PIRMS NOTIKUMA

Mūsu nacionālā bagātība — zinātniskie arhīvi un fondi

LZA akadēmiķis Saulvedis Cimermanis, "Letonikas" padomes priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Rīt, 26. aprīlī plkst. 13.00, Latvijas Zinātņu akadēmijas sēžu zālē notiks kārtējā LZA sēde, kas veltīta humanitāro zinātņu starpnozaru virziena “Letonikas” attīstīšanai. Sēdes tēma — “Pētniecības iestāžu zinātniskie arhīvi un fondi — Latvijas nacionālā bagātība”. Tātad šoreiz iepazīstināsim sabiedrību ar daļu no tām pirmavotu bagātībām, kas gadu gaitā uzkrātas LU Filoloģijas fakultātes Baltu valodu katedrā, LU Latvijas vēstures institūta arheoloģijas, antropoloģijas un etnogrāfijas nodaļās, LZA Filozofijas un socioloģijas institūta mutvārdu vēstures fondā, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuvē un LZA Latviešu valodas institūtā. Vienā sēdē, protams, nav iespējams aplūkot visus jautājumus, kas pārrunājami par šo avotu kopumu. Tāpēc LZA “Letonikas” padome arī turpmāk atgriezīsies pie problēmām, kas risināmas sakarā ar šo avotu papildināšanu, izmantošanu, saglabāšanu un citu.

Šās sēdes galvenie mērķi — 1) parādīt sabiedrībai tās milzīgās kultūrvēsturiskās bagātības apjomu, kas glabājas akadēmiskajās pētniecības iestādēs, 2) uzlabot aplūkojamo pētniecības arhīvu un fondu izmantošanas iespējas zinātnisko problēmu risināšanā, 3) pievērst vadošo institūciju uzmanību šo arhīvu un fondu izmantošanas iespējām Latvijas valsts veidošanas darbā, 4) pievērst valsts institūciju uzmanību jautājumiem, kas nekavējoties kārtojami, lai nodrošinātu uzkrāto nacionālo vērtību saglabāšanu, operatīvu izmantošanu un iespējami drīzu nodošanu plašu sabiedrības aprindu rīcībā, t.i., publicēšanu.

Minētajiem zinātniskajiem arhīviem un fondiem ir liela starptautiska nozīme. Tie radušies Austrumbaltijā, kas pastāv kā slieksnis starp Austrumeiropu, Viduseiropu un Ziemeļeiropu. Šajā telpā gadsimtu gaitā norisinājās intensīva saimnieciskā darbība, sarežģīti etniskie un kultūras procesi, kuros piedalījās dažādi etnosi un valstiskie veidojumi. Austrumbaltijā saskārās četri lieli etniskie masīvi — balti, Baltijas somi, ģermāņi un slāvi, viņu valodas un kultūras. Te krustojās šo etnosu un viņu valstisko veidojumu intereses un rīcība, kas atstāja savas pēdas visās Latvijas iedzīvotāju darba, dzīves un kultūras jomās. Latvijā ieplūda un savstarpēji ietekmējās dažādi saimnieciskās dzīves un kultūras strāvojumi. Izveidojās savdabīgas garīgās un materiālās kultūras, tajā skaitā folkloras un valodas formas, īpatnējas saimnieciskās darbības iezīmes. Mūsu zinātniskie arhīvi un fondi ir nozīmīgs avots Austrumeiropas, Viduseiropas un Ziemeļeiropas tautu etniskās vēstures un kultūras vēstures problēmu risināšanai. Tos ir izmantojuši baltkrievu, igauņu, krievu, lietuviešu, poļu, somu, vācu, zviedru un citu tautu zinātnieki. Attīstoties starptautiskajiem sakariem, pieaug ārzemju zinātnieku interese par Latvijā uzkrātajām pirmavotu vērtībām. Daudzi ārzemju kolēģi, kas iepazinās ar mūsu rīcībā esošajiem pirmavotiem, izteicās, ka nav cerējuši ieraudzīt Latvijā kaut ko tādu, nereti unikālu.

