Par komplekso Latvijas valsts attīstības programmu

Prof. Dr. sc. ing. Edvīns Karnītis, Ministru prezidenta padomnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

— Lai dinamiski attīstītos, ikvienai valstij ir nepieciešams skatījums nākotnē. Tāds vajadzīgs arī Latvijai. Tādēļ jau kopš pērnā gada beigām strādājam pie valsts kompleksās attīstības stratēģijas apmēram 20–30 gadus ilgam laikam.

Latvijā jau ir izstrādātas daudzas nacionālās programmas, attīstības plāni un koncepcijas, bet tās ļoti vāji savā starpā tiek koordinētas pat vienas nozares ietvaros, nemaz nerunājot par to, ka varētu koordinēt ekonomisko, politisko, sociālo un citus laukus. Tāpēc mums nav kopīga redzējuma, uz kurieni Latvija vēlas iet, un nav kopīgas stratēģijas, kā koordinēt visu kopumā.

Ilgtermiņa attīstības stratēģija nepieciešama arī tāpēc, ka šobrīd vienlaikus noris divi pārejas procesi, kas vēl vairāk sarežģī Latvijas situāciju. Viens ir pārejas periods no sociālisma uz kapitālismu. Otrs — pasaules mērogā noris virzība uz informācijas, zināšanu sabiedrību. Tā ir pāreja no industriālās sabiedrības un industriālai ražošanai atbilstošā dzīvesveida uz zināšanu sabiedrību. Līdz ar to mums jāizprot, kādi ir mūsu mērķi — ekonomiskie, sociālie, politiskie. Un kādu mēs redzam valsts lomu un stratēģiju šo mērķu sasniegšanā. Lai paši visos virzienos strādātu koordinēti, un lai arī visas nākamās valdības strādātu vienā virzienā.

Ministru prezidents Andris Šķēle ierosināja izveidot neformālu ekspertu grupu, kas apvieno politiķus, vadošos ekonomistus, zinātniekus, rūpniekus, izglītības un sociālās nozares speciālistus — komandu domu apmaiņai par to, kādā veidā Latvijai attīstīties un kam šajā ilgtermiņa attīstības dokumentā būtu jābūt. Darba grupā ir pāris desmitu speciālistu, esam kopā sanākuši jau vairākas reizes.

Līdz šim galvenokārt tika strādāts trīs virzienos. Pirmais — kā no mūsu dažādajiem skatpunktiem uztveram globālās attīstības tendences visās pārstāvētajās nozarēs. Jo tas, kas notiek pasaulē, Eiropā, Baltijas jūras reģionā, noteikti iespaido mūsu attīstību un mūsu valsts likteni vistiešākā veidā. Vairumā gadījumu pat nevaram šos procesus paši ietekmēt — esam pārāk maz, mūsu iedzīvotāju skaits ir tikai kādas četras simtdaļas procenta pasaules iedzīvotāju. Tāpēc ir jāizprot, kā norisošie procesi mūs skars un kā tajos varam iekļauties.

Otrais. Kādu redzam Latviju, Latvijas nākotni pēc 20–30 gadiem? Kādi ir mūsu kopīgi sasniedzamie mērķi? Šajā sakarā jau esam pētījuši divus scenārijus — optimistisko, uz kuru mums būtu jātiecas un kurš būtu mums labs, un arī pesimistisko — kas var notikt, ja optimistiskais scenārijs nepiepildās, un kā Latvija nākotnē varētu attīstīties. Šajā globālajā pieejā, ievērojot globālos procesus, mūsu iespējas utt.

Trešais. Saprast, kur mēs esam tagad, un no kā varam atsperties. Pasaulē šo lietu dēvē par SWOT ( Strenghts, weaknesses, opportunities and threats ) jeb pašreizējo valsts priekšrocību un trūkumu, mūsu iespēju un riska faktoru analīzi.

