PROBLĒMA. VIEDOKLIS

Par Latvijas Satversmes tiesas likumprojektu

GVIDO ZEMRĪBO, Dipl.iur., Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Dānijas Karalistē, bij. Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Katrai valstij ir sava tiesību sistēma, ko veido spēkā esošo normatīvo aktu kopums. Šajā sistēmā pastāv noteikta kārtība, kurā vissvarīgākais akts ir Valsts konstitūcija, tai seko parlamenta pieņemtie likumi, un tālāk nāk citi normatīvie akti, atkarībā no to izdevēja stāvokļa valsts varas institūciju piramīdā. Turklāt likumi nedrīkst nonākt pretrunā ar konstitūciju, neviens normatīvais akts nedrīkst pārkāpt likumu utt.

Lai gan šie principi ir visai skaidri un tos neviens neapstrīd, dzīve ir dažāda un daudzveidīga, arī likumdevēji un citi normatīvo aktu radītāji nav bez grēka. Tāpēc laika gaitā modernās valstis ir nākušas pie atzinuma, ka valstī ir vajadzīga institūcija, kas sekotu, lai likumi nepārkāptu konstitūciju, citi normatīvie akti — likumus. Ir vajadzīgs, kā amerikāņi saka, savs “ķēdes suns”. Un amerikāņi arī bija pirmie, kas šo “ķēdes suni” radīja, piešķirot tā sauktās konstitucionālās uzraudzības funkcijas ASV Augstākajai tiesai. Šīs idejas tēvs bija ceturtais ASV Augstākās tiesas priekšsēdētājs Džons Maršals. Tieši pateicoties ASV Augstākajai tiesai, šī vairāk nekā 200 gadus vecā konstitūcija, neraugoties uz savu arhaisko valodu un formulējumiem, nenoveco, bet ir, kā teica Džons Maršals, dzīvojoša (living).

Ilgu laiku šo sistēmu uzskatīja par tipiski amerikānisku un Eiropai nepieņemamu. Laikā starp diviem pasaules kariem pirmie konstitucionālās uzraudzības asni sāka parādīties Eiropā. Austrijā izveidoja Konstitucionālo tiesu, Vācijā — Veimāras republikā — pirmos nedrošos soļus šajā virzienā spēra Impērijas tiesa, Norvēģijā atsevišķas lietas, izskatīja Augstākā tiesa. Latvijā Konstitucionālās tiesas nebija, un arī Senāts šādas lietas neizskatīja, it sevišķi jāņem vērā, ka Satversme no 1934. gada nedarbojās.

Pēc Otrā pasaules kara konstitucionālās uzraudzības institūts strauji sāka izplatīties arī Eiropā. Tagad pasaulē un it īpaši Eiropā šādas institūcijas ir vairākumā valstu. Ir izkristalizējušās divas pamatlīnijas. Vienā valstu grupā šo funkciju realizē parastās tiesas vai parasto tiesu augstākā instance. Tā tas notiek ASV, Japānā, Šveicē, Norvēģijā zināmā mērā arī Dānijā un Zviedrijā. Otrajā grupā ir valstis ar speciāli šim nolūkam izveidotām konstitucionālajām tiesām. Tādas tiesas pastāv Vācijā, Itālijā, Spānijā, daudzās Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs, ieskaitot Krieviju. Savdabīgi šo funkciju risina Francijā un arī Črijā, kur likumi, kas vēl nav stājušies spēkā, ir pakļauti iepriekšējai pārbaudei. Francijā to veic institūcija, ko sauc par Konstitucionālo padomi. No citām valstīm atšķirīgu pozīciju ieņem Nīderlande. Tajā valda uzskats, kas vispār neatzīst konstitucionālo uzraudzību kā tādu, jo tiesneši, kurus tauta neievēl, nav tiesīgi atzīt par spēkā neesošiem tautas ievēlēto pārstāvju pieņemtos likumus.

Padomju Savienībā ilgu laiku tika noliegta konstitucionālās uzraudzības ideja kā tāda. Galvenais arguments bija, ka tas ir amerikāņu izgudrots institūts un tādēļ, protams, buržuāzisks un pretējs darbaļaužu interesēm. Taču jau sociālistiskajās Austrumeiropas valstīs Polijā un Ungārijā vēl tajā laikā radās pirmās konstitucionālās tiesas. Gorbačova perestroikas laikā mainījās uzskati arī PSRS, un astoņdesmito gadu beigās tika izveidota Konstitucionālās uzraudzības komiteja. Tā bija savās tiesībās ļoti ierobežota institūcija, pēc būtības konstitucionālās tiesas surogāts.

