NO MINISTRA REDZESPUNKTA

Lauksaimniecība šodien — 1996.gada sākumā

Alberts Kauls, Ministru prezidenta biedrs, zemkopības ministrs, — sabiedrībai, “Latvijas Vēstnesim"

Ir pagājušas 100 dienas, kopš 6.Saeimas ievēlētā valdība ir uzsākusi savu darbu. Šajā laikā jaunā Zemkopības ministrijas vadība ir izvērtējusi pasludinātās agrārās reformas un privatizācijas kursa īstenošanas galvenos rezultātus un tikusi skaidrībā par patieso stāvokli mūsu lauksaimniecībā.

1. Kur mēs atrodamies

1.1.Politiskie rezultāti

Saistībā ar vispārējiem tautsaimniecības pārstrukturēšanas procesiem kardināli ir izmainīta lauksaimniecības produkcijas ražošanas organizācija. Vairāk nekā 500 valsts un kolektīvo saimniecību vietā ir izveidotas 74,1 tūkstotis zemnieku saimniecību — lielai daļai no kurām ir pietiekami liels potenciāls produkcijas ražošanai tirgum. Privatizēti lauksaimniecības produkcijas pārstrādes, agroservisa un citi ar lauksaimniecību saistīti uzņēmumi. Atbilstoši jaunajiem saimniekošanas apstākļiem valstī ir radīti pamati tirgus ekonomikas attiecību attīstībai, kā arī bāze lauku iedzīvotāju dzīves veida pārkārtošanai, agrārās nozares vadīšanas sistēmas kardinālām izmaiņām. No organizatoriskā darba viedokļa izvirzītais mērķis visumā ir sasniegts. Tomēr agrārās reformas, privatizācijas kursa galvenais mērķis — nodrošināt valsts ekonomisko attīstību un patstāvību, apstākļus uzņēmējdarbības izvēršanai, lauku iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanai, ticību valdības politikai — pieļauto būtisko kļūdu, neizdarību rezultātā netika panākts.

Raksturīgākās kļūdas reformas un privatizācijas kursa īstenošanas taktikā:

 

1. Sasteigtība, organizatoriski un ekonomiski nepietiekami pamatota, forsēta privatizācija, pielietojot pārsvarā administrēšanas, piespiedu metodes, neizvērtējot pasākumu īstenošanas iespējamās sekas, rezultātus.

Noārdot lielās kopsaimniecības, tika atļauts īpašumu sadrumstalot pārāk sīkās ražošanas vienībās. Arī bijušo īpašnieku zemes daudzos gadījumos sadalīja starp vairākiem mantiniekiem (likumā apstiprināts pārlieku liels zemes mantotāju loks). Tā rezultātā valstī kopumā ar nelieliem izņēmumiem izveidojās pārāk sīkas, tirgus attiecību apstākļiem neatbilstošas saimniecības (1.tabula).

Tagad tiek secināts, ka kopsaimniecību sagrautās materiālās bāzes vietā lielražošana jāveido uz kooperācijas principiem.

 

2. Kļūdas un nepilnības likumdošanas un citos normatīvajos aktos deva iespēju ne vien izsaimniekot lielo kopsaimniecību īpašumu, bet arī praktiski sagraut agroservisa uzņēmumu, it sevišķi meliorācijas, sēklkopības, ciltsdarba jomā, kā arī graudu pirmapstrādes punktus, tehnikas remonta, ceļu būvniecības materiālo bāzi. Pārsvarā tā nav atjaunojama, jāiegulda ļoti lieli līdzekļi, lai izveidotu jaunu agroservisa bāzi.

 

3. Piešķirtas tiesības lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmumiem noteikt zemas monopolcenas par iepērkamo produkciju (sevišķi 1993.—1994.gadā), diktēt norēķinu un parādu dzēšanas termiņus, nenest nekādu ekonomisko atbildību par savu līgumsaistību neizpildi.

Visa tā rezultātā sāk izpausties pirmās politiskās krīzes pazīmes, kas rod savu izpausmi lauku iedzīvotāju neticībā tam, ka politiskās valdības panāks dzīves apstākļu uzlabošanu un dzīves līmeņa paaugstināšanos.

 

1.2. Ekonomiskie

rezultāti

Lauksaimniecības produkcijas ražošanas apjoma izmaiņas nosacīti var iedalīt divos periodos: pirmajā no 1990. līdz 1992.gadam ieskaitot un otrajā no 1993.gada. Periodā no 1990.gada līdz 1993.gadam lauksaimniecības produkcijas ražošanas samazināšanās galvenokārt bija saistīta ar agrārās reformas un privatizācijas kursa īstenošanu, ražošanas organizācijas pārkārtošanu tirgus sistēmas apstākļiem, kas daļēji varētu tikt attaisnota, bet no 1993.gada lauksaimniecībā produkcijas ražošanas samazināšanās pieņēma katastrofālu raksturu. Šo samazināšanos veicināja vēl citi būtiski faktori. Galvenie no tiem ir divi:

Pirmais. Pieprasījuma pēc pašu ražotās lauksaimniecības produkcijas ierobežošana (“nožņaugšana”) ar ekonomiskām metodēm — nosakot pārlieku zemas iepirkuma monopolcenas pienam, gaļai un citai produkcijai (pienam — 3,5—4,0 santīmi par kg, gaļai — 40—50 santīmi par kg utt.). Tā rezultātā produkcijas ražošana kļuva nerentabla. Tajā pašā laikā tika liberalizēta valsts ekonomiskā robeža, kas deva iespēju praktiski nekontrolēti ievest lielos daudzumos pārtikas produktus, t.sk. arī kontrabandas veidā, tādā veidā sedzot pašu ražotās produkcijas samazināšanos.

1994.gadā importa un kontrabandas veidā Latvijā ieveda 73 tūkst. tonnu gaļas, t.sk. nelegāli (iespējamā kontrabanda 30,4 tūkst. t), 131,3 tūkst. tonnu piena, 110 milj. olu, bet 1995.g. ievedamās produkcijas daudzums ir palielinājies. Pēc vērtējuma 1995.gadā nelegālais (kontrabanda) gaļas ievedums sastāda 32,7 tūkst. t, olu ievedums ir pieaudzis līdz 121,9 milj. gab., augstākā labuma kviešu miltu kontrabandas apjoms sasniedza 12 tūkst. t, cukura — 40 tūkst. t, alkoholisko dzērienu — 11 milj. litru. Lielos apjomos nelegāli ieved arī citas pārtikas grupas preces.

Summējot pārtikas produktu nelegālā importa rezultātā nesamaksātos nodokļus, var secināt, ka nesamaksāto nodokļu summa 1995.gadā sasniedza Ls 97,8 miljonus, t.sk. muitas nodoklis — Ls 46,6 milj., akcīzes nodoklis — Ls 21,6 milj., pievienotās vērtības nodoklis — Ls 29,6 milj. Latvijas valsts ekonomiskā robeža ir kļuvusi viegli pārvarama, ļoti vāji aizsargāta.

