PAŠVALDĪBĀS

Nopietna saruna “ar” un “par” pašvaldībām

Pagājušās nedēļas nogalē, 19.aprīlī, Rīgā pulcējās pašvaldību vadītāji no visiem Latvijas novadiem, lai risinātu sasāpējušos jautājumus par pašvaldību finansēm, gaidāmo administratīvi teritoriālo reformu, par pašvaldību un Valsts kontroles turpmākajām attiecībām, par pašvaldību garantētu tiesību nostiprināšanu Satversmē.

Šī bija trešā Latvijas pašvaldību vadītāju sanāksme pēdējos trijos gados, kuru organizēja Latvijas Pašvaldību savienība. Sanāksmes temats — “Centralizācija — ceļš uz Latvijas bankrotu”.

Sanāksmes darbā piedalījās arī vairāki Saeimas deputāti un ministri. Plašākas runas teica Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdis Andris Jaunsleinis, priekšsēža vietnieki Ligita Začesta un Jānis Ruško, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Māris Gailis, īpašu uzdevumu ministrs pašvaldību lietās Ernests Jurkāns un Valkas rajona padomes priekšsēdētājs Kārlis Albergs. Gan galvenajos pārskatos, gan debatēs iezīmējās būtiska šķirtne starp viedokļiem, ko pauda pašvaldību pārstāvji un ko izteica valdības pārstāvji. Īpaši tas bija jūtams jautājumā par administratīvi teritoriālo reformu.

Sanāksmes dalībniekus sveica Jānis Čakste, Latvijas pirmā brīvvalsts prezidenta Jāņa Čakstes mazdēls, kas bija ieradies no Zviedrijas.

Jānis Čakste, salīdzinot Zviedrijas un Latvijas pašvaldību darba iespējas, sacīja: “Esmu pārliecināts, ka arī Latvijā ir nepieciešamas dzīvotspējīgas un lemtspējīgas pašpārvaldes, bet viens no priekšnoteikumiem ir ekonomiskā bāze, kas ne vien nodrošina ikdienas jautājumu risināšanu, bet dod arī iespēju redzēt savas darbības iespējas dažus gadus uz priekšu. Jūs esat savu reformu priekšā — jautājumu un neskaidrību daudz. Tā tas bija arī Zviedrijā un citās Skandināvijas valstīs, kad tajās notika līdzīgas reformas. Un pastāv bažas, vai tik cilvēki nejutīsies attālināti no tiem, kas lems par viņu likteņiem, kā izdzīvos dažādas kultūras iestādes? Esmu dzirdējis pie jums spriežam: nabags plus nabags — vai tas jau ir bagātnieks? Tas jums šodien jāizspriež. Gribu tikai piebilst, ka nevienu reformu, nekādu pieredzi nedrīkst pārņemt bezkritiski.”

Šo jautājumu par administratīvi teritoriālo reformu LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis izvērta plašāk:

— Mūsu sapulces moto ir: “Centralizācija — ceļš uz Latvijas bankrotu”. Šo vārdu “bankrots” attiecībā uz valsti, stājoties savā amatā, mums visiem piedāvāja Ministru prezidents Andris Šķēle. Kas izraisa šo bankrotu? Tā ir pastiprināta tendence uz centralizāciju. Tāpēc šobrīd aktuāli kļūst jautājumi: vai mēs meklējam izeju no šīs ievirzes uz bankrotu, vai centralizācija ir kļuvusi par valsts politiku? Taču pēdējos trijos gados mēs redzam, ka, jo vairāk valsts nostiprinās, jo vairāk katru gadu pašvaldību tiesības, tajā skaitā arī tiesības uz saviem finansu resursiem, tiek “apcirptas”. Triju gadu laikā pašvaldību daļa valsts budžetā nepārtraukti samazinās. Turpretim pašvaldību pienākumi ar katru gadu pieaug. Tādi lēmumi kā nupat 81.panta kārtībā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi par Valsts kontroli, kas paredz pašvaldību līdzekļu izlietošanas lietderīguma kontroli, liecina par centralizācijas tendenču pastiprināšanos. Tas nozīmē, ka pašvaldību politiskos lēmumus par līdzekļu sadali jebkurā gadījumā varēs apstrīdēt Valsts kontrole, jo ierēdnis, veicot kontroli, par lietderīgu finansu līdzekļu izlietojumu spriedīs pēc saviem subjektīvajiem ieskatiem. Es uzskatu, ka tas jau būs absurds. Mēs neiebilstam (pat vairāk: atbalstām) pret finansu līdzekļu izlietojuma kontroli pašās pašvaldībās; mēs neiebilstam, ka mūsu pašvaldību revīzijas komisijās jāpaaugstina efektivitātes līmenis un tajās jāiesaista vairāk profesionāļu. Jā, mēs esam ieinteresēti, lai līdzekļu minimumu, ko mums piešķir valsts, izlietotu pēc iespējas efektīvāk. Bet, ja Valsts kontrolei faktiski tiek piešķirtas pašvaldību politiķu tiesības lemt par finansu līdzekļu izlietojuma lietderīgumu, tad valstī pašvaldību vēlēšanas vairs nav vajadzīgas.

Savas runas turpinājumā Andris Jaunsleinis iebilda pret to, kā valdība izmanto tai piešķirtās tiesības 81.panta kārtībā pieņemt likumus un to grozījumus. “Tādai tendencei turpinoties, mēs, kādu rītu pamostoties, varam uzzināt, ka pašvaldības ir likvidētas,” viņš sacīja un pamatoja nepieciešamību papildināt Satversmi ar pantu par pašvaldībām. Attiecībā uz administratīvi teritoriālo reformu LPS priekšsēdis teica:

— Šodien visā Latvijā, sākot ar vismazāko pagastu, diskutē par šo reformu. Pastāv dažādi viedokļi — no pilnīgas tās noliegšanas līdz aklai atbalstīšanai. Par šo reformu mēs diskutējam jau trīs gadus. Kādā situācijā valsts atrodas patlaban? Zemes reforma nav pabeigta... Cik izmaksās šī administratīvi teritoriālā reforma, neviens nezina. Un galvenais — ko no šīs reformas iegūs paši iedzīvotāji, arī uz to neviens nevar sniegt pilnvērtīgu analītisku atbildi.

Jā, mums reformas ir nepieciešamas. Valsts ir jāpārveido. Arī pašvaldībām nākotnē jākļūst citādām. Tas ir normāli. Taču vai šodien, kad tiek runāts par valsts bankrotu un mums trūkst finansiālo resursu, ir jāizdara sasteigta administratīvi teritoriālā reforma, lai to paspētu veikt līdz pašvaldību vēlēšanām? Kas būs pēc tam? Kā iedzīvotāji jutīsies jaunā teritoriālā iedalījuma apstākļos? Valsts iestāžu centralizācija jau ir sākusies. Nesen Ludzas rajonā es tikos ar pašvaldību darbiniekiem. Uzzināju, ka iedzīvotāji, kam ir vajadzīgas veterinārās izziņas par mājlopiem, nevar tās saņemt savā rajonā, bet brauc uz Rēzekni, kur ir vienīgā iestāde, kas izsniedz izziņas vairāku rajonu iedzīvotājiem. Šāda valsts iestāžu centralizācija tagad vērojama arī citos rajonos un novados. Nākamā “dāvana” Latvijas lauku iedzīvotājiem gaidāma 1.jūlijā, kad mājlopus kaušanai pieņems vienīgi un tikai licencētās lopkautuves. Visus šos ilgos gadus latviešu zemnieks varēja pats nokaut lopus un mēs varējām šo gaļu lietot, bet tagad, izrādās, tas vairs nav iespējams.

