NO MINISTRA REDZESPUNKTA

Arī Latvijas skola ceļā uz Eiropu

Jānis Gaigals, izglītības valsts ministrs, — “Latvijas Vēstnesim"

— Ministra kungs, nesen jūs Latvijas Izglītības vadītāju apvienības organizētajā konferencē runājāt par Latvijas skolu iesaistīšanos Eiropas Savienības izglītības sistēmas apritē. Sakiet, lūdzu, cik tas šobrīd ir aktuāli un kā šis process ietekmēs mūsu izglītības sistēmas turpmāko attīstību?

— Būtībā šis jautājums pašlaik reducējas uz veselu problēmu loku, proti: kādā stāvoklī ir mūsu skolas, kādu izglītību var saņemt šajās skolās, kāda ir skolu vadītāju loma mūsu izglītības sistēmā un kā tā ir salīdzināma ar situāciju Eiropas Savienībā. Kāpēc tieši tagad šis jautājums ir kļuvis aktuāls? Galvenokārt tāpēc, ka Latvija ir izteikusi vēlēšanos iestāties Eiropas Savienībā, un tas uzliek mums zināmas saistības, kas jāievēro. Piemēram, tā saucamā “Baltā grāmata”, kā arī Eiropas Savienības līgums. Pirmām kārtām jāsaskaņo likumdošanas akti. Te jāpiebilst, ka tas neattiecas uz vispārējo izglītību, bet gan uz profesionālo un augstāko izglītību.

Eiropas Savienību galvenokārt interesē pragmatiskie jautājumi, interesē iespēja precīzi zināt un saprast, kādi būs nākamie sadarbības partneri ekonomiskajā jomā, kāda būs viņu profesionālā kvalifikācija. Pret vispārējo izglītību un izglītības sistēmu kopumā nekādas konkrētas prasības netiek izvirzītas.

Gan konferencē, gan tagad, izmantojot “Latvijas Vēstneša” slejas, gribētu paust savu pārliecību, ka izglītošanās ir katra cilvēka personiskā darīšana. Taču jāņem vērā, ka apkārtējie cilvēki, tātad sabiedrība, veidos ar viņu savu attiecību modeli, vadoties no tā, kāds viņš ir kā cilvēks, cik izglītots viņš ir. Tāpat veidojas Eiropas Savienības valstu attieksme pret Latviju. Tām nav svarīgi, kāda ir mūsu izglītības sistēma, taču atkarībā no tā, cik mūsu sistēma ir efektīva, cik izglītoti (arī profesionāli) ir mūsu cilvēki, tiks veidots savstarpējo attiecību modelis. Kādu konkrētu izglītības sistēmu mēs izveidosim savā valstī, tā ir pilnīgi mūsu “iekšējā lieta” un mūsu atbildība.

— Acīmredzot, ja gribam pilnvērtīgi funkcionēt Eiropas Savienībā, mums nāksies rēķināties ar veselu virkni dokumentu, kas nosaka šo valstu saskarsmi izglītības jomā. Vai jūs varat minēt kādu Eiropas Savienības dokumentu, bez kura ievērošanas Latvijas izglītības sistēma turpmāk nevarētu pilnvērtīgi attīstīties?

— Tādi dokumenti ir, taču izmantošanas pakāpi izvēlas pati valsts, piemēram, izglītības statistiskais klasifikators ISCED, kas aptver visas izglītības pakāpes no pamatizglītības līdz pat augstākajai.

Tagad ir izstrādāta jauna versija, kas parādījās tikai šā gada februārī, to sagatavojušas tādas respektablas Eiropas organizācijas kā UNESCO un CEDERKOF. Šis klasifikators ir ievērojams ar to, ka tajā izveidota vienojoša struktūra dažādām izglītības sistēmām. Vienlaikus šī jaunā koncepcija atzīst, ka izglītība katrā valstī ir unikāla, jo to nosaka vēsturiskās un kultūras tradīcijas, tautas mentalitāte, sociāli ekonomiskā situācija un citi būtiski faktori. Meklējot vienojošos elementus, ISCED autori atraduši oriģinālas jēdzienu definīcijas, kas arī nosaka jaunā klasifikatora efektivitāti. Piemēram, jēdzienu “izglītība”, ko mēs līdz šim esam definējuši visai ideālistiski — drīzāk no izglītības mērķuzdevumu viedokļa —, viņi ir formulējuši no izglītošanas procesa viedokļa: izglītība ir organizēta saskarsme, kas vērsta uz mācīšanos. Turpinājumā atsevišķi izskaidroti jēdzieni “organizēts”, “saskarsme”, “mācīšanās”. ISCED klasificē tos izglītošanās veidus, kuros saskatāmi visi šie komponenti.

