Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa lekcija
Starptautisko pētījumu institūtā Ženēvā:

“Latvijas un Baltijas vieta nākotnes Eiropas arhitektūrā. Baltija — Eiropas stratēģiskā telpa”

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Man ir liels gods šodien runāt šajā auditorijā, jo tā ir zīmīga daudzos aspektos. Šajā akadēmijā studē gandrīz vai visu Eiropas valstu politiskā elite, tā atrodas Ženēvā, kas tagad ir ANO Eiropas, bet starpkaru laikā bija Tautu Savienības mītnes pilsēta. Latvija centās aktīvi darboties šajā organizācijā, un mana vizīte ir saistīta ar atceri — pirms piecdesmit gadiem Latvija tika izsvītrota no Tautu Savienības valstu sastāva. Nodibinoties ANO, Latvija nebija šīs organizācijas dalībvalstu sarakstā.

Eiropas tautas un valstis lielā mērā dzīvo savā attieksmē pret vēsturi. Šobrīd droši var teikt, ka Eiropa atkal radikāli pārvērtē savu vēsturi. Eiropas Savienība atzinusi, ka spiesta kardināli pārveidot sevi globālās konkurences ietekmē. Latvija turpretī ir transformācijas valsts, un tai ir vēsturiska iespēja veidot savu tautsaimniecisko paradigmu, to uzreiz saskaņojot ar to politisko un ekonomisko spēku izkārtojumu pasaulē, kurš izkristalizējas, pasaulei tuvojoties XXI gadsimtam.

Eiropas tautas raksturo viņu tieksme pastāvīgi atgriezties pie savas vēsturiskās gaitas, lai rastu tajā to būtisko, kas veido šīs tautas pastāvēšanas nemainīgos un patiesos lielumus. Līdz ar to tiek rasts nepieciešamais fundaments rītdienas noteikšanai. Pagātnei ir tādas kā īpašas tiesības — vēsturiskā apziņa līdzizveido gan mūsu patību, gan “atļauj” rītdienu. Tāpēc vēlos teikt, ka kontinenta drošība lielā mērā ir tautu un valstu izlīdzsvarotā attieksme pret savu vēsturi. Mūsu attieksme pret vēsturi ir algoritms mūsu nākotnes modelim.

Izlauzties līdz patiesajam pamatam nav viegli, jo mūsu vēsturiskajā apziņā ir biezi uzslāņojumi. Tos var nosaukt arī par stereotipiem. Viens no pazīstamākajiem ir — par mazajām valstīm un to lomu.

Varbūt mēs šo problēmu izjūtam īpaši asi, taču man brīžam šķiet, ka nav vēl izdiskutēts mazo valstu integrācijas modelis vienotajā Eiropā. Ja Eiropa nevirzīsies uz vienotību, to reizē gan paplašinot, gan padziļinot, tad atkal iespējama negatīvās vēstures atkārtošanās.

Mana pārliecība ir tāda, ka mazās valstis ir spiestas dzīvot ar vairākām uztveres perspektīvām. Tās spēj vērtēt Eiropas attīstību gan no savas perspektīvas, no sava redzes un interešu viedokļa, gan arī no citu valstu — no lielo valstu — interešu viedokļa. Kurš no mums nevar ilgstoši stāstīt par franču,vācu, britu vai krievu Eiropas norišu redzējumu — un būt visai tuvu patiesajam? Bet vai ir arī otrādi?

Runa, manuprāt, nav tik daudz par to, ka lielās valstis vienkārši aizmirstu vēsturi. Problēma slēpjas tanī apstāklī, ka pastāv tāds nerakstīts zināšanu kanons par to, kas tā dēvētajam izglītotam cilvēkam Eiropā ir jāzina, un kas jau ir fakultatīvs. Cik tālu ir jāsniedzas “īstā eiropieša” kultūras un zināšanu horizontam? Vai pietiek ar tā saukto lielo kultūru un valstu vēstures pārzināšanu kopā ar kādu no standartpiedevām, proti, spēju nosaukt kādas mazās valsts atsevišķus māksliniekus, rakstniekus vai politiskos notikumus. Vai pietiek ar to, ka viņš zina, ka ārpus Rietumeiropas, piemēram, Prāga gadsimtiem ilgi bijusi viena no Eiropas kultūras metropolēm? Vai ir nepieciešams iet tālāk uz Eiropas ziemeļaustrumiem un dienvidaustrumiem? Vai šis jautājums tagad, kad mums ir laba iespēja domāt par kontinenta vienotību, nav jau mazliet novēlojies?