Runājot par iedzīvotāju sociālo aprūpi, Andris Jaunsleinis atgādināja, ka vēl nesen valdība apmaksājusi 50 procentus no sociālās palīdzības izdevumiem. Taču jau divus gadus šis jautājums ir nodots pašvaldību izlemšanā un pārraudzībā. Tomēr apstākļos, kad valsts budžetā iedalīto līdzekļu apjoms sociālās palīdzības sniegšanai ievērojami sarucis, bet sociālais slānis, kam tā ir nepieciešama, nepārtraukti palielinās, pašvaldību līdzekļi ir pārāk niecīgi, lai atrisinātu šo problēmu.

Patlaban sociālo palīdzību no pašvaldībām saņem vidēji 10 līdz 20 procenti nabadzīgo iedzīvotāju, bet ir arī pašvaldības, kur šis slānis ir puse no visiem iedzīvotājiem. “Kāpēc tādās teritorijās netiek realizētas valsts programmas, kas aktivizētu šo rajonu ekonomisko darbību?” jautāja Andris Jaunsleinis un brīdināja, ka jau tagad daudzas lauku apdzīvotās vietas sāk atstāt sociāli aktīvākā iedzīvotāju daļa.

Runas noslēgumā Andris Jaunsleinis aicināja valdību uz sadarbību un pašvaldību problēmu dziļāku izpratni, jo pašvaldības vienas pašas nespēj un arī turpmāk nespēs atrisināt visas problēmas un uzdevumus, kas tām jāveic, kā arī kategoriski iebilda pret uzņēmuma vadības metožu ieviešanu valsts pārvaldes mehānismā.

Savukārt Māris Gailis, pamatojot administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību, sacīja:

— Pašvaldību patstāvība ir iespējama vienīgi tad, ja, pirmkārt, tā ir pietiekami turīga, otrkārt, ja tai ir aktīva un kompetenta vadība. Bet vai tā ir visur? Par administratīvi teritoriālo reformu tiek spriests jau četrus gadus. Ir izstrādāti šīs reformas trīs varianti, kas gan nav tikuši plaši apspriesti un nav apstiprināti augstākajās likumdošanas un izpildvaras institūcijās. Tagad risinās darbs pie administratīvi teritoriālās reformas koncepcijas. Šis garais process apliecina to, ka problēma ir tiešām komplicēta un pretrunīga, kas ietver ne vien juridiskus, saimnieciskus un politiskus aspektus, bet arī psiholoģiskus un arī cilvēciski emocionālus momentus. Ņemot vērā gan Latvijas reālo situāciju, gan pasaules valstu uzkrāto pieredzi, varam apgalvot, ka Latvijai administratīvi teritoriālā reforma ir nepieciešama. Bez tās valsts centralizācijas draudi var pārvērsties par īstenību. Pasaules pieredze arī liecina, ka šis process jāveic ļoti uzmanīgi, rūpīgi izvērtējot katra gadījuma lietderību, saimnieciskās, politiskās, sociālās un kultūrvēsturiskās sekas. Tādējādi šīs reformas sagatavošana un realizācija prasīs ilgāku laiku.

Tālāk ministrs dalījās pārdomās par pašvaldību attīstību no reģionālās vides attīstības redzespunkta, uzsverot, ka zināmas pašvaldību daļas apvienošanās padarīs tās ekonomiski un intelektuāli bagātākas, kas savukārt veicinās pašvaldību vispusīgu attīstību. Taču, kā atzina Māris Gailis, ja reforma notiks formāli un nepārdomāti, “pašvaldības var attālināties no cilvēkiem gan tiešā nozīmē, gan gluži psiholoģiskā ziņā”.

Īpašu uzdevumu ministrs pašvaldību lietās Ernests Jurkāns savā pārskatā atgādināja, ka pašvaldību attīstību apgrūtina valsts galvenās likumdevējas — Saeimas — visai nekonsekventā attieksme pret pašvaldībām: tā gan ir pieņēmusi Eiropas pašvaldību hartu, taču noraidījusi priekšlikumu papildināt Satversmi ar pantu par pašvaldībām. Ernests Jurkāns atzina, ka tagad, kad valsts ienākumi esot samazinājušies, nav iespējams palīdzēt visam sociāli nabadzīgajam slānim Latvijā. Mēģinot vispārināti analizēt pašvaldību uzdevumus pašreizējos sociāli saspriegtajos apstākļos, ministrs nonāca pretrunā ar pašvaldību vadītāju vairākuma domām un emocionālo noskaņojumu.