Latvijā atmodas laika juristi arī uzskatīja, ka Latvijai ir vajadzīga sava Konstitucionālā tiesa, un tā sauktā “likumu kara ar Maskavu” laikā LPSR Konstitūcijā izdarīja grozījumus, ar kuriem noteica, ka Latvijā ir Konstitucionālā tiesa. Taču pati tiesa tā arī netika izveidota. Atjaunojot Latvijas neatkarību, Neatkarības deklarācijas 6. pants arī noteica Konstitucionālās tiesas nepieciešamību. 1990. gadā ievēlētā Augstākā padome pievērsa lielu vērību tiesu reformas nepieciešamībai, un vadošie parlamenta juristi nāca pie atziņas, ka konstitucionālās uzraudzības funkcijas jānodod Augstākajai tiesai. Šis viedoklis tika nostiprināts 1992. gadā pieņemtajā “Likumā par tiesu varu”, saskaņā ar kuru Augstākās tiesas Senāta sastāvā bija jāizveido Konstitucionālās uzraudzības departaments. Tika noteikts, ka šīs lietas Senāts sāks skatīt tad, kad būs pabeigta tiesu reforma. Diemžēl tiesu reforma naudas un telpu trūkuma dēļ, kā arī citu iemeslu dēļ virzījās uz priekšu ļoti lēni. Pirms 5. Saeimas vēlēšanām “Latvijas ceļš” savā priekšvēlēšanu programmā paredzēja, ka ir jāizveido Satversmes tiesa. Līdz ar to piedzima šis jaunais, agrāk nebijušais termins. Bija juristi, kas apgalvoja, ka likums par Satversmes tiesu ir jau izstrādāts un atlicis to tikai pieņemt, taču 5. Saeimas laikā tas tā arī neieraudzīja dienas gaismu. Tiesa, 1994. gadā no “Likuma par tiesu varu” izslēdza visu, kas attiecās uz konstitucionālās uzraudzības funkcijām Augstākajā tiesā, bet pretī nekas netika dots. Līdz ar to tagad Latvija ir viena no tām retajām valstīm, kur par šo jautājumu likumi klusē.

Mūsu kaimiņu valstī Lietuvā jau vairākus gadus veiksmīgi darbojas Konstitucionālā tiesa, savukārt, Igaunijā konstitucionālās uzraudzības funkcijas veic Augstākā tiesa (Igaunijā to sauc par Nacionālo tiesu).

Visās tajās valstīs, kur izveidotas konstitucionālās tiesas, konstitūcijā ir speciālas nodaļas vai vairāki panti, kas regulē šīs tiesas kompetenci, izveidošanas kārtību un darbības principus.

Neapšaubāmi, arī Latvijā tādā gadījumā ir nepieciešami labojumi Satversmē. Pretējā gadījumā, kā ir vairākkārt norādījis šo rindu autors. Satversmes tiesai savā pirmajā sēdē būs jāpieņem lēmums par savu neatbilstību Satversmei.

Pateicoties mūsu likumdošanas zigzagiem un citiem objektīviem vai neobjektīviem iemesliem, mums vēl arvien Satversmes tiesas nav. Nav, manuprāt, galu galā tik svarīgi, vai šīs lietas izskata Augstākā tiesa vai Satversmes tiesa. Svarīgi ir tas, ka šos jautājumus neizskata neviens!

Pēc šāda ievada var rasties iespaids, ka šī raksta autors aicina, neko nedomājot, pēc iespējas ātrāk pieņemt jauno likumu. Gluži otrādi, neraugoties uz Satversmes tiesas acīmredzamo nepieciešamību, jaunais likums ir jāizstrādā ļoti rūpīgi, bez steigas un paviršībām, kas likumdošanā nav pieļaujamas.

Izmantojot “Latvijas Vēstneša” laipnību, šī raksta autors vēlas izteikt arī savas domas par jaunā likuma projektu.

Apspriežot un pieņemot Satversmes tiesas likumu, manuprāt, būtu sevišķi rūpīgi jāapdomā un jāapsver šī likuma normas, jo mēs radām institūciju, kuru agrāk Latvijas tiesības nepazina. Pats svarīgākais jautājums projektā ir, ar ko šī tiesa nodarbosies, t.i., tiesas kompetence.

Likumprojekta autori ir noteikuši samērā šauru tiesas kompetenci, nododot tiesas izskatīšanai tikai strīdus par likumu un citu normatīvo vai nenormatīvo aktu atbilstību Satversmei vai citiem likumiem. Valstīs, kurās šobrīd darbojas konstitucionālās tiesas, to kompetence ir plašāka. Piemēram, Vācijā Konstitucionālā tiesa arī iztulko, t.i., izskaidro konstitūcijas normas, izskata strīdus par politisko partiju aizliegšanu, lietas par prezidenta atcelšanu no amata (impīčments). Tajā var pārsūdzēt parlamenta lēmumu, ar kuru apstiprināti vēlēšanu rezultāti. Visi šie jautājumi ir atstāti ārpus Satversmes tiesas kompetences loka, lai gan Latvijā nav citas institūcijas, kas šos jautājumus risinātu (izņemot prezidenta impīčmentu, par ko ir tiesīga lemt Saeima).

Likumprojekta 1. daļā norādīts, ka tiesa izskata lietas “Par likumu un citu tiesību normu atbilstību…”. Domājams, ka pareizāk būtu teikt — “likumu un citu normatīvo aktu atbilstību…”. Likums vai normatīvs akts satur vienu vai vairākas tiesību normas. Tiesību normas ir šī apstrīdētā akta saturs. Liekas, ka nepamatoti šauri formulēta 1. panta 2. daļa, kurā noteikts, ka “Satversmes tiesa spriež tiesu tikai saskaņā ar Satversmi un šo likumu”. Pašā likumprojektā pārejas noteikumi nosaka, ka vēlāk pieņems arī Satversmes tiesas reglamentu un Satvermes tiesas procesu. Bez tam būtu jāņem vērā, ka Satversmes tiesa ir tiesu varas institūcija, tādēļ arī uz to attiecas “Likums par tiesu varu”. Piemēram, “Likuma par tiesu varu” 11. pantā nepieļaujamība iejaukties tiesas darbā ir daudz labāk un pilnīgāk formulēta nekā šī likumprojekta 2. pantā. Jāpiebilst, ka “Likuma par tiesu varu” 11. panta 2. daļa ir aizgūta no ANO akceptētajiem tiesu neatkarības pamatprincipiem. Šaja likumā arī daudzos pantos ir iekļautas pasaulē un Eiropā atzītas tiesību normas.