Par aplūkojamo vērtību apjomu ieskatu sniedz sekojoši skaitļi, kuros ietverta tikai daļa glabājamā. LZA Latviešu valodas institūtā uzkrāti vairāk nekā 8600000 uzskaites vienību, tajā skaitā 1000000 vietvārdu, 1500000 dialektālās leksikas vienību, 5000000 latviešu literārās valodas vienību, Latviešu folkloras krātuvē glabājas apmēram 1250000 tautas dziesmu, 389524 ticējumi, 544604 mīklas, 30537 melodijas un daudz cita, pavisam 3000000 folkloras vienību. Tur ir arī redzamu zinātnes un kultūras darbinieku vākumi un citi dotumi. Arheoloģijas fondos ietilpst 176000 senlietu, 875000 keramikas vienību, 550000 osteoloģisko materiālu un cits, zinātniskajā arhīvā ap 15000 dažādu izrakumu plānu, 100000 fotonegatīvu, 870 pārskati par izrakumu gaitu un tajos iegūto. Etnogrāfu zinātniskajā arhīvā savākti ap 350000 aprakstu, zīmējumu, dokumentu, fotoattēlu un ap 60000 fotonegatīvu.

Diemžēl uzkrātajiem materiāliem nav garantēta ilgstoša saglabāšana: arhīvu un fondu telpās nav uzturams vēlamais temperatūras un gaisa mitruma režīms, valda liela saspiestība, konservēšanas un restaurēšanas laboratorijai trūkst jaudu un iekārtu, telpas apdraud appludināšana un citas stihiskas nelaimes.

Mūsu rīcībā esošie senākie avoti attiecas uz to laiku, kad pirmie cilvēki ienāca Latvijas teritorijā, jaunākie — uz mūsdienām. Tas nozīmē, ka šis avotu komplekss stāsta par etniskajiem, kultūras, saimniecības, valodas un citiem procesiem, kas Latvijas teritorijā risinājušies apmēram 10000 gadu ilgā periodā. Čpaša vērtība ir arheoloģijas un antropoloģijas dotumiem, kā arī daļai folkloras un valodas liecību, kas attiecas uz laikposmu, kad par Latvijā noritējušajiem procesiem nav rakstītu ziņu. Tas nozīmē, ka par laiku pirms 13.gadsimta šie dotumi ir gandrīz vienīgie, kas stāsta par Latvijā notikušo: pirms tam radušies svešzemnieku rakstījumi ir pārāk fragmentāri un nespēj sniegt kaut cik plašāku informāciju. Arī daļa etnogrāfijas dotumu ir attiecināmi uz laikposmu pirms 13.gadsimta. Arheoloģiskajos izrakumos atrasto lietu un to fragmentu salīdzinājums ar etnogrāfu ekspedīcijās iegūto pārliecina, ka lietu formas nereti ir visai senas un noturīgas, tātad attiecināmas uz tiem tālajiem gadsimtiem, kuri nesniedz rakstītas ziņas par mūsu senču darbu, dzīves veidu, kultūru, pasaules uztveri un citu. Glabājamo materiālu absolūtais vairums ir vienīgie eksemplāri un bojā ejas gadījumā vairs nav atkārtojami.

Akadēmijas sēdē tiks runāts par tiem zinātniski praktiskajiem jautājumiem, kādu risināšanai izmantojami pētniecības iestāžu zinātniskajos arhīvos un fondos esošie dotumi. Minēšu tikai dažus no tiem: rūpes par latviešu valodas tīrību un pareizu lietošanu; starpetnisko attiecību tradīcijas, to ievērošana mūsdienu apstākļos; cilvēku attieksme pret apkārtējo vidi un tās vērtību saudzēšanu; saimnieciskās un sabiedriskās darbības tradīcijas un to pārmantošana mūsdienās; tradicionālās materiālās un garīgās kultūras attīstīšanas principi, to skaitā etnosu kultūras kontakti un vērtību apmaiņa; tautas mākslas un folkloras tradicionālās vērtības, to pārmantošana. Prasmīgi izmantojot latviešu tradicionālās saimnieciskās darbības un kultūras veidošanas principus un uzkrātās vērtības mācību un kultūras iestāžu darbā, masu informācijas līdzekļos un citās jomās, it īpaši tautas saimniecībā, daudzas šobrīd sasāpējušas valsts mēroga problēmas atrisinātos samērā vienkārši. Visai būtisks tautas masu praktiskās darbības princips vienmēr ir bijis paaudžu saiknes saglabāšana, uzkrāto vērtību pārmantošana un tālāka attīstīšana jaunajos apstākļos, piesardzīga attieksme pret citu etnosu radīto, tā rūpīga iepazīšana pirms izmantošanas savām vajadzībām, neiecietība pret sliktu darbu un bezsaimnieciskumu.