Pašlaik notiek darbs pie ceturtās tēmas, kas izriet no trešās: kā, balstoties šodienā, piepildīt nākotni un kādai jābūt šai optimālajai, koordinētajai, sasaistītajai virzībai turpmākajos pārdesmit gados. Šajā posmā cenšamies visai plaši iekļaut cilvēkus, kas pielikuši spēkus pie atsevišķām jau izstrādātajām Latvijas attīstības programmām, kurās ir iezīmēti nākotnes meti — no tām varētu daudz ko izmantot. Tiesa, daudzas lietas būs arī pretrunīgas, bet jāskatās, kā viss integrēsies kopā un kā to visu koordinēt.

Ir jāņem vērā tendences, kas notiek pasaulē. Es gribētu minēt trīs. Viens no jēdzieniem ir populārāks: tā ir tā sauktā globalizācija — politiskā, ekonomiskā, diemžēl arī sociālā un kultūras. Tie ir procesi, kas nes sev līdzi jaunus spēles noteikumus, jaunus dalībniekus — lielās transnacionālās firmas un starptautiskās organizācijas, kur katras nacionālās valsts loma un svarīgums krasi mazinās. Piemēram, Eiropas Savienības (ES) iekšienē jau izzūd nacionālās valūtas, arī nacionālās pilsonības un nacionālās robežas. Katras atsevišķās valsts funkcijas un loma stingri pavājinās. Tam līdzi nāk arī suverenitātes zaudējums, jo katra valsts vairs pati sev nevar noteikt savus spēles noteikumus. Taču — palielinās reģiona loma. Jo tehnoloģiju, zināšanu pieejamības un zināšanu līmeņa attīstība rada mazajiem uzņēmumiem un reģioniem tādas iespējas, kādas vēl līdz šim nav bijušas. Protams, jāprot tās izmantot. Tas īsos vārdos ir globalizācijas saturs, par ko jau daudz runāts.

Nākamais process, kas arī ir globāls (bet par ko šobrīd tiek runāts daudz mazāk, jo to daudz mazāk arī izprot), ir visu organizāciju, visu spēles dalībnieku un visu procesu sasaiste nevis lineāri, bet tīklveidā visos virzienos, atkal pateicoties komunikāciju tehnoloģiju attīstībai. Pašlaik ikviens var kontaktēt ar jebkuru un arī sadarboties caur interneta tīklu. Un ir izveidojusies pilnīga decentralizācija. Un vairs nav būtiski, kur tu atrodies, bet būtiski ir, vai tu esi tīklā. Labs piemērs ir Pasaules tirdzniecības organizācija, kurā arī ir jāatrodas, jo pretējā gadījumā būs slikti. Vai tur iekšā ir daudz labāk, tas ir cits jautājums. Bet, ārpusē paliekot, noteikti būs slikti.

Runājot par satīklošanu, ir kāda ļoti interesanta parādība, kas pagaidām vēl nav īpaši aktivizēta, bet acīmredzot tūlīt par to sāks plašāk runāt. Šādā tīklā jebkura aktivitāte un jebkura spēka lineārais pieaugums dod savas nozīmes kvadrātisku pieaugumu, jo izplatās uz visām pusēm, nevis tikai vienā virzienā. Tas nozīmē, ja viena maza Baltijas valsts tīklā ieiet ar kādu potenciālu spēku vai iespaidu x , tad trīs Baltijas valstis kā vienots spēks ir nevis 3x , bet gan 9x . Tāds ir tīklveida struktūras iespaids, kas vēl nav īpaši ņemts vērā. Un tāpēc jautājumu par Baltijas valstu kooperāciju būtu jāsāk skatīt pilnīgi jaunā līmenī, nevis tā, kā Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Tad trīs kopā bija trīsreiz stiprāki. Šobrīd trīs kopā ir deviņreiz stiprāki. Un tieši šā iemesla dēļ notiek transnacionālā apvienošanās globālā līmenī. Diemžēl šie procesi veicina arī, piemēram, kultūras globalizāciju, no kā veidojas starptautiskā kosmopolītiskās kultūras influence, kas mums, protams, ļoti nepatīk. Bet Eiropā ar to cīnās, cik nu var. Jo, kultūrai izplatoties tīklā, arī tai rodas kvadrātisks iespaida pieaugums. Amerikas kultūras informācijas sākums ir daudzkārt lielāks nekā mazo tautu kultūrinformācijas sākums. Un tīklā ASV kultūras pieaugums, kāpinot to kvadrātā, ir nesalīdzināmas reizes ietekmīgāks nekā, piemēram, Latvijas vai Francijas kultūras informācijas pieaugums. Un ne jau velti Eiropas kultūrai iespiesties ASV ir būtībā nereāli. ASV filmu industrijas produkcija veido ap 98 procentus no pašu ASV tirgus apjoma. Diemžēl šīs lietas tādas ir. Tādēļ Eiropas aktīvā kultūras diversifikācijas politika Latvijai ir simpātiska.