Projekta 9. panta 2. daļā ir pieļautas pretrunas salīdzinājumā ar projekta 36. pantu. 9. pantā ir teikts, ka, lai noskaidrotu, vai tiesnesis ir pieļāvis ar tiesneša statusu nesavienojamu rīcību, Satversmes tiesa pieņem lēmumu par dienesta izmeklēšanas uzsākšanu un tā var apturēt šī tiesneša pilnvaras līdz dienesta izmeklēšanas beigām, bet ne ilgāk kā uz vienu mēnesi. 36. pants turpretī vispār neparedz dienesta izmeklēšanu, bet gan paredz disciplinārlietas ierosināšanu. Domāju, ka Satversmes tiesā nebūs nekāda dienesta, kas nodarbosies ar izmeklēšanu. Pats termins “dienesta izmeklēšana” aizgūts no armijas vai policijas, bet nekādi nav attiecināms uz tiesu. 36. pantā vajadzētu savukārt noteikt, ka disciplinārlieta būtu jāizskata viena mēneša laikā.

Vienlaikus jāatzīmē, ka šajā likumprojektā ir pārāk lielas atšķirības terminoloģijā salīdzinājumā ar spēkā esošo likumu “Par tiesu varu”, pie kam šīs atšķirības neizsauc nepieciešamība. Tā, piemēram, projektā ir runa par “tiesneša pilnvaru apturēšanu”, bet “Likumā par tiesu varu” — par “tiesneša atstādināšanu no amata”, lai gan arī projekta 10. pantā ir teikts, ka tiesnesi atbrīvo vai atlaiž no amata. Projekts paredz (10.p.), ka Satversmes tiesas tiesnesi var atlaist, ja viņš pieļāvis “necienīgu rīcību, kas nav savienojama ar tiesneša statusu”; spēkā esošais likums nosaka, ka tiesnesi atlaiž no amata “par apkaunojošu nodarījumu, kas nav savienojams ar tiesneša statusu”. Jāsaka, ka šajā apstāklī izpaužas viens no mūsu likumdošanas galvenajiem trūkumiem — likumu savstarpējā nesaskaņotība, no kā mēs vēlāk tik daudz ciešam.

Likumprojekta 16. pants ir viens no centrālajiem un vissvarīgākajiem, jo tajā formulēta Satversmes tiesas kompetence. Zināmu neizpratni var radīt šī panta 5. apakšpunkts. Citos apakšpunktos ir minēti dažāda veida normatīvie akti. Taču šajā apakšpunktā paredzēts, ka tiesas kompetencei piekrīt jebkurš (arī nenormatīvs) Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja vai Ministru prezidenta akts. Saskaņā ar šo formulējumu Satversmes tiesā var pārsūdzēt , piemēram, Valsts prezidenta rīkojumu par viņa kancelejas priekšnieka pieņemšanu vai atlaišanu no darba. Vai tas tā ir domāts? Cik tas ir pareizi?

Projekta 17. pants nosaka, kam ir tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā. Šī panta pirmās daļas pēdējais variants ievērojami atšķiras no projekta iepriekšējā varianta. Pirmkārt, jāatzīmē, ka pamatoti šajā pantā iekļauts Augstākās tiesas plēnums. Taču vienlaikus jāiebilst pret Augstākās tiesas Senāta un jebkuras tiesas izslēgšanu. Plēnums nav tiesas instance, bet gan Augstākās tiesas tiesnešu kopsapulce, kas izskaidro, kā praksē pareizi piemērojami likumi. Plēnums savā darbā, protams, var konstatēt, ka likums neatbilst Satversmei, un tādēļ šīs tiesības plēnumam pamatoti piešķirtas. Taču plēnums neizskata konkrētas lietas, bet lietu izskatīšanas gaitā tiesa var saskarties ar šo problēmu, un tā to nevarēs atrisināt. Tādēļ tiesības griezties Satversmes tiesā būtu jādod vai nu Senātam kā augstākajai tiesu instancei, vai arī jebkurai tiesai.

Kā tika norādīts iepriekš, daudzās valstīs tiesības iesniegt pieteikumus Konstitucionālajā tiesā ir arī pilsoņiem. Protams, juridiski nesagatavoti pilsoņi ne vienmēr ir spējīgi pietiekami labi orientēties juridiskās niansēs, kādēļ parasti tiek izveidots sava veida filtrs, lai atsijātu pamatotos iesniegumus no nepamatotajiem un nepārslogotu tiesu. Mūsu apstākļos būtu vērts padomāt, vai šādus iesniegumus nevarētu iesniegt ģenerālprokurors un Valsts cilvēktiesību birojs.