Otrais. Sākot zemes denacionalizāciju, zemes īpašuma tiesību atjaunošanu tās īpašniekiem jeb mantiniekiem, reformas īstenotāji veidoja pārliecību, ka ar privatizācijas pasākumiem privātkapitāls sāks investēt ražošanu. Tas nenotika un arī nenotiek. Zemes atguvējiem pašiem nav nepieciešamā kapitāla investīcijām. Bez tam, ražošanas resursu sadārdzināšanās un dažu citu iemeslu dēļ krasi palielinājās apgrozījuma līdzekļu deficīts. Arī šī problēma netika atrisināta, un arī pašreiz tā ir aktuāla.

Šo un citu kļūdu rezultātā lauksaimniecības produkcijas ražotājiem zuda ekonomiskā ieinteresētība ražot produkciju tirgum. Sākās apzināta krasa lauksaimniecības produkcijas ražošanas samazināšana. Latvija no pārtikas produktu eksportētājas valsts ir kļuvusi par pārtikas produktu importētāju, pie tam ārzemēs pārtikas produkti jāiepērk arvien lielākos daudzumos.

 

2.tabula

Lopkopības produktu ražošana un vajadzības nodrošināšana pēc tās pārtikai

Mērvienība

Ražošana

1990.g.

1994.g.

1995.g.

1995.g. % pret 1990.g.

Vajadzība pārtikai valstī. VAEI dati

Minimālā (krīzes)

Vidējā

Iztrūkst no vidējās vajadzības

Nodrošin. %

1990.gadā daudzums pret vidējo vajadzību + –

Varēja eksportēt % no saražotā

Lopi un putni (gaļa) tūkst.t

— dzīvmasā tūkst.t 452,7 200,3 168,7 37,3

— kautmasā pēc VSK datiem tūkst.t 308,5 136,0 117,8 38,2 162 202 84,2 58,3 +106,5

— kautmasā pēc autora aprēķina* tūkst.t 264,4 117,0 98,5 37,3 162 202 103,5 48,8 +62,4 23,6

Piens tūkst.t 1893,2 999,6 945,5 49,9 1026 1161 215,5 81,4 +732,2

t.sk. pārtikai pēc autora aprēķina* tūkst.t 1665,0 880,0 830,0 49,8 1026 1161 331,0 71,5 +504,0 30,3

Olas milj.gab. 818,9 359,9 421 51,4 506 648 227 65,0 +170,9 20,9

 

Piezīme: VSK gaļas kautmasas iznākumu no dzīvmasas faktiski aprēķina pēc cūkgaļas kautmasas iznākuma koeficienta, gaļai realizē arī citus lopus — liellopus, aitas u.c. Sakarā ar to autors ņēma vērā gaļas iznākumu pēc visu lopu sugām. Aprēķinot gaļas patēriņa vajadzību, glabāšanas zudumi netika ņemti vērā. Daļu no pilnpiena (10—12%) izlieto teļu, sivēnu dzirdīšanai. Pārtikai paliek 90—88%.

1990.gadā no saražotās lopkopības produkcijas apjoma varēja eksportēt 24% gaļas, 30% piena, 21% olu, bet 1995.gadā nodrošinājums pēc pašu ražotās lopkopības nozīmes pārtikas produktiem sastāda tikai 49—71%. Jāiepērk citās valstīs vismaz 100 tūkst. t gaļas, 330 tūkst. t piena produktu, 230 milj. gab. olu.

Lopkopības produkcijas ražošana samazinājās kā lopu likvidēšanas, it sevišķi 1993.—1995.g., tā arī lopu produktivitātes krišanās rezultātā (1.pielikuma 1.tabula).

Lopu skaits samazinājās ne tikai ar statūtsabiedrību izformēšanu, bet 1995.gadā govju skaits sāka samazināties arī zemnieku un piemājas saimniecībās. Ja 1995.gadā salīdzinājumā ar 1994.gadu kopējais slaucamo govju skaits samazinājās par 20,1 tūkstoti, t.sk. valsts saimniecībās un statūtsabiedrībās par 14,4 tūkst., tad zemnieku un piemājas saimniecībās — par 5,6 tūkstošiem. Lopu skaita samazināšanās tendence nav novērsta.

Ne mazāk draudošs stāvoklis ir izveidojies arī augkopībā, tam raksturīgs tas, ka ir aizlaistas lielas platības, t.sk. arī meliorētās. No 1,7 milj. ha aramzemes tiek izmantots 930 tūkst. ha (3.tabula).

 

3.tabula

Aramzemes izmantošana 1990.g.—1995.g.

1995. pret 1990.

1990. 1995. platība + – %

Lauksaimn. uzņēmumu aramzeme 1688 1334,2 –353,8 79,0

Sējumu kopplatība 1627 930,2 –696,8 57,2

t.sk. graudaugi 686 411,4 –274,6 60,0

kartupeļi 80 75,3 –4,7 94,1

cukurbietes 15 9,5 –5,5 63,3

lini 12 1,4 –10,6 11,7

lopbar. kultūras 820 413,2 –406,8 50,4

neizmantotā aramzeme 61 404,0

Bez tam 1995.gadā pašvaldību rīcībā bija 263,5 tūkst. ha aramzemes, valsts rezerves fondā 101,4 tūkst. ha u.c. 13,5 tūkst ha, kopā 378,4 tūkst. ha. Kopā valstī palika neapsēti 782,4 tūkst. ha vērtīgākās zemes platības — aramzemes.

Aramzemes izmantošanas efektivitāte ir ievērojami kritusies. 1990.gadā graudu kopieguve sastādīja 1622 tūkst. t, bet 1995.gadā tikai 694 tūkst. t jeb 42,8% no 1990.gada sasniegtā apjoma, kartupeļu ražošana 1995.gadā salīdzinājumā ar 1990.gadu ir samazinājusies par 15% (pielikumā 2.tabula).

Šāda samazinājuma rezultātā valstī sāk pietrūkt arī tie augkopības pārtikas produkti, kurus agrāk tradicionāli ražoja pietiekošā daudzumā. Iedzīvotāju apgādei ar maizi nepieciešams ap 50 tūkst. t pārtikas rudzu. 1995.gadā saražots 20 tūkst. t jeb 40% no vajadzības, kartupeļu pārtikai saražots 300 tūkst. t jeb 30% no vajadzības.

Krasais augkopības kultūru kopievākuma samazinājums, sevišķi graudu ražošanā, izveidoja ļoti kritisku situāciju labības tirgū.

Pēc stāvokļa 1996.gada 1.janvārī Latvijas labības pārstrādes uzņēmumos bija atlikumā tikai 34,5 tūkst. t pārtikas kviešu, 12,4 tūkst. t pārtikas rudzu, 2,2 tūkst. t pārtikas miežu un 5,2 tūkst. t pārtikas auzu, 16,6 tūkst. t lopbarības graudu.

Esošie pārtikas graudu apjomi nodrošina maizes ražotāju pieprasījumu pēc miltiem 2 līdz 2,5 mēnešiem. Faktiski ir iestājusies pārtikas graudu krīze, kurā vainojams Latvijas Valsts labības birojs.

Valsts rezerves pārtikas graudu nepietiekošie apjomi ļauj šiem uzņēmumiem paaugstināt maizes cenas, kas kopš 1995.gada 1.novembra ir palielinājušās par 8—15%. Tās turpina pieaugt un grauj sabiedrības labklājību.

