18. aprīļa sēde
Stenogramma

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 68.

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Pirmais šodienas darba kārtības jautājums — Ministru prezidenta Andra Šķēles ziņojums par valdības darbību.

A.Šķēle (Ministru prezidents). Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie Saeimas deputāti! Mīļie žurnālisti! Dāmas un kungi! Man ir liels prieks sveikt jūs ar atgriešanos no brīvdienām. Jūs esat atpūtušies, izpriecājušies, Lieldienu šūpolēs šūpojušies, ar olām situšies un droši vien no lauku radiem dabūjuši dzirdēt visu gan par savu, gan par valdības darbu. Es domāju, arī pavasaris būs jūs uzmundrinājis un noskaņojis ražīgam darbam. No otras puses, pavasaris ir ne tikai vētras un dziņu laiks. Pavasaris ir arī laiks, kurā gribas pacelties virs ikdienas ķibelēm un padomāt par nākotni. Tad nu arī es gribētu sākt šo uzrunu ar to, kādu es redzu Latvijas nākotni, kādā Latvijā es gribētu dzīvot un uz kādu Latviju ir bijis un būs vērsts mans kā Ministru prezidenta darbs.

Nesen kāds žurnālists man uzdeva tādu tēlainu jautājumu — vai jums ir Latvijas nākotnes vīzija? Toreiz šis jautājums mani pārsteidza un es kaut ko nenopietnu atburkšķēju. Un tomēr šis ir jautājums, uz kuru, manuprāt, obligāti jāatbild mums katram. Katram, kurš dzīvo šajā zemē, katram, kurš savu un savu bērnu nākotni saista ar šo valsti. Līdz šim mēs visi, arī es, esam galvenokārt runājuši par to, kas mums nepatīk un ko mēs negribam, taču tā ir tikai viena šī jautājuma daļa. Bieži tā netieši ietver arī otru, tomēr ir pārāk vienkāršota, lai demonstrētu valstsvīru un politiķu izpratnes līmeni. Kāda tad ir mana nākotnes Latvija? Teikšu uzreiz — tā ir bagāta valsts. Es gribētu, lai mēs aizmirstu 30 latu mazās pensijas tikpat ātri, kā mēs aizmirsām ziepju talonus, par kuriem bieži vien varēja dabūt kaut ko pēc formalīna smirdošu. Es gribētu, lai mēs aizmirstu šodienas grūtības komunālo maksājumu nokārtošanā tikpat ātri, kā mēs esam aizmirsuši rindas pēc desas, kurās latvietis ar latvieti runāja krieviski. Es gribētu dzīvot Latvijā, kurā šodienas mazās skolotāju algas un bērnu pabalsti šķistu tāds pats ļauns murgs kā cukura un benzīna taloni, kā tas, ka par noteiku grāmatu lasīšanu cilvēkus lika cietumā un uz ārzemēm varēja tikt tikai īpaši pārbaudīti cilvēki. Es gribētu piedzīvot brīdi, kad pensionāri piketēs pie Ministru kabineta un teiks, ka arī 150 latu pensijas ir daudz par maz. Es atceros laiku, kad krāsains plastmasas maisiņš bija dārga prestiža lieta, un šodien es sapņoju par brīdi, kad divas automašīnas ģimenē kļūs par pašsaprotamu realitāti — kā šodien šie krāsainie maisiņi ir kļuvuši par pierastu sīkumu. Es gribētu, lai Latvija sasniedz Eiropas līmeņa labklājību. Šodien tas šķiet tikpat nereāls un tāls mērķis, kā pirms pieciem gadiem mēs nevarējām iedomāties benzīna tankus, kuros vispirms pielej pilnu bāku un tikai tad iet maksāt. Kā mēs nevarējām iedomāties telefona automātus, no kuriem var sazvanīt Toronto. Un kā mēs nevarējām noticēt, ka mums būs sava valsts un tā būs brīva un neatkarīga Eiropas kultūras zeme. Jau barikāžu laikā, kaut gan teicām — lai vīzēs, bet brīvi, mēs tomēr zinājām, ka gribam dzīvot Eiropā. Šodien Eiropa mums ir konkrēts mērķis, uz kuru ceļs ir nosprausts ar konkrētiem darbiem un pavisam skaidriem uzdevumiem. Eiropa mums simbolizē vēlamo drošības sajūtu un pārticības standartu. Jā, mēs esam tālu no Eiropas dzīves līmeņa, taču šodien to sasniegt ir daudz reālāk, nekā pirms desmit gadiem bija sapņot par brīvu Latviju. Tas vēlreiz apliecina, ka tā pa īstam ir vērts gribēt tikai tādas lietas, kas citiem šķiet neiespējamas. Es sapņoju par to, lai tas, kas mums šodien šķiet neiespējams labklājības un drošības ziņā, drīz būtu pierasta realitāte. Es sapņoju par Latviju kā ekonomiski attīstītāko zemi Baltijā un visā Austrumeiropā. Es sapņoju par brīdi, kad citas valstis brauks apgūt veiksmīgu reformu pieredzi pie mums, nevis mēs braukāsim pie kaimiņiem. Es sapņoju par valsti, kurā valda likums, atbildība un brīvība. Par Latviju, kurā barikāžu laika vienotība, nacionālā valstiskuma apziņas spēks un sabiedrības pašorganizācijas vara ir ne tikai svētas atmiņas, bet kalpo par dzīvotspējīgu nācijas un nacionālā valstiskuma kodolu. Es sapņoju arī par to brīdi, kad arodbiedrības beidzot vērsīsies pret darba devējiem, kuri nemaksā nodokļus, tā laupot strādājošo tiesības uz labu pensiju. Es nesen biju Ieņēmumu dienestā un sapratu, ka man ir vēl viens sapnis. Es eju Rīgā pa Smilšu ielu un skatos — pie Finansu ministrijas stāv rinda. Pieeju klāt, sāku interesēties, pēc kā stāv, izrādās, visi atnākuši uz Valsts ieņēmumu dienestu stāties darbā, jo tas atšķirībā no šodienas skumjās situācijas ir cienījams, labi apmaksāts, perspektīvs darbs.

Kas ir jādara, lai piepildītu šo sapni, un kas ir izdarīts pirmajos četros valdības darba mēnešos?

Valdības darba pirmā posma rezumējumā galvenokārt ir jārunā par divām lietām — par privatizācijas procesa pārkārtošanu kā lielāko panākumu un zemes tirgus veidošanas procesu kā lielāko neveiksmi. Tas, ka no lēmumu pieņemšanas viedokļa privatizācija ir tikpat kā pabeigta, manuprāt, ir lielākais šo četru mēnešu sasniegums. Man ir prieks, ka valdība četros mēnešos izdarījusi to, ko visu partiju programmas solīja visus iepriekšējos gadus, bet kas diemžēl tā arī palika tikai labu nodomu līmenī. Kāpēc es privatizācijai piešķiru tik lielu nozīmi? Lai to saprastu, vispirms ir jāatbrīvojas no dažiem mītiem. Mīts numur viens — lielie valsts uzņēmumi esot lielākie nodokļu maksātāji, tos privatizējot, valsts riskējot zaudēt lielus ienākumus. Tās ir muļķības. Gandrīz visi lielie valsts uzņēmumi ir arī lielākie parādnieki valsts bužetam. Bez tam jums visiem ir zināms, kādi nelikumīgi darījumi atklājas aiz lielu un solīdu valsts uzņēmumu fasādēm. Tie ir kļuvuši par milzīgu aparātu valsts līdzekļu izlaupīšanai. Pievērsiet uzmanību — garantijas par astronomiskām summām, kredīti, mistiski pirkumi vai aplaupoši nomas līgumi — tas viss par simtiem miljonu latu. Un šķiet , ka nereti politisko spēku interesēs. Jā, daži nepārprotami gribētu to saglabāt, bet tas noteikti ir pret valsts un nodokļu maksātāju interesēm. Bez tam politizētie uzņēmumu pārvaldes aparāti, manuprāt, jau kā parādība ir pietiekams arguments par labu privatizācijai. Mīts ir drīzāk aizspriedums numur divi. Proti, uzņēmums pagaidām vēl labi strādā, tātad to vēl nevajag privatizēt. Tieši otrādi. Uzņēmums ir jāprivatizē, kamēr valsts var dabūt par to naudu, kamēr tam ir vērtība. Tad, kad uzņēmums ir nolaists “līdz kliņķim”, nestrādā, puse radiatoru ir salā saplīsuši, bet otra puse nozagta, nodokļu nemaksas dēļ strādnieku darba stāžs apstājies, tad privatizācija ir nokavēta un valstij ir jāpiemaksā, lai kāds šo uzņēmumu paņemtu. Tādu gadījumu, kad valstij būs jāpiemaksā, dzēšot milzīgos valsts uzņēmumu parādus, šobrīd ir daudz. Katrs šāds gadījums nozīmē izlaupītu naudu, katrs šāds gadījums nozīmē neizmantotu iespēju valsts ceļā uz labklājību. Privatizācija ir svarīga četru iemeslu dēļ. Pirmkārt, tās ir investīcijas un darba vietas. Otrkārt, tā ir drošība, jo nekāda armija mūs nenosargās tik labi kā Rietumvalstu nauda, kas ir ieguldīta Latvijā. Treškārt, privatizācija ir ceļš uz civilizētas un sakārtotas tirgus sabiedrības izveidi, uz kapitāla un vērtspapīru tirgus attīstību. Ceturtkārt, privatizācijā ir iespēja katram, kurš ir dzīvojis un strādājis šajā zemē, tagad saņemt kādu daļu no sava darba augļiem. Es šodien katram gribu vaicāt — vai tu jau esi ieguldījis savus sertifikātus? Vai tu jau esi nopircis akcijas? Vai tu esi nostiprinājis savu ģimeni un nodrošinājis savu bērnu nākotni ar privātīpašumu? Jau šodien Rīgas Fondu biržā ir nopērkamas ļoti labu un nākotnē neapšaubāmi pelnošu uzņēmumu akcijas. Un katram, kam ir sertifikāti, ir iespējams tos iegādāties. Tālāka privatizācija un zemes tirgus padarīs šos procesus finansiāli vēl pievilcīgākus gan pašmāju ļaudīm, gan ārvalstu investīcijām. Valsts uzdevums ir rūpēties par to, lai būtu tieši tā. Ražošanas, tirdzniecības, tranzīta un citu nozaru uzplaukumam, kas ar likumu palīdzību jāveicina valstij, ir tieši jāatspoguļojas visu valsts cilvēku dzīvē, katra personīgajā labklājībā.