Juridiskā procedūra tiesā sākās ar pieteikuma iesniegšanu (projekta 18.p.). Manuprāt, tas ir nepareizi projektā nodēvēts par “pieteikumu par lietas ierosināšanu”. Iesniedzēja galamērķis nav panākt lietas ierosināšanu, bet gan likuma vai cita normatīva akta atzīšanu par spēkā neesošu, tādēļ vārdi “par lietas ierosināšanu” būtu jāsvītro.

Projekta 20. pantā tiek iztirzāta pieteikuma pieņemšanas kārtība. Pantā vairākkārt norādīts uz pieteikuma pieņemšanas vispārīgajām un sevišķajām prasībām. Tomēr pants nezin kādēļ nosaukts: “Lietas ierosināšana vai atteikšanās ierosināt lietu”. Analogā situācijā mūsu civilprocess lieto jēdzienu “pieteikuma pieņemšana” vai “atteikšanās pieņemt pieteikumu”. Lietu izskatīšana Satversmes tiesā notiks analogi civillietu izskatīšanai mūsu tiesās, tādēļ arī nevajadzētu jau zināmos civilporcesuālos institūtus šajā likumā pārveidot. Bez tam arī jāņem vērā, ka pie zināmiem apstākļiem nāksies ievest lietu pat tad, ja pieteikums nebūs pieņemts. Tas notiks, ja Satversmes tiesa atteiksies pieņemt pieteikumu, bet tās lēmumu iesniedzējs pārsūdzēs. Šī sūdzība būs jāizskata tiesas sēdē, par to būs jāpieņem lēmums, bet to visu nav iespējams izdarīt bez lietas ievešanas. 20. pantā būtu arī jānorāda, ka tiesas lēmumam, ar kuru atteikts pieņemt pieteikumu, jābūt motivētam, jo šis lēmums ir pārsūdzams. Nav arī norādīts, kas notiek ar nepieņemtu pieteikumu. Vai to nosūta atpakaļ iesniedzējam, vai arī tas ir jāatstāj tiesas lietvedībā?

Projektā noteikts, ka par lietas izskatīšanu pēc būtības jāpaziņo ne vēlāk kā 15 dienas pirms sēdes (22.p.). Domājams, ka būtu labāk noteikt viena mēneša termiņu, ņemot vērā, ka pusēm ļoti rūpīgi jāsagatavojas lietas izskatīšanai un ka paziņojums ir publicējams “Latvijas Vēstnesī”.

Visai problemātiska ir projekta 29. panta 2. punktā izteiktā doma, ka tiesvedību lietā var izbeigt, ja “apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi spēku”. Manuprāt, Satversmes tiesa lietu var izskatīt arī par atcelta normatīva akta atzīšanu par spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža, jo laikā, kad šis akts bija spēkā, varēja notiks dažādas juridiskas darbības, kuru sekas pastāv arī lietas izskatīšanas laikā. Teiktais izriet arī no projekta 32. panta jēgas. Bez tam jāiebilst arī pret 29. panta 2. punkta redakciju. “Tiesību norma” un “normatīvs akts” nav identi jēdzieni. Juridisko spēku var zaudēt akts, nevis norma, jo norma nav pats akts, tā ir akta saturs, tā substance. Pie tam viens akts var ietvert daudz normu (piemēram, Civillikums). Jāatzīmē arī, ka pants izteikts nenoteiktā, alternatīvā formā, proti: tiesvedību lietā var izbeigt. Tas nozīmē, ka var arī neizbeigt. Šeit alternatīva nav pieļaujama. Ja, piemēram, ir pārkāpti 20. panta noteikumi vai arī iesniedzējs pieteikumu atsaucis, tad tiesvedība ir jāizbeidz. Tādēļ pareizāk būtu lietot formu, kādā izteikts spēkā esošā Latvijas civilprocesa 221. pants, — “tiesas izbeidz tiesvedību”.

Domāju, ka būtu jāmaina arī projekta 32. panta 3. daļas teksts, kurā teikts, ka tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, “uzskatāma par spēkā neesošu no tās pieņemšanas dienas…”. Nav svarīgi, kad akts pieņemts, bet gan, kad tas ir stājies spēkā. Piemēram, pēc likuma pieņemšanas Saeimā iestājas nākošais posms — likuma promulgācija. Kā zināms, likumu paraksta Valsts prezidents, un tikai pēc tam tas stājas spēkā likumā noteiktā kārtībā un laikā. Jāņem vērā, ka prezidentam vēl ir arī veto tiesības. Tādēļ šī panta 3. daļas redakcijā būtu jānosaka: “uzskatāms par spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās dienas”.

Attiecībā uz 33. pantu gribētos ieteikt, ka valsts oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” būtu jāpublicē ne tikai spriedumu teksts, bet arī tiesneša vai tiesnešu atsevišķās domas. Tā ir prakse, kas pastāv daudzās valstīs. Piemēram, Strasbūras Cilvēku tiesību tiesas spriedumi tiek publicēti kopā ar tiesnešu atsevišķajām domām. Tas dod iespēju daudz labāk izprast sprieduma jēgu un problēmas, ar kurām tiesa nodarbojusies.

