Ministru atbildes

Dokuments nr.562c

Par lauksaimniecības problēmu sakārtošanu

Nosūtu atbildes uz Saeimas frakcijas “Latvijai” 10 deputātu iesniegtajiem jautājumiem.

Ministru prezidenta biedrs, zemkopības ministrs A.Kauls

1. Kā valdība paredzējusi īstenot Latvijas virzību uz ES lauksaimniecības jomā?

Integrācijas darba nodrošināšanai Zemkopības ministrijā ar ministra rīkojumu (08.12.95.) izveidota Eiropas Savienības (turpmāk ES) Darba koordinācijas padome (turpmāk Padome). Padomi veido Zemkopības ministrijas augstākie ierēdņi — 5 departamentu direktori, vairāku nodaļu vadītāji, LVAEI direktors, Lauksaimniecības konsultāciju centra direktors, LLU prorektors. Padomi vada valsts sekretārs J.Lapše.

Padomes pakļautībā izveidotas 3 darba grupas, kuras nodarbojas ar specifisku jautājumu risināšanu:

— Lauksaimniecības politikas un analīzes darba grupa,

— Pārtikas un lauksaimniecības produktu kvalitātes darba grupa,

— Izglītības un informācijas darba grupa.

Tādējādi problēmu analīze un jautājumu detalizēta risināšana notiek darba grupu līmenī, bet lēmumu pieņemšana — Padomes līmenī.

Pašlaik risināmo jautājumu loks:

— lauksaimniecības politikas un stratēģijas izstrādāšana, lai sekmētu integrāciju ES,

— pārtikas un lauksaimniecības produktu kvalitātes jautājumu risināšana un direktīvu caurskatīšana atbilstoši ES Baltajai grāmatai,

— informācijas sistēmas izveidošana ES integrācijas jautājumu novadīšanai līdz Zemkopības ministrijai pakļautajām iestādēm, zinātnes institūtiem, mācību iestādēm, ražotāju asociācijām, fermeriem u.c.;

— zinātnisko tēmu pasūtīšana, lai sekmētu ES integrācijas procesu lauksaimniecības nozarē,

— gatavošanās strukturētajam dialogam.

Apskatot šo jautājumu, Zemkopības ministrija ņem vērā Madrides tikšanās laikā Eiropas Kopienas Lauksaimniecības komisijas locekļa F.Fišlera ziņojumā izteiktos secinājumus par ES Kopējās agrārās politikas iespējamiem attīstības virzieniem asociēto valstu pievienošanās kontekstā. Lauksaimniecības svarīgākie nākotnes elementi ir ražošanas apjomu palielināšanās, pateicoties produktivitātes paaugsti-nāšanai, vēlme piedalīties prognozētajā pasaules pieprasījuma pieaugumā, kā arī būtiska vides, sociālo un lauku attīstības aspektu integrācija lauksaimniecības politikā.

Izejot no minētā, Latvijas lauksaimniecība tiks veidota kā perspektīva konkurētspējīga tautsaimniecības sastāvdaļa, nevis kā panīkusi naturālā saimniecība. Valdība savā politikā kā stratēģiski svarīgus realizēs sekojošus uzdevumus:

— nodrošināt Latvijas iedzīvotājus ar pašražotiem pārtikas produktiem;

— nodrošināt lauku iedzīvotāju nodarbinātību un ienākumus, saglabājot un attīstot lauku apdzīvotību;

— saglabāt Latvijas laukiem raksturīgo dzīves vidi, ievērojot vēsturiski izveidojušās reģionālās atšķirības.

Nav pretrunu starp Eiropas Savienības lauksaimniecības attīstības principiem un Latvijas lauku iedzīvotāju interesēm.

2. Kādi pasākumi tiek vai tiks veikti, lai apliecinātu Latvijas produkcijas kvalitāti, lauksaimniecības ražojumu konkurētspēju starptautiskajā preču tirgū, uzsverot kvalitātes nozīmi virzībā uz labklājību Latvijai izdevīgu starptautisku tirdzniecības līgumu slēgšanai?