Cienījamie deputāti! Tikai tad, kad mēs rūpējamies par to, lai veicinātu ekonomisko uzplaukumu, kas būtu uzplaukums visai valstij un katram Latvijas cilvēkam, tikai tad mēs darām to, ko no mums gaida sabiedrība. Tikai tad mēs esam parādījuši, ka saprotam, ko nozīmē sociāli atbildīgs tirgus un ko nozīmē eiropeiska tautsaimniecība. Tirgus izveide un īpašuma attiecību kā tirgus pamatelementu sakārtošana ir iemesls arī tam, kāpēc tik svarīgs ir zemes tirgus. Man ir ļoti žēl, ka sagatavotos likumprojektus par zemi valdībai neizdevās pieņemt Satversmes 81. panta kārtībā. Man ir žēl, ka vēl aizvien ir tādi politiķi, kuri cīnās pret brīvā tirgus izveidi un tātad par komunismu, kuri cīnās pret labklājību un tātad par stagnāciju un atpalicību. Šis ir gadījums, kad vēl vienu reizi uzvarēja tie, kuru darbība apzināti vai neapzināti ir vērsta uz to, lai pasaules kartē Latviju atkal krāsotu sarkanā krāsā. Tajā pašā laikā es neturu ļaunu prātu uz šiem cilvēkiem, jo esmu pārliecināts, ka tie nezina, ko dara. Ir jāveic liels pārliecināšanas un skaidrošanas darbs, jo mums vēl aizvien nākas pārliecināties par to, cik dziļi boļševistiskā propaganda, izglītības un pseidokultūras mašinērija ir deformējusi mūsu pasaules redzējumu sev vēlamā virzienā un cik grūti ir atbrīvoties no šī mantojuma pat tiem, kas paši sevi uzskata par antikomunistiem un patiesi dziļi ienīst “sarkano mēri”. Zemes tirgus izveide ir jumtveida problēma, kas ir priekšnosacījums visu citu problēmu risināšanai. Viens piemērs. Ir skaidrs, ko zemes tirgus dod rūpniecības attīstības veicināšanai un jaunu darba vietu radīšanai. Bet ko zemes tirgus dos Latvijas laukiem? Latvijas zemnieks izsenis ir bijis stiprs un gudrs vīrs. Šodien šim zemniekam trūkst atspēriena punkta, trūkst atbalsta sajūtas. Atspēriena punktu varētu dot lēti kredīti, taču tādus zemniekus šodien nevar dabūt, vai arī šo resursu nepietiek visiem. Zemes tirgus izveide ir nepieciešams nosacījums tam, lai varētu izveidot un attīstīt plašu hipotekārās kreditēšanas sistēmu. Tas nodrošinātu pieeju lētiem kredītiem, un uzņēmīgajiem zemniekiem būtu iespēja attīstīt savu saimniecību. Bez tam es ne vienu reizi vien esmu uzsvēris, ka Latvijas lauki ir ne tikai ekonomiska, bet arī sociāla problēma. Šo lauku vides objektīvo problēmu veiksmīgi risina tikai tās pasaules valstis, kurās ir stiprs privātīpašuma institūts, valstis, kurās valda sociāli atbildīga brīvā tirgus principi. Trešā ceļa nav. Vai nu privātīpašums vai nabadzība un komunisms. Eksperimentāli jau ir pierādīts, ka komunisms nav iespējams, taču neaizmirsīsim, ka nabadzība un totalitārisms — gan. Zemes tirgus ir principiāli svarīgs, lai Latvijā varētu iedibināt Eiropas tipa tautsaimniecību , brīvu un sociāli atbildīgu tirgu.

Cienījamie deputāti! Tas ir vienīgais cilvēcei zināmais ceļš uz labklājību. Ceļš uz to, ko no jums gaida jūsu vēlētāji, proti, uz pārticību. Ceļš uz to, lai Latvijas cilvēki iegūtu drošības sajūtu, ka rīt, parīt, pēc pusgada viņi spēs samaksāt par dzīvokli, sūtīt bērnus angļu valodas kursos un nopirkt tiem dāvanas dzimšanas dienā. Ceļš uz to, lai Latvijas cilvēkiem būtu nauda drēbēm un pilnvērtīgam uzturam, lai pietiktu naudas zobārstam un vajadzības gadījumā zālēm, lai būtu iespējas nodrošināt saviem bērniem labu izglītību un vecākiem mierīgas vecumdienas. Tas ir ceļš uz to, lai beidzot varētu izremontēt savu dzīvokli, salabot notecējušus griestus un sienas, beidzot iekārtotu tādu virtuvi un vannas istabu, par kādu jau tik sen ir sapņots. Tas ir ceļš uz to, lai varētu atļauties nopirkt tieši tādu kārtīgu motorzāģi, par kuru tik ilgi ir domāts.

Mīļie politiķi! Ja mēs gribam dzīvot pārticīgi un sasniegt Eiropas valstu dzīves līmeni, privatizācija, tāpat kā brīva zemes tirgus izveide, ir neizbēgamas un nepieciešamas lietas. Ir jāsaprot, ka reāla tirgus tautsaimniecība nav iedomājama ar valsts īpašuma dominanti. Cilvēki tiek baidīti ar dažādām blēņām tā vietā, lai pateiktu, ka ir skaidri un eksakti pierādīts — valstis, kurās ir lielāka ekonomiskā brīvība, sasniedz augstāku labklājības pakāpi. Tie, kas apgalvo, ka ir cits ceļš uz šo sapņu piepildīšanos, apzināti vai neapzināti melo. Melo, tāpat kā nesenā pagātnē to darīja visādi gudrinieki, stāstīdami, ka sociālisms ir vienīgais ceļš uz laimi un brīvību. Es vēlreiz atkārtoju — komunisti melo, cita ceļa nav. Tie, kas pretojas zemes tirgus izveidei un privatizācijai, manuprāt, ir līdzīgi tam multiplikācijas filmas nīlzirgam, kurš baidījās no potēm. Nabaga muļķītim nīlzirgam vismaz bija labi draugi, kas viņu beigu beigās pierunāja aiziet pie ārsta. Mums neviens palīgā nenāks. Neviens mums naudu tāpat vien nedos. Neviens mūsu vietā necīnīsies par mūsu labklājību. Apkārt ir tik daudz valstu, kas pretendē uz to, lai investīciju plūsma paietu garām Latvijai un iegrieztos pie tām, ka mums nevajadzētu lolot nekādas ilūzijas. Mums pašiem nav naudas, ar ko rekonstruēt savu rūpniecību tā, lai pēc 15 gadiem tā būtu modernākā Eiropā, aizņemties mēs negribam, uzkrājumu mums nav. Tātad vienīgais ceļš ir investīcijas. To rīcība, kas politisku iemeslu dēļ pretojas zemes tirgum, ir kvalificējama kā mērķtiecīgs darbs pret labklājības celšanu, pret lielākām pensijām, stipendijām un pabalstiem. Man pārmet, ka es pamatā orientējos uz ekonomisko problēmu risināšanu. Jā, tā tas ir. Un tas taču ir vienīgais veids, kā izkļūt no tā stāvokļa, kādā Latvija šobrīd atrodas. Šīs valdības uzdevums vairs nav izveidot valsti un iedibināt pamatbrīvības, kā tas bija pirmajai valdībai pēc neatkarības atgūšanas. Šodien valdības un mūsu visu virsuzdevumam ir jābūt ekonomisko problēmu risināšanai. Attīstīta tautsaimniecība — tas nozīmē vairāk naudas. Attīstīta tautsaimniecība — tas nozīmē vairāk darba vietu. Attīstīta tautsaimniecība, tas nozīmē lielākas pensijas un lielākus pabalstus, lielākas algas un labākas skolas. Attīstīta tautsaimniecība — tas nozīmē savu bibliotēku un savu kino. Attīstīta tautsaimniecība — tas nozīmē labākus ceļus un labāku veselības aprūpi. Attīstīta tautsaimniecība — nozīmē arī lielāku drošību, drošību uz ielām, drošību par savu un savu bērnu rītdienu. Attīstīta tautsaimniecība ir pilnīgi reāls mērķis, taču tā sasniegšanai nepieciešams liels darbs.