Krasais pieprasījuma samazinājums pēc pašu ražotiem pārtikas produktiem, zemnieku saimniecību pārorientēšanās uz naturālās saimniekošanas formu neveicina ieguldīt līdzekļus augšņu auglības celšanā, vismaz tās saglabāšanā. Parādās pirmās negatīvās iezīmes, kas liecina par to, ka atsevišķās zonās augsnes agroķīmiskās īpašības pasliktinās.

Valsts zinātniskās ražošanas uzņēmuma “Ražība” darbinieki veica augsnes agroķīmisko pamatrādītāju izmaiņu analīzi 9 republikas rajonos (Balvu, Daugavpils, Gulbenes, Kuldīgas, Liepājas, Preiļu, Rīgas, Valkas un Ventspils) 1994.gadā un 1987.—1991.gadā. Analīzes rezultāti liecina, ka augsnes ir paskābinājušās 21% lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību, 36% platību ir pazeminājies fosfora saturs, bet 51% platību — kālija saturs.

Augsnes auglības degradēšanās ir saistīta ar augsnes kaļķošanas un mēslošanas līdzekļu lietošanas strauju samazināšanos. Pēdējos gados augšņu kaļķošanas ikgadējie apjomi sastāda apm. 4% no 1980.—1990.gada ikgadējā apjoma, minerālmēslu izmantošana uz 1 sējumu hektāru samazinājusies apm. 15 reizes, bet organisko mēslu izmantošana — apm. 2 reizes. Minerālmēslu iestrāde atspoguļota 4.tabulā.

'1.tabula

Saimniecību skaits un to vidējās platības 1935. un 1995.gadā

1935.g. 1995.g. Vidēji uz

Platības Platība Vidēji uz Platība Vidēji uz saimn.

tūkst. ha vienu tūkst. ha vienu 1995.g. %

saimniecību saimniecību pret

ha ha 1935.g.

Kopplatība 4487 16,3 2415,7 7,5 46,0

t.sk. aramzeme 2113,7 7,7 1126,8 3,5 45,5

Sējumu platība 1934,5 7,0 930,2 2,9 41,4

saimn. skaits 275698 320533* 116,3

 

1.piezīme: * 1995.gada beigās 74097 zemnieku saimniecības, 126096 piemājas saimniecības un 1995.gada sākumā 120340 palīgsaimniecību.

2.piezīme: 1935.gadā saimniecību skaits ar platību no 30 līdz 49,9 ha bija 24302, virs 50 ha — 15436, bet 1994.gadā attiecīgi 9340 un 5484 jeb 38,4% un 35,5% no 19935.gada saimniecību skaita.

 

1994.gadā importa un kontrabandas veidā Latvijā ieveda 73 tūkst. tonnu gaļas, t.sk. nelegāli (iespējamā kontrabanda 30,4 tūkst. t), 131,3 tūkst. tonnu piena, 110 milj. olu, bet 1995.g. ievedamās produkcijas daudzums ir palielinājies. Pēc vērtējuma 1995.gadā nelegālais (kontrabanda) gaļas ievedums sastāda 32,7 tūkst. t, olu ievedums ir pieaudzis līdz 121,9 milj. gab., augstākā labuma kviešu miltu kontrabandas apjoms sasniedza 12 tūkst. t, cukura — 40 tūkst. t, alkoholisko dzērienu — 11 milj. litru. Lielos apjomos nelegāli ieved arī citas pārtikas grupas preces.

Summējot pārtikas produktu nelegālā importa rezultātā nesamaksātos nodokļus, var secināt, ka nesamaksāto nodokļu summa 1995.gadā sasniedza Ls 97,8 miljonus, t.sk. muitas nodoklis — Ls 46,6 milj., akcīzes nodoklis — Ls 21,6 milj., pievienotās vērtības nodoklis — Ls 29,6 milj. Latvijas valsts ekonomiskā robeža ir kļuvusi viegli pārvarama, ļoti vāji aizsargāta.

 

Otrais. Sākot zemes denacionalizāciju, zemes īpašuma tiesību atjaunošanu tās īpašniekiem jeb mantiniekiem, reformas īstenotāji veidoja pārliecību, ka ar privatizācijas pasākumiem privātkapitāls sāks investēt ražošanu. Tas nenotika un arī nenotiek. Zemes atguvējiem pašiem nav nepieciešamā kapitāla investīcijām. Bez tam, ražošanas resursu sadārdzināšanās un dažu citu iemeslu dēļ krasi palielinājās apgrozījuma līdzekļu deficīts. Arī šī problēma netika atrisināta, un arī pašreiz tā ir aktuāla.

Šo un citu kļūdu rezultātā lauksaimniecības produkcijas ražotājiem zuda ekonomiskā ieinteresētība ražot produkciju tirgum. Sākās apzināta krasa lauksaimniecības produkcijas ražošanas samazināšana. Latvija no pārtikas produktu eksportētājas valsts ir kļuvusi par pārtikas produktu importētāju, pie tam ārzemēs pārtikas produkti jāiepērk arvien lielākos daudzumos.

 

1990.gadā no saražotās lopkopības produkcijas apjoma varēja eksportēt 24% gaļas, 30% piena, 21% olu, bet 1995.gadā nodrošinājums pēc pašu ražotās lopkopības nozīmes pārtikas produktiem sastāda tikai 49—71%. Jāiepērk citās valstīs vismaz 100 tūkst. t gaļas, 330 tūkst. t piena produktu, 230 milj. gab. olu.

Lopkopības produkcijas ražošana samazinājās kā lopu likvidēšanas, it sevišķi 1993.—1995.g., tā arī lopu produktivitātes krišanās rezultātā (1.pielikuma 1.tabula).

Lopu skaits samazinājās ne tikai ar statūtsabiedrību izformēšanu, bet 1995. gadā govju skaits sāka samazināties arī zemnieku un piemājas saimniecībās. Ja 1995.gadā salīdzinājumā ar 1994.gadu kopējais slaucamo govju skaits samazinājās par 20,1 tūkstoti, t.sk. valsts saimniecībās un statūtsabiedrībās par 14,4 tūkst., tad zemnieku un piemājas saimniecībās — par 5,6 tūkstošiem. Lopu skaita samazināšanās tendence nav novērsta.

Ne mazāk draudošs stāvoklis ir izveidojies arī augkopībā, tam raksturīgs tas, ka ir aizlaistas lielas platības, t.sk. arī meliorētās. No 1,7 milj. ha aramzemes tiek izmantots 930 tūkst. ha (3.tabula).

 

Bez tam 1995.gadā pašvaldību rīcībā bija 263,5 tūkst. ha aramzemes, valsts rezerves fondā 101,4 tūkst. ha u.c. 13,5 tūkst ha, kopā 378,4 tūkst. ha. Kopā valstī palika neapsēti 782,4 tūkst. ha vērtīgākās zemes platības — aramzemes.