Jau astoņpadsmitajā gadsimtā bija franču domātāji, kuri izvirzīja savus apsvērumus tautu un kultūru vērtējumam. Attiecinot savus spriedumus pārsvarā uz tolaik maz pazīstamām nelielām tautām, viņi runāja par to, ka ir labi, ka tās vēl nav pārņēmušas tās civilizācijas formas un, jā, arī māņus, zem kuriem kā zem seju slēpjošiem uzslāņojumiem sevi jau gandrīz zaudējušas lielās nācijas un valstis kontinenta rietumos.

Turpinājums no 1. lpp.

Katras tautas mērīšanai ir jāizmanto tā olekts, kas darināta tieši šai tautai, jo tikai tādējādi ir iespējams uztvert to oriģinālo, kas slēpjas katrā tautā un kas to nošķir no citas.

Paralēli šim uzskatam, protams, bija arī pilnīgi pretējs. Manuprāt, vēsture rāda, ka mūsu kontinentā izpratnē par vēsturi un tās gaitas vērtējumā tieši šis ir bijis valdošais. To var apzimēt kā Rietumeiropas centrismu. Tas nozīmē, ka par atskaites punktu un mērogu izpratnei tiek lietots attīstības modelis — tāds, kāds tas bijis lielajās Rietumeiropas valstīs. Tā ir mēraukla tam, lai sarindotu valstis kaut kādās hierarhijās, lai definētu, kādā attīstības pakāpē tā vai cita valsts pašlaik atrodas un kāda loma katrai tiek atvēlēta.

Raugoties uz politisko vēsturi, jāpiekrīt tēzei, ka mazās valstis vienmēr bijušas tikai kā traucējošas un “tiek bez žēlastības samītas vai paliek nostumtas malā”. Šo secinājumu pirms pusotra gadsimta izdarīja ievērojams vācu filozofs, taču viņš, bez šaubām, tikai vispārināja it kā jau vispārakceptēto uzskatu. Mazās valstis pastāv tikai tādēļ, lai lielās varētu vienoties par to sadalīšanu, un, ja tās tomēr pastāv, tad laikam lielvaras kādu brīdi nav spējušas vienoties.

Šādi — mazliet vienkāršoti — izsakāms viens no vēstures vadmotīviem. Mūsdienās esam liecinieki tam, ka Eiropa mēģina atteikties no šīs nostājas.

Eiropa varēs kļūt vienota tikai tad, ja lielās valstis un tautas spēs un vēlēsies saklausīt to izpratni par vēsturi un nākotni, kuru pauž mazās kaimiņvalstis. Paradoksāli, taču īstenībā tad ir jārunā par to, ka vēsturiskajai apziņai lielajās valstīs ir vēl vairāk jāeiropeizējas.

Eiropā daudzi iemācījušies teikt, ka mūsu kopējā bagātība ir tas, ka līdzās pastāv tik daudzas un dažādas kultūras un valstis. Šī bagātība tiek arī rādīta svētkos, tad iespējams vērot mūsu kaimiņtautu mākslu, senos rituālus. Čpaša uzmanība tādās reizēs tiek tieši mazajām tautām un valstīm.

Taču pajautāsim sev, kā tas ir ikdienā un kā tas ir, lemjot kādus svarīgus jautājumus. Vai arī tad spējam iedomāties mazo kaimiņvalstu interešu vektoru? Vai spējam runāt par to, kā Eiropas monetārā savienība ietekmēs darba tirgu un kredīta likmes, piemēram, Rumānijā vai Latvijā? Cik lielā mērā šādas perspektīvas ir vispār ņemamas vērā? Vai un cik lielā mērā spējam tvert savu rīcību eiropeiskā dimensijā, un cik lielā mērā vispār tas ir nepieciešams?

Latvijā mēs labi saprotam, ka mūsu pastāvēšana lielā mērā saistīta ar to, vai spēsim izprast Eiropas attīstības procesus, raugoties no vairākām perspektīvām.

