PROBLĒMA. Sarunas par kooperāciju.3.

Kooperācija kā zemkopības atjaunošanas

ekonomiskais mehānisms

Dr. hab. tehn. Edvīns Ķelpis, Latvijas Valsts lopkopības mehanizācijas zinātnes un tehnikas centra “Rāmava” direktors,— "Latvijas Vēstnesim"

Mēs to saprotam tā: Zemkopības ministrijas veidotās kooperācijas sistēmas jēga ir nozarē nodarbināto izejvielu ražotāju, pārstrādātāju, eksporta un importa realizētāju un finansējuma nodrošinātāju ar savstarpējas kooperācijas likumu reglamentēta sadarbība, kas bāzētos uz valsts atbalstītu Hipotēku un zemes banku. Šī kooperācija aptvertu:

— bankas un banku kredītus, apdrošināšanas institūcijas, aizdevumu garantēšanu, ārzemju kredītu un aizdevumu piesaistīšanu;

— holdingtipa turētājsabiedrības funkcijas, kas aizstāvētu nozares intereses privatizācijā un īpašumtiesību realizācijā;

— fondu sistēmu, kas akumulē kapitālu konkrētu mērķu un programmu sasniegšanai;

— kompleksu apmācības un nozares vadības informācijas sistēmas, zinātnes sasniegumu propagandas un ieviešanas tīklu;

— lauksaimniecisko izejvielu, dabas resursu pārstrādes uzņēmumus un importa, eksporta servisa sistēmu.

Kooperāciju traucē tas, ka, pārstrukturējot agrorūpniecisko kompleksu zem liberālisma izkārtnes, liela daļa zemnieku ir atstāti bez ražošanas līdzekļiem, atrauti no pārstrādātājiem, gatavās produkcijas tirgotājiem un banku kapitāla. Rezultātā zemnieki un paju sabiedrības par lauksaimniecībā ražotajām izejvielām saņem mazāk nekā piektdaļu no gatavā produkta tirgus cenas.

Iepriekšējās valdības šo procesu ir mērķtiecīgi vadījušas, izveidojot spēcīgas monopolstruktūras pārtikas rūpniecībā un tirdzniecībā, kas bāzējas uz lauksaimniecības izejvielu un produktu importu.

To raksturo arī Latvijas komercbanku rezidentiem izsniegto kredītu atlikumu īpatsvars pa nozarēm. Importa—eksporta un citām tirdzniecības firmām izsniegto kredītu summa veido 34,9%, apstrādājošā rūpniecībā — 15,3%, mežniecībā un lauksaimniecībā 7,4%, pārējos pakalpojumos 14,6%.

Saimniekošana orientējas uz starpniecību, spekulāciju, kā arī uz izteiktu augļošanu. Ēnu ekonomika, apejot muitu un nodokļus saistībā ar izspiešanu un noziedzību, samazina budžeta ieņēmumus vidēji par Ls 750—800 milj. gadā (t.sk. ēnu ekonomika — 180, alkohola un tabakas privātmonopols — 180, valūtas maiņas privātmonopols — 50, bankas, komercbanku un budžeta vērtspapīru “īpatnējais” tirgus — 120, ekonomiskās robežas pārkāpumi — 280, jūras un sauszemes transporta noteikumu pārkāpumi — 40).

Zemkopības ministrija, veidojot jauno kooperācijas sistēmu, vēloties nodrošināt iekšējo pieprasījumu pēc investīcijām, galveno vērību pievērš Hipotēku un zemes banku attīstīšanai, pēta iespējas ārzemju banku filiāļu organizēšanai un to noteikumus lauksaimniecības kreditēšanā.

Deklarācijā valdība paredz attīstīt hipotekāro aizdevumu sistēmu, piešķirot subsīdijas, lai banka varētu piešķirt aizdevumus zemniekiem par zemākiem procentiem. Pagaidām budžetā paredzēto 3—4 milj. vietā aile ir tukša.

Latvijas komercbanku augstie kredītu procenti lauksaimniekiem nav pieejami, tie ir 8—10 reizes augstāki nekā ES valstīs. Laukkredīta pieredze zemnieku saimniecību atbalstīšanā ir pozitīva, bet nepietiekoša pēc apjoma. Tas pats sakāms par līdzšinējiem Hipotēku un zemes bankas darbības apjomiem. Plašāku pieeju ārvalstu finansu investīciju piedāvātām kredītlīnijām ar kredītu procentiem 12—15—20% gadā ir ieguvuši pārtikas pārstrādes uzņēmumi, kas veic uzņēmumu rekonstrukciju un jauno tehnoloģiju iegādi ārpus kooperācijas sistēmas ietvariem. Privatizēto pārtikas pārstrādes uzņēmumu iesaistīšanās kooperācijas sistēmā nav domājama bez zemkopību atbalstošas likumdošanas bāzes izveidošanas. Tā ir tirgus ekonomikas neatņemama sastāvdaļa un priekšnoteikums nozares sekmīgai attīstībai un pārstrukturēšanai.