Būtiski svarīga nozīme ir 34. pantam, kas nosaka ierobežojumus tiesnešiem strādāt citu algotu darbu un piedalīties sabiedriskajā darbībā. Diemžēl jākonstatē, ka šis pants būtiski atšķiras no spēkā esošā “Likuma par tiesu varu” 86. panta. Projekts atļauj tiesnesim nodarboties tikai ar pedagoģisko darbu. Taču likums tiesnesim atļauj darīt pedagoģisko, zinātnisko un radošo darbu. Nav saprotams, kādēļ gan Satversmes tiesas tiesnesis atšķirībā no citiem tiesnešiem nedrīkst savā brīvajā laikā gleznot vai rakstīt dzejoļus un pēc tam savas gleznas pārdot vai izdot savu dzejoļu krājumus. Projekta pants vispār aizliedz Satversmes tiesas tiesnesim ieņemt amatus sabiedriskajās organizācijās. Kādēļ gan šis tiesnesis nevar ieņemt amatu Juristu biedrībā vai Tiesnešu biedrībā, vai, teiksim, makšķernieku biedrībā? Spēkā esošais likums turpretī nosaka, ka tiesneši var brīvi apvienoties organizācijās, kas aizsargā viņu neatkarību, veicina profesionālās kvalifikācijas celšanu, aizstāv viņu tiesības un intereses. Šīs tiesnešu tiesības ir fiksētas arī ANO akceptētajos Tiesu neatkarības pamatprincipos.

Principiāla nozīme ir jautājumam par tiesnešu attiecībām ar politiskām partijām. Šim jautājumam ir sava vēsture. Vēl tajā laikā, kad Latvija bija iekļauta Padomju Savienībā, pēc Augstākās tiesas iniciatīvas likumā par LPSR tiesu iekārtu tika izdarīts papildinājums, ka tiesneša amats nav savienojams ar piederību pie politiskām partijām. Tā rezultātā tiesas tika izrautas no komunistiskās partijas ietekmes sfēras. Tas bija PSRS bezprecedenta gadījums. “Likumā par tiesu” varu šis formulējums arī ir iekļauts: tiesneša amats nav savienojams ar piederību pie partijām vai citām politiskām organizācijām. Projekts turpretī pieļauj politiskas partijas biedram būt par Satversmes tiesas tiesnesi, bet uz pilnvaru laiku viņam ir jāaptur darbība šajā organizācijā. Manuprāt, šī atteikšanās no spēkā esošā likumā noteiktā principa nav pamatota. Protams, politiskās partijas demokrātiskā sabiedrībā būtiski atšķiras no valdošās partijas totalitārā režīmā. Taču politisko partiju un citu politisko organizāciju ieinteresētība Satversmes tiesā izskatāmajās lietās var būt daudzkārt lielāka nekā parastajās tiesās izskatāmajās lietās. Tādēļ tiesnešu norobežošana no politiskajiem spēkiem Satversmes tiesā nedrīkst būt mazāka nekā parastajās tiesās. Par to, arī liecina pamatoti projektā iekļautā norma, ka Satversmes tiesas tiesnesis nedrīkst būt Saeimas vai pašvaldības domes deputāts. Manuprāt, projektam arī šajā jautājumā būtu jāatbilst “Likumam par tiesu varu”. Projekta 36. panta 8. daļā ir izteikta principā pareiza doma, ka disciplinārsoda uzlikšana neizslēdz kriminālo un materiālo atbildību. Taču tā izsauc neizpratni, ja ir runa par Satversmes tiesas tiesneša materiālo atbildību, kurš, kā zināms, nav ne kasieris, ne arī noliktavas pārzinis. Saskaņā ar “Likuma par tiesu varu” 13. panta 5. punktu par zaudējumiem, kas sakarā ar nelikumīgu vai nepamatotu tiesas spriedumu radušies personai, kura piedalās lietā, tiesnesis nav materiāli atbildīgs. Taču šāda situācija acīmredzot Satversmes tiesā vispār nevar rasties.

Un beidzot — vai tiešām vajadzēja izteikt sava veida neuzticību vēl neieceltajiem un nevienam nezināmajiem tiesnešiem? Ja likumprojekts nosaka, ka tiesneši paši ievēl Satversmes tiesas priekšsēdētāju no sava vidus (12.p.), tad saskaņā ar Pārejas noteikumiem pirmo priekšsēdētāju ievēl Saeima.

Ja manas domas un priekšlikumi kādam liksies interesanti un pieņemami, būšu priecīgs, ka neesmu velti šķiedis laiku. Manuprāt, savas valsts labā “ikvienam ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu iet”.

Kopenhāgena, 1996. gada aprīlis

Likumprojekta autori ir noteikuši samērā šauru tiesas kompetenci, nododot tiesas izskatīšanai tikai strīdus par likumu un citu normatīvo vai nenormatīvo aktu atbilstību Satversmei vai citiem likumiem. Valstīs, kurās šobrīd darbojas konstitucionālās tiesas, to kompetence ir plašāka. Piemēram, Vācijā Konstitucionālā tiesa arī iztulko, t.i., izskaidro konstitūcijas normas, izskata strīdus par politisko partiju aizliegšanu, lietas par prezidenta atcelšanu no amata (impīčments). Tajā var pārsūdzēt parlamenta lēmumu, ar kuru apstiprināti vēlēšanu rezultāti. Visi šie jautājumi ir atstāti ārpus Satversmes tiesas kompetences loka, lai gan Latvijā nav citas institūcijas, kas šos jautājumus risinātu (izņemot prezidenta impīčmentu, par ko ir tiesīga lemt Saeima).