Vēsturiskais konteksts mums jāņem vērā, attīstot jauno Eiropas drošības sistēmu un jauno pasaules kārtību kopumā. Jaunajā pasaules kārtībā, kuras veidošanās liecinieki un līdzdalībnieki mēs esam, mazajām valstīm ir sava unikāla loma — lielvalstu interešu izlīdzinātāju un samierinātāju loma. Mazās valstis Eiropas nākotnē aizvien vairāk būs spiestas kļūt par sapratnes katalizatoriem starp lielajām kaimiņvalstīm, kuru savstarpējie konflikti vēsturē ir noteikuši kontinenta politiskās sejas vaibstus. Pašlaik situācija Eiropā ir tāda, ka tieši nelielās valstis veido Eiropas nesošo struktūru. No lielo valstu politikas ķīlniecēm tās XX gadsimta beigās kļuvušas par spēku, kas sekmē kompromisu atrašanu visā kontinentā, veido nemanāmās, taču tik nepieciešamās pārejas un tiltus starp dažādajiem domāšanas veidiem, izpratnēm un rīcības modeļiem politikā.

Atceroties Tautu Savienības vēsturi un Latvijas likteni šajā organizācijā, jāatzīst, ka toreiz mazo valstu loma bija savādāka, nekā tai ir iespējams attīstīties šodien. Latvijas politiķi jau drīz pēc Latvijas valsts dibināšanas 1918. gadā pauda vēlmi iestāties Tautu Savienībā. 1920. gada rudenī aizsākās diplomātiskais darbs, lai iegūtu Tautu Savienības dalībvalsts statusu. Jaunajai valstij tas būtu bijis svarīgi ne tik daudz, lai vairotu savu starptautisko prestižu, cik daudz, lai vispār panāktu straujāku atzīšanu un gūtu kolektīvās drošības garantijas. Taču kļuva skaidrs, ka vispirms nepieciešams nodrošināt sev lielo valstu atbalstu un de iure atzīšanu no atsevišķu lielo valstu puses. Tikai tas radītu priekšnoteikumu Latvijas uzņemšanai Tautu Savienībā. Rietumeiropas valstu nostāja Latvijas atzīšanas jautājumā bija saistīta un izrietēja no šo valstu sapratnes par notikumiem Krievijā. Divdesmito gadu sākumā Antantes valstis nevēlējās pieļaut, ka izveidotos Krievijas un Vācijas ciešāka savienība. Patstāvīgas Baltijas valstis tika uzskatītas par starpzonu, kas kavētu šādas savienības izveidi. Tās tātad bija Eiropas stratēģiska telpa, kas noteica to, ka 1921.gadā sabiedroto lielvalstis atzina Latviju, un Latvija tajā pašā gadā tika uzņemta Tautu Savienībā.

Trīsdesmito gadu beigas bija Tautu Savienības norieta laiks, jo tai nebija izdevies sasniegt mērķus, kuru dēļ tā tika radīta. Nebija realizējusies ideja par atbruņošanos, nebija izdevies aizkavēt karu izcelšanos, ierobežot agresijas un pilnībā izolēt agresorus. Tautu Savienība bija bezspēcīga cīnīties par stabilitāti un drošību starptautiskajā situācijā trīsdesmito gadu beigās, kad kontinentā valdīja neuzticības atmosfēra. Eiropas lielvalstis realizēja tikai savu ārpolitiku un lieki neuztraucās par mazāko valstu interesēm. Savukārt Latvija bija viena no tām Eiropas valstīm, kurai šajā laikā bija svārstīga attieksme pret Tautu Savienības kolektīvās drošības principiem un garantijām, un tā nosliecās atzīt savu neitralitāti — Tautu Savienības kolektīvās drošības idejas vietā.

Trīsdesmito gadu beigās Latvijas liktenis tika izlemts divu lielvalstu galvaspilsētās, un mazās valstis pie Baltijas jūras tika samītas, jo atradās lielo ceļā. Tās bija stratēģiska telpa lielvalstu interesēm.

Raugoties nesenajā vēsturē, varu secināt, ka arī padomju bloka sabrukšanas laikā Latvija kopā ar citām Baltijas valstīm bija stratēģiska telpa. Mums bija pievērsta pastiprināta uzmanība, un mūsu pāreja uz demokrātiskiem valsts pārvaldes principiem bija kā zināms rādītājs gan transformācijas procesa norisei postpadomju telpā, gan kā lakmuspapīrs Krievijas izturēšanās veidam starptautiskajās attiecībās, gan arī raksturoja Rietumu demokrātiju vēlmes patiesumu atbalstīt Austrumeiropas valstis.

Šī gadu simta beigās Baltijai ir izteikti stratēģiska nozīme Eiropas politiskajā attīstībā. Krievijas nevēlēšanās pieļaut to, ka Baltijas valstis kļūtu par sastāvdaļu eiroatlantiskajā drošības un stabilitātes joslā, aizbildinoties ar neiespējamību saskarties robežām ar NATO valstīm, ir pārbaudes akmens tam, vai Eiropa spēs izveidot vienotu drošības arhitektūru, kurā tiks ņemtas vērā visu valstu intereses.