Kāds grieķu gudrais ļoti sen ir teicis: tautai par likumu ir jācīnās kā par pilsētas mūri. Arī mums šodien būtu jācīnās par katru likumu tāpat kā kara laikā par mūri, kas nosargā no pilnīgas izpostīšanas, verdzības un nabadzības pazemojumiem. Mēs esam tieši tādā situācijā. Likums ir valsts varas realizācijas mehānisms. Likums ir sakārtotības sākums un brīvības garants. Likums — tā ir skaidrība un noteiktība. Likums — tās ir civilizētas attiecības. Mēs būsim posta zeme, ja strādāsim ar ātrumu — viens likums trijos mēnešos. Un ja tas pats būs likums par budžetu. Valdība pirmajā sava darba posmā ir izstrādājusi vairāk nekā 80 tiesību aktu. Un tas ir gluži vai pa vienam labojumam katru darba dienu. Temps ir bijis straujš, un nav brīnums, ka daudzus tas mulsina. Lieldienu brīvdienās Satversmes 81.panta kārtībā pieņemti vairāk nekā 50 likumi vai to labojumi un šajās dienās jau iesniegti Saeimā. 19 likumprojekti tiks iesniegti jums, godātie deputāti, parastajā kārtībā. Noraidot vai novilcinot kādu no valdības sagatavotajiem labojumiem, jūs uzņematies atbildību par to, ka reformu temps tādējādi atkal tiktu nobremzēts, atkal attīstības un kustības vietā tiktu izvēlēta stagnācija un atpalicība. Jūs varat ar vieglu roku pārsvītrot visu valdības darbu un nodomus. Tikai nevainojiet valdību, savu pašu nespēju slēpjot aiz lozungiem par varas dalīšanu un demokrātiju. Ar demokrātiju nedrīkst maskēt bezatbildību, bezdarbību un kompetences trūkumu. Demokrātija nav vīģes lapa, ar kuru piesegt varas vājumu, birokrātijas patvaļu un vispārēju bezatbildību. Par katru likumu, kurš nestāsies spēkā, vainīgi būsiet jūs. Vainīgi savu vēlētāju, vainīgi Latvijas nākotnes un Latvijas labklājības priekšā.

Es, protams, šobrīd šķietu pārlieku ass, taču strikti gribu vērsties pret tendencēm, kas ved uz konfrontāciju starp likumdevēju varu un izpildvaru. Saeima — vēlēti tautas pārstāvji — ir apstiprinājuši valdību, nobalsojuši par uzticību tai. Mums visiem ir vieni mērķi, proti, izvest valsti no stagnācijas un atpalicības. Bet kur ir šī uzticība? Kur ir šī izpratne par vienotiem mērķiem? Tā pazūd, līdzko kāds sāk kaut ko darīt. Ir tāda sajūta, it kā šobrīd kāds gribētu valdību apstādināt. Sak, pag, pag, puiši, kur tad tā jāskrien? Labāk pasēdēsim, padomāsim, paaicināsim ekspertus un nodosim komisijām. Izskatīsim jautājumu vēlreiz. Man šāda pieeja nav pieņemama. Es nebaidos izmantot Satversmē noteiktās Ministru kabineta pilnvaras, jo nepiekrītu, ka tās būtu par lielām. Gluži otrādi, es domāju, ka valdībai šajā reformu stagnācijas laikā pilnvaras varētu būt vēl lielākas. Es saprotu, ka tas varbūt izklausās nevietā šajā auditorijā, runājot no šīs augstās tribīnes. Bet es nebaidītos izmantot arī tiesības mainīt valsts nodokļu politiku un citas lietas, ja valdībai šādas pilnvaras būtu. Es esmu pārliecināts, ka valstij un tajā īstenotajām reformām tas noteikti nāktu tikai par labu. Vismaz mēs iegūtu tik ārkārtīgi svarīgo lietu — laiku. Stipra un stabila vara pārejas laikā ir vienīgais veids, kā panākt lūzumu attīstībā un izrauties no stagnācijas. Valdībai ir nepieciešama rīcības telpa. Tikai tā var nodrošināt pietiekamu reformu ātrumu.

Godātā Saeima! Es neesmu nācis uz šo amatu, lai visiem patiktu. Tas nav iespējams. Vismaz šajā laikā, kad ir jāizšķiras par daudzām nepopulārām un sāpīgām lietām. Taču tieši tāpēc valdībai ir īpaši vajadzīgs un svarīgs Saeimas atbalsts. Tieši Saeimas atbalsts valdībai, nevis atsevišķu partiju atbalsts atsevišķiem ministriem vai ierēdņiem. Ir vajadzīgs atbalsts valdības īstenotajai politikai, konkrētajā gadījumā skaidrai un noteiktai politikai uz labklājības līmeņa celšanu. Ir vajadzīgs atbalsts tai valdībai, kurai jūs esat uzticējušies, un atbalsts tām reformām, kuras šī valdība grib īstenot. Šobrīd rodas priekšstats, ka daža partija ir deleģējusi savus cilvēkus valdībā ne tāpēc, lai kaut ko izdarītu, bet tāpēc, lai neļautu izdarīt citiem un vispār skatītos, ka tikai kas nenotiek. Man tāda pieeja nav pieņemama, un es gribu, lai kaut kas notiek. Es gribu izdarīt konkrētas lietas. Es nestrādāšu pēc principa — kas nekā nedara, tas nekļūdās. Un es darīšu visu, lai nepieļautu populismu un to, ka valdības darbs tiek sabotēts. Ja Saeima nespēs pieskaņoties valdības tempam, ja uzvarēs argumenti, kas ierobežos valdības iniciatīvas likumdošanas laukā, es kā Ministru prezidents, protams, varu pieprasīt sasaukt Saeimas ārkārtas plenārsēdes. Man te, Saeimā, ir kabinets, es varu strādāt arī šeit. Arī ar demokrātiju viss būs kārtībā. Domāju, ka, kopīgi strādājot arī sestdienās un svētdienās pa 16 stundām dienā, mēs spēsim šo to izdarīt. Tam, kurš nespēj vai negrib strādāt, ir jāiet mājās, jo viņš nav attaisnojis savu vēlētāju cerības vai, salīdzinot ar uzņēmējdarbību, es varētu teikt, ka viņš nav izpildījis līguma noteikumus. Cienījamie deputāti, jūs esat noslēguši līgumu ar saviem vēlētājiem. Atcerieties, ko jūs viņiem solījāt! Atcerieties, ka jums ir iespējas šos solījumus izpildīt! Mēs nedrīkstam sēdēt savos krēslos un izlikties, ka esam ļoti gudri, ka daudz strādājam, ja reāli nekā neizdarām un varam lepoties drīzāk ar muļķību nekā tālredzīgu gudrību.

Cienījamie deputāti! Pēdējā laikā esmu dzirdējis viedokļus, ka es dramatizējot stāvokli valstī un tas graujot valsts prestižu. Vispirms es gribu teikt, ka te nav runa par drāmu, bet gan par ilūziju atmešanu. Un ilūzijas ir mums, nevis ārzemju ekspertiem, biznesmeņiem vai tūristiem. Mēs varam apmānīt sevi un savus vēlētājus, bet ne jau tos, kas precīzi, sausi un bez jebkādām emocijām vērtē Latvijas ekonomisko stāvokli, stabilitāti, riska un investīciju drošības pakāpi. Valdība kopīgi ar Starptautisko valūtas fondu ir izstrādājusi dokumentu, kas ļauj starptautiskajā arēnā kvalificēt Latvijas Republiku kā tādu valsti, kurai ir cerības uz dzīvotspēju. Cerības uz dzīvotspēju ir pats optimistiskākais novērtējums, kādu mēs šobrīd esam varējuši iegūt. Un, ticiet man, mēs varam runāt vai paziņot, vienalga, ko. Šo vērtējumu mainīs tikai tas, kā mēs mācēsim nodrošināt valstī politisku stabilitāti un tautsaimniecības attīstībai labvēlīgu vidi. Iepriekšējais gads bija vēlēšanu gads un nesis līdzi daudz dažādu mānekļu. Viens otrs ir runājis tīrus melus un galu galā pats ar laiku tiem noticējis. Vēlēšanas mūsu zemē ir kaut kas līdzīgs saulgriežu naktij, kurā notiek dažādas neticamas, bet patīkamas pārvērtības un burvestības. Pie mums uz vēlēšanām samazinās noziedzības līmenis, ir labi ekonomiskās aktivitātes rādītāji, arī budžets vairs neizskatās tik kritisks. Un nākotne sāk rādīties daudz rožainākās krāsās. Var jau būt, ka es dramatizēju. Var jau būt, ka es esmu pārāk neiecietīgs pret to ierēdni, kurš katru dienu Latvijas valsts vārdā piesmej un pazemo gan mūsu pašu cilvēkus, gan ārzemniekus, kas ir atbraukuši, lai veiktu darījumus, iztērētu šeit savu naudu, lai veiktu ieguldījumus. Es negribu nevienu baidīt. Es gribu aicināt uz darbu. Taču, lai strādātu, lietas ir jāredz tādas, kādas tās ir. Mēs nevaram uzsākt mājas remontu, nenoplēšot vecās tapetes, kas slēpj tarakānu takas, nenokasot veco krāsu un neizmēžot visus vecos krāmus, aiz kuriem žurkas ir savilkušas dažādu mantību. Es negribu teikt, ka valdība jau būtu veikusi nez kādus varoņdarbus. To, kas nav izdarīts iepriekšējos gados, nevar izmainīt četros mēnešos. Bet es esmu apmierināts ar valdības darbu un gribu pateikt paldies visiem tiem ministriem, kas ir spējuši pacelties pāri savu partiju silei, pāri vēlmēm papildināt šo barotavu un ir pašaizliedzīgi un smagi strādājuši valdības deklarācijā iezīmēto mērķu sasniegšanai. Es gribu pateikt paldies visiem tiem, kas ir atbalstījuši valdību un veicinājuši tās mērķu sasniegšanu šeit, Saeimā, valsts iestādēs, kā arī masu informācijas līdzekļos, ar objektivitāti un analītiskumu, ar savu līdzdalību un darbu veicinot mūsu kopīgu sapņu piepildīšanos. Ministru kabineta sagatavotās likumdošanas iniciatīvas skar plašu jautājumu loku. Čpaši svarīgi ir labojumi, kas vienkāršo investoru darbību un privatizācijas kārtību. Tāpat arī valdības izstrādātais likums par bankrotu. Ir uzsākts darbs pie degvielas licencēšanas, palielinājušies ieņēmumi par akcīzi. Valdība šajos četros mēnešos ir spērusi noteiktus un enerģiskus soļus investīciju piesaistes virzienā. Un man ir prieks, ka stabilais valdības kurss uz tautsaimniecībai labvēlīgas vides veidošanu jau tagad sāk atspoguļoties ekonomiskās dzīves norisēs. Valsts parādzīmju procentu likme ir nokritusies divas reizes. Tas nozīmē, ka komercbankām būs jāmeklē iespējas, kur ieguldīt naudu. Nauda tiks ieguldīta uzņēmējdarbībā. Tas radīs jaunas darba vietas, jaunus nodokļu maksātājus un jaunu dzīvību Latvijas tautsaimniecībā. Tas veidos papildu ienākumus budžetā un dos iespēju palielināt pensijas un algas budžeta iestādēs strādājošajiem. Latvijas finansu tirgū ir ienākušas lielākās pasaules ieguldījumu firmas un sākušas uzpirkt Latvijas valsts parādzīmes. Pirmo reizi ir radies pieprasījums pēc gada obligācijām. Un tas liecina par to, ka finansu tirgū ir uzticība šai valdībai. Kad parādīsies pieprasījums pēc trīs gadu obligācijām, tas liecinās par to, ka tautsaimnieki uzticas arī jums, deputāti. Laba zīme ir arī tā, ka pamazām sāk celties depozītu noguldījumu apjoms.