Aramzemes izmantošanas efektivitāte ir ievērojami kritusies. 1990.gadā graudu kopieguve sastādīja 1622 tūkst. t, bet 1995.gadā tikai 694 tūkst. t jeb 42,8% no 1990.gada sasniegtā apjoma, kartupeļu ražošana 1995.gadā salīdzinājumā ar 1990.gadu ir samazinājusies par 15% (pielikumā 2.tabula).

Šāda samazinājuma rezultātā valstī sāk pietrūkt arī tie augkopības pārtikas produkti, kurus agrāk tradicionāli ražoja pietiekošā daudzumā. Iedzīvotāju apgādei ar maizi nepieciešams ap 50 tūkst. t pārtikas rudzu. 1995.gadā saražots 20 tūkst. t jeb 40% no vajadzības, kartupeļu pārtikai saražots 300 tūkst. t jeb 30% no vajadzības.

Krasais augkopības kultūru kopievākuma samazinājums, sevišķi graudu ražošanā, izveidoja ļoti kritisku situāciju labības tirgū.

Pēc stāvokļa 1996.gada 1.janvārī Latvijas labības pārstrādes uzņēmumos bija atlikumā tikai 34,5 tūkst. t pārtikas kviešu, 12,4 tūkst. t pārtikas rudzu, 2,2 tūkst. t pārtikas miežu un 5,2 tūkst. t pārtikas auzu, 16,6 tūkst. t lopbarības graudu.

Esošie pārtikas graudu apjomi nodrošina maizes ražotāju pieprasījumu pēc miltiem 2 līdz 2,5 mēnešiem. Faktiski ir iestājusies pārtikas graudu krīze, kurā vainojams Latvijas Valsts labības birojs.

Valsts rezerves pārtikas graudu nepietiekošie apjomi ļauj šiem uzņēmumiem paaugstināt maizes cenas, kas kopš 1995.gada 1.novembra ir palielinājušās par 8—15%. Tās turpina pieaugt un grauj sabiedrības labklājību.

Krasais pieprasījuma samazinājums pēc pašu ražotiem pārtikas produktiem, zemnieku saimniecību pārorientēšanās uz naturālās saimniekošanas formu neveicina ieguldīt līdzekļus augšņu auglības celšanā, vismaz tās saglabāšanā. Parādās pirmās negatīvās iezīmes, kas liecina par to, ka atsevišķās zonās augsnes agroķīmiskās īpašības pasliktinās.

Valsts zinātniskās ražošanas uzņēmuma “Ražība” darbinieki veica augsnes agroķīmisko pamatrādītāju izmaiņu analīzi 9 republikas rajonos (Balvu, Daugavpils, Gulbenes, Kuldīgas, Liepājas, Preiļu, Rīgas, Valkas un Ventspils) 1994.gadā un 1987.—1991.gadā. Analīzes rezultāti liecina, ka augsnes ir paskābinājušās 21% lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību, 36% platību ir pazeminājies fosfora saturs, bet 51% platību — kālija saturs.

Augsnes auglības degradēšanās ir saistīta ar augsnes kaļķošanas un mēslošanas līdzekļu lietošanas strauju samazināšanos. Pēdējos gados augšņu kaļķošanas ikgadējie apjomi sastāda apm. 4% no 1980.—1990.gada ikgadējā apjoma, minerālmēslu izmantošana uz 1 sējumu hektāru samazinājusies apm. 15 reizes, bet organisko mēslu izmantošana — apm. 2 reizes. Minerālmēslu iestrāde atspoguļota 4.tabulā.

 

Daudzas saimniecības 1994. un 1995. gadā minerālmēslus pat nepirka un neiestrādāja. Kultūraugu ražības krišanos izsauca ne tikai mēslošanas līdzekļu un kaļķojamā materiāla pielietošanas ievērojams samazinājums. Sēklkopības sistēmas materiālās bāzes izsaimniekošanas, apgrozāmo līdzekļu trūkuma rezultātā ievērojami samazinājās kvalitatīvās sēklas sagatavošana un arī tās pārdošana lauksaimniecības uzņēmumiem, sevišķi zemnieku saimniecībām (5.tabula).

Daudzas saimniecības izsēj nekondicionētu un neattīrītu sēklu ar ļoti zemu dīdzību un lielu nezāļu īpatsvaru. Tā rezultātā saimniecībām rodas lieli zaudējumi. Ņoti smagi zaudējumi, sevišķi sākot ar 1993.gadu, ir izdarīti šķirnes ganāmpulkam. No 535 tūkst.govju 1990.g. galvenokārt šķirnes lopi un ļoti daudzi, labi kopti kopsaimniecību šķirnes lopi fermās tika likvidēti gaļai. To “Latvijas brūnās” cilts kodolu, kuru veidoja pēdējo 70—75 gadu laikā, faktiski sagrāva divos gados — 1993.—1994.g. 1995.gadā no 291,8 tūkst.govju pārraudzībā atradās tikai 111,6 tūkst. jeb 38,2%.

Ciltsdarba efektivitāti var vērtēt no sekojoša piemēra. 1994.gadā no govīm vidēji izslauca 2573 kg, bet no pārraudzībā esošām šķirnes govīm 3025 kg.

Agrārās reformas un privatizācijas kursa pieļauto kļūdu rezultātā vislielākā ekonomikas lejupslīde ir notikusi valsts austrumu rajonos.

Pēdējos 2—3 gados sevišķi strauji ir samazinājušās lauksaimniecības galvenais potenciāls — aramzemes platības. 1995.gadā valstī aramzeme, salīdzinot ar 1990.gadu, sastādīja 79,2%, bet Latgalē 69,5%. Kopējā sējumu platība šajā zonā piecos gados (no 1990.līdz 1995.gadam) ir samazinājusies par 253,3 tūkst.ha jeb par 56,7%. Vislielākās neapsētās zemes platības ir Latgalē (dati pa novadiem 2.pielikumā).

Ievērojami samazinājies arī ražošanas potenciāls lopkopībā. Latgales novadā 1990.gadā bija 135,8 tūkst.govju, bet 1995.gada beigās palika 73,8 tūkst., piecos gados tās samazinājās par 62,0 tūkst.jeb par 45,7%. Vidēji Latvijā govju skaits arī ir samazinājies par 45%. Gaļas pieprasījuma krasas samazināšanas rezultātā, kuru mākslīgi radīja Latvijas valsts gaļas pārstrādes uzņēmumi, visvairāk ir cietusi Latgales novada cūkkopība. 1990.gadā Latgalē pēc uzskaites bija 337,5 tūkst. cūku, bet 1995.gada beigās to palika 85,6 tūkst. jeb 25,4% no tā skaita, kas bija 1990.gadā (vidēji valstī palika 34,7%, t.sk. Vidzemē 33,2%, Zemgalē — 40,3%, Kurzemē – 40%).

Arī ražotās produkcijas (galvenos veidos) novērtējums naudas izteiksmē salīdzināmās cenās uz vienu aramzemes hektāru viszemākais ir Latgales novadā. Zemgalē uz 1 aramzemes hektāru ir saražota produkcija par 190 latiem, Vidzemē — par 172 latiem, bet Latgalē — par 132 latiem, par 30,5 % mazāk nekā Zemgalē un 21,1% mazāk nekā Vidzemē (2.pielikums). Latgales zemnieki daudz straujāk grimst nabadzībā nekā citos novados.

