PROBLĒMA SARUNAS PAR KOOPERĀCIJU. 2.

Par pamatiem un pamatjēdzieniem

Ekonomists Andris Miglavs — "Latvijas Vēstnesim"

Sarunas turpinājums.
Sākums — “LV” nr.64., 12.04.1996.

Kapitāls rada jaunu kapitālu

Tā ir sena un dzīvē jau pierādījusies patiesība. Cik ilgi tu pats ar savu darbu palīdzēsi radīt kapitālu citam? Varbūt izdevīgāk tikt galā saviem spēkiem? Tāda vai līdzīga doma noteikti ienākusi prātā ne vienam vien zemniekam — it īpaši situācijā, kad viss, izņemot paša ražoto produkciju, ir nesamērīgi dārgs. Un bieži šī doma apdzisusi prātojumos, ka dēļ 5 ha zemes kombainu un augstražīgu precīzas izsējas sējmašīnu pirkt jau nu gan nav vērts, ka dēļ pāris cūkām uz attālāku gaļas kombinātu, kur gan vairāk maksā, nav vērts braukt, un tā tālāk. Ja nu tā visa būtu vairāk — vairāk zemes, vairāk lopu, vairāk visa kā cita, tad gan būtu vērts domāt par sava uzņēmuma vai sabiedrības veidošanu, bet tā... aiziesim labāk pie tā paša kaimiņa.

Un tieši tādēļ ir pienācis laiks nopietni padomāt par tādu uzņēmējdarbības veidu kā kooperatīvi. Kooperatīvs nebūt nav tas pats, kas kolhozs, kaut gan kolhozs savā laikā bija viens no kooperatīvu veidiem. Tādēļ vēl un vēlreiz jārunā par to, kas ir kooperācija, kādēļ tā vispār ir, kā kooperēties un lauzt cilvēku stereotipo domāšanu.

Kooperācija no klasiskā redzespunkta

Kooperācija ir darbība, kad vairākas personas, kurām ir kopīgas intereses, apvieno savus pūliņus, lai sasniegtu noteiktu mērķi, kuru katrs no viņiem atsevišķi sasniegt nevar.

Kooperācija kā darbība var būt neformāla (pēc principa: tu — man, es — tev) un formāla (noformēta ar juridiskiem dokumentiem — līgumiem u.c.). Šī kooperācija var izpausties arī caur kooperatīvo sabiedrību jeb kooperatīvu.

Kas ir kooperatīvā sabiedrība

Kooperatīvā sabiedrība ir viens no uzņēmējsabiedrību veidiem, ko paredz mūsu valsts likums par uzņēmējdarbību.

Kooperatīvā sabiedrība vispār var nenodarboties ar uzņēmējdarbību. Tā vienkārši var apvienot kooperatīvās sabiedrības biedru intereses un izmantot citu uzņēmumu vai personu pakalpojumus. Tātad — kooperatīvā sabiedrība var būt pasūtītājs, pati neveicot nekādu saimniecisku darbību.

Otrs kooperatīvo sabiedrību veids — tās, kurām ir savi kooperatīvie uzņēmumi (viens vai vairāki) kā jebkurai uzņēmējsabiedrībai. No biznesa viedokļa raugoties, tas ir vienkāršs biznesa uzņēmums, kura ienākumiem jāsedz izdevumi. Kooperatīvais uzņēmums ir viena īpašnieka — kooperatīvās sabiedrības — uzņēmums, kas pieder kooperatīvajai sabiedrībai. Tādēļ par kooperatīvo sabiedrību vajag parunāt nedaudz nopietnāk.

Kooperatīvās sabiedrības atšķirības no citiem statūtsabiedrību veidiem

1.atšķirība

Kooperatīvā sabiedrība nav kapitāla sabiedrība, bet gan biedru (personu) sabiedrība, t.i., netiek apvienots kapitāls, lai tas nestu tiešu peļņu. Kooperatīvā sabiedrība ir sabiedrība, kurā apvienoti biedri ar mērķi — kopīgiem spēkiem atrisināt visiem biedriem esošu kopīgu problēmu.