Ir izdarīti grozījumi likumā “Par Valsts kontroli”. Šajās pavasarīgajās dienās, kad visiem prāts nesas uz sakopšanu un remontiem, paskatīsimies ne tikai to, ko un kā remontē ministri, bet arī to, kas notiek pašvaldībās. Pašvaldībām, kas nemitīgi sūdzas par līdzekļu trūkumu, būtu jāapietas ar tiem īpaši uzmanīgi. Diemžēl bieži tieši pašvaldībās ir vērojama ļoti neracionāla līdzekļu izmantošana. Es ceru, ka Valsts kontrole turpmāk rūpīgi sekos tam, lai šādu gadījumu būtu aizvien mazāk.

Mēs esam arī uzsākuši cīņu par ierēdniecības darba efektivitātes celšanu, un es ceru, ka mēs tiksim galā arī ar ierēdniecības politizāciju. Vienīgajam katra ierēdņa darba kritērijam ir jābūt viņa kompetencei, godīgumam un darba kvalitātei, nevis piederībai pie partijas. Arī attiecībā uz muitu valdība ir spērusi virkni soļu, kuru mērķis ir palīdzēt mūsu muitniekiem tikt galā gan ar netīrību un nesakārtotību, gan ar vēlmi iedzīvoties uz likumu pārkāpšanas un valsts rēķina. Es esmu pārliecināts, ka rezultāti būs redzami vēl šī gada laikā. Man ir gandarījums par to, ka Latvijas iniciatīva ir vainagojusies ar rezultātiem un ir panākta vienošanās ar Baltijas valstīm par vienotas ekonomiskās telpas izveidi. Vienotas ekonomiskās telpas izveide Baltijā ir pārbaudes akmens Baltijas valstīm. Tas ir jautājums, kura risinājums parādīs visai pasaulei, vai Baltijas valstis ir sasniegušas tādu izpratnes, kultūras un politiskās atbildības līmeni, ka būtu gatavas iekļauties Eiropā.

Ceļš uz Eiropu ir principiāla izšķiršanās. Mums ir jāapzinās, kas ir tā kultūra, kas ir tas dzīvesveids un kāda ir tā nākotne, kurai mēs vēlamies būt piederīgi. Es domāju, ka Latvija ir Eiropas zeme, un, ja mēs vēlamies neatgriezeniski nostiprināties šādā kvalitātē, tad virzībai uz Eiropu ir jābūt vienai no mūsu politikas prioritātēm. Jebkuri pretēji centieni ir virzība nevis uz priekšu, bet gan atpakaļ. Atpakaļ uz turieni, kur mums iemācīs mīlēt brālīgos kaimiņus. Mums nav ko sapņot par Eiropu un Eiropas līmeņa labklājību, ja mēs nespējam izdarīt visu to, kas ir atkarīgs no mums pašiem. Vienota Baltija ir nepieciešams priekšnoteikums tam, lai Baltijas valstis kļūtu par vienotas Eiropas sastāvdaļu. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, un uz šī fona ir īpaši patīkami, ka izdevies taisnīgi atrisināt Latvijas — Igaunijas jūras robežas jautājumu, ko līdz šim kavēja gan tas, ka mūsu kaimiņi vēl nebija gatavi realizēt tās konsekvences, kuras prasa Eiropas gars un mūsu kopējā vēlme kļūt par pilntiesīgiem Eiropas Savienības locekļiem, gan tā Latvijas puses nostāja, kas tika īstenota pirms šīs valdības pilnvaru laika un kas noteikti nebija izdevīga Latvijas Republikai. Apņēmības trūkums un politiska bezspēcība nedrīkst turpmāk raksturot mūsu valsts nostāju.

Es neredzu iemeslus, kāpēc mēs nevarētu būt visattīstītākā Baltijas valsts. Tieši otrādi. Mums ir daudz priekšrocību. Taču mums ir jāpārvar bailes no konkurences un tirgus atvēršanas. Vienots Baltijas tirgus mums ir īpaši svarīgs tieši no šīs psiholoģiskās barjeras viedokļa, kuras pārvarēšana ļautu mums labāk sagatavoties integrācijai Eiropā. Protams, tas ir milzīgs impulss mūsu tautsaimniecībai un lielisks solis uz konkurētspējīgas ražošanas attīstību. Konkurences apstākļi prasa īpašu atbildību arī no politiķiem. Visu brīvā tirgus pasauli raksturo tas, ka konkurences apstākļos atrodas ne tikai katrs atsevišķais cilvēks vai uzņēmējs, bet arī valsts. Kur ir lielāka politiskā stabilitāte, prognozējama nodokļu politika un skaidra to piemērošanas kārtība, stingrāka monetārā politika, mazāki birokrātiskie šķēršļi un augstāki drošības rādītāji, tur straujāk attīstās tautsaimniecība, ieplūst investīcijas un ir iespējas ražot konkurētspējīgu preci. Jau tuvākajā laikā mums sasniegt Igaunijas attīstības līmeni ir pirmais mūsu uzdevums. Mūsu ziemeļu kaimiņi mums jāuzskata par pozitīvu piemēru, kas rāda, kā ir iespējams panākt lūzumu tautsaimniecības attīstībā. Jau šogad mums vajadzētu panākt nacionālā kopprodukta pieaugumu 2 procentu apmērā. Bet uz nākošajiem gadiem mūsu mērķim ir jābūt nacionālā kopprodukta pieauguma tempam 6 līdz 8 procentu gadā. Tas ir temps, kāds nepieciešams, lai labklājības ziņā mēs spētu pietuvoties attīstīto valstu līmenim, lai arī Latvijā gan strādnieks, gan pensionārs saņemtu tikpat, cik citās Eiropas valstīs. Lai to sasniegtu, lai celtu Latvijas kā valsts konkurētspēju, īsā laika posmā ir jāveic milzīgs darbs. Valdībai un Saeimai ir jāstrādā spraigā režīmā. Tempam ir jākļūst par valdības un tagad, kad jūs esat atpūtušies un pavasarīga spirgtuma pilni, noteikti arī par Saeimas darba būtiskāko raksturlielumu. Vēlākais, gada laikā ir jāizmainās valsts nodokļu politikai. Jāpanāk konsekvence pašā nodokļu piemērošanas kārtībā. Nedrīkst būt tā, ka tie, kas atbild par nodokļu iekasēšanu, ir ieinteresēti nevis izskaidrot un sekmēt maksāšanu, bet gan uzskrūvēt pēc iespējas lielākas soda naudas un tad saņemt no tām zināmas prēmijas. Tādā veidā, kā ir saglabājies, piemēram, īpašuma nodoklis, tas ir uzskatāms par sociālisma palieku. Tiek aplikts nevis patēriņš, bet ražošana. Jābūt ir tieši otrādi. Jāmaksā būtu par braukāšanu labajās mašīnās un par dzīvošanu lepnajās mājās, nevis par to, ka tu būvē fabriku. Par lielajām privātmājām visiem ir jāmaksā nodoklis. Arī man, Kreitusiem un Krištopanam. Bet nodoklis nebūtu jāmaksā par gateri vai remontdarbnīcu. Ir jādefinē depresīvie rajoni un ar attiecīgām nodokļu svirām jāsekmē ražošana un darba vietu radīšana tajos.