a) tiek pilnveidotas nacionālās veterinārsanitārās prasības atbilstoši ES direktīvām;

b) uzsākta ražotāju un pārstrādātāju uzņēmumu sertificēšana, t.i., noteikt to atbilstību veterinārsanitārām un tehnoloģiskām prasībām un kvalitatīvai lauksaimniecības un pārtikas produktu ražošanai;

c) tiek gatavoti starpvalstu (piem., Latvijas Republikas — Krievijas Federatīvās Republikas) līgumi par produktu un preču kvalitātes atbilstības sertifikātu savstarpēju atzīšanu;

d) tiek pakāpeniski modernizētas veterinārās laboratorijas, veidoti kvalitātes atbilstības sertificēšanas centri, kuri veiks ne tikai kvalitātes ekspertīzi un sertificēšanu, bet arī izglītos vietējos ražotājus un pārstrādātājus kvalitātes nodrošināšanas jomā;

e) tiek meklēts tirgus Latvijas lauksaimniecības produkcijai, tiek vestas sarunas ar Maskavas un Sanktpēterburgas mērijām, kā arī ar Krievijas valdību un Uzbekijas un Jakutijas pārstāvjiem, tiek risināts jautājums par iespējām iziet Rietumu un trešās pasaules tirgos.

3. Kāpēc joprojām tiek ignorēta likuma “Par pārtikas aprites kārtību un uzraudzību” 41.panta īstenošana praktiskajā darbībā, kurā noteikta kārtība, kas jāievēro, ievedot Latvijā pārtikas produktus?

Likuma “Par pārtikas aprites kārtību un uzraudzību” 41.pants paredz kontrolēt Latvijā ievedamo pārtiku pēc datiem, kurus nosaka vairākas Latvijas Republikas institūcijas, t.sk. Valsts veterinārais departaments. Valsts veterinārais departaments ir noteicis ievedamajai pārtikai, atbilstoši savas kompetences sfērai (gaļa, olas, piens un to izstrādājumi), veterinārsanitārās prasības, kuras šim pārtikas sortimentam ir pielīdzinātas obligātajām kvalitātes prasībām. Atbilstību šīm prasībām apliecina veterinārais sertifikāts un kvalitāti apliecinoši dokumenti. Valsts veterinārais departaments konsekventi realizē šī likuma 41.panta prasības gan ievešanas atļauju izsniegšanā, gan valsts robežpunktos veiktajā kontrolē, t.i.:

a) atļauj ievest Latvijas Republikā tikai tādas lauksaimniecības un pārtikas preces, kuras atbilst augstākminētajām obligātajām kvalitātes prasībam;

b) respektē starptautiski atzītās ražotāju deklarācijas un kvalitātes atbilstības sertifikātus;

c) aizliedz ievest augstākminētās pārtikas preces no karantīnas slimību skartajiem rajoniem.

Tieši noteikt ievedamo preču daudzumu Valsts veterinārais departaments nav tiesīgs saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu.

4. Kādu apsvērumu dēļ valdība pieļauj ārzemju lauksaimniecības un pārtikas produktu ievešanu Latvijā lielos apjomos, ja tos pietiekamā daudzumā un ekoloģiski labā kvalitātē spēj saražot Latvijas zemkopji?

Visus jautājumus, kas saistīti ar lauksaimniecības un pārtikas produktu importu, var sadalīt divās lielās kategorijās: kvantitatīvie un kvalitatīvie.

Produkcijas imports galvenokārt tiek kontrolēts ar muitas tarifiem. Atsevišķās produktu grupās pastāv licencēšana jeb kvantitatīvie ierobežojumi (cukurs — likums “Par cukuru”, graudi un to produkti — likums “Par Latvijas valsts labības tirgu un labības rezervi”).

Joprojām aktuāli ir jautājumi par preču kontroli uz Latvijas robežām, par muitas nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanu importētajiem produktiem, kas, pēc Zemkopības ministrijas domām, nav noregulēts vajadzīgajā līmenī.

Spēkā ir Latvijas Republikas Ministru kabineta 17.01.95. noteikumi nr.20 “Latvijā ražoto pārtikas preču iekšējā tirgus aizsardzības noteikumi”, kuru 7.punktā ir noteikts, ka Ministru kabinets piemēro tirgus aizsardzības pasākumus, lai samazinātu vai pārtrauktu graudu, piena, kartupeļu un zivju un to izstrādājumu, kā arī dzīvu dzīvnieku importu “ja importa darījumu rezultātā tiek radīti vai var tikt radīti ievērojami zaudējumi, stipri traucējumi vai grūtības, kas var izraisīt saimnieciskā vai sociālā stāvokļa ievērojamu pasliktināšanos”.