Mēs neesam aizmirsuši 1939.gadu un Jaltu, izdarām secinājumus gan no tiem satraucošajiem notikumiem, kas attīstās uz Dienvidslāvijas drupām, gan no tiem, kas saistās ar Padomju Savienības atjaunošanas mēģinājumiem. Šī pagātnes elpa lika ne tikai uz brīdi sastingt cilvēkiem Rietumos un Austrumos, tā būtībā atkal nodemonstrēja to, ka Baltijas valstis ir Eiropas drošības atslēga.

Ar pilnu atbildības sajūtu vēlos izteikt pārliecību, ka nestabilitātes pieļaušana Baltijas reģionā var tieši ietekmēt visas Eiropas drošību. Destabilizācija Baltijas valstīs nostādītu ārkārtīgi sarežģītā politiskā situācijā gan Baltijas jūras reģionu, gan visu kontinentu kopumā. Politiskais diktāts būtu konsekvence mēģinājumiem atjaunot pēdējo lielo pasaules impēriju, un tas nozīmētu pilnīgu starptautisko demokrātisko valstu uzvedības normu ignoranci un īstenībā atgādinātu trīsdesmito gadu beigu notikumus.

Atļaujiet īsumā raksturot, kā Latvija saprot sevi kā daļu Eiropas stratēģiskajā telpā. Tas ietver sevī vairākus aspektus. Pirmais skar drošības politikas jomu. Latvija uzskata, ka mūsdienu pasaulē Latvijas kā nelielas valsts pastāvēšana ilgtermiņa perspektīvā nevar tikt saistīta ar neitralitātes statusu, it īpaši — ņemot vērā pagātnes mācības un mūsdienu ģeopolitisko situāciju. Tas nosaka mūsu stratēģisko izvēli — aktīvu iesaistīšanos kontinenta stabilitātes nodrošināšanā caur integrāciju Eiropas un transatlantiskajās drošības sistēmās.

Tautu Savienībā izvirzītais mērķis par kolektīvās drošības sistēmu netika sasniegts, taču jau toreiz daudzas valstis izrādīja ieinteresētību iesaistīties šādas filozofijas attīstīšanā un nostiprināšanā. Tagad tas ir vēl izteiktāk. Kā mūsu lielāko ieguldījumu es saprotu mūsu atbildīgo sapratni nebūt neitrāliem. Neitralitāti es šeit lietoju vienā noteiktā vārda nozīmē — attiecībā pret drošības politikas risināšanu: nevis noslēgšanās sevī, bet atvērtība un sadarbība; nevis pašizvēlēta izolācija šķietamā apvainojumā, bet gan sava daļa iesaistītībā starptautisko problēmu risinājumā; nevis internacionāli radītās drošības patērēšana viegli augstprātīgā patērētāja nevīžībā, bet gan saprātīga, atbildīga pašierobežošana kopējo mērķu vārdā.

Vērtējot Latvijas iespējamos attīstības modeļus, skaidri saskatām tikai divas alternatīvas: Latvija vai nu kļūst par NATO, Eiropas Savienības un Rietumeiropas Savienības dalībvalsti un līdz ar to par sastāvdaļu Eiropas un transatlantiskās drošības joslā, vai nu kļūst par apdraudējuma avotu reģiona un kontinenta stabilitātei.

Lai arī NATO un ES paplašināšanas procesiem nav tieši izteiktas saiknes, tomēr tos var zināmā mērā uzskatīt par paralēliem un savstarpēji papildinošiem procesiem. Jo tuvāka kļūst paplašināšanas perspektīva, jo intensīvāk politiķiem jāspriež par to, cik lielā apjomā šī paralelitāte un papildinātība ir nepieciešama un attīstāma. Pats būtiskākais arguments šajā diskusijā šķiet viedoklis, ka Eiropā nedrīkst radīt zonas ar dažādu drošības līmeni.

Visā laika posmā pēc neatkarības atgūšanas Latvija savu drošības politiku ir veidojusi augstākā mērā atbildīgi. Jau kopš sākuma tas skāra procesu, kad Latviju pameta svešas valsts karaspēks. Latvija sarežģītu sarunu ceļā ar Rietumu atbalstu panāca svešo bruņoto spēku vienību izvešanu no Latvijas teritorijas — par spīti Rietumu lielajai skepsei par šo sarunu rezultātu.