Reformu veiksme un temps lielā mērā ir atkarīgs no tā, vai izdodas izbēgt no pēkšņa bezdarba viļņa. Čpaši aktuāli tas ir lauku rajonos. Un valdībai par to ir jādomā nemitīgi. Atcerēsimies arī to, ka viens no nodokļu pamatuzdevumiem ir pildīt valsts kasi. Es pats nesmēķēju un esmu aktīvs šā netikuma pretinieks. Bet cigaretēm akcīzes nodoklis būtu jāsamazina, jo esošā likme nav sasniegusi savus mērķus. Šādu piemēru, kas ilustrē mūsu nodokļu politikas nepilnības, ir daudz. Es pagājušajā mēnesī tikos ar svētajiem tēviem. Raudāt gribas par to, kādā stāvoklī ir Latvijas dievnami. Arī šeit valstij būtu jāpalīdz. Un man jau ir skaidrs, ko varētu izdarīt. Sevišķa uzmanība ir jāveltī infrastruktūras attīstībai. Dziļā ziema un pavasara šķīdonis mums vēlreiz atgādina, cik svarīgs, īpaši laukos, ir ceļš. Ceļš — tas ir dzīvības sākums. Atcerēsimies, ka arī Amerika sākās ar dzelzceļu. Lai gan akcīzes nodokļa paaugstinājums degvielai ir reizē arī solis budžeta sabalansēšanai, tas dos papildu līdzekļus mūsu ceļu saimniecības uzlabošanai. Infrastruktūra ir viens no nozīmīgākajiem tautsaimniecības attīstības nosacījumiem. Jā, tas ir labi, ka mēs no automāta varam sazvanīt Toronto, taču nav piedodams, ka mēs nevaram sazvanīt Beberbeķus. “Lattelekom” problēmas šonedēļ jau tika skatītas valdībā un noteikti kļūs par vienu no jautājumiem, kurus valdība taisnīgi atrisinās nākošajā sava darba posmā. Viens no svarīgākajiem valdības uzdevumiem tuvākajā laikā ir pirmā datu pārraides tīkla izveidošana. Tikai mūsu neizdarība, nav cita iemesla, kāpēc mēs dzīvojam tā, it kā kompjūteri pasaulē vēl nebūtu izgudroti. Tā ir nepiedodama, pat noziedzīga atpalicība. Divdesmitajā gadsimtā nevar pieļaut situāciju, ka par mašīnas zādzību robežsargi uzzina tikai pēc divām nedēļām. Tam ir jānotiek desmit minūšu laikā, un vēl šovasar mēs šo sistēmu izveidosim. Tas ļaus arī principiāli uzlabot gan Valsts ieņēmumu dienesta darbu, gan robežapsardzes, muitas un tiesībsargājošo struktūru darba efektivitāti. Valsts teritoriālā reforma ir vēl viens grūts solis, kurš mums ir jāizdara. Lielākā daļa pagastu nevar uzturēt savu ambulanci, skolu, bibliotēku. Laukos ir augsts bezdarba līmenis, un tā ir milzīga nelaime konkrētiem cilvēkiem un visai mūsu zemei. Bezdarbs un sociālās problēmas iet roku rokā ar alkoholismu un tāpat ar izjukušām ģimenēm un postā atstātiem bērniem. Reforma nedrīkst kļūt par dažu politiķu pašapmierināšanos. Taču mums nevienam nav vajadzīgas nabadzīgas pašvaldības. Mums nav vajadzīgi rajoni, kuros nav darba vietu, bet nauda tiek tērēta pašvaldību ierēdņu uzturēšanai. Viņi arī ir tie, kas pretojas reformai, un tas ir normāli. Nekur un nekad pasaulē vēl neviens ierēdnis nav atbalstījis ierēdņu skaita samazināšanu. Ierēdniecībai piemīt īpašība augt lielumā, tā nemīl sarauties. Runājot par to, kas vēl ir jāizdara, es nevaru uzskaitīt visu. Taču vienu es gribu uzsvērt. Mums nākošgad ir jāiziet uz bezdeficīta budžetu. Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam panākt savus kaimiņus. Tas ir pilnīgi nepieciešams nosacījums mūsu ceļā uz labklājību. Tāpēc es gribu lūgt jūs, cienījamie deputāti, — lūdzu, lūdzu, nepieņemiet neko tādu, kas palielinātu budžeta izdevumus! Lūdzu, lūdzu!

Godātā Saeima! Salīdzināt valsti ar uzņēmumu ir ērta metafora. Labs uzņēmums ir tas, kurā valda kārtība un kura ieņēmumi ir lielāki par izdevumiem. Labs, plaukstošs uzņēmums ir tāds, kurā strādnieki saņem labas algas, saņem tās laikā un par viņiem tiek nomaksāts sociālais nodoklis. Labs uzņēmums ir tāds, kurš nepamet savus darbiniekus nelaimē un neaizmirst tos, kas visu mūžu ir nostrādājuši uzņēmumā un aizgājuši pelnītā atpūtā. Labs uzņēmums ir tas, kurš domā par jaunās paaudzes izglītošanu. Labs uzņēmums ir tas, kura vārds izraisa cieņu. Par plaukstošu nekad nekļūs uzņēmums, kura darbinieki izturas rupji un nevērīgi pret savu darbu un cilvēkiem. Uzņēmums, kurā zog pašu darbinieki. Uzņēmums, kurā darbinieki nav motivēti strādāt labāk, vairot uzņēmuma un tātad savu labklājību. Līdzīgi ir ar valsti. Pasaulē ir valstis, kurās valdības darbs pilnībā tiek vērtēts pēc uzņēmējdarbības principiem. Ir valstis, kuras, tieši tāpat kā uzņēmumi, gada beigās publicē gada pārskatu, kas ietver sevī pilno bilanci. Pārskatu par ieņēmumiem un izdevumiem, līdzīgu mūsu budžetam. Ārpusbilances saistības, precīzu auditoru atzinumu par infrastruktūras un dabas bagātību vērtību. Mūsu valsts šobrīd neatgādina plaukstošu uzņēmumu. Arī tās pārvaldes, kontroles un uzskaites mehānismi lietderīguma koeficienta ziņā tālu atpaliek no plaukstoša uzņēmuma rādītājiem. Pārāk daudz ierēdņu, pārāk neefektīvs viņu darbs. Pilnīga nesakārtotība ir informācijas aprites ziņā. Mums uz vienu iedzīvotāju ir vairāk ārstu, skolotāju un zemnieku nekā attīstītajās valstīs. Taču nebūt ne vairākas reizes lielāka drošība uz ielām, augstāks apmācības līmenis vai efektīvāka valsts pārvalde. Tas nozīmē, ka ir daudz jādomā par efektivitātes celšanu. Jebkurā gadījumā uzņēmuma labklājību mēra pēc tā, cik skaistas un sakoptas ir uzņēmuma ēkas un teritorija, cik lielas pensijas saņem no uzņēmuma aizgājušie un cik pārticīgi dzīvo uzņēmumā strādājošie. Ar valsti ir līdzīgi. Nekautrēsimies pateikt, ka šodien mūsu mērķis ir labklājība.

Jūsu vēlētāji ir balsojuši par jums tādēļ, ka uzticējās jums un cerēja, ka jūs būsit tie cilvēki, kas spēs tuvināt pārticību viņu mājās. Tieši pārticība, darba vietas un nodrošināta nākotne ir galvenais, ko gaida no mums. Tas ir pamatjautājums, un es vēlreiz uzsveru — pārticība ir mērķis, kuru ir iespējams sasniegt. Šis mērķis ir daudz reālāks nekā brīva Latvija pirms desmit gadiem. Atšķirība ir tā, ka toreiz mūsu mērķu realizācija lielā mērā bija atkarīga no lielvarām. Mūsu šodienas mērķis — labklājība — ir mūsu pašu rokās. Mēs jau esam aizmirsuši šīs milzīgās pārvērtības ceļā uz brīvību, bet es esmu pārliecināts, ka mēs vēl varam piedzīvot tādas pašas arī labklājības ziņā. Tas ir iespējams. Bet atcerēsimies to pie katra balsojuma, atcerēsimies to vienmēr, kad pieņemam kādu lēmumu vai kāpjam tribīnē, atcerēsimies to tad, kad lemjam par zemi, par privatizāciju, par robežām, par nodokļiem, par jebkuru citu jautājumu. Atcerēsimies un pajautāsim — vai šis solis ir pretī tautsaimniecības attīstībai, tātad sabiedrības pārticībai? Vai tas, ko mēs darām, tuvina Latviju pārticībai? Vai arī vērsts tikai uz partijas vai mūsu pašu interesēm? Tas ir galvenais, ko es gribētu jums lūgt. Pārticība ir mērķis, kuru var sasniegt, kopīgi un gudri strādājot. Vienīgais iespējamais šķērslis ir muļķība vai arī tas, ka politiķi savas vai partijas intereses vērtē augstāk par šo mērķi. Es ceru, ka mūs šie šķēršļi netraucēs. Visu labu jums! Paldies! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Es vēlos precizēt, ka Saeimai brīvdienas nav bijušas, ir bijis pārtraukums starp ziemas un pavasara sesiju, kura laikā ir strādājušas visas komisijas, kā arī Prezidijs, par ko jūs pārliecināsities tūlīt, kad mēs sāksim izskatīt šodienas darba kārtību. (Aplausi). Uz šo brīdi debatēs ir pieteicies viens cilvēks, tātad frakcijas “Latvijai” deputāts Kārlis Čerāns.