Likumprojekta 1. daļā norādīts, ka tiesa izskata lietas “Par likumu un citu tiesību normu atbilstību…”. Domājams, ka pareizāk būtu teikt — “likumu un citu normatīvo aktu atbilstību…”. Likums vai normatīvs akts satur vienu vai vairākas tiesību normas. Tiesību normas ir šī apstrīdētā akta saturs. Liekas, ka nepamatoti šauri formulēta 1. panta 2. daļa, kurā noteikts, ka “Satversmes tiesa spriež tiesu tikai saskaņā ar Satversmi un šo likumu”. Pašā likumprojektā pārejas noteikumi nosaka, ka vēlāk pieņems arī Satversmes tiesas reglamentu un Satvermes tiesas procesu. Bez tam būtu jāņem vērā, ka Satversmes tiesa ir tiesu varas institūcija, tādēļ arī uz to attiecas “Likums par tiesu varu”. Piemēram, “Likuma par tiesu varu” 11. pantā nepieļaujamība iejaukties tiesas darbā ir daudz labāk un pilnīgāk formulēta nekā šī likumprojekta 2. pantā. Jāpiebilst, ka “Likuma par tiesu varu” 11. panta 2. daļa ir aizgūta no ANO akceptētajiem tiesu neatkarības pamatprincipiem. Šaja likumā arī daudzos pantos ir iekļautas pasaulē un Eiropā atzītas tiesību normas.

Projekta 9. panta 2. daļā ir pieļautas pretrunas salīdzinājumā ar projekta 36. pantu. 9. pantā ir teikts, ka, lai noskaidrotu, vai tiesnesis ir pieļāvis ar tiesneša statusu nesavienojamu rīcību, Satversmes tiesa pieņem lēmumu par dienesta izmeklēšanas uzsākšanu un tā var apturēt šī tiesneša pilnvaras līdz dienesta izmeklēšanas beigām, bet ne ilgāk kā uz vienu mēnesi. 36. pants turpretī vispār neparedz dienesta izmeklēšanu, bet gan paredz disciplinārlietas ierosināšanu. Domāju, ka Satversmes tiesā nebūs nekāda dienesta, kas nodarbosies ar izmeklēšanu. Pats termins “dienesta izmeklēšana” aizgūts no armijas vai policijas, bet nekādi nav attiecināms uz tiesu. 36. pantā vajadzētu savukārt noteikt, ka disciplinārlieta būtu jāizskata viena mēneša laikā.

Vienlaikus jāatzīmē, ka šajā likumprojektā ir pārāk lielas atšķirības terminoloģijā salīdzinājumā ar spēkā esošo likumu “Par tiesu varu”, pie kam šīs atšķirības neizsauc nepieciešamība. Tā, piemēram, projektā ir runa par “tiesneša pilnvaru apturēšanu”, bet “Likumā par tiesu varu” — par “tiesneša atstādināšanu no amata”, lai gan arī projekta 10. pantā ir teikts, ka tiesnesi atbrīvo vai atlaiž no amata. Projekts paredz (10.p.), ka Satversmes tiesas tiesnesi var atlaist, ja viņš pieļāvis “necienīgu rīcību, kas nav savienojama ar tiesneša statusu”; spēkā esošais likums nosaka, ka tiesnesi atlaiž no amata “par apkaunojošu nodarījumu, kas nav savienojams ar tiesneša statusu”. Jāsaka, ka šajā apstāklī izpaužas viens no mūsu likumdošanas galvenajiem trūkumiem — likumu savstarpējā nesaskaņotība, no kā mēs vēlāk tik daudz ciešam.

Likumprojekta 16. pants ir viens no centrālajiem un vissvarīgākajiem, jo tajā formulēta Satversmes tiesas kompetence. Zināmu neizpratni var radīt šī panta 5. apakšpunkts. Citos apakšpunktos ir minēti dažāda veida normatīvie akti. Taču šajā apakšpunktā paredzēts, ka tiesas kompetencei piekrīt jebkurš (arī nenormatīvs) Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja vai Ministru prezidenta akts. Saskaņā ar šo formulējumu Satversmes tiesā var pārsūdzēt , piemēram, Valsts prezidenta rīkojumu par viņa kancelejas priekšnieka pieņemšanu vai atlaišanu no darba. Vai tas tā ir domāts? Cik tas ir pareizi?

Projekta 17. pants nosaka, kam ir tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā. Šī panta pirmās daļas pēdējais variants ievērojami atšķiras no projekta iepriekšējā varianta. Pirmkārt, jāatzīmē, ka pamatoti šajā pantā iekļauts Augstākās tiesas plēnums. Taču vienlaikus jāiebilst pret Augstākās tiesas Senāta un jebkuras tiesas izslēgšanu. Plēnums nav tiesas instance, bet gan Augstākās tiesas tiesnešu kopsapulce, kas izskaidro, kā praksē pareizi piemērojami likumi. Plēnums savā darbā, protams, var konstatēt, ka likums neatbilst Satversmei, un tādēļ šīs tiesības plēnumam pamatoti piešķirtas. Taču plēnums neizskata konkrētas lietas, bet lietu izskatīšanas gaitā tiesa var saskarties ar šo problēmu, un tā to nevarēs atrisināt. Tādēļ tiesības griezties Satversmes tiesā būtu jādod vai nu Senātam kā augstākajai tiesu instancei, vai arī jebkurai tiesai.