Izvērtējot ekonomisko stāvokli agrārajā sektorā, var secināt, ka kopš 1990.gada notiekošās agrārās reformas un privatizācijas gaitā, tāpat kā visā tautsaimniecības pārstrukturēšanās procesā, situācija agrārajā sektorā ir principiāli mainījusies. Lauksaimniecības uzplaukuma vietā ir iestājusies agrārā krīze. Šīs krīzes cēloņus pēc prof. E.Grinovska vērtējuma radīja vairāki faktori.

1. Vispārēja rakstura faktori:

1.1. Kļūdas pārejā uz tirgus sistēmu. Nebijām mācījušies no Polijas, Ungārijas t.s. “šoka metodes” trūkumiem — cenu brīvlaišanas. Brīvlaistā līdzsvara cena saskaņā ar tirgus likumiem pacēlās monopolcenu līmenī;

1.2. Cenu nekontrolētais pieaugums tālu apsteidza iedzīvotāju ienākumus (algas, pensijas, stipendijas), izsauca pirktspējas krasu krišanos, kas savukārt noteica tikpat krasu tirgus ietilpības sašaurināšanos;

1.3. Preču deficīta vietā stājās naudas deficīts, kam sekoja ievērojams ražošanas samazinājums un uz tā pamata grūtības nodokļu iekasēšanā budžetam, tā arī bezdarba palielināšanās.

2. Cēloņsakarības agrārajā sfērā:

2.1. Cenu šķēres. Cenas lauksaimniecības resursiem (tehnikai, degvielai, minerālmēsliem u.c.) pieaugušas 3—3,5 reizes straujāk nekā lauksaimniecības ražojumiem. Tas praktiski izslēdz investēšanas iespējas no savu uzņēmumu ienākumiem. Jāņem dārgie kredīti, kas neatmaksājas, gluži otrādi, rada zaudējumus;

2.2. Forsēta un nepārdomāta privatizācija. Likvidēto paju sabiedrību teritorijā no saimnieciskās aprites izslēgti un daļēji iznīcināti ražošanas resursi: pamatražošanas, infrastruktūras, rūpnieciskās palīgražošanas, sociālās infrastruktūras objekti, zeme.

Visa tā rezultātā zemnieks nostādīts lielu problēmu priekšā.

Ražošanas atjaunošanai jaunos apstākļos, lai izietu no krīzes, būs nepieciešami lieli līdzekļu un darbaspēka ieguldījumi tehnikas un lopu iegādei, ēku celtniecībai.

Pašreizējai situācijai valsts ekonomikā raksturīgs tas, ka ekonomiskās lejupslīdes tendence vēl nav novērsta, sevišķi lauksaimniecībā. Tā rezultātā:

1. Valsts vairs nav spējīga izdalīt nepieciešamā apjomā budžeta līdzekļus kapitālieguldījumiem lauksaimniecībā, investēt ražošanas materiālās bāzes attīstību atbilstoši jaunajiem saimniekošanas apstākļiem, šādu līdzekļu nav arī jaunizveidotajām zemnieku saimniecībām.

2. Nav izveidota tāda kreditēšanas sistēma, kura atbilst lauksaimnieciskās ražošanas īpatnībām, komercbankas ir noteikušas ražotājiem nepieņemami augstus kredīta atmaksāšanas procentus.

3. Trūkst zināšanu ne tikai ražošanas organizācijas, bet it sevišķi uzņēmējdarbības, saimniekošanas ekonomiskajos un finansiālajos jautājumos. Pašreizējā profesionālās izglītošanas un kvalifikācijas celšanas sistēma vēl nenodrošina prasības pēc tām.

 

1.3. Sociālie

rezultāti

Kļūdas un trūkumi privatizācijas kursa īstenošanā radīja arī daudzas negatīvas sociālas sekas. 1990.gadā lauksaimnieciskajā ražošanā, servisa un pārstrādes uzņēmumos bija nodarbināti 430 tūkst. strādājošo, bet tagad no tiem 157 tūkst. ir zaudējuši darbu. Bezdarbs laukos palielinās. Atsevišķos rajonos tas tālu pārsniedz kritisko robežu un strauji palielinās. Rēzeknes rajonā bezdarbnieku īpatsvars 1995.gada decembrī bija 25,7%, bet 1996.gada janvārī — 27,3%, Preiļu — attiecīgi 21,7% un 22,6%, Balvu — 20,6% un 21,5%. Laukos būs jāiekārto jaunas darba vietas. Vienas darba vietas iekārtošana (iegādājoties tehnoloģiskās iekārtas, sakārtojot infrastruktūru, nodrošinot apgrozāmos līdzekļus un stabilizējot ražošanu) prasīs ļoti lielus līdzekļus.

Sasteigtās agrārās reformas pasākumu īstenošanas rezultātā lauku iedzīvotāji pastiprināti grimst nabadzībā, pasliktinās lauku iedzīvotāju medicīniskā apkalpošana. Tas arī ir viens no būtiskākiem faktoriem, kas nosaka demogrāfisko situāciju laukos, sevišķi trauksmi rada Latgales zona.

Visiem zināma negatīvā demogrāfiskā situācija valstī. Tā katastrofāli pasliktinās. 1993.g. mirušo un dzimušo attiecība bija 1,4:1, 1995.gadā 1,9:1, bet 1996.gada janvārī jau 2:1. Atsevišķos rajonos, sevišķi Latgales novadā stāvoklis ir vēl katastrofālāks, tā Daugavpils rajonā šī attiecība ir 2,2:1, Rēzeknes rajonā — 2,4:1, Krāslavas rajonā — 2,5:1, Ludzas rajonā — 3,0:1. Salīdzināšanai Lietuvā 1995.gada 9 mēnešos — 1,04:1.

Laukos pastiprinās bezcerība, sociālās neaizsargātības sajūta, palielinās to bērnu skaits, kuri neapmeklē jeb pārtrauc apmeklēt skolas. Veidojas arī citas negatīvas parādības.

 

2. Ražošanas fondu stāvoklis lauksaimniecībā

Agrārās reformas, privatizācijas kursa īstenošanas organizētāju pieļauto rupjo kļūdu rezultātā sevišķi cietusi ir lauksaimnieciskās ražošanas materiāli tehniskā bāze. Liela daļa tehnikas ir izsaimniekota, nokļuvusi ne zemes apsaimniekotāju īpašumā. Vairums ražošanas ēku ir izdemolētas, sevišķi lopu mītnes, graudu pirmapstrādes punkti u.c. Tā, piemēram, no 2,8 tūkst. slaucamo govju fermu ar ietilpību virs 50 govīm un kopējo vietu skaitu 436,5 tūkst. (1990.g.) ievērojams vairākums ir izdemolētas, pēc operatīvās informācijas uz 1995.gadu ir saglabātas govju fermas ar 66,5 tūkst.vietu.

Pašreiz zemnieki savus lopus pārsvarā tur lopu mītnēs, kuras maz piemērotas vai vispār nav piemērotas augstas kvalitātes produkcijas ražošanai ar augstiem intensitātes rādītājiem.