K.Čerāns (TKL). Godātais Ministru prezidenta kungs! Cienījamā sēdes vadītāja! Godātie deputāti! Andra Šķēles vadītā valdība gan pirmo 100 dienu laikā, gan arī šobrīd ir izcēlusies un joprojām izceļas ar lielu it kā no darbības nākošu troksni, tomēr ikviens vērtējams ne jau pēc trokšņa, ko viņš te sacēlis, bet gan pēc viņa darbiem. Un ar darbiem šai valdībai tā nu ir, kā ir bijis. Vispirms jau budžets. Budžeta ienākumu daļa noteikta noziedzīgi zemā līmenī, lai pēc tam viegli varētu demonstrēt darbības imitāciju, uzrādot šķietamus uzlabojumus attiecībā pret pašpasludināto izejas līmeni. Un valdībai ir vienalga, ka tās neizdarības dēļ nevar samaksāt pienācīgas pensijas, pabalstus bērnu dzimstības uzlabošanās stimulēšanai, kā arī cita veida medicīniskos un sociālos pabalstus. Ka nevar samaksāt pienācīgu algu, lai no skolām neietu projām labākie skolotāji, un nevar nodrošināt mācību procesam elementāri nepieciešamo tehnisko bāzi. Līdzekļu tēriņš ministrijās un citās valsts pārvaldes iestādēs netiek būtiski ierobežots. Savukārt pašvaldībām bieži vien netiek nodrošināts 1995. gada līmenis bez jebkādiem inflācijas koeficientiem. Nav godīgi, kungi! Ja ir jādzīvo taupīgāk, tad taupīgāk ir jādzīvo visiem. Un ļoti ciniski šodien izskan premjera izteiktie akcenti par nākotnes vīziju situācijā, kad viņš nerunā par to, ka šodien tauta, daudzi mirst badā un ir vajadzīgi konkrēti pasākumi, kas ir veicami tūlīt. Bet šāda nostāja ir saprotama, jo par šo vīziju premjeram nebūs jāuzņemas atbildība, kā tas būtu par konkrētām un tūlīt veicamām lietām. Bet tā vietā valdība problēmas, kas tai rodas, cenšas atrisināt uz tautas rēķina. Lai ņemam vērā kaut vai līdz šim jau diezgan plaši izskanējušo diskusiju par akcīzes nodokļa paaugstināšanu, par ko saruna acīmredzot būs arī šodien.

Uz Eiropu ir jāiet, be ne jau akcīzes nodokļa likme ir tā, ar kuras paaugstināšanu ir jāsāk. Tā vietā būtu bijis daudz labāk, ja valdība spētu nodrošināt jau esošā nodokļa pienācīgu iekasēšanu. Citādi iznāk tā, ka tiem, kas maksā, liek maksāt vēl vairāk, bet tiem, kas nemaksā, parādās vēl papildu priekšrocības. Gribu šeit atzīmēt, ka frakcija “Latvijai” valsts budžeta apspriešanas laikā tika iesniegusi veselu virkni konkrētu priekšlikumu, pieprasot no valdības politiskas atbildības uzņemšanos par budžeta ieņēmumu daļas uzlabošanu, kā arī taupības režīma ieviešanu valsts pārvaldes institūcijās, novirzot šādā veidā papildus ievāktos vai atbrīvojušos līdzekļus sociālajai sfērai, izglītībai, zinātnei, pašvaldībām, kā arī budžeta deficīta segšanai, jo jāņem vērā arī tas smagais fakts, ka Latvijas valsts joprojām dzīvo uz parāda, kas būs jāatmaksā nākamajām paaudzēm, un šis parāds šīs valdības laikā vēl tikai palielinās. Diemžēl visi frakcijas “Latvijai” priekšlikumi par grozījumiem budžetā tika ciniskā veidā noraidīti, pat neminot praktiski nekādus pretargumentus.

Protams, ir jāatzīmē arī pozitīvas iezīmes šajās valdības 100 dienās. Un tā ir vispirms finansu ministra Aivara Kreitusa atteikšanās parakstīt valdības, tas ir, valsts, garantijas kredītam no Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas uzņēmumam “Latvenergo” Daugavas HES kaskādes rekonstrukcijai. Šeit jāņem vērā tas, ka kredīta nosacījumos ir paredzēts nepieciešamības gadījumā pašu HES kaskādi noformēt kā ķīlu, kā arī paši kredīta ņemšanas pamatojumi ir, maigi sakot, visai nepārliecinoši. Es tomēr ceru, ka Saeima šodien nonāks līdz balsošanai par nepieciešamību šo un arī citu līdzīgu kredītu ņemšanas vai valsts garantijas sniegšanas gadījumus skatīt un izlemt Saeimā, jo ne jau godātie ministri, kas tiks pie kredītu sagādāto naudas resursu apsaimniekošanas, būs tie, kam šie kredīti vēlāk būs jāatdod. Kredītu atmaksas smagums gulsies uz visas tautas, uz nodokļu maksātāju pleciem. Diemžēl valdības aprindās ir pārāk stiprs spiediens uz to, lai garantijas konkrētajam Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas kredītam tomēr tiktu parakstītas, tādējādi metodiski turpinot iepriekšējo Godmaņa, Birkava un Gaiļa vadīto valdību mērķtiecīgo tautas aplaupīšanas politiku. Var piekrist Šķēles kunga dotajam vērtējumam, ka valsts ir novesta līdz bankrota stāvoklim, bet, ja mēs konstatējam šādu ārkārtas faktu, tad ir jādod arī atbilde uz jautājumiem, kāpēc šāds bankrota stāvoklis radies, kas un kādā veidā par to ir atbildīgs, un, otrkārt, ko šādā situācijā darīt, lai tieši palīdzētu tiem, kam šodien iet visgrūtāk. Ne uz vienu, ne uz otru jautājumu atbildi Šķēles kunga vadītā valdība atbildes nesniedz. Iepriekšējās valdības vadītājs Gailis ir ministrs arī pašreizējā valdībā un gatavojas veikt savu kārtējo voluntāro reformu plejādi, par kuru realizāciju šādā veidā skaidru “nē” pateikušas arī pašvaldības, tās, kuras ir paredzētas pakļaut šīm reformām. Nerunāsim par šī ministra iecerētajām “reformām” savā kabinetā, kaut gan šobrīd premjera aktivitātes rezultātā tās drusku pierimušas. Nekritiskās attieksmes dēl, kad nav tikusi ierosināta neviena nopietna tiesas lieta pret bijušajiem ministriem un augsta ranga ierēdņiem, izņemot vienīgi Krēsliņa kungu, kurš tomēr diez vai būs tas galvenais vaininieks visā notikušajā, nevar cilvēkos rasties cerības, ka šīs valdības aktivitātes pēc būtības atšķirsies no iepriekšējo valdību izrīcībām un ka tās pozitīvā nozīmē būs kaut kas vairāk nekā tikai ārēja darbības imitācija. Diemžēl pakāpeniski nostiprinās pārliecība, ka šī valdība ar savu politiku grib turpināt iepriekšējo valdību realizēto tautas aplaupīšanas politiku, kas diemžēl pielīdzināma valdības genocīdam pašai pret savu tautu, jo tās rezultātā ārkārtīgi kritiska ir kļuvusi tautas demogrāfiskā situācija. Mirstība gandrīz divkārt pārsniedz dzimstību, un tauta strauji izmirst. Tautas kustībai “Latvijai” šāda politika nav pieņemama. Runājot par tiešo palīdzību, jāatzīmē, ka gan Andris Šķēle, gan arī valdību veidojošo frakciju politiķi ir norobežojušies no Joahima Zīgerista organizētās palīdzības akcijas Latvijai. Gribu tikai pateikt skaidri, ka šajā akcijā nebija runas par to, lai uz Latviju sūtītu ārzemju pārtiku vai ko tamlīdzīgu. Iecere, kas jau tagad ir sākusi pavisam konkrēti realizēties bez valdības politiķu līdzdarbības, ir savākt naudu, par ko lauksaimniecības produkciju trūkumcietējiem pirkt tepat, Latvijā, Tādejādi nevis pavājinot, bet gan stiprinot Latvijas zemkopju pozīcijas. Šis pasākums jau ir sācis nest konkrētus augļus. Pirmā nauda uz Latviju jau ir atnākusi, un pārtikas dalīšana Latvijā jau ir sākusies. Ir sagādātas jau pirmās pārtikas pakas, un tur likti iekšā praktiski tikai Latvijas produkti. Šis ir darbs, kas būtu bijis jādara Labklājības ministrijai, bet tā sava ministra “Tēvzemei un Brīvībai” pārstāvja Makarova vadībā acīmredzot ir par lepnu priekš šādiem darbiem, tā vietā labāk plātoties ar solījumiem, ka no 1.aprīļa būšot pensiju paaugstinājums. Kur tad tas ir? Kad jūs, valdība, beidzot pārstāsit savā elitārisma lepnībā novērsties no cilvēku ikdienas problēmām? Tautas kustībai “Latvijai” nav pieņemama tāda politika, kuras rezultātā trūcīgākie kļūst aizvien trūcīgāki, bet bagātākie — arvien bagātāki. Noteikti negatīvu vērtējumu pelna arī Šķēles valdības laikā mērķtiecīgi īstenotā valsts varas centralizācijas politika, kas ir efektīvi materializējusies gan šā gada valsts budžetā, gan arī joprojām uzturot spēkā pašvaldību informatīvo izolāciju.