Ir notikusi zināma jēdzienu pārgrupēšana. Piemēram, agrāk pieaugušo izglītība tika nošķirta no pārējās izglītības. Atsevišķiem “kursiem” ir tāds pats statuss kā izglītības programmām, kas ir kursu kopums. Tehnoloģijas attīstības rezultātā notikušas izmaiņas arī mācīšanās metodikā, kas saistāmas, piemēram, ar datoru izmantošanu mācīšanās procesā. Ne jau vienmēr mācīšanās procesā apmācāmais tieši kontaktējas ar skolotāju, līdz ar to mainās metodika. Mūsdienās aizvien vairāk tiek ieviesta tālmācība. Tas vēlreiz apliecina, ka mums jebkurā gadījumā ir vajadzīgs precīzs mērinstruments, lai mēs varētu salīdzināt dažādu valstu izglītības programmas. Šāds “instruments” ir ISCED.

Patlaban ministrijas galvenais uzdevums ir adaptēt ISCED sistēmu.

Jāatzīmē, ka, vēl pat nezinot šā jaunā klasifikatora pamatprincipus, mēs jau agrāk esam bijuši tiem visai tuvu. Topošajā izglītības likumā akcenti no jēdziena “mācību iestāde” ir pārcelti uz pamatjēdzienu “mācību programma”. Tas tiks attiecināts arī uz finansēšanas principiem.

— Tātad izglītības reformas tālākajā gaitā ir sagaidāms, ka mainīsies arī skolas un skolu vadītāju loma?

— Jā, cerams, ka izdosies radīt iespējas skolām un līdz ar to arī skolu direktoriem kļūt daudz patstāvīgākiem. Skola kļūs par izglītības piedāvātāju, un mācību iestādi nevajadzēs cieši saistīt ar konkrētu izglītības programmu. Tagad, piemēram, vidusskola audzēkņiem piedāvā tikai un vienīgi standarta vidējās izglītības programmu, lauksaimniecības tehnikums — tikai noteiktas, ar lauksaimniecību saistītas profesionālās izglītības programmas.

Jaunajā situācijā skola būtībā jāuztver vienīgi kā celtne, kurā norisinās mācību darbs. Savukārt skolas direktors ir izglītošanas darba menedžeris, kurš cenšas piedāvāt dažādu izglītības programmu apguvi savā skolā. Protams, mācību programmas viņam jāizvēlas tādas, kas atbilst reģiona reālajām vajadzībām, jo tikai tad tiks piešķirts nepieciešamais finansējums. Turklāt finansējums būs paredzēts konkrētai izglītības programmai un normatīvs tiks aprēķināts uz vienu audzēkni, kas apgūs šo programmu. Tie ir jaunie izglītības finansēšanas principi, ko nepieciešams izstrādāt. Pēc jauno finansēšanas principu ieviešanas izglītība būtībā kļūs par vienu no biznesa veidiem. Skolām būs neizdevīgi turēt tukšas telpas un tās apsildīt par valsts naudu. Taču būs izdevīgi telpas piepildīt ar cilvēkiem, kas mācās. Starp skolām parādīsies konkurences elementi, īpaši pilsētās.

Vai tas neradīs galīgu haosu? Protams, ne. Pirmkārt, bez finansējuma neviena mācību programma nevar sākt darbu, bet finansējumu piešķir ministrija, kad tā ir iepazinusies ar apstākļiem konkrētas programmas realizēšanai. Otrkārt, nekas slikts nenotiks. Mēs tikai neesam vēl pieraduši, ka, piemēram, apstākļos, kad tehnikums ir tukšs, bet netālu esošās vidusskolas audzēkņiem trūkst telpu, tie apvienojas gan telpu, gan arī kadru un materiālās bāzes ziņā.

Un vēl viena aktualitāte, kas saistāma ar jauno izglītības klasifikatoru un ko es nedaudz jau pieminēju. Tā pamatelementi ir kursi un programmas. Programmas ir mērķtiecīgs kursu kopums, tā ir izglītības programma. Tātad kursam ir tāds pats statuss kā izglītības programmām. Šāda izpratne nepieciešama tagad, kad ir pieprasījums pēc kvalifikācijas celšanas un pārkvalificēšanas kursiem, kad cilvēkiem visai bieži nākas pārorientēties darba tirgū. Ja runājam par profesionālo izglītību, tad jāsaka, ka īsie kursi ir ļoti pieprasīti. Arī darba devēji ir ieinteresēti. To organizēšana dotu mācību iestādēm papildu finansējumu.