Agrārā reforma, privatizācija kopumā (pēc E.Matisāna (LMEZPI) vērtējuma) radīja triju veidu zaudējumus:

1) neatgriezeniskos: apm.410 milj.latu (izpostītās fermas, izkauti lopi, izkomplektētas graudu kaltes, darbnīcas, apdraudēts lopu un graudu šķirņu genofonds, neapsaimniekota zeme, brūkošas meliorācijas sistēmas);

2) atgūstamos: ap 200 milj.latu (tie ir daļēji sagrauti, bet vēl atjaunojami lauku infrastruktūras objekti);

3) netiešos, kuri mērāmi miljardos latu un pašreiz īsti nav aplēšami. Tie būtu: milzīgais bezdarbs, ražošanas depresija ekonomiskās robežas trūkuma dēļ, ražotāju zaudējumi monetārās politikas un banku krīzes dēļ; neapzināto zaudējumu grupa: zaudējumi “Turībā” un pārstrādes uzņēmumos, mākslīgi radīti parādi.

Lielus līdzekļus būs jāiegulda ne tikai daļēji sagrauto, bet turpmākai ražošanai nepieciešamo objektu atjaunošanai. Sevišķu problēmu radīs traktoru, kombainu u.c. sarežģītās ražas novākšanas tehnikas, kravas autotransporta līdzekļu skaita palielināšana. Pašreiz ir ļoti liels skaits traktoru, kuru lietošana praktiski aizliedzama no drošības tehnikas viedokļa. Ekspluatācijā vēl ir 10—12% traktoru un 15—18% kravas automobiļu, kuri iegādāti līdz 1980.gadam. Ap 36—38% traktoru, 40—41% kravas automobiļu ņemti uzskaitē 1980.—1988.g., un tikai ap 1% traktoru un 0,7—1,0% kravas automobiļu iegādāti 1993.g.—1995.g.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta zinātnieki ir izdarījuši aptauju zemnieku saimniecībās. Ziņojumā par aptaujas rezultātiem ir doti dati, kas liecina par to, ka kopumā ražošanas materiāli tehniskais stāvoklis nenodrošina augstu ražošanas intensitāti. Vairāk nekā 33% zemnieku saimniecību nav sava traktora, 4,2% saimniecību traktoru skaits ir pat samazinājies, 35,9% saimniecību traktoru tehniskais stāvoklis pēdējos gados ir pasliktinājies. Lielākajā daļā zemnieku saimniecību — 76,7% no kopējā skaita — nav kravas automobiļu, bet 32,3% zemnieku saimniecību nav pat vieglā automobiļa.

Sevišķas grūtības rada ražošanas ēku trūkums. Kūtis nav 12% zemnieku saimniecību. Graudu kaltes nav 95,2% zemnieku saimniecību, šķūņu 29,8%, produkcijas noliktavu – 62,4%, tehnikas novietnes — 81,2% saimniecību. Neapmierinošs stāvoklis ir arī ar zemnieku dzīves vietām. Tā, piem., 12,4% zemnieku saimniecību nav dzīvojamo māju, 22,7% zemnieku dzīvojamās mājas ir neapmierinošā stāvoklī, apm. 10% saimniecību ēku un būvju tehniskais stāvoklis ir pasliktinājies.

Zemnieku pašreizējais ekonomiskais stāvoklis ir tāds, ka pašu līdzekļiem tie vairs nav spējīgi uzsākt ražošanas ēku celtniecību. Dzīvojamo māju, ražošanas ēku celtniecība sāka izvērsties 1990.—1992.gadā, bet ar 1993.gadu (sevišķi pēdējos divos gados) praktiski ir pārtraukta.

 

3. Ekonomikas likumi un lauksaimniecības

uzņēmumu ieinteresētība produkcijas ražošanā

Valsts ekonomiskais stāvoklis, sevišķi agrārajā sektorā, kļūst arvien sarežģītāks. Lauksaimniecības produkcijas ražošana, pašu ražotās pārtikas produktu izlaide nepārtraukti samazinās. Mēneša vidējā vajadzība 1995.gada decembrī jau tiek apmierināta tikai par 10—18%, 6.tabula.

Nepamatoti ir arī samazināta labības produktu ražošana pārtikai un lopbarībai. Miltu 1995.g. ir saražots 121,1 tūkst.t jeb 35,3% pret 1990.g. ražotā, putraimu — 2,8 tūkst.t jeb 8,3%, makaronu izstrādājumi 3,1 tūkst.t jeb 26,0%. Kombinētā lopbarība ir saražota 205,4 tūkst.t jeb 15,5% no 1990.gada līmeņa.

Lauksaimniecības produkcijas ražošanas samazināšanās tendence turpinās arī 1996.gadā, 7.tabula.

 

Šāds lopkopības (izņemot olu) un labības produktu ražošanas samazinājums ir radījis iespēju ieinteresētām organizācijām pamatot nepieciešamību palielināt pārtikas produktu importu.

Praktiski neierobežotais pārtikas produktu imports, t.sk.arī nelegālais (kontrabanda), bijušiem valsts pārstrādes uzņēmumiem, tagad privatizētajiem, deva iespēju diktēt sev izdevīgas iepirkuma monopolcenas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem un, nerēķinoties ar ražošanas resursu sadārdzināšanos, visumā tās noturēt vienādā līmenī, 8.tabula.

 

Palielinātas iepirkuma cenas liellopiem un pienam, samazinātas — cūkām un putniem. Noteiktais cenu līmenis lopkopības produkcijai lauksaimniecības produkcijas ražotājiem nesedz izmaksas, bet rada zaudējumus. Pastāvošā valsts statistikas uzskaites kārtība nedod iespēju izvērtēt lauksaimniecības produkcijas ražošanas efektivitāti. Šāds vērtējums tiek dots uz Zemkopības ministrijas Analīžu un informācijas nodaļas apsekošanas datu analīzes pamata par atsevišķām valsts saimniecībām un statūtsabiedrībām. Analīzes materiāli 9. tabulā.

 

Nav pamata uzskatīt, ka zemnieku saimniecībās lopkopības produktu ražošanas pašizmaksa būtu ievērojami mazāka. Vispārēji pieņemtais vērtējums, ka lauksaimniecības produktu ražošana, izņemot pagaidām vēl atsevišķos uzņēmumos, ir nerentabla, ir pilnīgi pamatots. Tāds secinājums izriet no sekojoša aprēķina. Ražošanas izmaksas lauksaimnieciskajā ražošanā 1995. g. sastāda 224,0 milj. latu (bez darba algas pašiem zemniekiem un piemāju zemju saimniekiem), ieņēmumi 235 milj. latu. Šie dati ir ņemti par pamatu ražošanas rentabilitātes aprēķinam 1996. gadam. Ievērojot to, ka produkcijas ražošanas samazināšanās tendence vēl saglabājas, ir pieņemts, ka ieņēmumi no produkcijas pārdošanas paliks 1995. gada līmenī.

Zaudējumi palielināsies par transporta civiltiesiskās obligātās apdrošināšanas summu. Akcīzes nodokļa palielināšana dīzeļdegvielai nav ietverta sakarā ar to, ka šo summu zemniekiem kompensēs. Tomēr arī aizturētā akcīzes nodokļa atmaksa zemniekiem radīs nopietnas finansiālas grūtības.