Kā tika norādīts iepriekš, daudzās valstīs tiesības iesniegt pieteikumus Konstitucionālajā tiesā ir arī pilsoņiem. Protams, juridiski nesagatavoti pilsoņi ne vienmēr ir spējīgi pietiekami labi orientēties juridiskās niansēs, kādēļ parasti tiek izveidots sava veida filtrs, lai atsijātu pamatotos iesniegumus no nepamatotajiem un nepārslogotu tiesu. Mūsu apstākļos būtu vērts padomāt, vai šādus iesniegumus nevarētu iesniegt ģenerālprokurors un Valsts cilvēktiesību birojs.

Juridiskā procedūra tiesā sākās ar pieteikuma iesniegšanu (projekta 18.p.). Manuprāt, tas ir nepareizi projektā nodēvēts par “pieteikumu par lietas ierosināšanu”. Iesniedzēja galamērķis nav panākt lietas ierosināšanu, bet gan likuma vai cita normatīva akta atzīšanu par spēkā neesošu, tādēļ vārdi “par lietas ierosināšanu” būtu jāsvītro.

Projekta 20. pantā tiek iztirzāta pieteikuma pieņemšanas kārtība. Pantā vairākkārt norādīts uz pieteikuma pieņemšanas vispārīgajām un sevišķajām prasībām. Tomēr pants nezin kādēļ nosaukts: “Lietas ierosināšana vai atteikšanās ierosināt lietu”. Analogā situācijā mūsu civilprocess lieto jēdzienu “pieteikuma pieņemšana” vai “atteikšanās pieņemt pieteikumu”. Lietu izskatīšana Satversmes tiesā notiks analogi civillietu izskatīšanai mūsu tiesās, tādēļ arī nevajadzētu jau zināmos civilporcesuālos institūtus šajā likumā pārveidot. Bez tam arī jāņem vērā, ka pie zināmiem apstākļiem nāksies ievest lietu pat tad, ja pieteikums nebūs pieņemts. Tas notiks, ja Satversmes tiesa atteiksies pieņemt pieteikumu, bet tās lēmumu iesniedzējs pārsūdzēs. Šī sūdzība būs jāizskata tiesas sēdē, par to būs jāpieņem lēmums, bet to visu nav iespējams izdarīt bez lietas ievešanas. 20. pantā būtu arī jānorāda, ka tiesas lēmumam, ar kuru atteikts pieņemt pieteikumu, jābūt motivētam, jo šis lēmums ir pārsūdzams. Nav arī norādīts, kas notiek ar nepieņemtu pieteikumu. Vai to nosūta atpakaļ iesniedzējam, vai arī tas ir jāatstāj tiesas lietvedībā?

Projektā noteikts, ka par lietas izskatīšanu pēc būtības jāpaziņo ne vēlāk kā 15 dienas pirms sēdes (22.p.). Domājams, ka būtu labāk noteikt viena mēneša termiņu, ņemot vērā, ka pusēm ļoti rūpīgi jāsagatavojas lietas izskatīšanai un ka paziņojums ir publicējams “Latvijas Vēstnesī”.

Visai problemātiska ir projekta 29. panta 2. punktā izteiktā doma, ka tiesvedību lietā var izbeigt, ja “apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi spēku”. Manuprāt, Satversmes tiesa lietu var izskatīt arī par atcelta normatīva akta atzīšanu par spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža, jo laikā, kad šis akts bija spēkā, varēja notiks dažādas juridiskas darbības, kuru sekas pastāv arī lietas izskatīšanas laikā. Teiktais izriet arī no projekta 32. panta jēgas. Bez tam jāiebilst arī pret 29. panta 2. punkta redakciju. “Tiesību norma” un “normatīvs akts” nav identi jēdzieni. Juridisko spēku var zaudēt akts, nevis norma, jo norma nav pats akts, tā ir akta saturs, tā substance. Pie tam viens akts var ietvert daudz normu (piemēram, Civillikums). Jāatzīmē arī, ka pants izteikts nenoteiktā, alternatīvā formā, proti: tiesvedību lietā var izbeigt. Tas nozīmē, ka var arī neizbeigt. Šeit alternatīva nav pieļaujama. Ja, piemēram, ir pārkāpti 20. panta noteikumi vai arī iesniedzējs pieteikumu atsaucis, tad tiesvedība ir jāizbeidz. Tādēļ pareizāk būtu lietot formu, kādā izteikts spēkā esošā Latvijas civilprocesa 221. pants, — “tiesas izbeidz tiesvedību”.

Domāju, ka būtu jāmaina arī projekta 32. panta 3. daļas teksts, kurā teikts, ka tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, “uzskatāma par spēkā neesošu no tās pieņemšanas dienas…”. Nav svarīgi, kad akts pieņemts, bet gan, kad tas ir stājies spēkā. Piemēram, pēc likuma pieņemšanas Saeimā iestājas nākošais posms — likuma promulgācija. Kā zināms, likumu paraksta Valsts prezidents, un tikai pēc tam tas stājas spēkā likumā noteiktā kārtībā un laikā. Jāņem vērā, ka prezidentam vēl ir arī veto tiesības. Tādēļ šī panta 3. daļas redakcijā būtu jānosaka: “uzskatāms par spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās dienas”.