Un vēl trešā lieta, kas ir vairāk saprotama. Tās ir zināšanas kā primārā vērtība, kā tas, kas lielā mērā tagad aizvieto gan materiālus, gan muskuļu spēku utt. Ja salīdzinām, kā tēraudu ražoja pirms simt gadiem un kā to dara šodien, tad starp abiem tēraudiem ir nesalīdzināmas atšķirības. Musdienu tērauds ir daudz stiprāks, daudz sakārtotāks, un arī izejmateriāla vajag daudz mazāk. Termins "laukstrādnieks" bija pirms simt gadiem, un tas ir arī pašlaik. Bet tagad laukstrādnieks ar tām metodēm, kādas bija pirms simt gadiem, nav konkurētspējīgs. Mūsdienu laukstrādniekam jābūt zinošam, jāprot izmantot tehniku un tehnoloģijas, jāpārzina tirgus, jāpazīst konkurenti.

Ļoti bieži informātiķiem pārmet, ka viņi runā par informācijas sabiedrību un to, ka visi nu būs programmētāji. Nē, tā nav. Informācijas sabiedrība nozīmē tikai to, ka zināšanas ikvienam ir tādā līmenī, lai prastu tās izmantot. Tas rada jaunu problēmu ekonomistiem, jo zināšanas parādās kā viens no uzņēmējsabiedrību vērtības elementiem. Piemēram, šodien kompānijas "Microsoft" vērtību vairs nenorāda tas, ka viņiem ir tik daudz datoru, ēku utt. Tās vērtību nosaka intelektuālais potenciāls. Un zināšanas, informācija, intelekts ir tā reforma, kas pārklāj un dziļi ietekmē Latvijas nākotnes veidošanu.

Kādu mēs redzam Latvijas nākotni? Es negribētu teikt, ka tā pašlaik būtu sīki definēta. Bet meti jau veidojas.

Protams, Latvija ir iekļauta Eiropas valstu saimē politiski, ekonomiski un arī drošības struktūrās. Protams, redzam aktīvu sadarbību ar subjektiem uz visām četrām debess pusēm no Latvijas. Protams, redzam aktīvu rosību starp ES un Krieviju, jo atrodamies uz platā ekonomiskā lielceļa. Līdz ar to esam interesanti gan investoriem, gan dažādiem pakalpojumiem, gan dažādiem starpniekiem un izplatītājiem, jo mazais Latvijas tirgus vien nevienu neinteresē. Šāds veidojas mūsu izdevīgais jeb optimistiskais scenārijs. Lai to piepildītu, mums jāgarantē attīstīta infrastruktūra, ir vajadzīga politiskā un ekonomiskā stabilitāte, ir vajadzīga integrēta sabiedrība, mums vajadzīgas plašas un kvalitatīvas izglītības programmas. Izglītība visos līmeņos, visos virzienos. Tas viss ir savstarpēji saistīts.