Lielākos sarežģījumus rada 1994.gadā noslēgtais Brīvās tirdzniecības līgums ar Eiropas Kopienu, kura sagatavošana notika lielā steigā un nepārdomāti. Pašreiz tiek izstrādāti dokumenti, kuri tiks iesniegti apstiprināšanai valdībā, par pasākumiem, lai aizšķērsotu tādas lauksaimniecības produkcijas ieplūšanu, kuru ir spējīgi saražot Latvijas zemkopji.

Jautājumi, kas saistīti ar importētās produkcijas kvalitātes kontroli, ir apskatīti atbildēs uz 2. un 3.jautājumu.

5. Kāda ir valdības attieksme pret nelielu, kvalitatīvu lauksaimniecības ražojumu (piena, gaļas, dārzeņu, augļu) pārstrādes uzņēmumu veidošanu laukos? Kā tas tiks risināts?

Zemkopības ministrijas attieksme pret nelielu augkopības produkcijas pārstrādes uzņēmu veidošanu ir pozitīva. Katrā gadījumā jaunizveidotā uzņēmuma ekonomiskās pamatotības aprēķinus jārisina atsevišķi, veicot attiecīgus tirgus konjunktūras pētījumus.

Ar nelielas jaudas augļu un dārzeņu pārstrādes cehiem ir sarežģītāk, jo šīs produkcijas ražošana prasa salīdzinoši lielu energoresursu patēriņu. Esošajos cehos tehnoloģiskās iekārtas ir fiziski un morāli novecojušas, bet jaunas — proporcionāli dārgas. Šajā nozarē apgrozības līdzekļu aprite ir gausāka, šobrīd esošā kredītpolitika kavē nozares attīstību. Lēni veidojas starpniekfirmas, kuras veiktu produkcijas eksportu, jo Latvijas tirgus ietilpība ir zema.

Latvijā jau ir izveidojies plašs (ap 120) nelielo maizes ceptuvju tīkls, kuras ar kvalitatīviem maizes izstrādājumiem apgādā tuvākās apkārtnes iedzīvotājus, tās ir ekonomiski patstāvīgas. Pie ceptuvēm veidojas arī nelielas jaudas graudu dzirnavas. Tādējādi maizes cepšanai izmanto vietējo zemnieku izaudzētos graudus un pozitīvi risinās nodarbinātības jautājumi. Šī tendence vēl turpina attīstīties.

Valdības attieksme pret nelielu, kvalitatīvu lauksaimniecības ražojumu pārstrādes uzņēmumu veidošanu ir pozitīva. To apstiprina fakti, ka, piemēram, gaļas pārstrādei Uzņēmumu reģistrā (pēc operatīvām ziņām) ir reģistrējušies 240 nelieli uzņēmumi, no kuriem vairāk vai mazāk sekmīgi strādā 110. Šo uzņēmumu jauda ir no 100 līdz 800 kg pārstrādājamās gaļas dienā. Ir nodibināta Mazo gaļas ražotāju un pārstrādātāju asociācija. Arī piena pārstrādē darbojas vairāk par desmit nelielu cehu pie zemnieku saimniecībām. Šādu cehu rašanos un darbību nosaka viņu spēja iespiesties ar savu produkciju vietējā tirgū.

Tomēr jāatzīmē tas, ka šādu uzņēmumu produkcijas pašizmaksa ir relatīvi augstāka (ja viņi nomaksā visus obligātos maksājumus — nodokļus, pieskaitītās vērtības nodokli u.c.) un kvalitāte ne vienmēr ir teicama.

Šādas nelielas ražotnes darbības uzsākšanai cilvēkiem ir iespējams saņemt kredītus Latvijas Investīciju bankā, iesniedzot biznesa plānu un gadā maksājot 17 — 19%.

Tomēr jāņem vērā apstāklis, ka vidējo un lielo pārstrādes uzņēmumu (kuri nodrošina ar darbu samērā lielu iedzīvotāju kontingentu visā valstī) jaudas joprojām ir noslogotas par 15—30%. Bez tam nelielie uzņēmumi praktiski strādā tikai vietējam tirgum.

Galarezultātā uzņēmumu darbību nosaka produkcijas kvalitāte, pircēja uzstādītās prasības un ekonomiskie faktori.

