Par Valsts prezidenta vizīti Šveicē

Atskats

Otrā diena

Ceturtdien, 18.aprīlī, turpinājās Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vizīte Ženēvā. Pirmā šīs dienas tikšanās ritēja ANO Eiropas mītnē, kur Guntim Ulmanim bija saruna ar ANO Eiropas mītnes ģenerāldirektoru Vladimiru Petrovski. Abas puses apsprieda ANO darbības problēmas un Latvijas iesaistīšanos ANO darbā, kā arī pieskārās vēstures jautājumiem.

G.Ulmaņa vizīte notika zīmīgas vēsturiskas atceres dienas kontekstā. 1946.gada 18.aprīlī notika Tautu Savienības likvidācijas sēde, kuras protokolā arī Latvija, lai gan jau okupēta un PSRS daļa, minēta kā Tautu Savienības mantiniece.

G.Ulmanis sarunā ar V.Petrovski uzsvēra, ka šodienas pasaulē noteikti jāturpina īstenot tās idejas, kas bija Tautu Savienības pamatā. Drošība un stabilitāte panākama, valstīm sadarbojoties dažādās jomās, turklāt humanitārā joma ir prioritāra. G.Ulmanis uzsvēra, ka ANO loma ir nozīmīga globālo problēmu apspriešanā un risinājumu meklējumos, īpaši miera nodrošināšanā. Pašlaik pasaulē ir 30 ANO miera misijas, un tas ir ļoti daudz, jo prasa lielus finansiālus līdzekļus.

Pēc tam prezidents iepazinās ar Nāciju pili un apmeklēja Latvijas zāli, kā arī parakstījās ANO goda viesu Zelta grāmatā.

Prezidents tikās ar ANO augstāko komisāru cilvēktiesību jautājumos Hosē Ajalu Laso un pārrunāja ar cilvēktiesībām saistītos jautājumus Latvijā. Prezidents pastāstīja, ka Latvijā darbojas Valsts cilvēktiesību birojs, kura izveidē liela nozīme bija ANO sniegtajai palīdzībai. G.Ulmanis atzina, ka Latvija ir gatava pievienoties dažām starptautiskajām konvencijām — arī tām, kas skar cilvēktiesības. Turklāt Latvija jau 1990.gadā pievienojās 51 starptautiskajam cilvēktiesību līgumam. G.Ulmanis akcentēja to, ka Valsts prezidenta uzmanības centrā pastāvīgi ir jautājums par integrācijas procesiem sabiedrībā, un pauda pārliecību, ka Latvijā integrācijas process būs sekmīgs. Svarīgi tikai, lai no ārpuses šis jautājums netiktu nepamatoti saasināts.

Pēc šīs sarunas sekoja tikšanās ar ANO augstāko komisāri bēgļu jautājumos Sadako Ogatu. G.Ulmanis izteica Latvijas rūpi par iespējamām katastrofālajām sekām, ja konflikti, piemēram, Kaukāza reģionā netiks atrisināti mierīgā ceļā. Tad Eiropai noteikti jārēķinās ar jaunām bēgļu plūsmām, kas var skart arī Latviju. Pēc G.Ulmaņa domām, šādas varbūtības novēršanai nepieciešama ANO aktīva darbība, ja atsevišķas valstis nespēj atrisināt savas nacionālajos ietvaros īsteni globālas problēmas. G.Ulmanis teica, ka labi izprot to, ka jāsniedz palīdzība bēgļiem, kas spiesti doties projām no savas dzimtenes, lai izvairītos no varmācības. Arī Latvija cenšas to darīt, kaut gan sabiedrībā sākotnēji bija neizpratne par to, vai ir pieļaujams svešu cilvēku vajadzībām tērēt vairāk naudas nekā pašu pensionāriem. G.Ulmanis izteica pārliecību, ka 150 bēgļi, kas pašlaik atrodas Latvijā, nav valstiskas nozīmes problēma. Šiem cilvēkiem palīdzība noteikti tiks sniegta, tomēr daudz nopietnāk jādomā par to, kā vispār nepieļaut bēgļu plūsmu uz Ziemeļvalstīm caur Latviju. Šādā gadījumā būtu jāveltī uzmanība preventīvajai diplomātijai starptautiskā līmenī un arī starpvalstu līgumu noslēgšanai par tādu personu atpakaļuzņemšanu, kuras valstī ieceļojušas nelegāli vai kuras netiek vajātas un nebēg no apdraudējuma. G.Ulmanis sacīja, ka Latvija ir gatava noslēgt šādus līgumus ar Krieviju un Baltkrieviju, taču pagaidām nav radusi atsaucību šajās kaimiņvalstīs.

Gan ANO mītnes Ženēvā ģenerāldirektoram V.Petrovskim, gan abiem ANO augstajiem komisāriem G.Ulmanis iesniedza speciālistu sagatavotu pārskatu par situāciju Latvijā cilvēktiesību jomā 1994.—1996.gadā.