Cik liels svars nākotnes Latvijā būs lauksaimniecībai? Atcerēsimies, šobrīd lauksaimniecībā strādā vairāk nekā piektā daļa darbaspēka, bet tā dod ļoti mazu procentu Latvijas iekšzemes kopprodukta. Tas ir slikts variants. Subsīdijas nav īpaši labāks variants. Tajā pašā laikā valsts drošība prasa konkrētu pārtikas apjomu, ar ko pašiem sevi apgādāt. Tāda pati sasaiste vērojama enerģētikā, izglītībā un citās sfērās. Visas lietas ir saistītas. Un mums jāpanāk Latvijā tas, ko Eiropā dēvē par informācijas sabiedrību. Iespējams, pat vēl izteiktākā veidā: zinoša sabiedrība, uz izglītības bāzes veidota sabiedrība, kurā katrs indivīds ir sapratis, ka viņam jāmācās visu mūžu. Un arī tautsaimniecība, kas galvenokārt ir vērsta uz to produktu un pakalpojumu sniegšanu, kuriem ir liela pievienotā vērtība. Šobrīd mūsu tautsaimniecība balstās uz kokmateriāliem un pārtikas rūpniecību, un tas rāda, ka mūsu ekonomika balstās uz resursu plašu izmantošanu un zemu pievienoto vērtību, ar ko mēs pasaulē neesam un nekļūsim konkurētspējīgi.

Nevēlamais vai pesimistiskais scenārijs. Ja attiecības starp Austrumiem un Rietumiem paliek saspīlētas un mēs esam robežvalsts starp abiem šiem kaimiņiem, tad... Katrs pats zina, kāda izskatās robeža starp diviem kaimiņiem privātmāju kooperatīvā, kuri piedevām vēl īpaši labi nesatiek. Kas tad ir uz robežas? Augsta sēta, sastādītas dzeloņplūmes, katram no kaimiņiem atkritumu kaudzes, un pa brīžam skraida suns, kurš pieķēdēts pie garas, gar žogu novilktas stieples. Nekāda aktīvā saimnieciskā darbība, kā labi zinām, tajā rajonā nenotiek, jo kaimiņu bērni rāpjas pāri žogam pēc āboliem un ķiršiem — tos labāk audzēt dārza vidū, ne pie žoga. Tātad — šāds nevēlamajā gadījumā ir mūsu liktenis un tāda — globālā ietekme uz Latvijas attīstību.

Cik lielā mērā varam sekmēt, lai šāda tomēr neizveidotos Latvijas nākotne?... Man šķiet, ka šāds — augstā žoga — variants ir visām pusēm tik neizdevīgs, gan Rietumiem, gan Austrumiem, ka tam tā nevajadzētu būt. Tādēļ jācer, ka pēc šāda scenārija neviena no pusēm nespēlēs. Jau tagad abās pusēs sāk stabilizēties situācija to cilvēku starpā, kurus interesē sava biznesa uzplaukums. Un augstā žoga scenārijs nekādu biznesa uzplaukumu nesekmē. Taču ar šādu varbūtību tomēr ir jārēķinās.

Šobrīd Latvijas ilgtermiņa attīstības stratēģijas projekta izstrādāšanā iekļaujam daudzu nozaru speciālistus, un papildus tiešajai darba grupai vēl darbā iesaistīsies 20–30 cilvēku. Mēs pētām visus tautsaimnieciskos, politiskos un sociālos aspektus, kā viss kopā varētu veidoties — kas ir pats galvenais, uz ko jāliek akcenti un kādā veidā panākt vēlamā realizēšanu.

— Kad stratēģijas projekts varētu būt pabeigts un rādīts sabiedrībai?

— To vajadzētu izdarīt šā gada laikā. Neņemos apgalvot, ka mums tas izdosies un ka sabiedrībai projekts tiks rādīts pilnīgi pabeigtā variantā. Droši vien būs pirmie uzmetumi, tad nākamie un nākamie. Tas ir loģiski, jo attīstības scenārijs, kas ir konceptuāla stratēģija, nekad nevar būt pilnībā pabeigts. Attīstība nekad nebeidzas, un taktika mainās līdz ar to.

— Cik tālu ir tikts pašreizējās situācijas apzināšanā un analīzē?