Ir divas būtiskas problēmas, kuras var atrisināt tikai ar situāciju izprotošu un nopietnu Latvijas valsts rīcību.

Pirmā un pati svarīgākā ir zinātnisko arhīvu un fondu saglabāšana tādās telpās, kurās katrai materiālu kategorijai vienmēr būtu vispiemērotākais temperatūras un gaisa mitruma režīms, ērta pieeja un izmantošana, kuras būtu drošas pret appludināšanu un citām stihiskām nelaimēm. Savlaicīgi veicama skaņu ierakstu atjaunošana, sliktā stāvoklī esošo dokumentu dezinficēšana, mikrofilmēšana, pārkopēšana. Arheoloģisko fondu uzturēšanai ir absolūti nepieciešama mūsdienīgi iekārtota un tehniski apgādāta konservēšanas un restaurēšanas laboratorija, kurā strādā pietiekams kvalificētu speciālistu daudzums. Tikai tādos apstākļos būs iespējama esošo zinātnisko arhīvu un fondu ilgstoša saglabāšana un izmantošana jauno laiku vajadzībām. Pašreizējās grantu sistēmas ietvaros nevar nodrošināt zinātnisko arhīvu un fondu pienācīgu uzturēšanu, izmantošanu un saglabāšanu. Tai nepieciešams stabils ikgadējs bāzes finansējums, kas sedz maksājumus par telpu īri, apgaismošanu, apkuri un citām komunālajām vajadzībām, ļauj veikt nepieciešamos konservēšanas, restaurēšanas, fotografēšanas, kopēšanas, skaņu ierakstu atjaunošanas un citus darbus. To visu nevar izdarīt vienā vai divos gados, jo nelabvēlīgā situācija ir veidojusies gadu desmitu gaitā. Stāvoklis ir labojams pakāpeniski un sistemātiski, lai vismaz tuvāko piecu gadu laikā jau būtu taustāmi rezultāti. Darbs jāsāk nekavējoši.

Otra problēma ir pašreizējās visai ierobežotās zinātnisko materiālu (avotu) un pētījumu publicēšanas iespējas. Pētniecības iestāžu rīcībā, kā jau minēts, ir liels daudzums visai vērtīgu materiālu par tautas mākslu, darba un sadzīves ieražām, pasaules uztveri, valodas attīstību, saimniecisko darbību, etniskajiem un kultūras procesiem un par daudz ko citu. Zinātnieku kolektīvi strādā radoši. Bet sagatavoti, Latvijas un starptautiskā mērogā nozīmīgi darbi gadiem ilgi guļ izdevniecībās un noveco. Daudz vērtīga paliek plauktos. Arī šajā jomā panākams krass lūzums: no valsts budžeta piešķirami pietiekami līdzekļi zinātnisko grāmatu un materiālu krājumu izdošanai, jo šīs grāmatas ir vajadzīgas gan plašai sabiedrībai, gan mācību iestāžu audzēkņiem, gan dažādu nozaru speciālistiem Latvijā un citās zemēs.

LZA sēdes organizētāji būs priecīgi par visu interesentu līdzdalību apspriedē. Latvijā šodien ir vajadzīga nopietna izpratne par to, ka valsts rīcībā ir milzīgas kultūrvēsturiskas bagātības, kas saudzējamas kā neatjaunojamas nacionālās vērtības un nesamas tautā.

Rīgā 1996.gada 23.aprīlī