Par vienotu Baltijas rīcību

Baltijas parlamentu asamblejas Prezidija priekšsēdētājs Ivars Ķezbers pēc sadarbības sesijām

Pēc atgriešanās no Viļņas vakar Saeimas deputāts Ivars Ķezbers, kas sestdien kļuva par Baltijas parlamentu asamblejas Prezidija priekšsēdētāju, sniedza “Latvijas Vēstnesim” savu vērtējumu par Lietuvas galvaspilsētā Viļņā no 13. līdz 16. aprīlim notikušo — par Baltijas asamblejas 8. sesiju, Baltijas padomes 2. sesiju, kā arī par Baltijas asamblejas un Ziemeļu padomes kopīgajām sēdēm.

— Vispirms gribu uzsvērt, ka tā patiešām bija unikāla iespēja sarīkot Viļņā gan Baltijas asamblejas, gan Baltijas Ministru padomes, gan Baltijas padomes darba tikšanās. Tātad Ministru padomes sēdes laikā tikās visu triju valstu ministri, Baltijas asamblejas sesijā tikās parlamentu deputāti, bet viņu visu kopīgā tikšanās saucas Baltijas padome. Pirmo reizi bija klāt visi trīs premjeri. Mūsu parlamentārajā delegācijā bija 18 cilvēki no 20 izraudzītajiem. Nekad gan mūsu delegācija, gan kaimiņi nav bijuši tik organizēti.

Kas tad tika nolemts? Igaunijas un arī Lietuvas delegācijā (mūsu delegācijā — nē) diemžēl bija Baltijas valstu turpmākās sadarbības apšaubītāji jeb skeptiķi. Bija pesimistiski cilvēki, kas uzskatīja, ka Baltijas asambleja esot sevi izsmēlusi. Latvijas delegācijā gan nebija neviena”baltoskeptiķa”. Tomēr pārliecinoši uzvarēja viedoklis par ciešu sadarbību, tiesa, paceļot to jaunā kvalitātē. Pirmām kārtām mēģinot sinhronizēt un saskaņot likumdošanu. Tāpēc mēs vienojāmies, ka katra komiteja, ko tagad vada Latvijas Saeimas pārstāvis, centīsies izstrādāt vismaz divus trīs priekšlikumus, ko līdz septembrim varētu salīdzināt komiteju darbā. Un iesniegs parlamentos sinhronas darbības priekšlikumus. Piemēram, likumdošana par vērtspapīriem. Visās trijās valstīs kaut kas jau ir paveikts, bet ne līdz galam. Tas pats attiecas uz brīvostām un brīvajām ekonomiskajām joslām. Tātad jāmēģina sinhronizēt likumdošanu. Un jāveic, protams, gluži praktiski pasākumi.

Piemēram, ir tāda Latvijas iniciatīva, ko izteica gan akadēmiķis Viktors Kalnbērzs, gan Valdis Krisbergs, gan Māris Rudzītis — mūsu delegācijas locekļi. Viņi izstrādāja savus priekšlikumus par īpaša glābšanas dienesta jeb krīzes situāciju novēršanas centra izveidošanu visā Baltijas telpā. Piemēram, ir radies plašs meža ugunsgrēks, kas vienādi apdraud visas trīs Baltijas valstis. Bet katrā valstī ir, pieņemsim, tikai divi helikopteri un vēl kaut kas tamlīdzīgs. Tāpēc jārada kopīga struktūra. Vēl viens piemērs — notiek nelaime uz jūras, kas var gadīties jebkurai no Baltijas valstīm. Tad atkal vajadzētu būt kopīgam koordinējošam centram. Ja kaut kas notiek, mums jāzina, ka, piemēram, Klaipēdā ir īpašs ugunsdzēsības kuģis, ka viens ledlauzis ir Rīgā un viens Tallinā, bet lietuviešiem vispār nav ledlauža. Un tad varētu doties palīgā. Tāpat — ja notiek kāda nelaime, kas saistīta ar kodolenerģētikas iekārtām. Visām trim valstīm jābūt gatavām jebkādam negadījumam.

Kalnbērza kungs izvirzīja vēl vienu ļoti interesantu ierosinājumu. Kā zināms, Baltijas valstīs dzīvo aptuveni 8 miljoni cilvēku. Bet katrā no tām ir augstas klases speciālistu centri. Teiksim, Latvijā — apdegumu speciālisti un traumatologi, Lietuvā — neiroķirurgi, Igaunijā — smadzeņu speciālisti. Bet visi patlaban strādā gauži atšķirti. Varētu taču šo zinātnisko darbu, piemēram, medicīnā un citās praktiskajās zinātnes nozarēs, cieši koordinēt. Katra no trim valstīm kaut kādā jomā ir aizsteigusies priekšā pārējām. Vajadzētu apvienoties. Piemēram, ja ir smags apdegums, tūdaļ jāgriežas Rīgā, ja vajadzīga smalka neiroķirurģiska operācija — Viļņā. Tātad jāpāriet uz praktisko jautājumu efektīvu koordinēšanu.

Vēl vienojāmies, ka turpmāk ciešāk jāsadarbojas ar Baltijas Ministru padomi. Pagaidām sadarbība nav pietiekama, kaut gan abas starpvalstu institūcijas it kā strādā vienā virzienā. Vēlams, lai Baltijas asamblejas starplaikos viens otram varētu uzdot jautājumus, kas būtu īpaši svarīgi. Proti, varētu apmainīties ar jautājumiem un atbildēm attiecībā uz projektu “Via Baltica”. Piemēram, Lietuvas parlamentārās delegācijas locekļi varētu uzdot jautājumus mūsu satiksmes ministram Krištopana kungam, bet viņš sniegtu rakstisku atbildi. Tātad tas būtu triju valstu kopīgā parlamenta pieprasījums. Tas būtu kaut kas pavisam jauns. Mērķis ir savstarpēji tuvināties, lai nepieļautu situācijas, kad kāds kaut ko izdarījis, pārējiem nezinot.