— Pamatvirzienos, lielās līnijās pašreizējais stāvoklis ir definēts.

— Optimistiskais attīstības scenārijs. Vai nav pārāk daudz gribēts? Tas, vai būsim uz lielceļa, ļoti mazā mērā ir atkarīgs no mums pašiem.

— Politisko un ekonomisko attiecību stabilizēšana ar Krieviju ir viens no mērķiem, ko ar attīstības stratēģijas palīdzību var parādīt sabiedrībai, kā arī ieskaidrot dažiem politiķiem, ka it kā nesaistītas starpvalstu attiecību lietas ir cieši saistītas ar visu turpmāko valsts virzību. Ka nevaram izslēgt savstarpējās attiecības ārpus visa cita. Vismaz man šķiet, ka vēl ļoti daudzi politiķi ir tālu no sapratnes par visu šo lietu saistību un to, ka viss tiešām ir satīklots un sasiets. Ja to sapratīsim, tad mums veiksmīgāka būs nākotnes ieceru izvērtēšana.

— Mums ir nepieciešama spēcīga un noregulēta izglītības sistēma, lai kaut kas no iecerētā varētu tikt izdarīts. Mēs zinām, kāda tā ir pašlaik. Un, ja tiek domāts par augstskolu kvalitāti, tad diemžēl novārtā palikusi sākumskola un pamatskola. Vai ir cerības, ka pašreizējā situācija izglītībā drīzumā mainīsies?

— Man pat šķiet, ka par skolām tiek domāts vairāk nekā par augstāko izglītību. Vismaz tā tas ir izskanējis. Taču nav noliedzams, ka situācija, kādā atrodas mācību spēki, neaicina šo arodu apgūt. Un situācija diemžēl vispār īpaši neaicina cilvēkus mācīties.

Informācijas sabiedrība nav iespējama bez zināšanām — jebkurā nozarē, jebkurā arodā. Vēlme iegūt zināšanas ir nepieciešama ikvienam sabiedrības loceklim. Bet mūsu izglītības sistēmā ir ļoti daudz "caurumu". Un atkal mēs nonākam pie tā paša — ir jābūt izteiktai motivācijai, lai cilvēki tiektos mācīties paši un mudinātu mācīties savus bērnus. Un lai nostātos ar seju pret tiem cilvēkiem, kas šīs zināšanas dod. Tas ir jāsaprot. Un, kamēr mums ir uzņēmēji, kas domā, ka nav jāmaksā nodokļi, ka viņu bērnus tāpat mācīs, ka sievasmāti slimnīcā tāpat izārstēs arī bez viņa nodokļiem, tikmēr sabiedrība pret zināšanu sniedzējiem diemžēl stāvēs ar muguru. Valstij ir tikai nodokļu nauda, citas nav. Diemžēl apziņa, ka mēs paši esam valsts, ka paši esam izglītības, veselības un labklājības veidotāji cits citam ar saviem nodokļiem, tik ātri nerodas.

Tādēļ mums ir jālīdzsvaro darbība, jāsaprot, uz ko likt akcentus, un jāsaprot, ka mēs kā maza valsts nevaram "nosegt" visas tautsaimniecības un zinātnes nozares. Mums ir jāizvēlas, uz ko koncentrēties. Tādēļ man ir cerība, ka tad, ja izveidosim kopīgu valsts attīstības stratēģiju, nevis trīsdesmit dažādas atsevišķas programmas, mums būs vieglāk saprast, kuras tad ir prioritātes un uz kurām liekams akcents.

— Vai lauksaimniecībai būs vieta nākotnes redzējumā?

— Teikšu tā. Mēs lauksaimniecības subsidēšanai izlietojam daudzus miljonus latu gadā. Ja šos miljonus izlietotu nevis subsīdijām, bet novirzītu izglītībai — kas valstij ir vajadzīgāks? Šis jautājums ir viens no ķecerīgākajiem, un valdībā vēl nekas šajā ziņā nav izspriests.