Pusdienās, ko par godu prezidentam rīkoja V.Petrovskis, G.Ulmanis, uzsaucot tostu, teica: “Latvija ir ANO valsts, un sadarbība ar ANO ir bijusi Latvijai visai auglīga. ANO darbība Latvijā, kura tiek īstenota caur ANO Attīstības programmas pārstāvniecību Rīgā, ir atzinīgi novērtēta mūsu valdībā un sabiedrībā. Šajos dažos gados pēc neatkarības atgūšanas Latvija arī pati ir paveikusi daudz, taču vairāki svarīgi jautājumi ir atrisināti ar Apvienoto Nāciju palīdzību — citas valsts karaspēka izvešana, demokrātisko institūciju izveide un nostiprināšana. Liela nozīme tajā bijusi arī ANO organizācijām, kuru mājvieta ir Ženēva.” Kaut arī pasaulē jūtama skepse un kritiski toņi attiecībā uz ANO darbību, G.Ulmanis atzina, ka Latvijā ir nemainīga ticība un vēlme reformēt un pilnveidot organizāciju, kurā humanitārie jautājumi vienmēr bijuši prioritāri.

Pēcpusdienā G.Ulmanis piedalījās Tautu Savienības piemiņai veltītas izstādes atklāšanā, kur teica uzrunu. Prezidents uzsvēra: “Latvija tika uzņemta Tautu Savienībā 1921.gadā. Šim faktam Latvijas politiskajā vēsturē ir būtiska nozīme, jo pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918.gadā Latvijas politiķu galvenais uzdevums bija panākt valsts starptautisku atzīšanu. Tieši ar Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā faktiski noslēdzās sarežģītais Latvijas diplomātiskās atzīšanas process un Latvija kļuva par līdzvērtīgu partneri visām Tautu Savienības dalībvalstīm un pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu.”

Vienu no pēdējām Tautu Savienības sēdēm vadīja Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters. Izstādes rīkotāji bija atspoguļojuši arī šīs Tautu Savienības vēstures lappuses un interesējās par iespēju saņemt ANO Eiropas mītnes bibliotēkai citus vēsturiskus dokumentus un materiālus par Latvijas sadarbību ar Tautu Savienību. Prezidents ar ANO Eiropas mītnes vadītāju pārrunāja iespēju rīkot ANO mītnē Ženēvā latviešu mākslinieku darbu izstādi un saņēma V.Petrovska atbalstu šādai idejai.

Vakarā Valsts prezidents ar kundzi apmeklēja Ženēvas “Victoria Hall”, kur koncertēja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Koncertu, kas bija veltīts vēsturiskajai atceres dienai, apmeklēja arī ANO Eiropas mītnes ģenerāldirektors V.Petrovskis, Ženēvas kantona un pilsētas vadītāji, kuri uzsvēra gan šī koncerta simbolisko vēsturisko nozīmi, gan arī augsti profesionālo māksliniecisko sniegumu. G.Ulmanis noslēgumā izteica visaugstāko atzinību orķestrim par patriotismu, šādi parādot ženēviešiem, kas ir Latvija.

Trešā diena

Piektdien, 19. aprīlī, Valsts prezidents Guntis Ulmanis Lozannā tikās ar Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidentu Huanu Antonio Samaranču un apmeklēja Olimpisko muzeju, kurā atspoguļota olimpiskās kustības vēsture.

H.A.Samarančs iepazīstināja, kā notiek gatavošanās gaidāmajām Olimpiskajām spēlēm, un interesējās, cik sportistu tajās piedalīsies no Latvijas. Olimpiskās komitejas prezidents pastāstīja, kā veidojies Olimpiskais muzejs, un uzsvēra, ka muzeja vadība un viņš personīgi īpašu uzmanību pievērš tam, lai interesenti te varētu ne tikai aplūkot unikālos eksponātus, bet arī pētīt olimpiskās kustības vēsturi, jo šeit ir iekārtota liela un specializēta bibliotēka un videotēka. H.A. Samarančs parādīja Latvijas Valsts prezidentam vērtīgākos muzeja materiālus. Atbildot uz H.A.Samaranča jautājumu, G.Ulmanis pastāstīja, kādos sporta veidos un kad Latvijas sportisti ir guvuši panākumus Olimpiskajās spēlēs. G.Ulmanis pasniedza H.A.Samarančam piemiņas medaļu, ko Latvijas Banka nupat sagatavojusi par godu Atlantas Olimpiskajām spēlēm.