Līdz ar to tika radīts ne tikai svarīgs priekšnoteikums demokrātisku nacionālo bruņoto spēku un visas drošības politiskās sistēmas izveidei Latvijā, bet arī likvidēts iespējamais apdraudējuma avots visam Baltijas jūras reģionam — izirušās Padomju Savienības karaspēks taču bija stacionēts Latvijā pret mūsu gribu.

Šī norise bija mierīga un notika saskaņā ar starptautiskos līgumos fiksētajiem nosacījumiem. Tas bija pirmais nozīmīgais Latvijas ieguldījums Eiropas drošībā, no kura izriet mūsu stratēģija drošības politikas jomā.

Latvija uzskata par savu atbildību mērķtiecīgi strādāt, lai sasniegtu savu stratēģiju un kļūtu par NATO, Eiropas Savienības un Rietumeiropas Savienības dalībvalsti, kas tādējādi nozīmēs drošības un stabilitātes joslas paplašināšanos. Šī tēze atspoguļo galveno vektoru Latvijas drošības politikā un arī mūsu valsts attīstībā vispār.

Otra svarīgākā tēze izsakāma šādi: mūsu ārējā un drošības politikā nav ne mazāko agresivitātes iezīmju, tā nav vērsta ne pret vienu valsti, un mēs nemainīgi atbalstām draudzīgu un savstarpēji izdevīgu kaimiņattiecību veidošanas principu.

Tādējādi radīts pamats tam, lai Latvija varētu iekļauties vienotajā eiroatlantiskajā drošības joslā. Latvijā izstrādātā drošības stratēģija balstās uz vairāku mērķu sasniegšanu: stabilitāti valstī, integrāciju Eiropas un transatlantiskajās drošības struktūrās, labu kaimiņattiecību attīstīšanu ar kaimiņvalstīm.

Otrs aspekts, kas man šķiet svarīgs, kad es runāju par Latviju kā Eiropas stratēģiskās telpas daļu, skar transformācijas procesu Latvijā. Kļūstot par atvērtu valsti, Latvijā pēc neatkarības atgūšanas veidojas jauna sociālā struktūra atbilstoši mūsdienu Eiropas demokrātijām. Sabiedrības sociālā pārveide ir notikusi mierīgi, toleranti, tā nav ieguvusi politisku izpausmi sadursmēs vai citās kolīzijās.

Sociālā integrācija Latvijas sabiedrībā ietver sevī vairākus aspektus. Lai nodrošinātu integrācijas procesu Latvijā, iesākām ar latviešu valodas mācīšanu. Lielu palīdzību esam saņēmuši no Apvienoto Nāciju Attīstības programmas. Latviešu valodas mācības ir pieejamas ikvienam, līdz ar to paralēli Pilsonības likumam izveidots viens no svarīgākajiem mehānismiem citu tautību cilvēku integrācijai mūsu sabiedrībā. Latvijā joprojām ir izteikti liberāla skolu sistēma, kurā valsts apmaksā skolas ne tikai ar latviešu mācību valodu.

Par spīti daudzajām nelabvēļu balsīm, kas paredzēja augstu sadursmju iespējamību it kā esošās konfrontatīvās valsts politikas dēļ, vēlos ar īpašu gandarījumu secināt, ka kopš deviņdesmito gadu sākuma aizvien vairāk dažādu tautu Latvijas iedzīvotāji sevi identificē ar neatkarību atguvušo Latvijas valsti. Šo tendenci uzskatu par vienu no lielākajiem sasniegumiem mūsu valstī.

Sociālā integrācija sabiedrībā nozīmē arī to, ka veidojas noturīga politisko partiju sistēma, kas izsaka vērtības un mērķus, ar kuriem valsts iedzīvotāji var sevi identificēt. Tas ir svarīgs priekšnoteikums stabilitātei valstī un arī reformu procesa turpinājumam. Lai arī politisko partiju veidošanās nav pabeigta un noteikti notiks tālākas kristalizācijas process, tomēr jāatzīst, ka Latvijā partijas ir kļuvušas eiropeiskas vispirms jau savā izpratnē. Tās runā par tādām pašām problēmām, kā tas ir citās Eiropas valstīs.

Šie minētie faktori liecina, ka ir solīds pamats sekmīgai sabiedrības sociālajai integrācijai arī turpmāk un tas būs labvēlīgi visas sabiedrības dinamiskai attīstībai.