Nerentablā ražošana ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ zemnieki samazina lauksaimniecības produktu ražošanu un sākuši pārorientēties uz daļējas naturālās saimniekošanas formu. Par to liecina produkcijas ražošanas un ieņēmumu aprēķins zemnieku saimniecībās (11. tabula).

2. Uz lauksaimniecības stāvokļa izvērtēšanas pamata Zemkopības ministrija ir izstrādājusi rīcības programmu 1996. gadam un turpmākiem gadiem.

Ir uzsākta šīs programmas īstenošana. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem:

2.1. ir rasta iespēja kreditēt zemnieku saimniecības pavasara sējas darbu veikšanai;

2.2. panākts sociālā nodokļa likmes samazinājums salīdzinājumā ar pārējiem tautsaimniecībā nodarbinātiem;

2.3. iesniegti izskatīšanai likumu projekti par lauksaimniecību, tuvojas nobeigumam likumprojekta izstrādāšana par kooperāciju;

2.4. uzsākta masveida zemnieku apmācība agrotehnikā u.c. saimniecisko jautājumu risināšana;

2.5. sagatavoti atsevišķi normatīvie akti Ministru kabinetā izskatīšanai 81. panta kārtībā;

2.6. uzsākta lauksaimniecības vadīšanas sistēmas reorganizācija;

2.7. tiek izstrādātas atsevišķas lauksaimniecības attīstības mērķprogrammas.

 

Viens ir skaidrs: izmaiņas Latvijas lauksaimniecībā nenotiks, ja nenotiks izmaiņas visā valstī, ja lauku problēmas nekļūs par visas valsts problēmām. Mēs, Zemkopības ministrija un praktiskie lauku cilvēki pašreiz darām to, ko varam izdarīt vien paši.

2.tabula

Lopkopības produktu ražošana un vajadzības nodrošināšana pēc tās pārtikai

Mēr- Ražošana Vajadzība pārtikai valstī. VAEI dati 1990.gadā Varēja

vienība 1990.g. 1994.g. 1995.g. 1995.g. Minimālā Vidējā Iztrūkst no Nodrošin. daudzums eksportēt

% pret (krīzes) vidējās % pret vidējo % no

1990.g. vajadzības vajadzību + – saražotā

Lopi un putni (gaļa) tūkst.t

— dzīvmasā tūkst.t 452,7 200,3 168,7 37,3

— kautmasā pēc VSK datiem tūkst.t 308,5 136,0 117,8 38,2 162 202 84,2 58,3 +106,5

— kautmasā pēc autora aprēķina* tūkst.t 264,4 117,0 98,5 37,3 162 202 103,5 48,8 +62,4 23,6

Piens tūkst.t 1893,2 999,6 945,5 49,9 1026 1161 215,5 81,4 +732,2

t.sk. pārtikai pēc autora aprēķina* tūkst.t 1665,0 880,0 830,0 49,8 1026 1161 331,0 71,5 +504,0 30,3

Olas milj.gab. 818,9 359,9 421 51,4 506 648 227 65,0 +170,9 20,9

Piezīme: VSK gaļas kautmasas iznākumu no dzīvmasas faktiski aprēķina pēc cūkgaļas kautmasas iznākuma koeficienta, gaļai realizē arī citus lopus — liellopus, aitas u.c. Sakarā ar to autors ņēma vērā gaļas iznākumu pēc visu lopu sugām. Aprēķinot gaļas patēriņa vajadzību, glabāšanas zudumi netika ņemti vērā. Daļu no pilnpiena (10—12%) izlieto teļu, sivēnu dzirdīšanai. Pārtikai paliek 90—88%.

 

3.tabula

Aramzemes izmantošana 1990.g.—1995.g.

1995. pret 1990.

1990. 1995. platība + – %

Lauksaimn. uzņēmumu aramzeme 1688 1334,2 –353,8 79,0

Sējumu kopplatība 1627 930,2 –696,8 57,2

t.sk. graudaugi 686 411,4 –274,6 60,0

kartupeļi 80 75,3 –4,7 94,1

cukurbietes 15 9,5 –5,5 63,3

lini 12 1,4 –10,6 11,7

lopbar. kultūras 820 413,2 –406,8 50,4

 

neizmantotā aramzeme 61 404,0

 

4.tabula

Minerālmēslu iestrāde 1990.g.—1995.g.

tonnās 1995. Uz vienu sējumu ha/kg

1990. 1994. 1995. % pret 1990. 1995. 1995.

1990. % pret

1990.

N (slāpeklis) 117000 7124 9947 8,5 72 10,7 14,9

P205 (fosfora) 104000 526 1673 1,6 64 1,8 2,8

K2O (kālija) 161000 3864 2646 1,6 99 2,8 2,8

Kopā 3820XX-XXXXX 14266 3,7 235 15,3 6,5

 

5.tabula

Sēklas materiāla izlietojums lauksaimniecības uzņēmumos

1988.—1991. 1992.—1995. 1992.—1995. pret 1988.—1991.

vidēji gadā vidēji gadā ± %

Graudu 9412 2712 –6700 28,9

Kartupeļu 3393 1783 –1610 52,5

Zālāji 163 84 –79 51,5

 

6.tabula

Lopkopības produktu pārdošana pārstrādes

uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām

 

Vajadzība Pārdots, gadā, mēn. 1996.g. 1996.g.

vidēji 1995.g. 1996.g. janv., % pret janv., % pret

mēnesī nov. dec. janv. vajadzību 1995.g. dec.

Lopi un putni (dzīv-

masā), tūkst.t 30,0 4,0 5,0 3,1 10,3 62,0

t.sk.kautmasā 16,8 3,7 3,3 Piens, tūkst.t 97,0 20,8 19,7 17,5 18,0 88,8

 

7.tabula

Lopkopības produkcijas ražošana gada pēdējos mēnešos (VSP dati)

 

Gads, mēneši 1996.g.janv., % pret

1995.g. 1996.g. 1995.g. pret 1995.g.

nov. dec. janv. nov. dec.

Gaļa (dzīvmasā) tūkst.t 14,5 14,0 10,9 75,2 77,8

t.sk.zemnieku,

piemājas, palīgsaimn. 11,1 10,8 7,1 64,0 65,7

Piens, tūkst.t 62,0 52,5 52,6 84,8 84,8

t.sk.zemnieku,

piemājas, palīgsaimn. 52,2 44,4 42,6 81,6 96,6

Olas, milj.gab. 32,1 29,1 36,0 112,1 123,7

t.sk.zemnieku,

piemājas, palīgsaimn. 5,7 4,2 6,9 121,1 164,3

 

8.tabula

Pārstrādes uzņēmumiem pārdodamās produkcijas iepirkuma cenas, Ls/t

1994.g.decembris 1995.g.decembris 1996.g.1.febr.