Attiecībā uz 33. pantu gribētos ieteikt, ka valsts oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” būtu jāpublicē ne tikai spriedumu teksts, bet arī tiesneša vai tiesnešu atsevišķās domas. Tā ir prakse, kas pastāv daudzās valstīs. Piemēram, Strasbūras Cilvēku tiesību tiesas spriedumi tiek publicēti kopā ar tiesnešu atsevišķajām domām. Tas dod iespēju daudz labāk izprast sprieduma jēgu un problēmas, ar kurām tiesa nodarbojusies.

Būtiski svarīga nozīme ir 34. pantam, kas nosaka ierobežojumus tiesnešiem strādāt citu algotu darbu un piedalīties sabiedriskajā darbībā. Diemžēl jākonstatē, ka šis pants būtiski atšķiras no spēkā esošā “Likuma par tiesu varu” 86. panta. Projekts atļauj tiesnesim nodarboties tikai ar pedagoģisko darbu. Taču likums tiesnesim atļauj darīt pedagoģisko, zinātnisko un radošo darbu. Nav saprotams, kādēļ gan Satversmes tiesas tiesnesis atšķirībā no citiem tiesnešiem nedrīkst savā brīvajā laikā gleznot vai rakstīt dzejoļus un pēc tam savas gleznas pārdot vai izdot savu dzejoļu krājumus. Projekta pants vispār aizliedz Satversmes tiesas tiesnesim ieņemt amatus sabiedriskajās organizācijās. Kādēļ gan šis tiesnesis nevar ieņemt amatu Juristu biedrībā vai Tiesnešu biedrībā, vai, teiksim, makšķernieku biedrībā? Spēkā esošais likums turpretī nosaka, ka tiesneši var brīvi apvienoties organizācijās, kas aizsargā viņu neatkarību, veicina profesionālās kvalifikācijas celšanu, aizstāv viņu tiesības un intereses. Šīs tiesnešu tiesības ir fiksētas arī ANO akceptētajos Tiesu neatkarības pamatprincipos.

Principiāla nozīme ir jautājumam par tiesnešu attiecībām ar politiskām partijām. Šim jautājumam ir sava vēsture. Vēl tajā laikā, kad Latvija bija iekļauta Padomju Savienībā, pēc Augstākās tiesas iniciatīvas likumā par LPSR tiesu iekārtu tika izdarīts papildinājums, ka tiesneša amats nav savienojams ar piederību pie politiskām partijām. Tā rezultātā tiesas tika izrautas no komunistiskās partijas ietekmes sfēras. Tas bija PSRS bezprecedenta gadījums. “Likumā par tiesu” varu šis formulējums arī ir iekļauts: tiesneša amats nav savienojams ar piederību pie partijām vai citām politiskām organizācijām. Projekts turpretī pieļauj politiskas partijas biedram būt par Satversmes tiesas tiesnesi, bet uz pilnvaru laiku viņam ir jāaptur darbība šajā organizācijā. Manuprāt, šī atteikšanās no spēkā esošā likumā noteiktā principa nav pamatota. Protams, politiskās partijas demokrātiskā sabiedrībā būtiski atšķiras no valdošās partijas totalitārā režīmā. Taču politisko partiju un citu politisko organizāciju ieinteresētība Satversmes tiesā izskatāmajās lietās var būt daudzkārt lielāka nekā parastajās tiesās izskatāmajās lietās. Tādēļ tiesnešu norobežošana no politiskajiem spēkiem Satversmes tiesā nedrīkst būt mazāka nekā parastajās tiesās. Par to, arī liecina pamatoti projektā iekļautā norma, ka Satversmes tiesas tiesnesis nedrīkst būt Saeimas vai pašvaldības domes deputāts. Manuprāt, projektam arī šajā jautājumā būtu jāatbilst “Likumam par tiesu varu”. Projekta 36. panta 8. daļā ir izteikta principā pareiza doma, ka disciplinārsoda uzlikšana neizslēdz kriminālo un materiālo atbildību. Taču tā izsauc neizpratni, ja ir runa par Satversmes tiesas tiesneša materiālo atbildību, kurš, kā zināms, nav ne kasieris, ne arī noliktavas pārzinis. Saskaņā ar “Likuma par tiesu varu” 13. panta 5. punktu par zaudējumiem, kas sakarā ar nelikumīgu vai nepamatotu tiesas spriedumu radušies personai, kura piedalās lietā, tiesnesis nav materiāli atbildīgs. Taču šāda situācija acīmredzot Satversmes tiesā vispār nevar rasties.

Un beidzot — vai tiešām vajadzēja izteikt sava veida neuzticību vēl neieceltajiem un nevienam nezināmajiem tiesnešiem? Ja likumprojekts nosaka, ka tiesneši paši ievēl Satversmes tiesas priekšsēdētāju no sava vidus (12.p.), tad saskaņā ar Pārejas noteikumiem pirmo priekšsēdētāju ievēl Saeima.

Ja manas domas un priekšlikumi kādam liksies interesanti un pieņemami, būšu priecīgs, ka neesmu velti šķiedis laiku. Manuprāt, savas valsts labā “ikvienam ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu iet”.

Kopenhāgena, 1996. gada aprīlis