Bet pamatmērķis nav gūt maksimālo peļņu tieši kooperatīvā. Šī kooperatīvā sabiedrība vajadzīga, lai biedri varētu gūt lielāku peļņu katrs savā uzņēmumā, saimniecībā u.tml. Piemēram, piena ražotāju mērķis varētu būt labāku piena realizācijas iespēju iegūšana vai atrašana; mašīnu koplietošanas biedrībai — nodrošināt biedriem iespēju izmantot nepieciešamās tehnikas pakalpojumus ražošanai savās saimniecībās. Tātad — kooperatīvā sabiedrība nodrošina biedriem iespēju gūt maksimālo peļņu pašiem savos uzņēmumos; tās ir ražošanu nodrošinošas sabiedrības.

2.atšķirība

Kooperatīvā sabiedrība vienmēr ir atklāta sabiedrība. Tas ir savdabīgs kopējas domāšanas veids — lai visiem kopā būtu labāk. Līdz ar to nevar būt ierobežojumu, teiksim, tu man nepatīc un tevi mēs šajā sabiedrībā neuzņemam. Jāprot atteikties no personīgām simpātijām un antipātijām. Šī kopdarbības sabiedrība kalpo visu labā, un, ja tā spēj palīdzēta vienam vai otram cilvēkam, tad nav pamata atteikt uzņēmšanu kooperatīvajā sabiedrībā. Tajā pašā laikā kooperatīvā sabiedrība nav patērētāju sabiedrība: jebkuram biedram, arī jaunuzņemtajam, jāatbild par sabiedrības darbību un šis darbības rezultātiem. Iestāšanās un izstāšanās kārtība šāda veida sabiedrībās ir ļoti atvieglināta salīdzinājumā ar paju un akciju sabiedrībām. Tāpēc arī kooperatīvajai sabiedrībai nav jābūt stingri fiksētam pamatkapitālam; tas tiek grozīts tikai statūtu izmaiņu gadījumā.

Plašu tautas masu izpratnē kooperatīvā sabiedrība ir tāda kā krājkasīte: tu aiziesi, paņemsi, sabiedrība tev pakalpos par zemu cenu, bet līdzekļi šai kooperatīvajai sabiedrībai radīsies nez no kurienes. Šī ilūzija ir jāizkliedē uzreiz un skaidri jāpasaka: šajā jomā arī kooperatīvā sabiedrība ir tāda pati kā jebkura cita biznesa organizācija. Tās ienākumiem noteikti jāsedz izdevumi, citādi draud bankrots. Arī kooperatīvajās sabiedrībās pakalpojumu cenai jābūt tik lielai, cik tie patiesībā maksā. Tātad — ja cilvēki grib veidot kooperatīvo sabiedrību, tad precīzi jāaplēš, vai šī sabiedrība varēs veikt plānoto saimniecisko darbību. Jāzina arī pakalpojumu iespējamā cena. Rodas jautājums: ar ko tādā gadījumā kooperatīvā sabiedrība atšķiras no tā sauktajām kapitāla sabiedrībām? Šos pakalpojumus jau var sniegt arī privātais uzņēmums, vietējais SIA u.c. Un šeit sākas runa par peļņu jeb —

3.atšķirība

Ja kapitāla sabiedrības gadījumā (SIA, a/s, p/s) peļna tiek sadalīta proporcionāli ieguldītajam kapitālam, t.i., katrs īpašnieks saņem savu peļņas daļu atbilstoši viņam piederošo kapitāla daļu skaitam, tad normālā kooperatīvajā sabiedrībā peļnas sadales kritērijs ir nevis pamatkapitāls, bet gan no sabiedrības saņemto pakalpojumu daudzums. Tātad — jo biedrs vairāk ir izmantojis kooperatīvās sabiedrības pakalpojumus, jo viņš var pretendēt uz lielāku peļņas daļu gada beigās. Tātad — peļņa nonāk nevis lielākā kapitāla ieguldītāju rokās, bet gan paliek tiem, kas šo peļņu radījuši ar savu maksu par pakalpojumiem.