6. Kad Latvijā tiks atjaunots darboties spējīgs piena pārraudzības dienests un tā tehniskais nodrošinājums?

Pārraudzība ir individuālās produktivitātes kontroles sistēma, kura nodrošina ražības un produkcijas kvalitātes datu ieguvi ciltsvērtības noteikšanai. Piena pārraudzības sistēma ir jūtami sašaurinājusies, tās atjaunošana ir uzsākusies 1994.gadā, kad valsts budžetā tika atvēlētas subsīdijas lauksaimniecībai.

Lopkopības pārraudzība ir ganāmpulku īpašnieku brīvprātīgs pasākums, un valsts to subsidē, vadoties no savām iespējām. Tā tiek veikta saskaņā ar starptautisko standartu “1546—1981 (E)” un “Latvijas Republikas pārraudzības noteikumiem govkopībā”, kas 1995.gada 1.februārī apstiprināti Zemkopības ministrijā. Ganāmpulka pārraudzību veic atestēts lopkopības speciālists, un pagastos to organizē rajona lauksaimniecības departaments. Atestēti lopkopības pārraugi strādā valsts saimniecībās, SIA, paju sabiedrībās, piensaimnieku kooperatīvās biedrībās, neliels skaits pagastu štatos un ievērojams skaits kā individuālā darba veicēji. ZM Ciltslietu nodaļas ar inspekcijas tiesībām un rajona lauksaimniecības departamenta virskontrolei pakļauti visi pārraudzībā esošie ganāmpulki.

Paraugi tiek analizēti piena laboratorijās, kuras ir nodrošinātas ar ārzemēs iepirktu aparatūru. Pārrauga darbam nepieciešamo inventāru — paraugu pudelītes, paraugu statīvus, mērkannas, krotālijas, stangas, piena konservantus — var brīvi nopirkt.

Pārraudzībā esošo govju skaits ir palielinājies no 74,6 tūkstošiem 1994.gada sākumā līdz 115,6 tūkstošiem govju 1995.gada beigās, kas ir 40% no visa kopējā govju skaita. Arī produktivitātes līmenis paaugstinājies, un 1995.gadā pēc pārraudzības datiem tas bija 3343kg piena no govs ar tauku procentu 4,19 un olbaltuma saturu 3,22, kas, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir par 318kg piena no govs vairāk.

Valsts pārraudzības dienestu mūsu valstī nav iespējams efektivizēt, jo trūkst finansu līdzekļu. Esošās pārraudzības sistēmas efektivitāti var nodrošināt, pastiprinot virskontroli un veicot regulāru pārraugu apmācību un atestāciju.

7. Kad un kā valdība paredzējusi novērst lielo piena kombinātu monopol-tiesību nostiprināšanu?

Lielo piena pārstrādes uzņēmumu (kombinātu) privatizācija notika 1994.gadā, tiem pārveidojoties atbilstoši 1993.g. 19.janvāra likumam “Par piena pārstrādes uzņēmumu privatizāciju” par akciju sabiedrībām vai piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību savienībām. Šajās 11 sabiedrībās galvenie akcionāri ir pagastu piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības un zemnieki, kuru rokās ir 60,9% no realizētajām akcijām, un viņu pārstāvju darbība a/s valdēs un padomēs nosaka uzņēmuma darbības kursu.

Uzņēmumu savstarpējās attiecības, to izdzīvošanu nosaka saimnieciskās darbības efektivitāte un iespēja vietējā un ārzemju tirgū realizēt savu produkciju.

Jāatzīst, ka lielo uzņēmumu darbības iespējas (līdzekļi, jaudas) parasti ir lielākas nekā nelielajām sabiedrībām, bet pareizi izveidota saimnieciskā darbība arī tām ļauj sekmīgi darboties realizācijas tirgū (Ranka, Stūrīši, Straupe u.c.).

Jautājums par lielo uzņēmumu monopolu veidošanos tuvākā laikā kļūs aktuāls. Šī problēma ir radusies nepārdomātas privatizācijas rezultātā un to iespējams atrisināt vai nu valdībai iedarbojoties uz uzņēmumu kontrolpaketes turētājiem, vai arī ar attiecīgiem valdības lēmumiem ietekmējot pārstrādātāju un ražotāju attiecības par labu pēdējiem. Pretējā gadījumā var izveidoties stāvoklis, kad ražotāju kooperatīvi veido paši savus pārstrādes uzņēmumus.