Šie likumi, garantējot taisnīgu peļņas sadali, ļautu iesaistīt pārtikas produktu eksporta un importa operācijās valsts kooperatīvās tirdzniecības struktūras, bet šo operāciju finansēšanā — valsts akciju sabiedrību “Lateksportkredīts”.

Attīstot kooperācijas sistēmu, jāsaprot, ka pamati veiksmīgai kooperācijai ir visu uzņēmējdarbības veidu lauksaimniecisko izejvielu un dabas resursu pārstrādātāju kooperēšana “no apakšas” pagastos. Šim mērķim tiek pārveidots konsultāciju dienests, ieviešot kooperēšanas un lauksaimnieciskās ražošanas vadības metodistus pagastos.

Paralēli reģionālo struktūru veidošanai pilnveidosim arī nozaru kooperāciju (piena un gaļas ražotāju, graudu, cukurbiešu, linu un citu tehnisko kultūru audzētāju).

Tā kā šodien zemnieku un paju sabiedrību kapitāls pārstrādes uzņēmumos un importa—eksporta struktūrās ir niecīgs, kapitāla uzkrāšana kooperācijas sistēmai jāveic, apvienojoties pamatražotājiem, veidojot pagasta lauksaimniecības biedrības un kredītsabiedrības, kuru kodols ir pagastā esošie un savstarpēji, uz ieinteresētības pamata, apvienojušies lauksaimniecības produkcijas ražotāji, pašvaldība un tās uzņēmumi, kas saskaņā ar profesionālajām un nozares interesēm veido:

— savus lauksaimniecības pārstrādes, pakalpojumu, tirdzniecības un cita veida uzņēmumus;

— savu pašpalīdzības fondu no privatizācijas sertifikātiem vai citiem finansiāliem līdzekļiem;

— kredītsabiedrību ar īstermiņa kredītiem savu biedru apkalpošanai (šeit varētu tikt ielikta arī valsts daļa, kas saglabājas % pret pašu biedru iemaksu lielumu);

— savstarpējas apdrošināšanas sabiedrību, kas ne tikai apdrošina savu dalībnieku vērtības, bet arī novērtē īpašumus, lai tie kalpotu par garantu kredītņēmējiem;

— slēdz vairumtirdzniecības līgumus par piegādēm un pakalpojumiem;

— piedalās zemes un citu nekustamo īpašumu privatizācijā;

— veido meža pārstrādes grupas, kuras piedalās pagasta teritorijā esošo mežu apsaimniekošanā ar pirmtiesībām to izmantošanā;

— saskaņā ar ģeogrāfiskās vides, zemes auglības un produkcijas realizācijas iespējām izvēlas dominējošos lauksaimniecības ražošanas veidus;

— veido kopuzņēmumus ar citu pagastu, rajonu lauksaimniecības biedrībām vai apvienībām, kā arī ar ārzemju firmām. Veidojot šādus kopuzņēmumus savā pagastā, biedrībai būtu saglabājama kontrolpakete;

— uzstājas kā garantētājs saviem biedriem—kredītuzņēmējiem;

— uz līguma pamata piesaista individuālos uzņēmumus.

Jāveido arī jaunas tirgus struktūras, organizējot divas savstarpēji koordinētas ražotāju un patērētāju kooperācijas, kas mazinātu pārstrādes un tirgotāju monopolu slogu un radītu alternatīvu ražojumu pārdošanas tīklu un veselīgus konkurences apstākļus. Uzkrājoties līdzekļiem uz modernas tehnikas un tehnoloģijas bāzes, zemkopībā un kooperācijā veidotos jauni lauksaimnieciskās un pārstrādājošās darbības modeļi, kas būtu konkurētspējīgi gan iekšzemes, gan ārzemju tirgū. Kooperācijas sistēmas pārziņā būs eksporta un importa firmas ar filiālēm lauku apvidos. Tās apgādās zemturi ar lauksaimniecības mašīnām, inventāru mākslīgiem mēsliem, vienlaikus gādās par zemnieka saražotās produkcijas operatīvu un savlaicīgu iepirkšanu, kā arī tās sagatavošanu eksportēšanai. Tās pārziņā būs plašs veikalu loks, servisa firmas, arī transporta uzņēmumi un lauksaimniecības produkcijas pārstrādes kopuzņēmumi.

Priekšnoteikumu radīšana kooperācijas kompleksa, resp. zemkopības, attīstīšanai ir viens no Saeimas galvenajiem uzdevumiem.

Minimālo nosacījumu komplekss ietver:

1) iekšējo pieprasījumu pēc investīcijām. Valsts Hipotēku un zemes bankai lauku ražošanas vajadzībām gadā jāiesniedz 40—60 milj. latu mērķa normālkredītos uz laiku no 20 līdz 40 gadiem ar 2—8 procentiem gadā. Šī summa nav nedz liela (neiekasētie nodokļi par pārtikas, alkohola un tabakas ievedumu 1995.gadā bija tuvu 150 milj. latu), nedz arī procenti par zemiem, ja lauku interesēs sadarbotos Latvijas Banka, Finansu ministrija, Saeima, Hipotēku un zemes banka. Trīsdesmitajos gados subsīdijas bija 16—18% no valsts gada budžeta. Zemes banka bija izsniegusi aizdevumus 312 milj. latu vai caurmērā 21 milj. latu gadā un kreditējusi 156 000 saimniecību (70% no kopskaita).