Un šeit nu ir vislielākā pretruna kooperatīvo sabiedrību darbībā:

1) lai darbību varētu veikt, nepieciešams zināms kapitāls: traktors pats no gaisa nekrīt, piena vads arī ne — tas viss maksā naudu;

2) tajā pašā laikā peļņa, ja tāda arī tiek iegūta, netiek sadalīta proporcionāli paju skaitam (ieguldītajam kapitālam), bet peļņa ir arī vajadzīga, jo sabiedrība nevar strādāt ar zaudējumiem.

Šī situācija ir pārbaudījuma akmens kooperatīvo sabiedrību dibinātājiem. Piemēram, pieci silvēki (pēc likuma ne mazāk kā 5) vienādās daļās iegulda savu kapitālu. Gada beigās viens no viņiem izmantojis kooperatīva pakalpojumus daudzkārt vairāk nekā cits un līdz ar to saņem lielāku peļņas daļu (kaut ieguldītais kapitāls ir vienāds). Katrā ziņā pārējiem tad interese zūd: izdevīgāk iznāk šo savu kapitāla daļu noguldīt bankā un saņemt procentus. Un tomēr visā pasaulē veidojas un pastāv kooperatīvi. To pamatnosacījums ir šāds: nepieciešamais ieguldījumu apjoms tiek noteikts pēc kooperatīva biedru līdzdalības saimnieciskajā darbībā. Jo vairāk kādam biedram vajadzīgi kooperatīva pakalpojumi, jo vairāk viņam jābūt ieguldījušam šajā kooperatīvā. Pretējā gadījumā biedriem nav brīvprātīgas intereses ieguldīt savus līdzekļus.

Kas vada kooperatīvo sabiedrību

Lai kooperatīvā sabiedrība varētu rīkoties, jābūt pārvaldes sistēmai, kas nosaka kooperatīva politiku un darbības virzienus. Galvenais lēmējs ir kooperatīva biedru pilnsapulce. Tikai pēc pilnsapulces lēmuma var mainīt darbības virzienus, peļņas sadales kārtību un citus svarīgākos jautājumus. Bet — tā kā pilnsapulce tiek sasaukta tikai reizi vai divas gadā, tad ar to vien ir par maz. Līdz ar to šajā kooperatīvajā sabiedrībā jābūt arī valdei, kas operatīvi pieņem būtiskus lēmumus, uzdod uzdevumus izpildinstitūcijai un tās darbību pārrauga. Saimnieciskās darbības veikšanai nepieciešamā izpildinstitūcija — izpilddirektors (menedžeris, ģenerāldirektors), protams, saņem arī atbilstošu algu.

Kas ir kooperatīva saimnieks

Kooperatīvajā sabiedrībā jānodala divas funkcijas: pirmā — īpašnieki, otrā — vadītājs. To, cik lielas funkcijas ir izpilddirektoram (vadītājam), nosaka sabiedrības biedri (īpašnieki), kuri arī ir sabiedrības augstākā lēmējvara.

Izpilddirektors var būt gan kooperatīva biedrs, gan arī tikai algots darbinieks. Jebkurā gadījumā viņš dara to darbu, ko noteikusi biedru pilnsapulce (valde). Diemžēl mūsu izpilddirektoriem bieži vien parādās kaut kādas savas intereses, kā rezultātā kooperatīvs nestrādā tik labi, kā gribētos. Visbiežāk tam ir trīs iemesli.

1.iemesls

Kooperatīvās sabiedrības biedri neapzinās to, ka īpašnieki ir viņi (kopsapulce), nevis izpilddirektors. Biedriem skaidri jāapzinās savas tiesības prasīt no izpilddirektora noteiktu rīcību, bet vienlaikus tieši viņi ir atbildīgi par to, kas ar šo īpašumu notiek.

2.iemesls

Menedžerim nav noteikti skaidri uzdevumi, un ne vienmēr viņa tiesības ir sabalansētas ar šiem veicamajiem pienākumiem un algu.