Šajā ziņā ir vēl viena būtiska problēma — tas ir mācību iestādes direktoru kvalifikācijas prasību jautājums. Lai varētu pilnvērtīgi veikt jaunās, neierastās izglītības menedžera funkcijas, direktoriem nāksies visai nopietni parūpēties par savas kvalifikācijas celšanu. Skolām kļūstot patstāvīgākām, jauno izglītības politiku un stratēģiju varēs īstenot tikai tāds direktors, kas:

a) precīzi zinās savas skolas attīstības virzienus un mērķus (tātad varēs noteikt stratēģiju);

b) būs labs sarežģīta un dinamiska pasniedzēju kolektīva organizators iecerētās stratēģijas realizēšanai (tātad labs darba organizators);

c) būs prasmīgs finansu menedžeris (tātad pārvaldīs un pratīs vadīt iestādes budžetu).

— Gaigala kungs, jūsu sirdij vistuvākie arvien ir bijuši jautājumi par profesionālo izglītību, jūs esat arī ministrs, kas pārzina šos jautājumus. Kādi uzdevumi veicami šajā jomā, Latvijai ieejot Eiropas Savienības sistēmā?

— Šajā jomā patlaban kopā ar visām pārējām ministrijām tiek izstrādāta vienota profesionālās izglītības koncepcija. Profesionālās izglītības reformas procesā tuvākie uzdevumi saistās ar likumdošanas aktu sagatavošanu, vienotas informācijas sistēmas izveidošanu, ar klasifikācijas sistēmas ieviešanu, ar darba tirgus izpēti un, protams, ar jaunu finansēšanas principu izstrādi. Mums jāapzina pilnīga stāvokļa aina visā profesionālās izglītības sistēmā kopumā. Pašlaik dažādu institūciju darbība netiek pietiekami koordinēta un veiktajam darbam ir mazs lietderības koeficients. Reformas gaitā tas viss ir jānovērš.

Uz ko mēs virzīsimies? Civilizētā pasaulē profesionālā izglītība ir ļoti sarežģīts izglītības lauks, kura norisēs iesaistās visu nozaru ministrijas, visas pašvaldības, visas profesionālās organizācijas un citi, tā saucamie sociālie, partneri. Tāpēc jāsāk izstrādāt profesionālās izglītības likums, kas noteiktu tiesības un pienākumus visām šajā procesā iesaistītajām institūcijām. Mūsu antipātijas pret valsts centralizētās plānošanas lietām ir bijušas tik neapvaldāmas, ka atmests pat tas, kas patiešām ir jāplāno visas valsts mērogā. Attieksme sāk mainīties, un jau tagad daudzas ministrijas sāk novērtēt savu nozaru darbības efektivitāti, plānot, kādas kvalifikācijas un cik daudz speciālistu ir vajadzīgs. Un tikai tad, kad būs izstrādātas nozaru attīstības prognozes, kā arī reģionālās attīstības prognozes, mēs varēsim sākt mērķtiecīgi veidot reālu, optimālu profesionālās izglītības mācību iestāžu tīklu valstī. Patlaban visa šī sistēma vēl darbojas pēc vecās inerces. Mēs to labi zinām.

Ar ko sāksim? Vispirms izvēlēsimies vienu noteiktu profesiju lauku, pārbaudīsim izvēlēto metodiku efektivitāti. Pēc tam, balstoties uz šo pieredzi, metodiski sāksim apgūt pārējos profesiju laukus. Šajā ziņā ir būtiski attiecīgās nozares skatīt, ņemot vērā gan pamata, gan vidējo, gan augstāko profesionālās izglītības pakāpi.

— Kā pieaugušo izglītošana un bezdarbnieku pārkvalifikācija saistīsies ar profesionālo izglītību?

— Visciešākajā veidā — jebkura izglītošanas programma ir izglītības sastāvdaļa. Topošajā profesionālās izglītības koncepcijā tiks ietverta gan bezdarbnieku pārkvalifikācija, gan pieaugušo izglītošana un viņu kvalifikācijas celšana. Tas viss ir viens kopums, kaut arī šī procesa dalībnieki ir ļoti dažādi. Visa valsts — ne tikai darba devēji — ir ieinteresēta iedzīvotāju nepārtrauktā kvalifikācijas celšanā.

Situācijā, kuru raksturo straujas tehnoloģiskas pārmaiņas un nepieciešamība integrēties pasaules tirgū, tikai izglītots, kvalificēts un adaptēties spējīgs darbaspēks ir veiksmīgu reformu un augošas labklājības garants. Valstij, kam tāda darbaspēka nav, jāsamierinās ar atpalicējas lomu.

— Paldies par interviju!

Vairis Ozols,
“LV” nozares redaktors