Runājot par subsīdijām, man ļoti patīk šāds salīdzinājums. OECD valstis pēdējos astoņos gados lauksaimniecības subsidēšanai ir izlietojušas tik daudz līdzekļu, ka ar tiem pietiktu, lai visas Eiropas govis iesēdinātu lidmašīnā pirmajā klasē un apvestu apkārt zemeslodei. Taču — nav izdarīts pilnīgi nekas, lai govis pārsēdinātu vismaz biznesa klasē.

Mums stratēģijas izstrādes gaitā ir jāsaprot, kur ir un būs lauksaimniecības loma Latvijā. Taču tādā veidā, ka vairāk nekā 20 procenti valsts darbspējīgo iedzīvotāju dod valstij tikai dažus procentus iekšzemes kopprodukta,— ar tādu lauksaimniecību mēs nekur nevaram tikt. Kapitāla koncentrācija vien neko nedos. Ir vajadzīga metodoloģijas koncentrācija. Ir jāsaprot, ar kādu metodoloģiju un kādos lauksaimniecības sektoros mēs esam konkurētspējīgi. Taču jebkurai valstij no valsts drošības viedokļa vismaz kāda daļa pārtikas ir jāražo pašai.

— Līdz šim Latvijā diezgan problemātiska bijusi starpnozaru ministriju, starpnozaru institūciju un speciālistu sadarbība. Lai izstrādātu stratēģijas projektu, šādai sadarbībai nenoliedzami jābūt ciešākai. Kā tiksit pāri šim klupšanas akmenim?

— Mums ir kūtra sadarbība ne tikai starp ministrijām un nozarēm, bet starp visām dzīves jomām. Tāpēc mēs vispirms veidojam visu programmu un koncepciju, kas mums ir jau bijušas, kopsavilkumu. Diemžēl no tā, kas mums ir, izvilkums, manuprāt, iznāks krietni vien skaistāks un piepucētāks, nekā ir reāli dzīvē. Jo ministrijas tiešām "grūstās". Bet ir jāsāk. Pašlaik visās ministrijās risinās auditpārbaudes par ministriju funkcijām un to veikšanu, par iekšējo un ārējo sadarbību. Taču ne vienmēr ministriju darbinieki vēlas sadzirdēt to, ko ieteikuši auditori, un ierēdņi noraida ieteiktos darbības modeļus. Un diemžēl ne visiem ministriem pietiek spēka vadīt un pārveidot savas pakļautības iestāžu struktūru. Tā ka šīs problēmas ir, un tās ir skaidri jāapzinās. Taču es neatmetu cerības, ka sadarbība izveidosies. Mums ir plānots no nākamā gada sākt strādāt pie visu dokumentu apmaiņas starp ministrijām tikai elektroniskā formā. Likumam par elektronisko dokumentu autentiskumu šogad jābūt izstrādātam, konceptuālais piedāvājums ir gatavs. Pārejot uz šādu informācijas apmaiņu valsts pārvaldē, saīsināsies arī informācijas saņemšanas laiks.

— Šīs valdības laikā Latvijas valsts ilgtermiņa attīstības stratēģija tiks izstrādāta un sāksies tās ieviešana. Kā, jūsuprāt, varētu nodrošināt, lai, mainoties valdībām, kas nenoliedzami tuvāko 20–30 gadu laikā vairākkārt notiks, turpinātos uzsāktais darbs?

— Šo jautājumu esam daudz pārrunājuši, bet vēl neesam nonākuši pie kopsaucēja. Domas ir dažādas. Viens variants ir šim dokumentam piedot likuma spēku, to apstiprinot Ministru kabinetā un pieņemot Saeimā. Otrs variants — panākt tik lielu sabiedrības piekrišanu, lai neviens neiedomātos attīstības stratēģiju kardināli mainīt. Protams, vislabākais būtu, ja realizētos abi šie varianti — gan likumiski administratīvais, gan sabiedrības atbalstītais ceļš. Katrā ziņā šis jautājums ir vēl diskutējams.

Rūta Bierande,

"LV" ekonomikas redaktore