3.iemesls

Kooperatīvajā sabiedrībā nav kontroles mehānisma pieņemto lēmumu izpildei. Izpilddirektoram jāsniedz atskaite valdei, un valdei savukārt jāsniedz atskaite kooperatīva biedriem par savu darbību. Tā nav formalitāte, bet ļoti būtiska un nozīmīga lieta.

Ja šī trīspakāpju sistēma nedarbosies, tad kooperatīvs praktiski kļūs par izpilddirektora privātuzņēmumu un kā kooperatīvā sabiedrība būs lēmusi sevi iziršanai. Biedriem skaidri jāapzinās tas, ko viņi apvienojoties grib panākt, ka tieši viņi ir īpašnieki un ko viņi vēlas no izpilddirektora. Ja tā visa nav, tad kooperatīvs nav spējīgs pastāvēt.

Kā tas norisinās dzīvē

Ja veidojas piensaimnieku biedrība, tad tajā jābūt cilvēkiem, kuri tieši saistīti ar piena ražošanu. Tehniskā nodrošinājuma kooperatīvā jābūt zemes lietotājiem, kuriem nepieciešami pakalpojumi, ja nav traktora, sējmašīnas u.c.

Bieži vien kooperatīva biedru pamatmasa ir nevis tie, kam šie pakalpojumi ir vajadzīgi, bet gan tie, kas šos pakalpojumus sniedz. Piemēram, ja kooperatīva biedru pamatmasa ir mehanizatori, kuru interese ir tikai nodrošināt sev darba vietas, nevis paši lauksaimnieki, tad šis kooperatīvs kā zemnieku kooperatīvs noteikti ilgi nepastāvēs. Principā tas ir pilnīgi cita veida kooperatīvs, kas nodrošina saviem biedriem darba vietas. Šis specifiskais kooperatīvs ir darbinieku jeb strādājošo kooperatīvs, un arī kolhozi bija šāda veida kooperatīvs.

Normāla lauksaimniecības kooperatīva biedri nav tie, kuri sniedz pakalpojumus, bet gan tie, kuriem šie pakalpojumi vajadzīgi. Tas nekādā ziņā neizslēdz iespēju pašiem šajā kooperatīvā arī strādāt. (Rietumeiropā šādus zemkopjus dēvē par part time farmers jeb daļējiem ziemniekiem.) Bet šeit ļoti noteikti jāatdala darba attiecības no kooperatīva biedru attiecībām. Jebkurš strādnieks, kurš sniedz fizisku pakalpojumu, saņem samaksu atbilstoši paveiktajam darbam. Pakalpojuma saņēmējs samaksā kooperatīvam samaksu, atbilstošu sniegtā pakalpojuma apjomam un kvalitātei, bet kooperatīvs samaksā savam darbiniekam algu, atbilstošu cilvēka ieguldītā darba apjomam un kvalitātei. (Arī algotie darbinieki var gan būt, gan arī nebūt kooperatīva biedri.) Arī kooperatīvajā sabiedrībā nevar būt situācija, ka saņem algu par nepadarītu vai pavirši padarītu darbu.

Nobeidzot šo sarunu, vēlreiz atgādināsim kooperatīvo sabiedrību darbības pamatprincipus:

1) kooperatīvā sabiedrība nodrošina biedriem iespēju gūt maksimālo peļņu pašiem savos uzņēmumos;

2) kooperatīvā sabiedrība ir biedru sabiedrība ar vienu kopīgu mērķi;

3) kooperatīvajā sabiedrībā peļņas sadales pamatkritērijs ir nevis kapitāls, bet gan no sabiedrības saņemto pakalpojumu daudzums;

4) kooperatīvā sabiedrība vienmēr ir atklāta sabiedrība. Kooperatīva biedri ir tie, kuriem vajadzīgi pakalpojumi, un tieši biedri ir tiesīgi pieņemt lēmumus un arī atbildīgi par šo lēmumu rezultātiem.

Latvijas Lauksaimniecības
kopdarbības nacionālās savienības
preses sekretāre
Rūta Bierande