Pašvaldību savienības priekšsēža vietniece Ligita Začesta savā runā pauda neizpratni, kāpēc Ministru kabinets ir izveidojis jaunu darba grupu reformas koncepcijas izstrādāšanai, ja jau 1993.gadā Ministru kabinets ir apstiprinājis pašvaldību reformu koncepciju ar skaidri pamatotiem uzdevumiem un mērķiem. Turklāt jaunā koncepcija esot jāiesniedz valdībai jau maija sākumā, tas nozīmējot vienīgi to, ka pašvaldības ar to netiks nopietni iepazīstinātas un Ministru kabinets kārtējo reizi ignorēs pašvaldību viedokli. Runājot par administratīvi teritoriālo reformu, Ligita Začesta argumentēti pamatoja, ka nav pieļaujama pagastu robežu grozīšana, iekams nav radīta ekonomiska bāze.

Kārlis Albergs savā pārskatā par sociālo aprūpi sniedza plašu statistiku par pašvaldību bēdīgo finansiālo stāvokli, kas nedodot iespēju palīdzēt visiem, kam šī palīdzība nepieciešama.

Latvijas pašvaldību sanāksmes dalībnieki pieņēma vairākas rezolūcijas. Tostarp trešo reizi tika pieņemta rezolūcija par nepieciešamību Satversmē ietvert pantu par pašvaldībām. Tika pieprasīts noraidīt Satversmes 81.panta kārtībā pieņemtos grozījumus par Valsts kontroles funkciju paplašināšanu. Savukārt tika ierosināts 33 procentus no valsts budžeta papildu ienākumiem pārskaitīt pašvaldību izlīdzināšanas fondā, kā arī ar likumu noteikt procentuālās attiecības starp valsts pamatbudžetu un pašvaldību budžetu.

Patlaban sociālo palīdzību no pašvaldībām saņem vidēji 10 līdz 20 procenti nabadzīgo iedzīvotāju, bet ir arī pašvaldības, kur šis slānis ir puse no visiem iedzīvotājiem. “Kāpēc tādās teritorijās netiek realizētas valsts programmas, kas aktivizētu šo rajonu ekonomisko darbību?” jautāja Andris Jaunsleinis un brīdināja, ka jau tagad daudzas lauku apdzīvotās vietas sāk atstāt sociāli aktīvākā iedzīvotāju daļa.

Runas noslēgumā Andris Jaunsleinis aicināja valdību uz sadarbību un pašvaldību problēmu dziļāku izpratni, jo pašvaldības vienas pašas nespēj un arī turpmāk nespēs atrisināt visas problēmas un uzdevumus, kas tām jāveic, kā arī kategoriski iebilda pret uzņēmuma vadības metožu ieviešanu valsts pārvaldes mehānismā.

Savukārt Māris Gailis, pamatojot administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību, sacīja:

— Pašvaldību patstāvība ir iespējama vienīgi tad, ja, pirmkārt, tā ir pietiekami turīga, otrkārt, ja tai ir aktīva un kompetenta vadība. Bet vai tā ir visur? Par administratīvi teritoriālo reformu tiek spriests jau četrus gadus. Ir izstrādāti šīs reformas trīs varianti, kas gan nav tikuši plaši apspriesti un nav apstiprināti augstākajās likumdošanas un izpildvaras institūcijās. Tagad risinās darbs pie administratīvi teritoriālās reformas koncepcijas. Šis garais process apliecina to, ka problēma ir tiešām komplicēta un pretrunīga, kas ietver ne vien juridiskus, saimnieciskus un politiskus aspektus, bet arī psiholoģiskus un arī cilvēciski emocionālus momentus. Ņemot vērā gan Latvijas reālo situāciju, gan pasaules valstu uzkrāto pieredzi, varam apgalvot, ka Latvijai administratīvi teritoriālā reforma ir nepieciešama. Bez tās valsts centralizācijas draudi var pārvērsties par īstenību. Pasaules pieredze arī liecina, ka šis process jāveic ļoti uzmanīgi, rūpīgi izvērtējot katra gadījuma lietderību, saimnieciskās, politiskās, sociālās un kultūrvēsturiskās sekas. Tādējādi šīs reformas sagatavošana un realizācija prasīs ilgāku laiku.