19. aprīlī Valsts prezidents Bernē tikās ar Šveices Konfederācijas prezidentu Žanu Paskālu Delamurazu. Tika pārrunāti jautājumi, kas attiecas uz starptautiskās situācijas izpratni un divpusējās sadarbības gaitu. G.Ulmanis pastāstīja par Latvijas reformu gaitu, par to, kādas ir Latvijas valdības prioritātes tautsaimniecības attīstībai. Latvijas Valsts prezidents raksturoja arī triju Baltijas valstu sadarbību. Šveices Konfederācijas prezidents ar īpašu interesi klausījās, kā Latvijai veidojas attiecības ar Krieviju.

Lielāka uzmanība sarunā tika pievērsta ekonomiskajām attiecībām. Abas valstis ir gatavas turpināt darbu, lai izveidotu līgumos noteiktos ietvarus abpusēji izdevīgai tautsaimnieciskajai sadarbībai. Vistuvākajā laikā jāsāk izstrādāt līgums par dubulto neaplikšanu ar nodokļiem. Šveice ir Eiropas brīvās tirdzniecības asociācijas valsts, tāpēc tika pārrunātas iespējas, kā tas var veicināt Latvijas un Šveices sadarbību.

G.Ulmanis ierosināja, ka varētu organizēt Šveices valdības, uzņēmējdarbības veicināšanas struktūru pārstāvju un pašu Šveices uzņēmēju vizīti Latvijā, konkrēto datumu saskaņojot pa diplomātiskiem kanāliem. Nobeigumā Guntis Ulmanis pateicās Šveicei par palīdzību, ko Šveice ir sniegusi Latvijai izglītības, ekoloģijas un medicīnas jomā, un izteica pārliecību, ka šī palīdzība dos gaidāmos augļus, kas ir svarīgi, lai abu valstu sadarbība ritētu veiksmīgi.

19. aprīlī Latvijas Valsts prezidents un personas, kas viņu pavadīja, ieradās Lugāno, kur mērijā viņus sveica Lugāno pilsētas mērs Džiordžio Džiudiči un pilsētas valdes locekļi. G.Ulmanis parakstījās pilsētas goda viesu grāmatā. Savā uzrunā pilsētas mēram un pilsētas valdes locekļiem Latvijas Valsts prezidents atzīmēja Lugāno lielo nozīmi latviešu ievērojamo dzejnieku Raiņa un Aspazijas dzīvē un tādējādi visā latviešu kultūrā.

Savā runā G.Ulmanis teica: “Mūsu tautas dzejnieku, Latvijas literatūras klasiķu Raiņa un Aspazijas literārajos darbos ir arī daļiņa Lugāno. Bez Lugāno un Kastanjolas Rainis un Aspazija nebūtu mūsu tautas eiropeiskākie un tāpēc latviskākie dzejnieki. Bez viņu vārdiem nav iedomājama Latvijas literatūra, kultūra un vēsture.”

Latvijas Valsts prezidents atzīmēja, ka Lugāno Latvijā ir pazīstami arī kā “Forum Lugano” pilsēta: “Nenoliedzams ir visas Šveices atbalsts Latvijai, taču zīmīgs bija kāds Lugāno pilsētas žests. Laikā, kad vēl pastāvēja PSRS un arī tās impēriskā politika un centralizētā sistēma, “Forum Lugano” sniedza iespēju Latvijas pārstāvjiem paust pasaulei savas tautas vēlmi uz pašnoteikšanos un valstiskumu.”

G.Ulmanis pasniedza Lugāno pilsētas mēram dāvanu no Latvijas — mākslinieka Ilmāra Blumberga darbu ciklu, kuros izmantotas Raiņa daiļrades svarīgākās tēmas un motīvi. Latvijas Valsts prezidents pateicās Lugāno un Kastanjolas iedzīvotājiem un pašvaldībām par darbu Raiņa un Aspazijas piemiņas saglabāšanā.

Ceturtā diena

Sestdien, 20. aprīlī, Valsts prezidents apmeklēja Raiņa un Aspazijas memoriālu Kastanjolā. G.Ulmanis iepazinās ar tur uzglabātajiem materiāliem un nolika ziedus pie Raiņa un Aspazijas pieminekļa.

20. aprīļa vakarā G.Ulmanis pirms izlidošanas uz Rīgu apmeklēja Cīrihē Konfederācijas tehnisko universitāti. Šajā augstskolā 1903. gadā vienu gadu ar izcilām sekmēm studēja nākamais Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Konfederācijas tehniskās universitātes viceprezidents prof. Ralfs Hīters parādīja ēku, kurā gadsimta sākumā atradās lauksaimniecības fakultāte. Universitātes viceprezidents iepazīstināja Guntis Ulmani ar šīs augstskolas vēsturi un pašreizējiem pētniecības un zinātnes virzieniem un izteica cerību, ka nākotnē varētu izvērsties sekmīga sadarbība ar kādu no Latvijas augstskolām.

20. aprīļa vakarā Valsts prezidents Guntis Ulmanis un personas, kas viņu pavadīja, atgriezās Rīgā.

Valsts prezidenta preses dienests