Vidēji lopiem 456 523

t.sk.liellopiem 303 380 413

cūkām 760 720 738

putniem 695 689

Pienam 84 116 114

 

9. tabula

Pārdodamās lopkopības produkcijas ražošanas pašizmaksa valsts saimniecībās un statūtsabiedrībās un iepirkuma cenas

Saimniec. 1995. g. 1 tonnas Vidējā Peļņa +

skaits ražots pašizm. iepirkuma Zaudēj. –

grupā pārdoš., t. 1995. g., Ls cena, Ls/t par 1 t, Ls

Piens 17 22251 76,52 84,00 (nov.) +7,48

Cūkgaļa

— ar realiz. virs 25 t 10 639,1 786,00 720 (dec.) —66,00

— ar realiz. līdz 25 t 14 114,5 948,86 720 (dec.) —228,86

Liellopu gaļa

— ar realiz. virs 100 t 8 1555 485,38 380 (dec.) —105,38

— ar realiz. līdz 50 t 5 162 647,36 380 (dec.) —267,36

 

10. tabula

Ražošanas izmaksu pieauguma

un saimnieciskās darbības rezultātu aprēķins 1996. gadam

Summa Uz 1 aram-

kopā zemes ha

milj. latu (1334,2 tūkst. ha)

Ieņēmumi 235,0 176,1

Izmaksas (bez darba algas aprēķina

pašiem zemniekiem) 224,0 167,9

Sadārdzinājums 1996. gadā 51,374 38,5

t. sk. darba samaksa pašiem

zemniekiem (74,0 tūkst., 38 Ls/mēnesī,

tikai vienam no saimniecības) 33,7 25,9

sociālais nodoklis 2,201 1,7

— algotiem (29,2 milj. Ls x 3,5%) 1,022 0,8

— pašiem zemniekiem (33,7 milj. x 3,5%) 1,179 0,9

elektroenerģijas (220 tūkst. kWh) 1,595 1,2

pesticīdu (14,98%) 0,655 0,5

minerālmēslu (40,77%) 5,69 4,3

zemes nodokļa 0,376 0,3

dabas resursu nodokļa 0,82 0,6

traktortehnikas un autotransporta

tehniskās apskates 0,26 0,2

tehnisko pakalpojumu 4,125 3,1

apdrošināšanas maksa 0,802 0,6

akcīzes nodoklis benzīnam 1,15 0,9

Izmaksas kopā 275,4 206,4

Ieņēmumi 235,0 176,1

Aprēķinātais zaudējums 40,4 30,3

 

11. tabula

Produkcijas ražošanas un ieņēmumi zemnieku saimniecībās

Produkcija Daudzums, tūkst. t 1995. g. Produkcija Produkcija Iespējamais Apsētā

1994. g. 1995. g. saražots iekšējam pārdošanai naudas ie- platība,ha

uz1saimn.t patēriņam* ņēmums, Ls

Graudi 375,3 338,3 4,5 2,7 1,8 90,0 2,7

Cukurbietes 67,0 120,0 1,6 — 1,6 35,0 0,07

Kartupeļi 330,1 355,8 4,8 3,3 1,5 150,0 0,4

Dārzeņi 56,7 73,3 1,0 0,7 0,3 60,0 0,08

Gaļa (kautmasa) 41,5 40,0 0,5 0,3 0,2 220,0 —

Piens 293,9 298,0 4,0 2,5 1,5 130,0 —

Olas, milj. gab. 110,2 129,2 1744gab. 1000 gab. 740 gab. 40,0 —

Lopbarības

kultūras (siens,

saknes u.c.) 2,9

Kopā 725,0 6,2

Piezīme: * aprēķinā ģimenes sastāvs — 4—5 cilvēki (2—3 pieaugušie, 2 bērni). Iekšējā patēriņā iekļauta arī sēkla un lopbarība. Ģimenes vajadzību apmierināšanai zemniekam ir nepieciešama peļņa minimāli 1200—1500 latu apmērā. Aprēķinā ienākums vidēji ir Ls 725. Pie pašreizējā cenu līmeņa un pārdošanas apjoma zemnieku saimniecībām (ar atsevišķiem izņēmumiem) ir liels līdzekļu iztrūkums ne tikai ražošanas vajadzībām, bet arī normālai ģimenes uzturēšanai. Zemnieku saimniecību ģimenēs pakāpeniski pieaug nabadzība.

1. pielikums

1. tabula

Mājlopu likvidācija 1990.g. — 1995. g. tūkst.

Likvidēti Likvidēti kopā 1995. g.

1990. 1991.- 1993.- skaits %, salī- skaits % salī-

1992. 1995. dzinājumā dzinājumā

ar 1990. g. ar 1990. g.

Liellopi 1439 294,7 608,4 903,1 62,8 535,9 37,2

t. sk. govis 535 53,3 189,9 243,2 45,5 291,8 54,5

Cūkas 1401 534,5 314,2 848,7 60,6 552,3 39,4

Mājputni 10321 4882,7 1249,5 6132,2 59,4 4188,8 40,6

 

2. tabula

Kultūraugu kopievākums un ražība visu veidu saimniecībās (VSK dati)

Gadi 1995. pret 1990.

1990. 1993. 1994. 1995. ± %

Graudaugi, tūkst. t 1622 1235 901 694 —928 42,8

ražība, cnt/ha 23,6 17,7 18,4 16,9 —6,7 71,6

Kartupeļi, tūkst. t 1016 1271 1045 864 —152 85,0

ražība, cnt/ha 127 145 130 115 —12 90,6

Dārzeņi, tūkst. t 151 285 233 224 +73 148,3

ražība, cnt/ha 142 148 133 122 —20 85,9

Cukurbietes, tūkst. t 439 298 228 250 —189 56,9

ražība, cnt/ha 299 247 190 264 —35 88,3

 

 

2. pielikums

Lauksaimniecības produkcijas ražošana Latvijas novados

Vidzeme Latgale Zemgale Kurzeme Kopā

1. Aramzeme, tūkst. ha

1990. gadā 475,4 457,2 365,3 386,1 1684,0

1995. gadā 390,6 317,8 292,0 333,5 1333,9

1995. g. % pret 1990. g. 82,2 69,5 79,9 86,4 79,2

2. Zemnieku saimniecību

skaits 1995. g. 31432 11723 13079 17863 74097

3. Aramzeme uz 1 zemn.

saimniecību, ha 6,8 7,7 11,3 10,5 8,6

4. Kopējā sējumu platība,

tūkst. ha

1990. gadā 459,0 447,1 353,9 365,9 1625,9

1995. gadā 262,4 193,8 224,2 211,7 892,1

1995. g. pret 1990. g.

± tūkst. ha —196,6 —253,3 129,7 —154,2 —733,8

% 57,2 43,3 63,4 57,9 54,9

5. Produkcijas novērtējums

naudas izteiksmē, tūkst. Ls*

1990. gadā 162,8 111,5 121,0 112,1 507,4

1995. gadā 67,1 42,1 55,4 51,7 216,3

1995. g. pret 1990. g.

± —95,7 —69,4 —65,6 —60,4 —291,1

% 41,2 37,8 45,8 46,1 42,6

6. Produkcija naudas

izteiksmē uz 1

aramzemes ha, Ls	172	132	190	155	162
% pret valstī vidējo	106	82	117	96	162

=100%

Piezīme: * aprēķinā ietverta graudu, piena, lopu un putnu dzīvmasa,

olu ražošana 1995. gada cenās