstraupē, miris 1959.gadā Stokholmā) — visai produktīvs latviešu zinātnieks, kurš rakstījis par dažādiem vēstures, folkloras, literatūras, tiesību vēstures un citiem jautājumiem. Darbojies arī kā dzejnieks, publicists, rakstnieks un tulkotājs. Atzīts pedagogs: no 1930.gada Latvijas Universitātes docents, no 1932. līdz 1940.gadam — profesors. 1941. — 1944.gadā bija Vēstures krātuves direktors. Izcils vēstures arhīvu fondu zinātājs. 1944.gadā emigrēja uz Vāciju. 1949.gadā pārcēlās uz Zviedriju, kur strādāja Stokholmas universitātes arhīvā. A.Švābes nozīmīgākais zinātniskais devums — “Latviešu konversācijas vārdnīcas” 21 sējuma (1927 — 1940) sastādītājs un galvenais redaktors, divsējumu “Latvju kultūras vēsture” (1921, 1922), “Pagasta vēsture” (1926), divsējumu “Straumes un avoti” (1938, 1940), “Latvijas vēsture 1800. — 1914.” (1958, 1991) un citu grāmatu autors. Rediģējis arī 1950. — 1955.gadā iznākušo trīssējumu “Latvju enciklopēdiju”. LZA Arveda Švābes balvu Latvijas vēsturē 1996.gadā piešķīrusi pirmo reizi.

Tās finansiālais atbalstītājs ir 1907.gadā dzimušais bilskietis, autoritatīvais Latvijas kultūras un sabiedriskais darbinieks, pedagogs Jānis Labsvīrs. Kopš 1950.gada viņš dzīvo ASV, kur kļuvis par tautsaimniecības profesoru Indiānas valsts universitātē Terhautā (Terre Haute). J. Labsvīrs ir daudzu zinātnisku rakstu un vairāku grāmatu autors. Aktīvi atbalsta latviešu izglītības un zinātnes attīstīšanas procesus. 1994.gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktoru, 1995.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. A.Švābes balvu finansiāli atbalstīja arī Latviešu akadēmiskā organizācija Zviedrijā.

LU Latvijas vēstures institūta Zinātniskā dome kā kandidātu uz šo balvu izvirzīja A.Švābes skolnieku un līdzstrādnieku, populāro Latvijas viduslaiku vēsturnieku Teodoru Zeidu. Latvijas Zinātņu akadēmijas ekspertu komisija 1996.gada 2.aprīlī vienbalsīgi nolēma lūgt LZA Senātu piešķirt šo balvu T.Zeidam (pēc nāves) un par attiecīgo summu sakopt viņa atdusas vietu. LZA Senāts ierosinājumu atbalstīja un piešķīra balvu Teodoram Zeidam.

Attēļā: Akadēmiķis Jānis Stradiņš sveic profesoru Teodoru Zeidu 80 gadu jubilejā 1992.gada 1.augustā.

LZA akadēmiķis

Saulvedis Cimermanis

Foto: A.Dzenis