Mēs pavirzījāmies uz priekšu sadarbībā ar Ziemeļu padomi. Tur tieši par to pašu bija runa. Bijis pietiekami daudz kopīgu paziņojumu un mītiņošanu, ir jāstrādā kopīgās darba grupās, apmeklējot partnerības valstis. Piemēram, kopīgi jāizstudē ES “Baltā grāmata”. Tā, starp citu, bija mana iniciatīva. Tika nolemts, ka nākamais pusgads veltāms “Baltās grāmatas” kopīgai studēšanai. Protams, ne jau lasīšanai, visi, kas to gribējuši izlasīt, ir jau to izdarījuši. Katrai komisijai būtu jāsaskaņo jautājumi vismaz trīs pozīcijās, taču mēs — trīs valstis — uzstātos kā viens veselums.

Tika runāts arī par sadarbību ar Beniluksa konsultatīvo padomi. Tā bija pārstāvēta vadības līmenī. Beniluksa valstu asociācija uzskata, ka ir jāsadarbojas tieši Eiropas mazajām valstīm. Jo mazās valstis viena otru drīzāk sapratīs nekā lielvalstis. Piemēram, Nīderlandei un Beļģijai nepavisam nav ideāla saskaņa ar Franciju vai Vāciju, kurām ir milzīgs ekonomiskais potenciāls un sava īpatna valstiskā domāšana. Viņi — Beniluksa valstis — saka: mēs esam pie jūras un jūs esat pie jūras, jūs dzīvojat uz tranzīteksporta rēķina, mēs — tāpat. Tātad jāstrādā arī Beniluksa valstu virzienā. Līdz šim šādas sadarbības nav bijis. Mēs gribam jau tuvākajā laikā, līdz maija beigām, izstrādāt vienošanos par sadarbību ar Beniluksa valstīm. Tas ir gluži jauns Baltijas asamblejas darbības aspekts.

Piemēram, ir runa par bezvīzu režīmu, par tieksmi iekļauties Šengenas līgumattiecību procesā. Mēs lūdzām Beniluksa valstis iedot mums to likumu paketi, lai mēs varētu iekļauties Šengenas līguma valstu struktūrā. Lai viņi palīdz mums radīt apstākļus, lai latvietis, tāpat kā austrietis vai soms, varētu braukt uz visām Šengenas līguma valstīm bez vīzas. Piemēram, uz Lielbritāniju mēs braucam bez vīzas, bet kāpēc Beļģija ir vairāk jāaizsargā no latviešiem?

Bija arī domstarpības. Taču tās nebija tikai pašmāju izcelsmes. Ir vairākas valstis, kas labprāt dalītu šīs vienpadsmit zemes, kas kandidē uz iestāšanos Eiropas Savienībā un — tālākā perspektīvā — arī uz NATO. Igauņu delegācijā atklāti izpaudās viedoklis, ka viņi jau esot nobrieduši Eiropas Savienībai, bet Latvija un Lietuva vēl ne. Tas nebija dominējošs viedoklis, bet igauņu delegācijas locekļi to ļoti centās uzsvērt. Mēs savukārt vēlreiz atkārtojām Eiropas Parlamenta prezidenta Klausa Henša vārdus: vai nu visi kopā vai nē. Mēs uzskatām, ka 8 miljoni Baltijas iedzīvotāju šajā ziņā ir nedalāmi.

Par NATO. Tika uzsvērta mūsu tendence virzīties uz NATO. Un Ziemeļvalstis to saprot. Tāpat Beniluksa valstis. Bet individuālās sarunās, īpaši somi, teica, ka viņi ne visai pozitīvi skatīsies uz mūsu centieniem iekļūt NATO. Viņi uzskata, ka Krieviju tomēr nevajadzētu nokaitināt. Tāpēc somi īpaši neiestāšoties par mūsu virzību uz NATO. Kad iznāca tikties ar somu delegācijas vadītājiem, viņi sacīja: mēs taču nepaceļam Karēlijas problēmu, bet ko jūs tā cīnāties Abrenes dēļ? Lūk, visa Eiropa taču sašķelta nacionālajos jautājumos. Savas problēmas ir Vācijai un Francijai, tāpat Besarābijai, Polijai un tā tālāk. Ja sāksim revidēt visas robežas, nekur tālu netiksim. Tāds bija somu ieteikums. Jo tad tūdaļ ungāri sākšot strīdēties ar rumāņiem, slovaki ar ungāriem, slovēņi ar čehiem. Viņi teica: padomājiet, ka Eiropas pēckara robežas pasaulē tiek uzskatītas par noslēgtu lietu. Esiet gudri un pārdomājiet, vai ir vērts Eiropas pašreizējās politiskās situācijas kontekstā uzstāt uz robežu maiņu. Vai tas galu galā būs jums izdevīgi no tīri eiropeiskā viedokļa raugoties?

Un vienlaikus tika īpaši uzsvērts — ja jums nebūs sakārtota austrumu robeža, neceriet ne uz ko. Gan ziemeļvalstis, gan Beniluksa valstis aicināja mūs uz saprātīgu rīcību.

Mintauts Ducmanis,
“LV” Saeimas un valdības lietu
redaktors

Pēc ieraksta diktofonā