Tālāk ministrs dalījās pārdomās par pašvaldību attīstību no reģionālās vides attīstības redzespunkta, uzsverot, ka zināmas pašvaldību daļas apvienošanās padarīs tās ekonomiski un intelektuāli bagātākas, kas savukārt veicinās pašvaldību vispusīgu attīstību. Taču, kā atzina Māris Gailis, ja reforma notiks formāli un nepārdomāti, “pašvaldības var attālināties no cilvēkiem gan tiešā nozīmē, gan gluži psiholoģiskā ziņā”.

Īpašu uzdevumu ministrs pašvaldību lietās Ernests Jurkāns savā pārskatā atgādināja, ka pašvaldību attīstību apgrūtina valsts galvenās likumdevējas — Saeimas — visai nekonsekventā attieksme pret pašvaldībām: tā gan ir pieņēmusi Eiropas pašvaldību hartu, taču noraidījusi priekšlikumu papildināt Satversmi ar pantu par pašvaldībām. Ernests Jurkāns atzina, ka tagad, kad valsts ienākumi esot samazinājušies, nav iespējams palīdzēt visam sociāli nabadzīgajam slānim Latvijā. Mēģinot vispārināti analizēt pašvaldību uzdevumus pašreizējos sociāli saspriegtajos apstākļos, ministrs nonāca pretrunā ar pašvaldību vadītāju vairākuma domām un emocionālo noskaņojumu.

Pašvaldību savienības priekšsēža vietniece Ligita Začesta savā runā pauda neizpratni, kāpēc Ministru kabinets ir izveidojis jaunu darba grupu reformas koncepcijas izstrādāšanai, ja jau 1993.gadā Ministru kabinets ir apstiprinājis pašvaldību reformu koncepciju ar skaidri pamatotiem uzdevumiem un mērķiem. Turklāt jaunā koncepcija esot jāiesniedz valdībai jau maija sākumā, tas nozīmējot vienīgi to, ka pašvaldības ar to netiks nopietni iepazīstinātas un Ministru kabinets kārtējo reizi ignorēs pašvaldību viedokli. Runājot par administratīvi teritoriālo reformu, Ligita Začesta argumentēti pamatoja, ka nav pieļaujama pagastu robežu grozīšana, iekams nav radīta ekonomiska bāze.

Kārlis Albergs savā pārskatā par sociālo aprūpi sniedza plašu statistiku par pašvaldību bēdīgo finansiālo stāvokli, kas nedodot iespēju palīdzēt visiem, kam šī palīdzība nepieciešama.

Latvijas pašvaldību sanāksmes dalībnieki pieņēma vairākas rezolūcijas (tās — nākamajā publikācijā — “LV”). Tostarp trešo reizi tika pieņemta rezolūcija par nepieciešamību Satversmē ietvert pantu par pašvaldībām. Tika pieprasīts noraidīt Satversmes 81.panta kārtībā pieņemtos grozījumus par Valsts kontroles funkciju paplašināšanu. Savukārt tika ierosināts 33 procentus no valsts budžeta papildu ienākumiem pārskaitīt pašvaldību izlīdzināšanas fondā, kā arī ar likumu noteikt procentuālās attiecības starp valsts pamatbudžetu un pašvaldību budžetu.

Vairis Ozols,
“LV” iekšpolitikas redaktors