No teiktā var secināt: lauksaimniecības galvenais vadīšanas mehānisms ir lauku kredītpolitika un subsīdijas;

2) zemkopību atbalstošas likumdošanas bāzes izveidošana, kas ir tirgus ekonomikas neatņemama sastāvdaļa un priekšnoteikums nozares sekmīgai attīstībai un pārstrukturēšanai, vietējo dabas resursu kompleksai izmantošanai, tūrisma attīstīšanai, kokapstrādei, mežsaimniecības, zivkopības, ārstniecisko augu specializācijām, kā arī informācijas tehnoloģiju apgūšanai. Par nožēlu jāatzīst, ka vēl nav lauksaimniecības likuma, nav lauksaimniecības attīstības kompleksās valsts programmas, lauksaimniecības vieta un uzdevumi noteikti tikai valdības deklarācijas līmenī. Ministru kabineta līmenī ir bijusi nopietna lauksaimniecības neatzīšanas pozīcija.

Privatizēto pārtikas pārstrādes uzņēmumu iesaistīšanās kooperācijas sistēmā nav domājama bez šīs zemkopību atbalstošas likumdošanas bāzes izveidošanas.

Šie likumi, garantējot taisnīgu peļņas sadali, ļautu iesaistīt pārtikas produktu eksporta un importa operācijās arī valstī darbojošās kooperatīvās tirdzniecības struktūras;

3) nepieciešamība realizēt ilgtermiņa ekonomisko, infrastruktūras un izglītības politiku. Tā kā šis zemnieku un lauku sīkā un vidējā biznesa struktūras apmācības process ir nokavēts, neatliekams uzdevums ir apmācīt komerczinībās — sīkā un vidējā biznesa stratēģijā un taktikā, finansēs, grāmatvedībā un ražošanas organizācijā lauku un mazpilsētu vidusskolu un lauksaimniecības tehnikumu audzēkņus. Ir kļūdaini apmācīt tikai ierēdņus. Ar zināšanām pirmkārt jāapbruņo pagastu visu uzņēmējdarbības formu uzņēmumu vadītāji un zemnieku saimniecību īpašnieki. Jāatbalsta Latvijas lauksaimniecības zinātni, integrējot to ap Lauksaimniecības universitāti, saglabājot nozaru struktūru, selekcijas un izmēģinājumu stacijas;

4) pilsētas maznodrošināto iedzīvotāju apgāde ar lētākiem iekšzemes pārtikas produktiem būtu uzskatāma kā iekšzemes humānās palīdzības programma. Veikali, kas darbojas šīs programmas ietvaros, nebūtu apliekami ap apgrozības nodokli vai apliekami ļoti minimāli;

5) pilsētu maznodrošināto patērētāju biedrībām, veidojot veikalu tīklu, apgrozības līdzekļiem būtu nepieciešami kredīti uz labvēlīgiem noteikumiem;

6) lai radītu labvēlīgus un stimulējošus noteikumus pagasta kooperācijai, kredītsabiedrībās, kas veidotos kā vietējā finansiālā bāze, ar 50% dalību vajadzētu piedalīties valstij. Ir jāņem vērā fakts, ka lauku iedzīvotājiem 1940.gadā tika nacionalizēti lieli skaidras naudas uzkrājumi, kas bija noguldīti likvidētās pagasta kredītsabiedrībās un savstarpējās apdrošināšanas biedrībās.

Dzīve mudinās veikt šos pasākumus. Kooperācija ir nepieciešama kā atsevišķam cilvēkam, tā nacionālai valstij; tā ir drošs ražošanas organizators, cenu regulators un cīņas līdzeklis pret monopoliem un spekulantiem.

Bieži tiek izvirzīts jautājums: Kam pakļausies valsts algotie kooperācijas organizētāji pagastos? Kādi būs viņu galvenie pienākumi?

Atbildam: Kā zināms, apstiprinātajā valsts budžetā 1996.gadam lauksaimnieciskās ražošanas koordinācijai pagastos paredzēts neliels (Ls 247750) apjoms līdzekļu. Šie līdzekļi tiks izmantoti vienīgi un tikai pagastos dzīvojošo lauksaimniecības ražotāju kooperācijas darba organizatora algošanai ar mērķi, lai īsā laika periodā izveidotu pagastos lauksaimniecības biedrības un šie organizatori vēlāk varētu kļūt par minēto biedrību izpilddirektoriem. Šajā pasākumā ieinteresēti gan paši laucinieki, gan pagastu pašvaldības un valdība. Kā noprotat no jau teiktā, galvenais šī kooperācijas organizētāja un pagasta lauksaimnieciskās ražošanas koordinatora uzdevums ir izveidot uz demokrātiskiem pamatprincipiem dibinātu pagasta lauksaimniecības biedrību.

ZM Kooperācijas departamenta direktors Genādijs Tolstikovs

Sarunas turpinåjums. Såkums — “LV” nr.64., nr.66.; 12.04. un 17.04.