Tikai par centralizācijas tendencēm liecina arī no spēka pozīcijām plānotā valsts administratīvi teritoriālā reforma. Bet es saprotu, ka mūsu postkomunistiskajai varas elitei nav ne vismazākās vēlēšanās šajā varā pienācīgi dalīties ar citiem, un, pasarg Dievs, ka kāds nesāk apdraudēt viņas pozīcijas. Tādēļ arī nav brīnums, ka šī elitārā izcelsme bija par pamatu reālas opozīcijas klātbūtnē savienoties partijām ar tik dažādu politisko pārliecību un dažādām politiskajām programmām. Ja runājam par valdības aktivitāšu imitāciju, tad visu, protams, parādīs rezultāts. Un, ja mēs salīdzinām ar iepriekšējās valdības praktiski bezgalīgi negatīvo līmeni, tad jāatzīst, ka neliela izkustēšanās šobrīd ir manāma. Bet es gribētu arī piesardzīgāk raudzīties uz to, kas tad aiz šīm aktivitātēm slēpjas. Piemēram, deputātiem ir redzams, ka starp daudzajiem šajās parlamenta brīvdienās valdības pieņemtajiem likumprojektiem ir vairāki tādi, kas groza vienus un tos pašus likumus, turklāt nekoordinētā veidā. Tas neapšaubāmi liecina par zināmu organizācijas trūkumu valdības darbā. Taču šī valdība ar augstu organizētību nekad nav īpaši izcēlusies. Bet katrā ziņā ir jāņem vērā, ka vēl joprojām tiesisko regulējumu nav ieguvušas daudzas būtiskas mūsu dzīves jomas, piemēram, uzņēmēju un indivīdu tiesiskā aizsardzība. Nav sakārtota tiesisko garantiju bāze ārvalstu investoriem, kas bija jāizdara pirms masveida privatizācijas, lai šīs privatizācijas laikā nebūtu tā, ka Latvijas īpašumi par smiekla naudu vai par sviestmaizi nonāk Latvijas valstij nelabvēlīgu spēku rokās. Jautāsim valdībai — kur ir nodokļu atvieglojumi un citi strukturāli pasākumi bezdarba ierobežošanai Latgalē, kur dzīves līmenis un nodarbinātība ir sevišķi kritiska? Kas tā mums par reģionālu politiku, ja pašvaldību finansu izlīdzināšana tiek veikta tikai pēc četriem primitīviem kritērijiem un netiek ņemti vērā tādi būtiski faktori kā pašvaldību attālums no centra, iedzīvotāju blīvums un citi. Var jau saprast gan, ka reformu instinkts dažam labam ministram ir stiprāks par vēlmi reāli strādāt.

Tālāk. Atskaitot atsevišķu institucionālo formējumu izveidošanu, ļoti maz kas pašreizējā valdībā ir izdarīts Eiropas integrācijas kontekstā. Bieži vien skaistos vārdus pavada ar pilnīgi pretējiem darbiem. Piemēram šeit var minēt jautājumu par Monopoluzraudzības komitejas statusu, kura paaugstināšana ir būtiska un normāla tirgus ekonomikas funkcionēšanai Latvijā. Neskatoties uz dažādu Eiropas pārstāvju atkārtotiem aizrādījumiem, valdība tomēr nolēma paturēt šo institūciju Ekonomikas ministrijas pārraudzībā. Un šeit atkal ar iniciatīvu izceļas Ministru prezidenta biedrs Māris Gailis, kuram acīmredzot ir kādi citi, svarīgāki vadmotīvi nekā tirgus ekonomikas normāla darbība Latvijā. Par valdības kūtrumu ienākumu iekasēšanas uzlabošanā un par rezultātā izveidojušos traģisko situāciju valsts budžetā jau runāts, bet šeit mēs redzam arī valdības nevēlēšanos veikt acīm redzamus un lielus līdzekļus neprasošus pasākumus situācijas uzlabošanai valstī. Tas nekādā ziņā nevar radīt šai valdībai uzticību, un es domāju, ka cilvēku, kas tai uzticas, paliek arvien mazāk un mazāk.

Visā plašajā uz šo brīdi vēl neatrisināto jautājumu klāstā es gribu īpaši minēt vēl vienu, proti, par pilsoņu politiskās aktivitātes pieauguma nepieciešamību un šī procesa veiksmīgai norisei vajadzīgo valsts pārvaldes informācijas atklātību un reālu pieejamību sabiedrībai. Šobrīd diemžēl izskatās, ka arī šī valdība spēlē paslēpes ar tautu un grib spēlēt tās vēl jo pamatīgāk. Vai gan citādi šobrīd valdošās pozīcijas deputātiem būtu vajadzīgs likums par informācijas slēpšanu, kurš mums šobrīd iekļauts darba kārtībā pirmajā lasījumā. Tieši otrādi, valsts pārvaldes informācijai pēc iespējas vairāk jābūt atklātai un vispārpieejamai, un vēl vairāk ir vajadzīgi efektīvi mehānismi, kā katrs valsts iedzīvotājs, pilsonis var iegūt viņu interesējošo informāciju, tajā skaitā informāciju par budžeta līdzekļu izlietojumu valsts un pašvaldību iestādēs un namu pārvaldēs līdz pēdējam santīmam. Ja to izdarīs, būs kārtība. Saredzējuši iespēju, apzinīgie pilsoņi paši panāks daudzu risinājumu atrašanu, tiks novērsta bāze šobrīd plaši sazēlušajām nelikumībām. Bet nē, valdība dara tieši pretējo, tā panākot vēl lielāku varas atsvešināšanos no tautas, vēl lielāku pilsoņu politisko apātiju un vēl plašāku bāzi ekonomiskām nelikumībām. Cilvēkam, kam nav iespēju iegūt pašam objektīvu informāciju, nekas cits neatliek kā noticēt dažādiem politiskiem lozungiem un masu informācijas līdzekļu veiktajai plašajai smadzeņu skalošanai. Tautas kustība “Latvijai” ir skaidri pret tautas turēšanu muļķa lomā, un mūsu nākotnes valdībā tiks panākta maksimāla atklātība un tautas, sabiedrības iesaistīšanās valsts pārvaldē. Pat ja kāds gribētu šaubīties par mūsu godprātīgumu, mēs viņiem ļausim par to pārliecināties. Bet arī tikai pašu pilsoņu politiskā aktivizācija var būt tas, kas var ierobežot elitāro aprindu koncentrēšanos valsts pārvaldē un visu pārējo atstumšanu no tās. Un tikai pašu pilsoņu politiskā aktivitāte ir tā, kas var sabiedrību un valsti pagriezt uz gaismas ceļu. Bet turpiniet vien, dārgā kungu valdība, šajā pašā garā kā līdz šim! Jūsu dienas ir skaitītas! Paldies!

Sēdes vadītāja. Debatēs ir pieteikušies vēl četri cilvēki, bet pirms es dodu vārdu nākamajam, Saeimai ir jāatrisina divi jautājumi. Pirmais — desmit deputāti ir iesnieguši priekšlikumu Saeimai slēgt runātāju sarakstu. Un otrais — desmit deputāti ir ierosinājuši saīsināt runāšanas laiku debatēs līdz piecām minūtēm pirmo reizi un vienai minūtei otro reizi. Tātad balsojam par šiem priekšlikumiem. Lūdzu zvanu! Andris Saulītis, frakcijas “Latvijai” deputāts!

A.Saulītis (TKL). Godājamā priekšsēdētājas kundze! Cienījamie deputāti! Mēs visi bijām viena liela notikuma priekšā, un Ministru prezidents solīja runāt pēc gada. Bet, nu, laikam tomēr opozīcija vai citi spēki ir piespieduši to izdarīt arī tagad. Bija 100 dienu atskaite — politiska, tautsaimnieciska, sabiedriska. Mēs arī vērojām tādu faktu, ka bija pieslēgta pat nacionālā televīzija. Es nezinu, no kādiem līdzekļiem un kas par to maksā, bet ne par to iet runa. Kolēģi, šī ir tā reize, kad mēs tik tiešām varētu izvērtēt šo 100 dienu darbu. Arī Šķēles kungs jautāja un aicināja visus deputātus, politiķus, viņš arī tā mīļi mūs nosauca — mīļie politiķi. Mēs arī gribam piedalīties, mēs arī esam tikušies ar saviem vēlētājiem, mēs esam sakrājuši viņu rūpes un gribam dalīties ar jums, kolēģi, un gribam dalīties tajās ar visu valsti. Un es domāju, ka šī ir tā reize. Mēs runājam par Eiropas standartiem, mēs runājam par ceļu uz Eiropu, bet tas ceļš uz Eiropu sākas ar sacensību, ar konkurenci. Man liekas, ka Šķēles kungs arī saprot, ka konkurence un sacensība ir viens no galvenajiem dzinuļiem vispār uz brīvu sabiedrību, uz tādu sabiedrību, kur katrs var izvēlēties aizvien labākus un labākus dzīves apstākļus. Tad atļausim šo konkurenci arī šeit, parlamentā, starp mums, pieslēgsim atkal valsts televīziju un ļausim visiem deputātiem, kas vēlas, Kārtības rullī paredzētajā laikā — 15 minūtēs — izteikt savu vēlētāju vēlmi, to, ko viņi šeit pārstāv. Savādāk mēs saņemam kritiku, ka mēs esam devuši solījumus vēlētājam, ka mēs nedaram to, mēs nedarām to, mēs nerīkojamies pareizi. Bet es aicinu, kolēģi, tad vismaz uzklausiet! Pat tiesā speciāli ir ieviesta advokatūras institūcija, lai prokurora runai būtu kaut kāds līdzsvars. Senie romieši ieviesa principu, ka jāuzklausa ir abas puses — “audiatur duae partes”. Es lūdzu to! Griežos pie jums, godājamie kolēģi! Atsauciet šos divus priekšlikumus. Un otrs — es lūdzu arī Saeimas Prezidiju izdarīt tādu žestu. Es būtu laimīgs, ja to ierosinātu Ministru prezidents, ka arī lūgtu, lai translāciju dotu arī šīs runas, debašu varbūt tādam izvērtējumam.