Trešā dimensija, par Latviju kā stratēģisku telpu Eiropā, manā izpratnē, saistās ar tautsaimniecības attīstību. Transformācijas process Latvijas tautsaimniecībā notiek konsekventi, tas ir neatgriezenisks, par to liecina sasniegtā makroekonomiskā stabilitāte un dziļās izmaiņas tautsaimniecības struktūrā.

Ir nodrošināta privātīpašuma pastāvēšana, un 1996.gada sākumā jau 62% cilvēku strādāja privātajā sektorā. Privatizācijas rezultātā būtiski izmainījusies īpašuma struktūra lauksaimniecībā, vairums tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumu pieder privātuzņēmējiem. Lielo uzņēmumu privatizācija reformu sākumā norisinājās salīdzinoši lēnā tempā, tāpēc pēdējo mēnešu laikā tai tiek pievērsta īpaša uzmanība.

Čpaši vēlos atzīmēt lielo valsts monopoluzņēmumu privatizācijas programmu. Tā aptver dabīgās monopolsabiedrības, piemēram, — “Latvijas gāze”, “Latvenergo”, “Latvijas dzelzceļš”, “Latvijas kuģniecība”. Vērojot problēmas, kādas ES valstīs rodas līdzīgos monopoluzņēmumos, Latvija nolēmusi jau tagad radikāli liberalizēt šīs jomas, lai izvairītos no interešu sadursmes nākotnē. Esmu pārliecināts, ka tā ir stratēģiski atbildīga rīcība, kas saskaņojas ar vispārējo tendenci pasaulē liberalizēt pieejas tirgiem un tirdzniecības noteikumus.

Baltijas telpas stratēģiskā nozīme izpaužas tās ģeogrāfiskajā izvietojumā. Domājot par savas tautsaimniecības attīstību nākotnē, Latvija īpašu uzmanību pievērš tādiem projektiem, kas nodrošina Austrumu un Rietumu sasaisti.

Latvija savu integrāciju Baltijas jūras telpas un arī ES vienotajā tautsaimniecībā saskata, realizējot vispirmām kārtām pārreģionālās nozīmes infrastruktūras attīstības projektus. Runa ir par transporta infrastruktūru no Rietumeiropas—Ziemeļvācijas vai Dānijas — ostām caur Latvijas ostām uz Austrumiem. Preču plūsma uz Austrumiem un Rietumiem taču tikai pieaugs līdz ar transformācijas procesa veiksmīgu attīstību Krievijā un citās NVS valstīs. Rīgas un Ventspils ostu kravu apgrozījuma apjoms jau tagad ir lielāks nekā Kaļiņingradas, Klaipēdas, Tallinas un Pēterburgas ostu kopējais kravu apgrozījuma apjoms. Transporta mezgli Latvijā jau tagad ir būtiski ekonomiskie faktori Eiropas ziemeļaustrumos.

Paralēli rūpniecības preču tranzīta struktūras tālākai pilnveidei Latvija saskata skaidru iespēju piedalīties transkontinentālā gāzes vada izbūvē no Ziemeļkrievijas atradnēm uz Rietumeiropas patērētāju tirgu. Latvijas gāzes saimniecība — gan vadi, gan unikālās krātuves — var kļūt par integrālu sastāvdaļu šajā milzīgajā celtnē.

Man šķiet nozīmīgi pieminēt to, ka pārreģionālas nozīmes tautsaimniecības objekti — īpaši transportā un infrastruktūrā — garantē darba vietas ne tikai Latvijas iedzīvotājiem, bet arī nodrošina vai veido jaunas darba vietas citās iesaistītajās valstīs. Tā ir atbildīga un solidāra izvēle, jo tiek ņemtas vērā pašreizējās un nākamo gadu tendences un ekonomiskā spēka izkārtojums.

Čstenot šos tautsaimnieciskos projektus dažādu valstu uzņēmēju interesēs — tā ir mūsu visu stratēģiski pareiza izvēle.

Dāmas un kungi!

Sapratnei par Latviju un Baltiju kā Eiropas stratēģisko telpu ir vairākas dimensijas. Šeit skāru dažas no tām, raugoties caur vēsturiskās atziņas prizmu.

Esam atvērti dialogam un pārliecināti, ka turpmāk jēdziens “Latvija un Baltija kā Eiropas stratēģiskā telpa” izraisīs viennozīmīgus pozitīvus vērtējumus. Tas ir visa kontinenta interesēs.

Paldies par uzmanību!

1996. gada17. aprīlī