Tā būtu vēl nepieredzēta drosme Latvijas parlamenta vēsturē, tas būtu nepieredzēts demokrātijas žests. Es vienkārši to lūdzu, aicinu arī jūs, premjerministra kungs, lai jūs arī nodrošinātu šo televīzijas translēšanu ne tikai savai runai, bet arī opozīcijas deputātu viedoklim. Paldies!

Sēdes vadītāja. Viens... Tātad deputāti vēlas zināt, kas ir parakstījuši. Desmit deputāti — Panteļējevs, Lībane, Apsītis, Tomašūns, Seiksts, Bunkšs, Ābiķis, Ādamsons, Apinis, Inkēns.

Viens ir runājis “pret” iesniegto priekšlikumu. “Par” — Andrejs Panteļējevs, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts.!

A.Panteļējevs (LC). Cienījamā priekšsēdētāja! Man liekas, ka Saulīša kunga runa vai, pareizāk sakot, saturiskā runas daļa jau pierādīja, ka pilnīgi pietiek ar piecām minūtēm, pat mazāk nekā piecām minūtēm, lai kaut ko pateiktu. Es domāju ieskatīsimies mūsu darba kārtībā. Mums ir simt viens darba kārtības jautājums. Ministru prezidents mūs aicināja uz darbu. Savu vēlētāju viedokli... Mēs esam atbildīgi viņu priekšā, ka mēs to realizējam konkrētos darbos, nevis abstraktā runāšanā par visu ko. Mums ir simt viens jautājums, un par katru no tiem, Saulīša kungs, jūs varat runāt, un runāt konkrēti, nevis runāt abstrakti. Un tad, kad jūs vinnēsiet nākamajās vēlēšānās un būsiet Ministru prezidents, tad jums būs tās tiesības arī pēc simt dienām teikt savu runu, atskaitīties un nodot savus vēlējumus Saeimai.

Es aicinu tomēr ķerties pie konkrētā darbā. Nu, paskatieties jūsu priekšā stāvošajās mapītēs, visi šie jautājumi gaida mūsu rīcību! Lūdzu, nemānīsim sevi ar abstraktu un tukšu bezdarbību! Ķersimies klāt pie darba! Paldies!

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu atkārtoti! Lūdzu deputātus balsot par ierosinājumu Saeimai slēgt runātāju sarakstu. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 48, pret — 21, atturas — 10. Priekšlikums pieņemts.

Otrs priekšlikums: ierosinām saīsināt runāšanas laiku debatēs līdz piecām minūtēm pirmo reizi un vienai minūtei otro reizi. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 49, pret — 19, atturas —13. Priekšlikums pieņemts.

Lūdzu tagad runātājus, kas ir pieteikušies, ņemt vērā tikko kā nobalsoto runas reglamentu. Andris Rubins, pie frakcijām nepiederošs deputāts!

A.Rubins (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamās ekselences, cienījamie deputāti! Vēsture atkārtojas. Tas nav nekas jauns Bija trīspadsmitais gadsimts, nu drīz divesmit pirmais gadsimts sāksies. Trīspadsmitā gadsimtā uzņēmīgi cilvēki veiksmīgi vienojās ar vietējiem perfīdiem, perfīds — tas ir neuzticīgs, nodevīgs, ko vēlāk nez kādēļ nodēvēja par kangariem, par septiņsimt gadu tautas verdzību. Pašlaik veiksmīgi biznesmeņi atkal vienojas ar vietējiem perfīdiem, tā saucamajiem postkomunistiskajiem virsaišiem par to pašu. Tas notiek it kā tautas interešu vārdā un stigri konfidenciāli. Protams, pragmatiķi sevi apsveic, sit pie krūtīm, gandrīz kreklu rauj uz krūtīm pušu, cik daudz viņi ir strādājuši, kamēr laiskā, daudz runājošā Saeima svinēja gan katoļu, gan pareizticīgo Lieldienas. Darbs, kas tiek darīts svētku laikā, nenes svētību. Bet diviem kungiem jau nevar kalpot. Drīzāk kamielis izies caur adatas aci nekā bagātais iekļūs debesu valstībā. Kristus vārdi. Bet strādāts ir tiešām daudz. Pārsvarā tie ir grozījumi šādā likumā vai tādā likumā. Bet grozies uz vienu pusi vai uz otru pusi — labuma tikpat kā nekāda. Pateicoties frakcijai “Tēvzemei un Brīvībai”, kas arī veido valdību, netika pieņemts likums par tūlītēju zemes pārdošanu nepilsoņiem, un, pateicoties kristīgajiem demokrātiem, netika pieņemts likums par obligāto karadienestu pēc studiju beigšanas. Paši svarīgākie likumi, paldies Dievam, netika pagaidām pieņemti. Vai nu kā reāli varētu paaugstināties armijas intelektuālais potenciāls, ja augstskolu beigušos komandēs pamatskolu un militāro kursu beigušie instruktori? Kāpēc mums Latvijā vajag tik lielu un šķidru armiju? Kāpēc mums vajag Latvijas zemi izpārdot? Kā labā? Zemi var jau arī iznomāt uz 5, 10, 50 vai 99 gadiem — kā kungi biedri vēlas. Bet ko tad tādu valdība, par ko viņa pati sevi, premjers un prezidents tā slavē, ir izdarījuši šajā laika posmā? Tātad it kā steigā gan uztaisīts, gan pieņemts budžets, pieņemts akcīzes nodoklis benzīnam. Bet kāpēc ne alkoholam? Dižie stratēģi, veiksmīgu darījumu cilvēki, kuri, tāpat kā te viena prominenta persona, kas jau kopš 1991.gada nenodarbojas ar politiku, es nesaukšu viņu vārdā, darbojas pēc zināma scenārija, kas uzrakstīts Rietumos. Bet kas tad ir politika? Senie grieķi, no kuriem šis vārds “politika” pilnībā ir aizgūts, apgalvo, ka tas nozīmē valsts vadīšanas mākslu. Tātad mūsu valdība, ja premjers, es nesaukšu viņu vārdā, saka, ka tā nenodarbojas ar politiku, ar ko tad tā nodarbojas bez veiksmīga biznesa? Un viņš 9.aprīlī saka, ka svarīgākais būtu nepieļaut neviena lēmuma politizēšanos valdībā. Tas ir, pret to viņš grib cīnīties. Viņš cīnās. Te ir jūtams vecais raugs. Kas šeit, Latvijā, notiek? Man jau arī gribas pasapņot. Tad es redzu vienu brīvostu, tai apkārt ir pilsēta, kas saucas Rīga, tālāk — pilsētas nomales, grausti un Grenctāle, un tur jau darbojas publiskās tualetes... Tā ir jau laime. Bet sapnītis pārtrūka. Pie manis ieradās sieviete no Aizkraukles rajona Ligita Kodeļčuka, piecu bērnu māte, bērni no 2 līdz 11 gadu vecumam. Viņu dzīvoklim “Latvenergo” esot atslēgusi elektrību, pašvaldība draudot atslēgt gāzi, jo, audzinot piecus bērnus, viņa nav spējīga samaksāt īri un apkuri un pabarot tos. Un tas notiek šīs valdības laikā ar latviešu daudzbērnu ģimeni! Bet, ja šie bērni izaugs, viņi būs gan nodokļu maksātāji, gan lēts darbaspēks brīvajā zonā vai tās priekšpilsētā, gan nepieciešami armijā. Kāpēc nedarbojas likums par bērnu aizsardzību? Kāpēc katrai sievietei par normālām dzemdībām ir jāmaksā par uzturēšanos slimnīcā? Kāpēc nedzird ekonomistu un ekspertu balsis, kas varētu tieši pierādīt “Latvenergo” un citu valstij svarīgu objektu privatizācijas nepieciešamību? Kāpēc no valdības neviens neziņo, kāds ir stāvoklis un kļūdas “Lattelekom” un “Tilts Communication” darbībā? Jo izrādās, ka arī te daudz kas nav kārtībā. Un pats svarīgākais — kāpēc Latvijā nav lustrācijas likuma? Tādus jautājumus varētu uzdot daudz, bet kam? Kas atbildēs? Krājbanka tiek privatizēta nevis publiski, bet nez kāpēc konfidenciāli. Un Zemes banku var apsveikt, tā ir dabūjusi Eiropas atbalstu. Neviens nav aizmirsts, nekas nav aizmirsts... Kā jūs zināt...(Starpsauciens no zāles: “Laiks!”)

Sēdes vadītāja. Es atvainojos, Rubina kungs!

A.Rubins. Filipīnās ir brīvā ekonomiskā zona, un tur ir nomainījušies divu gadu laikā 75 investori.

Sēdes vadītāja. Godātie deputātu kungi!

A.Rubins. Paldies! Vismaz vienu filipīniešu deju valdība varētu iemācīties.

Sēdes vadītāja. Godātie deputātu kungi! Esiet, lūdzu, disciplinēti, laiks jums ir priekšā. Nelieciet mums radīt liekus precedentus zālē par kādām represīvām metodēm. Valdis Krisbergs, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāts!

Turpinåjums — nåkamajos numuros